Autoritātes pret karu Ukrainā

Vairāki Nobela prēmijas laureāti pauduši atbalstu ukraiņu tautai un brīvai un neatkarīgai Ukrainas valstij — Krievijas agresijas priekšā. Piedāvājam izlasīt šo laureātu vēstuli. Otrais teksts ir intervija ar pāvesta nunciju Ukrainā. Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā priekšvakarā lielākā daļa diplomātisko departamentu evakuēja savus pārstāvjus no Ukrainas pilsētām. Daudzi diplomāti pat pameta Ukrainu, bēgot no Krievijas armijas apšaudēm. Tomēr starp vēstniekiem ir arī patiesi varonīgi cilvēki. Viens no tiem, ja ne vienīgais, kurš palicis Kijivā, ir Vatikāna vēstnieks Ukrainā. Sestais apustuliskais nuncijs, arhibīskaps Visvalds Kulboka vēsta, kāpēc viņš uzskata, ka Ukraina uzvarēs. Pateicība Aigaram Tučam par abu šo materiālu iesūtīšanu un tulkojumu latviešu valodā!

Nobela prēmijas laureātu atklāta vēstule

“Tāpat kā nacistiskā Vācija 1939. gadā uzbruka Polijai (izmantojot līdzīgus trikus un viltus provokācijas) un Padomju Savienībai 1941. gadā, Krievijas Federācijas valdība prezidenta Putina vadībā izvērsusi nepamatotu militāru agresiju — neko citu kā karu — pret kaimiņvalsti Ukrainu. Šeit mēs rūpīgi izvēlamies vārdus, jo neticam, ka krievu tauta spēlē lomu šajā agresijā.

Mēs kopā nosodām šīs militārās darbības un prezidenta Putina Ukrainas pastāvēšanas likumības noliegumu.

Vienmēr ir mierīgs veids, kā atrisināt strīdus. Krievijas iebrukums klaji pārkāpj ANO Statūtus, kas nosaka, ka "visām dalībvalstīm starptautiskajās attiecībās ir jāatturas no spēka draudiem vai izmantošanas pret jebkuras valsts teritoriālo integritāti vai politisko neatkarību". Tas ignorē 1994. gada Budapeštas memorandu, kas uzlika pienākumu Krievijai un citām valstīm cienīt Ukrainas suverenitāti, neatkarību un esošās robežas.

Krievijas drošības apsvērumus varēja risināt saskaņā ar ANO Statūtiem, 1975. gada Helsinku aktu un 1990. gada Parīzes hartu. Kara sākšana, kā to darīja prezidents Putins un viņa rokaspuiši, ir nepareizs, asiņains un neproduktīvs ceļš uz nākotni.

Krievijas iebrukums ir aptraipījis Krievijas starptautisko reputāciju turpmākajām desmitgadēm. Tas kļūs par šķērsli tās ekonomiskajai attīstībai un par grūtību avotu tās iedzīvotājiem. Noteiktās sankcijas ierobežos talantīgo un strādīgo krievu pārvietošanās brīvību visā pasaulē. Kāpēc tagad jāceļ mūris starp Krieviju un pasauli?

Jau gājuši bojā simtiem Ukrainas militārpersonu, Krievijas militārpersonu un Ukrainas civiliedzīvotāju, tostarp bērni. Tas ir tik skumji un tik nevajadzīgi. Mēs vienojamies šajā vēstulē un aicinām Krievijas valdību izbeigt iebrukumu Ukrainā un izvest savu karaspēku no Ukrainas.

Mēs cienām ukraiņu mieru un spēku. Mēs esam ar jums. Mūsu sirdis ir kopā ar to ukraiņu un krievu ģimenēm un draugiem, kuri jau ir miruši vai ievainoti. Lai mūsu skaistajā pasaulē atnāk miers!”

Šo vēstuli parakstījuši dažādu gadu Nobela prēmijas laureāti ķīmijā, fizikā, medicīnā, ekonomikā, literatūrā (tostarp Kazuo Išguro, Elfrīda Jelineka, Herta Millere, Vole Šoinka) un mierā (tostarp  Huans Manuels Santoss, Džodijs Viljamss, Kailašs Satjartijs, Karloss Belo, Širina Ebadi, Leima Gbovi, Tavakuls Karmans, Marija Resa, XIV Dalailama, Oskars Āriass).

Avots: https://www.nlcampaigns.org/ukraine.html Tulkoja Aigars Tučs

Pāvesta nuncijs Visvalds Kulboka (Visvaldas Kulbokas): Kijeva kļuvusi par pasaules notikumu galvaspilsētu, šeit izšķiras mūsu visu liktenis

Sestais apustuliskais nuncijs, arhibīskaps Visvalds Kulboka intervijā Ukrainas ziņu aģentūrai UNIAN pastāstīja, kāpēc viņš palika Ukrainā, ko viņš dara tagad, Krievijas agresijas vidū, cik spēcīgu soli spēra pāvests Francisks, pārkāpjot diplomātisko protokolu, lai runātu par Ukrainu ar Krievijas vēstnieku Vatikānā, vai ir iespējams dialogs un izlīgums ar Krievijas Federāciju un kāda  lūgšana ir ieteicama par Ukrainu un mieru tajā.

Monsinjora Kulboka kungs, jūs nepametāt Kijevu ne tad, kad Rietumvalstis brīdināja Ukrainu par gaidāmo eskalāciju no Krievijas un izveda savus diplomātus, ne arī tad, kad Krievijas raķetes jau bija ielidojušas Ukrainas pilsētās. Pastāstiet mums, kāpēc jūs nolēmāt palikt?

Šeit ir diezgan skaidra atbilde. Manai kā Svētā Krēsla vēstnieka misijai ir divi aspekti. Tā ir pārstāvniecība pie Ukrainas valdības un Ukrainas baznīcās. Pirmkārt, pie katoļu baznīcām - grieķu katoļu un Romas katoļu. Un tāpēc mans kā bīskapa uzdevums ir arī pastorāls. Kur jābūt ganam un priesterim? Viņam jābūt kopā ar saviem cilvēkiem. Ja pāvests Francisks mani sūtīja šeit, tad mana misija ir šeit.

Kijeva tiek apšaudīta katru dienu, ik pēc dažām stundām atskan pretgaisa aizsardzības sirēnas un aicinājumi pilsoņiem doties uz patvertnēm. Kā tagad paiet jūsu diena?

Dienas paiet tā, ka mēs uzraugām situāciju. Katra diena paiet zem zīmes "Uzmanību!". Reizēm tas ir uzlidojums – vajag slēpties patversmē. Man vienmēr līdzi ir vissvarīgākās lietas. Mēs ar mūķenēm pat noturējām dievkalpojumu patversmē. Jo, ja nav skaidra situācija, vislabāk ir lūgt lejā. Taču pagājušā nakts (no 27. uz 28. februāri) Kijevā bija vairāk vai mazāk mierīga.

Vai jūs pašlaik sazināties ar Vatikānu?

Kad ir kāda informācija par situāciju, tad to vajag nodot Vatikānā. Ir jārunā ar valsts sekretāru un viņa palīgiem, taču tas ne vienmēr ir iespējams. Ne vienmēr šādam darbam atliek laika un enerģijas. Vajag izdzīvot, tāpat kā katram Kijevas iedzīvotājam. Mēs nekad nezinām, kad māja vai kaut kas cits cietīs (dabūs gaisa spēku triecienu).

Bet kopumā saites ar Vatikānu ir pastāvīgas. Kamēr ir komunikācija, sazināmies gan no rīta, gan pēcpusdienā, gan vakarā. Varbūt jūs redzējāt, ka valsts sekretārs kardināls Pjetro Parolins ANO Ģenerālās asamblejas laikā atkārtoja, ka arī Svētais Krēsls ir gatavs būt par platformu dialogam starp Ukrainu un Krieviju.

Vai, jūsuprāt, būs šāda dialoga iespēja?

Tas ir atkarīgs no visām pusēm. Tas ir, Ukraina — jā, tā jau ilgu laiku lūdz šādu iespēju. Dialoga iespēju meklēšana vienmēr ir Svētā Krēsla nostāja. Bet šeit mēs nevaram nevienu piespiest. Mēs varam tikai piedāvāt. Mūsdienās Svētajam Krēslam ir divējāda misija: sarunu platforma un garīgā – apvienot cilvēkus lūgšanā un mīlestībā. Jo tie ir tik spēcīgi, ka var mums visiem nest mieru.

Kas, jūsuprāt, ir galvenais šādā dialogā, par ko jūs runājat?

Es izskaidrošu galvenos aspektus, kā Baznīca un Svētais Krēsls saprot šādu dialogu. Pēc Baznīcas koncepcijas kara situācija rodas tāpēc, ka vienai valstij ir sava izpratne, citai – sava, un tad viena cīnās pret otru. Politiski šeit ir diezgan grūti atrast izeju pat sarunu laikā.

Saskaņā ar politiskajām koncepcijām Ukraina cīnās, lai aizstāvētu savu valsti. Ukrainā parasti gan grieķu rituāla pareizticīgo, gan katoļu baznīcu liturģijā notiek pat lūgšanas par valdniekiem, par karaspēku. Mēs lūdzam, lai valdība aizsargā. Par karaspēku, lai viņi pilda savu misiju un arī aizstāv valsti.

Tātad Baznīca nevar būt neitrāla?

Ukraina šodien aizstāv savas tiesības pastāvēt. Mēs nevaram saukt baznīcas misiju par neitrālu. Neitralitāte ir politiska izpausme. Un baznīca skaidri nodala abus aspektus. Pirmā ir pati darbība. Piemēram, pāvests Francisks skaidri pateica, ka karš ir velnišķīga darbība. Otrs aspekts ir cilvēks, kurš to dara. Vienmēr baznīca un es kā mācītājs turpinām skatīties pat uz agresoru kā uz brāli. Mans uzdevums ir viņu garīgi izglābt. Baznīca saka, ka līdz naidam nedrīkstam nonākt.

Ko es dzirdu un redzu šajās dienās? Esmu Kijevā un saņemu tik daudz ziņojumu! "Mēs esam ar jums! Mēs domājam par jums!" Un es zinu, ka tie nav tukši vārdi! Cilvēki, mani draugi, pat naktīs neguļ. Viņi uzrauga: kāda ir situācija, kas notiek, vai izdosies aizsargāties. Viņi ir ar mums. Tā ir gandrīz visas pasaules solidaritāte ar Ukrainu. Var teikt, ka Kijeva šobrīd ir kļuvisi par pasaules notikumu galvaspilsētu. Cilvēki runā, ka šodien šeit izšķiras mūsu visu liktenis.

Man patīk izmantot šo piemēru. Padomājiet, ja tu būtu Dievs. Jūs radījāt cilvēku un tad redzat, ka cilvēce sāk mīlēt viena otru tā, kā tā mīl Kijevu un Ukrainu tagad. Tad Dievs skatās: "Cilvēce ir vienota un solidāra. Tā atkal ir atgriezusies brālībā. Nu vairs nav pamata karam turpināties." Tāpēc mēs palīdzam pat Dievam novērst kara cēloņus.

Šīs traģēdijas laikā katra uzdevums ir augt mīlestībā un solidaritātē. Kad mēs garīgi kļūsim par brāļiem, karš beigsies.

Nākamajā dienā pēc tam, kad Krievija uzbruka Ukrainai, pāvests Francisks, pretēji protokolam - diplomātiskais protokols paredz Vatikāna ārlietu ministram izsaukt vēstnieku - personīgi ieradās Krievijas vēstniecībā Vatikānā. Kas tika apspriests šajā sanāksmē?

Tas, ka pāvests apmeklēja Krievijas vēstnieku pie Svētā Krēsla, kā redzams, simboliski ir ļoti spēcīga zīme. Jo, kā atzīmēja žurnālisti Romā, neviens neatceras brīdi, kad pāvests būtu devies pie vēstnieka. Parasti citas valstis aicina viņu paust bažas vai protestu. Un šeit viņš personīgi devās uz vēstniecību.

Kā tikšanās teikto paskaidroja Vatikāna valsts sekretārs kardināls Parolins, tad pāvests gājis skaidrot, ka ar karu nav iespējams atrisināt jautājumus. Tas ir, pāvests pazemīgi un steidzami lūdza pārtraukt karu.

Vai jūs domājat, ka Vatikāns tika sadzirdēts Krievijā?

Grūti pateikt. Mēs varam spriest tikai pēc rezultātiem. Bet šeit katram jādara, ko var. Tas ir, ja man ir iespēja izteikt viedokli, es to daru.

Es joprojām gribēju teikt, ka tie mani draugi, kuri domā par Ukrainu un lūdz par to, šajās dienās nemitīgi raksta, ka sajūta ir ļoti iedvesmojoša. Ar lūgšanu viņi jūt, ka eņģeļi sargā Ukrainu. Tas ir, visi skatās ar lielu cerību. Tāpēc man šķiet, ka mēs tuvojamies tādam visas pasaules solidaritātes līmenim, lai šo karu apturētu. Es ceru, ka tas drīz beigsies. Galu galā nav jēgas to turpināt, kad visa cilvēce ir apvienojusies.

Kādus citus pasākumus Vatikāns var veikt, lai apturētu karu? Vai tiek apsvērta pāvesta Franciska un Krievijas prezidenta Vladimira Putina tikšanās iespēja?

Doties pie Krievijas vēstnieka dažos aspektos ir pat jaudīgāk, nekā runāt ar prezidentu. Tas nozīmē lielu un pazemīgu lūgumu – pazemot sevi un teikt: "Es tev lūdzu...".

Bet, protams, pāvestam joprojām ir iespēja meklēt tiešu kontaktu ar prezidentu Putinu. Tas ir viņa paša ziņā.

Kādus humanitāros uzdevumus šobrīd veic katoļu baznīca Ukrainā?

Viens no uzdevumiem ir nodrošināt cilvēkiem iespēju nokļūt patversmē zem baznīcām. Pēc iespējām sniegt humāno palīdzību.Veikt dievkalpojumus, lai gan tas jau ir garīgs uzdevums.

Man ir grūti pateikt, kurā stadijā šis process ir. Pie šī jautājuma strādā gan Valsts sekretariāts, gan Ukrainas vēstniecība pie Svētā Krēsla. Zinu, ka ir arī vajadzību saraksts. Tie ir medikamenti, apģērbs, pārtika. Saraksts ir ļoti garš! Protams, ir grūti sniegt šo palīdzību šeit. Tāpēc Valsts sekretariāts tieši sazinās ar Ukrainas vēstniecību, lai noskaidrotu, kā vislabāk nosūtīt palīdzību. Par to lemj Vatikāns.

Savukārt katoļu baznīcas dažādās valstīs šo palīdzību cenšas sūtīt pa citām līnijām. Piemēram, caur Caritas International Charitable Foundation. Tas noteikti attiecas uz cilvēkiem. Un šeit valdība lemj, kam šī palīdzība vairāk vajadzīga.

Pirms nepilnas nedēļas pāvests Francisks aicināja visus ticīgos lūgties par konflikta izbeigšanu Ukrainā. Un viņš pats vadīja lūgšanu Vatikānā. Cik bieži Svētā Pētera bazilikā var dzirdēt lūgšanu par Ukrainu?

Šeit esmu pārliecināts, ka pats pāvests un viņa personāls katru rītu, kad pamostas, jau aizlūdz par Ukrainu. Mēs atceramies, ka 26. janvāris bija lūgšanu diena par Ukrainu visā pasaulē.

Arī šoreiz pāvests aicināja visus trešdien, 2. martā, aizlūgt par Ukrainu. Tās ir ļoti simboliskas dienas, kad lūdzas ne tikai pats pāvests, bet aicina visus lūgties kopā. Tad tā kļūst par ļoti spēcīgu kopīgu lūgšanu. Tas ir simbols un liels garīgais spēks.

Kāda lūgšana tagad jālasa ticīgajiem Ukrainā?

Ukrainā ir daudz ticīgo. Esmu pārliecināts, ka katram jālūdz ar savu lūgšanu. Mēs pazemīgi vēršamies pie Kunga, lai mēs paši savā sirdī apdomātu, kā mēs veidojam pasauli. Tas sākas no mūsu ikdienas attiecībām: kā es cienu otru, kā es aizstāvu savus principus un savu patiesību. Jo dažreiz mēs aizmirstam aizstāvēt taisnību. Lūgšana maina mūs pašus. Un tad mēs lūdzam, lai Kungs dod mums mieru.

Anastasija Svetļevska. Tulkoja Aigars Tučs