Bērni, kas uzaug viendzimuma „partnerībā”

Anonīms saglabāja, Ot, 06/30/2015 - 17:21

Vai bērnu audzināšana viendzimumu „partnerībā” ir tik nekaitīga kā to mēģina uzdot? Pēdējā laikā zinātniskie pētījumi liecina par ko citu. Arī jaunieši, kuri izauguši šādās savienībās, sāk liecināt par tām problēmām, kas viņiem ir bijušas un joprojām ir. Piedāvājam divus materiālus šajā sakarā. Pirmais no tiem ir Dr. Ivara Kalviņa prezentācija inteliģences diskusiju forumā „Laulība, ģimene un bērns mūsdienu krīzes sabiedrībā”. Tajā zinātnieks apkopojis socioloģisko pētījumu rezultātus un savas atziņas. Otrs materiāls ir jaunieša Roberta Oskara Lopeza, kurš uzaudzis viendzimuma pāra „ģimenē”, atzīšanās.

Kopdzīves savienība vai laulība – ko izvēlēsimies? Autors: Dr. Ivars Kalviņš (Materiāls PDF formātā)

Roberts Oskars Lopezs (Robert Oscar Lopez) nav kristietis, taču viņš ir viens no tiem, nu jau daudzajiem bērniem, kura vecāki bija viendzimuma pāris. Viņš ir arī viens no tiem, kuri aktīvi iestājas pret to, ka laulības institūcija tiktu pārdefinēta, un tajā iekļautu viendzimuma partnerattiecības, pēc kā loģiski seko – bērnu adopcijas atļauja šādiem pāriem.

Mani uzaudzināja viendzimuma partneri. Autors: Roberts Oskars Lopezs

Divu gadu vecumā mana mamma aizgāja no tēva un uzsāka attiecības ar sievieti. Viņas sāka dzīvot kopā, un mamma, protams, paņēma mani pie sevis. Viņas to sauca par ģimeni, bet man tā tāda nekad nav bijusi. 19 gadu vecumā es aizgāju no mājām. Kopš tā laika, es cīnos par to, lai geju un lesbiešu pāri netiktu uzskatīti par ģimeni, kas drīkstētu adoptēt un audzināt bērnus. Nē, mani nesita un neizvaroja. Ļoti daudzi bērni, kuri izauguši tādās ģimenēs, publiski nevēlas runāt par šo tēmu, aiz cieņas un mīlestības pret saviem “vecākiem”, bet es nevaru klusēt. Pēdējo gadu laikā esmu bijis ciešā kontaktā ar pieaugušajiem, kas uzauguši viendzimuma attiecībās. Tā kā daudzi no viņiem paši baidās par to runāt, viņi ir vērsušies pie manis ar lūgumu, lai es pārstāvu arī viņu balsis – viņu uztraukumos un bažās.

Es nevaru runāt par visiem bērniem, kas auguši šādā ģimenes modelī, bet varu pārstāvēt diezgan lielu daļu no viņiem, īpaši tos bērnus, kurus pastūma malā laikā, kad tika veikti, tā saucamie “sociālo zinātņu pētījumi” par viendzimuma vecākiem.

Cilvēki, kas ar mani kontaktēja šajā jautājumā, pauda cieņu un mīlestību pret tiem, kas viņus audzinājuši. Taču viņi visi kā viens stāstīja par tām emocionālajām grūtībām, kuras tie piedzīvo tādēļ, ka viņiem nav bijuši vecāki – mamma un tētis. Viņi uzskata, ka šāds audzināšanas modelis nefunkcionē pareizi.

Šie bērni jūtas atdalīti no pretējā dzimuma, un sajūt nepārtrauktas dusmas uz saviem “vecākiem”, jo tiem liegta iespēja augt kopā ar vienu no bioloģiskajiem vai, adopcijas gadījumos, abiem vecākiem. Viņi jūt kaunu, vainas apziņu pret saviem it kā mīlošajiem vecākiem, kas viņus netieši nolēmuši augšanai viendzimuma attiecībās. Šie bērni vēlās kaut tiem būtu bijis pretējā dzimuma piemērs. Viņi ir apjukuši par savu paša seksualitāti, un tiem nav ne jausmas, kā veidot veselīgas attiecības ar pretējā dzimuma pārstāvi.

Esmu dzirdējis ieinteresētu pediatru un psihologu viedokli par šķietamo “vienprātību”, stabilitāti, ko audzināšanā it kā sniedzot viendzimuma „vecāki”, taču patiesībā šī vienprātība ir pilnīgi meli un viltus.

Pediatri rūpējas, lai bērni īstajā laikā saņem vakcīnas un nedabū ēdi – cik zinu, nevienam nav šaubu, ka arī viendzimuma vecāki spēj tikt galā ar šiem uzdevumiem. Psihologi vēl nesen bija vienprātīgi atzinuši, ka homoseksuālisms ir psihiski traucējumi (novirzes), bet nepagāja ilgs laiks un, ne jau pētījumu vai pamatotu pierādījumu rezultātā, viņi atbalsta, lai cilvēki, kuri atrodas šādās attiecībās, audzina arī bērnus. Pavērojot notiekošo viens ir skaidrs, ka, juridiski atņemot bērnam tēvu vai māti, neviens šiem bērniem netaisās atbildēt uz viņu dziļākajām, eksistenciālajām dilemmām, ar ko viņi saskaras dzīvē.

Es neesmu pret viendzimuma attiecībām, bet vienmēr esmu pretojies idejai, ka valdībai jāveicina un jāatbalsta uzskats, ka viendzimuma pāru attiecības ir līdzvērtīgas faktiskajām laulībām. Šāda definīcija ir balstīta uz meliem, bet viss, kas balstīts uz meliem, agrāk vai vēlāk visu “salaidīs grīstē”.

Pats bagātākais un veiksmīgākais viendzimuma pāris nespēj bērnam nodrošināt ko tādu, ko spēj nabadzīgākā, saticīgā ģimene – mamma un tētis. Tā kā pats esmu geju kopienā pavadījis 40 gadus, es esmu redzējis, kā šī realitāte izraisa dusmas un apvainojumus, kurus viendzimuma pāri pauž normālajām ģimenēm, apsaukājot tās par “nefunkcionālām”, “sliktām” un, apgalvojot, ka “mēs esam pelnījuši bērnus vairāk kā jūs.”

Es esmu šeit un cīnos par to, lai pateiktu – nē! Mamma un tētis ir vērtība paši par sevi. Tas nav kas tāds, ko var neievērot, pat, ja geju pāriem ir daudz naudas,  viņi spēj sūtīt bērnus labākās skolās un nodrošināt daudz labākus dzīves apstākļus, viņi nespēj dot to, ko tiem dotu normāla ģimene.

Ir satraucoši, ka geju vīrieši uzskata, ka viņi spēs bērniem dot šo beznosacījuma mīlestību pēc tam, kad paši ir izturējušies pret bērna surogāta mātēm kā pret inkubatoriem. Un lesbietes uzskata, ka mīlēs bērnus ar patiesu mātes mīlestību, kad pret spermas donoru – tēvu, ir attiekušās kā pret tūbiņu zobu pastas.

Tas ir rasistiski un augstprātīgi, ka geju pāri domā, ka var ietekmēt Bāreņu namus, lai iegūtu sev bērnus, ietekmējot šīs iestādes politiski un finansiāli. Bārenis Āzijā vai Amerikā ir uzticēts konkrētām autoritātēm, kam jāpieņem labākie lēmumi šo bērnu labā, nevis, lai sniegtu pozitīvas atbildes lielajam pieprasījumam pēc bērniem no viendzimuma pāriem. Lai arī kādu traumu šie bērni jau būtu piedzīvojuši nokļūstot bāreņu namos, viņiem nevajadzētu piedzīvot vēl vienu traumu – kļūstot par bērnu viendzimuma pārim.

Visbeidzot, bērnam ir ļoti kaitīgi, ja kāds no heteroseksuālas ģimenes vecākiem vēlas šķirties, lai stātos attiecībās ar viendzimuma partneri un audzinātu bērnu kā viendzimuma vecāki, liedzot vai ļoti samazinot otra bioloģiskā vecāka saikni ar bērnu. Bērni vienmēr vēlēsies, lai viņa vecāki beidz strīdēties, atmet ķildas un paliek kopā, pat ja viens no vecākiem sevi atklājis kā geju.

Liekot pie malas visas vēsturiskās analoģijas ar civilajām tiesībām un pat sentimentālo banalitāti par mīlestību, viendzimuma vecāku audzināšana cieš no nepārvaramas loģistikas problēmas, par kuru bērni maksā milzīgu cenu visa mūža garumā. Vienalga, vai tas notiek caur surogāta mātēm, apsēklošanas, šķiršanās dēļ vai kā komercializēta adoptēšana, šie viendzimuma pāri, kuri uzstāj, ka spēj atdarināt heteroseksuāla ģimenes audzināšanas modeli, bērniem izraisa neskaitāmus morālus kaitējumus. Bērni, kas tiek iegrūsti šajā morālajā netīrībā, ļoti labi apzinās savu vecāku lomu viņu radītajā stresā un emocionāli sarežģītāja dzīvē, kas viņus attālina no kultūras tradīcijām un nostāda neapskaužamā stāvoklī, kad arī viņi tiek saukti par “homofobiem”, ja atklāti atzīst savas ciešanas un uzskatāmo stresu, ko tiem sarūpējuši viendzimuma vecāki.

Man pat nebūtu nekas iebilstams pret viendzimuma laulībām, ja tas nozīmētu, ka divi cilvēki vienkārši ir kopā. Bet diemžēl LGBT (Lesbiešu, geju, biseksuālu un transseksuāļu kopiena) ir pieņēmuši lēmumu un cīnās par to, lai Laulības institūcija kā tāda tiktu pārdefinēta, un tajā obligāti tiktu iekļauta arī viendzimuma partnera attiecības. Tātad principā tā ir kustība, kas aicina, iedrošina un cīnās par to, lai sabojātu bērnu dzīves un nākotnes tikai tāpēc, lai nodrošinātu vienlīdzību kaut kam normālam ar nenormālu, jo tā to pieprasa šī kustība.

Tāpēc, jā, es esmu par civilām savienībām, bet ne par to, lai tiktu mainīta laulības konstitūcija. Bet laikam jau mani īsti nevar ņemt vērā, jo es neesmu ne doktors, ne tiesnesis, ne televīzijas komentētājs – es esmu bērns, kam bija un joprojām ir jāvāc netīrība, kuru aiz sevis atstāja seksuālā revolūcija.

Bet es turpināšu cīnīties par bērnu tiesībām un pret homoseksuālu pāru tiesībām adoptēt vai audzināt bērnus. Es aizstāvu dabīgu ģimeni.

Robert Oscar Lopez

PS: Kā darbojas viendzimuma ideoloģijas atbalstītāju politiskā stratēģija? Viss sākas ar likumiem pret „homofobiju”, kas sagatavo augsni homoseksuālu personu civilattiecību likumīgai atzīšanai. Kad atzītas civilattiecības, pēc dažiem gadiem tās tiem nomainītas pret nosaukumu “laulība” un tad, kādā brīdī homoseksuālu pāru tiesībām tiks pievienota iespēja adoptēt bērnus. Šie četri posmi – „homofobijas” likums, [viendzimuma] civilattiecību atzīšana, nosaukuma maiņa uz “laulību”, adopcija – jau kļuvuši par sava veida kara stratēģiju, ko izmēģinājuši homoseksuālie aktīvisti dažādās valstīs visos kontinentos. Un stratēģija darbojas tik precīzi kā Šveices pulkstenis. Un jāatceras, ka homoseksuālisma ideoloģijas uzspiedēji ir nošķirami no daļas homoseksuāli orientētiem cilvēkiem, kas vienkārši klusu dzīvo savu dzīvi.

/Masimio Introvinje, itāliešu jurists, reliģijas zinātņu sociologs/

Materiāls pieejams arī blogāhttp://priekavests.lv/blogs/mani-uzaudzinaja-viendzimuma-partneri/?fb_ref=Default

0 comments

Pievienot jaunu komentāru

Šī lauka saturs tiks saglabāts privāts un nebūs pieejams publiski.
  • Mājas lapu adreses un e-pasta adreses automātiski tiek pārveidotas par saitēm.
  • Atļautie HTML tagi: <a> <em> <strong> <cite> <code> <ul> <ol> <li> <dl> <dt> <dd> <img>
  • Rindas un rindkopas tiek pārnestas uz jaunu rindu automātiski.
  • Image links with 'rel="lightbox"' in the <a> tag will appear in a Lightbox when clicked on.

Vairāk par formatēšanas iespējām

CAPTCHA
Lai novērstu SPAM nejaucības
Image CAPTCHA
Ievadiet attēlā redzamos simbolus.