Eirozonas tumšā puse?
Lata aizstāvju un eiro aizstāvju polemikā pamazām ienāk globālāki skatījumi uz problēmu. Varbūt nedaudz saasināti par Eiropas Savienības un eirozonas valstīm savu sašutumu pauž žurnālists Otto Ozols. Neskatoties uz to, ka ir virkne iebildumu pret šādu sakāpinātu un salīdzinoši maz tieši ar aprēķiniem pamatotu viedokli, tomēr piedāvājam to portāla lasītājiem – pārdomām. Ir jārēķinās, ka ikvienam pilsonim tuvākajā laikā būs jāatrod laiks un jāizsver visi argumenti par un pret eiro ieviešanu, jo, pilnīgi iespējams, ka lata aizstāvjiem izdosies savākt atbilstošo parakstu skaitu un ierosināt referendumu.
Eirozonas tumšā pusē - izvarošana, izmantojot upura bezpalīdzību? Autors: Otto Ozols
Pēc pievienošanās Eiropas Savienībai Latvija ir piedzīvojusi ļoti smagus brīžus. Pašreizējās diskusijās par eiro to nedrīkst ne ignorēt, ne aizmirst. Burtiski pāris gadus pēc iestāšanās ES Latvija piedzīvoja vienu no vissmagākajām krīzēm, kas atstāja postošas sekas ekonomikā un cirta smagus robus iedzīvotāju rindās.
ES vadošās amatpersonas var turēt aizdomās par līdzdalību smagos «balto apkaklīšu» noziegumos vai, mazākais, noziedzīgā bezdarbībā pret Latvijas valsti un tās iedzīvotājiem. Briesmīgākais ir fakts, ka arī šobrīd viņi vienaldzīgi noskatās, kā par finanšu izvarošanas upuriem atkal kļūst tūkstošiem mūsu valsts iedzīvotāju. Apvainot visus Latvijas eiro skeptiķus par potenciāliem Kremļa aģentiem, neizglītotiem pamuļķiem, ir tuvredzīgi un vienkārši vulgāri. Ir svarīgi saprast, kāpēc tik ļoti mazinājusies uzticība ES kā organizācijai un tās finanšu simbolam eiro? Viens no iemesliem varētu būt ES «savādā» vienaldzība, kad Latvijas ekonomika kopā ar tās iedzīvotājiem tika noslīcināti «trekno gadu» krīzes burbulī. Jāatgādina, ka toreiz piedzīvotā finanšu katastrofa joprojām nav pienācīgi izmeklēta. Par visu samaksājuši un joprojām turpina maksāt vienkārši iedzīvotāji Latvijā un citur Eiropā. Kļūdas pieļāva visaugstākās ES amatpersonas, lielāko banku vadītāji, analītiķi, valstu vadītāji. Bet vai tās patiešām bija vienkārši cilvēcīgas kļūdas? Vai tā patiešām bija sagadīšanās, ka lielākie eirokrīzes upuri izrādījās tieši jaunākās un mazākās ES dalībvalstis?
Viņiem - nauda un rūpnīcas, mums - parādi
Ir vērts ieklausīties redzama eiro kritiķa Jāņa Ošleja skaidrojumā par finanšu krīzes cēloņiem Eiropā. Žurnālā «Rīgas Laiks» viņš rakstīja: «Īrijas kredītu burbulis radās, jo Īrijas banku sistēmā ieplūda milzums eiro no citām eirozonas valstīm. Kāpēc šajās valstīs radās tik daudz lieku eiro, ko aizdot Īrijai? Tāpēc, ka tās eksportēja savas preces citām eirozonas valstīm lielākos apmēros, nekā importēja. Starpība starp eksportu un importu nogūlās banku kontos rūpnieciski stiprajās Vācijā, Holandē, Skandināvijā, Austrijā. Šo valstu valdības uzmanīja, lai valstu iekšpusē nerodas pārlieks patēriņš. Aizdodot liekos eiro perifērijas valstīm, tās aizstūma no sevis pārlieka naudas daudzuma problēmu, novēršot patēriņu un vienlaikus eleganti radot noietu savām rūpniecības precēm. Īri priecīgi paņēma vācu eiro un nopirka kvalitatīvu vācu celtniecības tehniku un būvmateriālus. Vācijas bankas ieguva kredītņēmēju, vācu rūpnieki nopelnīja, ražojot iekārtas, īri palika parādā, bet ieguva skaistus namus. Turklāt, atceramies, vācieši savus eiro netērē, tāpēc īriem nemaz nebija iespējas pārdot tiem savus mikročipus vai datorus, vai Ryanair pakalpojumus vienādi lielā apjomā. Protams, tagad var teikt, īri paši vainīgi. Bet tas nekādi neatrisina ekonomikas nelīdzsvarotību. Vāciešiem ir visa nauda un rūpnīcas, īriem – tikai parādi.»
Lasītājiem nav grūti saredzēt mūsu valsts līdzības ar Īrijas gadījumu - atliek vien Vācijas banku vietā iedomāties Zviedrijas. Tiesa, Latvijas gadījums ir traģiskāks par Īrijas. Mūsu ekonomika bija daudz mazāka, vājāka, cilvēki mazāk pieredzējuši. Jāatceras, ka ES iestājāmies 2004. gada, bet «trekno gadu» burbulis sāka pampt jau 2005., 2006. gadā. Pie eiro piesaistītais lats drīz vien piedzīvoja nevaldāmu eiro kredītu masu uzplūdus. «Savādā» kārtā veco ES valstu bankas izvēlējās akcentēt kredītus tieši patēriņa precēm, nekustamajam īpašumam, nevis eksportspējīgas ekonomikas attīstīšanai. Par postošajām sekām ir lieki atgādināt, tās uz savas ādas izjutuši faktiski visi valsts iedzīvotāji. Jāatgādina, ka par banku nedabiski uzpūstajām nekustamo īpašumu cenām turpina pārmaksāt tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju. Tūkstošiem ģimeņu zem smago kredītu nastas ir sašķeltas, salauztas un izkaisītas ekonomiskajā trimdā.
Kāpēc jāstāsta muļķības, ka ES varenākās bankas vadīja akli muļķi?
Ir netaisnīgi un absolūti demagoģiski vainot «burbuļa» uzpūšanā «bezatbildīgos» kredītu ņēmējus. Tikai prasts melis vai naivs demagogs var mēģināt iestāstīt, ka simtiem miljardu kredītu masas uzgāzās uz jaunajām ES dalībvalstīm tikai «neapdomīgo» kredītņēmēju dēļ. Neiespējami iedomāties, ka ES augstākajās finanšu struktūrās un pieredzējušu, lielu banku vadībā sēdēja truli vadītāji, kuri analfabētiski ignorēja neskaitāmus skaidrus signālus par gaidāmo finanšu katastrofu. Tikpat naivi iedomāties, ka miljardu kredītu lavīnas izprovocēja vidēja līmeņa banku klerki, kuri dzinās pēc apgrozījuma prēmijām. It kā viņu «mātes bankās» uzraugi bija pilnībā akli kurmji, kuri nespēja saprast atskaitēs ierakstītos biedējošos ciparus. Kā tagad zināms, Latvijai līdzīgu «burbuļa» stāstu piedzīvoja Spānija, Īrija un citas vairāk vai mazāk jaunas ES dalībvalstis. Sagadīšanās? Protams, daļu vainu jāuzņemas arī pašu valstu vadītājiem un uzraudzības iestādēm. Latvijas gadījumā viens no redzamākajiem labuma guvējiem bija nekustamo īpašumu «burbuļa» miljonārs, joprojām politiskajai elitei pietuvinātais miljonārs Aigars Štokenbergs. Toreiz viņš bija Aigara Kalvīša ekonomikas padomnieks un vēlāk arī ekonomikas ministrs. Banku uzraudzībā aina ir vēl savādāka - toreizējais Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) vadītājs bija Zviedrijā izglītojies speciālists Uldis Cērps. Īsi pirms burbuļa plīšanas 2008. gadā viņš aizlaidās uz to pašu Zviedriju, lai tur saņemtu augstu amatu kā «izcils speciālists». Rezultāts bija nenovēršams un būtībā likumsakarīgs - Latvijā šobrīd dominē tieši zviedru bankas. Atkal sagadīšanās?
Godīga ES ar godīgu eiro? Atdodiet vispirms negodīgi uzpūsto, tad runāsim tālāk
Šobrīd grūti iedomāties, ka notiks kāda nopietna izmeklēšana par toreiz notikušo. Bet nav arī jābrīnās, ka uzticēšanās ES kā godīgai institūcijai ir krietni sašķobījusies. Ja ES un Latvijas vadošie politiķi patiešām vēlas pārliecināt Latvijas iedzīvotājus, ka eiro zona ir godīga un atbildīga finanšu sistēma, tad ir jāpārskata toreizējās krīzes postošās sekas. Vismazākais, ko varētu sagaidīt, ir, ka bankas tiek piespiestas pārskatīt pašu uzpūsto hipotekāro kredītu summas. Daudzi joprojām spiesti maksāt nelietīgi uzpūstā «burbuļa» cenas par mājokļiem. Daudziem tas nozīmē pārmaksāt pat desmitiem tūkstošus eiro.Šobrīd ES atbildīgās personas sola, ka nākotnē līdzīgas problēmas tiks novērstas - banku uzraudzība notikšot daudz atbildīgāk. Protams, labticīgajiem Latvijas iedzīvotājiem gribētos noticēt. Jo daudziem eiro saistās ar godīgu, labklājīgu un mazo cilvēku intereses patiesi aizstāvošo Eiropas ideju. Bet tikmēr … no Eiropas uz Latviju ir atvilcies jauns un šoreiz daudz pretīgāks finanšu burbulis. Un atkal vietējā valdība un ES ierēdņi vienaldzīgi noskatās, ka valstīs plosās veiklas «baltās apkaklītes», kas pin jaunus, baisus finanšu mudžekļus. Nu jau pāris gadus Latvijā aktīvi plosās tā sauktie «ātro kredītu» darboņi. ES valdošās normas izrādījušas labvēlīgas darboņiem, kuru vērienu varētu apskaust 90. gadu reketieri. Viņi aizdod naudu uz nenormāliem procentiem, un pastāvošā likumdošana ļauj viņiem burtiski izģērbt savus klientus gandrīz līdz pēdējam.
Lielākā daļa viņu klientu ir iepriekšējās «burbuļa» krīzes upuri. Daudzi cilvēki, nonākuši nabadzības slazdā, ir burtiski spiesti meklēt mānīgu glābiņu postošajās parādu cilpās. Valsts kārtējo reizi pasīvi noraugās, kā izmisīgā finanšu situācijā pilsoņi faktiski tiek finansiāli izvaroti. «Ātro kredītu» biznesmeņi izmanto savu upuru bezpalīdzīgo situāciju. Atliek tikai minēt, kāpēc ES atbildīgās institūcijas to vēro ar kuslu vienaldzību? Šobrīd, kad notiek sagatavošanās, lai Latviju pieslēgtu eiro, ir jāspēj atbildēt uz jautājumiem - kāpēc toreiz notika tā? Kāpēc par eiroierēdņu un lielbanku alkatību smagi samaksāja un turpina maksāt vienkāršie Latvijas iedzīvotāji? Piedevām - visi. No krīzes cieta ikviens - bija vai nebija ņēmis kredītu. Bankrotus un konsolidācijas piedzīvoja gandrīz visi, izņemot dažus trekni atalgotus eirodeputātus un Briseles ierēdņus. Kāpēc šie krīzes upuri vēlreiz tiek vilkti reketieru procentu cienīgās kredītu lamatās? Nenoliedzami, ka Latvijas iedzīvotāji vēlas iekļauties godīgā, gudrā un atbildīgā Eiropā. Bet vai var kādu vainot, ka ES šobrīd tāda neizskatās?
Pārpublicēts no raksta 13. 02. 2013. portālā TVNET
1 komentārs
Nav brīnums, jo ES ir trešā
Nav brīnums, jo ES ir trešā reiha turpinājums:http://www.eu-facts.org/
Pievienot jaunu komentāru