Garīdznieka pārdomas Ziemassvētkos

Priecīgus Ziemassvētkus visiem portāla Atjaunotne.lv lasītājiem!

Piedāvājam svētkos kādā brīvā brīdī palasīt interviju ar baptistu konfesijas bīskapu Jāni Sproģi, ko veikusi  portāla Tvnet žurnāliste Santa Kvaste.

Jēzus ir sacījis: «Kas meklē, tas atrod!» Intervija ar Jāni Sproģi

Sarunu Sproģis sāk ar pārdomām par labu vadītāju nozīmi mūsdienu sabiedrībā. Viņš pauž gandarījumu par salīdzinoši lielo jauno mācītāju skaitu, kas ir ļoti svarīgi katras konfesijas attīstībai.

Apciemojot draudzes, redzu – tur, kur nav vadītāja, cilvēki saskata pārsvarā tikai problēmas. Vadītājs tajā pašā situācijā ierauga iespējas. Tas pats arī valstiskā mērogā. Ir jau labi uz valdību skatīties un atgādināt tās atbildības, bet no tā rodas blakusefekts, kas ir padomju laiku domāšana – cilvēki gaida, ka valdība visu izdarīs viņu vietā. Politika ir svarīga, bet, reiz uz dzīvi atskatoties, diez vai to skaidrosim ar vēlēšanu rezultātiem un Saeimas sastāvu. Ir svarīgi uzņemties personīgu iniciatīvu un atbildību!

Tie, kas aizbrauc pastrādāt uz Angliju vai citviet, diezgan ātri beidz kaut ko gaidīt no valdības, ja vien ir aizbraukuši strādāt, nevis meklēt sociālos pabalstus.

Jūs ieteiktu cilvēkiem nedaudz iziet no savas ierastās komfortablās vides?

Tas nav tik viennozīmīgi, bet tikko iedomājos, ka savā ziņā arī Ziemassvētku stāstā ir runa par atbildību. Stāsts ir ļoti daudzšķautņains, un ir jāuzmanās, lai mēs tajā neredzētu to, ko mēs gribam saskatīt, bet gan to, kas tajā patiešām ir..

Starp daudzām citām skaistām lietām, par ko Ziemassvētki vēstī, ir arī šis vēstījums: «Uzņemies atbildību!» Kas ir Ziemassvētku būtība? Viens no vēstījumiem ir tāds: Dievs nāk atpakaļ un uzņemas atbildību par pasauli, kuru Viņš ir radījis un kurā ir problēmas.

Ko parasti mūsdienu cilvēks ierauga Ziemassvētku stāstā? Man šķiet, ka tā parasti nav atbildība.

Notikums ir tik dziļš un plašs, ka tas runā visdažādākajām situācijām. Cilvēkam kara apstākļos Ziemassvētku vēsts, visticamāk, pateiks kaut ko citu nekā kādam citam, kas tajā brīdī bauda dzīves labklājību.

Bet gribu norādīt uz atbildības uzņemšanos, ko arī redzam Ziemassvētku vēstī. Dievs radīja pasauli, kurā cilvēka brīvās gribas (to devis pats Dievs) dēļ ir ienācis grēks. Tas rada problēmas. Dievs no šīm problēmām nevis noslēpjas vai vaino tajās kādus citus, bet gan viņš ienāk sevis radītajā pasaulē un uzņemas atbildību par to. Viņš nāk kā glābējs. Jūsu minēto atbildības prizmu saskatu arī Jāzepā.

Jāzepā kā Jēzus audžutēvā?

Jā, viņš uzņēmās atbildību par savu līgavu un viņas bērnu.

Protams, arī sievietes, kas ir stāvoklī, nepamešana ir atbildības uzņemšanās. Jāzeps neglāba tikai savu reputāciju. Viņš būtu varējis vienkārši pamest Mariju un «notīties», kā to šodien daudz vīriešu dara. Tieši tāpēc mums ir ļoti daudz problēmu sabiedrībā, piemēram, ir sarežģījumi ar tēva lomu – tā netiek praktizēta.

 Bet arī paša Kristus personā mēs redzam atbildību – Dievs ienāk pasaulē un uzņemas atbildību par to.

Viena no Ziemassvētku vēstīm ir: uzņemies atbildību pats par savu dzīvi kopā ar Dievu! Beidz vainot citus!

Beidz vainot valdību, laika apstākļus, sievu, mazturīgus vecākus! Uzņemies atbildību par savu dzīvi kopā ar Dievu!

Kāpēc, jūsuprāt, ir tik daudz cilvēku, it īpaši vīriešu, kuri neuzņemas atbildību? Vai viņi nesadzird šo vēsti? Vai viņi neprot uzņemties atbildību?

Domāju, ka uz šo jautājumu nebūs vienas atbildes. Tiklīdz mēs pretendēsim uz kaut kādām skaidrām un viennozīmīgām atbildēm, vesels bars cilvēku uzreiz «sacepsies» un sacīs: «Nav jau tā, ir šādi. Mans gadījums ir atšķirīgs.» Bet es domāju, ka varam saskatīt arī kopīgas tendences.

Atbildības neuzņemšanos mūsu sabiedrībā veicina vairāki faktori. Tāpat kā skaistu simfoniju veido daudz labi noskaņotu instrumentu, tā arī paralizējošu un destruktīvu troksni veido ļoti daudz dažādu skaņu. Atbildības neuzņemšanās savā ziņā ir troksnis, ko veido ļoti daudz mazu trokšņu.

Ko jūs uzskatāt par galvenajiem iemesliem?

Patīk mums vai nepatīk, bet viens no galvenajiem iemesliem ir padomju laiku mantojums. Tas joprojām ir aktuāli, jo mēs esam vai nu padomju laikos auguši, vai šajā laikā augušo cilvēku bērni.

Aizsūtīt raidījumam īsziņu par 10 santīmiem, lai pavēstītu, ka pie visa ir vainīga valdība, ir bezmaz vai labais tonis.

Protams, valdībai ir jāstrādā, ministri ir tautas kalpi. Par to pat nav runa. Bet padomju laiku mantojuma dēļ daļa cilvēku joprojām domā: gaidīsim visu no valdības, lai valdība visu izdara. Vienlaikus cilvēki paši mēdz neko nedarīt.

Vai varat minēt vēl kādu iemeslu?

Otrs iemesls ir lielā mērā saistīts ar pirmo.. Labu gribēdami, mēs esam arī kultivējuši valdības gānīšanu. Protams, politiķiem tajā ir savs nopelns, un man bieži vien sirds ir pilna, jo liekas, ka lietas tiek darītas nepareizi. Bet jāatceras, ka ar gānīšanos cilvēks neko nepanāk. Viņš vienkārši iztērē enerģiju, bet vienlaikus nav neko atrisinājis. Viņš ir tikai sabojājis garastāvokli sev un citiem. Šajā ziņā man šķiet, ka mēs pēdējo 20 gadu laikā esam kaut kur nepareizi aizgājuši.

Kad sākās lielā ekonomiskā krīze, visi slaisti varēja justies ļoti labi, jo tad pēkšņi bija labais tonis pateikt, ka man nav darba, neko nevaru izdarīt, viss ir slikti.Pēkšņi visi ar savu nevarēšanu varēja iznākt no skapja.

Man šķiet, ka nav labi, ja mēs kultivējam un radām piemērotus apstākļus, ka sūdzēties ir ikdienišķas sarunas neatņemama sastāvdaļa.

Vēl viens faktors, kāpēc vīrieši neuzņemas atbildību, ir saistīts ar neatklāto vīrieša identitāti. Iespējams, Ričarda Rora grāmatas «Ādama atgriešanās» iespaidā pēdējā laikā vairāk runājam par to, ka nenotiek tā sauktā vīriešu iniciācija – ka vīrieši nekļūst par vīriešiem. Savā ziņā tas rodas no tā, ka sabiedrībā nav vai ir pārāk maza tēva loma. Ja viens vīrietis neuzņemas atbildību, bieži vien viņš rada aiz sevis tādus pašus cilvēkus. Rodas ķēdes reakcija. Šim vīrietim izaug bērni, it īpaši dēli, kuri arī bieži vien neprot uzņemties atbildību. Dzīves sākumā dēls ir atkarīgs no mammas, bet vēlāk viņš ir atkarīgs un dzīvo no citu sieviešu atzinības. Dēls nekļūst patstāvīgs, atbildīgs, pieaudzis un rīcībspējīgs cilvēks.

Kur saskatāt risinājumu? Ja vīriešu atbildības neuzņemšanās ir vairāku paaudžu problēma, to nevar atrisināt viena gada laikā.

Ir lietas, ko var izmainīt ātri, bet citām vajadzīgs ilgāks laiks. Piemēram, lai apgrieztu okeānā lielu kuģi, reizēm apgriešanās rādiuss ir vairāki kilometri. Ir jautājums, vai mēs kursu mainām pamazām vai arī pavisam radikāli. Ir divu veidu attīstība – koriģējošā, kad mēs kursu regulāri pielabojam par pāris grādiem, un, ja mēs to sistemātiski darām, pēc laika beidzot esam uz pareizā kursa. Arī no tādas izaugsmes nevajag atteikties, jo mums visiem ir vajadzīgas korekcijas. Reizēm tās palīdz īstenot laba grāmata, filma vai saruna.

Bet reizēm ir vajadzīgi radikāli pavērsieni, krīzes, kas mudina mainīt kursu daudz straujāk. Dažreiz ievainojumi ir tik dziļi, ka ar nelielu koriģēšanu ir par maz.

Drīzāk vajadzīga lēcienveida attīstība. Te var palīdzēt pilnīgi negaidīti pavērsieni dzīvē, kas ir kā Dieva iejaukšanās cilvēka dzīvē. Pēkšņi viss dzīves kurss var tikt koriģēts nevis par trīs, četriem vai pieciem grādiem, bet gan pagriezts par visiem 180 grādiem, ja tas ir bijis nepieciešams.

Tāds stāsts ir par apustuli Pāvilu. Pirms tam viņš nodarbojās ar pirmo kristiešu vajāšanu, jo bija pilnīgi pārliecināts, ka dara pareizi. Viss mainījās, kad, ejot savā kārtējā misijā, viņš sastapa Dievu. Redzot spožu gaismu, viņš nokrita pie zemes un kļuva uz vairākām dienam akls. Dievs viņu uzrunāja ļoti personīgā veidā.

Vai arī mūsdienās kaut kas tāds ir iespējams?

Domāju, ka jā. Tas ne tikai ir iespējams, bet arī reāli notiek. Būtiskais šajā stāstā nav notikuma ārējās izpausmes, kas var būt dažādas, bet notiekošo izmaiņu saturs un būtība.

Piemēram, cilvēks, kurš iepriekš ir strauji gājis uz mērķi - vadījis savu uzņēmumu, partiju vai ģimeni un bija atradis dažādus iemeslus, lai visā vainotu citus, bet pats justos labi. Gadās, ka vienā brīdī pēkšņi šāds cilvēks sastopas ar savu aicinājumu un dramatisku realitāti, kas liek burtiski apstāties, jo tālāk vairs nespēj iet. Tādā brīdī mēs saprotam, ka gandrīz viss iepriekš redzētais bijuši māņi. Cilvēkam šķiet, ka viņš redzējis, bet patiesībā bijis akls, jo redzējis tikai to, ko gribēja redzēt. Ļoti bieži mēs domājam, ka dzirdam, bet patiesībā mēs dzirdam tikai to, ko gribējām dzirdēt.

Kāda ir atšķirība starp šķietamu un īstu dzirdēšanu un redzēšanu? Kā zināt, ka es dzirdu un redzu tikai to, ko gribu, nevis patieso ainu?

Tas ir ļoti labs jautājums. Ir iespējams, ka cilvēks no vienas iedomātas atbildes pārslēdzas uz otru iedomātu atbildi. Kāds pazīstams rakstnieks reiz teica – ja vajadzētu izrakstīt vienas zāles pret visām pasaules slimībām, viņš izrakstītu klusumu.

Lielā troksnī pat vislabākais Dieva vārds var tikt nesadzirdēts vai pārprasts. Pat vispilnīgākā atklāsme lielā troksnī var tikt pārprasta. Domāju – ja mēs esam godīgi un noliekam malā izrādīšanos, savas pieņemtās un spēlētās lomas, apkārtējo cilvēku dalīšanu pareizajos un nepareizajos, savu pasaules konstrukciju, lai justos tajā labi un pareizi, apklustot katrs cilvēks sāk just, saprast un piedzīvot, vai viņš dzīvo īstenībā vai iedomu pasaulē. Protams, ja vien šis cilvēks nav galīgi pazaudējis saikni ar realitāti. Tāds bija arī Svētā Pāvila dzīves ceļš.

Ziemassvētku vēsts mums atgādina, ka dzīvē ir iespējami brīnumaini pavērsieni, nevis tikai korekcijas par dažiem grādiem. Visbiežāk izaugsme dzīvē nenotiek Jaunā gada apņemšanās lēmumos, piemēram, būšu labāks vai čaklāks. Mums ir vajadzīgi arī kvalitatīvie lēcieni.

Man dažreiz ir tāda sajūta, ka, tiklīdz apņemos darīt kaut ko labu, sajūtu tādu kā pretestību no otras puses. Visiem labi pazīstamais Nezinītis no grāmatas «Nezinītis Saules pilsētā» apņēmās veikt trīs labus darbus pēc kārtas, bet ilgu laiku to nevarēja izdarīt, jo kaut kas to iztraucēja.

..No vienas puses, dažādas apņemšanās ir vajadzīgas. Īpaši ir vajadzīgas apņemšanās kaut ko sākt tieši TAGAD. Bieži vien problēmas rodas no tā, ka apņemamies kaut ko jaunu darīt nevis tagad, bet gan rīt vai parīt.

Bet no otras puses, daudz apņemšanos cieš neveiksmes, jo tās nenāk no centra, sirds, motivācijas, vērtībām. Izmaiņām ir jāsākas tieši tur. Tāpēc Bībele saka, ka par visu vairāk cilvēkam jāsargā sava sirds, jo no tās nāk dzīvība. Sirds ir cilvēka centrs, un, ja centrā nav izmaiņu, visas apņemšanās cietīs neveiksmi. Protams, ja cilvēkam ir ļoti stiprs raksturs, viņš kādu laiku var noturēties, bet ne visu laiku. Savā ziņā sirds ir kā ieprogrammēts GPS. Tu kā autovadītājs vari teikt, ka vēlies braukt citur, bet sirds kā GPS nemitīgi pārrēķinās maršrutu, lai dabūtu tevi atpakaļ uz ieprogrammētā ceļa. Piemēram, tā ik pa brīdim ieteiks doties pa kreisi vai griezties apkārt.

Ja sirds mērķis netiek pārprogrammēts, būs ļoti grūti izmaiņas īstenot.

Savā ziņā mācītāji ir dvēseles, sirds dakteri. Vai varat raksturot kaites un sāpes, ar kurām cilvēki visbiežāk pie jums vēršas? Kas mūsdienu cilvēkiem kaiš?

(Klusumā ilgāku laiku apdomājas.)

Saprotu, ka katrs gadījums ir individuāls, bet varbūt redzat kādu kopīgu tendenci?

Reiz piedalījos kādā vasaras stipendijas programmā vienā ASV universitātē.. Mans istabas biedrs bija viens no Bulgārijas vadošajiem psihoterapeitiem, kurš bija sarakstījis vairākas grāmatas. Viņš bija atbraucis uz Ameriku, lai tajā vasarā uzrakstītu vēl vienu grāmatu. Mēs kļuvām diezgan labi draugi un pavadījām daudz laika kopā, runājot un staigājot pa pilsētu. Viņš teica, ka pie viņa nāk diezgan daudz cilvēku, tostarp tolaik ietekmīgi bulgāru politiķi un arī noziedzīgās pasaules pārstāvji, kas saskārās ar dažādām problēmām.

Viņš cilvēkiem teica: «Ja tu gribi, vari nākt pie manis, mēs runāsim, tu man maksāsi. Man būs labi, bet tev...» Pie viņa nāca klienti, kurus satrauca citu cilvēku domas par viņiem. Tāpat bija cilvēki, kuri netika galā ar savām domām par sevi. Bet psihoterapeits ieteica, ka cietušajam ir jāspēj (agrāk vai vēlāk) nolikt pie malas citu cilvēku un savas domas par sevi, tā vietā cenšoties sadzirdēt, ko Dievs par viņu domā.

Šo seno, pirms padsmit gadiem notikušo sarunu es šad tad atceros, jo reizēm cilvēks domā, ka viņam ir problēma, taču patiesībā tā nemaz nav patiesā problēma.

Tā ir iespēja?

Reizēm ir tā, ka sāp kāja vai tirpst roka, bet problēma ir mugurā, nevis kājā vai rokā. Līdzīgi ir ar garīgām lietām.

Bieži vien, atnākot pēc palīdzības, cilvēks ir definējis savu garīgo problēmu, bet patiesībā tā ir kaut kur citur.

Tad rodas jautājums – vai mēs tiekam klāt īstajai sāpei.

Un pareizs ir arī jūsu teiktais, ka reizēm problēmas patiesībā ir iespējas. Visiem zināmais Stīvs Džobss ir teicis, ka labākais, kas ar viņu varēja dzīvē notikt, ir atlaišana no viņa paša izveidotās kompānijas. Šodien kompānijas «Apple» biržas vērtība pārspēj visu biržā kotēto Krievijas uzņēmumu vērtību summu. Tas sākās ar to, ka kompānijas dibinātāju atlaida no darba pazemojošā veidā. Vēlāk dzīvē viņš to pats ieraudzīja.

Ir lietas, ko pirmajā brīdī ieraugām kā problēmas. Šad un tad mēs cenšamies šīs problēmas noslēpt no citiem, bet biežāk – paši no sevis. Taču patiesībā nereti problēmas ir iespējas.

Kāpēc mēs to darām? Varbūt tāpēc, ka mēs esam daudz mācīti par fizisko pasauli, piemēram, kad ir mazākais ievainojums, lietojam ziedes un plāksterus. Bet, ja ir kādas iekšējas problēmas, nereti nemākam tās atrisināt, jo neesam par to mācīti. Dzirdam: «Neraudi, nepuņķojies!»

Varbūt arī tāpēc, ka šad tad problēmas norāda uz lielākām izmaiņām, nekā mēs bijām iedomājušies dzīvē veikt.

Ir vajadzīga drosme, lai to identificētu?

Jā. Ir zināms teiciens, ka mēs nemaināmies tik ilgi, kamēr nemainīšanās kļūst sāpīgāka par mainīšanos.

 Kamēr vien nemainīties nebūs tik sāpīgi kā mainīties, cilvēks to nedarīs. Mainīties vienmēr ir sāpīgi, jo tas saistīts ar ierastās vides, teritorijas atstāšanu. Iedomājieties, kā bija iepriekš pieminētajam apustulim Pāvilam. Viņš bija cilvēks ar tolaik iespējamo augstāko izglītību, var teikt, ka viņš bija doktors. Viņš dzīvoja, domādams, ka ir pilnā mērā sapratis savu dzīves aicinājumu – cīnīties par taisnību un tātad pret kristietību. Vienā brīdī viņš saprata, ka tas nav bijis pareizi.

Ir pat teikums, kur Dievs viņu uzrunā šajā atklāsmē, sakot: «Kāpēc tu mani vajā?» Pāvils ir domājis, ka cīnās par Dievu, bet izrādās, ka viņš cīnās pret. Izrādās, ka viņa dzīve bijusi tieši pretēja tam, kā viņš par to bija domājis. Vajadzīga liela drosme, lai to atzītu. Mēs vienmēr labāk izvēlamies...

...esošās sliedes?

Jā, mēs bieži vien izvēlamies to neatzīt, jo kuram gan tas patīk. Bieži vien kvalitatīvajiem lēcieniem un pārmaiņām, un izaugsmei jānotiek sāpīgos apstākļos. Cilvēka dzīvē ir soļi, kas jāsper 20 gadu vecumā, bet 40 gadu vecumā daudziem šķiet, ka viņi jau ir tik daudz savu dzīvi konstruējuši. Ja tad pēkšņi ir jāsaprot, ka ir citādāk, nekā līdz tam domāts, tad...

Tas ir trieciens cilvēka pašapziņai.

Protams, tas ir arī trieciens lepnībai. Bet ar lepnību nekas patiess un īsts tālāk nevar notikt.

Lepnība ir dzīvošana nerealitātē. Protams, mums ir vajadzīga pašapziņa, lai mēs varētu aizstāvēt savu viedokli, bet lepnība ir ilūzija. Ilūzijā nekas nenotiek, ilūzija ir cilvēka galvā, bet tā nav realitāte, kurā viņš atrodas. Tāpēc Jēzus saka: «Jūs atzīsiet patiesību, un patiesība jūs darīs brīvus.» Man šķiet, ka dzīvē ir ļoti svarīgi atzīt realitāti, kurā cilvēks atrodas, jo Dievs nav cilvēka iedomu pasaulē, bet gan realitātē. Ja tu neatzīsti realitāti, tu nevari tapt brīvs. Tad tu vienkārši dzīvo savā iedomu pasaulē, tu esi iztēlojies to, kas tu neesi, tu domā par citiem un pasauli tā, kāda tā patiesībā nav. Tādā pasaulē nekas nav un tajā nevar nekas notikt. Lai kaut kas nozīmīgs notiktu, ir jāatzīst patiesība. No sākuma tas baida, bet Kristus saka, ka beigās tur ir brīvība.

Runājāt par bailēm, bet varbūt daļa cilvēku apzināti izvairās no pārmaiņām, jo no tām baidās.

Protams.

Ir bailes, ka būs jāmainās.

Jā, tas ir aicinājums nezināmajā. Līdz tam cilvēka dzīvē lietas ir bijušas daudzmaz izdomātas. Bija novilktas kaut kādas līnijas, piemēram, zinu, kāpēc es esmu labs, bet tie, kas man nepatīk, – slikti. Bija panākta kaut kāda drošība.

Varbūt tas nav labākais salīdzinājums, bet minēšu, ka arī ģeopolitikā nesen piedzīvojām pēkšņu robežu pārbīdīšanu.

Domājat kaimiņvalsts Krievijas gadījumu?

Jā. Valstu robežu pārbīdīšana un ar to saistītās darbības mūsos izraisa stresu. Līdzīgi ir ar iekšējo pasauli – ja manā dzīvē pēkšņi sakustas robežas, jūtos nervozs, jo vēl neredzu, kur tas mani aizvedīs. Vai beigās būšu ieguvējs vai zaudētājs? Tāpēc arī mums ir teiciens: «Labāk zīle rokā nekā mednis kokā.» Tāpēc bieži vien cilvēki izvēlas turēties pie tā, kas viņiem ir, lai arī tas nav nekas labs. Jāatceras, ka vislabākā ienaidnieks nav sliktais. Vislabākā ienaidnieks ir labais.

Cilvēks samierinās ar esošo.

Ar kaut ko tādu pa pusei labu?

Jā, puslīdz labu. Tas nav vislabākais, tas nav lieliskais, tas nav dievišķais. Minēšu līdzību – arī veselīga ēdiena ienaidnieks nav inde, bet gan slikts ēdiens. Varbūt ēdiens ir garšīgs, bet ar sliktu uzturvērtību. Tas smaržo un garšo labi, bet, ja tu to ēdīsi, būs nevis spēks, bet gan liekais svars. Bet tas nav ciānkālijs, tas ir ēdiens, ko daudzi sauc par labu. Vajag diezgan lielu drosmi un rakstura stingrību, lai no iepriekš lietotā «labā» ēdiena pārslēgtos uz patiešām vislabāko (ar to es nedomāju Mārtiņa Rītiņa gatavotās maltītes).

Vai izšķirošas izvēles ir iespējams veikt bez sāpēm?

Ričards Rors raksta, ka cilvēks mainās tikai lielās sāpēs un lielā mīlestībā, turklāt visbiežāk tieši lielās sāpēs.

Ar mīlestību dažreiz ir tāda problēma, ka mēs iemīlam pašu mīlestību, jo mums sākt patikt pašas iemīlēšanās sajūtas. Domājam, ka mīlam otru cilvēku, bet patiesībā bieži vien vairāk mīlam sajūtas, kas mums ir pret otru cilvēku, nevis pašu cilvēku. Īpaši raksturīgi tas ir iemīlēšanās stadijā. Klaivs Steiplss Lūiss pārspīlētā formā par laulību saka: «Jo ātrāk beidzas nolādētā iemīlēšanās, jo labāk.» Tad var sākties mīlestība. Iemīlēšanās bieži vien vairāk ir pašmīlestība – cilvēkiem patīk eiforija un sajūtas, un bieži vien tai nav nekāda sakara ar mīlestību, kas ir atbildības uzņemšanās, upurēšana, otra interešu nolikšana augstāk par savām. Tā ir īsta mīlestība. Laba pašsajūta nav mīlestība.

Kā jūs aicinātu cilvēkus izdzīvot Ziemassvētku un gada nogales laiku?

Daudz lietu jau mēs zinām, un tāpēc tās izklausās tik ļoti frāžainas, ka nemaz negribas tās teikt. Bieži vien nevajag uzzināt kaut ko jaunu, bet gan darīt to, ko mēs jau zinām.

Minēšu vienu veidu, kā mēs varam paskatīties uz šo laiku. Nesen dzirdēju kādu runātāju, kura teiktais man «ieķērās» atmiņā. Viņš teica, ka mēs kā sabiedrība esam ļoti pārņemti ar uzmanības piesaistīšanu sev. Rietumu civilizācija ir pārņemta ar slavenību kultu.

Kādreiz pat nevar saprast, kas ir šis cilvēks, bet visi par viņu runā.

Arī viņš pats ir iedomājies, ka ir kaut kas īpašs. Es nesaku, ka viņš nav īpašs, bet katrā ziņā viņš nav tas, par ko viņš sevi ir iedomājies.

Cilvēki domā, ka viņu vērtība ir tajā, kā citi viņus pamana. Šķiet, ka tāpēc man vajag vairāk pelnīt, jo tā es varēšu vairāk atļauties lietas, uz kurām cilvēki skatīsies, un tas pacels manu reitingu. Bet interesantā kārtā tur laime nav. Protams, iegūtā ietekme var būt vērtība, ko cilvēks var izmantot. Ietekme ir kā valūta, ko cilvēks var lietot labam mērķim vai arī savas pašapmierinātības celšanai.

Man šķiet interesanta kāda Ziemassvētku stāsta nianse. Mēs visi zinām, ka Kristus piedzima kūtiņā.

Svarīgākās lietas dzīvē nenotiek ar labu PR (sabiedriskajām attiecībām).

Kristus nepiedzimst skaistā pilī vai apzeltītā templī. Tas parāda, ka būtiskās lietas, kam cilvēka dzīvē vajadzētu notikt, nav iegūstamas ar labu PR. Domājam – ja es uzcelšu skaisto templi vai pili, tur notiks svarīgākās lietas. Bet būtiskākās lietas var notikt tieši pretējos apstākļos – kad cilvēks paiet malā no atpazīstamības, apkārtējo atzinības un vēlēšanās iepatikties citiem.

Cilvēkam ir jāpārslēdzas no šīs programmas uz to, ka viņš apzināti cenšas būt mazāk pamanīts un ievērots. Kad cilvēkam nav tik daudz jādomā, ko citi par viņu domā, viņš var sākt sadzirdēt Dieva balsi un saprast, ko Dievs par viņu domā. Bet mēs to nedzirdam, ja esam ļoti pārņemti ar savu atpazīstamības veicināšanu. Nedomāju, ka sava atpazīstamība rūp tikai slavenībām. Arī mazpilsētas iedzīvotājs var būt pārņemts ar rūpēm, ko par viņu domā radi un citi pilsētas iedzīvotāji. Katram interesē, vai viņu pamana, novērtē, ciena, bet pārmērīga dzīšanās pēc cieņas izdara tieši pretējo.

Ko jūs novēlētu cilvēkiem Ziemassvētkos?

(Ilgi domā klusumā.)

Varbūt vieglāk ir pateikt, ko jūs novēlētu sev un saviem tuviniekiem?

Gribu varbūt turpināt tēmu par Kristus piedzimšanu kūtiņā. Izšķirošākais lielākajam vēstures notikumam, kas ir Kristus piedzimšana un Dieva ienākšana pasaulē un mājošana mūsu vidū, bija atvērtība un vietas atvēlēšana, nevis rūpīgi sargāts templis vai pils. Tas notika kūtī. Tas parāda, ka jebkurš cilvēks var kvalificēties, lai piedzīvotu svarīgāko dzīvē.

Ir absolūti droši zināms, ka mēs katrs varam piedzīvot Dievu, jo Jēzus ir sacījis: «Kas meklē, tas atrod!»

Visiem nav apsolīts, ka viņi būs bagāti un veseli, lai arī reklāmās par to stāsta, bet Dievu var piedzīvot visi. Kāds var visu mūžu dzīvot ar domu, ka kādu dienu kļūs bagāts. Varbūt kļūs, bet varbūt nemaz nevajag. Protams, es nesaku, ka jādzīvo pasīvi un jāizvairās no atbildības. Nē, ir jādara un jāizmanto dzīves dotās iespējas, bet problēma ir citur.

Mēs bieži vien laimi saistām ar dažādiem nosacījumiem, piemēram, ja man būs tas, es būšu laimīgs. Bet tā tas nestrādā. Laime gandrīz vienmēr sākas, nevis dabūjot to, kas tev nav, bet apzinoties to, kas tev jau ir dots un pieejams.

Pilns intervijas teksts portāla "Tv-net" atrodams sadalīts divās daļās: 

http://www.tvnet.lv/ziemassvetki/svetku_sajutas/540126-ir_zales_pret_visam_pasaules_slimibam

http://www.tvnet.lv/ziemassvetki/svetku_sajutas/540132-kas_ir_sis_cilveks_un_kapec_visi_par_vinu_runa