GRIEĶIJAS EPOPEJA

Grieķijas valdība iet uz „kompromisu” ar aizdevējiem! Kompromiss satur solījumus privatizēt lielākās Grieķijas ostas un pārdot akcijas valsts telekomunikāciju uzņēmumā. Līdzās 1) pēdējai ziņai par sarunām, piedāvājam divu autoru viedokļus par situāciju Grieķijā. 2) Banku ekonomists Pēteris Strautiņš mēģina izskaidrot Grieķijas ekonomikas vājināšanos ar [nesagatavotu?] iestāju eirozonā, 3) Sergejs Ancupovs ir skarbāks un Grieķijas likstās vaino nemākulīgo SVF un citu ekspertu politiku, kam akli klausījušas iepriekšējās Grieķijas valdības. Tās dēļ ekonomiskās atlabšanas vietā – piedzīvots vēl dziļāks kritums.

Grieķijas un ES sarunas par kredītu restrukturizāciju un reformām.

Grieķija piektdienas rītā izklāstīja jauna savas finansiālās glābšanas plāna detaļas, tajā piedāvājot pensiju un nodokļu reformas apmaiņā pret parāda samazināšanu un aizdevumu no eiro zonas. Jaunais plāns, kuru Grieķija iesniedza eiro grupai (eiro zonas valstu finanšu ministriem) divas stundas pirms piektdienas pusnakts, lielā mērā atgādina Grieķijas starptautisko kreditoru priekšlikumus, kurus tie bija piedāvājuši pirms sarunu izjukšanas jūnijā. Vēl nav zināms, vai jaunais plāns būs pietiekams, lai Grieķija saņemtu jaunu finanšu palīdzību.

«Grieķijas priekšlikums (..) ietver valsts finansiālo vajadzību finansējumu .. uz trim gadiem, parāda noregulējumu un (..) investīciju paketi 35 miljardu eiro apmērā,» sacīja ziņu avots Grieķijas valdībā. Eiro zonas amatpersonas sestdien izskatīs šā plāna detaļas pirms svētdien paredzētā 28 Eiropas Savienības (ES) valstu līderu samita, kurš var noteikt Grieķijas nākotni eiro zonā un pat visā ES. Samits notiks nedēļu pēc referenduma, kurā Grieķijas vēlētāji noraidīja starptautisko kreditoru «troikas» – Eiropas Komisijas (EK), Eiropas Centrālās bankas (ECB) un Starptautiskā valūtas fonda (SVF) – priekšlikumus, kuri paredzēja jaunu starptautiskā aizdevuma programmu apmaiņā pret nodokļu paaugstināšanu un tēriņu samazināšanu.

Saskaņā ar jaunajiem priekšlikumiem 13 lappušu dokumentā Grieķijas kreisā valdība piekrīt kreditoru prasībām neveicināt agru pensionēšanos un panākt lielākus pensionāru maksājumus veselības aizsardzībā. Tie paredz pacelt tirdzniecības flotes, korporatīvos un luksusa preču nodokļus un enerģiski vērsties pret izvairīšanos no nodokļiem.

Grieķija arī sola paaugstināt pievienotās vērtības nodokļa (PVN) ieņēmumus par 1,0% no iekšzemes kopprodukta (IKP), pārdot atlikušās valsts akcijas telekomunikāciju uzņēmumā OTE, un apņemas ne vēlāk par oktobri privatizēt Pirejas un Saloniku ostu.

Grieķija tomēr brīdina, ka ekonomisko apstākļu pasliktināšanās dēļ būs jāpārskata budžeta pārpalikuma mērķa rādītāji – 1,0% no IKP šogad, 2,0% no IKP 2016.gadā un 3,0% no IKP 2017.gadā, par kuriem jau bija panākta vienošanās ar kreditoriem.

Kreditori bija pieprasījuši atcelt nodokļu atlaides par 30% visās Grieķijas salās, bet valdība pašlaik ir gatava to darīt tikai bagātākajās un tūristu visvairāk iecienītajās salās.

Kreditoru pieprasītās militāro izdevumu samazināšanas par 400 miljoniem eiro vietā Grieķija piedāvā tos samazināt par 100 miljoniem eiro šogad un par 200 miljoniem eiro 2016.gadā.

Plašāk lasāms: http://financenet.tvnet.lv/zinas/567423-olands_griekijas_jaunie_priekslikumi_ir_nopietni_un_ticami

Grieķija ir vainīga, bet aizmirsīsim par to! Autors: Pēteris Strautiņš

Strauji tuvojas pati pēdējā no pēdējām Grieķijas krīzes atrisināšanas iespējām un visgalīgākais no galīgajiem izšķirošu lēmumu pieņemšanas termiņiem pasaules vēsturē. [..] Dzīve spiež rīkoties, jo situācijā, kad finanšu sistēma ir gandrīz paralizēta, pamazām stājas arī ekonomika. Jau līdz šim brīdim ir nodarīts liels kaitējums, nebūs viegli "restartēt" procesus brīdī, kad uzņēmējdarbība jau ir sapinusies nenomaksātu rēķinu, nodokļu un algu mudžeklī. Jebkāda papildus atbalsta programma, ja tāda tiktu atbalstīta, novecotu burtiski pa stundām.

Tas, vai Grieķija ir vainīga pie pašreizējās situācijas, ir dziļi otršķirīgs jautājums. Es ceru, ka nedēļas nogalē Briselē šis arguments tiks lietots pēc iespējas mazāk. [..]

Krīze nebija nejaušība

Grieķija, gan ne visu laiku pašreizējās robežās, ir gandrīz nepārtraukti bijusi neatkarīga valsts jau gandrīz 200 gadus. Šī zeme ir arī pierādījusi spēju attīstīties. 25 gadu laikā līdz brīdim, kad tā pievienojās Eiropas Kopienai (1981. gadā), tās vidējais ekonomikas pieaugums bija gandrīz 7% gadā. Tātad Āzijas tīģera cienīgs sniegums. Šīs valsts, tāpat kā Portugāles, ekonomikas vēsture ir šokējoši politiski nekorekta. Tās ļoti strauji attīstījās vairākas desmitgades līdz uzņemšanai Eiropas demokrātiju saimē, tai skaitā diktatūru periodos, pēc tam to sniegums kļuva drīzāk viduvējs, bet laiks kopš pievienošanās eirozonai ir bijusi liela avārija. Tas nenozīmē, ka šīs savienības ir neglābjama nelaime to dalībvalstīm (kaut arī var ticami argumentēt, ka eirozonas izveidošana bija kļūda), bet radītie sliktie kārdinājumi šī stāsta varoņiem bija spēcīgāki par sniegtajām iespējām mainīties uz augšu.

Atceros, kad pirmo reizi aizdomājos par Grieķijas krīzes varbūtību. Tas bija 2005. gadā, kad apciemoju Krētu un kāda klimatiska pārpratuma dēļ vienu dienu lija lietus. Izmantojot iespēju, sāku lasīt kaut kādu bukletu par šīs valsts ekonomiku. Saliekot redzamos skaitļus ar atmiņas sniegtajiem datiem par Latviju, pārsteigts sapratu, ka mūsu valsts preču eksports uz vienu iedzīvotāju jau tobrīd bija kļuvis lielāks. Kopš tā brīža Grieķiju esam pārspējuši arī pēc kopējā preču un pakalpojumu eksporta rādītāja. Tobrīd šī zeme nepārprotami izskatījās bagātāka un IKP pat pēc pirktspējas paritātes bija gandrīz divreiz augstāks (91% pret 51% no ES vidējā līmeņa). Eksports nav absolūta valsts attīstības mēraukla un augstākā saimnieciskās tikumības izpausme. Varētu teikt, ka eksports ir skumja nepieciešamība, jo ir ar kaut ko jāmaksā par importu - uz citām valstīm aizvestos biezpiena sieriņus "Kārums" mēs labprāt apēstu paši. Tādām ļoti lielām un diezgan pašpietiekamām ekonomikām kā ASV ir jāeksportē mazāk. Taču Grieķija ir ļoti tālu no pašpietiekamības, daudzējādā ziņā vēl tālāk nekā Latvija, kas vismaz ar uzviju saražo sev nepieciešamos graudus un arī lielāku daļu enerģijas. Vēl lielāks būtu mans pārsteigums, ja pievērstu uzmanību tam, ka Grieķijas aizņemšanās izmaksas tobrīd bija tikai par nelielu procenta daļu augstākas nekā Vācijai.

Šī dīvainā situācija turpinājās vēl četrus gadus. Tagad Grieķijas salīdzināšana ar Latviju kļuvusi ļoti populāra, galvenokārt strīdos par to, cik laba vai slikta lieta ir taupība. Kā jau ierasti, salīdzinājumi mēdz būt stipri vienkāršoti un tiek "pievilkti" tam, ko diskusijas dalībnieki gribētu teikt jebkurā gadījumā. Situācijas daudzējādā ziņā stipri atšķiras, piemēram, mūsu parādu nasta ir daudz zemāka, esam drīzāk pretpoli ES valstu vidū. Tomēr kaut kāda vērtība salīdzinājumiem ir, iespējami arī vērtīgi secinājumi. 

Uz ceļa bīstams ir nevis ātrums, bet tā izmaiņas

Krīzes gan Grieķijā, gan Latvijā radīja nevis parādu nasta, bet parāda izmaiņu ātruma/virziena izmaiņas. Latvijā pirms tam bija vētrains privātā sektora parādu pieaugums, kas lēcienveidīgi pārvērtās par savu pretstatu. Kaut arī to daļēji kompensēja valsts aizņemšanās, kopējā naudas plūsma mainīja virzienu. Neto ārējais parāds (kas atspoguļo sabiedriskā un privātā sektora kopējo bilanci) jau 2009. gada sākumā sāka samazināties, pēc ikgadēja miljardos mērāma pieauguma nekustamo īpašumu buma laikā. Grieķijā pārmērības izpaudās galvenokārt kā valsts aizņemšanās, kas pakāpeniski tika samazināta vairāku gadu laikā. Sākotnējais ekonomikas kritums Latvijā bija straujāks, taču nebija vairākus gadus ilgstoša krīzes un bezizejas sajūta.

Grieķijai krīzes sākumā bija pieejamas divas gudras stratēģijas. Tā varēja tūlītēji un pilnīgi konsolidēt valsts budžetu, apsteidzoši paredzot šī soļa negatīvo ietekmi uz kopproduktu un līdz ar to pašu budžetu. Tā arī varēja atjaunot drahmu un ļaut valsts izdevumiem strauji sarukt reālā izteiksmē ar devalvācijas un inflācijas palīdzību. Ļoti iespējams, ka otrais variants būtu labāks, bet abos gadījumos mēs šobrīd runātu par augošu, nevis sarūkošu ekonomiku un vismaz daļēju veiksmes stāstu. Nav tā, ka panākumu nav bijis vispār, pērn Grieķijas eksports bija lielākais tās vēsturē, bet noteikti bija iespējams straujāks uzlabojums. Latvijā jau no paša sākuma bija gan negatīvā dienaskārtība - budžeta konsolidācija un teatrāla cīņa pret "finanšu oligarhijas verdzību", gan pozitīva dienaskārtība - strukturālas reformas, eksporta veicināšana. Varbūt suverenitātes, demokrātijas, pašlepnuma un pretošanās daudzināšana ir pozitīva programma, bet tā nepalīdz nopelnīt.

Ziepes būtu šā vai tā ...

Jebkurā no izvēlētajiem scenārijiem Grieķijas pēckrīzes atgūšanās būtu sarežģītāka nekā Latvijai un tam ir dziļi strukturāli iemesli. Šī gada sākumā bruto alga Grieķijā bija par ~40% augstāka nekā Latvijā (pirktspējas starpība ir mazāka). Pensiju atšķirības ir vēl lielākas. Taču mūsu sabiedrības tehniskais, intelektuālais un organizatoriskais potenciāls ir krietni augstāks, esam augstāk attīstīta sabiedrība. To ļoti labi var redzēt abu valstu eksporta struktūrā. Grieķijā noteicošie ir pakalpojumi, kas pats par sevi nav nekas slikts. Taču tie ir galvenokārt tūrisms un transporta pakalpojumi. Tūrisms ir galvenokārt saistīts ar zemu atalgotiem darbiem. Kuģniecības biznesā var labi pelnīt, tas ir kapitālintensīvs un prasa augsta līmeņa iemaņas. Taču šī nozare nodarbina nelielu (4.5%) daļu strādājošo kopskaita un uz to attiecas speciāls, konstitūcijā garantēts nodokļu režīms, tāpēc arī ieguvums valsts budžetam ir ierobežots. Preču eksportā dominē naftas produkti (ap 40%) un dažādi pārtikas produkti. Tā kā Grieķijā naftas gandrīz nav (tās pierādītās rezerves ir 1/8 pasaules ikdienas ieguves apjoma jeb 10 miljoni barelu), ir runa par naftas pārstrādi, kuras radītā pievienotā vērtība vidēji ir vien mazi padsmit procenti no pārdošanas cenas. Nav nekas slikts, ja valsts eksportē daudz pārtikas, bet tās ražošana un pārstrāde visdrīzāk nav nozares, kas spētu nodrošināt ļoti augstus ienākumus. Protams, ir izņēmumi, kā Zemgales lielsaimniecībās, kur viens cilvēks strādā uz lielas zemes platības ar iespaidīgu tehnikas parku, vai Bordo reģionā Francijā, kur augstus ienākumus nodrošina īpašas prasmes un produktu nemateriālā vērtība.

Lai arī Latvijas eksporta kvantitātei un kvalitātei vēl ir daudz jāaug, jau šobrīd situācija ir ievērojami labāka. Eksportu pamatā veido piecas preču un pakalpojumu grupas - pārtikas, koksnes un metālapstrādes + mašīnbūves produkti, kā arī transporta pakalpojumi un plašs biznesa, finanšu un IT pakalpojumu kopums. Ir saskatāmas dažas līdzības ar Grieķiju, bet, par pārtiku runājot, mums ir ļoti liels apjomu palielināšanas un darba ražīguma celšanas potenciāls.

Kompromiss par parādiem ir iespējams

Tāpēc Grieķijas relatīvo nabadzību Eiropā nosaka attīstības līmenis, līdz kuram pēc vairāk gandrīz 30 gadu ilguša parādu audzēšanas maratona piezemējas arī ienākumu līmenis. Savukārt attīstības līmenis ir pašu grieķu pieņemto un nepieņemto lēmumu rezultāts.

Tomēr nevar ignorēt arī parādu jautājumu. Bankās strādājošajiem cilvēkiem mēdz būt visai konservatīva attieksme pret parādu atdošanas pienākumu. Taču pat man reizēm plati atplešas acis, dzirdot Ziemeļeiropas politiķu retoriku par grieķu parāda (ne)atlaišanu. Gandrīz visus principus dzīvē ir iespējams sakompromitēt, tos ievērojot pārāk stingri. Grieķijas parāds šobrīd ir apmēram sešas reizes lielāks par valsts kopējo preču un pakalpojumu eksportu. Eiro ir šajā valstī joprojām lietota valūta, bet būtībā ir runa par ārējo parādu, un baņķiera intuīcija saka, ka to atdot diez vai ir iespējams. Taču ar elastības trūkumu var sakompromitēt arī principu, ka neatdodami parādi ir jāatlaiž. Kā norādīts nesenā SVF pētījumā, ko bieži piemin kā argumentu par labu tūlītējai parādu norakstīšanai, šīs valsts parāda apkalpošana ir subsidēta vairākus gadus uz priekšu un tās nasta nerada tūlītējus draudus, problēmas var rasties brīdī, kad būtu nepieciešams šo parādu pārfinansēt tirgos. Tad arī varētu lemt, ko darīt tālāk. Nav patīkami dzīvot šādas parādu pārkares "ēnā", bet grieķiem būtu jāsaprot, ka viņiem kā šīs jezgas galvenajiem vaininiekiem ir jārespektē aizdevējvalstu politiskie ierobežojumi. Līdz šim parādu nastas ietekme uz viņu ikdienas dzīvi ir ievērojami mīkstināta, to darot tādā, lai tante Bavārijā un tante Bauskā nesaprastu un grieķu vēlme padarīt šo procesu "caurspīdīgāku" ir grūti saprotama. Līdz galam neatrisināts parādu jautājums nevarētu būt iemesls racionāliem investoriem neieguldīt Grieķijas eksporta sektorā, kas lielos vilcienos runājot, ir vienīgais, kur papildus investīcijas ir nepieciešamas.

Ir iespējams nokāpt pat no ļoti augstiem retorikas plauktiem. Vienas lielas patiesības pretstats ir cita liela patiesība. Neapturamam spēkam saduroties ar neizkustināmu objektu, var atbrīvoties neierobežots daudzums pozitīvas enerģijas. Prasmīgam politiķim ir jābūt praktizējošam kvantu mehāniķim, kurš vienlaikus spēj atrasties risinājumu loģikas spektra dažādos punktos. Vainas novelšana uz "cipargalvu" sniegtajiem ieteikumiem ir viens veids, kā to panākt.

Pilnu rakstu var lasīt: http://www.delfi.lv/bizness/versijas/peteris-strautins-griekija-ir-vainiga-bet-aizmirsisim-par-to.d?id=46198613#ixzz3fUs8QwKP

Mūsdienu Grieķijas mīti, galvenokārt maldinošie. Autors:  Sergejs Ancupovs

Par Grieķiju runā visi, un lielākoties tas nozīmē neprecīzas un maldinošas informācijas masveida atkārtošanu. Kā mēs labi zinām – ja kaut ko atkārto daudz un bieži, tas parasti kļūst par visu pieņemtu patiesību. Citiem vārdiem sakot, veidojas mīti. ES krīzes pārvarēšanas vēsture ir pilna ar mītiem, un vai šos melu kalnus vēlamies atšķaidīt ar faktiem?

Mīts nr. 1: Grieķijas valdība neveic nepieciešamas reformas, tāpēc valstij neklājas labi.

Vairāk nekā piecus gadus Grieķiju faktiski vadīja nevis Grieķijas valdība, bet tās "glābēju" ekspertu komanda, kurā sastāvā ir Starptautiskais valūtas fonda (SVF), Eiropas komisijas (EK) un Eiropas centrālas bankas (ECB) pārstāvji, kurus dēvē par "troiku". Pirmā valdība, kas mēģina uzsākt kādu citādu politiku, nekā to nosaka SVF, EK un ECB, ir tagadējā Alekša Cipra valdība. Visas iepriekšējās valdības, kas bija saistītas ar korumpēto varas slāni, praktiski bez ierunām izpildīja visu, ko "troika" lika darīt. No tā izriet vairāki secinājumi.

1. Pieci gadi ir pietiekams laiks, lai spriestu par "troikas" noteiktas politikas rezultātiem. Ja īsi un pēc būtības, tad tā ir izgāšanās. "Glābēju eksperti" solīja ekonomikas atveseļošanos, valsts parāda samazināšanos, konkurētspējas izaugsmi u.t.t. Tika realizēta plaša reformu programma, ieskaitot valsts aparāta samazināšanu par 25%, valsts īpašumu privatizāciju (jeb precīzāk, to izpārdošanu par sviestmaizi), virkni budžeta konsolidāciju utt. Kāds ir stāvoklis pēc pieciem gadiem? Grieķijas krahs. Ekonomika sabruka par 29%, un to citādi, ka katastrofa, to vērtēt grūti. Valsts parāds ir nevis samazinājies, bet gandrīz dubultojies. Bezdarbs joprojām ir virs 25%, bet starp jauniešiem virs 60%. Pašnāvību skaits pieauga par 35%. Fakti nežēlīgi pierāda to, ka veiktā politika izrādījās kļūdaina, ka tā noveda pie Grieķijas ekonomikas sagrāves.

Zīmīgi, ka Starptautiskais valūtas fonds (SVF), Eiropas komisija (EK) un Eiropas centrālā banka (ECB) ekspertu līmenī faktiski atzina savas kļūdas. SVF galvenais ekonomists Olivjē Blanšārs vēl 2013. gadā oficiāli atzina, ka SVF izmantotajos modeļos "bija kļūdaini koeficienti".

Savukārt EK un ECB publiski kļūdas neatzīst, un tas ir tikai loģiski, jo atzīšanās nestu politisko nāvi daudzajiem "taupības politikas" atbalstošajiem vadošajiem Eiropas politiķiem, tāpat nopietni iedragātu ES institūciju tēlu plašākas publikas vidū. Tomēr faktiski abas institūcijas sen rīkojas pilnīgi pretēji krīzes pārvarēšanas "taupības un budžeta konsolidācijas" politikas nostādnēm. ECB jau kādu laiku mēģina stimulēt Eiropas stagnējošo ekonomiku, pludinot bankās milzu kvantumos nodrukātās eiro naudas zīmes – un sola to darīt vismaz gadu.

Starp citu, ceru, ka mēs visi vēl labi atceramies nesenos "ekonomikas ekspertu" histēriskus kliedzienus, ka devalvāciju un naudas drukāšanu pieļaut nedrīkst nekādā gadījumā, jo tā novedīs pie hiperinflācijas un tā būtu nāve ekonomikai. Uzmanīgs lasītājs pievērsīs uzmanību arī tam, ka tie paši "eksperti" tagad, pēc ECB kursa maiņas, jau ar putām uz lūpām atbalsta naudas drukāšanu jeb – kā šādos gadījumos viņi paši formulē, lai noslēpt no publikas procesa jēgu – QE, "kvantitatīvo mīkstināšanu". Arī Eiropas Komisija realizē "prettaupības" politiku. Tā jaunā vadītāja vārdā nosauktais ekonomikas atveseļošanas plāns ir "Junkera ekonomikas stimulēšanas" plāns – nevis " Junkera taupības un budžeta konsolidācijas" plāns.

2. Vainot Grieķijas valdību, ka tā neveic "reformas", ir vienkārši absurds. "Troika" to var pārmest tikai sev. Jo tieši tās politika tika realizēta visus šos piecus gadus. Pēc būtības tā ir tikai uzmanības un atbildības novēršana no patiesā vainīgā. Piebildīšu, ka ir pilnīgi skaidrs: pirms SVF, EK, ECB "glābšanas" plāna realizācijas Grieķija bija ļoti smagā stāvokli. Skaidrs, ka tās ir sekas ne tikai iepriekšējo korumpēto valdību nespējai efektīvi pārvaldīt savu valsti, bet arī eirozonas uzbūves kļūdu rezultāts. Tomēr pēc piecu SVF, EK, ECB gadu plāna iemiesošanas Grieķijā, stāvoklis valstī ne tikai neuzlabojies, bet kļuva nesalīdzināmi sliktāks.

3. Tas, ko mēģina darīt Cipra valdība, ir, pirmkārt, atdot savai tautai iespēju par sevi lemt pašiem – nevis realizēt ārējo ekspertu ieteikumus. Otrkārt, pārtraukt reāli postošo "troikas" uzspiesto un jau praksē pierādīti izgāzušos politiku. Treškārt, meklēt citus risinājumus sagrautās ekonomikas atjaunošanai. Tieši tāpēc šī valdība ir "ugunsbīstama un nekontrolējama" – un tieši tāpēc "troikas" kvēlākais sapnis ir to noņemt pēc iespējas ātrāk. Jo citādi drīz, iespējams, Angelai Merkelei un ne tikai viņai nāksies publiski atvainoties Grieķijas tautai par ES politikas kļūdām.

Mīts nr.2: grieķi ir slinki un nevēlas strādāt, tāpēc grieķiem starptautiska "glābēju" komanda (ar strādīgiem vāciešiem priekšgalā) iedod milzīgu naudu – bet grieķi, nepateicīgie, nez kāpēc pret to protestē un ievēl neadekvātus populistus valdībā.

1. Šķiet neticami, bet grieķu slinkums arī ir mīts. No 2000. gada līdz 2008. gadam grieķi strādāja vidēji par 45% (!) vairāk, nekā vācieši. EDSO datu bāzes tabulā abas valsts atrodas blakus rindās, to viegli salīdzināt, informācija ir dažu klikšķu attālumā. Protams, tas, ka grieķi strādāja vairāk vēl nenozīmē, ka viņi bija vai ir produktīvāki par vāciešiem.

2. Tas tiešām šķiet ļoti dīvaini: grieķiem "iedots" naudas vairāk par visas tās ekonomikas apjomu, ap 350 miljardiem eiro, bet viņi ir ar to neapmierināti. Iedomājamies, katrai trīs cilvēku grieķu ģimenei tā sanāk ap simts tūkstošiem eiro! Bet viņi protestē?! Kaut kas ļoti dīvains. (Jebkura Latvijas ģimene būtu vienkārši laimīga, ja saņemtu kaut desmito daļu no minētā.) Varam vēl citādāk uz to palūkoties: ja Grieķijai ir iedots vairāk naudas nekā tās iekšzemes kopprodukts, tad, ja nauda ieplūst ekonomikā, valsts IKP būtu jādubultojas! Bet kas notiek faktiski? Pilnīgi pretējais – IKP ir krities par 29%, bet grieķu ienākumi – par 20%.

Tāpēc rodas loģisks jautājums: kur ir nauda? Grieķi un grieķu ekonomika šo naudu nav redzējuši, jo aptuveni 90% Grieķijas "palīdzības" naudas aizgāja, lai "glābt finanšu sistēmu". Šajā gadījumā nozīmē kaut ko konkrētu - Grieķijas "palīdzības" nauda aizgāja galvenokārt uz vācu, franču un citu ES kodola valstu bankām. Starp citu, par to kur aizgāja Grieķijas "glābšanas" nauda, Latvijā gandrīz neviens neko nezina, jo par to nerunā. Bet to labi zina Grieķijā. Ja grieķi naudu nav saņēmuši, bet parādi viņiem ir uzkrauti, tad kļūst skaidrs, kāpēc viņi protestē pret šādu politiku un nevēlās to turpināt.

3. Patiesībā, ja ielūkojas faktos, ECB, EK un SVF faktiski nemaz neveica palīdzību Grieķijas ekonomikai, bet glāba ES līdervalstu privātbankas, pārliekot to sliktus kredītus uz ES nodokļu maksātāju pleciem. Starp citu, tas pēc ES likumiem nemaz nav legāli atļauts, bet tomēr paklusām tiek darīts. To, ka Grieķijas valsts un tauta tika upurēta banku lobija interešu labā, apzinās arī pašā Eiropas komisijā. Iesaku noskatīties bijušā EK vadītāja Manuela Barozu padomnieka Filipa Legrāna teikto – ļoti interesants materiāls (3' 20''): "Eiropas politikas noteicēju topu sagrābta banku sektora interesēs".

Tāpēc tas, kas notiek Grieķijā, pirmkārt ir cīņa par varu, suverenitāti un demokrātiju Eiropā. Un šī cīņa, ka arī Grieķijas problēmas, tik ātri nebeigsies. Jo līdz šīm gan Grieķijas reālās ekonomikas problēmas, gan sistēmiskās eirozonas uzbūves problēmas neviens vēl nav sācis risināt.

Par nacionālo resursu saprātīgu izmantošanu un vairošanu!

Rakstu var izlasīt: http://www.delfi.lv/news/comment/comment/sergejs-ancupovs-musdienu-griekijas-miti-galvenokart-maldinosie.d?id=46193577#ixzz3fUtiudiR