Izmaiņas vai reformas izglītībā?

Piedāvājam lasītājiem īsu publikāciju par nesen ažiotāžu izsaukušajām izmaiņām izglītībā, eksāmenu dabas zinībās, pārbaudes darbu labošanas regulējumu,  paraugprogrammu pilnveidošanu mācību priekšmetos. Rakstā norādīts, ka šādi un līdzīgi pārkārtojumi nebūtu jāsauc par izglītības reformu. Izglītības reformas parasti būtiski maina izglītības saturu. Diemžēl iepriekšējā izglītības reformā (projektā "Skola2030") ir pieļautas vairākas kļūdas, kas būs jālabo, īpaši vēstures, latviešu valodas, veselības un vērtību izglītības jomā.

Izmaiņas vai reformas izglītībā? Autors: Dr. Andrejs Mūrnieks

Sarunās par izglītību gribētos ieteikt visiem diskutētājiem atšķirt reformas no vienkāršām izmaiņām, ko parasti veic salīdzinoši ātri, vēlams, protams, pamatojot un izdiskutējot. Jauns eksāmens dabas zinībās nav reforma, tāpat skolu apvienošana un slēgšana. Arī izglītības finansēšanas principu izmaiņu tikai nosacīti var saukt par reformu. Tas, cik reizes skolēns drīkst labot pārbaudes darbus, ir jāatstāj skolu un skolotāju ziņā. Par to vispār nebūtu jāceļ ažiotāža. Protams, nav slikti, ja valstisks regulējums to aptuveni ieskicē, tomēr dzīvē tas vienmēr būs atkarīgs no situācijas un skolotāja meistarības.

Neliela, bet vajadzīga izmaiņa ir noteikt skaidrus skolēnu viedtālruņu izmantošanas un uzglabāšanas principus skolās. Tos der konkretizēt Ministru kabineta noteikumos. Par maz  ir deklarēt likumā normu, kas dod tiesības viedtālruņu lietošanu aizliegt. Labās Lielbritānijas skolās problēmu risina ar īpašu nelielu nišu sienu, kurās skolēni ieslēdz savus tālruņus dienas sākumā un izņem tikai, ejot ārā no skolas. Līdzīgi, kā tas ir ar mēteļiem garderobē. Arī dažās Rīgas skolās šāds risinājums beidzot ir īstenots.

Mēs atpaliekam, jo citās valstīs jau domā, kā bērnus aizsargāt no apdraudējuma sociālajos tīklos, bet mēs netiekam galā ar tālruņiem. Pie durvīm taču klauvē mākslīgā intelekta problēma. Tomēr arī tehnisku jauninājumu risku un iespēju menedžments nav izglītības reforma.

Vajadzīga un apsveicama ir mācību paraugprogrammu pilnveide, kas nupat ir sākusies. Tikai nevajag tās pasludināt par obligātām, jo tad tās dublētu standartu funkciju. Tāpēc jau tie ir paraugi, pēc kuriem skolotāji veido savas programmas. Apsverama ir skolēniem sasniedzamo rezultātu noteikšana izglītības standartos katram mācību gadam, nevis ik pa trim gadiem (kā tas ir patlaban).

Par izglītības reformu var saukt vienīgi būtiskas izmaiņas izglītības saturā. Tādas Latvijā faktiski ir notikušas tikai divas: a) 20. gadsimta 90-tajos gados un b) projektā “Skola2030”. Daļēji reformu nosaukumam varētu atbilst arī jaunu izglītības standartu pieņemšana 1998. gadā un 2006. gadā.

“Skola 2030” projektā standartu veidošana diemžēl bija atstāta šauru un neskaidri izraudzītu ekspertu un ierēdņu ziņā. Pēdējo divdesmit gadu laikā nedarbojās mācību priekšmetu konsultatīvās padomes, kas savulaik palīdzēja apzināt riskus, kad tika gatavoti Ministru kabineta noteikumu projekti. Tāpēc pašreiz spēkā esošo izglītības standartu kvalitāte liek cerēt uz kaut ko labāku.

Kāpēc brīnāmies, ka ir Saeimas deputātu kandidāti, kuri nespēj atbildēt uz jautājumiem par Krimas okupāciju, ja “Skola2030” projektā tapušajos standartos jēdziens “okupācija” vispār neparādās? Lai gan Satversmes ievadā ir pausts skaidrs nosodījums totalitārajiem režīmiem, ne vienā no standartiem tas nav aktualizēts. Nav prasības spēt argumentēti nosodīt okupāciju, totalitārismu, nacistisko un komunistisko režīmu. Pamatizglītības standartā gan ir noteikts, ka skolēns “atpazīst vardarbīgās ideoloģijas un skaidro to neatbilstību spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, cilvēktiesību un vispārējām demokrātiskas sabiedrības normām”. Tomēr šāds formulējums – “vardarbīgas ideoloģijas” – ir pārāk nekonkrēts un dažādi interpretējams. Kā iepriekš jau publikācijās minēju[1], nevienā no standartiem nav minēti vārdi “sirdsapziņa”, “saprāts”, “brālība”, “mīlestība”, “laime”, “meli”, “nāve”, “ciešanas”, “harmonija”. Nav svarīgā jēdziena “civilizācija”, nav minēts “parlamentārisms”, “liberālisms”, “konservatīvisms”, “nevardarbība”, “miers”, “rasisms” un “holokausts”. Nav arī nekas minēts par vecāku, vecvecāku, mātes un tēva lomu (lai gan, runājot par ģimeni, to, protams, labi skolotāji skaidro mācību procesā). Dažādu jēdzienu lietošanas biežuma proporcija standartos ir dīvaina. Tas gan attiecas pamatā uz humanitārajiem mācību priekšmetiem, eksaktajos priekšmetos situācija ir labāka.

Latvijas skolēniem krītas lasīšanas iemaņas. Vai tas nav tāpēc, ka latviešu valoda ir tikusi pielīdzināta svešvalodām? Pirms reformas tas bija mācību priekšmets, kas kopā ar latviešu literatūru atradās virs visiem pārējiem, jo ir mūsu valsts identitātes pamatu veidotājs. Igaunijā turpretī šāda kļūda netika pieļauta. Valsts valodas mācīšanā turklāt ir arī citādāka metodika nekā svešvalodu apgavē. Vēl ilgi pirms “Skola2030” no latviešu valodas pārbaudes darbiem un eksāmeniem diemžēl izslēdza sacerējumus, kas iepriekš bija galvenais skolēna sasniegumu demonstrēšanas veids.

Ja izglītības saturs kļūst kosmopolītisks un latviešu valoda vairs nav galvenais mācību priekšmets, tad nav ko brīnīties, ka parādās partija un deputāti, kuri kaunas no savas piederības latviešu tautai.

No vidējās izglītības Latvijā ir pazudusi ētika, loģika, reliģiju vēsture. Tikai dažās skolās māca filosofiju. Nepamatota ir bijusi vēstures sapludināšana ar sociālajām zinībām, veselības mācības pārvietošana no sociālajām zinībām pie sporta, informātikas  pie mājturības. Par to reformas gaitā īsti neprotestēja ne Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība, ne Izglītības vadītāju asociācijā. Biklus iebildumus dažām diskutablām izmaiņas izteica Pašvaldību savienība. Viena no retajām organizācijām, kas “Skola 2030” piedāvājumu detalizēti analizēja, kritizēja un piedāvāja risinājumus, bija biedrība “Latvijas Pedagogu dome”. Par to tai tika pārmesta reformu kavēšana.

Tikai pēdējos mēnešos izglītības un zinātnes ministrijā ir sācies darbs pie dažu minēto kļūdu novēršanas. Paraugprogrammas tagad tiek pilnveidotas vēsturē un mūzikā, un tiek meklēts veids, kā veselības mācības saturā iestrādāt ģimenes pratības tematiku. Paldies par to izglītības ministrei Ilzei Indriksonei.

Pēc vēlēšanām topošajai valdībai būtu rūpīgi jāizvērtē un attiecīgi jāmaina izglītības standarti. Līdztekus pārmaiņām skolu finansējumā (no principa “nauda seko skolēnam” uz “nauda seko izglītības programmai”) ir nepieciešams sākt projekta “Skola 2030” rezultātu detalizētu izvērtēšanu.

Valsts izglītības attīstības aģentūrā šobrīd mēģina atjaunot mācību priekšmetu konsultatīvo padomju sistēmu. Tas ir solis uz priekšu izglītības sistēmas attīstībā. Minētās padomes varētu palīdzēt ierēdņiem sagatavot dokumentus, piedāvāt risinājumus un inovatīvas idejas. Izglītības standartu pārstrādāšanā ir nepieciešams iesaistīt mācību priekšmetu skolotāju biedrības.

Projekta “Skola 2030” problēma bija tāda, ka reformu veidotāji piesaistīja tikai tādus cilvēkus, kuri bez ierunām piekrita vadībai un tā brīža ideoloģiskajai pozīcijai. Rezultātā nu jau astoņus gadus mēs strādājam sistēmā, kas ietekmējusi ne jau tikai metodikas jomu (kā sākumā tika deklarēts), bet radījusi dažādus pārkārtojumus, ko tagad grūti ir atcelt.

Visas neveiksmes izglītībā, protams, nevar tikt attiecinātas uz projektu “Skola 2030”. Projektā bija arī interesantas idejas, sadarbība starp pedagogiem skolās un veiksmīgi formulējumi standartos. Lielu kaitējumu ir radījis Covid19 pandēmijas periods un iekļaujošas izglītības nesagatavota ieviešana. Negatīvu ietekmi ir atstājis tas, ka skolotājiem ilgstoši ir bijušas zemākas algas nekā Lietuvā un Igaunijā, kā arī salīdzinot ar citu nozaru pārstāvju algām tepat Latvijā. Muļķīgi ir apgalvot, ka skolotāji nav pelnījuši algu pieaugumu, jo strādā tik vāji, ka tas izpaužas PISA pētījumu rezultātos, kas Latvijas skolēniem krītas. Kapitālismā nevar sekmēties pieeja: “maksājam mazāk, jo jūs strādājat vāji”. Drīzāk ir otrādi. Ja ilgstoši kādā jomā būs zemākas algas nekā citās jomās, tad neizbēgami darbinieku un darba kvalitāte kritīsies. Radoši darbinieki aizies uz citām darba vietām.

Savu 30 gadu darbību nupat ir beigusi Augstākās izglītības padome. Toties pēdējos gados katrai augstskolai ir izveidotas atsevišķas padomes, acīmredzot politiskas kontroles nodrošināšanai. Šīs padomes tērē ievērojamu finansējumu no jau tā trūcīgajiem augstskolu budžetiem. Šādu padomju lietderības izvērtēšana un iespējama likvidēšana varētu būt viens no jaunās valdības taupības pasākumiem. Uz to cita starpā netieši norāda filozofe Maija Kūle[2]. Ietaupīto naudu varētu izmantot ne vien pedagogu algām, bet arī inovatīvu mācību materiālu radīšanai un aprobācijai. Iespējams, būtu lietderīgi atjaunot Izglītības inovāciju fonda darbību.

Nobeigumā vēlreiz: nelielas izmaiņas un jauninājumi nebūtu jāsauc par reformām. Reformas maina izglītības saturu, tās ir vajadzīgas, bet ne bieži. Tās rūpīgi jāplāno, jāizdiskutē un jānodrošina ar finansējumu. Līdztekus reformām mums jāsamierinās ar dažādiem jauninājumiem, aktualitātēm un pārkārtojumiem, kas mūsdienu strauji mainīgajā laikmetā ir neizbēgami.