Kāpēc Latvijā nedzimst bērni?

DEMOGRĀFISKĀ KRĪZE

Piedāvājam diskutēt par DnB Nord bankas ekonomikas eksperta Pētera Strautiņa viedokli un komentāriem, kurus tas izsauca. Demogrāfija ir mūsu tautas varbūt pati nopietnākā problēma. Mēģināsim apzināt faktorus, kas to ietekmē un ko vajadzētu mainīt.

Pēteris Strautiņš. Patiesība par demogrāfiju.

[..] Šobrīd Latvijas iedzīvotāju materiālās dzīves līmenis ir labāks nekā jebkad, izņemot īsu laika sprīdi nesenā nekustamo īpašumu burbuļa kulminācijas brīdī. Taču cilvēki aptaujās pauž labākajā gadījumā knapi neitrālu vērtējumu par savu nākotni un pesimismu par valsts ekonomikas attīstību un kopējo virzību. Te noteikti vainojama arī tieši pēdējo nedēļu laikā uzplaiksnījusī apziņa, ka, šādi turpinot, nonāksim līdz demogrāfiskam kraham.

Cilvēki spēj ilgi ignorēt nepatīkamus faktus. Kad Einars Repše Jaungada uzrunā pēc stāšanās premjera amatā ierunājās par putniņu čalām uz loga un tautas izmiršanu, tas radīja lielu jautrību.

Šobrīd dzimstības krišanās sekas jau pārsniegušas darbaspējas vecuma slieksni, un smiekli nevienam vairs nenāk. Izvēle par bērnu skaitu ir dziļi privāta un emocionāla, taču pat šādas izvēles ietekmē arī ekonomiskie stimuli. Liela daļa latviešu iepriekšējos 20 gados nepārprotami ir paļāvušies, ka pensiju viņiem maksās citu izaudzināti bērni. Ja šādu «stratēģiju» īsteno tikai daži, nekas slikts nenotiek, taču šobrīd lielai daļai sabiedrības tuvojas patiesības brīdis. Pensiju jau saņemošie vairākumā gadījumu nenodzīvos līdz demogrāfiskās krīzes ļaunākajām fiskālajām sekām. Taču sliktas ziņas gaida paaudzi, kas ir jaunāka, taču vairs ne pietiekami jauna, lai vēl palielinātu savu bērnu skaitu vai kurai ienākumi nav pietiekami lieli, lai ātri izveidotu tādus uzkrājumus, kas var nozīmīgi ietekmēt labklājību mūža nogalē. Medijos cirkulē dažas diskutablas vai pat acīmredzami aplamas tēzes, ko sliecos skaidrot kā šīs paaudzes vēlmi aizbēgt no realitātes.

Piemēram, straujš dzimstības pieaugums nākotnē nav iespējams, jo strādājošajiem būs jāmaksā ļoti lieli nodokļi pensionāru uzturēšanai. Veltas cerības! Arvien plašāk pavērto iespēju pasaulē nākotnes pensionāriem vienkārši nebūs iespējams piespiest strādājošos sev nodrošināt tādu ienākumu līmeni, uz kuru viņiem ir «tiesības». Jaunie cilvēki neupurēs savu nākotni tās paaudzes labā, kuras free-riding jeb bezbiļetnieku stratēģija cietusi neveiksmi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņi jau pašu acīm redzēs, pie kā tas var novest.

Vai arī - nākotnē ievedīsim lielu skaitu viesstrādnieku, lai kompensētu dzimstības kritumu. Noteikti neesmu pret imigrāciju - tā var sniegt ļoti būtisku ieguvumu ekonomikai un sabiedrībai, ieplūdinot jaunas idejas un mazā ekonomikā vienmēr neizbēgami trūkstošas specifiskas prasmes. Taču priekšstats, ka imigrācija spēs kompensēt dzimstības kritumu, ir balstīts uz trim nedrošiem pieņēmumiem, kas turklāt stutējas viens uz otra. Tie ir šādi.

1. Sabiedrība politiski akceptēs tik lielu imigrāciju. Varbūt jā, bet varbūt nē. Pasaulē ir valstis, kurās novecošanās process ir aizgājis daudz tālāk, bet kas neizrāda nekādu vēlmi veicināt imigrāciju, pat gluži otrādi. Spilgts piemērs tam ir Japāna. Diez vai Latvija ar tās traumatisko XX gadsimta vēsturi un lielo identitātes jautājumu lomu politikā būs atsaucīgāka pret šo ideju. Šis nav spriedums, kā vajadzētu būt, tikai bezkaislīga prognoze.

2. Pie mums vēlēsies braukt pietiekami daudz cilvēku, ja viņus aicināsim. Varbūt jā, bet varbūt nē. Konkurence par imigrantiem nākotnes pasaulē saasināsies. Novecošanas procesā mūs apsteidz daudz lielākas valstis ar augstākiem ienākumiem, piemēram, Itālija un Vācija. Mēs šajā sacensībā nestartējam no ļoti spēcīgas pozīcijas, IKP uz iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir noslīdējis zem Krievijas līmeņa, kas varētu būt spēcīgs imigrantu piesaistes magnēts šajā reģionā. Strauji noveco arī Ķīna.

Nepiekrītu arī populārajai tēzei, ka pasaulē ar deviņiem miljardiem iedzīvotāju tukšu vietu nepaliks. Neapstrādātu lauksaimniecības zemju tiešām nebūs, taču šo darbu mūsdienās var paveikt neliels skaits cilvēku. Joprojām kopumā ļoti blīvi apdzīvotajā Japānā ir teritorijas, kas strauji iztukšojas, kamēr 50 miljoni dzīvo šaurā piekrastes joslā starp Tokiju un Osaku. Cilvēki un nauda iet tur, kur cilvēki un nauda jau ir.

3. Liela imigrācija, ja tā, par spīti iepriekš teiktajam, notiek, var atrisināt fiskālās problēmas. Gandrīz noteikti ne. Visiem, kurus šī tēma interesē, vajadzētu izlasīt ekonomista Džordža Magnusa grāmatu Novecošanas laikmets (The Age of Aging). Neiedziļinoties detaļās, pašreiz attīstītajās valstīs notiekošās imigrācijas (kas vismaz Lielbritānijā ir lielākā jebkad novērotā) pozitīvā fiskālā ietekme ir 0-0,5% no IKP, tātad - nenozīmīga. Imigranti strādā un maksā nodokļus, bet saņem un tātad maksā samērā nedaudz, rada arī izdevumus un jebkāda pozitīvā ietekme ir pārejoša, jo arī imigranti kādreiz kļūst veci.

Viens no jaunākajiem DnB Nord Latvijas Barometra pētījumiem parāda, ka cilvēki sliktajā demogrāfiskajā situācijā vaino valsti un ekonomisko situāciju (kāds pārsteigums!), taču situācijas uzlabošana vai pielāgošanās tai - lielākas ģimenes un/vai uzkrāšana - notiks individuālā līmenī. Demogrāfiskā situācija var uzlaboties brīdī, kad cilvēki izpratīs krīzes ietekmi uz viņu personisko nākotni un attiecīgi rīkosies. Ilgtnespējīgi procesi agri vai vēlu sabrūk, lai kādas tiesas noteiktu, ka saskaņā ar tiesiskās paļāvības principu tiem būtu jāturpinās, tāpēc demogrāfiskais līdzsvars agri vai vēlu atjaunosies, taču ceļš uz to būs traumatisks.

Trešdien, 29. 12. 2010.

Pilns raksts atrodams Diena.lv portālā: http://diena.lv/lat/search?where=1&query=P%C4%93teris+Strauti%C5%86%C5%A...

Interesantākie komentāri pie raksta.

KOMENTĀRS:

Diez vai bailes par pensiju trūkumu varētu būt arguments demogrāfiskajam sprādzienam; bērnu esamība vēl nenodrošina to, ka viņi pelnīs vecajiem pensijas....

Es piekrītu autoram, ka liela imigrācija nerisina problēmas. Ja kāds ir "aizmirsis", varu atgādināt, ka desmitiem gadu pēc 2. pasaules kara Latvijas teritorija piedzīvoja ļoti lielu imigrāciju. Rezultāts? Dzimstība šiem imigrantiem, viņu pēctečiem, šobrīd ir vēl sliktāka nekā latviešiem. Turpretī noziedzība krietni lielāka - tā varēja secināt vēl nesenā pagātnē, kad bija publiski pieejami dati par noziedznieku tautībām. Noziedzības apkarošana izmaksā ļoti sālīti. Sabiedrībā imigrācija rada liekas problēmas, un ilgtermiņā mīnusu ir vairāk nekā plusu.

Es galīgi nesapratu pēdējā teikuma pamatojumu. Jūs sakāt, ka demogrāfiskais līdzsvars vienkārši atjaunosies, bet kāpēc? Kādi argumenti? Cikliskums? Un ja nu tā nenotiek?

Ir taču tik daudzi piemēri, kad mazas valstis vienkārši izmirst, par lielām impērijām vispār nerunājot. Un ja nu mēs tā nemanāmi izzudīsim?

Manuprāt nav iemeslu, lai mainītos Latvijas sabiedrības vecuma struktūra. Ja nu vienīgi ledus laikmets, mūsdienu apokalipse ar izrietošām sekām veselības aprūpē :)

KOMENTĀRS:

Vajag vairāk reklāmas par alu, par nakts klubiem, padomus (aprakstus) par narkotiku lietošanu un to nekaitīgumu. Vēl arī kredīti 40 gadu garumā palīdz celt dzimstību?

Protams, ka bez visiem modes brendiem arī neiztikt, jo meitene kurai nav tāds tērps [kā reklāmās vai filmās] nav meitene. Puišiem palīdz reklāmas par autiņiem, jo vairāk zirgu jo labāk. Nodokļi arī labi palīdz, ir mājoklis - lūdzu kārtīgs nodoklis, nav mājokļa - nav nodokļa. Alga, ņemot vērā izdevumus mūsu klimata joslā par apkuri, ziemas apģērbu, sātīgu ēdienu, arī ir lielisks dzimstības regulators. Protams, palīdz arī reklāma par āboliem un plūmēm, ja tu to dzirdi no rīta līdz vakaram, tad liekas ka kāds ir atstājis arī smadzenes tajā podā. Bet pa visu taču ir samaksāts!

Bet Strautiņa kungs savā apcerējumā aizmirst, ka šobrīd strādājošie it kā maksā nodokļus arī priekš tā, lai vecumdienās saņemtu pensiju. Bērnu skaits šajā sistēmā netiek minēts. Varbūt tad vajadzēja jau no sākuma ieviešot pensiju sistēmu uzsvērt, ka tā darbosies atkarībā no bērnu skaita ģimenē (ak, nu te vēl paliek jautājums kā ir ar daudzbērnu tēviem, kuram katrs bērns no savas mātes...).

Un Strautiņa kungs ekonomists būdams (kā banku speciālistam, cik saprotu viņam vajadzētu tādam būt, vai arī bankas ir atrautas no ekonomiskās sistēmas...), šķiet, joprojām nesaprot, ka krīze pasaules ekonomikā (un arī mūsu pensiju sistēmā) radās tāpēc, ka tā ir veidota kā piramīda: vairāk patērējam, lai varētu vairāk ražot, lai vēl vairāk patērētu. Un kā zināms - ekonomiskajām piramīdām nav ilgs mūžs. Ar ko šī piramīda būtu labāka citām?

KOMENTĀRS:

Ar interesi izlasīju šo  rakstu. Patika autora pozicionējums, stils - bez pamācības, bez runāšanas "no augšas", bet skaudri - situācija ir NOPIETNA.

Jūsu vēstījums, manuprāt, ir ļoti profesionāls, kvalitatīvs, bet stipri NOVĒLOTS - esam situācijā, kad jārīkojas "jau vakar", bet noskaņojums ir sākt "kaut kad drīzumā, varbūt jau pat aizparīt"...

Jūsu raksts un mans komentārs vērsts uz vienu domu - NAV LAIKA VAIRS! Latvijas valsts strauji zaudē pastāvēšanas jēgu - tas vairs nav RISKS, tā jau ir REALITĀTE! Nomierinoša parunāšana vēl kādu laiku turpināsies, bet IR taču skaidri redzams - kas notiek!

KOMENTĀRS:

Domāju, ka Latvijas profesionāļiem ir pēdējais brīdis pašmobilizēties uz kopīgu rīcību. Ļoti ilgi esam atļāvušies padzīvoties brīvībā, baudīt samērā labas algas, neuzņemoties kompetencei atbilstošu atbildību par situāciju valstī. Divdesmit gadus esam jauki braukuši ragaviņās no kalna lejā, priecājoties par nejauši iegūto valsti, kurā pamatoti varam pieskaitīt sevi pie vislabākajiem savā darbības jomā.

Iedzīvotāju vairākums ir gadiem ilgi dzirdējis sabiedrībai adresētus situācijas vērtējumus, ko aiz brīva prāta izteikuši pazīstami un Latvijā augsti vērtēti juristi, ekonomisti, finansisti, politologi, sociologi, statistiķi, enerģētiķi, ārsti, žurnālisti, reklāmisti un citi profesionāļi. Šie vērtējumi labi sasaukušies ar reklāmas vadmotīvu: "PALUTINI SEVI! TU JAU SEN ESI TO PELNĪJIS!"

Sevi lutinot esam nonākuši situācijā, kad brūk valsts, kurā mēs sevi iedomājamies par pirmā līmeņa speciālistiem. Ko nu?

KOMENTĀRS:

Šodien esam pie tāda paša sliekšņa, pie kāda pirms 20 gadiem stāvēja Padomju Latvijas uzņēmumu vadītāji, kompartijas un padomju varas "ierēdņi", padomju milicijas, armijas un drošības struktūru vadītāji. Aiz šī sliekšņa vairs nebūs daudzu šodien ierasto profesionālās darbības nozaru un struktūru, neatgriezeniski radīsies pilnīgi citāda Latvija, kurā daudziem no mums vairs nebūs ierastajam kompetences līmenim atbilstošas vietas. Labi zinu šo situāciju, jo no laba "padomju" inženiera uz laiku kļuvu par naktssargu. No tā laika divas reizes esmu mainījis profesijas un strauji cēlies uz augšu. Bet tuvojas laiks, kad "izpeldēt" neizdosies, jo apkārt būs PĀRĀK DAUDZ "slīkstošu" cilvēku.

Ko darīsim? Izmisīgi tēlosim "šoferdēlus" vai muksim prom no Latvijas, cerot atrast paziņas un atsaucīgus kolēģus ārzemēs? Vai ceļasomā centīsimies paķert līdzi pēc iespējas vairāk labumu nebaltām dienām un dzīves sākumam "civilizētās" valstīs?

Vai varbūt tomēr jutīsimies un rīkosimies kā "virsnieki", ja jau pašlepnums un profesionālās kompetences līmenis un ambīcijas neļauj vērtēt sevi par "ierindniekiem"?

Būsim godīgi, nesaudzēsim sevi, liksim lietā zināšanas, rādīsim labu piemēru un rīkosimies Latvijas labā! (Vismaz tik ilgi, kamēr valsts nākotne būs atkarīga no mūsu profesionālās attieksmes un godaprāta).

Laiks sanākt kopā, aizmirstot partiju un biznesu interešu atšķirības. Kurš aicinās? P.S. Esmu gatavs iet un darīt, bet aicināšanai mana balss būs par klusu... Vai dzird kāds ar skaļāku balsi?!

KOMENTĀRS:

Demogrāfiskā situācija var uzlaboties brīdī, kad cilvēki izpratīs krīzes ietekmi uz viņu personisko nākotni un attiecīgi rīkosies.'' - NEZ KO CILVĒKI SAPRATA tālajā 1987.g.? Un kas notika 1990-os, kad sākās liberālisma un brīvā tirgus ieviešanas reformas?

Nedzimusī paaudze. Sestdiena, 11. decembris (2010) 08:45

''Ja pirms 23 gadiem Latvijā piedzima nedaudz vairāk kā 42 tūkstoši bērnu, tad jau 1992. gadā šis skaitlis bija krities par desmit tūkstošiem. Deviņdesmitajos dzimstības līmenis turpināja pazemināties. Līdz šim dziļākais demogrāfiskās bedres punkts tika sasniegts 1998. gadā, kad pasaulē nāca vairs tikai 18 410 bērni. Un, lai gan šobrīd situācija ir nedaudz uzlabojusies, pamata lielām cerībām un optimismam nav. ''

Pilns publikācijas teksts meklējams portālā Diena.lv: http://diena.lv/lat/politics/sestdiena/foto-nedzimusi-paaudzena.lv.

Diskusijas rosināšanai:

1) Kuri likumdošanas un normatīvie akti būtu jāmaina un kā, lai ģimenes saņemtu reālu, t.sk. finansiālu, atbalstu un tiktu veicināta gan bērnu piedzimšana, gan veselīga un morāla audzināšana?

2) Kā ietekmēt sabiedrību, lai cilvēku apziņā atjaunotu laulības, ģimenes un bērnu vērtību?

3) Kādai jābūt valsts politikai plašsaziņas līdzekļu jomā, lai veicinātu tradicionālā laulības modeļa nostiprināšanos, ģimenes un bērna audzināšanas popularitāti un mazinātu dažādu kaitīgu tendenču ietekmi uz jaunatni?