Kāpēc notiek „praidi”?
Cilvēktiesību aktīvists un Atmodas gadu cīnītājs pret Padomju okupāciju Jānis Rožkalns min vairākus argumentus kāpēc „praidi” un citas geju aktivitātes sabiedrībai var izrādīties bīstamas. Viņš atsaucas uz akadēmiķa Viktora Kalnbērza un citu mediķu viedokli. Piedāvājam Atjaunotne lasītājiem J. Rožkalna raksta pārpublicējumu.
Demagoģija, fakti un praids Rīgā: autors Jānis Rožkalns
Kā mēs visi zinām, aiz “izvirtības praida” uzspiešanas Rīgai nestāv demokrātisks sabiedrības vairākums, arī ne tās trešdaļa, pat ne 10%! Un arī ne 1% no sabiedrības! Un tomēr – regulāri šī ideja, diktāta un sabiedrības izsmiešanas stilā, tiek mēģināta uzspiest visai mūsu valstij. Loģiski, ka jājautā – kā kaut kas tāds vispār ir iespējams demokrātijas apstākļos?
Jā, Praids ir pārdesmit cilvēku mazās, kā paši homoseksuāļi izteikušies – visskandalozākās organizācijas “Mozaīka”, kuru finansē afērista Dž. Sorosa struktūras, uzmācīga ideja, kura pretēji jau daudzkārt sabiedrības skaidri izteiktajamam demokrātiska vairākuma kategoriskajam NĒ!, vienalga, tiek regulāri bīdīta. Tracinot valsti un šķeļot sabiedrību. Visdīvainākais, ka viņiem līdz šim tas tiek atļauts...
Mēs varam tikai iedomāties, kā skandalozās “Mozaīkas” biedri kliegtu, ja mēs atrastos mainītās pozīcijās – ja šo no ārzemēm finansēto grupējumu atbalstītu tik plaši, kā joprojām atbalsta tikumisku, veselīgu, ģimenisku dzīvesveidu?! Ja viņiem būtu 266 skolu pedagogu atbalsta vēstule, 10 lielo Baznīcu bīskapu paraksti! Ja “Mozaīku” atbalstītu nevis viena daktere, Circenes kundze, bet 240 Latvijas Ārstu biedrības ārsti.
Tad, visdrīzāk, nebūtu pat nekādu diskusiju, sen būtu pieņemts viņu kārotais Krimināllikuma 150. panta papildinājums, kurš jebkuru citu viedokli traktētu kā “naida runu” ar cietumsodu līdz 5 gadiem. Un visi ārsti apklustu. Kā tas jau ir Zviedrijā, Anglijā, Kanādā u.c.
Latviešu sabiedrība vienmēr izcēlusies ar savstarpēju sapratni, tādēļ arī homoseksuāļi nekad, sava dzīvesveida dēļ, Latvijā nav vajāti. Tādu faktu nav. Bet sabiedrības kategoriska sacelšanās PRET homoseksuāļu ideoloģiju ir tieši šīs aizraušanās veselībai graujošo seku dēļ, un to melu un demagoģijas dēļ, ar kuru šīs perversijas tumšā puse tiek noliegta (pasvītroju – ko viņi dara savās mājās, tas nevienam neinteresē. Mēs runājam tikai par viņu agresīvo publisko darbību un melīgo propagandu!).
Bet nu pie faktiem.
Ārsti, kuri nav Sorosa struktūru iebaidīti, visu laiku satraukti brīdina – homoseksuālisms ir bīstama perversija, kas gan psihei, gan fiziskajai veselībai nes graujošas sekas.
Vispirms, tie, kas nav tik naivi, lai uz vārda klausītos homoseksuāļu ideologos, zin, ka homoseksuālisma diagnoze 1973. gadā no Amerikas Psihiatru apvienības “Statistikas un diagnostikas rokasgrāmatas” tika izmesta ar rupju spiedienu, bez jebkādiem zinātniskiem argumentiem.
“Pat 1978. gadā, tas ir, piecus gadus pēc tam, kad APA bija svītrojusi jēdzienu "homoseksuālisms" no "Rokasgrāmatas", tika veikta balsošana 10 000 amerikāņu psihiatru – APA biedru vidū: 68% no psihiatriem joprojām uzskatīja, ka homoseksualitāte ir psiholoģisks traucējums.” /No Kristela R. Vonholda grāmatas „Cilvēks un dzimums. Homoseksualitāte un ceļi tās pārvarēšanai”, 1998./
Pirms es par kaut ko publiski runāju, vienmēr cenšos lietas vispirms rūpīgi pārbaudīt. Latvijas Ordeņu brālībā, kur esmu līdzpriekšsēdētājs, ir daudzi apbalvoti, slaveni ārsti, medicīnas doktori, tādēļ man nebija problēmu ar viņiem tikties.
Vispirms mani pieņēma kādas Rīgas lielas klīnikas Proktoloģijas nodaļas pieredzējusi daktere. Jautāju, vai pie viņiem griežas homoseksuāļi? Atbilde bija – jā, tā ir mūsu pacientu smagākā daļa. Sekoja šokējošs stāsts par to, pie kādām problēmām noved šī izvirtība.
Sarunas beigās viņa mani ieveda blakustelpā, kur stūrī stāvēja 2 stikla skapji, un tur plauktos dižojās, lūk, šādi, no pacientu pēcpusēm ar lielām grūtībām izmakšķerētie, īpaši izcilie atribūti. Viņa teica: “Diemžēl, šiem cilvēkiem visa viņu domāšana ir virzīta vienā virzienā – baudai! Un tās priekšā viņi nerēķinās ne ar ko, ne ar sabiedrību, ne ar savu veselību, grimstot aizvien dziļāk perversiju purvā.”
Jautāju, bet kādēļ par šīm briesmīgajām sekām nebrīdina publiskie mēdiji, tas taču ir noziegums klusēt?! Ārste: “Žurnālisti, tāpat kā mēs, ārsti, tiekam iebaidīti, un mums nākas klusēt!
Atklāti par šī dzīvesveida sekām var runāt tikai tie ārsti, kuri vairs nav atkarīgi no praidistu aizstāves, I.Circenes kundzes ministrijas un savas darba zaudēšanas. Un, neskatoties uz to, ārstu liecību mums ir daudz.
Citēšu tikai vienu, pasaules līmeņa autoritāri tieši šajā jomā – mums visiem zināmo - akadēmiķi Viktoru Kalnbērzu. Viņš ir ārsts, ķirurgs, visā pasaulē slavens operāciju lielmeistars, vairāku valstu zinātņu akadēmiju akadēmiķis bijis 9. Saeimas deputāts, Saeimas Cilvēktiesību komisijas loceklis, bijis arī Rīgas Domes deputāts.
Lūk, fragments no viņa nesenās intervijas žurnālā KABINETS:
Žurnālists jautā: - Šo jūsu minēto un daudzu citu novēroto faktu izgaismojumā tagad dienas kārtībā tomēr ir jautājums – vai homoseksuālisms ir slimība, vai tomēr izsmalcināta izvirtība? Ko jūs kā ārsts, kā akadēmiķis par to varat teikt?
Kalnbērzs: - ... kā ārsts šo parādību es tomēr neuzdrošināšos nosaukt par normu.
Žurnālists: - Tad jautāšu savādāk. Esmu runājis ar dažādu jomu mediķiem, kuri privātā sarunā atklāti pasaka – nu tā taču ir slimība, nav divu domu. Bet tad, kad aicinu to apliecināt publiski, tad visi kā viens novēršas un atsakās. Kāpēc, jūsuprāt, tā?
Kalnbērzs: - „Skaidrs ir tas, ka faktiski ir pat bīstami homoseksuālismu atzīt kā normu. Piemēram, tāda it kā blakus lieta kā demogrāfija. Ja visi pieņemsim, ka homoseksuālisms ir norma, tad nebūs tālu tas mirklis, kad vairs nebūs neviena, kas radīs bērnus. Un ja būs arī tā, ka homoseksuālas ģimenes varēs adoptēt bērnus, un tie jau kopš bērnības redzēs tikai tādas attiecības, tad cilvēcei neizbēgami draud izmiršana. Tas ir fakts.“
Akadēmiķis turpina: – „Kāpēc ārsti neņem rokā karogu un neiet kaut ko sludināt? Tad, kad es 6. Saeimā centos kaut kādā veidā nomierināt tās homoseksuālistu delegācijas, man arī nekavējoties sāka piešūt dažādas birkas. Man sauca – jūs esat pret cilvēktiesībām, gribat ierobežot mūsu tiesības un tamlīdzīgi. Mani atkal lamāja visdiktākajiem vārdiem.
Manuprāt, šodien izveidojusies tāda politiskā situācija: ja kāds no maniem kolēģiem atklāti pateiks, ka homoseksuālisms tomēr ir anormālība un... patoloģija, tad uzreiz iegūs zīmogu, ka viņš ir cilvēks, kurš ir pret cilvēktiesībām.“
Žurnālists: - Cilvēktiesības taču ir politisks jēdziens, un tas apliecina tikai to, ka būtībā homoseksuāļu prasības ir tikai un vienīgi politiskas manipulācijas.
Kalnbērzs:- „Jā, tās ir manipulācijas.“
Nu ko? Saprotu - mums visiem, loģiski domājošiem cilvēkiem, nevar būt divu domu – šāds dzīves veids ir bīstams mūsu sabiedrībai, un tā ir perversija. Tādēļ arī Rīgas domei ir jāatrod drosme, lai nepieļautu praidu kā sabiedrībai bīstamu pasākumu, un beidzot šai lietai jāpieliek trekns punkts!
Protams, tad tomēr viena problēma paliek – viss Sorosa tīkls Latvijā, Mozaīka, politika.lv u.c. ārzemju „aģentorganizācijas“ uzreiz paliek bez naudas, bez algām un bez darba. Ko viņiem darīt? Tiešām nezinu, bet par to jāpadomā... Varbūt izveidot fondu, kur savākt naudu šo cilvēku rehabilitācijai un pārkvalifikācijai?
Bet politiķiem, un visiem mums ir vienkārši jāizšķiras: kam tad ticam – vai lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu (kas par buķeti!!) un viņu draugu apvienībai „Mozaīka” un viņu savervēto žurnālistu demagoģijai, vai augstākās kvalifikācijas ārstiem – profesionāļiem un veselam saprātam?
Pārpublicējums ar autora piekrišanu no portāla „Ir”.
30.maijā, 2012
0 comments
Pievienot jaunu komentāru