Kas bija hernhūtieši?
Pārdomājot Latvijas vēstures pagrieziena punktus, arvien lielāka interese rodas par brāļu draudžu kustību 18. un 19. gadsimtā. Ir bijuši mēģinājumi to skaidrot kā latviešu pašatbrīvošanās sociālu kustību, ignorējot hernhūtiešu garīgo dimensiju – autentiskas kristietības pieredzi. Ir arī cilvēki, kuri to tiecas restaurēt un idealizēt, saskatot hernhūtismā gandrīz vai vienīgo Latvijas jaunas atmodas iespēju. Tās ir divas galējības. Taču skaidrs ir viens, ka gan brāļu draudžu, gan arī kristietības ietekme uz Latvijas tapšanu ir par maz apzināta. Tādēļ piedāvājam saīsinātu LU prof. Gvido Straubes lekciju par hērnhūtiešu gaitām Latvijā un viņu lomu Latvijas nācijas veidošanās procesā, kas izklāsta faktus no neitrālām, akadēmiska pētnieka pozīcijām. Pateicība profesoram par iespēju izmantot lekciju saīsinātā veidā.
Gvido Straube: Hernhūtieši
Piebalga ir reģions, kurā brāļu draudzes jeb hernhūtieši kādu laiku bija modes noteicēji, turklāt šeit dzīvoja arī brāļi Kaudzītes, Matīss un Reinis, kuri bija saistīti ar hernhūtiešiem. Var pat teikt, ka, tikai pateicoties brāļu draudzēm, mums ir tādi brāļi Kaudzītes un ir tāds romāns “Mērnieku laiki”.
Ko nozīmīgu ir devušas brāļu draudzes?
Brāļu draudzes lielā mērā ir saistītas ar izglītību. Brāļu draudžu izglītības iestādes bija ne tikai Latvijā, bet arī Rietumeiropā. 18. gadsimtā augstu tika vērtētas mācību iestādes, uz kurām vecāki sūtīja savus bērnus, ja gribēja, lai viņi tiešām būtu izglītoti un viņiem būtu perspektīvas nākotnē. Turklāt brāļu draudžu kustība sāka dot izglītību ne tikai zēniem, bet arī meitenēm, un tieši hernhūtiešu meiteņu skolas Rietumos bija ļoti populāras. Kaut arī bieži uz hernhūtiešiem skatījās visai noraidoši, negatīvi, tomēr daudzi sūtīja bērnus brāļu draudžu skolās. Pateicoties tieši brāļu draudzei, Krievijas impērijas sastāvā esošā Igaunija un Latvijas Vidzemes daļa bija visizglītotākās teritorijas, kur vienkāršie iedzīvotāji, zemnieki, mācēja lasīt, rakstīt, rēķināt, arī dziedāt, un līdz ar to par viņiem runāja. Izglītība – tas ir viens. Kas vēl?
Ludvigs Adamovičs uzskatīja, ka draudzes pievērsa Latviju kristietībai. Kristietības izplatīšanā un ieviešanā ikdienā brāļu draudzēm bija savs nopelns. Brāļu draudzēm bija ļoti liela ietekme uz daudz ko, par ko mēs bieži vien vispār neaizdomājamies. Teiksim, jūs esat pieraduši pie tā, ka jūs ieejat veikalā un maksājat tādu cenu, kas ir rakstīta uz preces, un jūs nestrīdaties ar pārdevēju, kā tas ir tirgū. Mans tēvs arī stāstīja, ka viņam bērnībā nav paticis iet ar māti uz tirgu, jo tirgotāji vienmēr ir kaulējušies par cenu, ne tā kā tagad, kad var vienkārši aiziet un samaksāt normālu cenu. Esat padomājuši, kad veikalā sākām maksāt fiksētu preces cenu? Šī ideja parādījās 18. gadsimta vidū, un pie tās arī “vainīga” ir tā pati brāļu draudze, kas to pasniedza visai reliģiski, ja tā varētu teikt, sakot, ka preces cena nāk no Dieva, tāpēc par to nav jākaulējas. Brāļu draudžu tirgotāji šo principu pamazām sāka ieviest Ziemeļamerikā. Kad kāds no viņiem pēc veiksmīga biznesa Amerikā atgriezās Vācijā, Hernhūtē, viņš sāka popularizēt šo “cieto”, no Dieva noteikto cenu arī Eiropā. Tātad tas arī ir brāļu draudzes nopelns.
Amerikā, it sevišķi ASV dienvidu štatos, kad notiek kāds ne pārāk laimīgs gadījums, kad cilvēks ir nomiris, tad tumšādainie iedzīvotāji, izvadot aizgājēju, spēlē nevis sērīgu mūziku, bet gan džezu, turklāt izskatās diezgan priecīgi. Latvijā bērēs ir ļoti sērīgi un bēdīgi, bet dažreiz ir dzirdēts, ka cilvēki saka: viņi vēlētos, lai viņu bērēs spēlētu kaut ko priecīgāku. Tā ideja arī nāk no hernhūtiešiem jeb brāļu draudzēm, tās ir ietekmējušas arī Ameriku, kur, it sevišķi dienvidu štatos, cilvēki pavisam citādi uztver to, ka cilvēks ir nomiris, jo līdz ar nāvi ir piepildījusies ideja, ka cilvēks ir aizgājis pie Jēzus, tātad viņš ir laimīgs, tāpēc arī pārējiem nav ko skumt par kādu, kas tagad ir laimīgs. Hernhūtieši aicināja bērēs vienmēr priecāties, paust savu prieku par aizgājēju, jo viņš ir paradīzē, viņš ir nonācis pie Jēzus, līdz ar to nevajag skaust un skumt, un bēdāties par viņu, izrādot savu egoismu. Brāļu draudzes nebija tikai Latvijas parādība, tās darbojās pietiekami plaši visā pasaulē un ir ietekmējušas daudz ko.
Kustības vēsture
Brāļu draudzes sākums ir saistāms ar Janu Husu, kurš darbojās Čehijā vēl pirms reformācijas un kurš izveidoja savu jauno kristiešu apvienību, ko arī sauc par brāļu draudzi. [..] Viņa idejas pēcteči vēl diezgan ilgi, patiesībā ļoti ilgi, turējās kopā, bet vajāšanas dēļ arī šie čehu brāļi arvien vairāk izsīka, jo katra nākamā paaudze negribēja dzīvot tādos apstākļos, ka viņus vajā, soda par viņu ticību. Tāpēc arī 18. gadsimta sākumā šī čehu brāļu kustība, kas bija sākusies jau 15. gadsimtā, bija nonākusi līdz sabrukuma stadijai. Tā atdzīvojās, pateicoties mūsdienu pedagoģijas pamatlicējam Janam Amosam Komenskim (1592 – 1670), kas šo kustību sponsorēja, dzīvodams Rietumos, Holandē. Būdams profesors universitātē, viņš varēja atļauties lielas finanses, lai uzturētu šo kustību. Citādi pēc dažiem gadiem Čehijas teritorijā vairs nebūtu neviena brāļu draudzes pārstāvja.
Otrs – hernhūtisma pamats ir piētisms, kas 17. gadsimta pēdējā trešdaļā bija diezgan populārs vairākās Vācijas zemēs, galvenokārt tagadējā Austrumvācijā. Halles, Drēzdenes un Jēnas universitātēs, ja tā varētu teikt, piētisms bija kā mājās. Šī kustība mēģināja padarīt luterisko baznīcu atraktīvāku. [..] Piētisms nav dogmatisks, tas ir sirsnīgs un emocionāls. Taču arī piētismam bija tā pati problēma, kas čehu brāļiem. 18. gadsimta sākumā, divdesmitajos gados, nomira viens no piētisma ideologiem. Piētisms bija koncentrējies uz līderiem, un, tiklīdz ir miris viens no vadītājiem, šīs kustības piekritējos rodas šaubas par to, ko darīt turpmāk. Līdera vairs nav, un cilvēki nonāk izmisumā.
Trešais. Vācijā šajā piētiskajā vidē darbojās grāfs Ludvigs Nikolajs fon Cincendorfs, kura vecāki ieņēma ļoti augstus amatus Saksijas galmā. Viņa tēvs bija kūrfirsta padomnieks. Tā kā vecākiem ļoti bieži bija jāpiedalās dažādos diplomātiskos braucienos, ar mazo Ludvigu Nikolaju vecākiem nebija laika darboties, tāpēc viņš tika nosūtīts pie vecāsmātes, kam tad puika arī bija jāaudzina. Viņa savukārt bija piētisma piekritēja un mazo Ludvigu Nikolaju audzināja pārliecinātā piētisma gaisotnē, un šai audzināšanai bija pozitīva ietekme. Tēva iespaidā Ludvigs Nikolajs studēja jurisprudenci. Paralēli studijām viņš nokārtoja pārbaudījumus, lai varētu strādāt par mācītāju. Ceļojot pa Vāciju, viņš sastapa vienu no pēdējiem čehu brāļiem, kas strādāja par vezumnieku, un, veicot kādu ceļa gabalu, viņš stāstīja, cik viņiem grūti Čehijā, jo viņi, lūk, ir atraduši pareizo ticību, viņiem ir saikne ar Jēzu Kristu [..].
Cincendorfs sāka pārdomāt šo informāciju par čehu brāļiem, saistīja to ar piētismu, un viņam radās vīzija, ka viņš varētu izveidot jaunu baznīcu, kas varētu apvienot gan katoļus, gan luterāņus, gan kalvinistus, gan citus Eiropā esošos novirzienus, izveidot baznīcu, un visi dzīvotu laimīgi, saticīgi un priecīgi. Viņš pamazām sāka šo ideju realizēt un mēģināja pārliecināt savu vecomāti (vēl neieguvis viņas mītni savā īpašumā), ka vecāsmātes īpašumā viņš ierīkos patversmi, kurā varētu ierasties visi cilvēki. Sākumā vecomāti tas sarūgtināja, taču viņa tika pārliecināta, ka tas tiek darīts labdarības nolūkos. Tā 18. gadsimta divdesmito gadu nogalē pašā Vācijas dienvidaustrumu stūrītī tika izveidota apmetne, kurā Cincendorfs sāka pulcēt vienkopus cilvēkus no visas Vācijas, kuri jutās savā ticībā apdraudēti. Tas notika pie Hūtberga jeb Hūtkalna, līdz ar to apmetnei tika dots nosaukums Hernhūte. No apdzīvotas vietas sāka attīstīties maza pilsētiņa, varbūt nedaudz lielāka par Vecpiebalgu, tai tagad var iziet cauri 10–15 minūtēs. Tika pieņemti statūti, tika būvētas ēkas, dievnami, un sāka veidoties jauna kopa, kas mēģināja meklēt savu vietu starp katoļu un luterāņu baznīcām. Statūtos, ko pieņēma 1727. gadā, ir ierakstīts arī šāds punkts: hernhūtieša uzdevums ir palīdzēt kristiešiem visā pasaulē, kristiešiem, kuriem ir grūti realizēt savu ticību. Iepazinušies ar situāciju plašajā pasaulē, hernhūtieši secināja, ka šādas problēmas ir daudzviet. Viens no viņu misijas mērķiem bija Grenlande, un viņi sūtīja savus cilvēkus uz Grenlandi, lai palīdzētu vietējiem iedzīvotājiem iepazīties ar Jēzu Kristu. Tāpat viņi devās uz Ziemeļameriku, lai palīdzētu vergiem, indiāņiem.
Viņi arī uzzināja, ka kaut kur austrumos ir Krievijas impērija, kurā mīt igauņi un latvieši, kas it kā ir luterāņi, tomēr joprojām pret baznīcu ir rezervēti, jo no tās biežāk ir cietuši un reti kad saņēmuši kādu mierinājumu, stiprinājumu, palīdzību. Hernhūtieši secināja, ka arī Igaunijā un Vidzemē vajadzētu palīdzēt vietējiem iedzīvotājiem. 1729. gadā uz Vidzemi tik sūtīti pirmie hernhūtiešu pārstāvji, lai noskaidrotu situāciju. Starp šiem pirmajiem cilvēkiem bija arī tas, kurš iepriekš runāja ar grāfu Cincendorfu, tas ir slavenais namdaris Kristiāns Dāvids, kas bija apmeklējis gan Grenlandi, gan Ziemeļameriku, un tad viņš nonāca Vidzemē.
Tātad hernhūtieši 1729. gada rudenī sāka savu misijas darbu Lielvidzemē, kā teiktu toreiz. Sākotnēji (no 1729. gada līdz trīsdesmito gadu otrajai pusei) kustību varētu raksturot kā ne sevišķi ietekmīgu. Dabiski, gan latviešu, gan igauņu zemnieks uz hernhūtiešu brāļiem skatījās kā uz vāciešiem, un vēsturiskā pieredze viņam bija tāda, ka no vāciešiem neko labu nevar sagaidīt, tāpēc bija noraidoša attieksme pret visu, ko dara hernhūtieši. Bija arī valodas barjera. Hernhūtiešiem uzmanību pievērsa tikai tie muižniecības, garīdzniecības un pilsētu pārstāvji, kuri bija tuvākā saskarsmē ar piētismu. Piētisms tolaik jau bija nogājis no skatuves, tātad vajadzēja kaut ko jaunu, un viņi izrādīja interesi par brāļu draudzi. Pirmajā posmā brāļu draudze Vidzemē bija vairāk vāciska parādība, un latvieši tai lielu uzmanību nepievērsa.
Pagrieziens notika 1736. gadā, kad Vidzemē ieradās grāfs Ludvigs Nikolajs fon Cincendorfs. Savās vēstulēs viņš raksta, ka šeit, Vidzemē, misionāri dzīvo pārāk labi, ir aptaukojošies aiz bezdarbības, un vajag kaut ko darīt. Cincendorfam ir diezgan liela veiksme Rīgā, viņš arī nolasa vairākus sprediķus Rīgas baznīcās, liela daļa no Rīgas augstākās garīdzniecības un ierēdniecības uzņem viņu pozitīvi. Varbūt tāpēc, ka nezināja, kas viņš ir, varbūt – būtu zinājuši, ka viņš ir brāļu draudžu vadītājs, tad attieksme būtu negatīva. Pēc kāda laika viņš jau dodas tālāk iekšā Vidzemē, pa ceļu, kas iet cauri Piebalgai uz Valmieru. Valmierā tajā laikā darbojās Magdalēna Elizabete fon Hallarte, kura pati nāk no Vidzemes. Viņas vīrs bija dienējis galvenokārt Vācijā, tāpēc arī Hallarte bija bijusi tur, arī netālu no Drēzdenes, un bija iepazinusi arī piētismu. Pēc tam Hallarts dienēja pie Pētera I, un viņam tika piešķirta pensija. Tajos laikos pensiju maksāja nevis tā kā tagad, bet gan –piešķirot kādu zemes gabalu, kādu muižu, kas dotu ienākumus un kuras uzdevums būtu nodrošināt laimīgas vecumdienas. Tā Hallarts kā pensijas nodrošinājumu saņem Valmiermuižu. Ģenerālis drīz mirst, un Hallarte paliek viena. Cincendorfa mērķis ir nonākt līdz Hallartei, jo viņi jau ir tikušies Drēzdenē, lai pārrunātu, ko darīt turpmāk ar brāļu draudzi. Šajā sarunā iesaistās arī Kristiāns Dāvids. Vēsturnieki domā, ka sarunā ir piedalījies arī slavenais Ungurmuižas muižnieks Baltazars Kampenhauzens, ģenerālleitnants, kurš kādu laiku bija arī Krievijas ģenerālgubernators Somijā un kam bija ļoti labas attiecības ar Krievijas monarhiem. [..]
Tātad šī četrotne nonāca pie ģeniāla atklājuma: lai aizkustinātu latviešu zemniekus, ar viņiem vajag strādāt pašiem latviešiem, nevis vācu brāļiem, kas brauc no Hernhūtes un sprediķo. Vajag meklēt no apdāvinātākajiem vietējiem iedzīvotājiem cilvēkus, kas varētu uzņemties runāt ar savējiem. Bet kā to izdarīt? Vajag izveidot skolotāju semināru, kurā varētu gatavot šos cilvēkus. Lai to izdarītu, 1737. gadā tiek atsūtīti vairāki studenti, galvenokārt teoloģijas studenti, kas tiek izvietoti Vidzemes un Igaunijas muižās. Viņi kādu laiku strādā par muižas skolotājiem vai mācītāja palīgiem, un viņiem tiek uzdots šajā laikā apgūt vietējās valodas – latviešu vai igauņu. Izrādās, ka vietējo valodu apguve viņiem nepavisam nebija sarežģīts uzdevums, un jau 1738. gadā tika izraudzīti labākie. Uz Latviju tika atvests Magnuss Buntebarts, kas bija strādājis pie Kampenhauzena par mājskolotāju. Viņš ļoti ātri apgūst valodu un var brīvi sarunāties. Viņam arī tiek dots uzdevums Hallartes īpašumā Valmiermuižā izveidot skolotāju semināru. Tas notiek 1738. gada 23. augustā. Tāds zīmīgs datums Latvijas vēsturē. [..] Tiek atvērts skolotāju seminārs, kura uzdevums ir izglītot apdāvinātākos latviešu jauniešus, lai viņi varētu kļūt par zemnieku skolu skolotājiem un dot izglītību zemniekiem, vienlaikus sludinot hernhūtismu jeb brāļu draudžu mācību.
Latviešu brāļu draudzes
Turpmāk brāļu draudžu attīstība notiek, ja tā varētu teikt, pa augšupejošu līkni. Arvien vairāk latviešu zemnieku iesaistās šajā kustībā. Laiks līdz 1742.–1743. gadam, kas tiek uzskatīts par brāļu draudžu attīstības sākotnējo posmu, ir lokāls. Tas aptver galvenokārt Valmieras un Cēsu rajonu. Līdz 1743. gadam vairāk nekā trīs tūkstoši zemnieku šajā teritorijā tiek uzņemti brāļu draudzēs, paralēli, dabiski, esot arī luteriskajā baznīcā. Ir bijis kompromiss starp brāļu draudzi un mācītājiem, kas uzstāja, ka zemniekam obligāts pienākums ir no rīta iet uz dievkalpojumu luteriskajā baznīcā. Pēc tam viņš drīkstēja apmeklēt brāļu draudzes pasākumus. Brāļu draudzēm bija arī daudz citu aktivitāšu. Sistēma viņiem ir diezgan sarežģīta – ir mazie pulciņi, kori un tamlīdzīgi. Kompromiss ar luterisko baznīcu ir, un darbošanās vēršas plašumā. Pēc maniem aptuveniem aprēķiniem, tas zemnieku procents, kuri dzīvo šajās vietās un ir iestājušies brāļu draudzē, svārstās no 8–10% līdz pat 20%. Tātad šo cilvēku skaits ir samērā liels. Kopējā semināra darbība ir bijusi ļoti efektīva – trīsdesmito gadu beigās un četrdesmito gadu sākumā Vidzemē ļoti ātri pieauga zemnieku skolu skaits. [..] Ko izdara brāļu draudze – viņi pirmām kārtām dod skolotājus. Skolotājs var strādāt, vienalga kur, nepavisam nav vajadzīga speciāla skolas ēka, varēja izmantot kaut vai riju zemnieka sētā, kā tas 18. gadsimtā bieži arī bija, vai arī krogu, lai cik komiski tas arī izklausītos, bet galvenais tātad bija skolotājs, un brāļu draudžu seminārs, kas darbojās no 1738. līdz 1742. gadam, deva vairāk nekā 120 skolotāju, kas visā Vidzemē strādāja par lauku skolotājiem. Tas ir pirmais posms..
1742. gadā pār brāļu draudzi diemžēl savilkās mākoņi, un, kā vienmēr, vainīgi ir mūsu kaimiņi igauņi, jo viņi savā lēnīgumā dažreiz darbojas visai karstasinīgi. Igauņi nedaudz pārspīlēja brāļu draudzes lomu, un informācija bija nonākusi līdz dažu ierēdņu ausīm. Bija paklīdušas ziņas, ka brāļu draudzes izlozējot sievas. Fakts tāds ir, ka lozēšana tur notiek, bet ne jau tā, ka saber meiteņu vārdus maisā un tad, kas katram tiek, to arī apprec. Tik traki nav, bet lozēšanas ir, kam ir savs pamatojums – hernhūtieši uzskatīja, ka lozējot izpaužas Dieva griba, un, ja Dievs grib, tad tu izvelc pilnu lozi, bet, ja Dievs negrib, – tukšu. Bet nebija tā, ka lozēja dažādas personas, tā drīzāk bija lēmuma pieņemšana. Precēties vai neprecēties – to izšķīra loze. Tāpat arī draudzē cilvēkus uzņēma pēc lozēšanas principa. Vecākie mācītāji, kas bija ortodoksālā luterisma piekritēji, sāka sūdzēties, ka brāļu draudzes konkurē ar luterisko baznīcu. Kad tas nonāca līdz Pēterpilij, toreizējā cariene Elizabete, ļoti emocionāla un aizdomīga būtne, īpaši nepadomājusi, 1742. gadā izdeva pavēli, ka brāļu draudzes jāaizliedz. Aizliegums gan, kā jau tas Krievijas impērijai bija tipiski, sāka darboties ļoti lēni. Pagāja gads, kamēr to sāka respektēt Vidzemē, līdz tam – it kā jā, aizliegts ir, taču mums vēl jāpadomā. Pagāja vēl gads, un tikai 1743. gada oktobrī oficiāli tika atzīts, ka arī šeit brāļu draudzība ir jāaizliedz. Tādējādi 1743. gadā noslēdzās pirmais posms.
Bet atkal – kas arī ir raksturīgi Krievijas impērijai – arī aizliegums darbojās ļoti neefektīvi, jo nebija cilvēku, kas kontrolētu šīs pavēles izpildi. Hernhūtieši, kas bija ieradušies Vidzemē un Igaunijā, devās projām, bet daži palika, maskējušies kā muižu skolotāji vai kā skolotāju palīgi, un brāļu draudzes klusībā turpināja darboties. Paši hernhūtieši šo otro posmu no 1743. gada ir nodēvējuši par kluso gājienu, jo viņi uzskatīja, ka darbojas klusībā. Vairs nebija tik skaļu pasākumu kā sākumā, daži zemnieki izstājās no kustības, bet aptuveni 2500 palika.
Ap 1750. gadu kustība sāka atjaunoties. Elizabete turpmāk neizrādīja īpašu interesi par to, kā tiek realizēts aizliegums. Valsts institūcijas rīkojās bez viņas ziņas, un pakāpeniski jau ap piecdesmitajiem gadiem kustība kļuva arvien plašāka, turklāt pieauga gan skaitliski, gan teritoriāli. 60.–80. gados kustībā iesaistījās arvien plašākas teritorijas – gandrīz visa Igaunija kļuva hernhūtiska, arī daudzi Vidzemes reģioni. Svarīgi bija sešdesmitie gadi, kad Katrīna II, būdama luterāne, ticēja, ka tikai luterāņi var glābt Krieviju, dot Krievijas attīstībai impulsu, lai tā kļūtu rietumnieciska. Tāpēc uz Krievijas impēriju tika aicināti protestanti. Daži vēsturnieki uzskata, ka tas uzlaboja arī brāļu draudžu situāciju, taču tā nu gluži nebija. Bija jāpaiet vēl samērā ilgam laikam, jānogaida līdz 19. gadsimta sākumam, un tad 1817. gadā notika šī pāreja no otrā posma jeb “klusā gājiena” uz trešo posmu, kas tiek dēvēts par “otrajiem ziedu laikiem”. Pie tā “vainīgs” ir Aleksandrs I. [..] Viņam radās simpātijas pret daudz ko. Viņam arī izstāstīja, ka, lūk, ir bijuši tādi hernhūtieši, ka viņi tālā senatnē ir devuši kaut kādu labumu arī Krievijas impērijai, ka cilvēki ir kļuvuši kristīgāki, labāki, kārtīgāki. Tāpēc 1817. gadā Aleksandrs I izdeva savu žēlastības vēstuli hernhūtiešiem, tādējādi viņu kustība ieguva zaļo gaismu un sāka vērsties plašumā. Laiks no 1817. gada līdz 19. gadsimta vidum ir tie “otrie ziedu laiki”, kad hernhūtisms izplatījās ļoti strauji pieminētajās teritorijās, pieauga apjomā. Pēc aprēķiniem, šajā laikā Latvijas teritorijā, Vidzemē, aptuveni 30 līdz 40 tūkstoši zemnieku bija iesaistījušies šajā kustībā. Par vienu no hernhūtisma centriem 19. gadsimtā kļuva nevis Valmiera, kā tas bija 18. gadsimtā, bet gan Piebalga, kur aptuveni 90% zemnieku iestājās brāļu draudzes kustībā. Otrs reģions bija Alūksne, Gauja, kur arī 80–90% zemnieku iesaistījās šajā kustībā. Pārējās Vidzemes draudzēs, kur bija hernhūtisms, šādu zemnieku bija 10–30%. Kaudzītes vienā no saviem darbiem raksta, ka Piebalgā faktiski ir valdījusi hernhūtiešu „mafija”, jo viņi, pateicoties labākai izglītībai, prasmei runāt, rakstīt, ieņem labus amatus draudzē, muižā, pārvaldē, ir arī tiesu piesēdētāji. Ja Vecpiebalgā un Jaunpiebalgā, kas gan savā starpā ne pārāk labi dažreiz sadzīvo, bija konflikts starp diviem zemniekiem, no kuriem viens bija hernhūtietis un iestājies brāļu draudzē, bet otrs nebija, tad, pat ja taisnība bija tam otrajam, hernhūtieši tās lietas mācēja iztiesāt par labu savējiem, par ko arī Kaudzītes raksta. [..] Arī valsts 19. gadsimta pirmajā pusē ļoti respektēja hernhūtiešus. Ja bija kādas problēmas, piemēram, parādījās ziņojumi par lopu sērgām, tad parasti nevis runāja ar laicīgās varas pārstāvjiem vai mācītājiem, bet gan sasauca hernhūtiešu vadītājus, tētiņus, Rīgā, un viņiem izklāstīja, kas atgadījies, viņi to informāciju nodeva tālāk zemniekiem, un viņus zemnieki uzklausīja. Laicīgā valsts vara respektēja brāļu draudzi. 19. gadsimta četrdesmitajos gados bija vēl kas interesants. Varbūt esat dzirdējuši vēstures stundās skolā par konversijas kustību jeb latviešu pāriešanu pareizticībā, kas radīja problēmas tiem pašiem nabaga muižniekiem, jo zemnieki pēkšņi vairs negribēja apstrādāt muižas laukus, domāja tikai par šo ticības maiņu un došanos uz labākām zemēm.
Tad valdība atkal vērsās pie brāļu draudžu vadītājiem, viņi savukārt – pie zemniekiem. Zemnieki lielā mērā brāļu draudžu ietekmē pārtrauca konversijas kustību, un tajos reģionos Vidzemē, kur hernhūtiešu kustība bija īpaši izvērsta, pāriešana pareizticībā bija mizerabla. Vēstures avoti liecina, ka tipiski hernhūtiskos apstākļos tikai kaut kādi dīvaiņi un galīgi nenopietni cilvēki pārgāja pareizticībā, turpretī pamatdaļa zemnieku palika luteriskajā ticībā un brāļu draudzē. Nākamais klupšanas akmens bija 1832. gadā, kad Krievijā tika pieņemts jaunais baznīcu likums. Šis baznīcu likums piecus gadus “ieskrējās”, līdz sāka te darboties un nopietni apdraudēt brāļu draudzes. Tas radīja šķēršļus arī luteriskajai baznīcai. Šis likums bija domāts, lai nostiprinātu pareizticīgās baznīcas pozīcijas un vājinātu luterisko un katoļu baznīcu. Tas negatīvi ietekmēja arī brāļu draudzes situāciju, jo tika pasludināts, ka dievkalpojumus vadīt drīkst tikai tas cilvēks, kuram ir teoloģiska izglītība. Tā kā brāļu draudze bija tipiska laju baznīca, cilvēki, kas runā, nekur nav mācījušies. Nākamā problēma – šajā likumā tika deklarēts, ka brāļu draudzē drīkst uzņemt tikai pieaugušos, kas apzinās, ko viņš dara, un tas arī samazināja brāļu draudžu iespējas. Pakāpeniski 19. gadsimta vidū brāļu draudzes nonāca tajā situācijā, kurā dažreiz vēsturnieki arī vēlas tās ielikt, proti, kļuva par sektu, jo sāka naidīgi izturēties pret apkārtējo pasauli. To labi var redzēt “Mērnieku laikos”, kur arī Kaudzītes pasmejas par šo hernhūtismu ar Oļiņietes tēlu, par mūžīgu Dieva vārda piesaukšanu. 19. gadsimta otrajā pusē brāļu draudze vairs nebija atraktīva, un tajā iesaistījās ļoti maz jaunu cilvēku, tā drīzāk bija vecu cilvēku kopa, kas naidīgi skatījās uz pārējiem, uzskatīdami, ka tie visi nolemti ellei un ka viņiem nav nekādas perspektīvas. Ir tikai daži izredzētie, kas spējuši kaut ko savā dzīvē sasniegt, it sevišķi pēc nāves. Līdz pat 19. gadsimta beigām un 20. gadsimta sākumam tā patiešām bija sekta, bet agrāk, līdz 19. gadsimta vidum, to par tādu saukt nevar nekādā gadījumā.
Kustības noriets
20. gadsimtā, kad Latvija ieguva neatkarību, bija pacēlums. Jāsaka gan, ka brāļu draudzes šajā laikā bija tādas vecišķas, ja varētu teikt, un konservatīvas. Un te ir problēma, kas laikam notiek ar jebkuru kādreiz pie dzīvības esošas kustības atjaunošanu, kad vecie saka: “Mēs zinām, kā bija.” Arī brāļu draudzei bija šī problēma. Divdesmitajos gados brāļu draudzē vēl bija daži no 19. gadsimta, kas teica: “Jā, mēs zinām, kā bija.” Līdz ar to šajā kustībā bija grūti iesaistīt jaunus cilvēkus. Vecie sacīja: “Pastāviet malā, mēs zinām.” Tāpēc arī nekas labs neiznāca, nekas īpaši neatdzīvojās. Šajā laikā, starpkaru periodā, brāļu draudze bija pārsvarā konservatīva institūcija pie luteriskās baznīcas, kas gan bija pieaugusi skaitliskajā ziņā, taču par strauju pieaugumu runāt nevar.
Sākoties Otrajam pasaules karam, divu okupācijas režīmu dēļ, kas viens otru nomaina ļoti īsā laikā, brāļu draudze tiek faktiski likvidēta. Ir informācija, man arī izdevies atrast dažus pēdējos mohikāņus, kas atceras, ka vēl pirms Otrā pasaules kara dažviet Piebalgā, dažviet arī pie Alūksnes esot daži vīri nākuši kopā, bet pakāpeniski, viņiem nomirstot, nekas vairs nenotika.
Tagad, kad Latvija ir atguvusi neatkarību, ir bijuši vairāki centieni reanimēt brāļu draudzi.. Pirmais mēģinājums tikko atjaunotajā Teoloģijas fakultātē. Otrs mēģinājums bija Vēstures un filozofijas fakultātē. Daži vēsturnieki kaut ko sāka darīt, bet laikam radās citas intereses, vai arī bija finansiālas problēmas. Trešais mēģinājums faktiski arī turpinās. Ir “brīvais” mācītājs Gundars Ceipe, kurš kādu laiku bija arī Latvijas flotes kapelāns un mācītājs vairākās Vidzemes draudzēs. Viņš aizdegās ar brāļu draudžu ideju, nodibināja sakarus ar Hernhūti, ar hernhūtiešu centru, kas snieguši viņam arī finansiālu atbalstu, lai kaut ko šeit darītu. Ir izveidots brāļu draudzes misijas centrs, bet tas viss ir ļoti individuāli, un šī kustība plašumā īpaši nevēršas, jo acīmredzot cilvēkiem, kas šajā misijā ir iesaistījušies, trūkst harizmas, kas varētu aizraut cilvēkus, lai viss turpinātos.
Ja man prasa subjektīvo viedokli, vai brāļu draudzei būtu vieta tagadējā Latvijā, pašreizējā Latvijas baznīcu sistēmā, tad jebkurā gadījumā hernhūtisms, manuprāt, ir viena no tām simpātiskajām baznīcas institūcijām, kādas esmu iepazinis savas dzīves laikā, jo hernhūtisms piedāvā ļoti draudzīgu un spēcinošu klātbūtni. [..] Viens piemērs. [..] Kas notiek luterāņu dievkalpojumos Latvijā? Kad kāds sāk dziedāt tās dziesmas, tad viņam kļūst bēdīgi. Tas temps, kādā tiek dziedāts... Ja cilvēkam ir kāda problēma, viņš kļūst vēl bēdīgāks, viņam pat sāk tecēt asaras, un vājāks cilvēks, kuram, kā saka, “acis ir slapjākā vietā”, ļoti viegli noskumst. Pavisam citādi ir hernhūtiešiem. Es kādreiz arī nezināju, kā tas īsti notiek. Nu jau vairākkārt esmu bijis Hernhūtē, viņu dievkalpojumos, kur šīs dziesmas ir ātrā tempā. Ir tāds pasākums – dziedāšanas stundas svētdienā, kad visu stundu dzied. Kā tu ienāc, vadītājs varbūt pasaka dažus vārdus, un pēc tam aiziet. Stundu visi rauj vaļā dziesmas, tās pašas baznīcas dziesmas, ko ir sacerējuši Luters un daudzi citi. Tās tiek dziedātas krietni ātrākā, jautrākā tempā, un patiešām beigās cilvēki jūtas visi kopā aizrauti un vienoti, kā rokkoncertā. Tas patiešām spēcina. Tas varētu cilvēkiem patikt.
Lekcijas otrajā daļā es gribētu runāt par to, ko brāļu draudze ir devusi Latvijai konkrēti.
Pirmais, ko varētu minēt kā rezultātu, ko hernhūtisms ir devis Latvijai, ir kristietība. Ludvigs Adamovičs hernhūtismu nosauc par “latviešu ievešanu kristietībā”. Tikai ar hernhūtismu var runāt par latviešu zemnieku (jārunā gan būtu par Vidzemes zemnieku) kā kristieti. [Līdz tam] Vidzemes un Kurzemes zemnieks ir daļēji kādā tautas reliģijā esošs, daļēji kristietis un kaut kādā mērā vēl saistīts ar katolicismu. Svētdienā viņš izpilda savu pienākumu un aiziet uz baznīcu, uz dievkalpojumu. Pēc dievkalpojuma viņš atgriežas savā ierastajā čaulā, līdz ar to viņš ir tāds “svētdienas kristietis”. Brāļu draudze lauž šo latviešu zemnieka divdabīgo būtību. Pateicoties brāļu draudzei, Vidzemē zemnieks pirmo reizi kļūst par pārliecinātu kristieti. Faktiski kopš 18. gadsimta četrdesmitajiem gadiem arī mācītāji slavenajām baznīcas kontrolēm sāk vēstīt, ka zemnieki arī ikdienā sākuši dzīvot saskaņā ar šīm kristiešu normām, viņi skaita lūgšanas pirms ēšanas, pēc ēšanas, viņi dzied dziesmas un regulāri apmeklē dievkalpojumus, dodas uz grēksūdzēm. Šī dzīve kā kristietim kļūst par viņu ikdienu, un mazāk ir to gadījumu, kad viņi meklē palīdzību pie raganām. Tas ir ļoti nozīmīgi – hernhūtisms maina attieksmi un padara latviešus atvērtus kristietībai
Paralēli tam būtu jārunā par izglītību, ko es jau pieminēju. Ir skolotāju seminārs, ir arī vairākas citas skolas, kas rodas Latvijā, arī kāda zēnu skola, arī meiteņu skola pie Valmieras, kas izveidota 19. gadsimtā, kurā gan mācās lielākoties muižnieku un mācītāju, pilsētas vācu iedzīvotāju meitas, bet arī šīs skolas skolnieču sarakstā var ieraudzīt dažu labu latviešu vārdu. Šajā skolotāju seminārā mācījās arī Jāņa Cimzes meita. Tātad latvieši realizē izglītošanu, kas brāļu draudzēs notiek vairākās pakāpēs. Ir skolotāju seminārs, un ir skolotājus sagatavošana, ir skolas, ir arī daudz pasākumu, kuros cilvēki tiek mācīti ikdienā. Brāļu draudzes ir darbojušās koros. Bija tā sauktie bērnu kori, kas obligāti bija jāapmeklē visiem bērniem. Uz tiem brāļu draudzes sanāca, varētu teikt, improvizētos dievkalpojumos, kuros notika arī bērnu skološana. Bērniem obligāti bija jāmāk lasīt, rakstīt, runāt un atstāstīt, un tas bija ļoti labs treniņš, turklāt, kā apraksta pašas brāļu draudzes, ja uz šīm bērnu stundām bija ieradušies 50 bērni, tad līdzi viņiem bija aptuveni 100 pieaugušo. Bijuši pat gadījumi, kad telpā nav varējuši visus ietilpināt, un tad vecāki sēdēja ārpusē, pie logiem, pie durvīm, lai varētu sekot nodarbībām un sevi intelektuāli attīstīt, pilnveidot. Dievkalpojumos hernhūtieši apgaismoja visu draudzi, piespiežot cilvēkus mācīties. Viens no interesantākajiem pasākumiem bija Valmierā, Svētā Sīmaņa baznīcā, kur mācītājs lasīja Bībeli, Svētos rakstus vai arī svēto dzīvju aprakstus, un tad viņš varēja norādīt uz cilvēku, kuram savukārt bija jāturpina lasīt. Šādās reizēs parasti domā – kā uz mani skatīsies? Iedomājieties – Valmieras draudzē, kurā ir trīs tūkstoši locekļu, nu labi, visi nav ieradušies, ir pusotrs tūkstotis, bet arī viņu priekšā tu izgāzīsies, ja nemācēsi lasīt. Tas, dabiski, lika zemniekiem domāt, trenēties un cēla viņu izglītības līmeni.
Lai arī to nevar tā eksakti izpētīt, taču vismaz ir nojauta, ka 18. gadsimta otrajā pusē mēs kopā ar igauņiem šajā laikā esam bijuši visizglītotākie, ja ir runa par vienu sociālu kategoriju – tikai par zemniekiem. Vienā kongresā par 18. gadsimtu dzirdēju kādas francūzietes referātu – “Kad sāk runāt franču zemnieks”. Šī vēsturniece bija secinājusi, ka vēl 18. gadsimtā franču zemnieks ir analfabēts, un tikai 19. gadsimta sākumā parādās tie 30%, kuri, kā viņa teica, var runāt, māk lasīt un rakstīt. Mēs šos trīsdesmit procentus sasniedzām jau 18. gadsimtā. 19. gadsimtā tas procents ir pāri 50, tuvu 60, līdz ar to var teikt, ka 18. un 19. gadsimta mijā jeb apgaismības gadsimta pašās beigās latviešu un igauņu zemnieks, ja ir runa tikai par zemnieku, ir topā.
Šī izglītotība, prasme rakstīt un lasīt ir kļuvusi par normu ļoti plašam zemnieku lokam, kas sāk veidot inteliģences piramīdas pašu apakšu, uz kuras tālāk sāk bāzēties arvien gudrāki, intelektuālāki cilvēki, līdz pašā augšā jau 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā mums jau ir pirmie latviešu inteliģenti, kas gandrīz simtprocentīgi nāk no hernhūtiskās vides. Ķikuļu Jēkabs, Jānis Ruģēns, brāļi Kaudzītes, Jānis Cimze – viņi visi ir no brāļu draudzes. Rokpelnis, būdams literatūras vēstures speciālists, man atklāja tādu dziļu ideju, ko es, vēsturnieks, nezināju, – ka latviešu dzeja sākotnēji faktiski ir bijusi ļoti hernhūtiska, ļoti sentimentāla un tipiski vidzemnieciska. Nacionālās inteliģences izveidošanā brāļu draudzei ir ļoti nozīmīga loma, un tas ir jāņem vērā arī citā kontekstā – attiecībā uz nacionālo atmodu.
Trešais – muzikālā kultūra. Hernhūtieši Latvijā ieviesa jauno mūzikas mācīšanas metodiku, jo Valmieras skolotāju seminārā nākamajiem skolotājiem sāka mācīt notis un dziedāt pēc notīm. Slavenajā Georga Manceļa sprediķu grāmatā rakstīts, ka zemnieki totāli nemāk dziedāt, viņi nezina, kas ir melodija, tāpēc zemnieku dziedāšana baznīcā ir kaut kāds ārprāts akadēmiski izglītota mācītāja ausīm. Šajā grāmatā ir skaidrots, kā zemnieki to ir darījuši. Zemnieki dziesmas dziedājuši katrs savā meldiņā. Esot bijis normāli, ka, baznīcas dziesmas dziedot, kuras luteriskajā baznīcā parasti dziedāja vismaz trīs reizes, ja viens bija sācis, tad citam bija jāpagaida. Un cits kliedza ļoti skaļi, turklāt tam ir ļoti racionāls pamatojums – tā ir saruna ar Dievu. Viņam ir jāsadzird mani; ja mēs korī tā visi smuki dziedāsim, manu balsi nesadzirdēs, līdz ar to – kāda jēga censties. Tātad vajag pagaidīt, kad kaimiņš ir beidzis, un tad var kliegt kaut ko savu. Tas varētu šķist briesmīgi mācītājam. Bet brāļu draudzes iemācīja, kā meldiņš ir jādzied. Jau 1743. gadā ģenerālvizitācijā komisijas locekļi pēkšņi secināja, ka zemnieks beidzot ir iemācījies dziedāt, dažviet pat divbalsīgi. Brāļu draudzē dziesmas ir visai nozīmīgas – viņiem ir šīs dziesmu stundas, kas notiek vismaz reizi mēnesī. Tajā pašā mazajā Hernhūtē, kas ir tikai nedaudz lielāka par Vecpiebalgu, ir divi vai pat trīs pūtēju orķestri. Šajā ziņā es esmu vairakkārt deklarējis, ka tā vajag darīt, taču nez kāpēc neviens nedzird, kā hernhūtieši to dara. Hernhūtē joprojām skolā visiem bērniem tiek iedots kāds, parasti gan ne pārāk labs, mūzikas instruments, kāda lēta vijole vai pūšamais instruments, un faktiski visi bērni spēlē. [..] Visiem skolā dziedāšanas stundās tiek mācītas nevis komponistu biogrāfijas, bet gan tiek dots kāds mūzikas instruments, no kura katram ir jāmēģina kaut ko izdabūt ārā, tādējādi skola kaut ko pamazām arī iemāca. Šajā ziņā hernhūtieši patiesi ir ļoti aktīvi. Es domāju: ja man bērnībā kaut kas būtu dots, es arī būtu iemācījies elementāri spēlēt. Bet, tā kā mums skolā dresēja tikai rādīt notis ar pirkstiem, kam manā izpratnē nebija nekādas jēgas un kas bija totāli garlaicīgi un pat muļķīgi, tad rezultāts bija viens – muzikālās audzināšanas stundas bija garlaicīgas un negribētas. Hernhūtē, manuprāt, tas ir ģeniāli izdarīts. Dabiski, tas maksātu, taču nevajag, kā jau teicu, kaut ko ļoti dārgu un izsmalcinātu. Stabules un dažnedažādi citi instrumenti skolā tiek izdalīti visiem skolēniem, un tur tas ir redzams – viņi visi spēlē.
Muzikālā kultūra hernhūtiešiem ir ļoti attīstīta, un to viņi atnesa arī uz Latvija, viņi atnesa arī jaunos instrumentus. Līdz 18. gadsimtam un brāļu draudzēm Latvijā pazina vijoli, taču mūzikas speciālisti saka: tā bija cita, pavisam atšķirīga no tās, kas ienāk kopā ar brāļu draudzi. Tātad brāļu draudze ienes šo moderno vijoli, kādu mēs to pazīstam tagad, kas ir, teiksim, daudzskanīgāka un profesionālāka, un tā kļūst par ikdienu. Tas ir viens. Otrs – slavenie pūšamie instrumenti, kas hernhūtiešiem arī ir ļoti populāri, līdz ar to zemnieki laukos iegūst jaunu pieredzi ar instrumentiem. Tagad varbūt tas tā nav, taču es atceros, ka vecākās paaudzes cilvēki kādreiz teica, ka laukos nav sētas, kurā divi trīs cilvēki nemācētu spēlēt vijoli un pūst trompeti. Tā ir normāla parādība, kas Vidzemē ir bijusi visai izplatīta. Latvijā ir dažādi viedokļi par to, no kurienes nāk dziesmu svētku ideja. Viens viedoklis – dziesmu svētki ir sākušies ar koru dziedāšanu, un tie nāk no slavenās vācu koru dziedāšanas tradīcijas. Par aptuveni 50 procentiem tam arī varētu piekrist, bet pārējie 50 procenti, dabiski, pieder brāļu draudzēm.
Cimze varbūt arī ir profesionālās mūzikas tēvs, bet kam pieder tieši dziesmu svētku ideja? Un vēl – kāpēc Dziesmu svētkos parasti Dikļu karogu nes pašu pirmo? Dikļu mācītājs Juris Neikens pirmais sāka organizēt šo koru dziedāšanu savā draudzē. Viņš nāca no tipiski hernhūtiskas ģimenes. Pats viņš vairs nebija pārliecināts hernhūtietis, 19. gadsimta otrajā pusē tas it kā bija normāli, bet viņa vecāki brāļu draudzē bija ļoti aktīvi. Savā autobiogrāfijā viņš raksta, ka apbraukājot savus zemniekus, vēlu vakarā bijis ļoti piekusis, ieraudzījis gaismiņu, uz kuru arī devies ar domu, ka varēs atpūsties. Atvēris durvis, un tur pārdesmit vīru apgarotām acīm dzied dziesmas. Viņš sapratis, ka tā ir brāļu draudžu saiešanas vieta, tātad viņi ir hernhūtieši. No šejienes ideja, un pakāpeniski šī ideja pārtapa par Dziesmu svētkiem, ko Neikens ieviesa un kas iedzīvojās.
Attiecībā uz dziedāšanu un mūziku var izdalīt vienu, gan ne pārāk viennozīmīgu, faktu, proti, tajos apgabalos, kur hernhūtisms ir bijis aktuāls, tautasdziesmu vācēji ir atraduši ļoti maz tautasdziesmu vai vispār tās nav atraduši. Tas varbūt ir slikti, un to vajadzētu uztvert visai kritiski – tās dziesmas, ko piedāvā brāļu draudzes ir daudz skanīgākas, emocionālākas, un tas ļauj tām viegli izkonkurēt tautas dziesmas šajos dažos novados.
Ceturtais, par ko būtu jārunā attiecībā uz brāļu draudzēm, ir izmaiņas lauku arhitektūrā. Viens – neapšaubāmi tie ir saiešanu nami. Tagadējā Vidzemes teritorijā tika uzbūvēti vairāk nekā simts šādu namu. Brāļu draudze nebūvē klasiskos dievnamus jeb baznīcas, jo viņi uzskata: lai runātu ar Dievu, nevajag kādu īpašu celtni. Lai runātu ar Dievu, var vienkārši birzī apstāties un uzrunāt viņu, kā to darīja Ķencis. Brāļu draudzēs diakons paredz, ka ikviens var runāt ar Dievu, tāpēc ikviens var runāt ar draudzi, jo caur tevi runā Dievs. Tātad ideja, ka nevajag būvēt dārgas baznīcas, ar lietajiem zvaniem un tā tālāk. Var celt vienkāršas ēkas, kurās var saiet cilvēki, patverties no lietus un saules, ziemā no aukstuma, līdz ar to saiešanu nami ir krietni vienkāršoti. Otrs – šie saiešanu nami dažreiz ir ļoti komiski. Zemnieki tos bieži vien būvēja pēc pašu iniciatīvas. 18. un 19. gadsimtā zemnieku rocība nebija pārāk liela, tāpēc dažam labam saiešanu namam katrs logs bija citādāks, jo katrs zemnieks bija sagatavojis savu logu, durvis bija atšķirīgas – daži nami bija tiešām komiski. Daži gan bija visai grezni, tas ir, nosacīti grezni – ar dažādiem koka grebumiem. Tas ir ļoti savdabīgi. Diemžēl ar to saglabāšanu ir klājies diezgan grūti. Mūsdienās normālā stāvoklī ir, ja nemaldos, divi vai trīs saiešanu nami. [..] Ir vīru puse un sievu puse, un katram ir jānāk pa savu pusi iekšā, lai arī ne vienmēr to respektē, tur nav kanceles, zvanu, tur viss ir ļoti vienkārši.
Pateicoties brāļu draudzēm, zemnieks beidzot sāk atteikties no dzīvošanas Vidzemei klasiskajā dzīvojamajā rijā, lielajā telpā, kur dzīvoja gan saimnieks ar sievu un bērniem, gan vecākie kalpi ar saviem bērniem, gan neprecētie. Vidzemē tā tas bija līdz pat 18. gadsimta septiņdesmitajiem gadiem. Latgalē cilvēki jau diezgan sen bija attapušies, ka vajag būvēt vairākas istabas, nevis vienu telpu, arī kurzemnieki savā ietiepībā bija tikuši līdz tādai apziņai. Vidzeme, varētu teikt, šajā ziņā kavējās. Kāda tam bija ietekme? Neapšaubāmi tas ir slikti no sanitārepidemioloģiskā viedokļa. [..]. Otrs ir ētisks jautājums, jo tas, dabiski, arī nav normāli, un tad arī baznīca šķendējās, ka lielā mērā tieši tāpēc Vidzemē ir daudz seksuālu noziegumu, pie kā vainojama dzīvošana šādā kopējā telpā. Tajā mazie, nepilngadīgie bērni noskatās, ko vecāki dara. Tāpēc brāļu draudze sāka aicināt kaut ko darīt. Brāļu draudzes ietekmē astoņdesmitajos gados šīm lielajām rijām sāka būvēt sānu kambarus. Pamatojums bija visai racionāls – tajos ir jāliek neprecētās meitas. Vai tas ir drošāk? Varētu jau tagad sākt šaubīties, vai tas ir drošāk, bet vismaz sākumā tā rīkojās. Vēlāk izdomāja, ka atsevišķu istabu vajag būvēt arī saimniekiem, viņu ģimenei, un pakāpeniski vidzemnieki sāka būvēt šādas istabas. Tagad tas šķiet normāli, bet tas arhitektūrā parādījās, pateicoties hernhūtiešiem, ko var redzēt arī Brīvdabas muzejā, kur ir dažas šīs vidzemnieku rijas, kurās nav šo nodalījumu, un ir dažas, kurās tie jau ir.
Vēl – fanātiska attieksme pret darbu, jo brāļu draudzē uzskatīja, ka cilvēks tikai tad nonāks paradīzē, ja viņš strādās nopietnu fizisku darbu. Tāpēc hernhūtiskajā vidē Vidzemē sāka izdalīties turīgie saimnieki, kas samērā ātri var izpirkt savas mājas pēc brīvlaišanas un kļūt par turīgiem zemniekiem, kas faktiski veidoja turīgās zemniecības vidusslāni un augšējo slāni. Spēcīga zemniecība ir pārtikušas valsts pamats. [..]
Brāļu draudzes un pirmā nacionālā atmoda Latvijā
Pēdējais – vissvarīgākais, proti, brāļu draudze ir atstājusi ļoti būtisku iespaidu uz nacionālo atmodu. Liela daļa vēsturnieku gan uzskata, ka nacionālā atmoda sākās ar jaunlatviešiem, 19. gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, tāpēc rodas jautājums – kur te brāļu draudze?
Klasiskajās nacionālās atmodas definīcijās vienmēr tiek skaidrots, ka nacionālā atmoda nav iespējama bez nacionālās elites līdzdalības. Ir jābūt nacionālajai elitei, kas sāk runāt par šo problēmu, sāk meklēt ceļus, kas mēģina sekmēt nācijas emancipāciju, nācijas pašapziņu. Un te ir jautājums – kurā brīdī Latvijas vēsturē parādās šī nacionālā elite? [..]
Kopš 13. gadsimta latviešiem nav savas nacionālās elites, līdz ar to ir šī obligātā prasība pēc tās, to nevar atsūtīt pa pastu, tā ir kaut kur jādabū. Nacionālā atmoda ir saistīta ar nacionālās elites dzimšanu kā vienots process. Tāpēc faktiski ir jārunā par brāļu draudzi kā par nacionālās atmodas sākumu, jo tā īsā laikā rada inteliģenci: skolotājus, nacionālos mācītājus, pirmos literātus, kas var šo ideju risināt tālāk. 19. gadsimtā, kad Vidzeme jau ir pārdzīvojusi pirmo grūto posmu, pievienojas arī kurzemnieki, kas ir samācījušies visādas gudras lietas, bet – izkustēšanās notiek, pateicoties brāļu draudzēm. Protams, varētu teikt, ka šis sākums nav īpaši veiksmīgs, taču tas vienalga attīstījās.
Var runāt arī par brāļu draudzi un medicīnu. Hernhūtieši pirmie Latvijā 18. gadsimtā sāka veikt profesionālu medicīnisku aprūpi laukos. Kampenhauzena īpašumos darbojas kāds Hese, diemžēl gan ne pilnvērtīgi. Viņš, šķiet, bija no tiem, kam gadās nepabeigt augstskolu un nedabūt diplomu. Oficiāli darboties viņš nedrīkstēja, tomēr viņš bija studējis medicīnu un kā mediķis apkalpoja zemniekus, ārstēja viņus par brīvu.
Arī attiecībā uz sievietes līdztiesību brāļu draudzei bija ļoti liela nozīme. Caur šo īpatnējo darbošanās veidu kopās arī sievietēm tika piedāvāts vadīt, organizēt, kas, dabiski, sekmēja cilvēku pašapziņu.
Var runāt arī par tikumību. 20. gadsimta sākumā vācbaltu mācītāji atzina, ka, tikai pateicoties brāļu draudzei, alkohols Vidzemē nav izdarījis tik smagu postu, kādu tas varēja izdarīt, jo brāļu draudzes aicinājumus neapmeklēt krogus ir bijis iedarbīgs, un latviešu zemnieki, it sevišķi pēc zemnieku kara, Vidzemē nenodzērās, lai arī tas dzeršanas posms ir bijis diezgan ilgs. [..] Ir saglabājušies ļoti interesanti dokumenti no 18. gadsimta četrdesmitajiem gadiem – krodzinieku sūdzības muižniekiem, ka krogam draud bankrots, jo zemnieki vairs neiet uz krogiem, bet gan uz savām hernhūtiešu saiešanām. [..] Līdz ar to tika sekmēts tas, ka cilvēki saprātīgi lieto alkoholu, jo brāļu draudzība nav tāda kustība, kas aicina uz atturību, tā drīzāk ievieš šo mērenības ideju, ka viss ir jādara ar mēru – gan ēst vajag ar mēru, gan dzert, gan priecāties.
Baznīcas vēsturē lielas problēmas rada seksuālā izlaidība. Arī šajā ziņā brāļu draudze ir atstājusi savas pēdas. Cilvēki gāja uz iesvētībām kā jaunavas (par puišiem laikam tā gan nevar teikt), bet mācītāji teica, ka tas ir blefs, jo lielai daļai, kas nāk uz iesvētībām baltā kleitā, jau ir gaidāms bērns un visas ir grēkojušas. [..] Brāļu draudze nāca ar ģeniālu atklājumu – mācībām jānotiek šķirti. Dabiski, jauni cilvēki teiks: “Kādas muļķības?” Meitenes tā neko nevar iemācīties, bet brāļu draudze saka: “Nu, nevajag. Meitenēm ir jādzīvo citā internātā, puišiem – citā.” Un ir arī rezultāti – 19. gadsimtā ārlaulībā dzimušo bērnu skaits ļoti ātri samazinājās [..]
Ir vēl kaut kas, par ko gan varbūt Latvijā tik skaļi nevarētu runāt, bet tagadējie vēsturnieki uzskata, ka brāļu draudze faktiski bija pirmā seksuālā revolūcija. Brāļu draudzē ir ļoti interesanta attieksme pret dzimumattiecībām vispār. [..] Brāļu draudzēm dzimumattiecības starp laulātajiem ir svētītas, līdz ar to baznīcēni to ļoti atbalstīja un slavēja, tāpēc brāļu draudzē bija speciālas tā sauktās laulāto stundas, uz kurām pāri tika aicināti skatīties, cik saskanīgi laimīgās ģimenes, vīrs un sieva, dzīvo. Viņi stāstīja par savu pozitīvo pieredzi, tātad tā bija pieredzes apmaiņa. Seksuālās attiecības starp laulātajiem brāļu draudze pat nedaudz glorificēja, un vēsturniekiem daļēji varbūt arī ir taisnība, jo tieši šajā laikā pirmo reizi par to sāka runāt citādāk. Iespējams, tāpēc hernhūtiešiem Vācijā, Latvijā gan laikam ne, ir ļoti lielas ģimenes. Hernhūtē, kur es dzīvoju, viņiem bija pieci bērni, turklāt pašiem vēl brāļi un māsas. Ģimenes fotogrāfijas ar 50–60 cilvēkiem ir pavisam normāli un tipiski Hernhūtei.
Te arī varētu beigt. Brāļu draudze ir cieši saistīta ar latviešu nacionālo atmodu kā šā procesa pats sākums. Tāpēc šī kustība būtu nedaudz vairāk jārespektē, nekā mēs to tagad darām Latvijas vēsturē. Paldies!
Lekcijas pilnu tekstu var izlasīt almanahā Sarunas IX: Straube, G. Hernhūtieši // Sarunas IX – Rīga: Jaunā akadēmija, 2008 – 117. – 134. lpp.
Diskusijas rosināšanai:
1) Vai jauna atmoda Latvijā šobrīd ir iespējama?
2) Ko tieši izglītības jomā vajadzētu darīt, lai tā sekmētos?
3) Kā hernhūtiešu kustības pieredze var palīdzēt Latvijas atjaunotnei?
2 komentāri
Milzīgs paldies par šo
Milzīgs paldies par šo informāciju tās autoram.
Nu vienreizējs materiāls,
Nu vienreizējs materiāls, liels paldies par to. Lūk ko vajadzētu zināt latviešiem, laiks atgriezties pie saknēm no kurienes nāk svētība!
Pievienot jaunu komentāru