Kas ir dzimumneitrālā audzināšana?

Šāds jautājums varbūt radies tiem, kuri seko līdzi skandālam, ko izraisīja labklājības ministre, sākot dalīt pirmsskolām grāmatu, kas dzimumu līdztiesības tematikā ietvēra tādas rotaļas, kurās tiek mainīti bērnu vārdi un viņiem jāpārģērbjas pretēja dzimuma drēbēs. Piedāvājam pārpublicējumu, kas apraksta ārzemju pieredzi šajā virzienā.

Mēs neesam pirmie, kas vēlas dzimumneitralitāti. Autore: Zane Kance.

Ņemot vērā pēdējās dienās aktualizēto diskusiju par Labklājības ministres nostāju dzimumaudzināšanas jomā, piedāvāju iepazīties ar kādas Lielbritānijas publicistes Melānijas Filipsas rakstu, kurā tiek atklāti šokējoši fakti par „dzimumneitrālo” bērnu audzināšanas rezultātiem Anglijā. Piedāvāju arī latviešu lasītājiem iepazīties ar diezgan šokējošu raksta saturu,kuru iztulkoju:

Kad pirms pieciem gadiem piedzima Saša Lekstons, viņa vecāki nolēma necensties uzsvērt viņa dzimumu. Viņi to uzskatīja par „dzimumu stereotipu” uzspiešanu, no kā par katru cenu būtu jāizvairās.

Tāpēc, tā vietā lai sauktu dēlu par zēnu vai meiteni, viņi vienmēr par viņu runāja kā par „bērnu” un līdz pat zēna skolas gaitu uzsākšanai slēpa viņa patieso dzimumu no visiem, izņemot ģimeni un tuvākos draugus.

Ar savu darbu Sašas vecāki lepojās tik ļoti, ka sūtīja draugiem fotogrāfijas ,kurās Saša bija saģērbts kā spīguļojoša, rozā laumiņa, un pat ievietoja YouTube video, kurā zēns stāstīja, cik „muļķīgi” esot runāt par atšķirībām starp zēniem un meitenēm. Vairums lasītāju, visticamāk, šūpos galvu un nabaga bērnam izteiks līdzjūtību.

Protams, Sašas vecāki savu dēlu ļoti mīl un vēl viņam tikai visu to labāko, tomēr ir grūti noticēt, ka pieauguši cilvēki savos uzskatos var būt tik izmisīgi maldināti, lai neteiktu – pilnīgi prātu izkūkojuši.

Viena lieta ir vecākiem aicināt dēlus būt iejūtīgākiem un maigākiem, bet meitas – būt drošākām un attīstīt tehnisko domāšanu. Bet, lai ticētu, ka no dzimšanas dabas dotās atšķirības starp zēniem un meitenēm ir kaut kas apkārtējo cilvēku izdomāts, kas uzspiež bērnam traumējošu dzimuma rāmi, cilvēkam ir, vienkāršiem vārdiem runājot, jātrūkst dažām skrūvītēm. Jo Saša ir zēns, un ir atšķirības starp zēniem un meitenēm, vīriešiem un sievietēm.

Vai šie vecāki tāpat domā, ka traumējošie dzimumu atšķirību rāmji tiek uzspiesti arī viņiem, saucot viņus par Sašas tēvu un māti? Varbūt viņi arī jebkuru norādi, ka viņi ir vīrietis un sieviete, noraidītu kā „dzimumu stereotipu uzspiešanu”?

Vecāki darbojas šķietami slavējama mērķa vārdā – ka viņu dēlam jādod iespēja sasniegt pilnu potenciālu. Bet īstais Sašas potenciāls taču slēpjas tajā, ko viņš dzīvē varēs sasniegt kā zēns, nevis pašā iespējā kļūt par meiteni. Skarbā patiesība ir tāda, ka, iestāstot Sašam, ka var arī tā, vecāki dēlu noliek ļoti neizdevīgā stāvoklī. Viņi ne tikai savu bērnu nolemj pazemojumiem un izsmieklam, bet, kas ir vēl ļaunāk, riskē radīt viņā paliekošu, traumējošu neizpratni par paša identitāti.

Ir jāņem vērā, ka cilvēka dzimums, un tātad arī viņa seksualitāte, ir ārkārtīgi svarīga šīs personas identitātes daļa. Ja bērnam nav skaidrības par savu dzimumu, ir ļoti iespējams, ka bērns izaugs ar tādu pašu neskaidrību par savu identitāti kopumā.

Gadījumi, kad cilvēki cieš no dzimumidentitātes  traucējumiem, būdami iesprostoti pretējā dzimuma ķermenī, jau paši par sevi ir traģiski. Bet tīša šādas neskaidrības veicināšana bērnu prātos, izmantojot viņus kā izmēģinājuma trusīšus sociālā eksperimentā, ir patiesi šokējoša.

Labākajā gadījumā Sašas vecāki tikai pakļaus viņu izsmieklam. Sliktākajā gadījumā šādai audzināšanai var būt arī bīstamākas psiholoģiskas sekas.

Lai kā arī nebūtu, Sašas vecāki nebūt nav vienīgie ar šādiem mērķiem. Pagājušajā gadā kāds kanādiešu pāris uzstāja, ka vēlas audzināt savu mazuli kā dzimumneitrālu bērnu. Dažās aprindās tā jau kļūst par modi. Nu jau vairāk kā trīsdesmit gadus kreisi orientētās puses ideologi mērķtiecīgi noniecina seksuālās un dzimumu attiecības, pamatojot šo ievirzi ar to, ka pati doma, ka cilvēki ir dažādi, esot sava veida ļauns aizspriedums.

Lai cik dīvaini neliktos, tas, kas aizsākās kā vienkārša līdztiesības kampaņa, ir pārtapis kustībā, kuras mērķis ir atteikties no jebkādām atšķirībām starp sievietēm un vīriešiem. Šī kustība sastāv no savienības starp naida pret vīriešiem pārņemtām radikālām feministēm un geju tiesību aizstāvjiem, kas apņēmušies izpludināt robežu starp heteroseksuālam un viendzimuma laulībām. Abu pušu sadarbības auglis ir grūdiens bezdzimumu sabiedrības virzienā, maldīgi ticot, ka bioloģijai ar dzimumu atšķirībām nav teju nekāda sakara un, ka šīs atšķirības ir sabiedrības mākslīgi radītas.

Šādu bioloģisku faktu noliegšanu var tik tiešām uzskatīt par neprātu. Zinātnieki jau ir pierādījuši, ka pastāv atšķirības vīriešu un sieviešu smadzeņu uzbūvē; arī vīriešiem un sievietēm kopumā ir dažāda pieeja gan videi, gan attiecībām, gan bērnu audzināšanai un tā tālāk.

Un tomēr šķiet, ka bezdzimumu sabiedrības veicināšana ir kļuvusi par tādu kā noklusējuma pozīciju starp „progresīvajiem” domātājiem, rakstniekiem un politiķiem.

Tas sākās ar ideju, ka vīrieša un sievietes lomām gan darbā, gan ģimenē jābūt maināmām, un, ka tēva loma ģimenē vairs nav svarīga. Tomēr patiesais mērķis jau no paša sākuma ir mainīt attiecību būtību starp sievietēm un vīriešiem, mainot izpratni par abiem dzimumiem kā tādiem.

Nav nekāda pamata noliegt, ka Saša ir zēns. Tādas radikālas feministes kā akadēmiķes Džūdita Lorbere un Sūzena Ferela pilnā nopietnībā raksta, ka „sievietes un vīrieša lomas mainās katru paaudzi”, bet ietekmīgā psiholoģe Sandra Bema uzsver, ka, lai atbrīvotu cilvēkus no „kulturāli uzspiestās” izpratnes par vīrišķīgumu un sievišķīgumu, mums būtu jāatsakās no dzimuma vispār un jāpieņem sievietes vai vīrieša uzvedība atkarībā no situācijas. Tas, kā viņa jautri paziņoja, sapludinātu dzimumu atšķirības līdz neatpazīstamībai. Testosteronam „čau”?

Neticami, bet šāds neprāts ir kļuvis par modes lietu. Eiropas Padome, piemēram, izveidojusi deklarāciju, kas definē dzimumu kā sabiedrības izveidotu koncepciju, kurai ar bioloģiju ir maz sakara. 

Savukārt daži ASV speciālisti pieprasa „bezdzimuma ģimenes modeļus”.

Nesen Kalifornijas Skolotāju asociācijas rīkotā konferencē par „dzimumu atbrīvošanu” tika izdotas instrukcijas par „dzimumu etiķeti”, kas norāda, ka ir pilnīgi pieklājīgi jautāt cilvēkam, ar kuru dzimumu viņš sevi identificē un pat to, kādā dzimtē viņu uzrunāt. Šajās pašās instrukcijās arī izpalīdzīgi norādīts, ka „mūsu katra paša ziņā ir izvēlēties, kuru tualeti izmantot”. Bet vēl pirms dažiem mēnešiem ASV televīzijā bija vērojams „dzimumu skolotājs”, kas bērniem mācīja, ka viņi var brīvi izvēlēties, vai vēlas būt zēni vai meitenes.

Izklausās pārāk traki, lai tiešām tā būtu? Patiesībā skats ir diezgan draudīgs. Notiek sistemātiska sabiedrības smadzeņu skalošana, izliekoties, ka atšķirības starp vīriešiem un sievietēm nepastāv, lai radītu jaunu, nesasniedzamas dzimumu identiskuma utopijas sabiedrību. Īstais mērķis ir noniecināt vīriešus un apgāzt sabiedrības morālās pamatvērtības, vispirms iestāstot, ka jebkurš var izvēlēties sev tuvāko seksuālo uzvedību, bet pēc tam jau seksuālo identitāti kopumā. Protams, visi, kas iebilst, tiks nodēvēti par aizspriedumainiem šovinistiem.

Pārpublicēts no raksta, kas ievietots portālā Diena 2012. gada 27. septembrī.