Kas ir Eiropas kultūras pamati?

Anonīms saglabāja, Ot, 03/08/2011 - 02:19

Pēdējā laikā Latvijā izskan viedokļi, kas Eiropas ietekmi tiecas iztēloties arvien negatīvāk. Tas daļēji ir izskaidrojams ar ekonomiskās krīzes izraisītajām emocijām. Bez Eiropas kultūras klātbūtnes diez vai Latvija vispār pastāvētu kā neatkarīga un demokrātiska valsts un baudītu daudzas Rietumu civilizācijas priekšrocības. Kas tieši rada un uztur šo „eiropiskumu”? Kāpēc citās pasaules daļās, piemēram, arābu zemēs, labi domātie demokratizācijas mēģinājumi bieži vien nesniedz cerētos rezultātus? Visbeidzot - vai pati Eiropa zināmā mērā nav zaudējusi savas kultūras pamatus? Vēsturniekam prof. Andrejam Zubovam šajos jautājumos ir savs oriģināls redzējums, ko piedāvājām iepazīt izlasot fragmentus no viņa lekcijas. Tajā skartas arī Krievijas un Eiropas attiecību problēmas.

Andrejs Zubovs: Eiropas identitātes garīguma, civilizācijas un kultūras pamati

[..] Ja par Eiropas kontinenta ģeogrāfisko novietojumu viss vairāk vai mazāk ir skaidrs, tad kas Eiropa ir kultūras ziņā? Vai varam runāt par Eiropu kā kultūras ziņā vienotu telpu? [..]

Eiropa nav dzimusi vakar. Runājot par Eiropas kultūru, jāpieņem, ka kultūrā ir kas tāds, kas kopš sirmas senatnes saglabājas visos vēsturiskās attīstības posmos. Un laiku ritējumā tas saglabājies arī tajā fenomenā, ko dēvējam par Eiropu. [..] Neraugoties uz visām atšķirībām un pretrunām, pastāv kas kopējs, kas no Eiropas rada vienotību, kas spēj pārvarēt telpas un laika robežas.

Mēģināšu nosaukt kaut dažus šī kopējā, eiropeiskā fenomena aspektus. [..]

Dievs un cilvēks

Ne laika, bet nozīmības ziņā pirmais no Eiropu konstituējošiem elementiem (laika ziņā, starp citu, pēdējais) ir kristietība. Kristīgā ticība, tās normatīvi un evaņģēlija vēsts veidojuši svarīgākos eiropiešu vērtību sistēmas pamatus. Mūsdienās mēs reizumis pat neaizdomājamies par visu to, kas veidojies kristietības ietekmē. Izmantojot dažas no kristietības iedibinātajām normām, mēs tās pasniedzam kā dižus Eiropas sasniegumus, aizmirstot, kā tie radušies.

Svarīgākais no kristīgajiem Eiropas kultūras pamatiem ir pārliecība par to, ka katrs cilvēks kā individualitāte ir vērtība, tālab, ka radīts pēc Dieva līdzības. Proti, katrs cilvēks unikālā veidā iemieso Dieva līdzību. Tā ir izcila kristietības atklāsme.

No cilvēka individualitātes vērtības izriet otrs – cilvēka brīvības aspekts, jo, kā korintiešiem saka apustulis Pāvils: „Kur tā Kunga Gars, tur ir brīvība” (2 Kor. 3,17). Cilvēka individualitātes tiesības uz esamību brīvībā pamatotas kristietībā.

Proti, kristietība uzskata, ka galvenā vērtība, kas pasaulē vispār iespējama, ir tiesības būt – tās ir vispārējās tiesības uz eksistenci, un otrkārt – tās ir tiesības uz dzīvi brīvībā, kad cilvēks pats var izvēlēties starp labu un ļaunu. Bez šīm tiesībām kristietība nav iespējama, tāpat kā nav iespējama cilvēka līdzība Dievam. Kristietis nevar apgalvot, ka viens cilvēks ir vērtīgāks par citu. Ka viens cilvēks ir labāks par otru un viņam ir lielākas tiesības uz dzīvi un brīvību, nekā otram. Cilvēku vienlīdzība ir svarīgākais kristietības princips. Atcerēsimies paša Kristus sacīto: „Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazajiem nenicināt, jo es jums saku: viņu eņģeļi debesīs vienmēr redz mana Tēva vaigu” (Mat. 18,10). Šie vārdi nozīmē, ka ikviens cilvēks ir vērtīgs, lai arī tas būtu pēdējais ubags, bezpajumtnieks, muļķis – šie cilvēki ir vērtīgi savas esamības dēļ, un tieši šī iemesla viņi nav mazāk vērtīgi par bagātiem un gudriem ļaudīm, kas Jūrmalā vai Francijas piekrastē uzcēluši greznas villas.

Visi cilvēki ir vienlīdzīgi, pateicoties savai vērtībai, un katrs cilvēks ir tik nozīmīgs, ka viņa vērtība ir vārdos neizsakāma. Krievu valodā mēdz sacīt, ka kādai lietai nav cenas. Tas nenozīmē, ka tā ir graša vērta – gluži pretēji, tās vērtība ir tik liela, ka nav izsakāma. Tieši tāda kristietības izpratnē ir cilvēka vērtība. Par naudu to nevar nopirkt. Jūs labi zināt, ka mūsdienu pasaulē, it īpaši postkomunistiskajā pasaulē, kurā ietilpst arī Austrumeiropa, Baltija un Krievija, valda priekšstats, ka visu var nopirkt par naudu. Taču cilvēku par naudu nopirkt nevar! Starp citu, to ļoti spilgti raksturo princips, ka mīlestību nevar nopirkt par naudu. Var nopirkt prostitūtu, bet mīlestību nopirkt nav iespējams.

Mīlestība ir pats lielākais iespējamais dārgums, ja ņemam vērā Svētās Trīsvienības attiecību tēlu, un mīlestība nav pērkama. Pat mūsdienu pasaulē ir lietas, ko nevar nopirkt par naudu. Tautas mīlestību valdnieks nevar nopirkt ne par kādu naudu.

Tātad visi cilvēki pēc vērtības ir vienlīdzīgi, jo ikviena vērtība nav izsakāma. Kādēļ? Tādēļ, ka ikviens cilvēks ir (atcerēsimies, ka runājam par kristīgajiem pamatiem) ir Kristus miesas loceklis, un Kristus miris arī viņa dēļ (Rom. 14,15). Katrs cilvēks ir nenovērtējams, jo kristiešiem viņš ir Kristus miesas daļa, daļa no dievišķās cilvēkdieva personas, un Kristus ir miris arī par viņu, Kristus ir miris par visiem. „Bet jūs esat Kristus miesa un katrs par sevi locekļi”, māca apustulis (1 Kor. 12,27), un vai tad visi dievišķā ķermeņa locekļi paši nav dievišķi un svēti? Kristīgajā apziņā ikviens kristietis un potenciāli ikviens cilvēks ir vērtīgs tālab, ka visi ir aicināti (raugoties no kristietības viedokļa) kļūt par Kristus miesas locekļiem. Lai arī ne visi par tādiem kļūst, visi ir aicināti, un tieši tālab ikviens cilvēks ir vērtīgs – viņš ir Kristus miesas loceklis, viņam piemīt absolūta dievišķa vērtība.

Salīdzinājumam, atkal mazliet novirzoties no temata, atminēsimies ķīniešu civilizāciju, kas ir izcila un brīnišķīga, bet atcerēsimies arī, ko par cilvēku sacījis viens no labākajiem, bet, manuprāt, labākais, daoisma mistiķis Džuandzi, kurš sacīja, ka cilvēka vērtība nav diži lielāka par vienu matiņu zirga spalvā. Tātad cilvēks ir nebūtisks sīkums. Un patiešām, labs piemērs tam ir ķīniešu glezniecību. Klasiskajā ķīniešu glezniecībā nepastāv tāds žanrs kā portrets, ir tikai ainava, bet cilvēks ir viens no tās elementiem, sīks matiņš zirga spalvās, cilvēkam nav dominējošās loma attēlā. Bet Eiropas glezniecībā portrets ir nozīmīgs žanrs, kas sākas ar ikonu un turpinās kā portrets. Tikai zaudējot kristīgo apziņu, par dominējošo žanru kļūst ainava. Kad Eiropas glezniecībā ainava pirmo reizi parādās kā patstāvīgs lielums? Renesanses laikā. Bet par galveno glezniecības žanru ainava kļūst tikai XIX gadsimta sākumā, romantisma laikmetā. Taču turpinot šīs pārdomas, mēs pārāk novirzīsimies no tēmas, tālab pagaidām glezniecības apspriešanai pieliksim punktu.

Saskaņā ar baznīcas mācību, visi cilvēki ir ķēniņi un priesteri. „Jūs esat ķēniņi un priesteri,” saka apustulis Pāvils, „Svēta tauta, kas aicināti darbam.” Tā apustulis Pāvils vēršas pie tautas. Kādam darbam? Dieva darbam. Jūs esat Dieva daļa – apgalvo apustulis. Kas gan ir cildenāks par tādu cilvēka izpratni?

Tātad ikviens no mums ir vienreizējs, nesalīdzināms, unikāls, un tas attiecas uz katru cilvēku kā individualitāti, jo tikai cilvēka brīvā griba padara viņu par kristieti, Kristus miesas locekli. Iekšējā brīvība ir galvenais priekšnosacījums dzīvei Kristū, jo cilvēks pats var brīvi izvēlēties – būt kopā ar Kristu vai nē. Bez brīvas izvēles kristietība nav iespējama. Saskaņā ar kristīgo, vismaz pareizticīgo, dogmatiku vardarbīgas kristības, kas veiktas piespiedu kārtā, nav uzskatāmas par sakramentu.

Brīvībā mēs stāvam Dieva priekšā, diemžēl brīvībā arī krītam – tādēļ un tikai tādēļ, ka krītam brīvībā, mēs esam grēcinieki un tālab pelnījuši tiesu. Dieva tiesas ideja saistīta ar brīvības ideju. Nebrīvus cilvēkus netiesā. Tikai brīvā griba var izpelnīties tiesas spriedumu. No tā izriet, ka brīvības ideja sakņojas kristietībā. Ticiet, brīvības princips kristietībai ir unikāls, citās atklāsmes reliģijās, piemēram, islāmā un hinduismā, tas ir pavisam citāds. Tur viss ir citādi. Tur ar brīvību vispār ir lielas problēmas, bet par to citu reizi.

Cits svarīgs kristīgās sabiedrības aspekts ir „brālība Kristū”. Jēzus māca, ka „Jūs visi esat brāļi” (Mt. 23,8). Tas ir kristīgas sabiedrības organizācijas pamatprincips ne tikai Baznīcā, bet arī pilsoniskā sabiedrībā, kura vēlas kļūt kristīga vai uzskata sevi par tādu. [..] Vismaz pusotru tūkstoti gadu Eiropa bija kristīga sabiedrība, vai, precīzāk, vēlējās tāda būt, tiecās būt kristīga, gluži kā daudzi no mums vēlas būt kristieši, bet nav tādi savu grēku dēļ.

Tātad, ne tikai Baznīca, bet arī pilsoniska sabiedrība, kas vēlas kļūt kristīga, vai uzskata sevi par tādu – organizēta pēc Svētās Trīsvienības veidola. Kāds ir šis veidols?

Trīsvienības veidolam raksturīga vienlīdzība godā, hierarhija attiecībās un vienotība mīlestībā. Tēva, Dēla un Svētā Gara trīsvienības attiecības kristietībā saprotamas kā vienlīdzība godā tālab, ka tās ir trīs Dieva personas, to attiecības ir hierarhiskas, jo Tēvs dzemdina Dēlu un no Viņa izriet Svētais Gars, un tās visas trīs ir vienotas mīlestībā – Trīsvienības savstarpējās attiecības noris mīlestībā. Tas ir ļoti svarīgs princips.

Jūs visi labi zināt evaņģēlista Jāņa vārdus, ka Dievs ir mīlestība un atceraties viņa sacīto: „Jaunu bausli es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu. No tā visi jūs pazīs, ka esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā” (Jņ. 13,34-35). „Mīlestība savā starpā” liecina par dzīvi pēc svētās Trīsvienības attiecību modeļa, tā ir dzīve, kas noris pēc dievišķām attiecībām. Kristietība to dara iespējamu. Tikai grēks traucē mums, kristiešiem, īstenot šos ideālās kopdzīves principus. Kristieši ne mirkli nedrīkst aizmirst, ka dievišķās, svētās Trīsvienības attiecību modelis mums atklāts pēc Dieva žēlastības, un tas ir kristiešu attiecību normatīvs visos līmeņos: no ģimenes līdz pat visas cilvēces vienotībai.

Reizēm saka, ka kristīgajam politikas modelim jāataino Dieva un cilvēka attiecības, un šādam modelim atbilstot absolūtā monarhija, kas (kā atkal tiek apgalvots) esot uzskatāma par viskristīgāko politiskās sistēmas modeli. Tā ir kļūda. Formāla kļūda. Monarhs nav Dievs. Viņš ir tāds pats cilvēks kā citi. Viņa būtība ir tāpatīga ar padoto būtību. Izmantojot teoloģiskas kategorijas (grieķu valodā būtība ir ūsija), monarha ūsija ir tāda pati kā viņa pavalstniekiem. Tieši tādēļ monarha un tautas attiecības nevar atainot dažādu būtību – Dieva un cilvēka – personu attiecības; tās ir un paliek, un tām jābūt vienādas būtības personu attiecībām, t.i, ja mēs atkal runājam par līdzību ar dievišķo, tās jāveido kā Trīsvienības savstarpējās attiecības – monarha un tautas starpā jāvalda nevis tādām attiecībām kā Dieva un cilvēka starpā, bet gan tādām kā Trīsvienības personu starpā, jo tām ir viena un tā pati būtība.

Un patiešām: no Bībeles vēstures grāmatām un kristīgo sabiedrību vēstures mēs zinām, ka politiskās dzīves augstākā forma ir brīva cilvēciskās gribas izpausme tiešā Dieva vadībā. Grieķi to dēvēja vārdā politeia. Es atkārtoju, tā ir brīva cilvēciskās gribas izpausme tiešā Dieva vadībā. Palūkosimies... Bībelē atrodami daudzi pierādījumi, kas apliecina, ka tā ir patiesība. Vecajā Derībā, Soģu grāmatā sacīts: „Tolaik Izraēlam nebija valdnieka, un katrs darīja to, kas pašam šķita labs” – šie vārdi Soģu grāmatā atkārtoti četras reizes. Kad Izraēlas tauta nolēma attiekties no šādas politiskās varas organizācijas formas un iedibināt valdnieka institūtu „kā citām tautām”, tad šo lēmumu Dievs asi nosodīja: „Ne jau viņi tevi nicinājuši, bet gan mani tie ir atmetuši, lai es vairs nebūtu viņu ķēniņš,” Dievs sacīja Samuēlam par tautu, kura pravietim prasīja, lai tas svaida viņiem ķēniņu (1 Sam. 8,7).

Viduslaiku kristīgajā Eiropā nepastāvēja absolūta monarhija. Valdnieka varu vienmēr ierobežoja vai nu aristokrātu padome, bajāru sapulce, parlaments, novadu apvienība, tautas sapulce vai večes sanāksme. Arī Baznīca netika pārvaldīta vienpersoniski. Senā apustuļu nolikumā (kas datēts ar 2. gadsimtu) sacīts, ka Baznīcas pārvaldei jānorisinās pēc svētās Trīsvienības attiecību parauga: „Katras tautas bīskapiem pienākas noteikt, kurš viņu vidū ir pirmais, un tas jāatzīst par galveno, neviens nedrīkst būt augstāks par viņu un rīkoties bez viņa ziņas. Ikviens lai dara tikai to, kas attiecas uz viņa pārvaldībā esošajām draudzēm un vietām, bet arī pirmais lai neko nedara bez pārējo ziņas, jo tādā veidā valdīs vienprātība un Svētajā Garā tiks slavēts Kungs Dievs. Tēvs, Dēls un Svētais Gars.” Te pilnīgi noteikti apgalvots, ka attiecībām Baznīcā jābūt svētās Trīsvienības iekšējo attiecību projekcijai. Un ja sabiedrība vēlas kļūt par kristīgu pilsonisku sabiedrību, tās attiecībām jālīdzinās svētās Trīsvienības iekšējām attiecībām.

Starp citu, tieši tādēļ, mūsdienu apvienotās Eiropas konstitūcijas preambulā, noraidot Eiropas kultūras kristīgos pamatus, tiek noraidīts viss, par ko es tikko runāju. Tam, protams, neviens nepiekritīs, taču noraidot pamatus, tiek noraidīts arī tas, kas no tiem izriet. Tie, kas pašlaik uzskata demokrātiju nevis par pārvaldes formu, bet gan absolūtu vērtību, piemēram, Vācijā tas ir ļoti izplatīts viedoklis, nesaprot, ka noraidot Eiropas civilizācijas kristīgos pamatus, noraida pašu demokrātijas garu. Šis gars, protams, pametīs sabiedrību, kas to nonievājusi. Tam ir vēsturiskas analoģijas. Piemēram, Eiropas absolūtisms. XVII – XIX gadsimtu Eiropas absolūtisms nav uzskatāms par kristīgā varas principa attīstību, bet gan degradāciju. Atkāpšanās no kopējas pārvaldes prakses Baznīcā liecina par to, ka Trīsvienība Baznīcā netiek turēta godā. Lūk, kāda nozīme ir Eiropas kultūras kristīgajiem pamatiem.

Likums un vara

Tagad pāriesim pie nākamās lietas. Kristīgais mantojums Eiropā sadzīvo ar Romas impērijas politisko un tiesisko tradīciju mantojumu. Mūsdienās labi zināms, ka senās Romas civilizācijas politikas un tiesību normu formas nebūt nav spontāns Romas ģēnija uzliesmojums, kā uzskatīja XIX gadsimta domātāji, bet ir senās indoeiropiešu sabiedrības mantojums, kas radoši pilnveidots saskarsmē ar Apenīnu pussalas tautām II tūkstošgades pirms Kristus otrajā pusē. Piemēram, latīņu vārdam senāts un seno āriešu vārdam samhiti (tautas sapulces apzīmējums) ir kopīga etimoloģija. [..] Vēdiskajā āriešu sabiedrībā valdnieks radža bija atkarīgs no tautas sapulces lēmumiem, bet hierarhijas ziņā bija zemāks par priesteri – brahmani. Tātad, āriešu sabiedrības īpatnība ir tā, ka valdnieks ir pakārtots priesterim. Augstākā kasta ir brahmaņi, otrā kasta ir kšatriji, un valdnieki nāk no šīs kastas. Faktiski radža īsteno militāro un civilo izpildvaru, bet augstākā vara pār dievišķo likumu pieder tā sargātājiem brahmaņiem un tautas sapulcei, kuri nosaka svētās dharmas formu un izpausmes, proti, to, kā sabiedrības dzīvē tiks īstenots svētais likums. Brahmaņu un viņu glabāto šruti (dievišķo zināšanu) un smriti (šruti interpretācijas, ko veic cilvēki) svētā autoritāte ierobežo laicīgo varu, un tādēļ valdniekam (radžam) nevarēja piederēt absolūta vara. Labs piemērs tam ir jums pazīstamie Manu likumi. Manavadharmašastra bija galvenais āriešu Indijas likumu apkopojums. Manu likumos ir 7. un 8. nodaļa, tā dēvētā radžadharma, likumi, kas attiecas uz valdnieku, kur gluži kā konstitūcijā noteiktas valdnieka varas tiesības, robežas un kompetence. Citās tā laika civilizācijās tā būtu neiedomājama lieta, taču indoāriešu civilizācijā valdnieks bija pakļauts dievišķajam likumam, un viņu uzraudzīja valdnieka priesteris purahiti, pārējie brahmaņi un tautas sapulce.

Senās Tuvo Austrumu civilizācijas formas ir diametrāli pretējas. Tuvajos Austrumos valdnieku uztvēra kā Dieva tēlu un kā Dieva tēlam valdniekam gluži dabiski piemita visas atveidojamā objekta iezīmes. Pirms kristietības Ēģiptē valdnieku sauca vārdā „Dievs”, ēģiptiešu valodā „nečer”, vai arī dēvēja par dzīvu Dieva atveidu. Valdnieka dievišķuma princips Ēģiptē (kaut gan ēģiptieši nekad neaizmirsa arī par valdnieka cilvēcisko, nepilnīgo dabu) īstenots viskonsekventāk, acīmredzot tieši ar to var izskaidrot, kādēļ, visos trīs tūkstošos gadu vēstures līdz kristietības ienākšanai šajā zemē, Ēģiptē tā arī neradās neviens likumu apkopojums. Tas ir apbrīnojams fakts! Visdižākā senatnes civilizācija, kura cilvēcei devusi pirmos tekstus (tieši tekstus, nevis atsevišķus uzrakstus) – es runāju par tekstiem, kas atrodami piramīdu iekšienē un datējami ar III tūkstošgades pirms Kristus vidu – šī senā civilizācija ar attīstītu rakstību, ar senu un izkoptu valstiskuma tradīciju, nav devusi mums likumdošanu. Var saprast, kādēļ. Dievišķais valdnieks pats iemiesoja likumu, viņš bija dzīvs likums. Vēlāk grieķu valodā tā sevi dēvēja Bizantijas imperators Justiniāns – nomos empsihos (dzīvais likums jeb burtiski – likums, kam piemīt dvēsele). Ēģiptē vienkārši neradās nepieciešamība pēc atsevišķa, no valdnieka personības šķirta, likumu krājuma.

Jūs visi vēstures stundās esat mācījušies, ka Mezopotāmijā, atšķirībā no Ēģiptes, pastāvēja likumdošana, piemēram, Hamurapi likumi. Palasot Hamurapi likumus, jūs redzētu, ka tajos nekas nav sacīts par valdnieka prerogatīvām. Valdniekam pieder absolūta vara. Likums attiecas tikai uz pilsoņu savstarpējām attiecībām. Valdnieks stāv pāri likumam, ir varenāks par to. [..]

Āriešu sabiedrībā likumu kopums bija neatņemams sabiedriski politiskās esības aspekts, jo – kaut gan likumam (rita) ir dievišķa izcelsme – to pauž cilvēku lūpas. Iekavās piebildīsim, ka valdnieka vara senajā Izraēlā ir tuvāka āriešu tradīcijai, nevis, lai cik dīvaini tas arī nebūtu, citiem Tuvo Austrumu modeļiem. Brahmaņa lomu ebreju kultūrā pildīja nabī – pravietis, taču valdnieki bez mitas tiecās iemantot arī kulta personas statusu, kā tas bija kaimiņvalstīs, ko pravieši pēla kā grēku.

Tātad, jūs redzat, ka tas ir Romas impērijas mantojums, bet runājot plašāk, Eiropas juridiskos pamatus veido āriešu civilizācijas mantojums. Eiropa kā tiesiska sabiedrība nav pēdējo simts gadu izgudrojums. Kā tiesiska sabiedrība Eiropa aizsākas vēl tajā laikā, kad rakstīti likumi nepastāvēja, un indoāriešu sabiedrības mutvārdu tiesības noteica tautas sapulces, valdnieka, priestera un pat Dieva statusu, ja mēs upurēšanu aplūkojam kā juridisku elementu. Tas ir otrs piesaistes punkts. Pirmais – individualitātes kristīga brīvība un visu cilvēku vienlīdzība, bet otrais – indoāriešu sabiedrības tiesības un likuma primāts pār varu.

Sakrālais, daba un sabiedrība

Trešais un pēdējais, vismaz mūsu diskursa sakarā, Eiropas civilizācijas pamats ir sakrālā (dievišķā) elementa simbioze ar sabiedrību un dabu. Šīs tradīcijas saknes skaidri saskatāmas Krētas Mīnojas civilizācijā III un II tūkstošgadē pirms Kristus dzimšanas. Klasiskās senatnes ahajieši un grieķi, kas atšķirībā no senās Krētas iedzīvotājiem bija indoārieši, ir tikai šīs senās tradīcijas mantinieki, bet tās saknes rodamas IV un III tūkstošgades pirms Kristus dzimšanas Feniķijā un Luvā, t.i., ne indoāriešu, bet Tuvo Austrumu reģionā.

Eiropa neaizguva no Tuvajiem Austrumiem dievišķa valdnieka ideju, no Tuvajiem Austrumiem Eiropa aizguva ideju par sakrālā, sabiedrības un dabas sintēzi. Aizguva nevis no visiem Tuvajiem Austrumiem, bet gan ļoti mazas teritorijas Mazāzijā un Sīropalestīnā. Lielākajā daļā seno Tuvo Austrumu valstu, piemēram, Ēģiptē, Mezopotāmijā un Ēlāmā, daba un sabiedrība bija sakrālā pretmets. Krētā, tāpat kā pirms tam Sīrofeniķijā, šie abi elementi atradās, ja izmantotu grieķu pareizticības teoloģijas terminu, perehorēzes stāvoklī, t.i. bija nedalāmi saplūduši viens ar otru, ikviens saglabājot sev raksturīgo dabu un iezīmes. Kad uguns izkausē dzelzi, un dzelzs sāk kust, uguns saplūst ar dzelzi, zobens kļūst ugunīgi sarkans, bet dzelzs tik un tā paliek dzelzs, bet uguns paliek uguns, lai gan abi saplūduši vienā veselumā. Šis process pareizticīgajā teoloģijā tiek apzīmēts ar vārdu perehorēze. Tieši šāda rakstura sakrālā, dabas un sabiedrības vienība raksturīga Krētas un Sīrofeniķijas kultūrai.

Ēģiptes un Mezopotāmijas, no vienas puses, un Krētas, no otras, atšķirību iemesli ir tik dziļi, ka diezin vai mums šeit izdosies pilnā mērā tos saprast un izskaidrot. Vērts piebilst, ka šo atšķirību sapratne ietilpst reliģisko ideju sfērā, bet precīzāk – atšķirīgos uzskatos par cilvēces grēkā krišanas sekām.

Austrumos uzskata, ka gan pirmdzimtā grēka sekas vienādā mērā skārušas gan dabu, gan sabiedrību, tālab sevi un dabu jānošķir no sakrālās sfēras, lai saglabātu tās šķīstību. Tādēļ tempļa sakrālā teritorija sākot no vidējā neolīta, kopš agrīno neolīta pilsētu (Čatal Hjujukas, Hadžilaras) laikiem pretnostatīta profānajai pasaulei. Tieši tālab dievība tiek apzīmēta ar vārdiem „šķīsts, neskarts”. Ēģiptē Dievu tā arī sauca – „nečer”, „šķīstais”. Līdzīgu piemēru ir daudz.

Krētas iedzīvotāji Mīnojas kultūras laikā uzlūkoja sabiedrību un dabu, kaut arī saprata, ka to samaitājis grēks, kā sakrālā izpausmi – teofāniju, dievišķu atklāsmi. Viņi vairāk sliecās meklēt Dieva tēlu dabā, nevis bēgt no tās uz šķīstu, bezķermenisku garīgu meditāciju pasauli. Viņi tiecās atbrīvot un attīrīt pasauli no grēka, nevis doties projām no samaitātās un nešķīstās pasaules, kas ir grēka skarta. Mīnojas kultūras vāžu un sienu gleznojumu sižeti; vēlme apvienot valdnieka pili ar templi un sabiedriskās dzīves centru; svētvietu ierīkošana alās un kalnu virsotnēs – arheoloģiskie izrakumi liecina, ka Mīnojas kultūras pārstāvji mīlēja dabu un vēlējās pasauli pārveidot, nevis noliegt.

Tātad, mēs redzam, ka Eiropas civilizācija radusies sarežģītā un daudzslāņainā atšķirīgas izcelsmes kultūras faktoru un tendenču mijiedarbībā, kas kā patstāvīgas vienības nereti ir pat pretrunīgas. Taču kā atsevišķas izpausmes, nozīmīgos kultūras attīstības mirkļos, tās papildinājušas un savstarpēji bagātinājušas viena otru. Kā lai nepriecājas par brīnišķīgo un savdabīgo Eiropas kultūras mozaīku, kurā atmirdz mākslinieka augstākais nodoms – viņš tūkstošiem gadu no daudzveidīgiem materiāliem veidojis tieši šo vienīgo un nesalīdzināmo formu, kurai atvēlēta sava kalpošanas loma, par ko mēs pilnībā nenojaušam.

Vai Krievija pieder Eiropai?

Bet tagad mums jāatbild uz diviem jautājumiem: „Vai Krievijas apziņā ir tie paši garīguma komponenti, kas Eiropā?” un „Vai Eiropa līdz mūsdienām saglabājusi tos gara impulsus, kas to reiz izveidoja par unikālu kultūras kopību?”

XIХ gadsimta domātāji nereti uzsvēra Krievijas un Eiropas kristietības atšķirības, salīdzinādami pareizticīgo Baznīcu ar katoļu Baznīcu. Taču mūsdienās ir skaidrs, ka pēc teoloģiskiem kritērijiem mēs visi par 90 procentiem esam kristieši un tikai par 10 procentiem atšķirīgu denomināciju sekotāji. Mums ir viens evaņģēlijs un viens Kungs Jēzus Kristus, kuram cenšamies līdzināties. Vai tad tas nav galvenais? Kultūras ziņā atšķirības starp mums ir daudz lielākas, filoloģijā pretrunu ir daudz vairāk nekā teoloģijā. Viss, ko varētu nosaukt par piederīgu Eiropas civilizācijas kristīgajiem pamatiem, pareizticībai piemīt tikpat lielā mērā kā katolicismam vai protestantismam. Viss pamatots jaunajā Derībā un kristiešu apziņā par piederību vienai Baznīcai.

Krievija tieši tāpat kā Rietumeiropa tika veidota, balstoties uz kristīgo ticību. Bizantijas un katoļu Baznīcas dogmatikas un pat kultūras versijas atšķiras tikai detaļās. Vēl jo vairāk, šīs atšķirības izraisījusi un turpina izraisīt visas Eiropas civilizācijas radoša attīstība. Mēs, gan rietumeiropieši, gan krievi, sevi izjūtam kā vienas kultūras pārstāvjus, bet atšķirības – kā mūsu kopējās kultūras pretstatu apliecinājumu, pretpolus, starp kuriem dzirksteļo un rodas dzīvības enerģija. Atcerēsimies Vsevoloda Ivanova vārdus, kurus vēlāk atkārtoja nelaiķis pāvests Jānis Pāvils II, sacīdams, ka Eiropa elpo ar divām plaušām un lido ar diviem spārniem – pareizticību un rietumu kristietību. Tātad Eiropas kultūras briedumam svarīgais kristietības aspekts Krievijai bijis ne mazāk nozīmīgs kā Eiropai. [..]

Senajā krievu sabiedrībā vērojami daudzi āriešu sabiedrības organizācijas un dzīves rituma elementi. Sākot ar tautas sapulces nosaukumu veče, kas pārņemts no sanskrita vač ar nozīmi „svētais vārds” un beidzot ar tādiem tiesību normu apkopojumiem kā „Krievu taisnība” un Ziemeļkrievijas pilsētas Novgorodas „Tiesu grāmatu”, kurā, starp citu, noteiktas arī Novgorodas kņaza varas robežas. Ja vēlaties, varat uzskatīt šos likumu apkopojumus par krievu kristiešu Manu likumu versiju (kas gan ir daudzus gadu tūkstošus jaunāka). Tātad, seno āriešu sabiedrības organizācijas un tiesību tradīcija ir mūsu un Eiropas kopējais mantojums. Starp citu, arī „Tiesu grāmata”, tika apstiprināta večē, tiesiskos normatīvus uzraudzīja nevis valdnieks, bet gan apstiprināja tautas sapulce.

Trešais pamats ir senās Mīnojas kultūras attieksme pret sabiedrību un dabu kā labumu un vērtību, kas glabā sevī dievišķā mirdzuma dzirkstis. Vēsturnieks A.Toinbijs atzīmē, ka Mīnojas civilizācija ir gan latīņu, gan grieķu kultūras māte. Rietumu kristīgo civilizāciju un grieķu bizantiešu (vēlāk krievu) civilizāciju Toinbijs dēvēja par kultūrām māsām. Starp citu, šeit rodama vienkārša atbilde uz daudzajiem jautājumiem, vai Krievija un Eiropa ir divas vai viena civilizācija. Es domāju, ka dēvēt abas civilizācijas par māsām ir pareizi, jo tām ir viena māte, bet abas dzīvo šķirti. No tā izriet, ka Rietumeiropas un Krievijas civilizācijas ir radniecīgas.

Starp citu, Rietumeiropā galvenā uzmanība tiek veltīta saimnieciskajai un sabiedriskajai dzīves pusei, bet austrumos mākslinieciskajai. Grieķu vārds „tehnē” (māksla, māka) rietumos un austrumos tika saprasts dažādi. Rietumos šis jēdziens kļuva par „tehniku”, bet austrumos par apzīmējumu mākslinieciskās meistarības sniegumam. Lai kā arī nebūtu, abas pieejas liecina par uzmanību pret pasauli, nevis bēgšanu no tās (ar vārdu pasaule es saprotu visumu).

Mēs labi zinām, ka gan Rietumeiropā, gan Austrumeiropā bija pazīstamas arī pretējas tendences. Krievijā un Bizantijā tās bija īpašai spraigas, taču pat vientuļnieki un mūki devās projām no pasaules, lai to pārveidotu, nevis aizmirstu uz visiem laikiem, kā, piemēram, budisti. Kristiešu askēti devās tuksnesī, taču turpināja lūgties par pasauli, mazgājot to šķīstu ar savām asarām.

Visi komponenti, kas radījuši Eiropas civilizāciju, sastopami arī Krievijā. Pilnīgi skaidrs, ka to mijiedarbība un atsevišķu sastāvdaļu spēks atšķiras ne tikai Eiropā un Krievijā, bet arī dažādās Eiropas valstīs. Taču pilnīgi droši varam apgalvot: kad Krievija vai Eiropa atsakās no fundamentālajiem pamatprincipiem, kas tās ir radījis, vai pat zaudē tos negribot, tās kultūras ziņā vairs nepieder Eiropai. Ne tikai Krievija, bet arī Rietumeiropa var pārstāt būt Eiropa. Visas zemes starp Urālu kalniem un Atlantijas okeāna piekrasti pieder Eiropai ģeogrāfiski, taču kādā baisā gadā var notikt tā, ka neviena no šīm zemēm nepiederēs Eiropai kultūras ziņā.[..]

XIX gadsimtā vispār bija stipras determinisma tendences, t.i., pastāvēja uzskats, ka pagātne strikti nosaka mūsdienās notiekošo – līdz ar to no cilvēka un sabiedrības tika noņemta atbildība par savu rīcību, pamatojot, ka to nosaka nevis brīvā griba, ar ko cilvēki apzināti izvēlas labu vai ļaunu, bet objektīvi ārēji apstākļi, kurus mainīt cilvēks nespēj. Kad sakām, ka viena vai otra lieta notiek tādēļ, ka mūsu tauta vai tradīcijas tādas bijušas kopš seniem laikiem, tad noņemam no sevis atbildību par savu rīcību. Iznāk, ka ar mums notiekošo nosaka pagātne, un mēs ne par ko neesam vainīgi. Tāda bija romantiķu pieeja. Tādēļ krievu un eiropiešu romantiķi lauza šķēpus, viens ar otru strīdoties par to, kas tad īsti ir kultūras pamats. Pamatu atšķirības pagātnē ir iemesls ārējās formas un izpausmju atšķirībām tagadnē.

Tas, ka determinisma princips (kultūras determinisma) mūs atbrīvo no brīvās gribas principa – no cilvēka kā indivīda un tautas kā kopuma brīvas gribas – ir kļūda. Apgalvojot, ka tagadni nosaka pagātne, mēs ļaujamies prāta viltībai, kas lieku reizi paver iespēju izvairīties no atbildības par izdarīto, novelt no pleciem vainu par saviem grēkiem. Es neesmu atbildīgs par saviem darbiem, ja tas, ko daru, ir tikai kultūras, nacionālu, rasu vai sociālu apstākļu rezultāts, un šie apstākļi veidojušies gadsimtiem ilgi pirms manas dzimšanas – tā uzskatīja XIX gadsimtā.

No šāda uzskata XX gadsimtā uzplauka nacionālisma, rasisma un komunisma teorijas. Tās visas centās savus adeptus atbrīvot no ticības un sirdsapziņas, liekot tiem īstenot nacionālus, rasu vai šķiru cīņas mērķus. „Es atbrīvoju jūs no sirdsapziņas,” sacīja Hitlers. „Sirdsapziņa ir sociāls jēdziens,” Ļeņins pauda III komjaunatnes kongresā. Proti, tas, kas vajadzīgs partijai, arī ir labs partijas sirdsapziņai. „Tas, kas ir derīgs tavai tautai, ir labs, tālab mums jācīnās par dzīves telpas paplašināšanu,” XIX gadsimtā apgalvoja nacionālisti. Un neaizmirsa piemetināt, ka personīgās tikumības un morāles likumi neattiecas uz starptautiskajām attiecībām. Tas izraisīja I pasaules kara šausmas, kuras, runājot pēc būtības, arī sagrāva veco Eiropu, un tā bija prelūdija šaušalīgajam slaktiņam II Pasaules kara gados.

Es piedāvāju citu attieksmi pret pagātni: gan pozitīvie, gan negatīvie kultūras priekšnosacījumi var iemantot dzīvību un nozīmību tikai apvienojoties ar mūsu brīvo gribu. Jā, daži mērķi sasniedzami daudz vieglāk, ja tiem ir priekšnoteikumi mūsu kultūras pagātnē. Taču tagadnē šie priekšnoteikumi var būt pasīvi vai pat vispār izgaist, ja mēs tos neaktualizējam, nesaistot sevi ar tiem, šeit un tagad izmantojot savu brīvo gribu.

Netrenēti ķermeņa locekļi pamazām pārstāj funkcionēt un atmirst. Tādēļ mēs no rīta vingrojam, tādēļ laiku pa laikam nodarbinām savu prātu, lai mazliet pastrādātu arī galva. Gluži kā trenējam savus locekļus, arī civilizācijas pamatus nedrīkst glabāt pūralādē, aizslēgtus ar lielu piekaramo atslēgu – lai tie būtu vingri un darbotos, tie jātrenē.

Ikvienam no mums kā sabiedrības loceklim – ja sava civilizācija mums šķiet dārga un vērtīga – ir pienākums pūlēties, lai mūsu kultūras pamati darbotos visās dzīves jomās. Sākot ar ģimeni un draugu savstarpējām attiecībām līdz augstākajam valsts organizācijas, ekonomikas un izglītības līmenim. [..]

Tieši Krievijai liktenis bija lēmis parādīt visai pasaulei šaušalīgu piemēru, kā var aiziet no Eiropas. Krievija pagrieza muguru Eiropai un vispārcilvēciskām vērtībām, īstenojot revolūciju un nodibinot komunistisku režīmu. Taču šī šaušalīgā mācību stunda Krievijā sākās ilgus gadus pirms revolūcijas, diemžēl jāatzīst, ka tā sākās vienlaikus ar analoģiskiem procesiem visā Eiropā. [..].

Process, par ko es runāšu, būtībā ir kristietības un ārisko elementu iznīcināšanas process (tas izklausās baismi, bet tā ir patiesība) mūsdienu Eiropas sabiedrībā. Mēs ar jums esam pieraduši pie runām par progresu, par to, ka jaunākie laiki ir attīstības periods, taču, ja vien neesam naivi ļautiņi, tad spēsim izvērtēt progresa nestos augļus un saprast, ka šodien jārunā nevis par progresu, bet gan par šaušalīgu pagrimumu. Kopējais Eiropas pagrimums Krievijā izpaudās īpaši spilgti, un tam bija baisas sekas.

ХVIII gadsimtā Krievijas valdošās šķiras paverdzināja vienkāršo tautu, taču vēl agrāk, XVII gadsimta beigās, pārstāja sasaukt tautas sapulci. Šajā pašā laikā pareizticīgā baznīca šķelšanās rezultātā piekrita pakļauties valsts varai, pārvērzdamās no brīvas un garīgas institūcijas par ideoloģisku iestādi. Rezultātā ХIХ gadsimtā Krievijas sabiedrība tika sašķelta, saasinājās šķiru pretrunas, vājinājās ticība un iedīglī tika sagrauti pilsoniskās sabiedrības pamati.

Piezīmēšu, ka par pilsonisku es dēvēju tādu sabiedrību, kas spēj pašorganizēties noteiktu uzdevumu veikšanai, un, pēc organizācijas procesa sekmīgas īstenošanas, veikt šos uzdevumus, nepieciešamības gadījumā radot sabiedrības kontrolei pakļautas valstiskuma formas. Manā skatījumā pilsoniska sabiedrība ir pastāvīga kategorija un nav raksturīga tikai XIX vai XX gadsimtam, taču tā var ne tikai veidoties, bet arī degradēties. Romanovu dinastijas pārvaldītās Krievijas impērijas ārējā čaula visādā ziņā bija eiropeiska, taču zem šīs dekorācijas slēpās sistēma, kurā iepriekš minētie Eiropas civilizācijas kultūras pamati bija izkropļoti.

XX gadsimtā bija vērojamas pretējas tendences, proti, centieni atjaunot Eiropas kultūras formas – apzinātu kristīgo ticību un tautvaldību. Starp citu, daiļliteratūrā Eiropas kultūras formu atjaunošana izpaudās modernisma stilā – tas bija mēģinājums rast dabas un mākslas apvienojumu. Jūgendstils uzskatāms par vienu no daļēji apzinātiem mēģinājumiem atjaunot Mīnojas kultūras pasaules redzējumu. (Tā nav sakritība, ka jūgendstils zināmā mērā radās, pateicoties sera Artura Evansa Krētā atklātajai Mīnojas civilizācijai, kura pagājušā gadsimta sākumā, īsi pirms I Pasaules kara sākuma, kļuva ārkārtīgi populāra eiropiešu vidū).

Šādas „pretstraumes” vienmēr rodas civilizāciju nāves priekšvakarā, un arī šoreiz tās izrādījās pārāk vājas – Krievija iegāzās revolūcijas tumšajā bezdibenī, pārtopot par cietsirdīgu un totalitāru režīmu, kura dēļ mēs savā kultūras veidolā zaudējām pēdējās Eiropas iezīmes. Komunistiskais režīms mēģināja pilnībā iznīcināt gan kristietību, gan citas reliģijas, nodzēst no zemes virsas visu, kas kaut daļēji atgādināja ticību un patiesību kā morālu pārcilvēcisku esamību. Šajās baisajās desmitgadēs no krievu kultūras bez žēlastības tika izrautas Eiropas civilizācijas kristīgās saknes. Reliģiskās apziņas un morāles deformācija iedragāja pat daudzus no tiem cilvēkiem, kuriem izdevās saglabāt ticības svētumu. Ko tad lai saka par tiem desmitiem miljonu, kuri padomju varas gados pievērsās zinātniskā ateisma sludinātajai bezdievībai, ko paģērēja komunistiskās partijas un komjaunatnes statūti? Totalitārā un despotiskā režīma gados tika iznīcināts miljoniem cilvēku, valdīja stingra cenzūra, darbojās koncentrācijas nometņu tīkls – šie un daudzi citi labi zināmi komunistiskās varas darbi Krievijā aizvietoja kristīgu attieksmi pret cilvēku un viņa pašcieņu. Sabiedrības apziņā cilvēks no Dievam līdzīgas individualitātes, pirms mūžības pastāvošā Kristus Logosa daļas, pārvērtās par viegli nomaināmu skrūvīti bezdvēseliskā valsts aparāta mašinērijā, un lielākā daļa mūsu vienkāršo pilsoņu un varasvīru savus uzskatus šajā jautājumā nav mainījuši līdz pat šai dienai.

Visi sabiedriskās tautvaldības aizsākumi, visi likumsakarīgie un samērīgie valsts un sabiedriskās dzīves pamati (tādi, kas izriet no dievišķā likuma), kurus Eiropa mantojusi no senās Romas un āriešu civilizācijas, un kuri kādreiz bija iedzīvināti arī Krievijā, zaudēti ilgajos komunistiskās despotijas gados. [..]

Mēs esam zaudējuši arī Mīnojas kultūras mantojumu, bijību pret dabu un dabisku dzīves kārtību. Komunisti visiem spēkiem mēģināja pakļaut dabu, nesaudzēja Krievijas ainavas un dabas resursus: mežus, ūdeņus, dzīvnieku un augu pasauli. Attieksme pret dabu bija utilitāra, un nākotne nevienam nerūpēja, tādēļ valsti piemeklēja ekoloģiskas katastrofas sākot ar Arāla jūru un beidzot ar Černobiļu, sākot ar naftas pārpludinātu Sibīrijas tundru un beidzot ar Kazahstānas stepju mēness ainavu.

Ar neticamu cietsirdību un reti sastopamu apņēmību komunisti iznīcināja visas dabiskās sabiedrības dzīves formas. Jau pirmajās dienās pēc Oktobra apvērsuma komunisti aizliedza pilsētu pašpārvaldes. Īstenojot kolektivizāciju, tika sagrauta zemniecība, iznīcinātas baznīcu draudzes, izdeldēta ģimene, kas nemitīgu represiju, vajāšanu, organizēta bada un galējās nabadzības apstākļos nevarēja normāli atjaunoties. Turklāt komunisti iznīcināja izcilākos Krievijas arhitektūras pieminekļus: dievnamus, klosterus un cietokšņus, izcirta ainaviskus parkus un izkropļoja pilsētas apbūvi. Neskaitāmas kustamās kultūras vērtības – gleznas, ikonas, rotaslietas un retas grāmatas – tika pārdotas ārvalstu muzejiem un privātpersonām. Rezultātā mūsu kultūras ainava ir pilnībā degradēta, tā zaudējusi savas raksturiezīmes sākot ar senajām Kremļa katedrālēm, kuru vietā uzcēla tualetes (Spasa katedrāle Borā, Kazaņas katedrāle Sarkanajā laukumā) un beidzot ar Rembranta un Rafaela gleznām, kuras aizceļoja uz Vašingtonas nacionālo galeriju. [..] No 1917. gada līdz 1989. gadam Krievijā varēja izdzīvot tikai tie, kas bija gatavi sadarboties ar komunistu režīmu un samierināties ar tā bezdvēselisko un cilvēkus nīstošo darbību.

Komunistiskās despotijas laikā Krievijā nomainījās trīs paaudzes, un tālab mums pašlaik ir pilnīgi cita nācija, nekā tā, kura piedzīvoja 1917. gada revolūciju. [..] Mūsdienu Krievijas nācija nav eiropeiska. Tie krievi, kuri Pilsoņu kara laikā (1917-1922) devās trimdā, projām no Krievijas – viņi un viņu pēcteči saglabājuši un pat pastiprinājuši eiropeiskumu, kas bija raksturīgs pirmsrevolūcijas Krievijas tautai. Viņi to ir saglabājuši, bet mēs esam zaudējuši, turklāt esam kļuvuši nevis par eiropeiskiem krieviem, bet vispār esam zaudējuši jebkādas iezīmes, vismaz tajā ziņā, kas attiecas uz kultūru. Mēs esam kļuvuši homo sovieticus.

Tātad, Krievija bija Eiropas daļa. Taču tagad vairs nav. Mums pašiem sev jājautā: kā varam atgriezties Eiropā, atkal kļūt par tās daļu, atjaunot savu kultūras radniecību ar to? Kas mums jādara?

Kā atgriezties Eiropā?

Mums jāatjauno senās Eiropas arhetipi visās trīs pamatjomās: kristietībā, sabiedrības iekārtā un attieksmē pret dabu. Atjaunot ir daudz vieglāk nekā tukšā vietā radīt ko jaunu. Viena lieta ir mēģināt iedibināt demokrātiju mūsdienu Irākā, kur nekad agrāk tādas nav bijis, un tās nav šīs valsts kultūras pamatos, lai cik dziļi mēs arī nemēģinātu aizrakties. Acīmredzot tas nemaz nav iespējams.

Taču Indijā demokrātija ir iedzīvojusies (Indijā valda demokrātija, kaut arī savdabīga), jo indoāriešu kultūras pamati pieļauj šādu sabiedrības formu, un tie ir dzīvi. Krievija ir valsts ar Eiropas kultūras saknēm, tālab tajā ir iespējams atjauno demokrātiju. Iespējams atjaunot arī kristietību, tikai tas jādara citādi.

Kristietības atdzimšana Krievijā ir stūrakmens, vienīgā cerība, ka viss vēl nav zaudēts. Kristietība atdzimst stihiski un brīnumaini, kaut arī šis process notiek lēnām un saistīts ar grūtībām. Pašlaik Krievijā un, kā esmu dzirdējis, arī Latvijā, notiek apbrīnojamas lietas: jaunieši atgriežas Baznīcā burtiski no nekurienes, no ģimenēm, kurās nav piedzīvojuši ne kripatu reliģiozitātes, no padomju un komunisma skartām ģimenēm. Šie jaunieši kļūst par kristiešiem un (kāds brīnums!) pēc kāda laika atved uz Baznīcu arī savus vecākus. Un šie vecāki, kuriem iepriekš bijis svešs jebkas ar garīgumu saistīts, ar bijību ienāk Baznīcā. Ja mēs kaut nedaudz saprotam par šīm lietām, mūsu pienākums savu iespēju robežās ir skaidrot, stāstīt un sniegt šiem cilvēkiem vadlīnijas, lai tiem būtu vieglāk iekļauties kristīgās kultūras ritumā. Lai kristietība būtu patiesa kristietība, nevis tikai nekristīga, neeiropeiska replika, kaut kas līdzīgs pareizticībai ar šamanisma iezīmēm, kas diemžēl bieži vien vērojams mūsdienu Krievijā.

Kas attiecas uz otro – tiesisko aspektu –, tad galvenais uzdevums ir atjaunot pirmsrevolūcijas Krievijas tiesisko pēctecību, kas tika vardarbīgi pārtraukta 1917. gadā. [..]

Un pēdējais aspekts. Nepieciešams atjaunot pazemīgu attieksmi pret dabu un sabiedrību. Jāatjauno izjūta, ka daba un sabiedrība ir vērtības, kas ataino augtāko dievišķo patiesību, un tās visaugstākajā mērā raksturīgas Eiropas civilizācijai, bet diemžēl zaudētas Krievijā.

Vai būs kur atgriezties?

Un visbeidzot, pēdējā lieta. Pašas Eiropas problēma. Vai tā vispār ir?

Vai mums būs, kur atgriezties? Mums vērīgi jālūkojas, vai pati Eiropa atbilst kristietības, brīvību un tiesību vienlīdzības, cilvēka, dabas un sabiedrības organiskas vienības principiem, kas ir tās kultūras pamats. Pasauli plosa neaptverama ekoloģiska katastrofa, visi par to runā, un tas liek saprast, ka ar cilvēka un dabas attiecībām kaut kas nav lāgā. Pastiprinās atsvešināšanās process, ko pazīstam no filozofijas un politikas, cilvēka un sabiedrības attiecībās paveras arvien plašāka plaisa, vairojas pilsoniskā pasivitāte, lielākajai daļai cilvēku par visu nospļauties. Tas, ka politiķis kļūst par subjektu, kas eksistē vienīgi sevis labad, izraisa demokrātijas nāvi, par ko runā visi nopietnākie Rietumu politologi. Iet bojā Eiropas tiesiskie pamati.

Līdzīgi notiek ar kristietību. Jau fakts, ka Eiropa atteicās iekļaut šo kultūras un reliģijas pamatprincipu savas konstitūcijas preambulā, neraugoties uz to, kas tas ietverts daudzu vecās Eiropas valstu nacionālajās konstitūcijās (Vācijā, Šveicē, Īrijā un citās valstīs), liecina par to, ka Eiropa visaugstākajā līmenī tiecas atteikties no saviem kultūras pamatiem. Mums skaidri jāapzinās, ka atteikšanās no šiem principiem sagraus Eiropu. Un tad, saglabājot ģeogrāfiskās robežas, to pašu, tiesa, krietni atšķaidītu nacionālo sastāvu, tā kļūs par citu civilizāciju, kurā mūsdienu Eiropa būs pārstāvēta tieši tāpat, kā mūsu muzejos pārstāvēta Antīkās pasaules civilizācija.

Jautājums: Kas ir nozadzis, aizņēmis kultūras vietu mūsu dzīvē?

Andrejs Zubovs: Labs, ļoti dziļš jautājums. Lēnām un pakāpeniski notika sekojošais: ikviena kultūra ir ne tikai individualitātes un ārējās pasaules attiecības, tās ir arī indivīdu savstarpējās attiecības. Pēdējo gadsimtu gaitā (un īpaši XX gadsimtā) noritējusi arvien lielāka un lielāka cilvēka „saraušanās”. Cilvēks pārvērties par egoistisku monādi. Cilvēks pārstājis interesēties par visu, kas neskar viņu pašu. Krievijā (nezinu, kā tas ir Latvijā) bieži vien sarunvalodā tiek lietots nelāgs izteiciens: „Tās ir tavas problēmas”. Tu vari kaut vai atstiept kājas, bet es... es esmu pats par sevi. Šādas attiecības iznīcina kultūru, jo kultūra vienmēr noris kā attiecības (cilvēka ar Dievu, cilvēka ar citu cilvēku, cilvēka ar dabu). Kad viss kļūst par „tavām problēmām”, kultūra zūd, tās vietā pāri paliek tikai atsevišķs cilvēks, indivīds, kuram rūp tikai tas, kā no šīs pasaules gūt pēc iespējas vairāk baudas. Tas liecina par sabiedrības degradāciju, un ja nekas nemainīsies, šāda sabiedrība ies bojā. Līdzīgs process notika Antīkas pasaules norieta gados. Grieķu un bizantiešu sabiedrībai izdevās pārtapt un atjaunoties, bet latīņu sabiedrība gandrīz gāja bojā (tā turpināja pastāvēt viduslaiku klosteros, lai pēc ilga laika atkal uzplauktu vēlīnajos viduslaikos). Taču līdz tam bija tumšs bezdibenis. Lūk, pie kā noved cilvēka koncentrēšanās tikai pašam uz sevi. Tālab mums, ikvienam sabiedrības loceklim, visupirms jādomā par to, ko varam darīt cita cilvēka, savas tautas un zemes labā – Dieva pasaulei, kas mums visapkārt. Apgarotība padara cilvēku par personību, vismaz tādā gadījumā, ja cilvēks tic Dievam. „Apzinoties savu atbildību Dieva un cilvēku priekšā, mēs, latviešu tauta...” šis būtu lielisks jūsu valsts konstitūcijas sākums. [..]

Jautājums: Jūs sacījāt, ka tādā gadījumā, ja Eiropa atteiksies no kristiānisma, tā vairs nebūs Eiropa. Taču atsevišķa indivīda līmenī – vai neticīgs cilvēks var tikt uzskatīts par eiropieti?

Andrejs Zubovs: Zināmā mērā, jā. Jo šis process ir lēns. Krievijā mēs to esam izbaudījuši līdz mielēm. Par to viegli pārliecināties, ņemot par piemēru ģimeni. Piemēram, ticību zaudēja jau vecvecmāmiņas XIX gadsimta beigās, vēl vecā režīma laikā, taču morāli ētiskos un tikumības principus neatmeta, lai gan tos vairs nenoteica apzināta ticība. Viņas nekrāpa, nedzēra, nezaga – tas saglabājās kā pieradums – un labu ģimeņu tolaik bija krietni daudz. Padomju laikā bērni automātiski tika audzināti saskaņā ar kristīgajā normām. Proti, mūsu vectēvi bija neticīgi ļaudis, taču savus bērnus audzināja pēc savu vectēvu ticības nosacījumiem, taču šādā veidā uzvedības normatīvi no paaudzes paaudzē pārmantojami daudz grūtāk, tālab 60-tajos un 70-tajos gados mums vairs neviens nespēja paskaidrot, kādēļ cilvēkam jābūt tikumīgam un labam. Un, ja nespēja paskaidrot, tad neviens tāds arī necentās būt, jo tādam nebūt ir daudz kārdinošāk. Atceros savu bērnību un jaunību, kad tēvam jautāju: „Bet kādēļ gan man nekrāpt sievu, ja visapkārt ir pilns ar jaukām meičām?” Viņš sacīja: „Tas nav labi, nav cēlsirdīgi”. Taču paskaidrot nevarēja, bet kristietim to paskaidrot ir ļoti viegli. Noklusēšanas dēļ pamazām degradējas ģimenes dzīves vērtība. Mēs zinām, ka gan Krievijā, gan Eiropā šis process ilgst labu laiku. Jūs paši labi zināt, kāds Skandināvijā ir nepilnā ģimenē augošo bērnu skaits. No veselīgas socioloģijas viedokļa, tā ir šaušalīga katastrofa, jo bērnam jāaug pilnvērtīgā ģimenē, lai tas redzētu tēva un mātes attiecības un pēc tam spētu tās atveidot savā ģimenē. Ja viņš tās neredz, tātad arī nespēs atdarināt. Notiks tā pati atmiršana, par ko es runāju, atbildot uz iepriekšējo jautājumu, loks būs noslēdzies. Tāpat arī ar visu citu. Tādēļ, protams, neticīgs cilvēks var būt eiropietis, taču tas būs eiropietis, kurš nevis stiprina paaudžu pēctecību, bet to grauj, zaudēdams pats savu eiropeiskumu. Ja ne viņš pats, tad viņa mazdēls noteikti vairs nebūs eiropietis.

Jautājums: Kā jūs domājat – kāda Eiropa būs pēc pieciem gadiem?

Andrejs Zubovs: Tas ir pārāk mazs laika, salīdzinājumā ar tiem mērogiem, ko aplūkoju savā lekcijā, kad runājām par tūkstošgadēm. Pieci gadi ir īss laiks. Man liekas, ka Eiropa lēnām sāk saprast, ka aizgājusi pārāk tālu un kritusi pārāk zemu. XX gadsimta pieredze nebija nejauša, Eiropa apzinās, ka XX gadsimts ar tā nacismu, fašismu, komunismu un galēju nacionālismu prasīja miljoniem upuru, un ar šo pieredzi ir kaut kas jāiesāk. Bet kas? Ne visi uzskata, ka ir jāatgriežas pie pamatiem, daudzi domā, ka nepieciešams izgudrot ko jaunu. Manuprāt, lai intelektuāļi domā, ko grib, bet tauta tomēr tieksies pie šiem pamatiem. Atjaunot ģimeni pēc attiecību sabrukuma ir ļoti grūti, taču iespējams. Lūk, kāds interesants skaitlis: pagānu Romā uz vienu sievieti bija 6-7 šķiršanās gadījumi, bet Bizantijā (Romas impērijas mantiniecē) tikai 2. Atpakaļceļš ir iespējams. Turklāt, es atkārtoju, šis ceļš nozīmē seno tradīciju turpināšanu jaunos dzīves apstākļos savu kultūras pamatu ietvaros, tā ir jauna, uz nākamību vērsta dzīve, nevis vienkārša pagātnes atdarināšana.

Jautājums: Runājot par šķirtajām ģimenēm, vai tad bērnam nav labāk, ja slikta ģimene šķiras? Vai tad ģimenes saglabāšana ir pats galvenais?

Andrejs Zubovs: Paldies, labs jautājums. Protams, slikta ģimene ir pavisam slikti, taču kad šķiršanās kļūst par normu, cilvēki slēdz laulības jau ar domu par šķiršanos. Visniecīgākās grūtības jau kļūst par pamatu laulības šķiršanai. Taču tradicionāla attieksme pret laulību paredz, ka jebkuru cilvēku, tostarp vīra un sievas starpā, var izcelties domstarpības, taču saprotot, ka laulība noslēgta uz visiem laikiem, kļūst skaidrs, ka domstarpības jācenšas atrisināt un konfliktus pārvarēt, nevis steigties ar tām tikt galā šķirot laulību. Savulaik lielākajai daļai cilvēku tas izdevās. Protams, bija arī atbaidošas ģimenes. Jā, pastāvēja arī faktiski laulības šķiršanas gadījumi, taču baznīca nedeva tiem savu svētību. Taču vairums ģimeņu bija stipras un veselas, bet slikto un vāju ģimeņu bija maz. Taču kad mazākuma normu, šķiršanās normu, pasludina par likumu, tūdaļ sākas evolūcija uz zemāku līmeni. Ģimenes sairšana ir rezultāts atbildības trūkumam pret sievu, bērniem, vecākiem, savu dzimtu. Arī tas saistīts ar koncentrēšanos tikai uz sevi, kad manas intereses ir pašas galvenās; šāds process raksturīgs izmirstošai nācijai. To varētu salīdzināt ar radio dzirdēto – tika izteikti dažādi viedokļi par homoseksuālistu demonstrāciju un tās aizliegumu. Saprotiet... homoseksuālisms ir pastāvējis vienmēr, taču tad, kad to pasludināja par nenormālību, nosodāmu parādību, daži cilvēki slepeni tik un tā ar to nodarbojās, taču vairums nē, un ja kādam arī bija šādas noslieces, tas centās tās apspiest, un tas izdevās – šie cilvēki iemantoja ģimenes laimi un sabiedrības cieņu. Taču kad homoseksuālismu pasludina par normālu parādību, pat kaut ko labu, tad, protams, daudziem, kas atrodas izvēles krustcelēs rodas kārdinājums kļūt par homoseksuālistiem. Ikviens kristietis zina, ka šķiršanās un homoseksuālisms ir lietas, kas grauj cilvēka personību. Tālab es vēlētos sacīt tā: ja šķiršanos uzskata par ekstremālu līdzekli – un tāds ir baznīcas uzskats –, tad ar to var samierināties, bet ja šķiršanās kļūst par normu, tas iznīcina sabiedrību. [..]

Jautājums: Ko jūs domājat par bērnu adopciju viendzimuma ģimenēs?

Andrejs Zubovs: Uzskatu, ka tas ir ļoti slikti. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka homoseksuālisms ir slimīga parādība. Nezinu pasaulē nevienu reliģiju, kura uzskatītu homoseksuālismu par labumu, gluži pretēji – visas reliģijas to uzskata par pārkāpumu un ar sašutumu vēršas pret to. Un mums nevajadzētu noraidīt tūkstošiem gadu ilgā pieredzē gūtos atzinumus, nevajadzētu uzskatīt, ka paši esam visu lietu sākums un gudrākie ļaudis, kas jelkad dzīvojuši. Domāju, ka homoseksuālisms ir slikta un degradējoša parādība, taču izturoties ar iecietību pret cilvēka vājumu, nevajadzētu mēģināt to aizliegt, kā tas notika nacistiskajā Vācijā, taču katrā ziņā vajadzētu mazināt homoseksuālisma propagandu. Bērna adopcija viendzimuma ģimenē, bez šaubām, uzskatāma par pilnīgu bērna samaitāšanu. [..]

No krievu valodas tulkojis Ilmārs Zvirgzds

Pilnu lekciju var izlasīt almanahos Sarunas VII un Sarunas X: Zubovs, A. Eiropas identitātes garīguma, civilizācijas un kultūras pamati// Sarunas X – Rīga: Jaunā akadēmija, 2008, 342. – 360. lpp.

 Diskusijas un pārdomu rosināšanai:

1)      Kas būtu konkrēti jādara Latvijas politikā, lai nostiprinātu Eiropas kultūras pamatus?

2)      Kāpēc atsauce uz kristietības vērtībām ES konstitūcijas preambulā izsauca iebildumu vētru? Vai iespējams šo jautājumu atgriezt ES politikas dienas kārtībā?

3)      Vai procesi mūsdienu Krievijā liecina vairāk par eiropejisko kopējo sakņu apzināšanu un atjaunošanu, vai par šo sakņu ignorēšanu un noliegšanu?

3 komentāri

Jūs uzdodat liberālās

Rakstīja Guntis (nav pārbaudīts), Pk, 07/08/2011 - 08:05

Jūs uzdodat liberālās ideoloģijas nozombētajai mūsdienu sabiedrībai ļoti raksturīgu jautājumu: Kāpēc citu pasaules reģionu, piemēram, arābu zemju, "demokratizācijas" mēģinājumi nedod cerēto rezultātu?Vārdu "demokratizācija" pēdiņās lieku apzināti, jo man ir savs viedoklis par to, kas pašreiz notiek Irākā, Libānā, Afganistānā un ko noteikti ekonomiski-politiskie grupējumi vēlas panākt citās arābu valstīs (Ēģiptē, Irānā, Sīrijā u.tml.).Vai kāds vispār ir mēģinājis atbildēt uz jautājumu, vai arābu valstīm vispār ir vajadzīga demokrātija Eiropas vai ASV politikas izpratnē?Iedomājieties uz mirkli šādu situāciju:Arābu valstis, izmantojot ekonomisku un atsevišķos gadījumos arī militāru spiedienu, ievieš Eiropas valstīs savus valsts pārvaldes principus, kā arī ideoloģiju par sabiedrības un indivīda lomu tajā. Citiem vārdiem, "arabizē" vai "koranizē" Eiropu.Jūs, protams, teiksiet: Ārprāts, kaut kas tāds taču nav pielaujams! Mēs, eiropieši, taču nevaram dzīvot saskaņā ar Korānu un arābu valstu piekoptajiem valsts pārvaldes principiem! Mums nav pieņemama arābu ideoloģija par sabiedrību un indivīda vietu tajā!TAD KĀPĒC JŪS ESAT PĀRLIECINĀTI, KA ARĀBIEM IR NEPIECIEŠAMI EIROPAS DEMOKRĀTIJAS PRINCIPI?Varbūt ir pēdējais laiks saprast, ka dažu Eiropas valstu un ASV organizēto politekonomisko noziedzīgo grupējumu īstenotā citu valstu "demokratizācija" nebūt nav rūpes par šo valstu iedzīvotāju garīgo un materiālo labklājību? Varbūt beidzot ir laiks atzīt, ka patiesie mērķi ir nepieļaut šo valstu ekonomisko patstāvību un politisko neatkarību, lai iegūtu šo valstu dabas resursus - naftu, gāzi?Padomājiet, kāpēc ASV, Vācija, Francija, Anglija neizrāda faktiski nekādu "demokratizēšanas" aicinājumu tajās Āfrikas valstīs, kurās valda despotiski, korumpēti režīmi,bet kurās nav vērā ņemamu darbas resursu?Lieliskas atbildes uz šo un citiem saistītiem jautājumiem ir sniegtas Dž.Pērkinsa grāmatā "Ekonomikas slepkavas grēksūdze", kā arī viņa mājas lapā.

Jums daļēji var piekrist.

Rakstīja DOMA (nav pārbaudīts), Ot, 07/19/2011 - 14:10

Jums daļēji var piekrist. Demokrātijas "eksports" no Rietumu puses diez vai ir nesavtīgs. BETTas, ka daudzi arābu jaunieši PRASA demokrātiju - arī NAV noliedzams. Un ne jau visi viņi ir kaut kādu mistisku sazvērestnieku (Facebukā) - nozombēti!Cita laita, ka izglītotie jaunieši, kas baudījuši eiropejisku izglītību ir ari dabūjuši citu vērtību orientāciju - vismaz daļēji kristīgu. Citi atkal skatās uz rietumu masu kultūru un iekāro Rietumu pārticību, bet maldīgi to saista TIKAI ar demokrātiju.Atklāts paliek jautājums vai islāmā VISPĀR ir iespējama demokrātija, un vai lielākā tautas daļa arābu valstīs saprot un spēj īstenot demokrātiju. Pagaidām liekas, ka šajos centienos rodas vien anarhija.. diemžēl

Patiešām pamatīgs, analītisks

Rakstīja JR (nav pārbaudīts), Tr, 03/09/2011 - 21:07

Patiešām pamatīgs, analītisks un aktuāls raksts. Paldies tulkotājam par lielo darbu!Man gan pietrūka pacietības te lasīt tik vizuāli vienmuļu tekstu, tādēļ pārcēlu to wordā un tad cita lieta. Ko darīt? Ļoti prasītos, ka garajos tekstos tiek iezīmēti boldā kādi fragmenti, teiksim jautājumi (ja lapas formāts to atļauj). Man liekas, ka tas būtiski vairotu to skaitu, kas rakstu izlasa līdz galam.

Pievienot jaunu komentāru

Šī lauka saturs tiks saglabāts privāts un nebūs pieejams publiski.
  • Mājas lapu adreses un e-pasta adreses automātiski tiek pārveidotas par saitēm.
  • Atļautie HTML tagi: <a> <em> <strong> <cite> <code> <ul> <ol> <li> <dl> <dt> <dd> <img>
  • Rindas un rindkopas tiek pārnestas uz jaunu rindu automātiski.
  • Image links with 'rel="lightbox"' in the <a> tag will appear in a Lightbox when clicked on.

Vairāk par formatēšanas iespējām

CAPTCHA
Lai novērstu SPAM nejaucības
Image CAPTCHA
Ievadiet attēlā redzamos simbolus.