Kas ir ĢMO?

Piedāvājam izlasīt lekciju, kurā franču zinātnieks Kristiāns Velo mēģina rast atbildes uz jautājumiem: Vai ģenētiski modificēti organismi (ĢMO) ir brīnums? Vai ĢMO ir monstri? Vai ĢMO ir tirgus ierocis ?

Christian Velot. Lekcija par ģenētiski modificētiem organismiem.

Esmu Francijas valsts iestādes pētnieks. Šeit uzsveru savu valsts pētnieka pārliecību un uzskatu, ka mūsu ļoti svarīgs pienākums ir informēt tautu par mūsu laboratorijās veiktiem darbiem. Laiks, kad pētnieki strādāja vieni paši katrs savā nozarē, nerūpēdamies par pārējo sabiedrību, ir pagājis, jeb būtu vēlams, ka tā būtu. Vai tie būtu fundamentāli vai lietišķi pētniecības darbi, tie neizbēgami ietekmē pārējo sabiedrību, un te ĢMO [ģenētiski modificēti organismi] ir vislabākais piemērs. Es atkārtoju un uzsveru, ka valsts pētnieku pienākums ir informēt sabiedrību, lai tā spētu zinoši piedalīties svarīgākajās pilsoņu debatēs par tik būtiskiem tematiem kā ĢMO, terapeitiskā klonēšana vai kodolenerģijas jautājumi utt…. Es esmu docējošs maģistrs molekulārās ģenētikas jautājumos. Ko tas nozīmē? - Tas nozīmē, ka gan lasu lekcijas, gan veicu pētījumus. Esmu lektors Parīzes Dienvidu universitātē un Orsē zinātniskā centra mikrobioloģijas Institūtā man ir laboratorija. Par ĢMO jūs visi daudz ko esat dzirdējuši kopš aptuveni 90. gadu sākuma, kad tie sāka pārņemt un arvien lielākā mērā kontrolēt agropārtikas jomu. Bet ĢMO ir saistīti ne tikai ar agropārtiku. Nu jau trīsdesmit gadu ĢMO tiek izmantoti laboratorijās, fundamentālajā pētniecībā, arī medicīnā, tie ir ļoti daudzpusīgi un es jums par tiem stāstīšu cik iespējams humoristiskā veidā.

Vai ĢMO ir brīnums?

Vai ĢMO ir monstri?

Vai ĢMO ir tirgus ierocis ?

Es personīgi domāju, ka vispārēji novērtējot ĢMO, tie ir viss nosauktais kopā. Viss ir atkarīgs no tā, par kādiem ĢMO tiek runāts un kādos apstākļos tie tiek izmantoti. Bieži dzirdu, ka zinātnieki, stāstot par ĢMO, tos bezjēdzīgi saber visus vienā maisā, un kad televīzijā par tiem tiek stāstīts, tad bieži tiek rādīta arī kāda banāla filmiņa, kurā redzama kāda ārstniecisku zāļu deva starp divām kukurūzas lapām, lai ļaudis vieglāk piekristu tam, ka ĢMO nonāk agropārtikas ražojumos. Šo pieeju gan es atrodu kā ļoti negodīgu. Katram ir brīvas tiesības atbalstīt ĢMO vai nē, būt par vai pret. Tas ir vienalga, bet ir ļoti svarīgi, un tā ir pat goda lieta, neatļaut visu un jebko sajaukt. Turpmāk jūs sapratīsiet, ka ĢMO izraisītās problēmas atšķiras atkarībā no GMO izmantošanas. Te ir nepieciešamas definīcijas un kopumā tas nav tik vienkārši. Vārdnīcā meklējot kāda jēdziena definīciju, mēs bieži sastopamies ar citiem nesaprotamiem vārdiem. Bet es ceru, ka turpmāk, pēc manas runas, jums viss būs skaidrs. Es jums sniegšu pamata darba rīkus bioloģijas jomā un neuztraucieties, - tā nebūs bioloģijas lekcija! Viss būs vienkāršots, ja šajā telpā atrodas biologi, kuri garlaikosies, viņi man piedos, jo mans mērķis ir sniegt ikkatram no jums šos pamatrīkus, tātad iespēju saprast uz kādiem pamatiem mēs šodien spējam radīt ģenētiski modificētus organismus. Lai nākošreiz, kad par tiem tiek runāts, jūs saprastu par ko ir runa un nevienam neatļautu par tiem muldēt jebko. Un tālāk, ar konkrētiem piemēriem, es jums pastāstīšu par konkrētām jomām, kur ĢMO ietekmes novērotas visvairāk - par manu darba lauku, fundamentālo pētniecību, par medicīnisko pētniecību, it īpaši par medikamentu ražošanu, un nobeigumā runāšu par tādu tematu kas mums varbūt vairāk interesē - par GMO agropārtikā un par sanitārajiem riskiem kas apdraud cilvēkus un vidi. Tad jums būs skaidrs, kāpēc ĢMO ieviešana dabiskā vidē arvien izraisa jaunus jautājumus.

Tātad - kas ir ĢMO ?

Pastāv divi šī jēdziena skaidrojumi. Tas vēl nenozīmē, ka viens būtu labs un otrs slikts. Abi ir derīgi. Pirmais ir akadēmiskais skaidrojums. Tas ietver visus ĢMO, lai kādi tie būtu un lai kur tie būtu piesaistīti vai izmantoti. Otrs skaidrojums ir ierobežotāks un attiecas tikai uz galvenajiem ĢMO, uz agropārtikas ĢMO, tātad uz tiem, kuri šobrīd mūs interesē visvairāk, lai gan tie nav vienīgie. Tagad jūs sapratīsiet, cik svarīgi ir apgūt abus skaidrojumus, jo daži ļaudis, it īpaši pētnieki, izmanto ierobežotāko skaidrojumu, apgalvojot, ka dažus ĢMO par tādiem nevar saukt.

Akadēmiskais skaidrojums saka, ĢMO, ģenētiski modificēts vai izmainīts organisms, ir dzīvnieka vai auga organisms, kura pamatģenētiskās īpašības ir nedabiski izmainītas, pieliekot vai atņemot kādu gēnu vai aizvietojot kaut vai vienu gēnu ar citu.

Ar to arī viss ir pateikts un skaidrs. Ir vēl kāds ierobežotāks skaidrojums, kas saka, ka par GMO var saukt katru organismu, kurš sevī satur sev nepiederošas sugas vienu vai vairākus citas sugas gēnus. Piemēram, ielieciet zilonī kādas baktērijas gēnu, un zilonis tādējādi ir kļuvis par ĢMO. Vai ielieciet šo baktērijas gēnu kukurūzā, un kukurūza kļūst par ĢMO. Ja jūs paņemiet cilvēka gēnu un ielieciet to baktērijā, baktērija ir GMO, utt…. Jūs droši vien esiet dzirdējuši kaut ko par transģēniskiem organismiem. Tie ir tie paši, kas ĢMO. Transgēns ir svešais gēns, kas ir izņemts no viena organisma un ievietots kādā citā. Tranģenēze ir jēdziens, kas apzīmē visas ĢMO radīšanas norises.

II

Vispirms pastāstīšu jums par to, uz kādiem pamatiem balstās pētnieka darbs, lai radītu ĢMO. Katrs dzīvs organisms sastāv no šūnām. Savukārt šūna ir dzīvības vienība. Dažiem organismiem, piemēram, mikrobiem, baktērijām, maizes raugam, utt., ir tikai viena šūna. Sarežģītie organismi, piemēram, dzīvnieki, cilvēki vai augi, sastāv no miljardiem šūniņu. Mūsos tās ir dažnedažādas, - sirds, aknu, asins ķermenīši, … un lai dzīvotu lielais organisms - cilvēks, dzīvnieks - visas šūnas saskaņoti darbojas. Un dažādība ir visos sarežģītajos organismos, arī augos: viena veida šūniņas ir kātos, citas lapās un visas sadarbojas. Šūniņām ir dažnedažādas «specialitātes». Smadzenēs tās neveic to pašu, ko sirdī, aknās vai nierēs. Arī augā visas šūnas neveic to pašu ko tās, kas veido lapas vai saknes, bet visām tomēr ir kopīgas īpašības. Tagad es runāšu par šīm kopīgajām īpašībām.

Šūnas ne vien veic atšķirīgus darbus, tās arī izskatās atšķirīgi - atkarībā no atrašanās vietas. Bet lai jums būtu vieglāk saprast, iedomāsimies ovālu regbija bumbu un pārgriezīsim to uz pusēm, lai redzētu, kas tur iekšā.

Šis ir ļoti vienkāršoti, bet īstenībā tas ir labirints. Piemēram, oranžā krāsa ir šūniņas plaušas. Bet te ir sastāvdaļas, šī pelēkā daļa ir tās kodols. Kodolā atrodas lielas, kopā saspiestas molekulas, kuras sauc par hromosomām. Mums cilvēkiem ir 23 veidu hromosomu. Tās visas ir pāros, kopā 46, izņemot spermatozoīdā un oliņā, kuros ir 23 un 23, un kad tie sanāk kopā, iesakās jauns organisms.

Es pētīju maizes raugu, kurā ir 16 hromosomu, un arī pētu kādu mikroskopisku zemes sēni, kurai ir 8 hromosomas. Salātiem un zirgiem - es pat nezinu, cik... Katram organismam ir noteikts skaits hromosomu. Mums cilvēkiem ir 23 dažādas hromosomas. Ja šīs hromosomas izpēta tuvāk un, ja tās atšķetina, lai uzzinātu kādas tās izskatās, tad redz stiebriņu, it kā divas paralēlas vītnes, kas tinas ap asi - to sauc par dubultvītni. DNS dubultvītne (DNS ir ķīmiskais nosaukums) un šīs vītnes katrs posms sastāv no četrām dažādām sarindotām molekulām, kuras apzīmē ar burtiem A, G, C, T. Skaitļot hromosomu nozīmē skaidrot, kādā secībā tiks ieraudzīti katra posma burti. Piemēram, šeit, AGGTCTATG… Jūs variet iedomāties to neskaitāmo salikumu iespējamību. Tādā veidā - pateicoties ģenētiskajām pēdām, t.i. secībai kādā parādās genoms - ir iespējams identificēt vienu cilvēku starp visiem pārējiem, kas dzīvo uz šīs planētas. Vienīgie indivīdi, kuru 23 dažādajās hromosomās parādās viena un tā pati burtu secība ir identiskie dvīņi, dabiskie kloni. Ja saka, ka kādam genomam tiek pētīta secība - piemēram, tiem 23 dažādiem cilvēka genomiem - tas nozīmē, ka tiek atrasta kārtība, kādā katrai no šīm 23 dažādām molekulām parādās šie četri burti, kas veido vienu no tās posmiem. Cilvēka genoms būtu ierakstāms 100 grāmatās A4 formātā, no kurām katrai būtu 100 lappuses un katrā lappusē mēs redzētu rindas, kurās būtu šo četru burtu virknes. Bet te es uzsvēršu tikai pašu svarīgāko: tādējādi mēs būsim sarindojuši tikai cilvēka genomu, bet tomēr nebūsim sapratuši tā nozīmi. Bet pagaidām mēs esam atklājuši tikai mazumiņu, mēs redzam tikai četru burtu secību. Kaut ko vairāk mēs būsim atklājuši tikai tad, kad sapratīsim, ko nozīmē viss šis sarindojums, - tas nozīmē, kad būsim atklājuši, ko nozīmē katra daļa no šī sarindojuma, kurā slēpjas šūnas bioloģiskā informācija, tā informācija, kura atļauj šūnas darbnīcai darboties. Sarindojuma daļas, kurās mīt bioloģiskā informācija, mēs saucam par gēniem.

Kā mēs identificējam gēnus? Ir eksperimentālas metodes un ir informācijas metodes. Piemēram, daži gēni vienmēr iesākas ar ATG un bieži vien beidzas ar TAA, un te es esmu izcēlis kādu daļu, kas varētu attiekties uz kādu gēnu. Lai visu to saīsinātu, mēs varētu teikt, kāda organisma genoms apzīmē visas hromosomas kopā, tas ir kā enciklopēdija, kurā katra hromosoma ir tikai viens sējums, kurā salikti teikumi, - tie tad būtu gēni, un viss tur būtu sarakstīts pēc četru burtu alfabēta - A, G, C, T. Tā ir tā sauktā ģenētiskā valoda.

Ko tas nozīmē, kad es saku, ka gēnos atrodas bioloģiskā informācija, kura dod iespēju darbnīcai, tas ir mūsu šūniņām, darboties?

Katrā gēnā slēpjas viena vai vairāku proteīnu darbošanās noslēpums. Kas ir proteīni?

Tas, ko redzam kā sarkanas dzijas kamolu, ir lielas molekulas, kuras sastāv ne tikai no 4 mazām, noteiktā kārtībā saliktām molekulām, kā DNS, bet tajās atrodas 20 dažādas molekulas. Iedomājieties divdesmit dažādu krāsu pērļu virkni. Lai uztaisītu kaklarotu, jūs varētu savērt pērles noteiktā krāsu secībā - sarkanu, zilu, zaļu, utt.. Bet kas nosaka proteīnu pērļu secību? Tā ir secība, ko jau pamatā noteiks gēna molekulu secība. Šūnai ir nepieciešams ražot proteīnu: tā sameklē kodolā gēnu, ar pareizo hromosomu, kura satur šī proteīna ražošanas noslēpumu un to dekodē. Viņa teiks: ATG - tas nozīmē zaļu pērli, TTT - sarkanu pērli, CAG - zilu pērli, utt.. Tas nozīmē, ka pārejot no gēna uz proteīnu, pāriet no ģenētiskās valodas ar četriem burtiem uz proteīnu valodu ar 20 burtiem. Pie tam, zinātniskajā valodā, - pārejot no gēna uz proteīniem, runa ir par «tulkošanu». Šis tiešām ir zinātnisks, ne tikvien vienkāršots, jēdziens.

Kam tad der proteīni? Šajā «darbnīcā» tiem ir divi pienākumi. Tiem jāveic būvdarbi, jo tie ir kā darbnīcas mūra ķieģeļi, turklāt tajos ir arī strādnieki. Katrā no mūsu šūnām notiek miljoniem bioķīmisku reakciju, un katrai reakcijai ir nepieciešams katalizators. To veic enzīmi. Enzīms ir arī proteīns. Šūnas virsmu klāj molekulas, kuras sauc par receptoriem. Tās dod iespēju šūnām savstarpēji sazināties, izjust cukura vai sāls klātbūtni. Šie receptori ir proteīni. Sarežģītam organismam, kāds ir cilvēks, aizkuņģa dziedzeris, piemēram, ražo hormonus. Tie pāriet asinīs un nepieciešamo informāciju izplata tālāk. Hormoni ir proteīni, kas tik tiešām ir darbnīcas strādnieki. Tātad katrs organisms sastāv no mazām darbnīcām, kurās atrodas dažādas būvēšanas un izjaukšanas līnijas, - tās ir bioloģiskās norises. Šajās līnijās darbojas strādnieki - proteīni, un proteīnu ražošanas noslēpums ir slēpts gēnos, kuri paši atrodas hromosomās, kuras ir savītas, un saspiestas atrodas kodolā. Tā varētu vienkāršoti izskaidrot visu šo sarežģīto organisma darbību.

Kāpēc tas man jums bija jāstāsta, pirms mēs runājam par ĢMO? Tāpēc, ka cilvēka spēja ražot ĢMO balstās uz šīs vienkāršās četru burtu A, G, C, T valodas - universālas, visām šīs pasaules dzīvajām būtnēm, kopējas valodas. Kad es saku - par visām dzīvām būtnēm, - tas nozīmē par tām, kuras mēs pazīstam, jo mēs daudz ko vēl nezinām, it sevišķi mikrobu pasaulē. Mēs katru dienu atklājam jaunus mikrobus un jaunas baktērijas. Mēs esam apzinājuši tikai 5% uz zemes dzīvojošo baktēriju, mēs esam tālu no tā, lai varētu runāt par visa bioloģiskā plāna apzināšanu, bet visi organismi, vai tie būtu dzīvnieki, augi vai mikrobi, «pazīst« vienu un to pašu četru burtu valodu. Praktiski tas nozīmē, ka mēs varam darīt jebko, - paņemt gēnu no viena organisma un to ielikt jebkurā citā, un organisms, kas to uzņems, spēs to pārveidot, piesavināties, un ražot attiecīgo gēna proteīnu. Piemēram, ja jūs kādas baktērijas gēnu ielieciet kukurūzā, jūs būsit pārvietojis baktērijas darbnīcas strādnieku kukurūzas šūnu darbnīcas strādniekā un tāds strādnieks tur ir ievietots ar vienu mērķi, - lai ražotu: kukurūzas stāds būs ar citām īpašībām un tiks saukts par ģenētiski modificētu organismu. Mūsdienās var darīt visu ko - jebko var samaisīt, kaut kas tik un tā darbosies. No ārpuses tas varbūt ir sarežģīti, bet īstenībā, tehnoloģiski tas ir ļoti vienkārši - vajag tikai prast rīkoties ar DNS, - to, ko dara molekulārās bioloģijas studenti, un pazīt tehniku - zināt, kā DNS ievietot šūnās. Tās ir savā veidā brutālas tehnikas, bez nekāda smalkuma, kā varētu sagaidīt... Nevis ar smalku skalpeli, bet ar elektrisku triecienu!

III

Pirmais darba lauks, kur izmanto ĢMO, ir fundamentālā pētniecība. Kas ir fundamentālā pētniecība? Pirms mehāniķis labo kādu motoru, viņš iemācās saprast, kā tas darbojas un vai tas darbojas pareizi. Bioloģijā fundamentālā pētniecība mēģina saprast bioloģiskās norises. Bet lai tās saprastu, jāpazīst visi šajās norisēs iesaistītie aktieri, strādnieki utt., šinī gadījumā proteīni. Bet tā kā proteīnu ražošanas noslēpums glabājas gēnos, tad ir jāatpazīst gēni. Tātad fundamentālā pētniecība ir pamatlauks, kur izmanto un pielieto ĢMO, un šajā nozarē ĢMO tehnoloģijas pētniecība ir galvenā sastāvdaļa. Tā kā es esmu iesaistījies fundamentālajā, teorētiskā pētniecībā, molekulārajā bioloģijā, es katru nedēļu darbojos ar ĢMO.

Molekulārajā bioloģijā pastāv divas galvenās pieejas.

Pirmā pieeja: Man ir kāds gēns, lai kā tas arī būtu identificēts, bet es nezinu, kam tas der. Man trūkst zināšanu par to. Un man gribētos zināt, kāds ražošanas noslēpums tajā slēpjas, kādu vai kādus proteīnus tas varētu ražot. Un kāda loma darbnīcā ir šim vai šiem proteīniem? Ko dara šie strādnieki darbnīcā? Ko dara šis gēns? Vai otrādi: ir zināma darbība, bet man gribētos zināt, kas ir gēns, kas glabā noslēpumu, lai ražotu proteīnu, strādnieku? Patiesību sakot, jautājumi rodas tikai tad, kad pazūd kāda funkcija, jo, ja viss ir kārtībā, jautājumu nav. Ja nedarbojas kaut kas, kas bija tas gēns, rodas jautājums: kas nav bijis pareizi salikts? Ir ielikts viens A viena G burta vietā? Vai T vietā? Pērles vairs nav pareizā secībā, strādnieks sāk nepareizi darboties un vesela celtniecības līnija vairs nedarbojas. Un gribas zināt, kurš gēns ir ievainots un kura funkcija ir bojāta. Rādīšu, kāpēc ir jāizmanto ĢMO.

Es iesākšu ar zaķi, kurš atrodas manā datorā. Paņemsim zaķa DNS. Lai to izdarītu, tam ir jānoņem asins piliens no auss vai jāpaņem piliens no viņa spermas. Fizioloģiskos izdalījumus ir vieglāk apstrādāt. Tad identificējam kādu gēnu, un sākam domāt, kam šis gēns der. Es piemēram neko neprotu automobiļu mehānikā, - es atveru motoram vāku un ieraugu baltu porcelānu, - man saka, ka tās esot sveces. Es nezinu, kam der sveces, un tad ir metode, kas der vai varbūt neder, bet kas parasti labi darbojas: uzsit pa svecēm, sasit tās un saka: re, mašīna vairs nedarbojas, tātad sveces ir saistītas ar aizdedzes sistēmu”. Mēs rīkojamies līdzīgi: mums ir gēns un mēs nezinām, kam tas der; mēs to padarīsim neaktīvu un ieliksim dzīvnieciņa šūnā, labā gēna vietā un skatīsimies, kas notiek. Ja dzīvnieciņš vairs nedzird, mēs zināsim, ka gēns ir saistīts ar dzirdi, ja vairs neredz, tad - ar redzi, utt… Ne jau vienmēr tas ir tik vienkārši, bet kopumā tas ir tieši tā. Lai deaktivētu gēnu, tas vispirms jāizņem no hromosomas. Priekš tam mūsu darba rīku kastē mums ir enzīmi, jau attīrīti proteīni, kuriem piemīt tādas īpašības, ka ar tiem mēs varēsim sadalīt DNS. Ar vienu vai citādu enzīmu palīdzību mēs varam izgriezt gabalu noteiktā vietā, tādējādi izolējot vajadzīgo gēnu. Tagad tas jāpadara neaktīvs. Tam izmanto stikla mēģeni, taču, mums ir nepieciešams liels daudzums un darbība ir daudzkārtaina. Tagad mums atliek to ielikt kādā baktērijā. Piemēram, tādā “mīļā” baktērijā, kā tās, kuras atrodas mūsu zarnās un, kuras mēs barojam lielā daudzumā, karstumā vai aukstumā. Kāpēc gēnu likt baktērijā? Tāpēc, ka baktēriju skaits zarnās 37° siltumā pusstundas laikā divkāršojas. Un ieliekot gēnu baktērijā, vajadzēs tikai pusstundu, lai sāktos mums nepieciešamais process. To var izdarīt vienas pēcpusdienas laikā, un savācot visas baktērijas, kuras, ir pavairojušās, piemēram, ar zaķa gēnu, tās jāieliek tikai 3 mililitru mēģenē. Šajā brīdī, tās gandrīz nevar saredzēt un mums liekas, ka mēģenē nekā nav, bet patiesībā, ja mēs 7.00 vakarā esam sākuši darboties ar 1 000 baktērijām, plkst. 7.30 to jau ir 2 000, 8.00 - 4 000 un tā tālāk… Un nākamajā rītā mēģene ir jau pusē! Un tā kā tās visas ir pavairojušās no sākotnējās ar zaķa gēnu, nu mums to ir pietiekoši, atliek tikai tos izvilkt no baktērijām. Tādā veidā mēs iegūstam lielu daudzumu zaķa gēnu, ar kuriem varēsim darboties mēģenēs – tiem noņemsim darbošanās spēju un inaktīvos gēnus ievietosim dzīvnieka dabiskā gēna vietā. Ar daudziem organismiem šāda darbošanās veicas ļoti labi, piemēram, pavisam viegli ir ar maizes raugu, bet jau grūtāk ar zemē augušām sēnēm. Protams, ar zaķi ir pavisam sarežģīti, - tas jāveic embrija stadijā. Nākamais darbs ir apskatīt, kāds tagad ir izmēģinājumā iesaistītais dzīvnieks. Dažreiz ar kādu inaktivētu gēnu nekas nenotiek. Nepieciešams inaktivēt vairākus gēnus, lai kaut kas mainītos, un dažreiz pietiek tikai ar vienu gēnu, un nu jau zaķis ir akls, nedzirdīgs vai klibs, protams, tas nav īsti veiksmīgi, bet tomēr visumā tieši šādi notiek darbošanās ar gēniem. Jūs man teiksiet: “Nē, jūs zaķī neielikāt svešu gēnu!” Jā, mēs neielikām citu gēnu, bet ir iznīcināts, padarīts nedarbīgs kāds dabiskais zaķa gēns. Tas nenotika pats no sevis, dabiski, bet to izdarīja cilvēks, tātad nedabiskā veidā tika modificētas zaķa dabiskās ģenētiskās īpašības, tātad zaķis nu ir tapis par ģenētiski modificētu organismu. Es nesaku, vai tas ir labi vai slikti: es katru dienu ar to nodarbojos, taču tas nenozīmē, ka nav jautājumu, un ka tos nedrīkst uzdot. Cik tālu mēs drīkstam izmantot dzīvniekus cilvēku labā un kādēļ: lai spēlētos ar tiem, tos demonstrējot, vai citādi? Tie ir ētikas jautājumi. Katram no mums ir tiesības pozitīvi vai negatīvi uz to reaģēt. ĢMO jautājumi skar arī šo sarunu.

IV

ĢMO un medicīna

Arī te man stāsts būs jāvienkāršo, jo ir daudz un dažādi veidi, kā ĢMO tiek izmantoti medicīnā. Es sniegšu divus piemērus, kurus izvēlējos tāpēc, ka ikdienā mēs ar tiem esam saistīti. Kā ar proteīnu ražošanu farmaceitiskos nolūkos? Pirmais piemērs: insulīna ražošana. Insulīns ir aizkuņģa dziedzera ražots hormons, kas regulē cukura daudzumu asinīs. Piemēram, jūs visi šobrīd esat paēduši, jūsu cukura līmenis asinīs ir augsts. Cukurs ir mūsu šūnu degviela. Ja smadzenēm pietrūkst cukura, rodas reiboņi, un ir laiks iet atkal ēst. Organismam nepieciešamo cukuru mēs saņemam pateicoties barībai. Cukurs atrodas asinīs, bet tur tas nedrīkst palikt vienmēr, tam jānonāk šūnās un, lai tas no asinīm nonāktu šūnās, nepieciešams hormons, insulīns. Ir cilvēki, kuru organismos hormons šādi nerodas pietiekamā daudzumā vai tie nedarbojas īsti pareizi, un tādēļ asinīs ir pārāk daudz cukura, vai tas pārāk ilgi paliek asinīs un tā iesaistīšanās šūnu darbībā ir traucēta - to sauc par neatkarīgo insulīna diabētu - ar zināmām sekām. Mūsdienās, lai ārstētu šādu diabētiķi, rīkojas citādi, nekā senāk. Mēs nevaram teikt: lūk, te ir veselīgs cilvēks, noņemsim viņam insulīnu un iedosim to viņa kaimiņienei, kurai ir diabēts - jo insulīnu mēs savos organismos ražojam tik, cik tā mums ir dabiski nepieciešams. Tātad, to nevar paņemt no viena, lai iedotu citam. Risinājums ir citāds - tas jāpaņem no dzīvniekiem. Senāk insulīnu parasti ņēma vai nu no zaķa vai no cūkas, kuri, vai nu mums patīk vai nepatīk, fizioloģiski mums ir vistuvākie. Parasti mēs izmantojām cūkas, jo ir ļoti maz slimību, kuras no cūkas var pāriet uz cilvēku, bet, galvenokārt tāpēc, ka cūkas un cilvēka insulīns ir tik līdzīgi kā divas ūdens piles. Ja mēs salīdzinām cūkas un cilvēka insulīna pērļu kārtojumu, ir tikai viena pērle, kas tos atšķir. Teiksim zilās vietā, sarkanā. Tātad, pētnieki uzskatīja, ka šī sistēma darbosies! Un tiešām, tā tas arī bija. Diabēta slimniekam tā regulēja cukura līmeni asinīs, bet parādījās divas problēmas. Pirmā, piegādes problēma. Ņemot vērā visus pasaules slimniekus, un varbūt pat šinī zālē ir kāds diabētiķis, vai arī jūs kādu pazīstiet, - jūs variet iedomāties, cik daudz cūku vajag, lai visiem pietiktu. Un otrā, svarīgākā problēma, - atšķirība starp cūkas un cilvēka insulīnu, kuru vērtēja kā sīku atšķirību, nemaz tik sīka nav, jo cilvēki, kuri katru dienu, pat trīs reizes dienā, sev spricēja cūkas insulīnu, tikai šīs mazās atšķirības dēļ sāka slimot ar alerģiju pret cūkas insulīnu, pat tik smagi, ka nevarēja turpināt ārstēties šādā veidā. Risinājums bija transģenēze un ĢMO. Kādā veidā? Katru reizi, kad parādīsies oranžs cilvēciņš - ziniet, ka viņš ir vesels. No šī veselā cilvēka tad nu izvilkām DNS, pie tam - devējs nebūt nav jānogalina, tikai no viņa asinīm jāizvelk DNS, un 23 pārējos gēnos jāatrod insulīna gēns. Mēs to protam darīt jau no pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem. Kā to panācām? Mēs to atdalījām no pārejām hromosomām. Šī gēna uzdevums ir ražot insulīnu, jo viņam pieder šīs ražošanas noslēpums. Insulīnu es apzīmēju ar šo sarkano trīsstūri. Gēns tiek ievietots cilvēka zarnu baktērijā, un te nu mēs turpmāk neaudzējam baktērijas trīs mililitru lielās mēģenēs, bet 200 litru raudzētavās. Tā ir vesela industrija. Tātad, slēgtā telpā, laboratorijā, baktērijas var ražot milzīgā daudzumā 200 litru mucās, diennakti tās tiek barotas ar cukuru, slāpekli utt., lai tām nekā netrūktu un turpinātos vairošanās. Te nu ir runa par kilogramiem baktēriju, kurās visās veidojas cilvēka insulīns, jo ģenētiskā valoda ir universāla un baktērijas pārņem cilvēka gēnu, to atpazīst un ražo tam atbilstošu insulīnu. Tad šīs baktērijas atliek tikai pāršķelt, lai savāktu insulīnu, to salikt medikamentos, lai to iespricētu slimniekam, kas slimo ar diabētu. Ir jāzina, ka tie cilvēki, kuriem ir diabēts, kopš 1981.gada tādus medikamentus iegādājas aptiekās. Daudzi no jums to šovakar dzird pirmo reizi. Tas ir ļoti žēl, jo tas pierāda, ka pastāv milzīga plaisa starp zinātnieku pasauli un pārējo sabiedrību. Man personīgi patiktu, ja cilvēki zinātu to, kā tiek ražotas zāles, kuras viņi lieto un viņi varētu saprātīgi izvēlēties terapiju, ko vēlas. Insulīna ražošanu es uzskatu par ģeniālu, un manuprāt, tie ir brīnumaini sasniegumi, jo tādā veidā tika atrisināta milzīga medicīniska problēma. Nu jau 25 gadus tā tiek darīts un šķiet, ka problēmu nav, bet es neapgalvoju, ka riska nav, un, ka viss ir kārtībā. Es esmu zinātnieks, tāpēc arī ļoti piesardzīgs. Loti bieži tiek pārmests zinātniekiem, ka viņi neesot pietiekami uzmanīgi. Es nezinu, varbūt kādu dienu parādīsies kāda problēma. Šajā gadījumā ir labi, ka ražojums ir medikaments. Kāpēc es to saku? Lai insulīnu iegādātos un lietotu, ir nepieciešama recepte - tāpēc mēs vienmēr zinām, kurš to lieto, kādās devās un cik bieži. Ja parādās kādas blakus parādības - un lielākajai daļai medikamentu tādas ir - tad ir iespējams konstatēt saikni starp medikamenta lietošanu un problēmas parādīšanos, jo visa informācija ir pieejama.

Ja kāds saka, ka nu jau 10 gadi pagājuši, kopš amerikāņi ēd ĢMO un nekas nav noticis, es gribētu zināt, uz kādiem epidemioloģiskiem pētījumiem balstās šis apgalvojums. Neviens nezina, kurš ēd ĢMO un kādā daudzumā. Būtu nepieciešams pārbaudīt tos ļaudis, kuri ēd ĢMO un salīdzināt ar tiem, kuri neēd - redzēt vai ir atšķirība un kāda tā ir. Turklāt, veikt statistiskus pētījumus pietiekami plašā mērogā. Tā kā tamlīdzīgs pētījums nekad nav veikts Amerikā, un tur visas nozares ir sajauktas, es nezinu, kā tad, kad parādīsies kāda ar ĢMO ēšanu saistīta veselības problēma, varēs izšķirties un teikt, ka to izraisījusi ĢMO lietošana, jo nekur nekas nav ticis atzīmēts. M. Outbine no INRAs (Nacionālā Agronomijas Pētniecības institūta) raksta laikrakstā “Capital”: … kādēļ cilvēki baidās no ĢMO? Kā medikamentus tos taču ēd jau kopš 80-to gadu sākuma, un nekas vēl nav noticis!”

Tā taču ir milzīga melošana! Tas nav viens un tas pats - tas, kas nāk no aptiekas un, ko cilvēki apēd kā medikamentu, tas nav ĢMO, bet gan proteīns, ko ĢMO ir saražojis. Diabēta slimnieki neēd baktēriju, bet gan tikai insulīnu, ko baktērija ir saražojusi. Vēlreiz, - es nesaku, ka te nav riska, bet es nedrīkstu nekādā ziņā teikt, ka te ir apēsts kāds ĢMO! Tāpēc, lai saprastu šos smalkos jēdzienus, ir nepieciešams kaut nedaudz iepazīties ar tehnoloģiju. Jo tieši pateicoties šiem smalkumiem daži atļaujas mums iestāstīt visu un jebko. Vai mēs būtu par vai pret ĢMO, lai labāk iesmērētu savus uzskatus, nedrīkst izmantot cilvēku lētticību un nezināšanu.

Tātad, te mums ir redzams ĢMO, jo mēs kādā baktērijā ielikām cilvēka gēnu. Pirms runāju par agrobarību, es jums sniegšu vēl vienu piemēru: vakcīnu ražošana, ar kuru mēs ikdienā sastopamies. Arī tā ir proteīnu ražošana. Lai labi saprastu ĢMO izmantošanu vakcīnu ražošanā, es nedaudz atgādināšu vēsturi.

Runājot, es nedaudz siekalojos. Mēs bieži siekalojamies, gribot vai negribot, arī ļoti intīmi un tas parasti notiek jauki, jo ir daudz “mīļu” mikrobu un mums ir labas pretošanās spējas, bet ir ari nejaukāki, - tādi, kuri veicina kakla iekaisumus un var pat izraisīt nāvi. Šie mazie aģenti, kuri staigā ap mums un var būt bīstami, ir baktērijas vai virusi.

Kas ir vīruss? Vispirms tam ir proteīna čaula, tie melnie radziņi ko jūs te redzat, ir čaula. Iedomājaties kādu bumbiņu. Tajā iekšā atrodas hromosoma. Parasti vīrusā ir tikai viena hromosoma, tā ir ļoti īsa. Tātad tā sastāvdaļas ir viegli ieraudzīt un atpazīt. Tām ļoti maz gēnu.

Pieņemsim, ka šis vīruss pielīp kādam cilvēkam - caur muti, vai kā citādi un ķermenis to atzīst kā sev svešu, reaģē un sevi aizstāv, izveidojot pretķermeņus. Imūnsistēma būs sasprindzināta, jo tai jāražo pretķermeņi, kuriem jāiznīcina vīruss. Problēma ir tā, ka tas prasa laiku un, kamēr organisms saražos antiķermeņus, vīruss var izmantot iespēju, lai savairotos, un uzvarētu cilvēku. Cilvēks, kas bija oranžs, nu ir palicis pelēks. Pastēram (Pasteur) bija ģeniāla ideja. Kas notiktu, ja mēs cilvēkam tīšām iepotētu vīrusu? Bet pirms tam mēs to novājināsim ar ultravioletiem stariem. Tad, kad organismā ienāks šīs vīruss, viņš vēl arvien to atzīs kā svešu, reaģēs un sāks ražot pretķermeņus. Vēl arvien zināms laiks tam ir nepieciešams. Toties vīruss ir pusdzīvs un nevairojas. Cilvēks arvien ir vesels, bet vīruss nesamaņā. Tā ir vakcinācija. Bet arī šajos gadījumos ir bijuši smagi sarežģījumi. Kādi? Vīrusi, kurus uzskatījām par novājinātiem no karstuma vai ultravioletiem stariem, nemaz tādi nebija, un domādami cilvēku vakcinēt, īstenībā padarījām veselu cilvēku par slimu. Nu viņam ir jāslimo pa īstam, bet vīruss priecājas. Te ir viens no risinājumiem, lai gan es par to neesmu īsti pārliecināts un nezinu, vai nebūtu jāizgudro kas cits, citas alternatīvas, it sevišķi ĢMO jomā. Risinājums ir šāds.

Paņem vīrusu, izņem viņam DNS. Tas ir viegli, jo viņa hromosoma ir ļoti īsa un to var viegli sakārtot, atraisīt, un atrast gēnu, kurā glabājas informācija par čaulas proteīna ražošanu. Atcerieties no ārpuses redzamo melno radziņu, kuru kā vienīgo mūsu ķermenis atzīst par svešu. Šo gēnu mēs, kā parasti, izgriezīsim ar enzīmiem, izolēsim to, un tas dos iespēju ražot šo čaulas proteīnu, kuru es te palielināju kā lielu bultu. Šo gēnu neieliksim vis baktērijā, bet maizes raugā, - mums tā ir daudz mūsu laboratorijās, jo šo organismu ir viegli apstrādāt. Tam ir dzimums un to izmanto ģenētikā. Tagad gēns atrodas maizes raugā, un, tā kā ģenētikas valoda ir universāla, raugs pieņem vīrusa gēnu, to atpazīst un ražo vīrusa proteīnu. Arī šeit proteīns tiek ražots 200 litru mucās. Raugs šo čaulas proteīnu saražos lielā daudzumā, mēs to atdalīsim, attīrīsim un injicēsim kādam veselam cilvēkam, jo vakcinācija, kā jūs zināt, ir profilakse. Es vēlreiz atkārtoju, ka tas nav bez riska, jo es zinu, ka tas var darboties ar kādu proteīnu un nedarboties ar kādu citu, - var visu ko izdomāt. Tomēr tā ir iespēja risināt veselības problēmas. Pie tam, ja es uzvelku zinātnieka halātu un cimdus un veicu savu pētnieka darbu, tas izskatās ļoti skaisti. Ja Pastērs to redzētu, viņš būtu skaudīgs, jo kas tad ir bīstami? Tas taču ir vīruss! Bet kas dod aizsardzības reakciju? Tas ir čaulas proteīns! Iepotējot tikai čaulas proteīnu, tiek stimulēta aizsardzības reakcija, neienesot organismā pašu slimību pateicoties vīrusam. Protams, viss tas ir patīkami un arī te jūs redzat, ka ir vieta ĢMO, jo vīrusa gēns ir ielikts maizes raugā. Es neturpināšu šo medicīnisko tematu, bet jūs redzējāt, cik būtiski ir atšķirt lietas.

Pārtikas ražošanas problēmas ir citādas, bet, ja jūs iesaistīsities debatēs pret ĢMO pārtikas industrijā, jūs varat sastapties ar zinātnieku, kurš centīsies visu sajaukt. Viņš jums jautās, vai jūs zināt kādu, kas slimo ar diabētu? Jūs atbildēsiet „jā”, un viņš teiks: „Ziniet, kungs/kundze, ja nebūtu ĢMO, viņš nevarētu ārstēties, tātad nav ko strīdēties.” Tā var iznākt, ka cilvēki, kuri ir atnākuši ar ļoti labiem argumentiem pret ĢMO pārtikas industrijā, tiek apvārdoti un aiziet ar noliektu galvu. Tāpēc es šad tad izeju no laboratorijas, lai pastāstītu patiesību, un to, kāpēc ĢMO lietošana jāaplūko no visām pusēm.

V

ĢMO pārtikas industrijā

Tie, kas mani labi pazīst, jautātu: „Kāpēc tu, Kristiān, kas esi tik precīzs, šo tēmu nosauc citādi?” Pirmā bija ĢMO un fundamentālā pētniecība, otrā - ĢMO un medicīna, bet kāpēc trešajā tu raksti ĢMO pārtikas industrijā, nevis ĢMO un pārtikas industrija? Ja jau es to tā uzsveru, tas tāpēc, ka tieši tas man ir svarīgi! Un tieši tāpēc, ka man ir svarīgi būt precīzam, es runāšu par ĢMO pārtikas industrijā.

Tas vēl ir pat neatkarīgi no tā, ka ĢMO pārtikas industrijas mērķis ir ĢMO izplatīt dabā, kas radīs arvien jaunus jautājumus par mūsu vidi un, kuriem nav nekāda sakara ar tiem, par kuriem iepriekš stāstīju. Ir kāda cita, milzīga starpība starp ĢMO pārtikas industrijā un visiem pārējiem, iepriekš minētiem ĢMO. Visi iepriekšminētie ĢMO ir tikai instrumenti. Ar tiem mēs neesam tieši saistīti, jo tie mums noder tikai kā instrumenti, - gan fundamentālajā pētniecībā, lai saprastu gēnu un proteīnu darbību, gan kā fabrikas, kurās var ražot medikamentus. Mēs to redzējām iepriekš dotajos piemēros: lai ražotu insulīnu, augšanas hormonus, pretsabiezinātājus, utt… Brīdī, kad kādai baktērijai liek ražot insulīnu, tā nav baktērija, kas mūs interesē, bet insulīns, un lai to iegūtu, baktērija būs jāiznīcina. Baktērija kā ĢMO mūs neinteresē. Tā ir tikai līdzeklis, lai kaut ko sasniegtu fundamentālajā pētniecībā vai medicīnā. Pārtikas industrijā ir pilnīgi citādi. Kad tiek izveidota transģēniska kukurūza, viņai ir tieši tā pati nākotne, kā dabiskajai kukurūzai: to tāpat stāda uz lauka, apstrādā un arī ievāc tāpat kā dabisko - tā vairs nav instruments, bet ir pilnvērtīgs organisms. Šī ir pilnīgi cita problēma un pilnīgi citi jautājumi. Jo, ja ĢMO vairs nav instruments, bet ir pilnvērtīgs organisms, tas nozīmē, ka ir jāspēj pārvaldīt visas sekas, kas var izmainīt organisma vielmaiņu, kā arī izmainīt organismu kopumā. Kad jūs izveidojat baktēriju, kas ražo insulīnu, pat ja baktērija ir novārgusi, pietiek ar to, ka tā jums ražo labu insulīnu. Toties, ja jūs audzējiet transģēnisku kukurūzu, kura pretosies jūsu organismam - galvenais jau nav tas, ka stāds izveido pretinsektu indi, bet ir jābūt drošam, ka šī stāda ražotā inde neietekmēs tā vielmaiņu, kā arī neiespaidos vispārīgo barības ķēdi. Ražotāja pienākums ir pārvaldīt visas iespējamās šīs indes ražošanas sekas, ne tikai kukurūzā, bet arī zemē, vidē, uz derīgajiem insektiem, utt… Visi šie jautājumi tātad ir daudz plašāki, tāpēc arī par ĢMO pārtikas industrijā tiek daudz vairāk runāts. ĢMO rosina jautājumus gan veselības, gan vides aizsardzības jomā un šie ĢMO nav nekādi saistīti ar tiem ĢMO, kurus lieto fundamentālā zinātne vai medicīna, tāpēc atgādinu vēlreiz – to nedrīkst jaukt!

Ir divējādi ĢMO, kurus izmanto pārtikas industrijā. Vieni ir augi ar pesticīdiem un šobrīd uz mūsu planētas tādi ir 99% no visiem ĢMO. Un 1% citu ĢMO, par kuriem runāšu vēlāk. Es jums pastāstīšu par to, kas jau ir izdarīts, un ko mēs gatavojamies darīt, kā arī par dažādiem solījumiem - zinātnieku vidū ir tādi, kuri daudz ko sola nākotnei.

Kā jau teicu, 99% ĢMO augu ir ar pesticīdiem. Tie prot ražot indi, kas nogalina dažādus insektus.

Pirmajā kategorijā, tādi, kas ražo indi, ir kukurūza Bt, kā arī kokvilna Bt, sarkanā biete Bt. Vispirms runāsim par Kukurūzu Bt, kas visstraujāk ielaužas Eiropā. Šis stāds nepadodas pirālei - vakara taurenim, kura tārps posta kukurūzas stiebru. Šeit jūs redzat caurumu, kā arī to, kas tajā notiek, - tārps tā var aiziet līdz pat vārpai. Izrādās, ka zemē dzīvo kāda baktērija, bacillus thuringiensis, (no tās nosaukuma ir cēlušies burti Bt), kuras gēni prot ražot tādu proteīnu, kas nogalina insektus. Tātad, tie ir pretinsektu proteīni, kas īpaši labi spēj noindēt pirāli. Tā kā ģenētiskā valoda ir universāla, pētnieki sacīja: «Ja mēs ņemam šīs baktērijas gēnu un ieliekam to kukurūzā, tā to piesavināsies, atpazīs un pati ražos pretinsektu indi». Tā piedzima Bt kukurūza. Panākums noderēja daudziem citiem stādiem, jo bacillus thuringiensis ražo veselu virkni proteīnu ar pretinsektu indes īpašībām. Daži proteīni nonāvē kokvilnas stādam kaitīgus insektus utt…

Otrā augu kategorijā ir augi, kuri paši neražo nekādu indi, bet kuri spēj uzsūkt nezāļu indi, paši nenomirstot. Parasti, augs, kas uztvēris nezāļu indi, nomirst. Te augs ir padarīts dzīvotspējīgs. Jūs visi esat dzirdējuši runājam par Raundapa soju un ne tikai par soju. Bet kas ir Raundaps? Tā aktīvā molekula saucas glifosāts, plaša spektra augu iznīcinātājs. Kāpēc tas tik ļoti ietekmē augus? Vienkārši tāpēc, ka tas iedarbojas uz vienu īpašu „stāda darbnīcas strādnieku” vārdā EPSP, Tas arī ir darbnīcas atslēga, jo pārvalda dažu mazo pērļu ražošanu. Tātad, ja šis strādnieks vairs nestrādā, pērļu vairāk nav. Ja nav pērļu, nav arī virknes un proteīnu, darbnīcā vairs nav strādnieku un darbnīca tiek slēgta. Te es jums rādu šo galveno strādnieku, sarkano bumbiņu, EPSP proteīnu, kas ir noteicošs pērļu sintēzē. Zināmā veidā tas piedalās to proteīnu sintēzē, no kuriem ir atkarīgi pārējie darbnīcas strādnieki. Šeit ienāk mazā zaļā bumbiņa, RAUNDAPS un strādā. Raundaps spēj fiksēties uz EPSP strādnieka un viņam neļaut turpināt darbu. Raundapa sojā, kā arī citos stādos, ir pārveidotais šīs sarkanās bumbiņas EPSP, gēns. Tas nozīmē, ka, piemēram, A burta vietā ir ielikts C vai T, tātad tās pērles, kas dod iespēju ražot šo strādnieku, arī proteīnu, vairs neatrodas pareizā secībā, proteīns izskatās gaužām slikti un vairs nespēj piesavināties Raundapu. Kad Raundaps gribēs uz to fiksēties, tas to nepieņems un turpinās tālāk savu pārējo un parasto sintēzes darbu. Tādā veidā stāds iztur Raundapa klātbūtni. Daži cilvēki jums teiks: tas taču nav nekāds ĢMO, jo te nav ielikts svešs gēns, ir tikai pārveidots paša auga EPSP, lai tas pārkārto proteīnu un pieļauj Raundapu! Protams, gēns nav svešs, bet stāda dabiskās ģenētiskās īpašības ir pārveidotas nedabiskā veidā un tas nav maznozīmīgi, jo normāli, saskaroties ar Raundapu, stādam bija jāmirst, bet tas pārdzīvo un vēl uzkrāj Raundapa indi savos audos. Tātad, protams, ka tas ir ĢMO, un par konsekvencēm es stāstīšu pēc brīža.

Kas ir atlikušais 1%? Tajā ietilpst tādi augi, kuri jau pastāv jeb drīz būs un arī tādi, kuri vēl tikai tiek solīti.

Tie, kuri jau pastāv, ir stādi ar pretestību pret vīrusu slimībām. Ir vīrusi, kuri uzbrūk ne tikai dzīvniekiem, bet arī augiem: puķkāposta mozaīka, tabakas mozaīka utt. Pirms 15 gadiem INRAs pētnieki paņēma kāda vīrusa gēnu un ieliek to auga hromosomā. Kad vīruss uzbruka stādam, kurš jau satur tā gēnu, tas kaut kādu iemeslu dēļ tanī vairs nespēja pavairoties. Neviens nepazīst šo ļoti nozīmīgo mehānismu un nepārzina īpašības, kuras rada šādas sekas. Šobrīd ir tikai iespējas to novērot un to jau sauc par ģenētisko vakcināciju.

Mums ir tabaka, ķirbis, zaļie pipari, kuri ir vīrusizturīgi, un kurus lielā daudzumā ražo Ķīnā un ASV. Tiek izmēģināti rapsis, tomāti, kartupeļi, plūmju koki, vīnogu stādi, kā arī puķes: petūnijas, ģerānijas utt. Piemēram, vīnogu stādi Francijā vai visā pasaulē, cieš no vīrusu slimības, court-noué, tas ir vīruss, ko pārnēsā mikroskopisks zemes tārps un, kas vīnogas stādā nonāk caur saknēm. Stāds, kas ar to slimo, dzīvos tikai 15 gadus, nevis 25. Tam būs mazāk ķekaru un ogu, vārdu sakot, 80% zaudējuma. Un zinot vīna ekonomisko nozīmi pasaulē, pastāv liela vēlme radīt transģēniskus vīnogu stādus un Elzasā tādi jau tiek izmēģināti.

Tāpat tiek pētītas slimības, ko stādos izraisa sēnes. Es personīgi pētu mikroskopisku zemes sēni, kura stādiem nav patogēns. Manā institūtā daži kolēģi strādā ar rīsiem un rapsim patogēnām sēnēm. Ir kaut cik zināms, kā patogēnā sēne ienāk stādā, bet nav zināmi tās izplatīšanās un molekulārie mehānismi. Tomēr, lai gan šie mehānismi vēl nav zināmi, ir jau padomā radīt stādus, kas sēnēm pretotos. Tas mani ļoti uztrauc, jo, lai risinātu problēmas, vispirms vajadzētu saprast, kā viss darbojas un pētīt ietekmes, bet mēs atrodamies tehnozinātņu loģikas iespaidā - visi skrien uz priekšu, iepriekš nemēģinot veikt nepieciešamos pamatpētījumus. Te ir konkrēts piemērs: rapsis smagi slimo ar sēnīšu slimību, taču tās izplatīšanās mehānisms nav zināms. Ir zināms tikai veids, kā sēne ienāk rapsī: ja tajā brīdī, kad rapsis nozied, gaisā ir daudz mitruma, ziedlapiņas nenobirst, bet pielīp pie stāda, un sēnes pārņem šo vietu un tur iebirdina sporas. Pētnieki vienkārši izlēma radīt rapsi bez ziediem. Nu apmēram tā, - lai izvairītos no blaugznām matos, rada cilvēku bez matiem... bet varbūt ir cits risinājums?!

Tagad par solījumiem. Par augiem, kuri varētu pielāgoties nelabvēlīgai videi, kuri varētu augt lielā mitrumā vai lielā sausumā, sāļā zemē… Nu jau divdesmit gadu, kopš mums sola šādus augus, bet pagaidām 99% stādu pretojas smagām slimībām. Es bieži esmu saticies ar zinātniekiem, kuri, lai risinātu stādu ar dažādo ūdens daudzumu radīto stresu, nepaļaujas uz ĢMO tehnoloģiju, jo šim mehānismam nepieciešams tik daudz gēnu, ka ir veltīgi cerēt uz pāris jauniem ievietotiem gēniem stādā, kas glābtu no stresa. Visdrīzāk jāmeklē citas iespējas.

Augi ar modificētu barojošo vērtību. Jūs jau būsiet par tiem dzirdējuši, tie ir augi, kuri ir vitamīniem bagātāki, vai kuru potzari būtu vērtīgāki, utt. Par vienu jūs varbūt zināt. Tas ir zeltainais rīss. Kas tas ir? Tas ir transģēniskais rīss, kurš spēj ražot A vitamīnu. A vitamīns rodas no karotīna, kas lielā daudzumā atrodas burkānos un tomātos un dod oranžo vai sarkano krāsu. Rīss dabā neprot ražot karotīnu, tātad arī A vitamīnu ne, toties rīsā atrodas molekula, no kuras ir iespējams ražot karotīnu. Šī molekula ir nosaukta GPP molekula. Kāpēc tad šī rīsa molekula, kura varētu ražot karotīnu, to nedara? Tāpēc, ka, lai pārvērstu GPP par karotīnu, ir nepieciešami vēl trīs „strādnieki darbnīcā”, trīs enzīmi. Vesela ražošanas līnija. Rīss neprot to darīt, jo viņam nav šie trīs strādnieki, viņam nav to trīs gēnu, kuri satur šo ražošanas noslēpumu. Pētnieki gluži priecīgi rīsā ieliek divus narcises gēnus, kuri ražos pirmo un otro strādnieku un vēl kādas baktērijas gēnu, kas ražos trešo strādnieku un jaunā ražošanas līnija ar jauniem elementiem rīsa šūniņu darbnīcā, kas pārstrādās GPP par karotīnu ir gatava. Un tā kā karotīna klātbūtne rīsam dod dzelteni oranžīgu krāsu, mums ir “zeltainais rīss”. Par sekām es jums stāstīšu vēlāk.

Nevar runāt par pārtikas ražošanu nerunājot par dzīvniekiem. Medicīnā ir ļoti daudz tranģēnisku dzīvnieku, kuri noder cilvēku slimību pētniecībai, bet tie atrodas slēgtās telpās. Pārtikas industrijā arī ir transģēniski dzīvnieki, daži tiek veidoti un viens drīz būs pārdošanā Kanādā. Visi šie dzīvnieki ir paredzēti cilvēku patēriņam. Viens no tiem ir milzīga zivs. Atlantijas upju lasim, kurš pa upēm dodas iekšzemē, jau ir iedots pārveidots augšanas hormona gēns: lasis tiek pārveidots tā, lai tas ražotu vairāk augšanas hormonu, lai ātrāk izaugtu milzīgi liels. Te jūs redzat Atlantijas lasi, kas izaug 30 līdz 60 reizes ātrāk un pieaudzis ir pat 11 reizes lielāks par dabisko lasi. Vidēji piecas vai sešas reizes lielāks. Ņemot vērā, ka dabiskais lasis ir vidēji 75 cm garš, jūs varat iedomāties kas par panākumiem! Es nevaru jums izstāstīt visu, kas šobrīd notiek, tādēļ, ka šādu eksperimentu ir daudz un tie ir slepeni, jo ir projekti lai iegūtu, piemēram, govis bez ragiem, cūkas bez zobiem utt…

Es jums pastāstīšu par amerikāņu pētniekiem no Hjūstonas, kuri jau izaudzējuši milzeni cūku, kas gan vēl ir tikai laboratoriju eksperiments. Te ir nedaudz informācijas par šīm cūkām, jo informāciju iegūt ir ļoti grūti. Es nezinu, kuri gēni tai ir pārstrādāti vai pievienoti, bet ir zināms, ka cūka izaug 40% ātrāk un pieņemas svarā 1,5 reiz vairāk. Pieaugusi tā ir par 40% lielāka par parasto. Varētu domāt, ka šī cūka milzīgi rij, bet - nekā! Viņai vajag 25% barības mazāk, nekā normālai cūkai. Viņa mazāk ēd, tai ir mazāk izkārnījumu un tā ir 1,5 reizes lielāka! Protams, ka tas iekārdina zināmu skaitu cilvēku! Kad sākumā ieminējos par mārketinga ģenētiskiem darba rīkiem, es to domāju. Lasot šo tekstu, jūtamies it kā lasītu kādu mobilā telefona tehnisko informāciju. Tas sūta īsziņas, tam ir kalendārs, fotoaparāts utt… izņemot, ka cūka nav mobilais telefons. Tā ir domāta mūsu ēšanai. Varētu jautāt par nepieciešamību pēc tādas milzīgas cūkas. Arī Austrālijas pētnieki pašreiz piesola transģēniskas milzu cūkas, kas izaug vēl ātrāk un, kurām būtu labākas kvalitātes gaļa, - nezinu, ko tas īsti nozīmē - tās būtu izturīgas pret parastajām slimībām utt.

VI

Beigšu ar tematu par risku veselībai un ar jautājumiem par veselības un vides risku. Es tikai uzstādīšu jautājumus, jo riski paši par sevi ir jautājumi. Kāds varētu būt risks? Cik pamatots utt… Jūs jau varat iedomāties manu cilvēcīgo attieksmi šajā gadījumā, bet svarīgi paturēt prātā visu struktūru un pašam iegūt objektīvu priekšstatu. Rīt ejiet un noklausīties kādu citu zinātnieku ar pretējām idejām. Objektivitāti var panākt tikai caur pretrunām. Es jums iesaku noklausīties arī citus zinātniekus, ja gribat iegūt skaidrību par atsevišķiem punktiem, to vērtīgumu vai risku. Neviens neaizmirsīs jums stāstīt par vērtīgajiem aspektiem, to neaizmirsīs sevišķi tas, kas grib jums pārdot savu ĢMO. Bet runāt par risku būs daudz grūtāk. Tāpēc es atkārtoju, ka zinātnieku pienākums ir iedot darba rīkus, lai jums pašiem būtu iespēja izvirzīt pareizos jautājumus. No piemēriem, kurus te jums esmu sniedzis, ir jau radušies daži labi jautājumi. Es skatīšos piemērus un atklāšu tos pamatjautājumus, kurus jums ir tiesības uzstādīt. Došu jums arī dažas atbildes – tās, kuras jau ir iespējams dot.

Stādi ar pesticīdiem. 99% ĢMO stādu uz šīs planētas ir ar pesticīdiem. Kāpēc tāds apzīmējums?

Tāpēc, ka tie visi savās šūnās uzkrāj indi - vai nu paši pastāvīgi ražo indi pret nezālēm, kā Bt kukurūza, vai pret kaitīgiem insektiem, vai arī uzsūc indi caur saknēm vai lapām, jo paši ir izturīgi pret tām. Stādi uzkrāj indi. Tā tad jautājums: vai augs, kurš spēj uzkrāt vai ražot indi, pats nav potenciāli indīgs? Tad vismaz vajadzētu to izpētīt kā stādu, un tas jau ir darīts, bet tas būtu jāizpētī arī kā iespējami indīgs stāds. Šobrīd Eiropā nepastāv neviens likums, kas piespiestu veikt šādus pētījumus. Eiropas likumdošana, cik tā skar pesticīdus, ir ļoti vāja: direktīva 91- 414 saka, ka pašas indes sertificēšanai jāiegūst tirgošanas atļauja un tādēļ tai jāiztur trīs mēnešus ilgi sanitārie testi uz trim dažādiem dzīvniekiem: uz žurkām un pelēm, un divus gadus ilgs tests uz vienu no šiem trim dzīvniekiem, parasti uz žurkām – tas ir vidējais žurkas mūža ilgums. Bet lai sertificētu stādus ar pesticīdiem, pašlaik Eiropā nav nekādu likumu. Vērtēšanas komisijām ir brīvas rokas un, ja tās saka: mēs gribam izmēģināt, tad izmēģinājumi tiek veikti. Ja komisijas izmēģinājumus nepieprasa, tad arī izmēģinājumu nav. Komisiju pieprasītie sanitārie testi, aizbildinoties ar rūpniecisko slepenību, notiek pilnīgi necaurspīdīgi: lai arī runa ir runa par tautas veselību, te neko nedrīkstētu zināt, lai aizsargātu firmu noslēpumus?! Pateicoties milzīgām administratīvām un juridiskām cīņām, mēs esam piekļuvuši pāris testiem: it īpaši Francijā, Bt11 kukurūzas testiem, jo Francijā pastāv neatkarīga ģenētiskās pētniecības centrs, CRIGEN, kas vienīgais spēj ietekmēt komisiju un atvērt durvis administratīvai dokumentācijai. Tā mēs ieguvām sanitāro testu rezultātus. Tajā brīdī komisija bija CRIGEN pusē un CRIGEN Zemkopības Ministrijai varēja pieprasīt 3 mēnešus uz žurkām veikto Bt11 kukurūzas izmēģinājumu rezultātus. Zemkopības ministrs Bisero (M.Busseraud) atbildēja, ka viņš rezultātus nevar dot, jo testi nav ilguši vairāk kā 28 dienas! Tā, lūk!!!

Vācija testēja Bt863 Monsanto kukurūzu. Ja kāds sēklu ražotājs kā Monsanto grib ievest kādu augu Eiropā, tas izvēlas zemi, kur augs tiks novērtēts. Franciju priekš Bt11, Vāciju priekš Bt 863. Vācija arī pieprasīja 3 mēnešu testus. Tos veica Monsanto izvēlēta laboratorija. Vācijas Greenpeace pieprasīja testu rezultātus. Valdība atbildēja, ka tas ir ražošanas noslēpums. Greenpeace griezās Vācijas Augstākajā Tiesā, kas bija Greenpeace pusē, tādējādi vācieši tika pie rezultātiem. Visi šie testi rāda fizioloģiskas un vielmaiņu, bioķīmiskas atšķirības starp žurkām, kuras ir ēdušas ĢMO un tām, kas ēdušas graudus bez ĢMO. Sistemātiski. Es nesaku, ka rezultāti ir pilnīgi, bet ir skaidrs, ka ietekmes pastāv. Mazākais ko vajadzētu darīt, - turpināt testus, kamēr vairs nav pretrunu, bet te taču ir pretrunas. Redzot šos testus, Francijas molekulārās zinātnes pētnieku komisija uzsvēra, ka tā šos testus nepieņem un tanī pat laikā AFSA (Francijas Pārtikas Sanitārās Drošības Aģentūra) saka, nav problēmu, tā tos pieņemot. Bieži eksperti nevar vienoties par rezultātiem, bet tad eksperimentiem būtu jāturpinās, kamēr vairs nav domstarpību. Šeit eksperimentus neatkārtoja, bet Eiropas Pārtikas Sanitārās Drošības Aģentūras tīmekļa vietnē, kur doti sanitāro pētījumu rezultāti, var redzēt atšķirību starp žurkām, kas ēdušas Monsanto 863GMO un tām žurkām, kuras tos nav ēdušas. Vai tām ir vairāk sarkano asinsķermenīšu vai mazāk, kāda ir atšķirība izmēros, svarā utt., es vairs nezinu, bet Aģentūras gala slēdziens ir šāds: šie rezultāti ir statistiski zīmīgi, bet bioloģiski nenozīmīgi! Tātad „viss kārtībā”. Tur jums tiek teikts: ūdens varētu būt piesārņots, tātad jūs varat to dzert!!!

Un cik lielā mērā tas ir nenozīmīgi? Vai tas ir atkarībā no dzimuma? Vai ir starpība starp vīriešu dzimti un sieviešu dzimti? Piemēram, žurku tēviņi būtu vieglāki kā kontroles tēviņi un mātītes smagākas par kontroles mātītēm. Kopumā tas ir tas pats. Vārdu sakot, jūs paņemiet cilvēkam galvu, ielieciet to mikroviļņu krāsnī, kājas iesaldējiet ledū un paziņojiet, ka vidējā temperatūra ir laba. Mazākais, kas būtu jādara sastopoties ar atšķirībām atkarībā no dzimuma, jāveic hormonu izpēti, bet tas nav darīts. Tātad - tas vairs nav nopietns zinātniskais darbs. Augi, kuri uztver Raundapu, ir pieskaitāmi visiem augiem ar pesticīdiem. Par Raundapu daži saka, ka to varot dzert, bet es jums to neiesaku. Ir zināms, ka Raundaps veicina vēža attīstību. Amerikā pētījumi pierādīja, ka zemniekiem, kuri intensīvi lieto Raundapu, bet drīzāk vēl zemniecēm grūtniecēm, sen ir augstāks pazaudēto bērnu skaits, kā citām sievietēm. It īpaši Seraligny profesora pētījumi Caen pilsētā pierāda, ka molekulārajā līmenī Raundaps toksiski ietekmē placentas šūnas. Tā varētu izskaidrot abortus un priekšlaicīgas dzemdības ASV. Tomēr daudzi turpina apgalvot, ka Raundaps ir nekaitīgs utt… Bet var taču jautāt: ja ĢMO stāds ir spējīgs uztvert Raundapu, jo tam pretojas, nevis no tā nomiris, kur Raundaps paliek barības ķēdē? Kas notiek ar Raundapu, kad dzīvnieks apēd augu, un kas notiek cilvēkā, kas apēd šo dzīvnieku? Mēs zinām, ka pesticīdi uzkrājas barības ķēdē, it īpaši pienā, vai vistu olās. Tas ir svarīgs jautājums, jo dati, kas uzrāda barībvielā 0,9% ĢMO, jau nenāk no zinātnieku pētījumiem. Tie ir tikai politisks kompromiss starp “Zaļiem”, kas gribēja 0% un sēklu ražotājiem, kuri grib panākt 2 līdz 5%. Līdz šim neviens nav pierādījis, ka pat zem 0,9% nebūtu riska, un, ka virs tiem būtu!!! Tas ir tikai politisks kompromiss. Bet, ja jūs ieejiet pienotavā, un sakiet: dodiet man garantiju, ka jūsu ražotais piens nav ar ĢMO, pārdevējs to droši garantēs! Viņam nav ko baidīties. Ir gandrīz neiespējami, ka govs pienā varētu atrast modificēto sojas gēnu. Toties, Raundapu gan mēs varbūt atradīsim govs pienā! Tātad nav jāmeklē modificētais gēns, bet gan pesticīdi. Tagad jūs redziet, cik sarežģīta ir datēšana. Ir jāuzmanās, kad par to runā. Un kā ar alerģiskiem riskiem, ko izraisa kodēti proteīni vai sveši gēni, kad šūnu darbnīcā ir ielikts svešs strādnieks vai jauns proteīns, kurš varētu izraisīt alerģiju? Ir cilvēki, kuriem ir alerģija uz vistas gaļu vai jūras gliemežiem. Labi, - viņi tos neēd, ir tikai jāzina. Gatavojot pilnīgi jaunu ēdamvielu, ir jāzina vai tās sastāvā nav kāds alergēns. Ir jau bijis piemērs ar soju, kad, lai uzlabotu sojas proteīnu ar sēru, tajā bija ielikts Brazīlijas rieksta albumīna gēns, jo albumīnā ir daudz sēra un lopkopībā tas ir nepieciešams. Tā tika uzlabota soja, bet tas nebija īsti gudri, jo albumīnu 2S jau sen pazina kā alergēnu cilvēkiem, kas ēd šos Brazīlijas riekstus. Tātad arī šie alergēni. Tie visi tika iznīcināti, bet ir tomēr jāzina, ka ne vienmēr pietiks tikai ar iznīcināšanu vien. Antibiotiku izturošu gēnu klātbūtne ir daudzos ĢMO augos, bet nu jau par tiem ir veikta izmeklēšana. Bet antibiotiku izturošie gēni atrodas daudzos ĢMO, it īpaši pesticīdu ĢMO augos, kuru uz mūsu planētas ir pārsvarā. Kāpēc? Tikai tehnisku iemeslu dēļ - lai atvieglotu pētnieka darbu, būvējot savu ĢMO. Brīdī, kad augā jāieliek svešais gēns, dažas šūnas šo svešinieku uzņem, bet ne visas.

Pētniekam no ārpuses ir jāierauga tās, kuras pieņem svešo DNS. Tāpēc līdztekus tiek ielikts marķētājs gēns, kas palīdz ieraudzīt, šajā gadījumā antibiotiku izturīgo gēnu. Ieber antibiotikas un visas šūnas, kuras nebūs piesavinājušās antibiotiku izturīgo gēnu, nomirs. Izturēs tās, kuras piesavināsies svešo vajadzīgo gēnu, kā arī antibiotiku izturīgo gēnu. Tā, būvējot jaunu ĢMO, panāk selekciju. Problēma ir tikai tā, ka marķētāju gēnu pēc tam nevar izsviest ārā - tas paliek augā un mēs drīkstam jautāt, kādas izmaiņas notiek barības ķēdē. Kas notiek, kad cilvēks ēd dzīvnieka gaļu, kurš ir ēdis augus ar antibiotikām izturīgu gēnu?

Par sarežģījumiem, kas saistīti ar izmaiņām vielmaiņā, gandrīz nekur nerunā. Bet, kad jauns strādnieks tiek ielikts kādā darbnīcā, piemēram, zeltainā rīsa darbnīcā, kad tiek uzbūvēta vesela jauna ražošanas līnija darbnīcā, kur tādu līniju jau ir milzīgs daudzums, un kur tās harmoniski darbojas, jautājums, protams, ir: vai neizjuks visa kopējā harmonija? Nebēdziet, tas ko es jums te rādu, ir tikai neliela daļa no tā, ko mēs zinām par katrā mūsu šūnā notiekošajām kopējām bioloģiskajām norisēm: katra līnija ir ražošanas un izjaukšanas līnija un katrs punkts ir darbnīcas strādnieks. Tas ir enzīms. Izskatās pēc sarežģītiem ceļu mezgliem un, kad šeit kaut ko iztraucē, tad bieži parādās blakus parādības, kuras nav iespējams kontrolēt. Tie, kuri katru dienu vai katru nedēļu strādā pie ĢMO, zina, cik neiespējami pārvaldīt blakus parādības. Kad mums saka, ka šī ir tikai ķirurģiska tehnika, tas ir nepareizi. Nav neviena zinātnieka pasaulē, lai cik Nobela prēmiju mūžā viņš būtu ieguvis, kas spētu precīzi apzināt visas ģenētisko izmaiņu ietekmētas vielmaiņas īsā, vidējā vai garā laikā. Tādu nav. Piemēram, pašlaik savā laboratorijā es pētu to, kā alkohols iespaido sēnes. Mana sēne prot baroties no alkohola un es pētu, kā tas maina sēnes vielmaiņu. Gadījās, ka es iznīcināju kādu gēnu, kas noderīgs sēnes vielmaiņai. Es biju izņēmis kādu strādnieku no alkohola izjaukšanas līnijas un mana sēne bija kļuvusi sterila. To es nejauši ievēroju. Mans students gribēja to krustot ar kādu citu, bet redzēja, ka tas nav iespējams, - sēne ir sterila! Tad, protams, šodien es pētu saites, kas savieno vairošanos un alkoholu. Skaidrs, ka mēs netiekam galā ar visiem ģenētiskās modifikācijas apgalvojumiem. Pirmajiem milzīgajiem lašiem, ko cilvēki izveidoja, bija nenormālas galvas. Ir jēdziens kā sastāva līdzvērtība, kas saka, ka ĢMO atšķiras no dabiska organisma tikai ar savu transgēno raksturu. Tātad transģēniskais lasis atšķirtos no dabīgā tikai ar savu lielumu. Bet tam taču bija deformēta galva! Zivju pārdevējs bļauj, ka neviens nemūžam negribēs tādu likt skatlogā. Kas vainas? Vai jāliek ar galvu? Vajag likt tikai filejas skatlogā!!!

Viss notiekošais tiešām pierāda, ka zeltainais rīss, kas GPP pārvērš karotīnā nekādi netiek kontrolēts. Bet GPP atrodas rīsā ne jau tādēļ, lai tas taisītu karotīnu - tā tas nenotiek. Viss ir citādi: GPP der lai ražotu E vitamīnu, hlorofilu un gibberellik skābi – zaķa hormonu. Kad pieliek vienu ceturto ražošanas līniju rīsa šūnu darbnīcā, lai GPP pārvērstu par karotīnu, viss GPP, kas iziet caur sarkano ceļu, neiet caur melnajiem, tātad ir vienkārši sagaidīt, ka samazināsies E vitamīni, hlorofils un zaķa hormoni. To ir viegli saskatīt, jo uz to skatāmies caur vienu vienīgu logu. Bet vielmaiņa ir ārkārtīgi sarežģīta lieta. Mēs ikreiz redzam tikai vienu tā daļiņu un, ja kaut kas notiek blakus un ķēdes veidā, to mēs neredzam. Te, lūk, ir runa par transģenēzes blakus parādībām, kuras neviens no mums nepārzina. Laboratorijās, pētniecībā jau nav tik traki, tur viss tiek kontrolēts, un, ja kaut kas nejauši notiek, kā toreiz ar sēnes sterilitāti, tad tas ir ļoti labi, jo paveras jaunas durvis pētniecībai, tiek atrastas jaunas saites. Bet, ja transģēnisku augu ražo ar mērķi to dot kā pārtiku dzīvniekiem vai cilvēkiem, tad ir būtiski visu pārzināt.

VII

Vidi apdraudoši riski. Tagad gan es beigšu! Neuztraucieties! Jums ziņo, ka ir Bt kukurūza un nu vairs nav inde jālaista augam virsū, tā pati to ražo. Ekoloģiski, vai ne?! Bet drīkst taču salīdzināt tikai salīdzināmo. Kurā brīdī zemnieks parastā veidā tiek vaļā no pirāles? Tad, kad taurenis ir klāt. Jo - kas tad ir bīstams, ne jau taurenis, bet tā tārps. Ja paspēj iznīcināt taureni pirms tas izdēj olas, tas ir uzvarēts! Nav vajadzīga nekāda iepriekšēja ārstēšana, un, ja taurenis vispār neparādās, nav arī jālaista indes. Ir zemnieki, kuru augiem pirāle nekad nav uzbrukusi. Bet ĢMO stāds pastāvīgi ražo Bt indi. Un, ja augs lielā daudzumā ražo kādu vielu, tā pāriet saknēs un saknes ir kā siets - viss aiziet zemē. Jautājums: Cik daudz hektāros zemes - Bt kukurūzas laukos ražo šo indi? Vai tiešām indes daudzums samazinās? Tas nav tik vienkārši. Tas ir jāaprēķina, un zinot, ka augs pastāvīgi ražo Bt indi, pastāv risks, ka parādīsies izturīgi insekti - kāpēc? No tā brīža, kad pastāvīgi vienā un tai pašā vidē tiek ražota viena un tā pati inde, protams, ka pirāļu saimē atradīsies izturīgas pirāles. Sākotnēji to ir maz, jūtīgās ar laiku nomirs un paliek tikai mazākuma, izturīgās pirāles. Tās būs vienīgās, kuras pavairosies, un no minoritātes pārvērtīsies par vairākumu. Šis ir viens īpašs riska aspekts dabai sakarā ar ĢMO. Šis risks ar laiku nesamazināsies, bet gan pilnīgi pretēji - laika gaitā kulminēs. Vai nu ar selekcijas spiedienu, kuru mēs te novērojām, vai ar virsroku, ko dod svešais gēns. Par to es drīz runāšu.

Augi, kuri iztur nezāļu indi. Te atkal saka, ka mērķis ir patērēt mazāk pesticīdu, tāpēc veido pret indēm izturīgs augs un mērķis jau nav iztikt bez indes, mērķis ir to lietot, nenobeidzot augu. Īstenībā, cilvēks vairs nav piesardzīgs. Savienotās Valstīs indi laista no helikopteriem, augs ir izturīgs, un visi zina, ka Raundapa patērēšana Kanādā un ASV ir milzīgi pieaugusi kopš tiek sētas ĢMO šķirnes, kas iztur Raundapu. Tātad iznākums ir pretējais tam, kā mums apgalvoja iepriekš.

Es ņemšu citu piemēru pie ĢMO dzīvniekiem un milzeņu zivīm. Pieņemsim, ka kāda zivs izmūk no baseina. Visi iebildīs – tad jau neko nedrīkst darīt! - tik un tā mēs dzīvojam sabiedrībā ar visādiem riskiem!... Iekāp tikai mašīnā un var gadīties katastrofa!… Tikai - ja es ciešu autokatastrofā, tas nenozīmē, ka tas izraisīs veselu katastrofu virkni visā pasaulē. Tagad es paņemu vienu vienīgu milzeņu zivi, kura izmūk no baseina un izkļūst dabā. Tā ir piecas vai sešas reizes lielāka par dabīgām un iespējams paliks par predatoru tām zivīm, kurām viņa dabā nekaitēja. Pastāv risks, ka tā uzbruks tādām zivīm, ar kurām tai būtu jāsadzīvo. Tā kā tā ir lielāka, tā vieglāk iegūst barību un vieglāk vairosies, tā pārosies ar savas sugas radībām un tās mazuļi izaugs milzīgi. Tādējādi ļoti ātrā laikā vairs paliks tikai resnās zivis. To sauc par selektīvo ieguvumu? Šodien tas ir rets gadījums, nākotnē parasts notikums. Ja jūs vēl neesat pārliecināti, ejiet apskatīt filmu «Darvina murgs», kurā rādīta mūsdienu īstenība un tad jūs redzēsiet, kā trīs asari, kas tika ielaisti Viktorijas ezerā Afrikā, - un ezera platība ir milzīga, - un asari pat nebija transģēniski, bet tiem tur nekā nebija ko darīt, un šodien visa ezera ekosistēma - kā augi, tā dzīvnieki - ir izzuduši no ezera, un asariem nav citas iespējas baroties, kā vienam otru apēst.

Beidzamais aspekts, - pastāv ari ģenētiskās piesārņošanas risks. Kas tas ir? Notiek tā, ka svešais gēns, ko jūs ar nodomu ielikāt kādā augā, beigās atrodas citā augā vai organismā. Ir divi piesārņošanas veidi - vertikālā un horizontālā. Vertikālā piesārņošana nozīmē pāreju no vecākiem uz bērniem. Augiem tas notiek ar ziedputekšņiem. Kā piemēru es ņemšu rapsi. Rapša ziedputekšņus iznēsā gan vējš, gan kukaiņi un es neredzu, kā var ierobežot ziedputekšņu pārvietošanos dabā. Rapsis spēj krustoties ar dabiskiem augiem kas aug laukā līdzās viņam, ar laiku līdzās esošie rapši uzņem Raundapam izturīgo gēnu. Brazīlijas štatos, kur ir daudz Raundapa rapšu, jau var novērot arvien vairāk meža rapsi, kurš aug ceļa malās un no kura vairs nevar tikt vaļā. Ir arī zināma nezāle, ravnela, kura krustojas ar rapsi un pietiek ar vienu vienīgu izturīgas ravnelas stādu, kas būs pārdzīvojis tonnām uzbērto Raundapu, lai laika gaitā arī no tās netiks vaļā. Visas pārejās zāles izmirs, izdzīvos vienīgi ravnela, kura sākumā bija tikai viens, bet izturīgs augs. Rets gadījums šodien, bet rīt jau tādu daudz. Un visi cilvēki, kas audzē rapsi, to zina. Tā sēklas spēj izdzīvot 15 gadus. Viņi pastāvīgi ataug, un tas nav raksturīgi dabiskajam rapsim. Sēklas ceļo arī pateicoties putniem un grauzējiem.

Šo eksperimentu veica CIRAD, lai dabā izpētītu ziedputekšņu pārvietošanos. Protams, augi mūs negaidīja, lai apputeksnētos. Šeit jūs redzat baltu apli ap 9 metru plašu transģēniska rapša lauku. Apkārt tam ir tradicionālā rapša lauki, 110 m diametrā, 55 m rādiusā. Lauks ir apaļš, lai novērotu izplatīšanās virzienus. Protams, ziedputeksnis neapstājas pēc 55 m, kā Černobiļas mākonis pie Vācijas robežas, kā to mums savā laikā stāstīja. Pieņemsim, ka tā veic apputeksnēšanas pētniecības darbus noteiktā ekoloģiskā jomā, ņemot vērā apstākļus un parametrus. Tomēr izmēģinājums kā simulācija nedrīkstētu būt bīstams. Kad simulē ķīmisko uzbrukumu metro tuneļos, lai trenētu palīdzības korpusu koordināciju, izmanto visus vajadzīgos līdzekļus, bet ne patogēno aģentu! Attiecībā transģēnisko augu - piedodiet, bet pirms 15 gadiem, kad vēl biju Bordo (Bordeaux) universitātes students, es mācījos kā atšķirt vienu augu no otra un kā sekot viena stāda puteksnim starp visiem citiem viņa ģenētiskajās pēdās. Tātad var ļoti labi izpētīt putekšņa izplatīšanos neizmatojot transģēniskos augus. Te mums atkal tiek melots. Kad mums saka: ja jūs gribiet zināt, kāds ir iespējamais risks, ļaujiet mums taisīt eksperimentus. Nē un nē, eksperimentus veic siltumnīcās, nevis klajā laukā un tikai tad, ja ir pierādīts, ka tas nav bīstami, kas ir gluži iespējami, var pāriet klajā laukā.

Horizontālā piesārņošana. Te nu būs odziņas uz kūkas. Kas ir horizontālā piesārņošana? Vienkārši risks, ka DNS, ģenētiskais materiāls, pārvietojas no viena organisma otrā tikai saskaroties. Piemēram, zemē ir daudz mikroorganismu, baktēriju, sēņu, kas DNS spēj uztvert dabiskā veidā. Tā ir horizontālā pārvietošanās. Tulūzas (Toulouze) tribunāls mani aicināja par liecinieku. Pirms tam es biju labi izstudējis transģēniskās Bt11 kukurūzas putekšņošanās datus, kuru daži protestētāji bija nopļāvuši. Šīs pašas kukurūzas aprakstā, par iespējamiem izplatīšanās veidiem un it īpaši par tās horizontālo izplatīšanos, ir rakstīts: Līdz šai dienai 2005.g. un kopš 2003.g. un jau sākot ar 2002.g. iesniegtā pieprasījuma pēc atļaujas, AFSA datos līdz šim brīdim par Bt11 neviens pētniecības darbs nav ticis publicēts. Biologs, kurš apstrīd horizontālo izplatīšanos ir kā astrofiziķis, kurš apstrīd, ka zeme ir apaļa. Students, kas to rakstītu savā eksāmena atbildē, vērtējumā saņemtu 0. Par to ir lieliem burtiem rakstīts izplatīšanās projektā. Zinātnisko datu meklēšanas datu bāzē es apskatīju visus pēdējos desmit gadus un atradu 256 publikācijas. Protams, tās visas nestāsta par transgēnu horizontālo izplatīšanos, bet, piecas vai sešas no 256 stāsta gan par horizontālo izplatīšanos starp transģēniskajiem augiem un zemes mikroorganismiem. Izplatīšanās tika pierādīta starp kādu transģēnisku bieti un zemes baktēriju. Ir pierādīts, ka it īpaši tranģēniskās bietes pret antibiotikām izturīgais gēns atrodas zemes baktērijā. Šie pētījumi tika veikti siltumnīcās, slēgtā vidē, laboratorijās. Ir atrasti arī tranģēniskās kukurūzas vai tabakas pret antibiotikām izturīgie gēni, kuri ir pārgājuši baktērijās un mikroskopiskajās sēnēs, kuras dzīvo saskarē ar to stādu saknēm. Tas ir publicēts. Neskatoties uz to daži atļaujas teikt, ka horizontālā pārnese nepastāv! Un, ja jūs nonākat pretargumentu strīdā un par to runājat, atbilde ir: jā, bet tāda iespējamība ir ļoti vāja, ļoti, ļoti vāja, utt… Kas ir vāja iespējamība? Padomāsim! Uzmanību! Vispirms, kad iespējamība ir vāja, atcerēsimies vienmēr - tas, kas ir rets notikums šodien, būs bieži sastopams rīt. Un otrkārt, laboratorijās veiktie pētījumi notiek starp devēju organismu/augu un uzņēmēju/mikrobu. Bet zemē taču ir miljoniem mikrobu un no tiem mēs pazīstam tikai 5%!!! Tātad risks ir milzīgs, un, ja piemēram, zemnieks apsaimnieko hektāriem lielus kukurūzas laukus, tajā vietā ir iespējama milzīga nelabvēlīgā gēna koncentrācija, un beidzot - un tas nav mazākais - beidzoties eksperimentam, visi klajā lauka ĢMO izmēģinājumi tiek iznīcināti samaļot un ierakti zemē!!! Kas ir lielākais absurds, jo tādā veidā DNS zemē tiek vēl labāk atbrīvots un palielināta horizontālas pārnēsāšanas iespēja starp augu un zemes mikroorganismiem. Visu šo iemeslu dēļ ar šādiem pētījumiem iespējamība ir daudz lielāka, kā īstenībā varētu sagaidīt. Un vēl arvien horizontālā izplatīšanās netiek atzīta! Te es sniegšu konkrētu piemēru: es jums stāstīju par augiem, kuri pretojas vīrusiem, par augiem, kuros ir ielikts vīrusa gēns, un kad vīruss uzbrūk, tas sastop savējo un nez kāpēc nevairojas. Vīrusa gēns ir zilais, brūnais ir auga hromosoma, kurā ielikts vīrusa gēns. Vīruss uzbrūk. Ielaiž indi augā, kas ir vīrusa vairošanās veids. Abiem tagad ir kopējs gēns, to apzīmēju violetā krāsā, bet ir arī citi gēni. Mums visiem ir deguns, bet katram nedaudz citā formā. Visiem ir acis, to krāsa ir atšķirīga. Mums visiem ir gēni ar līdzīgām funkcijām, bet to kārtība ir dažāda. Šeit, šie divi līdzīgu funkciju gēni nav gluži vienādi, bet tā kā tie ir ļoti līdzīgi, tie viegli var izmainīties. Mūsu valodā to sauc par rekombināciju. Izveidojās rekombinācijas vīruss ar mozaīkas gēnu un tas nozīmē, ka tajā ir daļa no paša un no auga. Versaļas INRA’s veģetatīvās patoloģiskās bioloģijas departamentā un Aviņjonas INRA’s šūnu bioloģijas departamentā ir pierādīts, ka dažos gadījumos šie rekombinācijas vīrusi ir daudz iedarbīgāki nekā sākotnējie vīrusi, tātad augs tiem nespēj pretoties un tie var pavairoties un izplatīties citos augos un mozaīkas gēnu aiznest citur. Šis ir konkrēts horizontālās pārneses piemērs - vīrusu piesārņošana var notikt no auga uz augu, bet vēl arvien horizontālā pārnese netiek atzīta!

VIII

Es uzskatu, ka ĢMO ir ģenētiski monstri, kuri tiek izplatīti dabā, jo tie netiek kontrolēti nemaz vai ļoti maz. Tie mums tiek uzspiesti un tiešām ir runa par ĢMO uzspiešanu visai planētai. Tā ir pretzinātniska un antidemokrātiska darbība. Pretzinātniska tādēļ, ka, piemēram, ja zinātnieks sāk pētīt pirāli un to, kā izvairīties no tās uzbrukumiem kukurūzai, zinātniekam tas ir izsmeļams temats pats par sevi un viņa pienākums ir pretstatīt visas iespējas. Starp tām transģenēzi, protams, bet ir arī citas. Turklāt ir jāizpēta ražošanas veids un iespējamais risks, tas jāsalīdzina, ir jāizvērtē citas iespējas. Vai var rīkoties citādi? Vai var panākt to pašu rezultātu bez riska? Un, ja sistemātiski uzstādītu šo iespēju jautājumus, ieraudzītu, ka tranģenēze zemkopībā ir kā ceļamkrāns, lai pārvietotu smilšu graudu. Un kad es saku, ka demokrātija te tiek izsmieta, tas nozīmē, ka minimālais, kas būtu jādara diskutējot par alternatīvām zemkopībā, ir par šiem jautājumiem konsultēties ar zemniekiem. Un pārtikas ražošanas jautājumos sarunāties ar vides aizsardzības apvienībām, patērētāju apvienībām utt. Bet pagaidām sarunas noris tikai starp zinātniekiem, kuri ļaužu kopienu noliek fakta priekšā. Un, ja šodien mūsu planēta jau ir kā liela miskaste, tas nenozīmē, ka to drīkst vēl pārveidot par laboratorijas pētījumu galdu.

Diskusijas rosināšanai?

1) Ko darīt ikdienā, lai izsargātos no modificētas pārtikas? Kā to būtu jāiezīmē veikalos?

2) Vai esam likumdošanā pietiekoši aizsargāti no ĢMO?

3) Kādas ir alternatīvas ģenētiski modificētai pārtikai situācijā, kad pasaulē ir tik daudz trūkumcietēju?