KO DARĪT?

Anonīms saglabāja, Tr, 06/08/2011 - 20:27

 Latvijas vēsturē pirmo reizi Prezidents atlaiž Saeimu! Viens no argumentiem lēmumam par Saeimas atlaišanu Valda Zatlera runā bija “demokrātijas privatizācija”. Daudzi to saista ar ekonomiskās un politiskās varas saaugšanas tendenci, kas Latvijā sākās jau pirms 20 gadiem. Zīmīgi, ka vārdā pagaidām nosaukti tikai 3 oligarhi. Bet vai tiešām Latvijā viņu ir tik maz? Un vai uz Latvijas politiku neizdara spiedienu netieši arī daudz turīgāki un varenāki cilvēki no ārvalstīm. Vai vispār ir valstis bez „oligarhisma”? Protams, to var saukt arī citādi – par lobismu. Bet vai tas daudz maina būtību? Mūziku pasūta tie, kuri par to maksā. Daudzi sabiedrība mēdz ciniski atzīt, ka nauda ir mūsdienu cilvēka vienīgais dievs. Var jau simboliski rīkot oligarhu bēres un cīnīties ar oligarhu katram pašam sevī. Tomēr šai parādībai var meklēt arī dziļākus cēloņus. Viens no tādiem – brīvā tirgus kapitālisma un demokrātijas pretruna. Iespējams, tā nav neatrisināma. Taču patlaban tās risināšanā Latvija ir nonākusi strupceļā.

Andrejs Mūrnieks, Dr. sc. adm. Vai sācies karš ar „oligarhismu”?  

Vai Valsts prezidenta lēmums uzsākt Saeimas atlaišanas procedūru bija pamatots? Skaidrs, ka to varēja motivēt labāk. Ne jau tikai kā konfliktu starp likumdevēju un tiesu varu. Tā nu ir sanācis, ka iegansts – atļaujas izdošana viena deputāta dzīves vietu pārmeklēšanai – ir visvājākais arguments, prokuratūras iesniegto dokumentu pretrunīguma dēļ. Pie Saeimas atlaišanas pamatojuma drīzāk vajadzētu pieskaitīt nulles deklarācijas likuma nepieņemšanu. Iestrēdzis likumprojekts par kriminālatbildību fiziskām personām par smagiem politisko organizāciju finansēšanas noteikumu pārkāpumiem. Ja vēlamies politiskās partijas brīvas no sponsoru (oligarhu) naudas ietekmes, tad tās jāfinansē ar nodokļu maksātāju naudu, kā tas tiek praktizēts citviet ES, uzskata, piemēram, 10. Saeimas deputāts Atis Lejiņš. Desmitā Saeima nav izrādījusi interesi arī par izmaiņām vēlēšanu sistēmā, par ko sabiedrībā daudz diskutēts.

Izvērtējot notiekošo Latvijā nevar norobežoties no likumsakarībām, kas vērojamas citur pasaulē, piemēram, saasinās pretruna starp diviem varas principiem – starp kapitālismu (brīvo tirgu) un demokrātiju. Demokrātija paredz absolūtu politisko tiesību vienlīdzību (viens cilvēks – viena balss), turpretī kapitālisms nozīmē to, ka ekonomiski spēcīgākais izstumj vājāko – pierāda L. Turovs. [Thurow, 1996, 31] Viņš uzskata, ka princips “izdzīvo stiprākais” un nevienlīdzīga pirktspēja veido ekonomiskās efektivitātes būtību kapitālismā. Ļaudis un firmas tiecas pēc efektivitātes, lai kļūtu bagātākas. Pateicoties brīvajam tirgum, bagātākie kļūst vēl bagātāki, bet ekonomiski vājākie zaudē.

Demokrātija ar valsts (kā sabiedrības vadības galvenā mehānisma) palīdzību savukārt tiecas pēc vienlīdzīgām iespējām, piemēram, piedāvājot visiem vienādu sākuma izglītību, ar nodokļu palīdzību pārdalot ienākumus. Taču, ņemot vērā mūsdienu kapitāla pārvietošanās ātrumu un apjomu, valsts vara zaudē starptautiskajam kapitālam. Tās nozīme samazinās – uzskata sociologs Z. Baumans. [Бауман, 2002, 132]

Vai valsts varas vājināšanās (pazaudēšanas, nozagšanas) būtība plašākā nozīmē nav pilnīgs kontroles zudums no tautas puses pār ekonomiskajiem un politiskajiem procesiem (atteikšanās no savas naudas, robežām, vairāku pilsonību atzīšana vienam indivīdam u. c.)?

Šaurākā nozīmē valsts nozagšana notiek kādu vietējo ekonomisko grupējumu labā, kas cenšas valsts kontroles un sadales funkcijas izmantot pārsvarā savās interesēs. Vissliktākajā gadījumā vara var nonākt kriminālu grupējumu rokās, kā tas šur tur ir noticis Latīņamerikā. Taču tas viss nebūtu iespējams, ja tauta – mūsdienu demokrātijas iespēju apstākļos – būtu vienota gan rīcībā, gan idejiski.

Nacionālas valsts institūcijas un starptautiskā kapitāla pretrunas atspoguļojas arī konkrētās ideoloģijās. Ir politiskie spēki, kas iestājas par valsts nozīmes saglabāšanu: tas tādā vai citādā veidā sastopams sociāldemokrātu, nacionāli konservatīvu partiju un daļēji kristīgo demokrātu ideoloģijās. Citi politiskie spēki ir par tādu brīvā tirgus veidošanu, ko nekas neiegrožotu (mūsdienās – labi pazīstamā neoliberālisma ekonomiskā ideoloģija).

Latvijā un citviet pasaulē papildus šai pretrunai iezīmējas arī cīņa starp vietējā kapitāla un ārvalstu kapitāla (ārzemju banku, investoru) interesēm. Vietējā kapitāla intereses it kā tiecas aizstāvēt tā dēvētās oligarhu partijas (jāsaka – ne visai sekmīgi). Otro ekonomisko spēku intereses – vairāk vai mazāk – aizsargājušas gandrīz visas līdzšinējās Latvijas valdības (piemēram, patlaban starptautiskais aizņēmums pamatā vērsts uz banku sistēmas stabilizēšanu, nevis uzņēmējdarbības attīstīšanu).

Vai šādā kontekstā oligarhisms jāsaprot kā vispārēja parādība?

Jā un nē. Rietumos tomēr striktāk nodalītas varas zaru kompetences un naudas vara ir mazāk jūtama vai maskētāka. Miljonāri retāk tieši iejaucas politikā un retāk startē vēlēšanās. Turklāt kopējais tiesiskās kārtības un likumu spēks ir daudz lielāks. Gandrīz neiespējami ir cilvēkam ar apšaubāmu reputāciju ilgstoši saglabāt sabiedrības, mediju un vēlētāju atbalstu. Grūti iedomāties, ka pēc Jūrmalgeitas sarunām līdzīga gadījuma kāds no tajās iesaistītajiem politiķiem varētu atgūt vēlētāju uzticību kādā vecās demokrātijas valstī.

Atslēga demokrātijas reālai iedzīvināšanai politikas procesos tātad ir morālā atbildība, turklāt ne tikai vārdos. Taču nebūs līdzēts tikai ar kādu morāles kodeksa pieņemšanu (kuru varēs piekārt uz nagliņas un aizmirst). Pārmaiņām jāskar plašāk visa publiskā telpa, tostarp mediji. Daži simboliski runā par “jaunu derību” jeb vienošanos starp tautu un eliti, starp varas atzariem, starp morāli un politiku. Jāpanāk izpildvaras nošķiršana no likumdevējas varas (piemēram, ja deputāts kļūst par ministru, tad zaudē deputāta pilnvaras uz visu sasaukuma laiku u. tml.). Ir jānāk izmaiņām vēlēšanu sistēmā (mažoritārā, jauktā) tā, lai vēlētāji iegūtu kontroli pār deputātiem arī Saeimas vēlēšanu starplaikā. Tad nebūtu kā tagad, kad daļas deputātu vainas dēļ jāatlaiž visa Saeima.

Vai esam gatavi šādai fundamentālai atjaunotnei, politiskās sistēmas restartēšanai?

Valda Zatlera rīcība mums paver šādu iespēju. Taču ar nosacījumu, ka inteliģence ne tikai rakstīs atbalsta vēstules, bet arī piedalīsies aktīvā sabiedrības pārveidē. Līdzīgi, kā tas bija Trešajā atmodā. Uz laiku ir jāatliek iesāktā grāmata, glezna vai projekts un jāiesaistās politikā.

Kā?

Vispirms jau apzinot un izdiskutējot katras jomas ietvaros tos absolūti neatliekamos 5–10 soļus, kas varētu šo nozari izvilkt no stagnācijas. Par to jāvienojas profesionāļu vidē.

Ir jāvienojas arī par tām vērtībām, kuras konsekventi centīsimies īstenot – visi. Ir jāatsakās no ērtās klišejas par to, ka viss ir relatīvs (tā tas nav pat Einšteina “relativitātes teorijā”). Protams, ka monopola uz absolūto patiesību nav nevienam, tomēr tas nenozīmē, ka patiesības nav vispār, ka mēs nevarētu tuvoties tās izpratnei. Varam vismaz vienoties par principiem: reāls taisnīgums darbos, nevis vārdos, meli jebkurā formā ir nepieņemami, tradicionālās ģimenes vērtība ir neapstrīdama, tāpat kā cilvēka cieņa, godīgums, līdzcietība, kā arī cieņa pret Latvijas kultūru, vēsturi un latviešu tautu un valodu.

Visbeidzot ir jāmeklē savs trešais ceļš – starp gļēvu padošanos globalizācijas negatīvajām sekām un aprobežotu antiglobālismu, starp kašķīgu, sektantisku nacionālismu un lētu kosmopolītismu, starp galējo liberālismu un tikai pagātnē sakņotu konservatīvismu, starp kolektīvismu, kas mantots no PSRS laikiem, un galēju individuālismu, ko cenšamies piesavināties no Rietumiem, starp stindzinošo plānveida ekonomiku un nekontrolējamu brīvo tirgu ar tajā ieprogrammētajām krīzēm, starp valsts diktātu, no vienas puses, un atomizētu egoistu patērētājsabiedrību, no otras puses. Atrodot pareizo vidus ceļu. Nemētājoties no viena grāvja otrā – kā tas diemžēl noticis visus 20 iepriekšējos gadus. Šajā ceļā mums diez vai līdzēs Igaunijas atdarināšana vai nekritiska citu valstu pieredzes pārņemšana. Jāatceras, ka ne vienmēr pareizais ir tikai un vienīgi vidusceļš. Ir situācijas, kur jāizvēlas kategoriska nostāja. Piemēram, aizsargājot jau nosauktās pamatvērtības.

Ir skaidri jāapzinās, ka oligarhisma pamatā ir aplami veiktā pri(h)vatizācija, kuru pamatoja, atsaucoties uz Rietumu liberālisma principiem. Taču faktiski notika valsts mantas izdāļāšana savējiem par sviestmaizi. Vai tas nedraud mums atkal saistībā ar nodomiem privatizēt palikušos valsts uzņēmumus?

Valsts mērogā lielā mērā daudz kas ir atkarīgs no Valda Zatlera izvēles:

1) vai nu pievienoties esošajiem politiskajiem spēkiem (vienalga, kurā partijā), kas diemžēl šos 11 mēnešos tā arī nav spējuši izdarīt būtiskāko, ko sabiedrība no tiem gaidīja, vai

2) veidot JAUNU visas TAUTAS KUSTĪBU Latvijas atjaunotnei.

Pēdējā gadījumā būtiskākais ir nevis atbalstam piesaistītās naudas daudzums (neatkārtot Einara Repšes kļūdu – prasīt miljonu no tautas!), bet gan iesaistītās personības, profesionāļu atbalsts un skaidra ideoloģiskā platforma.

Konkrētais interneta vietnes atjaunotne.lv pienesums šīs vasaras karsto debašu jomā ir veidot un uzturēt dialogu, dot iespēju domāt un izteikties. Katrs, kurš vēlas diskutēt par procesiem sabiedrībā konstruktīvi, profesionāli un bez negatīvām emocijām, ir aicināts sūtīt rakstus, komentēt tos, kopīgi meklējot risinājumus ikvienā jomā visas Latvijas atjaunotnes labā.

Ne vienmēr un visur ir jārada viss pilnībā no jauna. Divritenis nav otrreiz jāizgudro. Morāles jomā ir jāatjauno vērtības, kas allaž ir bijušas Latvijas un Eiropas kultūras mantojumā. Tās tikai jāaktualizē un jāiedzīvina atbilstoši jaunajiem izaicinājumiem, kurus mums izvirza pašreizējais laiks un situācija.

 

1.       Thurow, L., C. The Future of Capitalism. How Today’s Economic Forces Shape Tomorrow’ s World. – London: Nicolas Barley Publishing, 1996.

2.       Бауман, З. Индивидуализированное общество. – Москва : Логос, 2002.

5 komentāri

Jau iepriekš gribu pateikt,

Rakstīja Edvīns Puķe Ceturtā atmoda 4ATA (nav pārbaudīts), Sv, 06/26/2011 - 05:12

Jau iepriekš gribu pateikt, ka mani parādītie skaitļi ir tikai ļoti aptuveni, jo ar grūtībām izlobīti no dažādām ne sevišķi precīzām publikācijām. Tāpēc šie cipari uzskatāmi par ļoti aptuveniem novērtējumiem, kas gan nekādā veidā neiespaido vispārējos kvalitatīvos secinājumus.     Mēģināšu pievērsties faktam, ka politiķu mērķtiecīgā darbība apvainojot pensionārus, skolotājus, ārstus budžeta izniekošanā( kā gan savādāk traktēt ienākumu samazinājumus) un negribēšanā "glābt Latviju", ir klaji saskatāma vēlme bagatalizēt galveno vaininieku izšķērdībā – mūsu hipertrofēto valsts aparātu, kurš ne tikai noēd budžetu, bet ar neskaitāmu šķēršļu palīdzību nožņaudz jebkuru attīstību un pilsoņu aktivitāti. Varas spēles sarīdot atsevišķas ļaužu grupas laupa tām loģiskā prāta spējas un tās "aiz kokiem nevar saskatīt mežu" Nav jau runa tikai par progresīvo nodokli, un citiem neapstrīdamiem politiski - ekonomiskajiem instrumentiem par kuriem ir tikai atrunāšanās, bet tā vietā valdība proponē absurdo saukli par valdības spēju SAGĀDĀT darba vietas un VEICINĀT eksportu. Tā vietā būtu jābūt tikai diskusijai par žņauga noņemšanas paņēmieniem. Bet kur tad likties visiem šiem žņaudzējiem?. Paši taču sevi brīvprātīgi neeksekutēs!! Pats kardinālākais jautājums ir: Kā panākt lai vara atsakās no savas varas (naudas izšķērdēšanas) īstenošanas bez revolūcijas, bet gan piekāpšanās ceļā. Revolūcijas ārdošais spēks ir draudīgs un pārmaiņu radītais posts šai paaudzei parasti ir lielāks par ieguvumu. Man personīgi pietiek ar dziesmotās revolūcijas radīto morāli ekonomisko postu. Ceru, ka mums pietiks padoma neļaujot izspēlēt vienu tautas daļu pret otru, kā mantiskos tā arī etniskos jautājumos. Daži cipari pārdomām: Pēc valsts kancelejas datiem valsts pārvaldes struktūrās nodarbināti tikai !?! ap 10 % iedzīvotāju, tātad 200 000. Patiesībā skaits ir daudz lielāks, jo dažādo aģentūru un citā veidā pārvaldei pietuvināto institūciju un lietpratēju skaits ir ap 100000 cilvēku Cilvēka mācību un iemaņu gūšanas laiks- patērēšana- ir līdz 25 gadu vecumam, aktīvais vērtību radīšanas periods no 25 līdz 65 tātad ap 40 gadi un tad atkal patērēšanas periods līdz 80 gadiem 15 gadi. Rezultātā tikai puse no iedzīvotājiem ir ražojoša un puse patērējoša! Šī vienkāršā aritmētika parāda, ka patiesībā „pārvaldnieku“ attiecīgais skaits noēd ap trešo daļu no kopējiem ienākumiem, jo tikai 600 000 strādājošiem jāpaēdina 300 000 „kalpotājus“ Jāatmet nabaga grašus 600000 pensionāriem un vēl jāpierēķina bezdarbnieku armija. Ja ņem vērā, ka pārvalde ne tikai algās izlieto monokļu maksātāju naudu bet pierēķinot pārējos aparāta darbības nodrošināšanai nepieciešamos līdzekļus – mājas, ekspluatācijas izdevumi sakari komunikācijas transports u.t.t sanāks gluži astronomiska summa tuvu 50%!!! Lūk kur ir strukturālās reformas sāls. Bet naudas līdzekļi nav vienīgais zaudējums. Daudz lielāku postu rada bezcerīgais morāli psiholoģiskais klimats, kura lielums naudas izteiksmē nav izsakāms un ir daudz nozīmīgāks nācijas izdzīvošanai, kura pašreiz ir nopietni apdraudēta. Manuprāt bez nopietnas pārvaldes aparāta funkciju tiesiski ekonomiskās izpētes un to rezultātu publiskošanas un attiecīgu strukturālu pārmaiņu ieteikumiem no strupceļa neizkļūt. Mani pieticīgie mēģinājumi problēmas risināšanā brīvprātīgas pašdarbības veidā ir gaužam neefektīvi, pirmkārt totāli nepietiekamo datu apkopojumu un to pieejamības dēļ. Elementāras informācijas atklāšanai bija vajadzīgs NEO!! Otrkārt kamikadze vienpatis šo gordija mezglu pārcirst nevarPar budžetu :650 000 pensionāriem ,vidēji pa 140 Ls ,2009 gadā izmaksāts 90 miljoni Ls. Tas ir ne vairāk par 5 % . Tajā pašā laikā labklājības ministrijā vidējais amatu vietu skaits gadā ir 4953 ar vidējo algu 449 LsTIKAI ALGĀS 2,5 miljoni Ls. plus pārējie izdevumi apmēram 1miljons latu mēnesī ir 3,5 iljoni .Proti 4% no pensijām.UZ KATRIEM 120 PENSIONĀRIEM IR VIENSMINISTRIJAS DARBINIEKS!"Izzagta valsts nav tikai dažu neliešu roku darbs.Neglaimojiet tiem! Viņi jau nedarbojās vienatnē, tumsas aizsegā, kamēr mūsu nebija mājās. Tos apkalpoja milzīga ierēdņu armija, kas baudīja un joprojām bezkaunīgi bauda nepelnītus labumus."Jānis Danoss Edvīns PuķeCETURTĀS ATMODAS TAUTAS ARMIJAhttp://www.facebook.com/4atmodahttp://www.facebook.com/pages/4ATA/144372358921138

Jebkura vēlēšanu sistēma ir

Rakstīja de facto (nav pārbaudīts), Tr, 06/15/2011 - 15:09

Jebkura vēlēšanu sistēma ir laba ja vēlētāji spēj reāli analizēt valstī notiekošos procesus un paši patstāvīgi pieņemt lēmumus !Tik ilgi kamēr masu mediji būs  varas elites rokās nekas reāli vēlēšanu sistēmā nemainīsies jo birokrātija(varas elite)labi prot sevi saglabāt un saeimā netiks pieņemti Satversmes grozījumi,kuri apdraudēs pašu atrašanos siltajās vietiņās.Bijušie PSKP darboņi ir ieņēmuši savu nišu un skalo smadzenes un tauta tic utopiskajiem solījumiem un turpinās balsot iepriekšējā veidā.Ja Zatlers uzdrošinātos izveidot jaunu politisko spēku un neizvirzītu uz saeimu nevienu bijušo deputātu....jautājumi iegūtu citu gaitu un būtu reāla iespēja izmainīt politisko konjunktūru atbilstoši sabiedrības interesēm.Ja nekas tāds nenotiks tad tikai masu neapmierinātība un plašas demonstrācijas lauzīs šo stagnāciju un elites visatļautību!!!

Reizēm cilvēku problēmas

Rakstīja Andreja brālis (nav pārbaudīts), Pk, 06/10/2011 - 18:56

Reizēm cilvēku problēmas kļūst saprotamākas, meklējot līdzības dzīvnieku pasaulē. Ja kāds grib pieņemt mājās pieaugušu bezpajumtes suni, izbadējušos klaidoni, dot tam pajumti, iztiku un ievest savā mājā gandrīz kā ģimenes locekli, viņš jutīsies pārsteigts un neapmierināts, ka suns tik drīz neatmetīs savus bezpajumtnieka tikumus un paradumus. Tas turpinās riet uz katru un visiem, arī saimnieku, apčurāt saimnieka košumkrūmus, izrakņāt puķu dobes, vest mājās svešas kuces un zagt no galda ēdamo pie pirmās izdevības. Labticīgā saimnieka labie nodomi nedos gaidīto rezultātu. Nepateicība un cūcīgā uzvedība būs alga par rūpēm un laipnību. Vai to pašu mēs nesaskatām mūsu pilsoņu attieksmē pret savu valsti? Sava tuvāka apzagšana, darba devēja blēdība pret darbinieku, nodokļu nemaksāšana, vides piesārņošana, dzīves telpas piegānīšana, savas pilsētas žogu un sienu apķēzīšana, savas valdības un valstsvīru apriešana, vai tā nav gana suniska rīcība? Kāds secinājums? Jāsāk ar dresūru, jāradina pie uzvedības noteikumiem. Liberālā demokrātija nepieļauj indivīda gribas apspiešanu. Indivīdam ir tiesības rīkoties gana lopiski. Un šo lopiskumu propagandē plašsaziņas līdzekļos, piekopj savstarpējās internetdiskusijās, neprotestējot akceptē pilsoņu vairākums. Ikreiz Saeimas vēlēšanās vairākums izvēlas tos politiskos grupējumus, kuri neprasa domāt, izglītoties un mainīties pašam pilsonim, bet lēnprātīgi pacieš pūļa nievas un žurnalistu demagoģiju kā obligātu piedevu pie deputāta algas. Politiski neizglītotu, arī aktīvu pūli grūti identificēt par tautu, bet kāmēr tas neapgūs politikas ābeci, nepieņems stabilus uzvedības noteikumus, kristīgās morāles principus, neuzņemsies atbildību par savu izvēli, no tā tauta neiznāks, kaut rīkosim Saeimas vēlēšanas ik pēc pusgada.  Tāpat kā pagājušos 20 gadus turpināsim maldīties pēcpadomju mežā kā no aploka izlaists aitu bars, kamēr vien uzķersimies uz žurnalistu un t.s. politologu pasviestā populisma āķa. Vai nošaujot trīs oligarhus paši kļūsim gudrāki? Un vai viņu ir tik vien kā trīs? 

Paldies par pārdomām!

Rakstīja Autors (nav pārbaudīts), Se, 06/11/2011 - 08:45

Paldies par pārdomām! protams, ka oligarhu nav tikai trīs!Jautāums ir - kā veidot tauts kontroli pār Saeimu, lai deputāti nenonāktu oligarhu varā. Kādi , pēc Jūsu domām būtu varianti?Jaiktā sistēma, mažoritārā?

Tautas kontrole pār Saeimu ir

Rakstīja Andreja brālis (nav pārbaudīts), Pk, 07/08/2011 - 16:33

Tautas kontrole pār Saeimu ir ļoti vienkārši iespējama lieta. Galvenais šķērslis ir pilsoņu vairākuma nevēlēšanās jebko saprast un zināt, par jebko interesēties, jebkādā veidā iesaistīties politiskajos procesos. Tam par iemeslu, ne tikai indivīda dabiskais slinkums nedarīt to, bez kā var iztikt, ko, viņaprāt, vajadzētu darīt kādam citam, bet arī 20 gadus plašsaziņas līdzekļos publiskotie šaura t.s. politologu loka, pašu žurnalistu un atsevišķu "ekspertu" viedokļi un atlasīta, nevis pilnīga informācija, veiksmīgi kultivētā negācija pret politiķiem, politiku, jebko, kas saistīts ar politiku. Jo katrs, kurš nodarbojas ar politiku profesionālā vai amatiera līmenī, bez izsķirības un individuāla vērtējuma pēc definīcijas ir karjerists, blēdis, zaglis, nelietis u.t.t., jau sākot no deputāta vai ministra palīga līdz Valsts prezidentam. Populāra tēze - jaunajā Saeimā nevienu bijušo deputātu. Tātad, visi vienādi maitas bez izšķirības. Mūsu vēlēšanu sistēma ļauj katram pilsonim izvēlēties savu politisko virzienu, demokrātijas modeli un regulēt pēc sava prāta partijas piedāvāto sarakstu. Protams, vēlētājam jābūs saprašanai, kāda demokrātija atbilst viņa interesēm - liberālā, sociālā, nacionālā vai kristīgā. Pilsoņa noraidošam viedoklim jābūt pamatotam ar konkrēta politiķa nedarbiem, nevis paša nekompetenci un nevēlmi uzzināt un izprast savu un valsts nelaimju cēloni. Saeimu var mainīt divreiz gadā, bet kamēr ikviens pilsonis neapjēgs par ko un kāpēc viņš balso vai nebalso, nesekos līdzi deputātu runām un balsojumiem, nerīkos sapulces un neaicinās deputātus uz diskusiju, publiski leposies ar savu nekompetenci elementāros valsts pārvaldes jautājumos, nekāda oligarhu atšaušana mums nelīdzēs. Ja tauta nevīžo vai nejēdz savu valsti pārvaldīt ar parlamentāras demokrātijas dotām pilsoņu politiskajām tiesībām un pienākumiem, glābiņš ir autoritāra vara bez politiskajām brīvībām ar vadoņa ieceltiem ministriem un vietvalžiem. Vai mēs to gribam, vai tomēr sāksim mācīties politikas ābeci? Un visam pamatā ir nācijas ideoloģiskā platforma, kuras mums nav zināma iepriekšēja vēstures perioda iespaidā. Fiziski sagrautā un morāli pazemotā Vācija pēc kara izvēlējās kristīgo demokrātiju par pamatu savai atdzimšanai. Vācu tauta izvērtēja savas kļūdas, alošanos 1933. gadā, nožēloja nacistu grēkus, saņēma piedošanu un rietumu pasaules atbalstu. Kāpēc mēs negribam sekot viņu piemēram? Vai ne tāpēc, ka nespējam noformulēt attieksmi pret komunistu nodarījumiem, nespējam nožēlot lai saņemtu piedošanu, lai panāktu nācijas izlīgumu un veidotu solidāru sabiedrību? Vai tāpēc, ka lielākajai pilsoņu daļai ir svarīgāka savu personīgo sociālisma iekarojumu saglabāšana, nekā okupācijas seku novēršana valstī kopumā? Vai to nepierādīja jau 5.Saeimas vēlēšanas un arī turpmāk sekošana katram jaunam "vadonim", kurš nāk ar jaunu pārbēdzēju komandu? Vai šī nebūs kārtējā reize, kad netiks vērtēti politiķi pēc nopelniem, bet piederības un partijas nosaukuma? Jau atkal izskanējis sauklis - jaunajā Saeimā nevienu, kas kaut reizi jau bijis deputāts! Kad cilvēciskā muļķība pārstās būt tautas vadlīnija savas valsts atjaunošanai?     

Pievienot jaunu komentāru

Šī lauka saturs tiks saglabāts privāts un nebūs pieejams publiski.
  • Mājas lapu adreses un e-pasta adreses automātiski tiek pārveidotas par saitēm.
  • Atļautie HTML tagi: <a> <em> <strong> <cite> <code> <ul> <ol> <li> <dl> <dt> <dd> <img>
  • Rindas un rindkopas tiek pārnestas uz jaunu rindu automātiski.
  • Image links with 'rel="lightbox"' in the <a> tag will appear in a Lightbox when clicked on.

Vairāk par formatēšanas iespējām

CAPTCHA
Lai novērstu SPAM nejaucības
Image CAPTCHA
Ievadiet attēlā redzamos simbolus.