Kultūrai – nē!?

admin saglabāja, Ce, 08/24/2017 - 17:42

Kultūrai – nē!? Pamfleta autors: Andrejs Mūrnieks

Sarunu festivālā LAMPA notika diskusija par kultūras nozīmi mūsdienu sabiedrībā[1]. Studenti, kuri to organizēja – lūdza mani būt par tādu kā „sātana advokātu”, „kas ļaunu vienmēr grib, bet labu nes”[2]. Tas nozīmē: minēt iemeslus, kāpēc kultūras apguve un mācīšanās skolās (kultūras vēstures, kulturoloģijas vai kādās citās formās) – būtu nevēlama.

Šo pamfletu var nosaukt par „kultūras apoloģiju izejot no pretējā” jeb „apoloģiju caur noliegumu”[3]. Tajā apgalvots pretējais tam, ko autors domā un kam tic.

 (Turpmāk tekstā ar jēdzienu „kultūra” sapratīsim „augsto kultūru” jeb „Kultūru” ar „lielo burtu” – tas nozīmē: vērtības un augstākos ideālus, kas vieno cilvēkus kādā sabiedrībā, nevis masu kultūru.)

Kāpēc kultūra un tās apguve būtu nevēlama, varbūt pat BĪSTAMA?

 

Pirmkārt, kultūra piedāvā cilvēkam augstus morālus kritērijus un paraugus.  Salīdzinot ar tiem esošo realitāti – cilvēki varētu kritiskāk vērtēt notiekošo. Tas ir bīstami jebkurai varai. Briestu neapmierinātība ar meliem, kuluāru sarunām, shēmošanu un politiķu nepamatotiem solījumiem.

Otrkārt, kultūra attīsta brīvdomību[4], jo ļauj iepazīt dažādu sabiedrību pagātnes pieredzi – tradīcijās un vēsturē. Tas palīdz iegūt jaunus skatupunktus uz notiekošo. Bet ļaudīm taču jāsamierinās ar to, kas ir. Turpretī kultūrā, piemēram, literatūrā un teātrī, mēs sastopamies ar paraugiem varonīgai un uzņēmīgai rīcībai. Tas var apdraudēt esošo kārtību, iedvesmot pilsoņus protestiem. Lai tas nenotiktu, – augstās kultūras vietā – labāk piedāvāt TV un masu medijos piezemētus tēlus, kuru vienīgā jēga ir dzīvot tikai šeit un tagad, tenkot, domāt par saviem tērpiem, ārējo imidžu vai realitātes šoviem. Ja ļaudis nezinās, ka tas kādreiz jau noticis, piemēram, Senajā Romā, un novedis šo civilizāciju pie bojā ejas, tad viņi turpinās domāt tikai par baudu un naudu – tā kalpojot industrijām, kas viņus apgādā ar „maizi un izrādēm”!

Treškārt, klasiskā kultūra visbiežāk skaudri liek apzināties eksistenciālos jautājumus, mudina tiekties pēc patiesības, tiekties pēc pilnīgā, mūžīgā, transcendentā, iedvesmo cilvēku būt par kaut ko vairāk – nekā viņš ir. Tāpēc tā traucē manipulēt ar cilvēku un padarīt ļaudis par viegli vadāmu pūli. Kultūra atraisa cilvēkos ilgas pēc neikdienišķā, ideālā. Tas var kļūt bīstami patērētājsabiedrības sistēmai. Ko tad darīs un kā pelnīs lēto piedāvājumu producenti, seriālu ražotāji, Coca colas un hamburgeru tirgotāji? Kas pirks „zīmola preces” un citus krāmus? Tā jau visa globālā ekonomika var apstāties...!

Lai to nepieļautu, lai mazinātu kultūras ietekmi, ir vairākas metodes.

Vispirms, protams, jāpanāk, lai cilvēki nespētu vienoties par to, kas tad ir kultūra. Lai nebūtu skaidrs, kad par kultūru runā kā par mākslas sinonīmu, kad – kā par cilvēka pārveidotu vidi, kad – par uzvedības paradumu kopumu, kad – par vērtību sistēmu.

Nē – vēsturei!

 

Kultūra izaug no vēstures, no tradīcijām, no gadsimtos krātas pieredzes un vērtībām. Jāapcērt kultūrai „saknes”! Jāizslēdz vēsturiskā pieredze no sabiedrības apziņas “Neziņā ir spēks!”[5]. Ja nu tomēr kaut kas jāmāca, tad lai cilvēkiem vēsture asociētos tikai ar „sausiem” gadskaitļiem, vai – vēsturē tie redzētu tikai negatīvo. Tas radīs pārliecību, ka mūsdienas ir labākais, kas jebkad pastāvējis. Jāpanāk, lai pagātnē cilvēki saskatītu tikai karus un vardarbību, verdzību un dzimtbūšanu, sirojumus un inkvizīciju, intrigas un melus, masu slepkavības un sieviešu apspiešanu.  Tad jebkura blēdība, shēmošana, spekulācija, kukuļdošana – mūsdienās – izskatīsies pēc bērnu spēlītēm, salīdzinot ar tām šausmām, kas pieredzētas senatnē.

Lai nevienam neienāktu prātā, ka cilvēki var notikumu gaitu mainīt, jāiedveš pārliecība, ka vēsturi nosaka nemaināmi, no cilvēka gribas neatkarīgi vareni spēki – piemēram, dzīvnieku pasaulē novērotā dabiskā atlase. Tas jāattiecina uz cilvēku sabiedrību kā cīņa par „dzīves telpu” un varu – starp rasēm un tautām vai – starp šķirām, vai – starp ekonomiskajiem grupējumiem, vai – starp dzimumiem.

Jau no skolas sola jāliek saprast, ka cilvēku spēkos nav mainīt vēstures gaitu!

Ir arī otrs paņēmiens kā neitralizēt vēsturi – parādīt to kā neizzināmu melu kamolu vai sazvērestību sēriju. Par katru vēsturisku notikumu taču var sameklēt pretrunīgus apgalvojumus un vērtējumus. Ej nu zini kā bija patiesībā! Ir jāmāca viedokļu vēsture, nevis faktu vēsture!  Šāda pieeja jāattaisno ar kritiskās domāšanas mācīšanu. Vēsture ir pretrunīgu skatījumu purvs. (Ideāli šādam nolūkam der „Da Vinči kods”. It kā romāns, it kā slepenas sazvērestības atmaskojums.) Tas palīdzēs cilvēkiem saprast, ka vēsturiskās patiesības vienkārši nav. Lai katrs domā, ka vēsture ir tas, kas kādam izdevīgi, ka ar vēsturi var pamatot jebko. Līdz ar to ļaudis atmetīs ar roku patiesības noskaidrošanai, savu senču paraugam, savas tautas, valsts un civilizācijas mantojumam, un beidzot sāks dzīvot tikai šodienai – pērkot visu, ko viņam iesaka reklāma, uzticoties tam, ko iestāsta masu mediji un politiskā propaganda.

Vislabāk mācīt tikai par pēdējo gadsimtu. Senākais notikums, uz ko atsaukties, lai būtu Franču buržuāziskā revolūcija. (Dž Orvela romānā „1984” – speciāls valsts departaments pārraksta vēsturi katru mēnesi atbilstoši partijas tā brīža politiskajām un ekonomiskajām problēmām un lēmumiem! Tas varbūt ir pārspīlēti, bet svarīgi, lai ļaudis nemeklētu sakarības civilizāciju attīstībai tūkstošgadu griezumā un nepētītu krīžu un pagrimuma iemeslus, ko varētu attiecināt uz mūsdienām!) Jāmāca ir tikai par tiem tematiem, kas ir dienas kārtībā patlaban (sieviešu tiesības, brīvais tirgus, seksualitātes atbrīvošana utml.). Galvenais nesalīdzināt viena laikmeta sabiedrības un to vērtības savā starpā, bet konfrontēt tās tikai ar mūsu izpratni par vērtībām. Tad jebkuram būs skaidrs, ka vienīgā pareizā sistēma ir tā, kas patlaban valda.

Nē - varoņiem!

 

Ja tomēr kultūra kaut kādā mērā tiktu mācīta, tad jāpanāk, lai skolēni nepazītu varoņus un ģēnijus[6]. Par varoņiem – cilvēkiem, kuri spējuši ziedoties kādas augstākas idejas vai citu cilvēku labā – labāk nestāstīt nemaz. Jo citādi vēl ļaudis iedomāsies, ka viņi paši arī var ietekmēt sabiedrības procesus, nopietni iestājoties par savas tautas vajadzībām. Tas nu būtu pēdējais, ko vajadzētu pieļaut! Citādi tas var apturēt globalizāciju, kas taču laimīgi virzās uz visu nāciju saplūšanu vienotā masā, vienotas ekonomikas virzienā, vienas valodas, vienas politiskās sistēmas un vienas masu kultūras virzienā, līdz būs tapusi „brīnišķīgā jaunā pasaule”[7]. Pagātnes nacionālo varoņu piemērs varētu pamudināt cilvēkus iestāties par savu kopienu, par savas nacionālās valstu interesēm. Tas ir bīstami! Tā līdz revolūcijām vai nemieriem var būt tikai viens solis! Ģēniji un varoņi taču parādītu, ka pat viens cilvēks var mainīt politikas, zinātnes, mākslas vai pat veselas civilizācijas nākotni. Tas nekur neder! Mūsdienās ir vajadzīgi patērētāji, nevis cīnītāji.

Cilvēka uzdevums ir lepni un brīvi ņemt kredītus un tad visu mūžu vergot, lai tos atdotu. Galvenais iedvest viņiem, ka tieši tā arī ir pati augstākā brīvības un progresa izpausme. Tāpēc jāiestāsta, ka ikviens cilvēks ir pasaules „naba”, kuram ir tiesības jebkuru savu iegribu izpaust un apmierināt. Ieņēmis šo priekšstatu galvā, iedomīgs un pašpārliecināts, no savām saknēm un tradīcijām atteicies indivīds necentīsies izkopt savu garīgo dzīvi, savas spējas un radošo potenciālu, bet gan tieksies baudīt, pirkt un tērēt – to, ko viņam sarūpējuši un notirgojuši – citi. Vislabāk strādās tāds vergs, kurš būs pārliecināts, ka pats izvēlējies savu dzīvesveidu un ir pats brīvākais cilvēks pasaulē...

Vēl viens paņēmiens kā neitralizēt varoņu ietekmi, ir izskaidrot ģēnija parādīšanos ar nejaušību, dzīves apstākļiem, ”vēsturisko nepieciešamību”, vai iedzimtību, bet – vislabāk – ar slimību, ar kādu anomāliju bērnībā, psihisku traumu utml. Teicienu „no ģēnija līdz ārprātīgajam ir tikai viens solis” jāapvērš otrādi! Ja visi ģēniji ir slimi dīvaiņi, tad taču neviens netieksies kļūt par ģēniju, par izcilību, jo nevēlēsies kļūt par trako.

Ja nu tomēr ievērojamas vēsturiskās personas būtu jāmin, tad labāk mācīt par noziedzniekiem un masu slepkavām – par Hitleru, Staļinu, Ļeņinu Mao, Čingishanu, Torkvemadu, Boržijām, Neronu un Polu Potu.  Pilnīgi lieki ir vēsturē vai kulturoloģijā minēt par Albertu Šveiceru, Bērtranu Raselu, Asīzes Francisku, Kalkutas Terēzi, Martinu Luteru Kingu, Robēru Šūmani, Blēzu Paskālu vai Mahatmu Gandiju.

Ja tomēr nāktos kādu no minētajiem raksturot, tad atcerēsimies, ka jebkuram varonim var atrast trūkumus! Pat Kalkutas Terēzei nebija kaut kas kārtībā ar grāmatvedību! Tas nekas, ka viņa izglābusi 40 000 cilvēkus no nāves un ciešanām – jārada šaubas arī par viņu. Nevar būt, ka cilvēki rīkojas nesavtīgi! Gan jau, ka tur ir kāds slēpts vai neapzināts savtīgs iemesls, tikai jārok! Arī ievērojamu cilvēku biogrāfijas jāpārvērš par šādiem „cūku rakumiem”, rūpīgi meklējot – kādu neķītru, savtīgu vai slimīgu impulsu mudināts cilvēks pēkšņi bija kļuvis tik altruistisks, radošs vai varonīgs. Ideālu cilvēku nav! Visi darbojas savtīgās interesēs!

„Pasaki, kas ir tavs draugs un es pateikušu, kas esi Tu pats”. Šo teicienu var pārfrāzēt: „pasaki, kas ir Tavs varonis, un es pateikšu, kas esi Tu pats”.

Kādam jābūt mūsdienu cilvēka varonim?

Jārūpējas, lai par skolēnu paraugiem kļūst viduvējības, piemēram, no realitātes šoviem. Tie būs cilvēki, kuri vāji māk dziedāt, dejot, vai neprot uzvesties un savaldīties – tādi, kuri ir nedaudz zem vidējā līmeņa. Lai katrs mietpilsonis pie sava TV ekrāna varētu pašapmierināti konstatēt: „nu šitā dziedāt, izteikties vai dejot varētu arī es, vienkārši tam "pajolim", kurš tur mokās un stostās ekrānā, ir paveicies nokļūt raidījumā!” Šādu cilvēku atrašanos TV ekrānos jāattaisno ar “reālās dzīves” parādīšanas nepieciešamību. Māksla taču jātuvina tautai! „Māksla pieder tautai”! Katram skolēnam savus pokemonus un teletūbijus! Lai tik skraida un ķersta brīvajā laikā! Galvenais – netraucēt un neapgrūtināt ar mājas darbiem!

Ja realitātes šovu “ierindas” personāži kļūst pārāk garlaicīgi, tad par varoņiem jāpiedāvā seklas, banālu interešu virzītas, izrādīties gribošas „zvaigznes”, kuru intereses būtu: pēc iespējas pilnāks drēbju skapis ar apģērbiem un pilns bārs ar alkoholiskiem dzērieniem.

Nē – morālei!

 

Vai kultūras mācīšana būtu jāsaista ar morāli? Noteikti – nē!  Ar prieku jākonstatē, ka ir izdevies vismaz 'tikumības' jēdzienu padarīt smieklīgu un bezjēdzīgu. Tas nu uz ilgu laiku ir pārvērsts par sinonīmu viduslaiku tumsonībai un muļķībai. Paldies par to tiem, kuri piedalījās ņirgāšanās kampaņā par „tikumības vadlīnijām”!  Pats labākais, ka pat tie, kuri par tām iestājās, nu ir pieklusuši – pēc cīņas – un tālāk vairs nerūpējas, lai kaut kas no tā, kas tur sarakstīts, tiktu reāli īstenots izglītībā. Bet tikmēr skolu, kurās māca ētikas vai filozofijas mācību priekšmetus, paliek arvien mazāk. Un – pareizi! Kāpēc apgrūtināt bērnus ar tik grūtām lietām? Labāk izklaidēt ar jautriem uzdevumiem, viegliem testiem, dažādiem nebūtiskiem, bet intriģējošiem tematiem. Būtu labi, ja skolēni būtu atvērti jebkuram jaunam piedāvājumam, bez jebkādām robežām un muļķīgām morāles normām. Esam taču „atvērtā sabiedrība”. Kāds negudrs komentētājs gan ir teicis, ka „organisms visatvērtākais ir uz operācijas galda, bez dakteru palīdzības gan tā ilgi dzīvot nevar”[8]. Bet dakteri, par laimi, mums ir. To ir vesels pulks, kuri gatavi pastrostēt, uzkūdīt, kārdināt, paglaimot, iestāstīt un attaisnot jebkuru atkāpi no muļķīgajām normām, apsveicot jebkuru uzdrīkstēšanos nemitīga sabiedrības apziņas progresa virzībā uz arvien tālākiem atbrīvošanās apvāršņiem. Līdz ikvienam jau asinīs būs pilnīga „pakļaušanās”[9]! Ļaudis iemācīsies vienmēr „peldēt pa straumi (nevis pret straumi)[10]”!

Jāmāca, ka vienīgā morāle ir tā, kas izriet no likumiem, nevis likumiem jābalstās uz vērtībām un morāles principiem. (Bet likumus vienmēr varēs pieņemt to interesēs, kam nauda un vara.) Morāle un vērtības taču katrā laikmetā ir savas. Tātad nekādas universālas morāles nav, ko vajadzētu ievērot visiem. Katrai grupai, tautai, laikmetam vai kultūrai un katram indivīdam taču ir sava izpratne par to, kas ļauns un kas labs.
Galvenais, lai cilvēkiem nerastos ne mazākās aizdomas, ka morālu kārtību būtu iespējams saskatīt vēsturē. Jānovērš domas, ka noziegumi galu galā nāk gaismā un to veicēji vai pieļāvēji saņem atmaksu, ka sabiedrības, kas nicina morāli un sistemātiski pieļauj netaisnības vai paverdzina citas tautas – galu galā – iznīkst. Uzskati par vēsturiskā taisnīguma lomu pagātnē ir nevis atklāti jānoliedz, bet tos vislabāk neitralizēt – parādot, ka tie ir naivi. Visu nosaka ekonomika, ieroči, resursi un politiskā viltība. Tad cilvēki arī mūsdienās neprasīs no politiķiem godīgumu, bet ievēlēs tos, kuri „zags mazāk”, varbūt padalīsies ar nozagto. Viņi meklēs nevis taisnīgumu un patiesīgumu politikā, bet efektivitāti, izdevīgumu un tūlītēju labumu sev – kādu atlaidi transportā vai apsveikumu svētkos, bet ne mērķtiecīgu valsts izaugsmi.

saturam!

 

Svarīgi novirzīt uzmanību no jautājumiem „kas” un „kāpēc” uz jautājumu: „kā”, no satura – uz tehnikām un metodēm, no mērķa – uz līdzekļiem. Tad cilvēks beidzot sāks uztvert pasauli kā izmantojamu objektu, kura vienīgais mērķis ir paša vajadzību apmierināšana. Jautājums par esamības augstāko jēgu – jau diezgan pasen ir gandrīz izzudis no cilvēku apziņas. Tas ir labi! Indivīdiem ar emocionālāku pieeju tā vietā jāpiedāvā lokāla dabas aizsardzības tematika – ne jau patēriņa fundamentālo paradumu maiņai, bet sirdsmieram. Lai kāds skaļš pikets par dzīvnieku likteni cirkā aizstāj jebkuru domu par atturības, pieticības un mērenības nozīmi savā dzīvē un patērētājsabiedrības sistēmā.

Pilnīgi pietiek, ja skolās veselības mācībā iemāca rīkoties ar zināmiem gumijas izstrādājumiem, dabas zinībās – pastaigā pa mežu meklējot sēnes, vizuālajā mākslā iedveš domu, ka jebkurš smērējums ar otu jau ir mākslas darbs, bet mūzikā – jebkurš troksnis taču ir modernā mūzika (aleatorika, klasteri).

Literatūrā jāpanāk, lai skolēniem nemāca par daiļdarba saturu, varoņiem, tēliem un idejām, bet tikai par formu, mākslinieciskās izteiksmes tehnikām. Vislabāk regulāri šokēt ar kādu neparastāku izteiksmes līdzekli, piemēram, lamu vārdiem dzejolī. Tas pārvērtīs stundu par jautru piedzīvojumu, bet novērsīs no tādām kaitīgām lietām kā pārdomas par savas dzīves jēgu, no domām par savas tautas nākotni (demogrāfiskās krīzes dēļ) vai visas cilvēces likteni (pieaugot spriedzei starp civilizācijām).

Vēl paliek kādreiz populārā „kultūras vēsture” jeb „kulturoloģija”[11]. Bet pirmais solis tās ietekmes mazināšanā jau noticis pirms gadiem, kad izdevās no šī mācību priekšmeta gandrīz pilnībā izskaust visu vēsturisko, pārsaucot „kultūras vēsturi” par „kulturoloģiju” un – pie reizes – samazinot tam stundu skaitu. Būtu ideāli, ja to varētu pilnībā integrēt sociālajās zinībās vai mākslu mācību priekšmetos, vai politiskajā vēsturē.

Ja tomēr tā paliek skolu plānos, tajā ir jāiekļauj pēc iespējas vairāk sarežģītu terminu, pretrunīgu teoriju, nenoteiktības un jucekļa. Jāiestāsta, ka egoisms ir humānisms, bet visatļautība – brīvība, piedošanas vietā jāsludina tikai iecietība – pret visu, arī pret ļauno, jo ļaunajam taču esot jābūt līdzsvarā ar labo. Novecojošā vārda „mīlestība” vietā, lai runa ir tikai par seksu! Bet patiesības nav un nevar būt, jo viss taču ir relatīvs!

Un pats pēdējais – ir jāraugās, lai diskusijām par kultūru nekad nesekotu rīcība kultūras politikā un izglītībā. Lai tas paliek jauku sarīkojumu – tādu kā LAMPA – ietvaros – par ko pačalot intelektuāļiem savā vidē.  Pārējiem „kultūras grozā” pietiks ar „saimnieks meklē brūti”, „pīrādziņ nāc ārā”, svingeru šoviem un ekstrasensu cīņām.

Labu apetīti un saldu dusu!




[1] Diskusija „Nākotnes cilvēks ar un bez kultūras izglītības" notika sarunu festivālā LAMPA 2017. gada 30. jūnijā plkst. 18. 00 – Cēsīs. - Kultūras Pedagogu biedrības (KPB) inicēta projekta ietvaros.

[2] J.V.Gētes traģēdijas „Fausts” personāža Mefistofeļa vārdi. Sk. Gēte, J. V. “Fausts” – Rīga: „Liesma”, 1972, 50. lpp.

[3] Analoģija ar Dr. hist. Andreja Zubova publikāciju „Apoloģija caur nāvi”. Sk. Zubovs, A. „Apoloģija caur nāvi” // Grāmata – 93’ 1, Rīga, 1993

[4] Sk. interviju ar Dr. hab. philos. Maiju Kūli: http://atjaunotne.lv/articles/ka-vienot-sabiedribu-latvija-un-eiropa

[5] Tēze no Džordža Orvela romāna “1984”. Sk. Orvels, Dž. „1984” – Rīga: „Zvaigzne ABC”, 2004, 2010, 2016, 36. lpp.

[6] Par varoņu lomu Senās Grieķijas vēsturē un kultūrā iznācis apjomīgs Dr. hist. Harija Tumana pētījums. Sk. Tumans, H. „Varoņi un varonībā senajā Grieķijā” – Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2015

[7] Atsauce uz Oldesa Hakslija antiutopiju „Brave New World”. Sk. Hakslijs, O. „Brīnišķīgā jaunā pasaule” – Rīga: „Atēna”, 1999

[8] Sk. laikrakstā „Diena” – 10. 06. 2017. – 16. lpp.

[9] Atsauce uz Mišela Velbeka romānu „Pakļaušanās” un tā teatralizāciju JRT Alvja Hermaņa režijā. Sk.  Velbeks, M. „Pakļaušanās” – Rīga: „Jāņa Rozes apgāds”, 2016

[10] „Dzīva zivs peld pret straumi, beigta – tikai pa straumi.” Sk. interviju ar Dr. hist. Hariju Tumanu: http://atjaunotne.lv/articles/dziva-zivs-peld-pret-straumi

[11] Sk. Mūrnieks A. „Ko darīt, lai reformas izglītībā izdotos?” – portālā „Delfi” 24. 04. 2017: http://www.delfi.lv/news/comment/comment/andrejs-murnieks-ko-darit-lai-reformas-izglitiba-izdotos.d?id=48761707

0 comments

Pievienot jaunu komentāru

Šī lauka saturs tiks saglabāts privāts un nebūs pieejams publiski.
  • Mājas lapu adreses un e-pasta adreses automātiski tiek pārveidotas par saitēm.
  • Atļautie HTML tagi: <a> <em> <strong> <cite> <code> <ul> <ol> <li> <dl> <dt> <dd> <img>
  • Rindas un rindkopas tiek pārnestas uz jaunu rindu automātiski.
  • Image links with 'rel="lightbox"' in the <a> tag will appear in a Lightbox when clicked on.

Vairāk par formatēšanas iespējām

CAPTCHA
Lai novērstu SPAM nejaucības
Image CAPTCHA
Ievadiet attēlā redzamos simbolus.