Kur drošāk skolot bērnu - Latvijā vai Norvēģijā?

Pēdējā laikā gan Latvijā, gan citviet Eiropā palielinās to bērnu skaits, kuri tiek atņemti viņu vecākiem pateicoties sociālo dienestu darbībai (t.s. “juvenālajai justīcijai”). Atbilstošie dienesti (Latvijā - bāriņtiesa) šķiet bieži vien rīkojas visai pārsteidzīgi. Uz ārzemēm darba meklējumos aizceļojušajiem latviešiem turklāt jārēķinās ar citu pieeju audzināšanai vietējās skolās, kas ne visiem ir pieņemama. Piedāvājam Atjaunotnes lasītājiem 1) informāciju par kādas mātes pieredzi Norvēģijā, kas pieejama arī portāla TVNET, un 2) plašāku analīzi un statistiku, kas atrodama Kristīnes Putincevas publikācijā “Dienā”.

Kādas latvietes stāts par skolu Norvēģijā

Lai gan bieži vien Latvijā dzīvojošajiem šķiet, ka Ziemeļvalstīs viss ir labāk nekā pie mums, patiesībā ne vienmēr tā ir. Arī latviete Baiba, kura Norvēģijā dzīvo jau vairākus gadus, pārliecinājusies, ka sākumskolas izglītība Latvijā ir augstākā līmenī un mums pieņemamāka. Viņa akcentē - nav tā, ka Norvēģijas skolās viss ir tikai slikti, jo ir arī daudz pozitīvu lietu.

Baiba intervijā stāsta, ka pirms vairākiem gadiem uz Norvēģiju aizbrauca ne tāpēc, ka viņai Latvijā klājās slikti. Viņai bija labs amats un alga savā dzimtajā pilsētā. Aptuveni 30 gadus vecajai sievietei, kas studēja maģistrantūrā, profesionālās attīstības iespējas bija pietiekamas. Bet līdz ar ekonomisko krīzi viņa saskārās ar dažādu darbā iesāktu svarīgu projektu bezkaislīgu ierobežošanu un pat apstādināšanu. Tas sievieti sarūgtinājis.

Tā kā viņa iepriekš vasarā bija strādājusi Norvēģijā pagaidu darbu, viņa krīzes laikā nolēma doties uz šo valsti atkal. Toreiz viņas dēlam bija tikai daži gadi, un viņš palika Latvijā pie Baibas mammas.

Sieviete norāda, ka parasti iedzīvošanās svešā valstī nevienam nav pārāk viegla, vismaz sākumā. Taču labi, ka viņai bija zināma darba vieta. Vispirms viņa strādāja nelielā strādnieku viesnīcu kompleksā kalnos, kur darīja visus iespējamos darbus, sākot ar istabu uzkopšanu, beidzot ar darbu bārā. Pēc tam viņa mainīja dzīves un darba vietu, pārceļoties uz lielāku pilsētu. Kad dēlam bija seši gadi, viņas dzīves apstākļi bija tādi, lai ņemtu puiku pie sevis uz Norvēģiju.

Kā interesantu notikumu sēriju Baiba atceras dēla dokumentu kārtošanu. Viņai pašai ar dokumentiem iepriekš nebija nekādu problēmu, bet nepilngadīgajam dēlam atbildīgās iestādes darbiniece ilgāku laiku nevēlējās dot atļauju dzīvot Norvēģijā. Puika jau vairākus mēnešus bija dzīvojis un mācījies Norvēģijas skolā, kad pēc neskaitāmu izziņu uzrādīšanas viņam beidzot izsniedza oficiālu atļauju. Turklāt pastāvīgās darbinieces aizstājējai nemaz nevajadzēja “lentās” izziņas, ko iepriekš prasīja viņas kolēģe, kas izrādījās iebraucēju pretiniece.

Kā puikam gāja skolā?

Pirmās divas klases Kārlis mācījās Norvēģijas skolā, bet šovasar viņi nolēma mainīt skolu un puika iestājās Rīgas Komercskolas tālmācības kursā. Baiba ir ļoti apmierināta ar šo lēmumu. Šķiet, ka astoņus gadus vecais puika dažās nedēļās Latvijas skolā apguvis vairāk nekā Norvēģijas skolā divu gadu laikā.

Baiba stāsta, ka Norvēģijas skolā audzēkņiem nebija gandrīz nekādu prasību un disciplīnas. Latvijas skolās prasības pret bērnu ir augstākas. Piemēram, ja bērns Norvēģijas skolā kādu dienu nevēlas mācīties un grib doties laukā, viņam to ļauj. Tur visas nodarbības notiek rotaļu veidā, bet Baiba bažījas, vai rotaļu un nedisciplinētības nav pārāk daudz. Latvijā bērniem dod vairāk konkrētu un akadēmisku zināšanu.

Iespējams, bērnu visatļautība saistīta ar Ziemeļvalstī valdošo kārtību, ka cilvēki, tostarp bērni, ir ļoti labi informēti par savām tiesībām un pie mazākā pārkāpuma, par ko Latvijā neviens neliktos ne zinis, ziņo uzraugošajai iestādei, kas var lemt par bērna izņemšanu no ģimenes. Ja Latvijā gadās redzēt, ka pieaugušie paceļ balsi pret bērniem, parauj aiz rokas vai iesit pa ausi, Norvēģijā tas skaitās liels pārkāpums, tāpēc vecāki un skolotāji tā neatļaujas rīkoties. Lai skolotājiem nepārmestu vardarbīgu attieksmi pret bērniem, viņi bērniem atļauj ļoti daudz, dažkārt pārāk daudz. Pazūd atšķirības starp bērnu un pieaugušo, starp skolēnu un skolotāju. Trūkst savstarpējās cieņas.

Pat balss paaugstināšana pret bērniem var izraisīt skolotājai nepatikšanas.

Baiba stāsta kādu absurdu gadījumu. Pagājušā gada rudenī viņa bija nolēmusi kopā ar dēlu doties apciemot draudzeni Liverpūlē, Lielbritānijā. Viņa pabrīdināja, ka saistībā ar šo braucienu Kārlis divas dienas nebūs skolā. Izglītības iestāde atbildēja, ka tādā gadījumā jāvēršas vietējā komūnā (pašvaldībā) un jālūdz atļauja puikas izvešanai no valsts. Labi, Baiba sazinājās ar komūnas pārstāvi.

Liels bija Baibas pārsteigums, kad komūna neatļāva dēlam uz divām dienām izbraukt no valsts un kavēt skolu.

Lai gan komūna norādīja, ka Kārlim nevajadzētu kavēt divas skolas dienas, Baiba skaidroja, ka konkrētā pirmdiena bija noteikta kā sporta diena, kad mācības nenotiek, bet otrdienā bērni devās pārgājienā. Tādējādi šo ceļojumu nevarētu uzskatīt par īpašu mācību traucēšanu.

Vispār šajā Norvēģijas skolā ir savdabīgs mācību režīms. Pirmo klašu skolēniem pirmdiena ir normāla mācību diena, otrdienās bērni dodas pārgājienos (tie notiek jebkuros laika apstākļos, pat salā), bet trešdienas ir brīvdienas un bērniem nav jāiet uz skolu, lai viņi pārāk nenogurtu. Ceturtdienas atkal ir normālas mācību dienas, bet piektdienas ir īsās dienas, kad bērni izglītojas tikai līdz pulksten 12.

Kad Baiba nolēma mainīt dēla skolu, viņa devās uz Norvēģijas izglītības iestādi pēc izziņas par puikas apgūto divos gados. Viņai teica, ka nekādu speciālu izziņu šādiem gadījumiem nav, bet, ja jaunās skolas pārstāvjiem rodas kādi jautājumi, var piezvanīt uz veco skolu. Labi, ka Rīgas Komercskolā nāca pretī un uzņēma puiku trešajā klasē.

Citādā dzimumaudzināšana

Arī saistībā ar bērnu dzimumaudzināšanu latviete piedzīvojusi visai savdabīgus gadījumus. Kādu dienu Kārlis stāstījis, ka viņam bija konflikts ar klasesbiedru. Mamma vaicājusi – kāpēc?

Dēls skaidrojis, ka konflikts ar klasesbiedru radies tāpēc, ka viņš līdis virsū laizīties un bučoties ar mēli.

Skolotāja nekā neesot reaģējusi, bet pēc tam Baiba izsaukta uz skolu, kur aizrādīts, ka Kārlis atraida klasesbiedru, kas arī esot iebraucējs. Mamma izstāstījusi, kāpēc dēls piekāvis otru puiku un ka viņa Kārli audzina par īstu vīrieti.

Tāpat viņa ir neizpratnē, kāpēc bērnu zīmējumu izstādē skolā bija izlikti arī dažādi seksuālas pozas un uzrakstus attēlojoši darbi. Latviete neuzskata, ka pirmās vai otrās klases skolēniem būtu uz tiem jāskatās, pat ja tos zīmējuši pirmo līdz sesto klašu skolēni.

Turklāt viņas draudzene, kurai ir divas meitas, vēl pirms bērnu skolas gaitu sākuma saskārās ar dīvainu grāmatu, ar kuras palīdzību bērni mācījās alfabētu. Līdzīgi kā Latvijas ābecēs, arī tur pie katra burta bija vārds, kas sākas ar konkrēto burtu, un raksturojošs zīmējums.

Burtu 'e' bērni mācījās ar vārdu erekcija, ko raksturoja zīmējums ar kailu vīrieti.

Baiba norāda, ka pie šādas dzimumaudzināšanas, kas veicina homoseksualitāti, nav jābrīnās, ka Norvēģijā ir ļoti daudz geju un lesbiešu.

Tāpat valstī notiek daudz seksuālo noziegumu. Iespējams, tie varētu būt daļēji saistīti ar 12. klašu absolventu pēdējo mācību mēnesi, kad skolēni var darīt pilnīgi visu (kopumā seksuālajiem noziegumiem iemesli ir ļoti daudzi un dažādi, tas ir tikai viens no). Vienkāršoti runājot, jaunieši publiski ārdās un lieto alkoholu. Šajā laikā uz ielām var redzēt ļoti daudz piedzērušos jauniešu. Baiba norāda, ka parasti katrs jaunietis savā laikā «noraujas» un izmēģina dažādas līdz tam aizliegtas lietas un vielas, bet latviete šaubās vai vajadzīga tik masviedīga ārdīšanās.

Kopumā Baiba ir gandarīta, ka nolēmusi turpmāk dēlu izglītot Latvijas skolā, nevis turpināt mācības Norvēģijas skolā. Turklāt puika ir ļoti patriotisks un priecājas par iespēju mācīties latviski, kaut arī tas sagādā nelielus sarežģījumus un mācību procesā vajadzīga lielāka mammas iesaiste.

Pēc sarunas Baiba vēl akcentē - nav tā, ka Norvēģijas skolās viss ir tikai slikti, kā pozitīvo minot to, ka bērniem tiek nodrošināta arī mātes valodas mācīšana. Turklāt Norvēģijā ir ļoti dažādas skolas, kuru mācību process tiek organizēts ļoti dažādi. Pirmajās klasēs uzsvars tiek likts uz bērnu socializāciju.

Rakstu var lasīt arī portālā “TVNET”:

http://www.tvnet.lv/egoiste/aktuali/577223-norvegijas_skola_liek_vilties_latvietei

Palielinās bērnu izņemšanu skaits no latviešu ģimenēm Norvēģijā

Vietnes YouTube meklētājā ierakstot Barnevernet, kas Norvēģijā apzīmē bērnu tiesību aizsardzības iestādi (analoģisku Latvijas bāriņtiesām), parādās dramatiski video. Aiz atslēgvārdiem "terors" un "bērnu nolaupīšana" skatāmi kadri, ko varētu raksturot kā ikviena gādīga vecāka murgu - pie durvīm pieklauvē formās tērpti varas iestādes darbinieki un paziņo, ka ieradušies pakaļ bērniem, jo esot aizdomas, ka ģimenē viņi ir apdraudēti, trešdien vēsta laikraksts Diena.

Sākas histērija - raud bērni, vecāki un citi mājinieki. Nelūgtie viesi bez emocijām bērnus tomēr aizved. Turpat iespējams noskatīties arī dokumentālās filmas un izglītojošus materiālus par to, kā Norvēģijā nepazaudēt savas atvases. Pamācības par šo tēmu atrodamas arī ekonomiskajiem imigrantiem veidotajās padomu mājaslapās.

Ap Barneveret jeb bērnu policiju, kā iestādi dēvē tautas valodā, ir daudz mītu, nostāstu, neskaidrību, taču arī ne mazums skaudru stāstu no vecākiem, kuriem bērni atņemti bez lielām izredzēm viņus atkal atgūt. Tā kā to uz savas ādas izbaudījuši tūkstošiem imigrantu ģimeņu, ap Norvēģijas bērnu labklājības bezkompromisu sistēmu daudzās valstīs izplatījusies nelāga slava. Nonākuši bezspēcīgā stāvoklī, cilvēki, kuri Norvēģijā reiz ieradušies labākas dzīves meklējumos, pēc palīdzības vēršas savā dzimtenē - valsts iestādēs un medijos. Latvijā par to rakstīts presē, veidoti sižeti, Lietuvā televīzijā tika demonstrēta vesela pārraižu sērija, atklājot konkrētas lietas, savukārt skatītājiem Polijā bija iespēja sekot privātdetektīva gaitām, kuram finālā izdevās izzagt kādas poļu ģimenes atvases no Norvēģijas Bērnu labklājības sistēmas darbiniekiem un nogādāt atpakaļ Polijā - sava veida drošībā.

Ar bērniem saistītie jautājumi ir sensitīvi, vienaldzīgo nav, un, piemēram, Latvijā un Lietuvā iedzīvotāji, atbalstot savus tautiešus, pat rīkojuši piketus pie Norvēģijas vēstniecībām, pieprasot bērnu atdošanu. Šie un citi gadījumi ilustrē, kāpēc bērnu aizsardzība Norvēģijā no iekšpolitiska jautājuma kļuvusi par ārpolitisku problēmu. Diplomātiski skandāli starp Norvēģijas imigrantu izcelsmes valstīm (kam būtu jāaizstāv savi pilsoņi) un Norvēģiju līdz šim nav izcēlušies, tomēr ziemeļvalsts vadība apņēmusies vērst situāciju par labu, veicot skaidrojošo darbu. Šī plāna ietvaros uz Norvēģiju tika uzaicināti pa diviem žurnālistiem no katras Baltijas valsts, dodot iespēju tikties ar visu galveno bērnu labklājības sistēmu veidojošo iestāžu pārstāvjiem, izzināt situāciju, lai informāciju nodotu sabiedrībai savās valstīs. Kā uzskata Norvēģijas bērnu, vienlīdzības un sociālās iekļaušanas lietu ministre Solveiga Horna, sistēmas neslavas iemesls esot nepilnības komunikācijā, ārvalstnieku neinformētība par Norvēģijas bērnu aprūpes sistēmu, un tas radot augsni pārpratumiem. Viņa atzīst, ka pastāvošajā kārtībā esot nepilnības, kas būtu uzlabojamas, taču darbinieku pieļautās kļūdas, kad bērnus atņem nepamatoti, neesot sistemātiskas. Tikmēr imigrantu vidū parādījusies tendence nevest savas atvases līdzi uz Norvēģiju, atstājot pieskatīšanai radiniekiem - tā esot drošāk.

Aizspriedumi ņem virsroku?

Latviete Ieva Zigure-Rise Norvēģijā dzīvo jau divdesmit gadu un labi pārzina sociālo un tieslietu jomu. Vispirms ieguvusi sociālā darbinieka izglītību pēc tās pašas programmas, ko apgūst bērnu tiesību aizsardzības iestādes darbinieki, vēlāk izstudējusi jurisprudenci un pēdējos divus gadus praktizē Oslo kā advokāte. Viņas klientu lokā esot liels skaits imigrantu, un daudz lietu uz viņas darba galda saistītas tieši ar bērnu atņemšanas jautājumiem: "Tās ir smagas, tur mēdz būt nopietni cilvēktiesību pārkāpumi [no Norvēģijas bērnu tiesību aizsardzības iestāžu puses]." Ieva uzskata, ka Norvēģijas valdība situācijas risināšanai piegājusi no nepareizās puses - īstenojot komunikācijas kampaņu jeb pozitīvo propagandu imigrantu izcelsmes valstīs, nevis novēršot trūkumus bērnu tiesībsargu darbībā: "Uzskatu, ka viņi nav pietiekoši kvalificēti - viņiem ir tikai trīs gadu ilga sociālo darbinieku izglītība pēc vidusskolas. Šie cilvēki pārsvarā ir no darba klases vidus, ļoti aizspriedumaini, maz braukājuši pa pasauli, maz zina par citām kultūrām." Ieva min piemēru: "Reiz viena darbiniece veda mazu puisīti atpakaļ uz Latviju. Inspekcijas darbiniece zvanīja man no lidostas Oslo un baidījās, kas notiks Rīgas lidostā - vai bērna vectēvs, kuram bijušas problēmas ar alkoholu, varētu uzbrukt viņiem un nolaupīt bērnu. Man šo darbinieci nācās ļoti mierināt un drošināt, ka Latvija ir civilizēta valsts." Ieva sniedz palīdzību gan Latvijas, gan Krievijas, Čečenijas un citu valstu imigrantu ģimenēm un pauž pārliecību, ka, lai nonāktu bērnu tiesību aizstāvju redzeslokā, pietiekot ar faktu, ka esi svešas valsts pilsonis: "Norvēģijā ir aizspriedumi, ka Austrumeiropā pierasts sist bērnus. Tam visam komplektā nāk citi apstākļi - iebraucējiem parasti ir nedaudz sliktāki materiālie apstākļi, atšķirīga domāšana, mentalitāte. Tāpat arī - latvieši daudz strādā, jāpelna nauda, savukārt norvēģi uzskata, ka bērnam jābūt pirmajā vietā un viņam jāvelta pietiekami daudz laika. Pretējā gadījumā to var traktēt kā bērnu interešu neievērošanu."

Nosūdz zilumus un vecākus

Norvēģijas Ģimenes lietu direktorāta - iestādes, kuras pakļautībā ir visas bāriņtiesas, - vadītāja Mari Trommalda skaidro, ka inspektori nekad nerīkojoties bez iemesla - stereotipu vadīti: "Izveidots labi funkcionējošs tīkls, lai maksimāli nodrošinātu bērnu interešu aizsardzību. Skolotājiem, ārstiem, treneriem un citiem ir pienākums ziņot par bērnu aizdomīgu uzvedību, vecāku izturēšanos vai kādiem miesas bojājumiem. Tikai pēc tam iesaistāmies mēs, un bērna izņemšana no ģimenes ir galējais risinājums. Pirms tam ģimenei tiek sniegta palīdzība, konsultācijas." Laimīga bērnība ilgst visu mūžu - šāda nosaukuma izdevumā Norvēģijas atbildīgās iestādes izklāstījušas savu darbības plānu bērnu un jauniešu aizsardzībai no vardarbības un seksuālās izmantošanas. Iestādes pārstāvji atzīmē, ka vien 37 valstīs pieņemts regulējums, kas aizliedz bērnu fizisku iespaidošanu, bet lielākajā pasaules daļā vardarbība, pēršana tiekot uztverta kā pieņemama audzināšanas metode. Jāsaka, ka arī Latvijas tiesību akti aizliedz fiziski sodīt nepilngadīgos, taču Lietuvā un Igaunijā šāds regulējums nav spēkā.

Šķirti ilgu laiku

Līdz 2013. gada sākumam no Latvijas valstspiederīgo ģimenēm Norvēģijā izņemti esot bijuši četri bērni, vēl 47 atradušies norvēģu bāriņtiesas redzeslokā. Kopumā Norvēģijā tajā laikā dzīvojušas 1600 Latvijas imigrantu atvases. Zigure-Rise Dienai norāda, ka pēdējo divu gadu laikā, par ko oficiāla statistika vēl nav pieejama, bērnu izņemšanas gadījumu skaits no latviešu ģimenēm palielinājies: "Man vienai jau ir vairākas ar to saistītas aizstāvības lietas, taču es ne tuvu neesmu vienīgā advokāte." Latvijas vēstniecībā Norvēģijā atklāj, ka pēdējo trīs gadu laikā vēstniecībā ik gadu tiek reģistrēti vidēji divi trīs jauni gadījumi, kad pēc palīdzības vēršas Latvijas valstspiederīgo ģimenes, kurām atņemti bērni Norvēģijā.

Tas gan neattiecas uz latvieti Ģirtu (vārds mainīts) un viņa sievu, kuri Norvēģijā iekārtojušies, sākuši baudīt darba augļus, līdz šā gada janvārī viņiem atņemti visi trīs bērni - 13, 11 un deviņus gadus veci. «Bāriņtiesa par pamatojumu minēja, ka māte esot psiholoģiski nelīdzsvarota - par visu pārāk uztraucoties un sākusi raudāt, kad viņi ieradušies mūsu mājās. Mazo meitu skolā bija pratinājuši tik ilgi, līdz savā lauzītajā valodā pateikusi, ka tētis dzer alu. Ar to pietika, lai uzreiz, bez ierunām un psiholoģiskām ekspertīzēm atņemtu visus bērnus, kas bija cilvēktiesību pārkāpums. Katru ievietoja savā audžuģimenē, kas tur ir ievērojams ienākumu gūšanas veids, bet dēlu viņa audžumāte bija fiziski iespaidojusi, un tikai šī iemesla dēļ mums izdevās panākt, ka bērnus nodod pieskatīšanā mums pazīstamiem latviešiem.» Pagaidām vecāki ar bērniem drīkst tikties reizi mēnesī, bet nākamā tiesas sēde paredzēta decembrī, tāpēc nevar teikt, ka bērnu izņemšana no ģimenes ir dažu nedēļu jautājums, kā Dienai ar Ārlietu ministrijas starpniecību norāda Latvijas vēstniecībā Norvēģijā. To atzīmē arī Zigure-Rise, sakot, ka bērnu atgūšana esot ilgs un sarežģīts process, jo arī tiesneši parasti neapstrīdot bāriņtiesu darbinieku kompetenci. Tāpēc advokāte vecākiem iesakot primāri mēģināt panākt, lai Norvēģijas varas iestādes sūta bērnus uz Latviju, viņu lietas nododot vietējām bāriņtiesām, kas darbojoties pēc saprātīgākiem likumiem. "Uzskatu, ka nav pieņemami, ka bērnu atņem tāpēc, ka viņš sācis raudāt, kad māte viņam mainījusi autiņbiksītes un audzinātājai tas raisījis aizdomas par mājās pastāvošu seksuālu vardarbību. Šī konkrētā māte savu četrus gadus veco bērnu atguva tikai pēc pāris mēnešiem, kad bija beigusies ekspertīze, un nedomājot aizveda atpakaļ uz Latviju. Bet reiz par iemeslu bērna izņemšanai kalpojis tas, ka vecāki likuši mācīties spēlēt klavieres. Pieņemu, ka tāda prakse pastāv, jo nav īpašas intereses veicināt talantu attīstīšanu - norvēģiem vajadzīgs, lai imigrantu pēcteči būtu strādnieki, nevis ģēniji," viedokli pauž Zigure-Rise.

Bērni piesaista naudu

Norvēģijas Ārlietu ministrijas pārstāvji Baltijas valstu žurnālistiem noorganizēja tikšanos arī ar divām gados jaunām sievietēm, kuras savulaik pašas pusaudžu vecumā tikušas izņemtas no ģimenēm. Abas sievietes bija vienisprātis, ka toreiz bāriņtiesas pieņēmušas pareizu lēmumu, jo savās mājās viņas neesot bijušas pienācīgi aprūpētas un nav jutušās droši. Arī varas iestāžu pārstāvji uzsver, ka bērnu izņemšana neattiecas vienīgi uz imigrantu ģimenēm - daudz darba esot arī ar vietējiem, un norvēģu bērni svešu cilvēku aprūpē nonākot ne mazākā skaitā kā imigrantu.

"Ir pārāk daudz dīvainu gadījumu, kas liecina, ka norvēģu bērnu aizsardzībā ir būtiski trūkumi. Advokāti ceļ trauksmi, ka no ģimenēm izņem pārāk daudz bērnu, jo prakse ir vispirms izņemt un tikai pēc tam izzināt situāciju. Varas iestādēm šī situācija būtu jāmaina, taču tas nenotiek jau gadiem," Dienai stāsta Heniks Eugeniušs Maļinovskis - Polijas sabiedriskās televīzijas TVP pastāvīgais korespondents Norvēģijā. Viņam nācies veidot daudz materiālu par bērnu atņemšanas lietām, jo ar poļu imigrantiem tās gadoties bieži. Poļi ir skaitliski lielākā eiropiešu imigrantu grupa - 76 tūkstoši no kopumā 320 tūkstošiem. "Esmu sācis padziļināti pētīt bērnu labklājības sistēmu, un nevar neievērot, ka liela loma tajā ir naudai. Pēc dažādām aplēsēm, Barnevernet budžets ir aptuveni 16 miljonu eiro un katram brīvajam bērnam tiek piesaistīta liela - pat turīgās naftas un zivju eksportētājvalsts Norvēģijas līmenim ievērojama - naudas summa. Ir pazīmes, ka bāriņtiesu darbinieki ir personīgi saistīti ar dažādām audžuģimenēm, ļaujot tām piepelnīties, jo par katru bērnu mēnesī audžuģimenei valsts maksā gandrīz trīs tūkstošus eiro."

Pēdējo divu gadu laikā ir palielinājies bērnu izņemšanas gadījumu skaits no latviešu ģimenēm Norvēģijā, jo vietējās varasiestādes uzskata, ka bērni ģimenēs tiek apdraudēti.

2013.gadā 53 000 nepilngadīgo Norvēģijā bijusi saskarsme ar bērnu aprūpes sistēmas darbiniekiem, no kuriem ceturtā daļa bijuši imigrantu bērni.

Norvēģijas ģimenes lietu direktorāta statistikas dati liecina, ka tajā pašā gadā ārpusģimenes palīdzība piemērota 20 000 bērnu, daļa no viņiem no ģimenēm izņemti, tomēr precīzs skaits netiek atklāts.

Pilns teksts atrodams portālā “Diena”:

http://www.diena.lv/latvija/zinas/imigrantu-gimenes-labklajibas-meklejumos-norvegija-pazaude-bernus-14105611