MANIPULĀCIJU TEHNOLOĢIJAS

Progress mūsdienās ir ne tikai  komunikāciju (IKT), bet arī sociālo tehnoloģiju jomā. Tas rada – cita starpā – arī riskus. Tikai nesen esam aptvēruši kā reklāmas iespaido zemapziņu un programmē pircēju rīcību. Tikpat rafinēti darbojas ideoloģiskā propaganda, turklāt kā no Austrumiem, tā no Rietumiem. Jaunās metodes ir attīstījušās. Tās ārēji vairs nelīdzinās totalitāro sistēmu rupjajiem propagandas paņēmieniem. Viens no manipulāciju ar sabiedrību  pētniekiem ir amerikāņu sociologs Džozefs Overtons. Viņa domu īsu izklāstu piedāvājam arī Atjaunotnes lasītājiem. [NB! Raksta beigās pievienota svaiga ziņa par jaunu 21.gs. fenomenu – „panseksuāļiem”, kuri tiecas izmēģināt visas iespējamās seksuālās uzvedības formas. Iespējams, ka tā būs viena no nākamajām grupām, kas tieksies pēc sabiedrības atzīšanas – Dž. Overtona aprakstītajā veidā.]

Džozefs Overtons

Overtona „logu” teorija

Amerikāņu sociologs Džozefs Overtons [Joseph P. Overton (1960-2003), bijis viceprezidents Mackinac Center for Public Policy] aprakstīja tehnoloģiju, ar kuru soli pa solim var mainīt sabiedrības attieksmi pret tās pamatprincipiem [t.s. „Overtona logs” – vairāku pakāpju sociālo izmaiņu modelis sabiedrībā kategoriski nepieņemamu parādību normalizācijai un praktiskai ieviešanai]. Viņš atklāj kā pilnīgi nepieņemamas idejas tiek izvilktas no visnicināmākās kloākas, nomazgātas un tad iestrādātas tiesību aktos.

Tā ir nevis vienkārša smadzeņu skalošana, bet izsmalcinātāka tehnoloģija. Efektīvu un iedarbīgu to padara konsekventā un sistemātiskā tās piemērošana, ļaužu vairumam to pat nepamanot. Bet cilvēku sabiedrību iznīcināšanā šādas tehnoloģijas var būt efektīvākas par kodollādiņu.

Overtons rāda, ka sabiedrībā katrai idejai vai problēmai ir tā sauktais iespēju logs. Tas ietver sevī tādu politisko ideju loku, kurā tās uzskatāmas par pieņemamām, pamatojoties uz pašreizējo sabiedrības viedokli un attieksmi, kas politiķiem stingri jāievēro, lai tos nevainotu pārmērīgā radikālismā un ekstrēmismā. Loga pārbīde notiek, nevis mainoties politiķu idejām, bet gan tad, kad idejas jau mainījušas sabiedrību, kura balso par šiem politiķiem.

Pirmais posms – “No neiedomājamā uz radikālo”

Mērķis: noņemt parādībai apspriešanas tabu, paust parādību pēc iespējas plašākam cilvēku lokam, diskusijas par parādību pārvērst par parastu lietu, tad piešķirt šīm diskusijām svarīgumu. Ar šo nolūku parādību ieved informācijas laukā kā izaicinoši radikālu. Tas piesaista uzmanību. Diskusijas par tēmu kļūst organizētas – kā vērā ņemama problēma sabiedriskos un akadēmiskos forumos.

Otrais posms – “No radikālā uz pieņemamo”

Mērķis: jēdzienu aizstāšana, nomainot emocionāli nepieņemamus terminus uz emocionāli neitrāliem. Šajā posmā tiek ieviesti jauni jēdzieni, kuri apzīmē parādības tādas citas puses, kuras sabiedrības apziņā vairs neraisa sašutuma uzplūdus.

Trešais posms – “No pieņemamā uz saprātīgo”

Mērķis: ieviest ideju par apskatāmās parādības dabiskumu. Tiek izmantoti gan zinātniski, gan pseidozinātniski fakti un skaidrojumi, kas parādībai piedēvē it kā dabisku raksturu. Šis ir lūzuma posms, kad absolūti margināla parādība kļūst sabiedrībai saprotama. Parādības adepti parasti ir tie, kas savai pašrealizācijai meklē oriģinālas formas.

Ceturtais posms – “No saprātīgā uz populāro”

Mērķis: masu apziņā ieviest domu par parādības it kā esošu izplatību sabiedrībā. Asociēt parādību ar konkrētām populārām personām, kuras izraisa patīkamu iespaidu.

Piektais posms – “No populārā uz politisko”

Mērķis: parādība kļūst par politiski svarīgu jautājumu. Parādības noraidījums nu ir cilvēktiesību pārkāpums. Tiek ieviesta negatīva attieksme pret jebkādu parādības nosodījumu. Nepaklausīgo savaldīšanai tiek izveidoti jauni krimināllikuma panti.

Tādējādi, īstenojot pēc kārtas piecus informācijas tehnoloģijas ziņā visai vienkāršus soļus, kāda sociāli bīstama parādība var tikt sabiedrības acīs pārveidota par normālu, būtiski nepieciešamu un ar likumu aizsargājamu.

Šādā veidā Rietumos tika legalizēts homoseksuālisms un viendzimuma laulības.

Uzskatāmības pēc šajā shēmā varētu modulēt arī ko citu. Ņemsim ko pilnīgi neiedomājamu – kanibālismu un ideju legalizēt „cilvēku tiesības” apēst vienam otru. Pietiekami šaušalīgs piemērs. Tomēr pirmais precedents jau ir bijis Vācijā, kur viens cilvēks apēda otru pēc abu vienošanās.

Protams, tagad – 2015. gadā nebūtu ne mazākās iespējas propagandēt kanibālismu – sabiedrības sašutums būtu neizmērojams. Šī situācija nozīmē, ka pašlaik iespēju logā jautājums par kanibālisma legalizāciju ir nulles stadijā, ko saskaņā ar Overtona teoriju sauc par “Neiespējamo” [neiedomājamo]. Tagad modelēsim, kā “Neiespējamais” tiktu īstenots, izejot caur visām iespēju loga stadijām.

Kanibālisma tēma sabiedrībā joprojām ir bezgala pretīga un absolūti nepieņemama. Šo tēmu pagaidām neapspriež presē, tā ir neiedomājama, absurda un pilnīgi tabuizēta. Tātad – pirmā Overtona loga kustībai jābūt kanibālisma tēmas pārvietošanai no neiedomājamas  uz radikālu.

Mums taču ir vārda brīvība. Nu, kāpēc tad neparunāt par kanibālismu? Zinātnieki var runāt par visu – zinātniekiem nekas nav tabu, tie pēta visu. Un, ja tā, tad var, piemēram, sasaukt etnoloģijas simpoziju par tēmu “Polinēzijas cilšu eksotiskie rituāli”. Apspriest tēmas vēsturi, iegūt faktus un autoritatīvus zinātniskus ziņojumus par kanibālismu.

Lūk, par kanibālismu, izrādās, var parunāt un nepārkāpt zinātniskā loka robežas.

Vienlaicīgi ar zinātnisko diskusiju uzrodas radikālie kanibāli, kurus noteikti pamana plašsaziņas līdzekļos un sociālajos tīklos. Tie tad ir “sliktie kanibāli”, kuriem pretnostāda citu biedu – galēji neiecietīgos, „kuri aicina sadedzināt sārtos tos, kas nav tādi kā viņi”.

Overtona logs ir pārvietots. Nodrošināta pāreja no bezkompromisa negatīvas attieksmes – pret jau nedaudz pozitīvāku. Raisās sarunas – ko par cilvēka gaļas ēšanu domā britu zinātnieki, ko pagaidām vēl par deģenerātiem dēvētie radikāļi.

Pirmā etapa mērķi – noņemt tabu un piesaistīt plašāku auditoriju – ir sasniegti.

Nākamais Overtona loga solis virza kanibālisma tēmu no radikālās jomas uz iespējamības zonu.

Šajā posmā turpinās zinātnieku sacītā citēšana. Nedrīkst taču novērsties no zinībām. Tie, kuri atsakās apspriest šo parādību, tiek nodēvēti par fanātiķiem un liekuļiem.

Un, nosodot fanātismu, šai parādībai jāpiešķir elegants un zinātnisks nosaukums – antropofagija. Kanibālisms nu vairs nepastāv.

Bet arī šo terminu drīz atzīs par aizvainojošu un nomainīs.

Jaunu nosaukumu konstruēšanas mērķis ir nošķirt problēmas būtību no tās nosaukuma, atraut vārda formu no satura, nogriezt ideoloģiskajiem pretiniekiem mēli. Kanibālisms vispirms tiek pārsaukts par antropofāgiju, tad par antropofīliju. Līdzīgi kā noziedznieki nomaina uzvārdus un pases.

Līdztekus spēlei ar nosaukumiem notiek precedentu – vēsturisku, mitoloģisku, aktuālu vai vienkārši izdomātu meklēšana:

– “Atcerieties leģendu par sevi ziedojošo māti, kura dzirdīja savus izslāpušos bērnus ar savām asinīm?”
– “Seno dievu vēsture, kur visi ēda visus – tāda senromiešu/sengrieķu uztverē bija lietu kārtība.”
– “Nu, bet mums tuvāk esošajiem kristiešiem ar antropofiliju viss ok, tie joprojām rituāli dzer sava Dieva asinis un ēd tā miesu.”
– “Pirms spāņu konkistadoru iebrukuma Amerikā pastāvēja veselas antropofagu civilizācijas ar bagātu kultūru.”

Galvenais mērķis šajā posmā – vismaz daļēji pasargāt cilvēkēdājus no kriminālvajāšanas. Vismaz attiecībā uz kādu vēsturisku posmu.

Pēc tam, kad radies kāds leģitimizācijas precedents, ir iespējams pārvietot Overtona logu no pieņemamā uz saprātīgo:

– “Vēlme ēst cilvēkus ir ģenētiski noteikta cilvēka dabā”;
– “Dažreiz nākas cilvēku apēst, ja ir pārliecinoši iemesli”;
– “Ir cilvēki, kuri vēlas, lai tos apēd”;
– “Aizliegtais auglis vienmēr ir salds”;
– “Brīvam cilvēkam ir tiesības izlemt, ko viņš ēd”;
– “Neslēpiet informāciju un ļaujiet katram saprast, kas viņš ir – antropofils vai antropofobs”;
– “Vai tad antropofilija nodara kādu kaitējumu?”

Sabiedrības apziņā tiek mākslīgi radīts “cīņas lauks” par šo problēmu. Abās pusēs parādās biedējoši tēli – kanibālisma radikālie atbalstītāji un radikālie pretinieki.

Reālos pretiniekus – normālos cilvēkus, kuri nevēlas būt vienaldzīgi pret šo problēmu, mēģina identificēt kā radikālus nīdējus. Tos iztēlo par radikāliem psihopātiem, agresīviem fašistiem, kanibālu nīdējiem, kas aicina likvidēt visus antropofilus, ebrejus, komunistus un nēģerus.

Šādā scenārijā tie, kas sauc sevi par antropofiliem, paliek it kā pa vidu, “prāta teritorijā”, kur ar lielu patosu, ar “veselo saprātu un cilvēcību” nosoda visu veidu radikālos ekstrēmistus.

“Zinātnieki” un žurnālisti šajā posmā pauž, ka cilvēki visā to vēsturē reizēm ēdot viens otru, un tas esot jauki. Tagad antropofili tēmu var pārnest “No saprātīgā uz populāro”. Overtona logs virzās tālāk.

Antropofilija iekļūst masu medijos, ziņās un tolkšovos. Cilvēkus ēd filmās un dziesmās.

– “Vai jūs zināt, ka slavenais komponists X ir antropofils?”
– “Un tas labi pazīstamais rakstnieks Y visu mūžu bijis antropofils un par to pat ticis vajāts”;
– „Starp citu, kā jums patīk Lady Gagas klips «Eat me, baby”?”;
– “Tie ir radoši cilvēki. Nu, apēda savu sievu, nu un tad?”;
– “Viņi patiesi mīl savus upurus. Apēst – tas nozīmē mīlestību!”
– “Antropofiliem ir paaugstināts IQ un viņi ievēro stingru morāli”;
– “Antropofili ir paši cietuši, viņus dzīve ir piespiedusi”;
– “ Antropofili  ir tik izglītoti”;
– “Atpakaļrāpulīgajiem antropofilu nīdējiem nav nekādas tiesības ložņāt pa svešām ēdienkartēm”;
– “Mēs jums pastāstīsim traģisku mīlas stāstu! Viņš gribēja viņu apēst! Un viņa gribēja tikt apēsta! Kas gan mēs esam, lai viņus nosodītu? Varbūt tā ir mīlestība? Kas jūs tādi esat, lai stātos ceļā mīlestībai?!”

Overtona loga piektais posms. Sākas likumdošanas aktus sagatavošana. Lobiju grupas konsolidējas un iznāk gaismā. Tiek publicētas viltotas aptaujas, kas rāda, ka liela tautas daļa it kā atbalsta kanibālisma legalizāciju. Sabiedrības apziņā ieviesta jauna dogma: “Aizliegts aizliegt ēst cilvēku gaļu.” Nepakļāvīgajiem draud kriminālatbildība par “naida runu” un citiem “naida noziegumiem”.

Sabiedrība ir salauzta. Tās dzīvīgākā daļa vēl kaut kā pretosies. Bet kopumā sabiedrība jau samierinājusies ar savu sakāvi. Likumi ir pieņemti, cilvēciskas esamības normas sagrautas un pārveidotas.

Tā mēs Overtona logos varam iemodelēt jebkādu preteklību. Tas nebūs daudz sarežģītāk, kā paspēlēties ar grāmatu „Izkrāso pats”. Vispār lietderīga nodarbe, kas rosina pārskatīt t.s. „tolerances” dehumanizējošās dogmas, stiprināt imunitāti, iepazīt ienaidnieku un laikus sagatavoties uzbrukumiem. Tēmu izvēle ir milzīga – pedofilija, zoofilija, incests, nekrofilija, bērnu eitanāzija utt. Erotiski orientēto deviāciju jeb parafiliju saīsinātu uzskaiti var apskatīt Vikipēdijā: 

http://en.wikipedia.org/wiki/List_of_paraphilias

Bet kur tad vēl neskaitāmais daudzums cita veida briesmu! Pastāv taču grupas, kas uzskata, ka pilnībā jāiznīcina baltā rase. Radikālu feministu kopas kliedz par vīriešu iznīcināšanu. Radikālu ekololoģistu (envaironmentālistu) grupējumi aicina iznīcināt visu cilvēci kā “planētas parazītu”. Radikālie zoocentristi brēc pēc cilvēktiesībām dzīvniekiem. Un tā tālāk. Būtu tikai pietiekoši daudz līdzekļu un tās lietas sāktos. [Un tās noteikti sāksies, ja to kāds neapturēs].

Šķiet, ka šobrīd vistuvāk esam gaidāmajam pedofilijas uzbrukumam, kas jau ir iemājojis Overtona pirmajā logā. Lūk, materiāli no kādas konferences:

– “Pedofilus sabiedrība negodīgi stigmatizē un demonizē”.
– “Mums nav nepieciešams iejaukties vai kavēt mūsu bērna seksualitāti.”
– “Bērni ir spējīgi piekrist seksam ar pieaugušo.”
– “Pieaugušo vēlme nodarboties ar seksu ar bērniem ir normatīva.”
– “Sabiedrībā ir jāpalielina individuālā brīvība. … Mums ir ļoti moralizējoša sabiedrība, tas nav savienojams ar brīvību.”
– “Pedofiliem ir mīlestības un romantikas jūtas pret bērniem, tāpat kā pieaugušiem heteroseksuāļiem un homoseksuāļiem ir romantiskas jūtas vienam pret otru.”
– “Pedofilu vairums ir maigi un racionāli.”
(Avots: http://www.dakotavoice.com/2011/08/time-to-normalize-pedophilia-firsthand-report-on-b4u-act-conference/  )

Cilvēki, esiet modri!

Teksts ņemts no portāla: http://www.pietiek.com/raksti/izkraso_pats

21.gadsimta fenomens – „panseksuāļi”. Kas tie tādi?

RAKSTS no  Apollo, dzive@apollo.lv; sestdien, 2015. gada 4. Jūlijā 00:07

Mūsdienas piedāvā mums arvien jaunus un jaunus fenomenus, par ko nebeigt brīnīties un priecāties. Jaunākais no tiem – panseksuāļi.

Panseksuālis ir indivīds, kuru interesē gan sievietes un vīrieši, gan transseksuāļi un interseksuāļi (cilvēki, kuri īsti nav izlēmuši, kāda dzimuma pārstāvji ir). Turklāt runa nav tikai par fiziskām dzimuma pazīmēm un «padarīšanām». Lai viss kļūtu kaut nedaudz skaidrāk, tad jāzina, ka priedēklis «pan» no grieķu valodas nozīmē «viss» vai «katrs».

Būtībā panseksuāļi tie paši biseksuāļi vien ir, taču, ja biseksuāļi uzskata, ka viņiem patīk abu dzimumu cilvēki, tad panseksuāļi apgalvo, ka viņiem patīk visu dzimumu cilvēki. Proti, panseksuāļi vērtē cilvēka pievilcīgumu neatkarīgi no dzimuma, orientācijas, pašidentifikācijas utt.

Panseksuāļi parādījās jau deviņdesmito gadu vidū, taču aktīvi «darbojas» no 2010.gada.

Piemēram, filmas «Diverģents» zvaigzne 23 gadus vecā Šailīna Vudlija ir panseksuāle. 2014.gadā aktrise paziņoja, ka «iemīlas cilvēkos par to, kādi viņi ir, nevis dzimuma dēļ».

Vēl viens šīs modernās kustības pārstāvis ir 22 gadīgais «Bada spēļu» aktieris Džošs Hačersons: «Tieši šobrīd es esmu 100% heteroseksuālis, taču, iespējams, ka pēc gada es satikšu puisi un sapratīšu, ka man viņš patīk.»

«Mīlestībai nav robežu. Ja kāds var likt man just, smieties… tātad mēs varam būt kopā. Man vienalga, pat, ja tas ir hermofrodīts,» paziņojusi repere Endžela Heiza, kura šobrīd satiekas ar modeli Ailendu Boldvinu.

Tātad – vīrieši, sievietes, androgīni, interseksuāļi, biseksuāļi, transseksuāļi – visu šo dzimumu pārstāvji panseksuāļiem ir vienlīdz pievilcīgi. Panseksualitāte ignorē atšķirības starp dzimumiem, orientējoties tikai uz garīgo tuvību, sapratni un savstarpēju cieņu.

Panseksualitāte ir ļoti ērta, kaut vai no tāda skatu punkta, ka ne tu esi gejs, ne «tradicionālis», bet vienkārši ["mūsdienīgs cilvēks ar plašu redzesloku"]!

Pēdējā teikuma daļa šajā ziņā šķiet jāsaprot kā SARKASMS (tāpēc redaktors to ieliecis pēdiņās)! Jāpiezīmē, ka par panseksuālismu mēdz saukt arī mūsdienu Rietumu sabiedrības  pārņemtību ar dzimumsakariem vispār. Panseksuālisms tādā gadījmā būtu plašāk lietojams jēdziens, kas apzīmē vispārēju sabiedrības seksualizāciju. Īpaši tas attiecas uz masu kultūru. Kopš "seksuālās revolūcijas" 20. gs. 70-gados šī tendence ir pastiprinājusies un konkrētā seksuālā deviācija – "panseksuālisms" jeb totāla promiskuitāte (dzimumpartneru neizvēlība) ir tikai galējā šīs tendences izpausme. Iespējams, ka viena no manipulāciju tehnoloģijām ir – sabiedrības uzmanību novērst no globālām politiskām, ētiskām, sociālām, demogrāfiskām, ekoloģiskām un ekonomiskām problēmām – to novirzot uz dažādu seksuālu deviāciju apspriešanu, popularizēšanu, praktizēšanu, cīņu pret tām un par tām.

Raksts ar ilustrāciju pieejams arī šeit: http://apollo.tvnet.lv/zinas/21-gadsimta-fenomens-panseksuali-kas-tie-tadi/697113