Par pasaules izcelšanos

Anonīms saglabāja, Sv, 01/30/2011 - 21:41

Radīta vai radusies?

Cilvēkus allaž interesējis jautājums kas, kā un kāpēc radījis pasauli, vai varbūt tā radusies pati. Atbildes uz šiem jautājumiem kopš seniem laikiem piedāvājusi reliģija, to piedāvā arī mūsdienu zinātne. Vai abās pieejās un izskaidrojumos saskatāma līdzība? Vai zinātne un reliģija ir nesamierināmi pretinieki, vai tomēr draugi, kas palīdz cilvēkam atrast jēgu sevis un pasaules eksistencei? Par šo un citiem jautājumiem vērts padomāt un padiskutēt. Tāpēc ierosinājumam citēsim dažus fragmentus no LU profesora Ruvina Ferbera lekcijas.

Priekšstati par pasaules radīšanu Torā un mūsdienu zinātnē. Autors: Ruvins Ferbers

[..] Pirmās piecas rindiņas, ar kurām sākās Pirmās Mozus grāmatas pirmā nodaļa, saukta Genesis.

Vispirms par pirmo rindiņu, par pirmajiem pieciem vārdiem. Tie skan latviski: “Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi.” (Gen. 1:1)

Skan tā... nesaprotami. Nu iesākumā. Kādā? Nu debesis un zemi, bet mēs zinām, ka ir arī citas planētas, zvaigznes, galaktikas. Oriģinālais teksts ebreju valodā skan tā: Bereišít bará Elohím et hašamáim ve-et haárec. Bereišit – sākumā, barah – radījis, Elohim – Dievs vai varbūt dievi, hašamaim ir debess, et ir ‘ar’, kas ir gramatiski ļoti interesanti, kā mēs vēlāk uzzināsim, ve-et haarec – un zemi. Tātad mēs zinām, kā šo tekstu tulko latviski; paskatīsimies, kā to tulko angliski, vienā ļoti solīdā Stone izdevniecībā, kas ļoti labi tulko jūdaisma tradīcijas ietvaros [..]

Angļu tulkojumā: In the begining of God’s creating the heavens and the earth – when the earth was astonishingly empty utt. Redzat, te parādās pavisam cita jēga nekā latviešu tulkojumā: “Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. Bet zeme bija neiztaisīta un tukša.” (Gen. 1:1) Tātad, pēc Stone versijas, jāsaprot: “Dieva debesu un zemes radīšanas sākumā, kad zeme bija apbrīnojami tukša...” Pilnīgi otrādi veidots teikums, pilnīgi cita doma.

Tagad skatīsimies latviešu teksta trešo rindiņu. Un Dievs sacīja: “Lai top gaisma. Un gaisma tapa.” (Gen. 1:3) To mēs visi zinām, lietojam sadzīvē, teiksim, slēdzot gaismu iekšā. Tālāk ceturtā rindiņa: “Un Dievs redzēja, ka gaisma ir laba, un Dievs atšķīra gaismu no tumsas.” (Gen. 1:4). Atcerēsimies to – un Dievs atšķīra gaismu no tumsas. Tālāk piektā rindiņa: “Un Dievs nosauca gaismu par dienu, bet tumsu par nakti. Un tapa vakars un rīts – pirmā diena.” (Gen. 1:5) Skatāmies ebreju oriģinālu, otrais teikums sefardu izloksnē skan tā: ve-haijí érev ve-haijí bóker, jom ehád. Burtiski: „un bija vakars, un bija rīts, diena viena”.

Tātad oriģinālā rakstīts ir jom ehad, kas nepavisam nav “diena pirmā”, bet gan “diena viena”. Ebreju valodā “pirmā” ir pavisam cits vārds, tas ir rišon, pirmā, pēc kuras sekos otrā. Skatāmies angļu tulkojumu, tur ir pareizi – and there was evening, and there was morning, one day. Nav rakstīts first day, ir rakstīts one day, tā kā ebreju oriģinālā. [..]

Tagad pievērsīsimies komentāriem. [..]

Pirmais būs ļoti īss komentārs, ko deva Talmuda gudrie, aptuveni 3.–4. gadsimtā mūsu ērā.

Otrais komentētājs būs slavenais Maimonīds jeb Rambams, 12. gadsimta filozofs, kas dzimis Kordovā, Spānijā, pēc tam dzīvoja netālu no Kairas Ziemeļāfrikā. [..]

Tad es mēģināšu pavisam atdalīti, pašās beigās pateikt, kā interpretē pasaules radīšanu mūsdienu astrofizika, kas ir standartmodelis mūsdienu kosmoloģijā.

Tātad – pirmais komentārs. Mutiskajā Torā jeb Talmudā, precīzāk Talmuda grāmatas Midraš Rabba iedaļā Berešit Rabba (tas nozīmē “iesākumā”) ir atrodams pazīstams Talmuda gudro dialogs, kas tieši attiecas uz Radīšanas aktu. Starp citu, šā fragmenta latvisko tulkojumu var atrast Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes izdevumā, žurnāla “Ceļš” 50. numurā (1998. gads), kas bija pilnībā veltīts jūdaikai. [..]

Tātad komentārs par Radīšanu (žurnāla “Ceļš” tulkojumā) ir šāds. “Un bija vakars.” Rabīns Jūda ben Šimons teica: “…‘Lai top vakars’ šeit nav rakstīts, bet ‘un bija vakars’, tāpēc secinām, ka laika kārtība bija pastāvējusi jau pirms tam.” Rabīns Abahu ir teicis: “Tas pierāda, ka Svētīgais, lai Viņš ir svētīts, bija turpinājis radīt pasaules un tās iznīcināt, līdz neizveidoja mūsu un neteica: ‘Šī mūsu ir Man pa prātam (tās, pārējās, Man nebija tīkamas)’…” Rabīns Pinhas teica: “Lūk, kur slēpjas rabīna Abahu slēdzieni: ‘Un ieraudzīja Dievs visu, ko bija radījis, un, lūk (ebr. hinneh), labi ļoti. (Gen. 1,31), – šī Man ir pa prātam, bet pārējās Man nebija tīkamas’…”

Tātad redzat, kādi bija komentāri jeb interpretācijas. Ziniet, kāds ir tehniskais vārds, kuru lieto filozofi interpretācijas vietā? EksegēzeMidraš ebreju valodā – ir tāds interpretējošs vingrinājums, exercise. Lūk, kā šis Talmuda gudro exercise skan angļu versijā (Midraš Rabba, M. Simon izdevniecība, Londona, 1983.). And there was evening, etc. rabi Juda ben rabi Simon said: ‘Let there be evening’ is not written hear, but And there was evening: hence we know that a time order existed before this. R. Abbahu (vēl viens gudrais) said: This proves that the Holy One, blessed be He, went to creating worlds and distroying them until He created this one and declared, ‘ this one pleases Me; those did not please Me.’ Rabi Phinehas said: This is R. Abbahu’s reason (tātad pēdējais it kā pieliek punktu): And God saw everything that He had made, and, behold, it was wery good: this pleases Me, but those did not please Me.... Šeit ir citāts no Genesis Bībelē.

Pēc Talmuda loģikas, no šā dialoga seko, ka pareizais spriedums ir šāds: laika secība un pats laiks jau pastāvēja agrāk, pirms šīs pasaules Radīšanas. [..] Tas arī ir viss, kas ir atrodams Talmudā par laiku sakarā ar Radīšanu.

Redziet, radīšanas jēdziens vispār ir milzīgi svarīgs un īpatnējs. “Radīt” atšķiras no “izveidot” jeb “uztaisīt”. Piemēram, nevar “uztaisīt” cilvēku, viņu var tikai radīt. Tāpat tikai radīt var šedevru, kādu gudru ideju, pasauli. Radīšanā vienmēr ir kaut kāds pārsteiguma, nezināšanas, mistikas elements. Ebreju tradīcijā tiek uzskatīts, ka tad, kad dzimst bērns, piedalās trīs. Kas ir tie trīs? Māte, tēvs un Dievs, kas noteikti piedalās jebkurā radīšanas procesā.

Lai par ko mēs arī runātu, mēs faktiski runājam par laiku, un šeit Talmuda gudrie runā tieši par laiku. Jautājums ir milzīgs – vai laiks jau eksistēja pirms Radīšanas, pirms pasaule tika Radīta, vai laiks arī tika radīts kopā ar šo pasauli? Talmuda gudrie teica: “Ziniet, laiks jau bija”, tāpēc ka Genesis grāmatā rakstīts – there was evening, tātad lietota pagātne. Un ko nozīmē tas, ka šī pasaule patika Dievam? Tas nozīmē, ka Viņš radīja arī citas pasaules, kas nepatika Dievam. Un, ja Viņš radīja citas pasaules pirms tam, tad arī laiks jau bija pirms tam. [..]

Tālāk būs komentārs par šo komentāru. Un šā komentāra komentāru rakstīja nevis kāds vienkāršs komentētājs, bet gan viens no pašiem slavenākajiem – Moše ben Maimons, tā viņu sauca arābiski, kas dzimis 1135. gadā Kordovā un miris 1204. gadā Fostatā, pie Kairas. [..] Rietumu tradīcijā Maimonīds (angliski Maimonides), ebreju tradīcijā Rambam. Kāpēc Rambam? Tas ir saīsinājums, pirmie burti no četriem vārdiem – rabīns Moše ben Maimon – rmbm. Rmbm nevaram izrunāt, tāpēc sakām Rambam. [..] Rambams kodificēja Hallahu, ebreju likumu. [..] Šodien mūs interesē tikai viens fragments no otrā sējuma The Guide of the Perplexed, mūs interesēs tikai 30. nodaļa. Šajā nodaļā kolosāli interesanti un pārsteidzoši Rambams komentē šo talmudisko komentāru par laiku un Radīšanu.

Par Genesis pirmajiem vārdiem (“In the begining” jeb “Iesākumā”) Rambams saka tā – tur ir lietots vārds, kas nemaz nenozīmē sākumu laikā.

Patiešām, sākums var būt divējāds. Tas var būt sākums laikā, teiksim, rīts, pēc tam seko diena, vakars, bet var būt arī sākums kā galvenais, kas ir priekšā, galvgalī. Kāpēc ir jāatšķir šīs divas nozīmes? Tāpēc, ka oriģinālā ebreju tekstā ir rakstīts bereišit, un reišit nāk no vārda roš, kas ir galva, un be ir vienkārši priekšvārds, tāpēc bereišit burtiski nozīmē ‘galvā’. Tātad bereišit nav jāsaprot in the beginning, bet drīzāk in the principle, visprecīzāk tas var tikt tulkots krieviski – вo глaвe.

Latviski šis bereišit vai in the beginning ir jātulko nevis kā iesākumā, bet drīzāk kā priekšgalā. Priekšgalā Dievs Radīja, tātad nozīmīgā, nevis laicīgā sākumā.

Jo, kā raksta Maimonīds, ebreju vārds, kas nozīmē sākumu laikā, būtu tehillat, tas būtu laicīgais beginning, bet Mozus 1. grāmatā Genesis ar tehillat nesākas.

Tā kā galva ir visam pamatā, priekšā, tad arī bereišit nozīmē, ka viss galvenais tika Radīts. Un, tā kā laiks pieder pie pašām galvenajām lietām, laiks nevarētu eksistēt pirms tam, pirms Radīšanas. Līdz ar to pareizais skaidrojums, ko piedāvā Maimonīds, angļu versijā skan tā: In the origin.

Tāpēc, raksta Maimonīds, “spriedums, kuru piedāvā daži Talmuda gudrie, kas apstiprina, ka laiks eksistēja pirms Radīšanas, ir ļoti grūts”. Pēc Rambama, tas tā nemaz nevar būt, jo pirms Radīšanas nebija, ar ko mērīt laiku, nebija, teiksim, sfēru kustības, tāpēc nebija arī laika.

Tādā veidā Maimonīds faktiski noliedz Talmudā pieņemto spriedumu. Un nākamajā teikumā viņš dīvainā kārtā pāriet pie Aristoteļa kritikas, tieši nosaucot to vārdā. Talmuda gudrie kļūdās, raksta Maimonīds, jo no viņu skaidrojuma būtu jāsecina, ka laiks eksistē mūžīgi, un tas noved pie aristotelisma, tas noved pie tā, ka pasaule vispār netika radīta, bet tikai pārveidojās no vienas formas otrā. Только фoрмы беcконечно меняющейся мaтерии, kā raksta Ļeņins savā “Materiālismā un empiriokriticismā”. Jo aristotelisms ir iegājis ļoti dziļi gan mūsu apziņā, gan zemapziņā. Nekas netiek radīts, saka Aristotelis un materiālisti, viss esošais ir tikai dažādu formu pārveidošanās. Tas nozīmētu, raksta Maimonīds, ka mēs neuzskatām, ka pasaule tika radīta, turklāt radīta no nekā. Tajā pašā laikā, saka Rambams, pasaules Radīšana no Nekā (ar lielo ‘N’) ir otrais svarīgākais jūdaisma postulāts... Pēc kura? Pēc viena Dieva postulāta.

Pirmais postulāts, ka Dievs ir tikai viens.

Otrais, ka pasaule tika Radīta no Nekā.

Tā uzskata un raksta Rambams, ģeniālais ebreju likumu kodificētājs, ģeniālais 12. gadsimta filozofs. Tālāk Rambamam ir komentārs par to, ko nozīmē ‘...et hašamáim ve-et haárec’ (Gen. 1:1). Et nozīmē ar, kopā ar, uzskata Rambams. Tas nozīmē, ka tika radītas nevis tikai debesis un zeme, tas jau toreiz šķita nedaudz primitīvi, bet tika radīts kopā ar debesi viss, kas atrodas debesīs, un kopā ar zemi viss, kas atrodas zemē un virs zemes, jo tas viss tika radīts nevis otrajā, trešajā, piektajā, sestajā dienā, bet viss tika radīts pirmajā dienā un tikai attīstījās, realizējās pārējās Radīšanas dienās.

Tāpat, raksta Rambams, tajā brīdī, kad zemnieks iemet zemē kāda koka sēklas, tad arī notiek tā koka galvenā radīšana. Protams, koks izaug laika gaitā pēc tam, bet radīšana notiek tajā vienā, galvenajā brīdī. Tāpat vienā brīdī tika radīti visi Genesis grāmatā aprakstītie gaismas ķermeņi, kas apgaismo zemi, dienā saule un naktī mēness, visi tie tika radīti uzreiz, vēlāk tikai salikti savās vietās. Viss tika radīts Radīšanas brīdī un pēc tam tikai pakāpeniski attīstījās, realizējās. [..]

Ja mēs runājām par sākumu, par pasaules radīšanu, tad kur ir paralēlas lietas zinātnē, arī ateistiem?

Nu droši vien mūsdienu kosmoloģijā. Starp citu, kad es biju jaunāks, bija ļoti nepieklājīgi zinātniekiem pētīt pasaules radīšanu, jo, protams, материя не иcчезает, никогда не рождаетса utt. Un, ja jūs runāsiet pārāk daudz par pasaules radīšanu, jūs būsiet ideālists, arī Rietumos. Nedomājiet, ka viss ļaunums nāk tikai no Ļeņina.

Arī rietumu zinātnieki atceras, cik nepieklājīgi un margināli bija pētīt pasaules radīšanu. Un tad pienāca sešdesmitie gadi, kad es iestājos un mācījos Universitātē, Fizikas un matemātikas fakultātē, un tieši tajā laikā britu pētnieki Penziass un Vilsons atklāja tā saucamo reliktu jeb fona starojumu, kas nāk no Visuma. Iedomājieties ļoti vienkārši: jums ir tāds kā radars lidostā, radioantena, kas griežas un uztver elektromagnētisko radioviļņu starojumu decimetru viļņu diapazonā, kas nāk no lidmašīnām. Līdzīgi darbojas radioteleskops. Izrādās, ka ir starojums, kas pastāvīgi un vienmērīgi nāk no jebkuras debespuses, neatkarīgi no virziena, tātad nāk no Visuma dziļumiem. Vēlāk izrādās, ka visvairāk no Visuma nāk elektromagnētiskie radioviļņi, kuru viļņa garums ir aptuveni centimetrs.

No kurienes nāk šie stari, kas ir to enerģijas avots, kas tos izstaro? Kāds objekts? Objekts taču nevar būt izsmērēts pa visu Visumu! Turpmākie pētījumi parādīja, ka šā starojuma spektrālais sadalījums precīzi atbilsts siltuma starojumam ļoti zemas temperatūras gadījumā, tas ir 3,2 grādi virs absolūtās nulles vai apmēram -270 grādi pēc Celsija. Vienīgais skaidrojums ir ļoti vienkāršs – tā ir temperatūra, līdz kurai atdzisa Visums visā savas pastāvēšanas laikā.

Tad sāka atcerēties, ka jau 1929. gadā astronoms Habls pasludināja tā saucamo galaktiku sarkano nobīdi, pētot tālas galaktikas. Hablam pēc spektru līniju nobīdes uz sarkano pusi, pēc Doplera efekta izdevās noteikt: jo tālāk objekts ir no zemes, jo ātrāk tas skrien prom no zemes. Protams, tas nozīmē, ka katrs Visuma punkts, katra galaktika skrien prom viena no otras, un tas savukārt nozīmē, ka Visums izplešas. Ja jūs vienmērīgi piepūšat gaisa balonu, tad attālums starp punktiem uz tā virsmas palielinās proporcionāli laikam kopš piepūšanas sākuma. Tieši tas arī notiek – ja Visums izplešas, tad vidējais attālums starp Visuma elementiem – zvaigznēm, galaktikām – palielinās proporcionāli laikam. Ja zina Visuma izplešanas ātrumu, no tā var secināt, cik sen visas Visuma daļiņas koncentrējās vienā punktā.

Pēc astronomisko novērojumu datiem, var noteikt, ka tas bija aptuveni pirms 15–20 miljardiem gadu, kad Visums tika, es atvainojos, radīts.

Jautājums: – Varbūt tas radās?

Ruvins Ferbers: – Varbūt radās. Tas ir pilnīgi vienalga, jo neviens jau nestrīdas – radīts vai radās, bet saka ļoti vienkārši – notika lielais sprādziens, tāds sprādziens, kurā tika radīts vai radās Visums – gan laiks, uzmanīgi, arī laiks, tika radīts tajā pašā sprādzienā, pirms tam laika nebija, saka kosmoloģiskais standartmodelis.

Tātad – lielajā sprādzienā radās laiks. Man nav ne mazākas vēlmes piesiet fizikas faktus pie ebreju tradīcijas. Ticiet man, zinātnieki ļoti negribēja pieņemt lielā sprādziena teoriju. Tā bija nepatīkama, jo vajadzēja domāt – bet kas bija pirms lielā sprādziena? Kā var būt, ka pirms sprādziena pat laika nebija, un no kurienes radās enerģija un masa? No nekā? Bet vai masa var rasties no nekā?

Lielā sprādziena modeli pieņēma tikai viena iemesla dēļ – nebija nevienas citas teorijas, ar kuru visi novērojumi tiktu konsekventi izskaidroti, tāpēc šis modelis, par kuru es tagad stāstu, arī saucas standartmodelis. Viena no labākajām grāmatām, kuru esmu lasījis par lielo sprādzienu, ir “Pirmās trīs minūtes”. To uzrakstījis amerikāņu astrofiziķis Stīvs Veinbergs, protams, Nobela prēmijas laureāts. Tās ir pirmās trīs minūtes kopš mūsu Visuma radīšanas, labi – kopš lielā sprādziena. “Kas var būt interesantāk par ģenēzes problēmu” – tā sāk Stīvs Veinbergs savu grāmatu. Tātad, pēc standartmodeļa, “sākumā bija liels sprādziens” (starp citu, angliski Big Bang raksta ar lielajiem burtiem), kā dēļ radās Visums kā viens vesels no tāda īpaša punkta, “telpas – laika singularitātes” punkta.

Aptuveni no pirmās sekundes simtdaļas kopš lielā sprādziena Visuma temperatūra bija ap simts miljardu grādu. Un Visums bija tāds kosmiskais buljons, buljons, kurā (tagad uzmanīgi!) vārījās gaisma kopā ar elementārām daļiņām un antidaļiņām, kopā ar gaismu savārīti vienā putrā. Tas nozīmē, ka gaismas fotoni nebija atdalīti no masīvām daļiņām, kas vēlāk izveidoja vielu. Var teikt, ka daļiņas nepārtraukti radās no ļoti augstas enerģijas fotoniem un atkal pārvērtās gaismā. Aptuveni pēc vienas sekundes temperatūra pazeminājās līdz 10 miljardiem grādu un līdz trim miljardiem grādu pēc 14 sekundēm. Tad var runāt, ka gaisma sāka atdalīties no vielas, jo daļiņu un antidaļiņu anihilācija notiek ātrāk nekā daļiņu radīšana no gaismas.

Trešās minūtes beigās Visums atdzesējās līdz vienam miljardam grādu, kas ļāva izveidoties vienkāršo atomu kodoliem. Bet tikai pēc vairāku simtu tūkstošu gadu bija iespējams izveidoties ūdeņraža un hēlija atomiem. Tad atomi sāka kondensēties, parādījās atomu kopas. Milzīgas kopas, kas gravitācijas spēku dēļ sāka saplūst un aizdegās kodoltermiskās reakcijās, veidojot zvaigznes un galaktikas. Interesanti, ka zvaigžņu sākumsastāvs bija tieši tāds, kāds izveidojas pirmajās trīs minūtēs.

Vai kolēģus fiziķus neuztrauca jautājums – no kā radās Visums?

Ar lielu izbrīnu es konstatēju, ka akadēmiķis Andrejs Saharovs bija viens no standartmodeļa principu pamatlicējiem, arī ļoti slavens astrofiziķis akadēmiķis Jakovs Zeļdovičs. Ticiet man, šie abi fiziķi ir ļoti tālu no jebkādas reliģiskās interpretācijas. Kopš tika pierādīts, ka bariona lādiņam, faktiski daļiņu skaitam, nav obligāti jāsaglabājas, un kopš vispārīgā relativitātes teorija pierādīja, ka enerģija saglabājas tikai lokāli, mums vairs nav nekādu šķēršļu, lai pieņemtu, raksta Zeļdovičs, ka Visums tika radīts lielajā sprādzienā no nekā. Es gribētu teikt, ka Visuma radīšanas ideja un modelis ir iegājuši pilnībā mūsdienu fizikā, ne tikai astronomijā.

Es varbūt šeit arī apstāšos. Es nerunāšu par tā saucamo antropo principu, pēc kura Visums ir izveidojies tieši tāds, kāds tas ir, lai nodrošinātu dzīvības un cilvēka eksistēšanas iespēju. Teiksim, ja fundamentālās fizikas konstantes – gaismas ātrums, Planka konstante un vēl dažas – būtu pavisam nedaudz citādas, tad mēs šajā Visumā nevarētu eksistēt. Antropais princips saka: diez vai pilnīgi nejauši mēs dzīvojam tādā Visumā, kura fizikālās konstantes atbilst tieši tām prasībām un tiem noteikumiem, kādos varēja attīstīties planētas, zvaigznes, ūdens, dzīvība utt. [..]

Boriss Avramecs: – Bībeli var salīdzināt ar mūsdienu kosmoloģiju un astrofiziku, bet ir daudz publikāciju, kuru autori vismaz gadus četrdesmit salīdzina hinduisma fundamentālās teorijas par pasaules radīšanu ar to pašu mūsdienu astrofiziku. Un tas nav vienīgais, ja tā var teikt, seno gudrību avots – Bībele vai, teiksim, pentatekstā Mozus grāmatas, jo ir arī hinduisma grāmatas.

Ruvins Ferbers: – Tas patiešām ir sarežģīts jautājums, jo – ja mēs par kaut ko runājam, tad mēs automātiski nerunājam par kaut ko citu. Es centos runāt kaut kādā vienā kontekstā par pieciem vārdiem, trim rindiņām un milzīgu lērumu komentāru, paliekot vienā valodā, vienā tradīcijā, vienā noslēgtā sistēmā, kā mēs fiziķi sakām. Šajā gadījumā – jā, man ir savs viedoklis, kāpēc tieši šī sistēma ir interesanta, kas ir īpašs šai sistēmai. Bet, lai cik mēs būtu centrēti uz to, ko sauc par jūdeo-hellēnistisko vai jūdu-kristiešu civilizāciju, mēs nevaram aizmirst, ka ir vēl citas civilizācijas, kuras gandrīz nekrustojas. Senie indieši varbūt ir vislabākais piemērs, bet es šo struktūru labi neizprotu, un līdz ar to es to nevaru komentēt, bet domāt, ka tur nekā nav, man šķiet ļoti nepareizi.

Jo vairāk – nav tādas cilts, lielas vai mazas, kurai nav savas kosmogonijas, varbūt tur dzīvo simts cilvēku, un varbūt tā šķiet primitīva, bet viņiem visiem, kaut kādās Okeānijas salās vai Somālijā, viņiem visiem ir sava kosmogonija. Es redzēju Amerikas indiāņu muzeju Amerikā, Konektikutas štatā, kur minēti vairāki simti indiāņu valodu, un katrā valodā ir sava kosmogonija par to, kā tika radīts kosmoss, jo pat maza cilts nevarēja pastāvēt bez tādas izpratnes. [..]

Toms Kreicbergs: – Bet būtībā nav jau labi uzskatīt, ka aristotelisms nesaglabājas, varbūt Dievā pirms tam bija visa tā enerģija, kas tagad ir pasaulē, un var būt, ka ir iespējams arī to fizikāli aprakstīt.

Ruvins Ferbers: – Jā. Tieši par to arī ir runa. Tātad, kad mēs sakām – nesaglabājas, mēs sakām, ka tomēr varēja rasties. Ka ‘tas’ potenciāli eksistē pirms radīšanas momenta, ka pirms radīšanas viss ‘tas’ jau bija.

Es domāju, šis ir ļoti interesants jautājums, jo te sākas tas, ko sauc par filozofiju. Labā nozīmē, ļoti labā, augstā vārda nozīmē. Es gribētu teikt tā – man patiktu domāt par sākumu, sauksim to par lielo sprādzienu, tad, kad pirmseksistēšana pārvēršas par eksistēšanu. Jo patiešām neviens dzīvotspējīgs skaidrojums nevar apiet jautājumu par pirmseksistēšanu, tātad pirmseksistēšana ir tāds auglīgs ‘nekas’, tas mistiskais ‘nekas’, lai kā es to nosauktu, bet tas ir ‘tas’, kas ir potenciāli spējīgs pārvērsties.

Bet par to man ir ļoti grūti spriest, jo man to ir grūti iedomāties. Par ko es varētu spriest? Par to, ka radīšana notiek nepārtraukti. Tas kļūst skaidrs, domājot par dekoherenci, jo tas viss, kas tiek novērots, nomērīts, nofiksēts, ir nepārtrauktu kvantu funkciju dekoherence, kad sabrūk koherence. Kad jau notika mērīšana, novērošanas akts. Līdz ar to visu laiku ir jāuztur tā koherence, jo pasaules nepārtrauktība arī ir tā nepārtrauktā koherence, par kuru tagad ļoti daudz runā kvantu mehānikas pamatos, eksperimentos un skaidrojumos. Koherence starp daļiņām bez to mijiedarbības ir novērota simts kilometru attālumā. Tieši kvantu fizikas interpretācijā es sagaidu negaidītus atklājumus, un tur ir metušies labākie spēki. [..]

Pilns prof. R Ferbera lekcijas teksts atrodams almanahā „Sarunas VI” – ISBN 9984-9423-5-X Ferbers, R. Priekšstati par pasaules radīšanu Torā un mūsdienu zinātnē // Sarunas VI, - Rīga: Jaunā akadēmija, 2005, 73. – 84. lpp.

Diskusijas rosināšanai:

1) Vai un kā iespējams samierināt zinātni un reliģiju? Kādus pincipus būtu jāievēro, lai abas joma varētu optimāli attīstīties neiejaucoties viena otras kompetencē?

2) Vai un kā nopietna zinātne atšķiras no ateisma ideoloģijas?

3) Kuros jautājumos un kā zinātnei un reliģijai vajadzētu sadarboties? Kuros jautājumos reliģijai vajadzētu izmantot zinātnes palīdzību un kuros - zinātnei vajadzētu uzklausīt reliģijas viedokli?

4) Kas izriet no reliģiskajiem priekšstatiem par pasaules radīšanu un mūsdienu kosmoloģijas atziņām?

1 komentārs

Robeža starp zinātni un

Rakstīja Juris Dzelme (nav pārbaudīts), Ot, 10/23/2018 - 22:32

Robeža starp zinātni un reliģiju ir jautājums par bezgalību. Mūsu pieredze ir galīga laikā un telpā, gan mikro virzienā (Planka laiks un garums ierobežo mūsu pašreizējās teorētiskās iespējas), gan makro (13,2 miljardi gaismas gadu ir mums pieejamās telpas izmērs). Ekstrapolācija uz bezgalīgi maziem vai lieliem attālumiem un laika intervāliem ir tikai mūsu iedomas, kuras realizējas dažāda veida filozofijās un reliģijās. Izveidot pasaules ainu bez šīs ekstrapolācijas, bez bezgalības, ir grūtāk, bet iespējams uz zinātnes un tās "nepārspīlēta" (nepiesārņota ar bezgalībām) vispārinājuma pamata (zinātniska filozofija).

Pievienot jaunu komentāru

Šī lauka saturs tiks saglabāts privāts un nebūs pieejams publiski.
  • Mājas lapu adreses un e-pasta adreses automātiski tiek pārveidotas par saitēm.
  • Atļautie HTML tagi: <a> <em> <strong> <cite> <code> <ul> <ol> <li> <dl> <dt> <dd> <img>
  • Rindas un rindkopas tiek pārnestas uz jaunu rindu automātiski.
  • Image links with 'rel="lightbox"' in the <a> tag will appear in a Lightbox when clicked on.

Vairāk par formatēšanas iespējām

CAPTCHA
Lai novērstu SPAM nejaucības
Image CAPTCHA
Ievadiet attēlā redzamos simbolus.