QUO VADIS izglītības reforma?
Piedāvājam ieskatu izglītības reformu problemātikā, kas pēdējā laikā sabiedrībā izsauc kontroversālus viedokļus. Rakstā analizēti iespējamie izglītības reformu scenāriji, to riski, kā arī pausta ideja par nepieciešamību pedagogiem pašiem veidot savu reformu plānu. Šim nolūkam izveidots jauns portāls "Alternatīvā izglītības reforma".
Divi ceļi izglītības reformās Autors: Andrejs Mūrnieks, LU vadībzinātņu doktors
Jaunā gada sākums ir labvēlīgs laiks jaunām iecerēm un attiecību atjaunošanai. Tas īpaši attiecas uz ieilgušajām diskusijām par izglītības reformu. Īstenībā tikai tagad reformu būtu loģiski sākt, jo nesen Saeima apstiprināja Nacionālo attīstības plānu (NAP). Tātad izglītības reformas jāplāno – ņemot vērā Nacionālajā attīstības plānā noteiktos virzienus. Galvenais saprast – kādu vēlamies mūsu valsts virzību. Ir iespējami divi ceļi jeb scenāriji.
Pirmais scenārijs
Turpinām kā iepriekšējos 20 gadus sekot neoliberālisma paradigmai. Tas nozīmē valsts un nacionālās identitātes vājināšanos, atstājot ekonomiskos un arī izglītības procesus tirgus stihijai. Arvien vairāk zemes un uzņēmumu pāriet ārzemju īpašnieku rokās. Pieaug atkarība no starptautiskajām finanšu struktūrām un bankām. Loģisks solis šajā ceļā ir atteikties no lata. Paliek arvien mazāk nacionālās suverenitātes elementu. Ak, jā – himnas nomaiņa – ceļa pēdējais solis ar simbolisku nozīmi.
Ko iegūstam?
Iespējas individuāli labāk konkurēt starptautiskajā darba tirgū. Iegūstam personisku mobilitāti un brīvību no sentimentālas pieķeršanās vienai lokālai kultūrai, paveras ceļš uz mainīgo identitāti. Tas nozīmē mainīgumu it visā – sākot ar dzīvesbiedra, darbavietas nomaiņu un beidzot ar dzimtenes un sava dzimuma maiņu (pieņemot, ka dzimums arī ir tikai sociāla konstrukcija).
Ko zaudējam?
Visticamāk, latviešu skaita samazināšanās gan ekonomisko trimdinieku, gan dzimstības krituma dēļ kļūs neatgriezeniska. Pēc demogrāfa Ilmāra Meža domām, 2150. gadā latviešu pasaulē būs mazāk nekā 100 000. Tātad faktiski – lībiešu liktenis. Vieta tukša nepaliks. Masveida imigrantu pieplūdums – lai nodrošinātu darbaspēku – kļūs neizbēgams.
Šādā virzienā ejot, loģiski ir izglītot un gatavot jaunatni darbam ārpus Latvijas (tiesa, par Latvijas nodokļu maksātāju līdzekļiem). Tāpēc iespējami vairāk skolās vajag angļu valodas, kā arī apgūt modernās tehnoloģijas, katram dot iespēju brīvi izvēlēties, kas labāk patīk un padodas, turklāt – jau kopš agras bērnības. Augstskolās atstāt tikai kvalitatīvas programmas, nekvalitatīvo vietā – ārzemju augstskolu filiāles.
Atslēgas vārdi šajā scenārijā – konkurence, individuālisms, brīva izvēle, katra cilvēka pašpietiekamība, izglītība kā viens no līdzekļiem konkurences cīņā.
Otrais scenārijs
Mēģinām saglabāt Latvijas kultūru un suverenitāti, aizsargāt vietējos ražotājus un uzņēmējus. Tas nozīmē: atbalsta programmas, lai Latvijas zeme un uzņēmumi paliktu Latvijas pilsoņu īpašumā, lai ekonomiskajā trimdā devušies tautieši atgrieztos dzimtenē, lai izvestu Latviju no demogrāfiskās krīzes. Izmantojam Eiropas Savienības struktūrfondus, bet fokusējam finansējumu ražošanai un attīstībai, nevis patēriņam un importam. Koncentrējamies uz inovācijām, meklējam Latvijas vietu globālajā ekonomikā un jaunus tirgus eksportam. Proaktīva valsts ekonomiskā politika. Ieguldām izglītībā un zinātnē, kas palīdzētu veidot produktus ar augstu pievienoto vērtību. Attīstām kooperāciju un sadarbību, vietējo patēriņu orientējam uz pašmāju produkciju. Uzmanības centrā: ģimene, bērni un nacionāla valsts (šā scenārija paraugs – Ungārijas izraudzītā politika).
Izglītībā tas nozīmē nevis samazināt, bet gan pastiprināt latviešu valodas statusu visās izglītības pakāpēs. Modernizēt mācību vidi skolās, atbalstīt inovācijas izglītībā, veicināt sadarbību starp skolām, vecākiem un skolotājiem, ministriju un pedagogu organizācijām. Augstākajā izglītībā panākt kvalitātes pieaugumu studiju programmās, kas nepieciešamas Latvijas attīstībai – atbilstoši Nacionālajam attīstības plānam. Sekmēt izglītības daudzpusību. Sagatavot jauniešus ģimenes dzīvei, audzināt savas valsts patriotus. Nepieciešama atbalsta programma mazajām skolām un skolotāju kompetences paaugstināšanai.
Ko iegūstam?
Latvijas valsts un tauta saglabājas, pamazām atjaunojas nepieciešamais dzimstības līmenis.
Ko zaudējam?
Kopējo mērķu vārdā indivīdam jāupurē daļa savas brīvības un jāierobežo daļa savu vēlmju un iespēju.
Šajā scenārijā grūtākais ir modernos globalizācijas izaicinājumus saskaņot ar politiku, kas balstās tradicionālajās vērtībās – ģimene, tauta, taisnīgums, līdzcietība, solidaritāte u. c.
Atslēgas vārdi šajā scenārijā ir sadarbība un nācijas saliedētība. Izglītības uzmanības centrā: personības, kas spēj iekļauties kopībā – ģimenē, skolā, darba komandā, valstī – un spēj domāt ne tikai par sevi, bet arī par citiem. Paraugs – Somijas izglītības modelis. Nesen viens no Somijas izglītības korifejiem Pasi Sālbergs, viesojoties Latvijā, deklarēja, ka Somijas panākumu pamatā ir vienlīdzības un taisnīguma princips, kā arī mērķtiecīga pedagogu atlases un atbalsta politika, nevis konkurence starp skolām par skolēnam līdzi nākošo naudu.
Vai iespējams kāds trešais, vidējais ceļš?
Varbūt. Tas tad nozīmētu centrisku politiku. Galējības neder kā izglītības reformu filozofija. Pirmajā gadījumā parasti tiek pārspīlēta tirgus un konkurences nozīme, otrajā gadījumā – var parādīties tendence saglabāt status quo. Centriska pozīcija nozīmē – attīstību balstīt uz skaidriem principiem un vērtībām. Tiesības un brīvība jāpapildina ar pienākumiem un atbildību. Gan jāveicina radošums un inovācijas, gan jāatbalsta tradīcijas un klasiskās vērtības. Arī konkurence var papildināt sadarbību, bet ne aizstāt.
Izglītības reformu principi
Domājot nopietni par izglītības reformām, jāizprot daži pamatprincipi.
1) Reformām jābūt sistēmiskām, savstarpēji saistītām un balstītām uz pētījumiem vai vismaz uz esošās situācijas analīzi un Nacionālās attīstības plānu.
Vispirms jāizstrādā skaidri izglītības reformu mērķi, kas izrietētu no Latvijas nākotnes perspektīvām, tad – detalizēts plāns.
2) Reformas nevar veikt, neiesaistot izglītības jomas profesionāļus (pedagogus, zinātniekus, izglītības darba vadītājus).
Tas nozīmē, ka diskusijās jāatliek malā personiskās ambīcijas, vēlreiz un vēlreiz jāsēžas pie sarunu galda un jāpamato savas idejas, tostarp – ar aprēķiniem.
3) Reformas nevar paveikt bez papildu finansējuma un atbalsta struktūru radīšanas.
Piemēram, tikai pasludinot skolu autonomiju vai ļaujot tām brīvi mainīt mācību priekšmetiem paredzēto stundu skaitu, cerēt uz kvalitatīvām izmaiņām būtu naivi. Valstij ir jāparāda, kā jaunās iespējas izmantot, jāveicina pozitīvas pieredzes pārņemšana. Vispirms reformu idejas vajadzētu aprobēt pilotskolās un tikai pēc tam ieviest visā valstī. Vieglprātīgi eksperimenti ar bērniem nav pieļaujami! To jau piedzīvojām deviņdesmito gadu reformās, kad pārāk lielā izvēles brīvība noveda pie bēdīgiem rezultātiem – skolēni sāka izvēlēties mācībās vieglāko ceļu, ko pēc tam paši nožēloja.
Lielākās izglītības darbinieku organizācijas – Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība, Latvijas Izglītības vadītāju asociācija un Latvijas Pedagogu dome – jau 2012. gada 23. martā pauda savu redzējumu par izglītības reformām deklarācijā “Pedagogi atbalsta līdzsvarotas reformas izglītībā”.
Tagad pienācis laiks savu piedāvājumu detalizēt. Tāpēc Latvijas Pedagogu dome – biedrība, kas apvieno vairākas pedagogu asociācijas – ir izveidojusi portālu “Alternatīvā izglītības reforma”, kurā pedagogiem apkopot idejas un savus ierosinājumus saistībā ar izglītības problēmu risināšanu. Portāla mērķis ir palīdzēt valdībai izglītības reformu plānošanā. Tas nozīmē nevis pretstatu reformām, bet gan to papildināšanu un paplašināšanu. Neviens cits to nespēs paveikt profesionālāk kā paši darītāji – skolotāji, augstskolu mācību spēki, jaunie zinātnieki. Neraugoties uz pedagogu aizņemtību, ir jāatlicina laiks domu apkopošanai un konstruktīvai diskusijai.
Pēdējā laika personāliju kari izglītības reformai piešķīruši skandalozu pieskaņu. Ir jāatjauno tā ieinteresētība reformās, kas valdīja pedagogu vidē 10. Saeimas darbības sākumā. Tas nozīmē restartēt attiecības starp visiem izglītības attīstībā ieinteresētajiem – panākot sadarbību. Īpaši tā nepieciešama starp vecākiem un skolotājiem (skolu un ģimeni). Šiem diviem “spēlētājiem” ir jāapvienojas, lai neitralizētu to jauniešu garīgajai izaugsmei un fiziskajai veselībai nelabvēlīgo fonu, ko diemžēl veido vairākums plašsaziņas līdzekļu un masu kultūras, kas ir piesātināta ar klišejām, vardarbību, atkarību propagandu un diskutabliem attiecību modeļiem.
Sabiedrība ir devusi uzticības kredītu reformu iecerēm, un to nedrīkst iztērēt ar neapdomīgiem lēmumiem vai skaļiem demaršiem. Tāpēc ne tikai pedagogiem ir jānāk palīgā valdībai, bet arī inteliģencei, māksliniekiem, ārstiem, it sevišķi žurnālistiem jādod savs ieguldījums Latvijas atjaunotnē, kuru varbūt var sākt tieši ar izglītības jomas sakārtošanu. Žurnālistiem jācenšas sniegt objektīvu informāciju un iedziļināties izglītības problēmās, vērtēt piedāvājumus pēc būtības, nevis nostāties vienas vai otras personas pusē.
Esmu pārliecināts, ka lielākā daļa izglītībā iesaistīto saprot reformu nepieciešamību, tāpēc pazemo un kaitina komentāri, kas iesaka “izdzenāt skudru pūzni” vai “padzīt stagnātus”. Nepieciešama kvalitatīva diskusija par reformu būtību, nevis sīkas ķildas internetā. Valdība ir devusi "zaļo gaismu" – izmaiņām. Jautājums, vai tās uzlabos izglītības kvalitāti, vai arī būs kārtējais neizdevies eksperiments. Lai nenotiktu sliktākais, pedagogiem ir jāpārņem iniciatīva, jānāk ar savām radošajām idejām. Svarīgi atrast veidus, kā rīkojoties ar iespējami nelieliem finanšu līdzekļiem, ko valsts var atļauties izglītībai, tiktu sasniegts maksimāli pozitīvs efekts.
Viens no izglītības reformu virzieniem (bet ne vienīgais) ir digitālie mācību līdzekļi, atbalsts radošuma attīstībai un inovācijām. Lai panāktu nozīmīgu progresu šajā ziņā, būtu nepieciešams piesaistīt vairākus miljonus latu, tostarp no Eiropas Savienības struktūrfondiem. Nesen par šo tematu pabeigts Valsts kancelejas pasūtīts pētījums „Sākotnējās ietekmes (Ex-ante) novērtējums strukturālo reformu īstenošanai izglītības politikas jomā, lai veicinātu radošo prasmju apguvi”, kurā šāds atbalsta modelis teorētiski ir izstrādāts. Tagad to nepieciešams īstenot praksē.
Par radošu, sabalansētu un sistēmisku izglītības attīstību!
1 komentārs
Paldies par nopietnajām
Paldies par nopietnajām pārdomām izglītības reformu sakarā. Ne tik daudz pie vainas ir 200 gadus vecā izglītības sistēma (Viktorijas laikmeta skolvedība), cik 20 gadu laikā strauji izmainījusies sabiedrības attieksme pret skolu - nopietnu un atbildīgu skološanos. Kas tad ir noticis? Zināmā mērā atbildi dod Tavs raksts. Citiem vārdiem to pasaka Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs: "20.gadsimtā Eiropa "palaida garām" divu totalitāru režīmu veidošanos. Lai neatkārtotu šo gadījumu atkārtošanos, pašlaik ir nepieciešams atpazīt trešā totalitārisma iedīgļus:morālo relatīvismu, ultraliberālismu, vērtību pakāpenisku "izšķīdināšanu", akcentu pārlikšanu no vērtībām uz patēriņu, kā arī naudas varu."
Pievienot jaunu komentāru