"Sudraba ekonomika"

Anonīms saglabāja, Sv, 07/29/2018 - 19:36

Piedāvājam tikai Atjaunotnes lasītājiem ekonomikas doktora Ivara Brīvera pārdomas par procesiem tautsaimniecībā. Kā tos padarīt draudzīgākus senjoriem un apkārtējai videi? Tas ir īpaši svarīgi domājot par sabiedrības ilgtspēju. Patiešam - vai Latvijai būtu jātiecas par katru cenu apsteigt citas valstis ekstensīvā izaugsmē? Varbūt jāmeklē savs ceļš? Sabalansējot vajadzības ar iespējām. Domājot ne tik daudz par ārējiem, kvantitatīviem panākumiem, kurus parasti izmanto saujiņa sabiedrības "elites", kā par vispārēju labklājību, taisnīgumu, cilvēcīgu dzīvi un garīgajām vērtībām, arī par zināmu pieticību un taupību - patērējot ierobežotos planētas resurus.

Pārdomas par senioriem draudzīgu ekonomiku un senioru lomu taja. Autors: Ivars Brīvers, Dr.oec.

Latvijas televīzijā bija raidījums par bijušo politiķi, karavīru, publicistu un sportistu Visvaldi Lāci. Šajā raidījumā viņš stāstīja par to, kā pagājušgad 93 gadu vecumā ir piedalījies Berlīnes maratonā. Organizatori gan neesot gribējuši ļaut viņam piedalīties, jo maksimālais atļautais vecums esot 90 gadi. Tomēr Lācim ir izdevies dabūt atļauju piedalīties maratonā ar nosacījumu, ka viņam sekos pavadoņi.

Protams, ka Lācis neizvirzīja sev mērķi iekļūt godalgotajās vietās. Arī distancē viņš ir brīžiem skrējis, brīžiem soļojis. Kā viņš pats teica, tad jaunie skrējēji, jūtot sāpes kājās, paņem sāpes remdējošu tableti un turpina skriet. Cita alternatīva, ko izvēlējās Lācis, ir samazināt ātrumu, pārejot uz soļiem.

Šis ievads bija vajadzīgs, jo līdzīgi ir ar senioru vietu un lomu ekonomikā. Mūsdienu ekonomikā valdošā paradigma (kas ir spilgti izteikta Latvijā un citās postsociālisma zemēs, bet mazāk izteikta Rietumvalstīs) uzskata, ka ekonomikai ir jāskrien, un jo ātrāk, jo labāk. Tie, kuri nespēj vai negrib iekļauties šajā skrējienā, ir lieki un nevēlami; no viņiem ir pēc iespējas ātrāk jāatbrīvojas.

Šāda ekonomika nav senioriem draudzīga. Piemērs ar maratonu parāda, ka Visvaldis Lācis, lai arī būdams priekš saviem gadiem izcili labi trenēts sportists, tomēr nespētu cīnīties par uzvaru ar trīsreiz vai četrreiz jaunākiem konkurentiem. Turklāt senioru nevēlēšanās stādīt ātruma rekordus ir mazāk skaidrojama ar nespēju, bet drīzāk gan nevēlēšanos būt par katru cenu ātrākajam. Latvijas Nacionālās attīstības plāna vadmotīvs - “ekonomikas izrāviens” ir spilgts piemērs tam, kā tiek veidota senioriem nedraudzīga ekonomika.

Man iebildīs, ka tie ir tikai vārdi. Taču vārdiem ir spēks, un arī dzīvē mēs redzam, kā tiek veidots sabiedrības viedoklis, nostādot pensijas vecumu sasniegušos cilvēkus par traucēkļiem ātrajam ekonomikas skrējienam un izrāvieniem. Taču tas ir Amoka skrējiens. Šis ātrais skrējiens šķeļ sabiedrību, līderu grupā izvirzās arī tādi cilvēki, kuri savu ātrumu ir sasnieguši ar negodīgiem līdzekļiem, savukārt galvenajā grupā, kura sāk arvien vairāk atpalikt no līderiem, ir ne tikai senioru vecumu sasnieguši cilvēki, bet sabiedrības lielākā daļa, kura materiālo labklājību uzskata par tikai vienu no labas dzīves nosacījumiem līdz ar ģimeni, vidi, garīgo dzīvi un citām vērtībām, par kurām ātrajā skrējienā nav laika rūpēties.

Senioriem draudzīga ekonomika ir tāda, kura, līdzīgi kā Visvaldis Lācis, virzās uz priekšu tā, lai skrējiens būtu nevis apgrūtinājums un mocības, bet gan prieks un gandarījums. Ekonomika, kura netaisa izrāvienus. Vēl tālāk ejot, nonākam pie bezizaugsmes ekonomikas (steady state economy), kuru jau XIX gadsimtā aprakstīja angļu klasiskās skolas pārtāvis Džons Stjuarts Mills (stationary state), un kura XX gadsimta otrajā pusē un mūsdienās aizvien skaļāk piesaka sevi vispirms tādās valstīs kā Lielbritānija un ASV (K.Boldings, “Romas kluba” ekonomisti, H.Deilijs, New Economics Institute pāstāvji E.Simms un H.Norberga-Hodža, K.Hemiltons un daudzi citi. Arī tādi ekonomikas dižgari kā Dž.M.Keinss un J.Šumpēters bieži tiek pieminēti kā steady-state ideju atbalstītāji.

Tomēr es šobrīd atturos izvirzīt steady-state modeli par ekonomikas paradigmas pamatu, saprotot, ka laiks tam vēl nav pienācis, bet šis laiks neizbēgami tuvojas (ko ir paredzējis gan Dž.M.Keinss, gan E.Smits). Šāda ekonomika būtu ne tikai senioriem, bet visiem cilvēkiem patiesi draudzīga, jo mērķis būtu nevis skaitļi, bet gan cilvēki. Ekonomika tad kalpotu cilvēkam, nevis cilvēks ekonomikai.

Ko darīt šobrīd? Kāpēc liela daļa no senioriem nespēj, vai arī nevēlas iekļauties straujajā skrējienā?

Tuvojoties seniora vecumam, un atskatoties uz nodzīvotajiem gadiem, esmu nonācis pie secinājuma, kurš ir paradoksāls – dzīves gaitā cilvēks mainās tā, ka viņam aizvien mazāk patīk mainīties. Tie, kuri mīl citēt Raini, parasti to dara nepareizi. Raiņa lugā “Uguns un nakts” Spīdola teic nevis – “pastāvēs, kas pārmainīsies”, bet gan “pastāvēs, kas pārvērtīsies”. (Ņems, kas atdos, veiks, kas zaudēs, pastāvēs, kas pārvērtīsies.) Rainis pietiekami labi izjuta latviešu valodu, lai neuzskatītu šos vārdus par sinonīmiem, kā tas bieži tiek darīts tagad.

Jaunības gados valdošā noliedzošā attieksme pret iepriekšējās paaudzes dzīves modeli, gaumi un vērtībām, ar gadiem zūd, uz līdz ar nodzīvotajiem gadiem iepriekšējo paaudžu dzīves modelis, gaume un vērtības kļūst aizvien saprotamākas un tuvākas. Tāpēc robotizācija, digitalizācija un citas modernās “cijas”, par kurām noteikti būtu jūsmots divdesmit gadu vecumā, šķiet mazāk pievilcīgas sešdesmit gadu vecumā. Divdesmitgadnieki domā, ka sešdesmitgadnieki nespēj iekļauties šajos procesos, taču viņiem grūti saprast, ka daudzi nevēlas tajos iekļauties, jo tie neatbilst viņu dzīves modelim. Šim procesam ir permanents raksturs.

Kur ir risinājums?

Risinājums ir meklējams no abām pusēm. No vienas puses senioriem ir jāmazina sava nepatika pret pārmaiņām. No otras puses sabiedrībai ir jāļauj senioriem dzīvot un strādāt atbilstoši viņu dzīves modelim. Konkrēts piemērs. Tagad zinātniekam aprēķini ir jāveic un grafiskie attēli ir jāveido tikai izmantojot noteiktu standartprogrammu paketi. Ja tas tiek darīts ar citiem līdzekļiem, tad tas netiek atzīts par derīgu. Līdz ar to zinātniskie raksti ir cits citam līdzīgi kā vistas olas.

Cits piemērs. Lai ierīkotu Latvijas robežjoslu, tika atsavināta robežjoslā esošā privātā zeme, samaksājot zemes īpašniekam noteiktu kompensāciju. Konkrētajā gadījumā šīs zemes platība bija neliela, līdz ar to arī kompensācija bija pavisam neliela (nosacīti pieņemsim, ka tie bija 20 euro). Zemes īpašniece, kura ir senioru gados, šim darījumam piekrīta. Taču, lai šo kompensāciju saņemtu, šai cienījamos gados esošajai sievietei būtu jābrauc uz 50 km attālumā esošo pilsētu, bankā jāatver konts, un jāveic citas formalitātes. Līdz ar to saņemtie 20 euro nesegtu šīs sievietes izdevumus un pūles kompensācijas saņemšanai. Senioriem draudzīgā ekonomikā būtu paredzēta iespēja, kā šos 20 euro samaksāt senioram draudzīgākā veidā.

Tātad senioriem draudzīga ekonomika būtu tāda, kur viņiem tiktu ļauts dzīvot un strādāt atbilstoši viņu dzīves modelim, gaumei un vērtībām. No tā arī izriet senirou loma ekonomikā – viņi būtu tie, kuri saglabā šobrīd it kā novecojušos dzīves modeļus. Pašreizējai četrdesmitgadnieku, un vēl jo vairāk divdesmitgadnieku paaudzei šobrīd šie modeļi liekas nevajadzīgi un novecojuši. Taču četrdesmitgadnieki jau tagad sāk izrādīt interesi par tiem (nesen kāds vīrs, kuram nav vēl četrdesmit, izteicās, ka labprāt atgrieztos pie Word2003 versijas), un var sagaidīt, ka drīzumā viņi aizvien vairāk sāks interesēties par sešdesmitgadnieku dzīves modeli un tam atbilstošajām lietām un vērtībām.

“Sudraba ekonomika” (silver economy) ir viens no pašlaik lietotiem jēdzieniem, kas apzīmē ekonomisko lēmumu pieņemšanas jomu attiecībā uz senioru vecumu (virs 60 gadiem) sasniegušajiem cilvēkiem. Tomēr arī šo jēdzienu var skaidrot neviennozīmīgi. Visbiežāk to izprot kā centienus iespējami ilgi saglabāt cilvēkus darba tirgū. Tai pat laikā tiek uzsvērts, ka “sudraba ekonomika” nav īsti savienojama ar tirgus jēdzienu: “Silver economy is not a market, but cross economy” (SilverEco.org). Tulkojumā - “sudraba ekonomika ir nevis tirgus, bet “sadarbības” (?) ekonomika”.

Barselonas Universitātes mājas lapā www.ub.edu “sudraba ekonomika” tiek skaidrota no pieprasījuma puses - “produktu un pakalpojumu kopums, ko patērē veci cilvēki”.

Savukārt Eiropas Komisijas mājas lapā www.smartsilvereconomy.eu “sudraba ekonomika” joprojām tiek traktēta kā līdzeklis ekonomikas izaugsmei – respektīvi, “sudraba ekonomikas” koncepcija ir nevis senioru vecumu sasniegušo cilvēku labklājība kā mēŗkis, bet gan šie cilvēki kā ekonomikas izaugsmes līdzeklis. Šāda nostādne atbilst pašreiz dominējošai paradigmai, kur ekonomika ir mērķis, bet cilvēki – līdzeklis. Taču es ceru, ka šāda nostādne pārvērtīsies (nevis mainīsies), un savās cerībās pievienojos Dž.M.Keinsa 1930. gadā rakstītajam: “Kad bagātības uzkrāšanai vairs nebūs lielas sociālas nozīmes, notiks lielas izmaiņas cilvēku morālē. Mēs spēsim atbrīvoties no daudzajiem pseidomorāles principiem, kuri ir vadījuši mūs divsimt gadus; kuru dēļ mēs esam cēluši godā visnepievilcīgākās cilvēku īpašības, uzskatot tās par augstākajiem tikumiem.”

"Bēdas tiem, kas ļaunu sauc par labu un labu par ļaunu, kas tumsību tur par gaismu un gaismu par tumsību, kas rūgtu dēvē par saldu un saldu par rūgtu!" Bībele, Jes. 5:20

0 comments

Pievienot jaunu komentāru

Šī lauka saturs tiks saglabāts privāts un nebūs pieejams publiski.
  • Mājas lapu adreses un e-pasta adreses automātiski tiek pārveidotas par saitēm.
  • Atļautie HTML tagi: <a> <em> <strong> <cite> <code> <ul> <ol> <li> <dl> <dt> <dd> <img>
  • Rindas un rindkopas tiek pārnestas uz jaunu rindu automātiski.
  • Image links with 'rel="lightbox"' in the <a> tag will appear in a Lightbox when clicked on.

Vairāk par formatēšanas iespējām

CAPTCHA
Lai novērstu SPAM nejaucības
Image CAPTCHA
Ievadiet attēlā redzamos simbolus.