Vai multikulturālisms cietis neveiksmi?

Pēdējā laikā vairāki Rietumu valstu līderi atzinuši, ka citu kultūru pārstāvju integrācijas politika Eiropā cietusi neveiksmi. Vai tas nozīmē, ka dialogs starp kultūrām, valstīm, tautām, reliģijām un cilvēkiem vispār nav iespējams?

Diez vai! Drīzāk nav attaisnojusies liberālā un kosmopolitiskā pieeja, kas piederību pie reliģijas un nacionālo idenatitāti līdz šim uzskatījusi par nebūtisku sīkumu, salīdzinot ar globalizācijas un brīvās darba spēka kustības labumiem. Šķiet, ka nav attaisnojusies politiskās nācijas ideja, ar ko pēdējā laikā mēģināts aizstāt tautas un etnisko piederību. It sevisķi, ja šādu politisko nāciju iedomājas veidot no pilnīgi atšķirīgu kultūru un reliģiju piederīgajiem.

N.Sarkozī un A. Merkele atzīst multikulturālisma neveiksmi.

Francijas prezidents Nikolā Sarkozī ceturtdien [10.02.2011.] paziņoja, ka multikulturālisms ir cietis neveiksmi, tādējādi pievienojoties pasaules līderu grupai, kuri to nosoda.

"Mana atbilde ir skaidra: "jā, tā ir neveiksme"," viņš teica televīzijas intervijā, kad viņam jautāja par politiku, kas prasa, lai uzņemošās sabiedrības labvēlīgi izturētos pret atšķirīgu kultūru un reliģiju imigrantu grupām un rūpētos par tām.

"Protams, mums visiem ir jārespektē atšķirības, taču mēs negribam sabiedrību, kurā kopienas pastāv līdzās viena otrai. Ja jūs iebraucat Francijā, jūs apņematies iekļauties vienā kopienā, kas ir nacionālā kopiena, bet, ja jūs nevēlaties to pieņemt, jūs nevarat tikt labvēlīgi uzņemts Francijā," teica labējo spārnu pārstāvošais prezidents.

"Francijas nacionālā kopiena nevar pieņemt pārmaiņas savā dzīvesveidā un vīriešu un sieviešu vienlīdzībā, (..) brīvībā mazām meitenēm iet skolā," viņš teica.

"Mēs esam bijuši pārāk noraizējušies par iebraucēja identitāti, nevis par tās valsts identitāti, kura viņu uzņem," televīzijas kanāla TFI programmā teica Sarkozī.

Arī Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kemerons, Vācijas kanclere Angela Merkele, bijušais Austrālijas premjerministrs Džons Hovards un bijušais Spānijas premjerministrs Hosē Marija Asnars nesen izteikušies, ka daudzkultūru politika nav palīdzējusi sekmīgi integrēt imigrantus.

Merkele oktobrī paziņoja, ka centieni veicināt multikulturālismu Vācijā "ir cietuši pilnīgu neveiksmi".

Kemerons pagājušajā nedēļā pasludināja savas valsts sen piekopto multikulturālisma politiku par neveiksmīgu un aicināja labāk integrēt musulmaņu jauniešus, lai cīnītos pret pašmāju ekstrēmismu. Viņš mudināja attīstīt "aktīvāku, muskuļaināku liberālismu", kurā tiek aktīvi propagandētas vienādas tiesības, likuma vara, runas brīvība un demokrātija, lai veidotu spēcīgāku nacionālo identitāti.

Premjerministrs, kurš nāca pie varas 2010.gada maijā, norādīja, ka "saskaņā ar valsts multikulturālisma doktrīnu mēs esam mudinājuši dažādas kultūras dzīvot savu dzīvi atsevišķi citai no citas un no vairākuma". Pēc viņa teiktā, tas radījis nacionālās identitātes trūkumu Lielbritānijā un licis dažiem musulmaņu jauniešiem pievērsties ekstrēmisma ideoloģijai.

Sarkozī ceturtdienas televīzijas intervijā teica, ka "mūsu musulmaņu līdzpilsoņiem jādod iespēja praktizēt savu reliģiju, kā to var darīt jebkurš pilsonis", taču norādīja, ka "mēs Francijā nevēlamies, lai cilvēki skaitītu lūgšanas ārišķīgā veidā uz ielām".

Francijas ultralabējo līdere Marina Lepēna pagājušajā gadā tika kritizēta, kad viņa salīdzināja musulmaņus, kuri Francijā skaita lūgšanas uz ielām pie pārpildītām mošejām, ar nacistu okupāciju.

Marina Lepēna teica, ka Francijā ir 10 līdz 15 vietas, kur musulmaņi skaita lūgšanas uz ielām ārpus mošejām, kad tās ir pilnas.

Uzrunā Potsdamā [2010. gada oktobrī] Merkele norādīja, ka daudzkultūru sabiedrības koncepcija, kurā dažādu kultūru iedzīvotāji dzīvo laimīgi viens otram līdzās, reālajā dzīvē nedarbojas. [..]

Nesenās aptaujas liecina, ka vairāk nekā 30% vāciešu uzskata, ka Vāciju ir nobradājuši svešinieki. Aptuveni tāds pats daudzums vāciešu uzskata, ka aptuveni 16 miljoni Vācijas imigrantu vai iedzīvotāju ar ārvalstu izcelsmi valstī ieradušies ar mērķi saņemt sociālās garantijas.

"Sešdesmito gadu sākumā mūsu valsts aicināja ārvalstu strādniekus braukt uz Vāciju un tagad viņi dzīvo mūsu valstī. Mēs kādu laiku sevi mānījām, sakot, ka viņi nepaliks, ka viņi pēc kāda laika dosies prom, bet tā nav realitāte," Merkele paziņoja Kristīgo demokrātu apvienības (CDU) sanāksmē Potsdamā.

"Un, protams, pieeja būvēt multikulturālu sabiedrību un dzīvot līdzās un priecāties vienam par otru, ir izrādījusies neveiksmīga, pilnīgi neveiksmīga," sacīja kanclere.

Merkele arī norādīja, ka islāms ir kļuvis par Vācijas daļu, tāpat kā kristietība un jūdaisms, vienlaikus uzsverot, ka Vācijā dzīvojošajiem imigrantiem jāpieliek lielākas pūles integrācijai sabiedrībā, tostarp jāapgūst vācu valoda.”

No minētajiem ziņu citātiem var secināt, ka, pieļaujot milzīgu imigrantu skaita ieplūšanu, Eiropas politiķi radījuši draudus savu tautu tradicionālajam dzīves veidam, identitātei un drošībai. Viņi ir gājuši vieglāko ceļu, lai strauji novecojošā Eiropā iepludinātu kapitālisma ekonomikai nepieciešamo lēto darba spēku. Tā vietā, lai rūpētos par demogrāfiskās krīzes pārvarēšanu Eiropā, darba spēka problēmas risinātas ar svešu kultūru pārstāvju palīdzību. Nu šī politika nes savus rūgtos augļus. Izrādās, ka imigranti Rietumos slikti integrējas. Tas, ka daudzi imigranti saglabā savas nacionālās un reliģiskās saknes nebūtu varbūt pats sliktākais. Taču, diemžēl, sāk uzplaukt radikālisms un ekstrēmisms – it sevišķi islāmticīgo starpā. Jo musulmaņiem Eiropā iznāk dzīvot un saskarties ar patērētājsabiedrības un masu kultūras izaicinājumiem, kuri nevienmēr vērtējami pozitīvi arī no pašas Eiropas kultūras tradicionālo vērtību viedokļa.

Kopumā nākas atzīt, ka reliģijai, kultūras piederībai un nacionālajai identātei ir nemazāk svarīga nozīme kā ekonomiskajiem un politiskajiem faktoriem. Virspusēja integrācija, politiskā nācija, vēsā tolerance un liberālisms ir vāji vērtību oientieri, lai pasargātu tautas un indivīdus no satricinājumiem un izaicinājumiem, ko slēpj sevī globalizācija, konkurence un mainība.

Acīmredzot ir jāmeklē dziļāki pamati patiesam dialogam un saskaņai starp valstīm, civilizācijām, tautām un reliģijām.

Diskusijas rosināšanai:

1)      Kā būtu pārskatāmi brīvās darba spēka kustības un imigrācijas noteikumi Eiropā un Latvijā?

2)      Vai Rietumu politiķu kritiskie atzinumi par integrācijas problēmām attiecas arī uz latviešiem, kuri devušies ekonomiskajā trimdā nevarēdami atrast darbu dzimtenē?

3)      Kas ir paši būtiskākie faktori, kas nosaka dažādu tautu un to pārstāvju sadzīvošanas iespēju?