Vai sabiedrība gatava daudzbērnu ģimenēm?

Anonīms saglabāja, Se, 06/23/2018 - 21:06

Piedāvājam Ievas Jātnieces interviju (no portāla mammamuntetiem.lv) ar aktrisi un daudzbērnu māmiņu Aurēliju Anužīti-Laiciņu.

“Nekādi aplausi profesionālajā dzīvē man nedos to neizskaidrojamo un absolūto laimes sajūtu, ko man dod liela ģimene. Šī realitāte man ir dārgāka par tukšu slavu,” uzsver aktrise, sešu bērnu māmiņa un Goda ģimenes gada vēstniece Aurēlija Anužīte-Lauciņa.

Kad tu satiki Andri, kas jums bija izšķirošais, lai izlemtu veidot lielu ģimeni? Jūs varējāt radīt vienu, divus kopīgus bērnus un dzīvot krietni vieglāku dzīvi. Mūsdienās pietiekoši daudz cilvēku vairās no grūtībām.

Uzreiz vienosimies par to, ka nerunāsim par sliņķiem un čīkstētājiem, cilvēkus ar šādām rakstura īpašībām vispār noliekam malā. Runāsim par tiem, kas ir strādīgi, uzņēmīgi, atbildīgi un drosmīgi cilvēki. Šos cilvēkus savukārt var iedalīt divās daļās. Vieni izvēlas radīt daudz bērnu, savukārt otri pievēršas karjerai. Abi ir līdzvērtīgi. Biznesa cilvēkiem karjeras veidošanas sākumā neeksistē brīvas sestdienas un svētdienas, turklāt viņi par savu darbu neko daudz nesaņem, kamēr vien bizness nav uzņēmis apgriezienus. Tiklīdz uzņēmēji sāk pelnīt, viņi sāk valstij maksāt lielus nodokļus. Līdzīgi ir arī daudzbērnu vecākiem – kamēr bērni ir mazi, jāiegulda liels darbs, nav brīvdienu un brīvu vakaru. Vecākiem jāiegulda laiks un enerģija, lai bērnus izaudzinātu par atbildīgiem nodokļu maksātājiem, nevis patērētājiem. Vislabāk to var izdarīt tieši daudzbērnu ģimenē. Diemžēl pasaulē vērtības nosliecas par labu materiālajām. Cilvēki izvēlas radīt vienu, divus bērnus, jo grib dzīvot sev, faktiski visa sabiedrība spiež uz to, ka cilvēkam nepieciešama komfortabla dzīve. Prieku un laimi cilvēki meklē nevis mīlestībā un attiecībās, kas ir netveramas lietas, bet materiālajās, taustāmajās lietās. 

Manai vecvecmammai bija desmit bērni. Visi ieguva augstākās izglītības, visiem dēliem bija nopirkti uzvalki. Tajos laikos to bija iespējams izdarīt! Kur tas ir zudis? Manuprāt, vērtības mainījis materiālisma laikmets. Bet materiālisms iznīcina ticību. Ja cilvēkam ir ticība, viņš zina, ka būs nodrošināts. Mēs neviens nevaram būt drošs, ka rīt nesāksies karš un tad visām sagādātajām lietām vairs nebūs nekādas nozīmes. Vērtīga būs tikai katra sirds attieksme pret pasauli un cilvēkiem. 
Sabiedrībā ir liels spiediens, ka katram cilvēkam vajag labu mašīnu, lielu māju, katram bērnam vajadzīga sava istaba. Maniem bērniem tādu iespēju nav. Arī es un manas divas māsas uzaugām, dzīvojot vienā istabā. Mēs izaugām par sabiedriskiem cilvēkiem, kas palīdz citiem. Vai ar mums kas slikts notika tāpēc, ka nedabūjām materiālus labumus? Nē, jo laimes sajūta ir jāmeklē citur.
Taču domāju, ka mūsdienās sabiedrība nav gatava daudzbērnu ģimenēm.

Kāpēc?

Jo daudzbērnu ģimenes nav ērtas. Es noteikti nesūdzos, esmu ārpus tā. Arī, kad dzīvoju viena ar vecāko bērnu, es ļoti daudz strādāju un visu nodrošināju pati – nekad nepaļāvos uz valsts pabalstiem. Sakārtotai, loģiskai sistēmai valstī ir jābūt, taču tās nav.

Domājot par daudzbērnu ģimenēm Latvijā, kas ir tie jautājumi, kas būtu jāatrisina?

Valstiskā līmenī par prioritāti jānosaka, ka skolā un bērnudārzā vispirms tiek uzņemti tie bērni, kuru māsas un brāļi šajās mācību iestādēs jau mācās. Šobrīd prioritāri skolās tiek uzņemti konkrēta Rīgas rajona bērni, bet tas nav pareizi. Jāzepam šogad jāsāk iet skolā, bet izrādās, ka tai pat skolā, kurā mācās vecākā māsa, viņam vietas nav. Otrā skolā, kas ir tuvu mūsu mājām, arī brīvu vietu nebija, bet brīnumainā kārtā tā atbrīvojās. Taču jau fakts, ka visi brāļi un māsas nevar mācīties vienā skolā, ir absurds! Manuprāt, šai jautājumā daudzbērnu ģimenēm vajadzētu būt prioritātēm, jo mums bērnus izvadāt pa dažādām skolām un dārziņiem ir vairāk nekā sarežģīti.

Māsa Jāzepam bija teikusi: “Pēc skolas mēs abi brauksim mājās kopā.” Šī iespēja - māsai parūpēties par brāli - tiek atņemta. Taču es nečīkstētu arī tad, ja netālajā skolā vieta nebūtu atradusies, tad bērnus mēs skolotu mājās. Savu bērnu audzināšanā mēs tāpat ieliksim tās vērtības, kas mums ir svarīgas.

Ko jums ir svarīgi iemācīt saviem bērniem?

Strādāt, neprasīt no otra palīdzību, bet mēģināt visu atrisināt pašiem. Izaugt strādīgiem – tā ir ļoti liela vērtība. Piekrītu tam, ka bērniem kā bērnudārzā, tā skolā ir daudz tiesību, bet maz pienākumu. Ģimenē mums katram bērnam ir savi pienākumi, katrs ir par kaut ko atbildīgs. Neuzskatu, ka šādi bērniem kaut kas tiek uzkrauts, viņi vienkārši piedalās dzīvē. Uzskatu, ka jau divus gadus vecs bērniņš var pats ar kausiņu sev ieliet zupu un pēc pusdienām tam paredzētā vietā nolikt netīros traukus. Mūsu mājās tā nebūs, ka bērns apsēdīsies pie galda un prasīs: kur ir mana dakšiņa? Audzinot bērnus, jābūt lielai mīlestībai, bet arī disciplīna ir mīlestība.

Vēl mums ļoti svarīgi ir bērnos ieaudzināt pieklājību. Neliela atkāpe. Citiem mūs ir grūti uzaicināt ciemos, jo mums ir mazi dvīņi, kuriem būtiski, lai apkārtējā vide būtu droša. Taču mūsu mājas vienmēr ir atvērtas ciemiņiem. Brīvdienās visi parasti dzīvojamies pa dārzu – šeit mums ir gan siltumnīca, gan aug vistiņas, un tad kā mūsu, tā bērnu draugi vienkārši atnāk ciemos. Brīvdienās māja ir cilvēku pilna, un tas ir brīnišķīgi. Bet kāpēc es to stāstu: mūsu mājās viesojušies arī ļoti neaudzināti bērni. Man ir nācies striktā tonī aizrādīt: “Šādi tu ar mani nerunāsi un nerādīsi sliktu piemēru maniem bērniem! Šeit ir mana māja un mani noteikumi.” Jā, esmu bijusi skarba, bet taisna. Ja kāds bērns atļaujas pret mani būt nepieklājīgs, uzskatu, ka mans pienākums ir viņam aizrādīt. Ja bērnu neaudzina vecāki, to dara sabiedrība. Bet es būtu ļoti nelaimīga, ja kādam nāktos aizrādīt maniem bērniem. Ja bērni ir labi audzināti, viņus gaida vienmēr un visur! Ja bērns būs nedraudzīgs un nepieklājīgs, viņš tiks atgrūsts. Mēs, pieaugušie, taču negribam biedroties ar nepieklājīgiem cilvēkiem, tad kāpēc mēs audzinām tādus bērnus? 

Viens no strīdus jautājumiem ir par pieaugušo un bērnu attiecībām sabiedrībā. Nereti diskusijas norit savstarpēji karojošā toņkārtā: vieni pārmet vecākajai paaudzei neiecietību pret bērniem, otri akcentē to, ka bērni mūsdienās aug nepieklājīgi.

Manuprāt, ir lietas, par kurām ar bērniem var diskutēt, piemēram, kā viņi šodien gribētu ģērbties, bet ir lietas, par kurām es nediskutēju. Sabiedriskā vietā bērniem ir jāuzvedas pieklājīgi, tur nedrīkst runāt skaļi, grūstīties, jo tas traucē apkārtējiem. Veikalā nedrīkst ieiet ar saldējumu. Veikalā nedrīkst braukt, ja kājās ir skrituļslidas. Veikalā nedrīkst iestumt velosipēdu. Tādi vienkārši ir sabiedrības kopējie noteikumi, kas jāievēro arī bērniem. Ja, piemēram, vīrietis nesaprot, ka sabiedriskajā transportā, redzot grūtnieci vai vecu cilvēku, ir jādod vieta apsēsties, tas liecina par lielām sabiedrības problēmām. Tātad savulaik viņam pieklājība nav iemācīta! Manuprāt, visas patiesības ir ļoti vienkāršas un skaidras.

Es, piemēram, negribu pārvērsties par cirkus mākslinieku saviem bērniem un viņus  izklaidēt, lai tikai sabiedriskā vietā viņi būtu klusi. Bērniem ir jāsaprot, ka ir normas, kas viņiem jāievēro, un tā ir viņu skola – mācīties pacietību.

Paskaties, kādas skolas Latvijā kotējas kā ļoti labas – tās, kurās ir kārtība un noteikumi. Piemēram, 49. vidusskolā ir dzelžaina kārtība! Daudzi grib tur tikt un neviens nesūdzas par noteikumiem, kas jāievēro. Visatļautība nav vērtība. Ja pabraukā apkārt un parunā ar cilvēkiem no citām valstīm, kā viņi redz cilvēkus šeit, daudzi teiks: mēs pamanām cilvēkus, kurus raksturo pieklājības trūkums. Citviet, ja tev kāds nejauši uzkāps uz kājas, viņš vairākkārt atvainosies. Bet, ja uzkāpsi tu un atvainosies, tev atbildēs: “Es laikam nevietā stāvēju.” Arī braukšanas kultūra Latvijā ir vienkārši dramatiska: esmu es, mana mašīna un tad pārējie. Bet man svarīgi sākt ar sevi: katru dienu kādam pa logu uzsmaidīt, palaist otru pa priekšu neatkarīgi no tā, kuram pēc likuma ir priekšroka.

Sabiedrības neiecietību pret jums kā daudzbērnu ģimeni Latvijā esi izjutusi?

Nekad! Ja cilvēks ir neiecietīgs, viņš pret ikvienu būs riebīgs. Mēs arī tādus esam sastapuši, bet viņu attieksme tāda nav tāpēc, ka mums ir daudz bērnu. Ja mums pasaka kaut ko riebīgu, mēs pretim parasti novēlam ko labu. Tas gan viņus sadusmo vēl vairāk. Taču šie cilvēki ir tikai darvas karote medus mucā. Vairums cilvēku tomēr ir jauki. Piemēram, veikalā pie kases man vajadzīgs ilgāks laiks, lai saliktu visus iepirkumus, un tad cilvēkiem saku: iepirkumu tik daudz, jo man ir daudz bērnu. Parasti neviens neburkšķ, bet smaidot atbild: “Tas taču ir skaisti, ka jums ir daudz bērnu!” Kad ar visu bērnu bariņu kaut kur parādos, cilvēki smaida, ir gatavi palīdzēt. 

Tu sacīji, ka tev svarīgi bērnus audzināt strādīgus. Kā to izdarīt?

Mums mājās ir bijušas daudzas sarunas par to, ka darbu nedrīkst darīt ar skābu ģīmi, tikai ar priecīgu. Pamanīju, ka sākotnēji bērniem par viņu veicamiem darbiņiem man bija jāatgādina, bet viņi dusmojās. Tad mums bija saruna. Teicu: “Es taču jūs uz skolu nevedu ar skābu ģīmi, nemazgāju drēbes, negatavoju ēst, piecreiz dienā neuzslauku māju ar skābu ģīmi! Varbūt es esmu nogurusi vai man apnīk to darīt, bet es sevī atrodu mīlestību, lai darbu izdarītu. Ja es esmu spiesta jums atgādināt par neizdarītu darbu, jūs šādi man esat sagādājuši problēmas.” Tā es bērniem mācu uzņemties atbildību.Man šķiet, ka attiecībās ļoti svarīgs ir patiesums. Es esmu pieklājīga, bet stingra, es netērēju savu laiku pļāpāšanai. 

Domāju, ka savus bērnus audzinu tā, kā audzināja mani un māsas. Redzu, ka šis princips, būt godīgam, patiesam, strādīgam - darbojas. Meitai sociālajās zinībās bija uzdots uzrakstīt piemērus, kādos gadījumos bērni varētu atteikties no darba: ja viņus  izmanto, pazemo. Bet nereti cilvēks, kurš vienkārši ir slinks, to izmanto savai slinkuma maskēšanai. Darba devēji šodien bieži tiek noniecināti sliņķu dēļ. Manuprāt, vērtīgāk būtu bērnus aicināt aprakstīt kādus pienākumus viņi ikdienā veic savās mājās. 

Kā Mikus, tā Andra, Dāvis un Lienīte ir jau pieauguši cilvēki, paši sevi uztur, bet savulaik vasaras brīvlaikos viņi naudu pelnīja dažādos vasaras darbos. Mikus “Ezerkauliņos” ravēja burkānus. Atceros, ka vienu vasaru viņš nopelnīja 70 latus. Un dēls man prasīja, lai nopērku viņam žaketi par 80 latiem. Toreiz atbildēju: “Tu nopelnīji 70 latus, es tev pielikšu 10.” Ko atbildēja Mikus? Nē, man tomēr nevajag. Paša strādāšana iemāca saprast naudas vērtību un to, kam ir vērts un kam nav vērts tērēt naudu.

Arī mēs bērnībā vasarās daudz strādājām, un tas ir pareizi. Manuprāt, arī to vajadzētu atrisināt valstiskā līmenī: tiem bērniem, kuri var un grib strādāt, rast tādu iespēju! Arī tas viņus sagatavo patstāvīgai dzīvei.

Pieņemu, ka sabiedrībā par tevi arī varētu būt greizs priekšstats: kas tad viņai nekait audzināt bērnus, ja vīrs nodrošina dzīvošanu! Zinu, ka ikdienā, kad vīrs strādā, tev ir tikai viens palīgs – auklīte –, un jūs abas ar visu tiekat galā.

Ikdienas aprakstīšana nav interesanta. Mums mājās ir kā mini bērnudārzs. Taču, ja tas būtu dārziņš, mums būtu pavārs, apkopēja, audzinātāja, medmāsa, sētnieks. Tā visa mums nav, mēs visu paveicam ar auklīti Katrīnu. Bet tas nav arī nekas traks! Es noteikti nežēlošos! Es vienmēr esmu daudz strādājusi. Kādreiz skrēju pa trijiem darbiem, pašlaik rūpējos par daudziem bērniem.

Daudziem ir priekšstats – viņiem ir māja Austrijā! Bet tas ir stereotipisks priekšstats. Bieži pašas ar Katrīnu un visiem bērniem turp braucam ar auto. Kad pēc 20 stundu ceļojuma ierodamies Austrijā, mums jāpagūst ātri pagatavot ēst, izkrāmēt un sakārtot mantas, jo līdzi ir visnepieciešamākais. Mēs neierodamies piecu zvaigžņu viesnīcā, kur gaida istabenes un pavārs. Nedomāju, ka daudzi gribētu ar pieciem bērniem auto braukt uz Austriju. Es vienkārši esmu tāds cilvēks, kuram ik pa laikam nepieciešams nomainīt bildi. Taču es novērtēju šos braucienus: esot 20 stundas auto, visiem vienam ar otru jārēķinās, jādomā, ko mēs kopā spēlēsim un par ko runāsim. Ceļojums tiešām pārvēršas par ļoti lielu satuvināšanos. 

Ikdienas pārbaudījumi arī satuvina ģimeni?

Domāju, ka, jā, jo ļoti svarīgi ir iemācīties ikvienas nesaskaņas pārdzīvot un saprast, ka tā ir tikai mini neizdošanās, ko var atrisināt. Patiesībā visu var atrisināt. Galvenais nevis kā strausam iebāzt galvu smiltīs, bet visu godīgi un taisnīgi pateikt – neko neslēpt, arī neizdabāt. Tas ir lielo ģimeņu pluss – mums nav laika ne meliem, ne liekulībai.

Jums ar Andri abiem ir iepriekš šķirtas laulības. Kas ir tas āķis, kas šajās palīdzējis palikt kopā un radīt lielu ģimeni?

Fakts, ka vienreiz ģimene ir izjukusi, jau ir pietiekošs iemesls pieņemt lēmumu, ka šoreiz gan darīsim visu, lai tā nenotiktu. Bet no otras puses – es arī nezinu, vai tas ir mūsu nopelns.

Paldies Dievam, ka tas tā ir, ka esam satikušies, ka esam kopā. 

Ikdienā ir gudrības, kuras jāiemācās saredzēt ar sirdi, nevis prātu. Ļoti svarīgi ir ieraudzīt tās vērtības, kas ir svarīgākas par otra trūkumiem, kas ikdienā kaitina. Es to uztveru tā – kaitinošais ir kā tādi baciļi, kas man liek audzēt savaldību.
Vīrs man ir brīnišķīgs, ļoti labs. Kad viņš pēc darba ir mājās, mēs darbus sadalām. Vīram labāk padodas dārza, vīriešu darbi, savukārt man - ēst gatavošana, bērnu audzināšana, dažādu jautājumu izskaidrošana viņiem. 

Jums sanāk izbrīvēt laiku, ko pavadīt divatā?

Tikai nesen pirmoreiz pēdējo astoņu gadu laikā Katrīna mūs palaida prom uz trijām dienām. Mēs ļoti izbaudījām klusumu. Bet zini, ko mēs sapratām? Jo vairāk esam nodarbināti ikdienā, jo vairāk spējam izbaudīt šādus brīžus. Tas mazumiņš kļūst ļoti liels. Kad bijām lidostā divi vien bez bērniem, mēs nespējām pat aptvert to lielo mieru! 
Bet citādi pa šiem gadiem esam iemācījušies būt kopā, arī esot ar visiem bērniem. Kamēr bērni ir mazi, mēs neejam ciemos pie draugiem, neejam uz kino un kafejnīcām, jo vakari, kad auklīte Katrīna iet mājās, ir visgrūtākie. Tad visi ir noguruši, čīkstīgi.

Tu biji ļoti populāra aktrise. Tev nebija žēl zaudēt skatuvi, kas līdzi nesa arī cilvēku novērtējumu?

Tā jau saka – mākslinieka maize ir aplausi. Kad pie mums atnāk ciemiņi un es esmu uzcepusi trīsstāvīgu torti, es arī dzirdu: “Ak, kā tu to izdarīji?!”  Tie ir tie paši aplausi. Bet šī atzinība ir visslidenākais solis. Man ir bijis jāiemācās gudrība: lai ko es darītu, negaidīt par to uzslavu. Tikai daudzie bērni mani ir izārstējuši no aplausu slimības.    
Laimīgu mani dara tieši bērni, lielajā ģimenē es jūtu savu sūtību, to, kādēļ es dzīvoju. Nekādi aplausi profesionālajā dzīvē man nedos to neizskaidrojamo un absolūto laimes sajūtu, ko man dod liela ģimene. Šī realitāte man ir dārgāka par tukšu slavu, kas patiesībā ir niecība. Jā, jaunībā man gribējās vairāk izdarīt, vairāk iemācīties, visu iepazīt, arī paplašināt robežas un būt dažādās valstīs. Kad radās bērni, es savukārt sapratu, ka laime ir meklējama citur. Būt par mammu daudziem bērniem ir liela laime. Šādā veidā savu sievietes būtību esmu izkopusi, nevis pazaudējusi.

Tev ir interesants stāsts, ka vispirms atnāca bērnu vārdi un tikai tad paši bērni.
Jā, bet mums ar Andri bērni nāca tādā harmoniskā mierā, neko speciāli neplānojot. Iepriekš ar vīru esam runājuši: “Ja pēc Agates pieteiksies vēl kāds bērniņš, viņa vārds varētu būt Marija vai Jāzeps.” Un nāca bērniņš! Piedzima puisis, tātad Jāzeps. Tad pieteicās nākamais. Tātad būs Marija vai Teodors. Piedzima Marija. Pēc Marijas dzimšanas jau šķita – nu pietiek, četri mums jau ir. Bet ik pa laikam iedomājāmies – varbūt tomēr varētu atnākt arī Teodors... Bet bonusā atnāca ne tikai Teodors, bet arī Alberts. Ar Andri smējāmies, ka trāpījām uz akciju! (smejas) 

Es dzīvē esmu par plānošanu, bet ir norises, kuras tomēr nevar saplānot. Ir daudz ģimeņu, kuras, lai kā gribētu ieplānot bērna atnākšanu, to nevar izdarīt. Bērni ir dāvana, kas jānovērtē. 

Kas tev pašai rada vislielākās grūtības, audzinot bērnus?

Savaldība. Visgrūtāk ir savaldīties, kad iestājas liels nogurums. 
Dažkārt, izejot sabiedrībā, ir grūti pārslēgties no manas sabiedrības, kurā runā bērnu valodā. Tad nejauši kādu pieaugušo varu uzrunāt: “Mīļumiņ!” Ir grūti no savas realitātes iekāpt sabiedrībā, kurā cilvēki dzīvo citādāk. Tai skaitā, piemēram, veikalā iepirkuma ratiņus pa tukšo nestumdīt. (Smejas) 

Šajā dzīves posmā esmu ārpus sabiedrības ikdienas notikumiem, es pat vairs īsti nezinu, kā Vecrīgā izskatās. Tāpēc ļoti priecājos, ka pie mums uz mājām daudzi grib nākt, ka pie mums vienmēr ir interesantas sarunas. Nav viegli neiekrist tikai savā mājas dzīvē, bet labi, ja izdodas neatteikties no sabiedrības, no aktīvas komunikācijas.
Visgrūtākie ir brīži, kad visi bērni slimo. Ja vēl pašai ir ļoti augsta temperatūra... Bet izrādās, ka arī to var izturēt. Cilvēka robežas ir daudz lielākas, nekā viņš domā. Jā, ikdiena nav viegla, bet tāda tā nav daudziem – slimnīcās arī ārsti un medmāsas ir pieejamas visu diennakti. Bet es esmu priecīga, ka, pateicoties bērniem, savā dzīvē esmu varējusi piedzīvot un atklāt lielas un vērtīgas lietas.
Man svarīgi dzīvē risināt un atrisināt lietas, darboties, palīdzēt. Un dzīvot pateicībā Dievam par visu!

Par Latvijas Goda ģimenes gadu

Atzīmējot Latvijas valsts simtgadi, 2018. gads izsludināts par Goda ģimenes gadu. Gada moto: „Laiks bērniem! Latvija ceļā uz ģimenei draudzīgāko sabiedrību”. Latvijas Goda ģimenes gadā ir plānoti daudzveidīgi pasākumi, lai pateiktu paldies un godinātu ģimenes, kurās jau aug bērni, kā arī ir iecerētas aktivitātes, kas veicinātu sabiedrības izpratni par nepieciešamību kļūt par ģimenei ar bērniem draudzīgāku sabiedrību. Latvijas nākotne ir tiešā veidā atkarīga no tās bērniem, tāpēc ne tikai vārdos, bet arī darbos jāapliecina – laiks bērniem!

0 comments

Pievienot jaunu komentāru

Šī lauka saturs tiks saglabāts privāts un nebūs pieejams publiski.
  • Mājas lapu adreses un e-pasta adreses automātiski tiek pārveidotas par saitēm.
  • Atļautie HTML tagi: <a> <em> <strong> <cite> <code> <ul> <ol> <li> <dl> <dt> <dd> <img>
  • Rindas un rindkopas tiek pārnestas uz jaunu rindu automātiski.
  • Image links with 'rel="lightbox"' in the <a> tag will appear in a Lightbox when clicked on.

Vairāk par formatēšanas iespējām

CAPTCHA
Lai novērstu SPAM nejaucības
Image CAPTCHA
Ievadiet attēlā redzamos simbolus.