Piedāvājam lasītājiem Mārča Krīta tikai "Atjaunotnē" publicētu eseju par Raiņa lugu "Zelta zirgs" un Latvijas vēstures līkločiem. Autors esejā brīdina par lugas scenārija nemitīgu atkārtošanos Latvijas likteņos un mūsdienu izaicinājumos, par ideālo, nesavtīgo un merkantilo, savtīgo interešu un motīvu sadursmi.

"Zelta zirga pakavu dzirksteles tumsā" Autors: Mārcis Krīts

Tas, kurš ir redzējis nakti, Tas tik saprot dienu. /Rainis. Daugava/

Skaitlis trīs ir maģisks un arhetipisks skaitlis. Arī Antiņš, brīnumaini mainot savu ārējo tēlu, trīs reizes pēc kārtas jāj augstajā Stikla kalnā, lai glābtu princesi Saulcerīti un tādejādi nestu laimi un brīvību tautai. Trešajā jājienā viņš to arī paveic. Spraigās lugas gaita galvenajiem pozitīvajiem varoņiem noslēdzas laimīgi un ar cerīgu nākotni.

Būtiski un zīmīgi tas, ka lugā Antiņš un tauta nemaz tā uzreiz nevar baudīt Saulcerītes atgriešanas varoņdarba tik ļoti gaidītos augļus, jo viņa paveiktā rezultātus nekaunīgi cenšas piesavināties Bagātais princis, pieprasot karalim savas precības ar princesi Antiņa vietā.

Diemžēl tā ir zināma un reālajā dzīvē piedzīvota situācija, kad paveiktā darba augļus patvaļīgi piesavinās un bauda cits. Pārestības, rūgtuma un pat izmisuma jūtas nevar nerasties šādā situācijā. Zināms, ka arī Jānis Pliekšāns (Rainis) kā politisks un sabiedrisks darbinieks savas dzīves laikā šādas situācijas ir "baudījis" vairākkārt, pateicoties paša partijas vadībai. Citu darba rezultātu netaisnīgas piesavināšanās paradigma lugā ir ienākusi no autora reālās dzīves pieredzes.

Paradoksāli un zīmīgi, ka 1905.g. revolūcijas dalībnieka[1] Raiņa 1909.g. lugā tauta ir klātesoša, tomēr kā kopums tā ir fragmentēta. Tā pasīvi novēro vai komentē galveno varoņu pretstāvi. Tas sasaucas ar Aleksandra Puškina 1825.g. traģēdijas "Boris Godunovs" noslēguma slaveno remarku: "Ļaudis cieš klusu. Beigas". Savulaik Rainis vēl savā jaunībā, mācoties Rīgas 1. ģimnāzijā, kuras ēka šodien atrodas viņa vārdā nosauktajā bulvārī, šo Puškina lugu pārtulkoja latviski[2]. Svarīgi, ka Raiņa daiļradē lielu pārmaiņu nesējs galvenokārt ir individuālais varonis. Tas līdzinās senajai Grieķijai[3], kur par tautas līderi varēja kļūt tikai tas, kurš bija gatavs mirt.

Simts un desmit gadus vecajā lugā "Zelta zirgs", lielie un mazie skatītāji var viegli, ātri un skaidri atpazīt un nošķirt sliktos personāžus no labajiem. Vai reālajā dzīvē to patstāvīgi izdarīt ir tikpat viegli?  Kā milzīgā informācijas jūkļa vidū ir iespējams nošķirt mūsdienu labos un sliktos personāžus? Nav viegli.

Interesanti, vai "bērnu" lugas personāža “ķēniņš” vietā šodien, to aktualizējot, būtu jāliek valdība vai politisko partiju vadība? Bagātā prinča vietā kāds negodprātīgs uzņēmējs, ārvalstu investors vai vietējais oligarhs? Varbūt arī kādas ietekmīgas bankas vadība?

Tomēr galvenie jautājumi – mūsdienu labā un ļaunā apzinātā sajaukuma laikā – būtu: Kas šodien varētu būt Antiņš un Saulcerīte? Vai tie maz vairs ir iespējami? Kādai ir jābūt tautas kopējai laimei, ko nestu Saulcerītes atgriešanās no Stikla kalna? Laimei – taustāmai un/vai netaustāmai. Laimei – izmērāmai, neizmērāmai? Šeit un tagad vai nākotnē? Laimei – tikai mums vai arī nākamajām paaudzēm?

Rainis "Zelta zirgā" skaidri nepasaka, kādai ir jābūt tautas kopējai laimei. Ir tikai vispārējas nojausmas, kuras saistāmas ar galveno pozitīvo jauno varoņu turpmāko dzīvi, kas noritēs jau pēc fināla priekškara aizvēršanās. Tādejādi lugā ir apzināti vai neapzināti atstāts kāds jēdzienisks un konceptuāls tukšums, ko skatītājiem patstāvīgi jāpiepilda, ja viņi to vēlētos. Interesanti, ka ķīniešu un japāņu klasiskajā tušas glezniecībā mākslas darbos apzināti atstāj tukšumu. Tā ir mākslinieciska un filozofiska spēle ar telpu un simboliem. Šādās gleznās un grafikās telpas nepiepildītajam laukumam ir tikpat liela nozīme, kā pašam lietu vai notikumu attēlojumam.[4]

Lugas “Zelta zirgs” noslēguma daļas netaisnās situācijas formālais un galvenais vaininieks ir ķēniņš, kurš savtīgi cenšas "spēles laikā mainīt noteikumus". Bagātais princis kā Saulcerītes vīrs ir viņam pilnīgi pieņemams, jo ļauj formāli izvairīties no bruņota konflikta ar šo ietekmīgo personāžu. Tautas un jauno varoņu viedoklis ķēniņam nav svarīgs. Vai tas nav līdzīgi tam, kā 1939.g.  – trīsdesmit gadus pēc lugas uzrakstīšanas – visu trīs Baltijas valstu vadības piekrita PSRS karaspēka un flotes bāzu izvietošanai to teritorijās[5]?

Saistībā ar laimi un Saulcerīti jāpiemin, ka austrumu reliģijās – islāmā, jūdaismā un zoroastrismā – ir jēdziens "baraka"[6], kurš apzīmē tādu svētību, kas cita starpā izpaužas arī kā materiālā labklājība un sadzīviskā laime. Piemēram, Bībeles Ēzavs, iemainīja savas pirmdzimtības tēva svētību brālim Jēkabam pret lēcu viruma bļodiņu. Tādejādi viņš zaudēja "baraku", kas nāktu pār viņu līdz ar šo svētību. Īstermiņa labums "noēda" nākotnes izredzes un laimi. Antiņš savu "pirmdzimtību" uz Saulcerīti lugā neatdod nevienam. Pat saviem miesīgajiem brāļiem.

Bērniem domātajā Raiņa lugā, kas izrādama Ziemassvētku laikā, Antiņam – bez dvēseliskām mokām, izmisuma un ilgām – jāpārdzīvo arī emocionālas un fiziskas sāpes – tēva nāve, brāļu  ļaunums, nosalšanas draudi mežā un pirksta ar Saulcerītes gredzenu nociršanu. Antiņu ceļš ir gan citu lugas personāžu apzināti radīti nežēlīgi pārbaudījumi, gan viņa paša pieņemtais brīvprātīgais upuris. Altruists Antiņš netaisni cieš visas lugas laikā, lai tikai īsi pirms fināla arī fiziskā pasaulē sajustu laimi, stāvot uz ceļiem kopā ar Saulcerīti viņas tēva priekšā. Nav noliedzams, ka lugas gaitā Antiņš skatītājiem demonstrē ne tikai pašuzupurēšanos, bet arī – kā tagad zinātnieki saka – augstu “emocionālo inteliģenci”.[7] 

Antiņa pārbaudījumu kontekstā nepalaidīsim garām to, ka par sadzīvošanu ar aukstumu kā būtisku personības pilnveides faktoru runā kā seno dienu garīgās prakses[8], tā arī mūsdienu nīderlandiešu "ledus vīrs" Vims Hofs[9]. "Sadraudzēšanās" ar aukstumu ir arī viens no biohakinga[10] pamatelementiem.

Pretstatā lugas galvenajam varonim viņa brāļu Lipsta un Bierna uzvedība un motivācija pilnībā atbilst tam, ko par cilvēka uzvedību pauž psihologa A.Maslova motivācijas un vajadzību hierarhijas piramīda[11]. Pamat līmeņa vajadzības – noticošākās. Būtiski, ka Antiņš, atšķirībā no "ikdienišķā" cilvēka, nedzīvo pēc šīs piramīdas “noteikumiem”. Tieši tāpēc šo ārēji "sīko un noskrandušo zēniņu" Saulcerītes glābšanai izvēlās un virza lugas galvenais "pelēkais kardināls" “tūkstots veidis” Baltais tēvs. Glābjot Saulcerīti, Antiņš glābj arī tautu.

Uzlūkojot mūsu valsts dibināšanas vēsturi, ieraugāms, ka desmit gadus pēc lugas uzrakstīšanas Cēsu pulka Skolnieku rotas zēni un jaunekļi 1919.g. vasarā, glābjot latviskās Latvijas neatkarību, bija līdzīgi Raiņa Antiņam. Daudz no tiem neatšķīrās arī Studentu rotas jaunekļi šī paša gada rudenī, kad Bermonta armijas uzbrukuma laikā ar savu drošsirdīgu rīcību nepieļāva Daugavas tiltu ieņemšanu un Rīgas krišanu. Turpretī viņu vecākie kara biedri, militārie un politiskie priekšnieki lielā steigā un haotiski "atkāpās" no galvaspilsētas relatīvā drošībā līdz Juglas pozīcijām un Cēsīm. Vai Karaskolas jaunie kadeti, pārgalvīgā uzbrukumā Jelgavas pievārtē[12] atdodot savas dzīvības par Latvju, nelīdzinājās Antiņam, kurš tiecās uzjāt Stikla kalnā?

Antiņš Raiņa lugā no nabadzīga zemnieku būdiņas finālā nonāk pie Saulcerītes precēšanas un ķēniņa pils. No nabadzīga bezzemnieka viņš kļūst par ķēniņa znotu ar drošu perspektīvu kļūt par nākamo valsts valdnieku. Apzināti vai neapzināti, bet Antiņa tēlā sociāldemokrāts Pliekšāns simboliski materializējis sociālistiskās himnas "Internacionāle" mantras vārdus: "Nous ne sommes rien, soyons tout..."[18].

Nav apšaubāms, ka plašākā skatījumā šī Raiņa luga ir latīņu izteiciena "caur ērkšķiem uz zvaigznēm"[19] latviskota ilustrācija. Tā ir sena atziņa: pie kāda augstāka labuma persona var nonākt, izciešot pārbaudījumus un ciešanas.

Vai arī tautai kā kopumam jācieš? Cik ilgi? Vienmēr? Mūžīgi?

Mūsdienās, atrodoties līdz kaklam eiropeiskās kultūras gadsimtu pārpalikumu drumstalu, "izdedžu"[20] un ārējās īstermiņa materiālās pārticības komforta purva vidū, ir neskaidri redzamas tās "zvaigznes", kuras tauta kā kopums vēlētos sasniegt kopīgi. Par ko, lai mēs vienotos kopējā lūgšanā, kad atnāks kārtējais lielais likteņa pārbaudījums? Par aizdevumu procentu likmes samazinājumu kredītiestādēs vai eksporta apjoma pieaugumu atskaites gada trešajā ceturksnī? 

Nojausma, ka pašlaik lēcas viruma kārdinošā smarža izrādījusies stiprāka par gara svētības gaismu, ir ļoti nospiedoša. Ar nožēlu jāredz tas, ka mūsdienu Rietumu sabiedrības vairumu veido Raiņa lugas Lipsta un Bierna tipāži.

Jāatceras, ka Džona Kelhuna[21] eksperimenta sadzīviski komfortablā peļu "paradīze" pārvēršas par elli, kas finālā pašiznīcinās [22]. Abu Raiņa lugas Antiņa brāļu dzīves izskaņas ir traģiskas. Viens tēvs un viena māte, bet liktenis dažāds.

Ar sāpēm apjaušams, ka "Zelta zirgs" Melnajai mātei pašlaik nav nekādu problēmu skaidri saskatīt un sasniegt savu nākamo "klientu"[23] Baltijas jūras krastā. Viņas skatā uz mums nav nekā personiska, tikai viņas biznesa "dzelzs" loģika. Melnās mātes Stikla kalna zārku bizness uzplaukst Baltā tēva un Antiņa prombūtnes un konkurences neesamības apstākļos reģionālajā "tirgū".

Tieši Baltais tēvs visas lugas gaitā Antiņu vada uz noteiktu mērķi. Negaidīti, bet ne bez pamata, mācītājs, sabiedriskais darbinieks, politiķis, un rakstnieks Andrievs Niedra ir nosaucis Antiņu par "varoni bez paša gribas un nolūka"[24]. Tomēr svarīgi apzināties, ja vērtējam Antiņu no dažādu garīgu mācību pieredzes viedokļa, ka Niedras noniecinātās varoņa rakstura un dvēseles īpašības ir tieši tās, kas nepieciešamas garīgā ceļa uzsācējam un veicējam. Vēl vairāk! Māceklim, kura vadību un attīstību uzņēmies pieredzējis garīgais skolotājs, tās tiek prasītas kā obligātas. Egoismam nav vietas garīgajā ceļā. Antiņš lugā iet garīga izaugsmes ceļu. Bērnu luga, protams, ir alegorija.

"Zelta zirgs" ir par Saules, gaismas, brīvības un laimes solījumu, atrodoties tumsas un izmisuma varā. Tas ir par saulainās tāles brīnumu nospiedošās ikdienības rūpju un māņu okeānā. Luga ir daļa no "vientiesīgi" gaišās ticības un cerības, ar ko bija piesātināta visa Raiņa dzīve un daiļrade. To caurvij jaunības, mīlas, cīņas, nāves un atjaunotnes tēmas. Cerība, neraugoties uz viņa dzīves daudzajām dramatiskām peripetijām. Pat pēc viņa nāves[25].

Garīga cilvēka dzīvē neatkarīgi no konfesijas liela nozīme ir lūgšanai. Līdzīgi kā Antiņš uzjāj pēc Saulcerītes brīnumainā kalnā arī cilvēks lūgšanā var pacelties pār ikdienišķajam, kāpt[26] savā garā fiziskajai acij parasti neredzamos augstumos.

Ne katram ir iespēja vai vajadzība uzjāt fiziskās pasaules kalnā ar zirgu, bet katram garīgajā pasaulē ir nenoliedzama iespēja un vajadzība lūgt Radītāju. Jebkurā laikā un jebkuros apstākļos. Lūgšana ietekmē kā personisko garīgo izaugsmi, tā arī ārējos notikumus, cilvēku un tautu likteņus. Pastāv ticība, ka svētu cilvēku lūgšanas par pārējiem cilvēkiem un tautu kopumā, kas nonākusi sarežģītā, smagu izaicinājumu situācijā, var nest vēlamās pārmaiņas vai pasargāt no ļaunā. Radītājs, svētais un viņa lūgšana, kā arī visa tauta, var veidot brīnumainas savstarpējās attiecības.         

Tomēr tas nenotiks vienmēr. Lūgšanā svētais var izdzirdēt: "Bet tu neaizlūdz par šo tautu un nenāc par tiem Manā priekšā ne ar žēlabām, ne ar lūgšanu, nepūlies! Jo Es tevi tomēr nepaklausīšu."[27] Tauta ar savu apzināto rīcību var būt tik zemu kritusi, ka tai vairs nelīdz pat svēto lūgšanas.

Eduarda Smiļģa Āgenskalna mājā savulaik atradās Olimpa dieva un mūzu aizgādņa Apollona neliela statuja[28]. Senās Grieķijas Delfos, kas atradās mūzu mītnes kalna Parnasa pakājē, šai gaismas dievībai bija veltīts templis, kur priesterienes vēstījušas zīmīgus pareģojumus. Arī kosmopolītiskā un gandrīz ateistiskā[29] Raiņa dažādo daiļdarbu kopums veido kāda pārlaicīga sena tempļa aprisi, kura centrā atrodas viņš pats kā tāds tautas arhetipu, paradigmu un likteņa gaitu gaišreģis un pravietis.

Mums visiem, rūpīgāk ieskatoties un domājot par savu tuvi tālo nākotni, Raiņa "Zelta zirgs" var vēl kādu brīdi labi noderēt. Vismaz politiskā teātra lugu daudzos kolorītos un mazāk kolorītos varoņus sadalot pēc to piederības Bagātā prinča vai Antiņa līdzbiedriem. Kādos zirgos tie jāj? Kā lai skaļo, skaisti vizošo materiālās pasaules "lēcu viruma bļodiņu" vienkārši, ikdienišķi un pārgalvīgi neiemainīt pret mums paredzēto svētību?

Tikai ir viens skumjš jautājums. Ko mūsu vadoņi ar šādu "zēnu" uzvaru augļiem dara? Vai tiešām "karaļi un vadoņi" spēj vienīgi svinīgi atbraukt ar kuģi, mītiņot uz bruņumašīnas jumta emociju pārņemtās tautas priekšā, kad būtiskākais jau padarīts un lielākās briesmas aiz muguras? Vienlaicīgi politisko un ekonomisko aizkulišu paēnā sākas varas un ar to saistīto materiālo labumu bezgalīgā pārdale relatīvi šaurā lokā, atmetot daudzajiem "zēniņiem" vien formālo ārējo godu un drusku mazumiņa to dienišķajai iztikai? Dažādo "ķēniņu" pasaules redzējumā Saulcerītes ir paredzētas tikai Bagātajiem prinčiem.

Apzināta pārestība no varas puses var radīt gļēvulību, neuzņēmību un viensētnieka domāšanu[13]. Varbūt tamdēļ arī "antiņi" pārvēršas "kaupēnos" un ordeņotos "aizšautajos vanagos"[14]?

Varas spēles veido daudzkrāsainus un daudzskaitlīgus musturus. Tā, piemēram, ja paskatāmies uz diviem armijas apgādes un nodrošinājuma sistēmas vēsturiskiem personāžiem, tad redzēsim, ka brīvības cīņu "vecajam zēnam" un pulkvedim Bušu Jānim[15] varas pārdales intrigu rezultātā  ļāva vadīt tikai Jelgavas psihiatrisko slimnīcu, bet apsviedīgajam un topošajam ģenerālim Dambīšu Robertam[16] ļāva rīkoties jau ar visas Latvijas armijas apgādi līdz pat šī personāža "godpilnajai" iecelšanai par kara ministru aktrises Antas Klints talanta cienītāja "'Kirķa"[17] valdībā 1940.g. vasarā.

Iespējams, ka viss nav tik vienkārši. Ir vērts mums domāt un dalīties atziņās par to, rūpīgi un ar mīlestību apzinot mūsu pagātnes vēstures līkločus. Varbūt mūsdienu pieredze parāda ko citu?