neoliberālisms
Piedāvājam izlasīt analītisku rakstu par augstskolu reformas rezultātā izveidotajām augstskolu padomēm - starptautiskās pieredzes kontekstā. Autore Agnese Rusakova - Latvijas Universitātes mācību spēks, vadībzinātņu doktore.
Ar augstskolu padomēm – ceļā uz gaišo neoliberālisma nākotni? Bez atbilstoša finansējuma – diez vai. Autore: Agnese Rusakova
Kāpēc abas pieredzējušās puses – gan augstākās izglītības (AI) nozare, gan atbildīgā ministrija – ar grūtībām saprotas saistībā ar AI pārvaldības reformu, lai gan abas puses apgalvo, ka seko vienam un tam pašam mērķim – uzlabot augstākās izglītības kvalitāti?
Pēdējās desmitgadēs, sakņotas neoliberālisma ideoloģijā, publiskā sektora organizācijas daudzās valstīs pārņem jaunā publiskā menedžmenta [New Public Management] idejas, kuru vadmotīvs ir ekonomiskā racionalitāte un "menedžeriālisms" [managerialism]. Vienkāršoti sakot, privātajā sektorā valdošā vērtību un uzskatu sistēma, prakses un paņēmieni tiek adaptēti publiskā sektora pārvaldībā. Viens no "menedžeriālisma" ideoloģijas stūrakmeņiem – tiek uzskatīts, ka, lai pārvaldītu sektoru, nav jābūt tā profesionālim. (Klikauer, 2015)1
Piedāvājam lasītajiem sarunu LV ar akadēmiķi un Latvijas Universitātes profesori Maiju Kūli. Filozofe norāda uz cilvēka cieņu kā Eiropas civilizācijas vērtību un problēmām, kas saistītas ar šīs vērtības iedzīvināšanu mūsdienās - gan dažādu migrācijas procesu, gan patēriņa mentalitātes un neoliberālisma politikas dēļ. M. Kūle norāda uz idejām Eiropas filozofijā un kristietībā, kas izveidojušas un nostiprinājušas cilvēka cieņas koncepciju. Šī koncepcija nozīmē arī konkrētu politisku rīcību – tai skaitā sociālā nodrošinājuma jomā. Protestējot pret neatbilstošu atbalsta līmeni maznodrošinātajiem Satversmes tiesā vērsies arī Tiesībsargs, kurš tādēļ ir kļuvis neērts dažiem politiskajiem spēkiem. Pateicamies profesorei par atļauju sarunu pārpublicēt!
Maija Kūle: Cieņa ir dzīve atzīšanas režīmā
“Cilvēka cieņai atbilstoša dzīve ir ne tikai fizisko pamatvajadzību apmierināšana, bet arī garīga atzīšana no līdzcilvēku puses, ko spēj nodrošināt darbs, pienākuma apziņa un vēlme attīstīties, kas tikai kopumā sniedz iespēju pilnvērtīgi iekļauties sabiedriskajā dzīvē”, sarunā par sociālā nodrošinājuma atbilstību cilvēka cieņai saka filozofe, profesore MAIJA KŪLE.
«Ja dzirdat kādu braši saukājam citus par tumsoņām, tad ir diezgan droši, ka tur runā postmodernais neomarksists. Marksisms nav miris, tikai uzspodrināts ar postmodernu politūru. Latvijā to visredzamāk pārstāv Progresīvie. Redzot politkorektuma galējības, mēs ceram, ka tas pāries, paļaujamies uz veselo saprātu. Taču vai pēdējo 20–30 gadu pieredze ļauj cerēt, ka varam uz to paļauties?» retoriski vaicā Jānis Vanags.
Intervija ar Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapu Jāni Vanagu.
Piedāvājam 12. Saeimas deputātes Ingūnas Rībenas rakstu, kurā viņa dalās pārdomās par brīvības vērtību un tās izpratnes maiņu mūsdienās, kā arī polemizē ar dažādiem viedokļiem, kas izskanējuši publiskaja telpā. Pateicamies autorei par iespēju rakstu publicēt!
"Ļoti daudziem jauniešiem "Tēvzeme" un "brīvība" nenozīmē neko. "Brīvība" viņiem ir anarhija – ka tu vari darīt visu, ko gribi. Bet "Tēvzeme", Latvija – tā ir tikai vieta, nometne, kurā tu pagaidām atrodies, – jo ļoti liela daļa jauniešu grib no Latvijas emigrēt." Šos vērā ņemamos vārdus nupat publiskā sarunā teica kāds sešpadsmitgadīgs latviešu jauneklis. Tā ir liecība no pirmavota, no cilvēka, kas kopā ar saviem vienaudžiem iegūst vidusskolas izglītību saskaņā ar Izglītības ministrijas apstiprināto programmu. Puisis ir no Kurzemes, tāpēc domāju, ka viņš runā faktiski tikai par latviešu jauniešiem.
Piedāvājam Olgas Procevskas rakstu par situāciju pasaules globālajā politikā, kurā viņa izvirza jautājumu – vai liberālā (faktiski – neoliberālā) pasaules kārtība, pēc Trampa ievēlēšanas un Brexit, ir dzīvotspējīga. Raksts pilnībā izlasāms žurnālā „Rīgas Laiks”.
„Vēsture turpinās...”. Autore: Olga Procevska
Daļa no intervijas ar Atmodas gadu kustības "Helsinki 86" dalībnieku un disidentu, Triju zvaigžņu ordeņa lielvirsnieku Jāni Rožkalnu. Viņa viedoklis par notiekošo mūsdienās ir gana skarbs un radikāls. Taču ņemot vērā latviešu tautas apdraudējumu tolaik (okupācija) un tagad (300 000 pilsoņu pametuši Latviju, demogrāfiskā un ekonomiskā krīze) var saskatīt zināmas paralēles. Ko darīt?
Jānis Rožkalns:
– Šodien ir svarīgi ikkatram uzdot sev jautājumu: kas notiks ar Latvijas valsti, ja visi rīkosies tā kā es? Viens otrs man saka: ko nu es, es labāk paklusēšu, bet tev jau tas patriotisms no Dieva dots! Bet tev nav dots? Latvija taču ir mūsu kopējās mājas! Vai tevi neuztrauc, kādā valstī dzīvos tavi bērni? Tad pajautā sev: kas notiks ar Latviju, ja visi domās tā kā tu? Tad valsts sabruks pavisam īsā laika posmā. Jo sliktajiem vajag tikai vienu: lai godprātīgie klusē...
Piedāvājam ieskatu izglītības reformu problemātikā, kas pēdējā laikā sabiedrībā izsauc kontroversālus viedokļus. Rakstā analizēti iespējamie izglītības reformu scenāriji, to riski, kā arī pausta ideja par nepieciešamību pedagogiem pašiem veidot savu reformu plānu. Šim nolūkam izveidots jauns portāls "Alternatīvā izglītības reforma".
Divi ceļi izglītības reformās Autors: Andrejs Mūrnieks, LU vadībzinātņu doktors
Jaunā gada sākums ir labvēlīgs laiks jaunām iecerēm un attiecību atjaunošanai. Tas īpaši attiecas uz ieilgušajām diskusijām par izglītības reformu. Īstenībā tikai tagad reformu būtu loģiski sākt, jo nesen Saeima apstiprināja Nacionālo attīstības plānu (NAP). Tātad izglītības reformas jāplāno – ņemot vērā Nacionālajā attīstības plānā noteiktos virzienus. Galvenais saprast – kādu vēlamies mūsu valsts virzību. Ir iespējami divi ceļi jeb scenāriji.
In recent years, the casino industry has...
...
Cienījamie lasītāji!Veicu darbā nelielas...
Vai patiesi kādām nav skaidrs, ka cilvēks ir...
"Jā" nevar pateikt, ja svaru bumba -...