Arhibīskapu maiņa luterāņu baznīcā

Atjaunotnes lasītājiem piedāvājam izlasīt luterāņu baznīcas emeritētā arhibīskapa Jāņa Vanaga un jauniesvētīta arhibīskapa Rinalda Granta sprediķus (pārpublicējumā). Kā arī vēlam visiem mācības un studijas uzsākušajiem priecīgu Zinību dienu 1. septembrī un svētīgas mācību un studiju gaitas jaunajā mācību un studiju gadā!

Arhibīskapa Jāņa Vanaga uzruna zižļa nolikšanas dievkalpojumā

Mt. 16:13-19  Nonācis Filipa Cēzarejas robežās, Jēzus jautāja saviem mācekļiem: “Par ko ļaudis uzskata Cilvēka Dēlu?” Viņi atbildēja: “Vieni par Jāni Kristītāju, otri par Eliju, vēl citi – par Jeremiju vai kādu no praviešiem.” Viņš tiem jautāja: “Bet ko jūs sakāt – kas es esmu?” Sīmanis Pēteris viņam atbildēja: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” Jēzus viņam atbildēja: “Laimīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis to tev neatklāja, bet mans debesu Tēvs. Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzveiks. Es tev došu Debesu valstības atslēgas. Tas, ko tu siesi virs zemes, būs siets arī debesīs, un tas, ko tu atraisīsi virs zemes, būs atraisīts arī debesīs.”

Kristus mīļotie, kad mūsu Kunga zemes kalpošana tuvojās beigām, viņš teica mācekļiem, kurus viņš sauca nevis par kalpiem, bet par draugiem: "Es ļoti ilgojos ēst šo Pashā jēru kopā ar jums!"  Man šķiet ka es spēju uztvert kaut ko no tā brīža. Pirms izšķirošiem dzīves notikumiem ir labi būt kopā ar draugiem sirdij dārgā vietā. Pirms atvadīšaņās ir labi izbaudīt kopā būšanu, lai dalītos ar to, kas ir visdārgākais. Šodien mēs kā draugi esam sapulcējušies šeit, Māras baznīcā, kā to apdzied tautasdziesmās. Mūsu dārgums ir Dieva vārds, sakramenti un mīlestība savā starpā.  

Pirms 40 gadiem, 1985. gada 1. decembrī, Rīgas Sv. Jāņa baznīcā mani ordinēja par mācītāju. Pirms 32 gadiem šeit, Rīgas Sv. Marijas Domā, tajā pašā dienā, 1993. gada 29. augustā, mani ordinēja par bīskapu. Lielākā daļa manas dzīves ir pavadīta, kalpojot Tam Kungam un Viņa baznīcai. Kad man bija apmēram 10 gadu, es sajutu Viņa aicinājumu kļūt par garīdznieku. Tagad es varu teikt, tāpat kā Sīmeāns: "Kungs, lai nu tavs kalps aiziet mierā" - un tad klausīties, ko viņš man atbildēs. Kā svētā Birgita no Vadšteinas teica lūgšanā: "Rādi man, Kungs, savu ceļu un liec man gribēt pa to iet!"

Mēģinot garā sajust, par kuru rakstvietu man šodien vajadzētu runāt, es apstājos pie notikuma, par kuru lasījām Mateja 16. nodaļā. Tikai pēc laika aptvēru, ka esmu izvēlējies to pašu fragmentu, par kuru runāju pirms 32 gadiem sinodes noslēguma dievkalpojumā. Es nebiju gaidījis, mani ievēlēs, un es nebiju sagatavojis sprediķi. Atceros, kā sēdēju Mazās ģildes garderobes kaktā un mēģināju pusstundas laikā uzrakstīt dažas domas. Acīmredzot, šī rakstvieta mani uzrunā brīžos, kas saistīti ar baznīcu, ar amatu un kalpošanu, un ar izvēlēm, kas maina dzīves stāvokli.

•  
  • Kungs Filips Cēzarejs Jēzus jautā mācekļiem: "Bet ko jūs sakāt – kas es esmu?" 

• Sīmanis Pēteris atbild Jēzum: "Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls." 

• Mūsu Kungs viņam saka: "Laimīgs esi tu, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet mans Debesu Tēvs."

Jautājums – atbilde. Jautājums – atbilde. Īss dialogs, kas tomēr prasa apstāties un domāt dziļāk. 

"Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls." Tā ir atziņa, ko nevar sasniegt ar dabiskiem līdzekļiem. Miesa un asinis to neatklāj. Ja mēs katrs atsauktu atmiņā savu ceļu uz ticību, tad pārliecinātos, ka to neizprātojām. Tā mums atklājās, un mēs ieticējām. Tā nebija miesa un asinis, kas mums to atklāja, bet Debesu Tēvs. Pēteris šeit atbild daudz vairāk nekā tikai uz jautājumu. Viņš atbild uz atklāsmi. Patiesa ticības apliecība nevar būt nekas cits kā atbilde uz Dieva atklāsmi.

Nav nejaušība, ka tieši šajā brīdī Kungs Jēzus pirmo reizi runā par baznīcu. "Uz šīs klints es uzcelšu savu baznīcu, un elles vārti to neuzveiks."  Baznīca pulcējas ap ticības apliecību. Kad mēs lūdzam par kristiešu vienotību pasaulē, mēs lūdzam pieaugošu vienprātību apliecībā. 

Agrākos laikos, kad pasaulē piedzima bērns, viņš ieradās vidē, ko veidoja kristīgais vēstījums.  Priekšā jau bija vērtību, uzskatu un likumu sistēma, kas bija izveidota, balstoties uz Bībeles rakstiem, kā tos skaidroja kristiešu domātāji, citiem vārdiem sakot – baznīca. Bērns attīstījās par personību, izaugot šajā modelī un iekļāvās sabiedrībā.

Mūsdienās ir citādi. Kristīgā tradīcija lielā mērā ir nojaukt, un cilvēki paši cenšas veidot savu vērtību sistēmu. Taču vērtības nevar izgudrot, tās var tikai atklāt.  Mūsdienās cilvēki meklē attiecības ar Dievu, bet dara to kā bez kartes un bez kompasa. Pasaulē ir tik daudz saistošu ideju, labu nodomu un interesantu garīgo skolotāju, ka pat kristieši, ar baznīcu saistīti cilvēki apmulst. Kā es varu to visu sakārtot? 

Ar ticības apliecību. Vai šis skolotājs, šī mācība, šis garīgums apliecina tikpat skaidri un nepārprotami kā Pēteris: "Tu esi Kristus Dēls – dzīvā Dieva Dēls?" Kopiena, kas pulcējas ap kaut ko citu, nav baznīca, lai cik aizraujoša tā būtu, vēlas labu un dara labu. 

Daži noteikti teiks - lieliski! Es pat nevēlos, lai tā būtu baznīca. Mani piesaista plašāks garīgums. Tas izklausās mūsdienīgi un patstāvīgi, bet ir problēma. Nopietna problēma. Mēs visi esam grēkojuši. Mums visiem trūkst dievišķās godības. (Rom. 3:23) Alga par grēku ir nāve." (Rom. 6:23) Mūsu patiesā vajadzība nav izdaiļot savu personību vai atrast līdzsvaru dzīvē. Mums ir jāizbēg no mūžīgās nāves. Tā ir nāvējoša problēma.

Tiem, kas to saprot, ir izeja: "Dieva dāvana ir mūžīgā dzīve Jēzū Kristū, mūsu Kungā."  Jēzus saka: "Es esmu durvis." Viss, kas mums nepieciešams, ir atslēga. Jēzus saka Sīmanim, Jonas dēlam: "Es tev došu debesu valstības atslēgas."  

Mūsu Kungs Jēzus Kristus uzņēmās sodu par mūsu grēkiem un mūsu pelnīto nāvi, un izpirka mūs pie krusta ar Savām svētajām, dārgajām asinīm. Mēs to neesam pelnījuši. Mēs to nevaram nopelnīt. Bet tiem, kas tic un apliecina, ka "Jēzus ir Kungs!" Dievs dāvā viņa nopelnu un uzvaru pār nāvi. Vai tas ir svarīgi?

Pagājušajā naktī Krievija atkal uzbruka Ukrainai. Kijivā tika sagrautas mājas, cilvēki tika nogalināti un aprakti zem gruvešiem. Mēģināsim iedomāties sevi apraktus zem degošām drupām. Kad tas notiek, nav vietas spriedelēšanai. Ir tikai viena doma – kaut drīzāk atnāktu glābēji. Mēs dotu jebko, lai izkļūtu laukā. Kristus ir Glābējs. Kristus ir durvis, kas ved uz dzīvību. Viņš saka Pēterim: "Es tev dodu atslēgas."

Kāpēc tieši viņam? Sīmanis Jonas dēls nepiedzima par Pēteri. Viņš par to kļuva, kad atzina: "Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls." Ticības apliecinājums padarīja viņu par klinti, uz kuras Kungs ceļ savu baznīcu. Pēteris apliecināja visu mācekļu vārdā. Tajā brīdī tur, Filipā Cēzarejā, stāvēja Kristus baznīca sapulcēta ap Jēzu. Mūsu Kungs vidū un viņu tie, kas apliecināja Viņu kā dzīvā Dieva Dēlu. Kad mēs apliecinām to pašu ticību un topam tajā kristīti, mēs kļūstam par baznīcu. Mēs stāvam uz klints un kļūstam par tās daļu. 

Nīkajas ticības apliecība, kuras 1700. gadus mēs šogad svinam, ir tikai plašāks Pētera apliecības skaidrojums. Apustuļu ticības apliecība, ko mēs apiecinām kristībā, Atanāzijas ticības apliecība, ko mēs apliecinām Svētās Trīsvienības svētkos, un arī Augsburgas ticības apliecība, kas ir mūsu luteriskās ticības pamatā – tās visas mēģina izskaidrot, ko tas nozīmē: "Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls." Tas ir tas, kam mēs ticam, tajā mēs dzīvojam, rosāmies un esam. 

Ja kāds saka: "Es apliecinu Jēzu, bet man nevajag nekādu baznīcu",  tas ir teikts bez izpratnes un pat apdraud dzīvību. 

Apustulis Pāvils raksta: “Tiem, kas Kristū Jēzū, vairs nav pazudināšanas."  Būt Kristū Jēzū nozīmē būt baznīcā. Pāvils raksta Korintas draudzei: "Jūs esat Kristus miesa un katrs no jums tās loceklis." Baznīca ir ķermenis, kurā Kristus dzīvo un darbojas mūsdienu pasaulē. Vārds turpina būt miesa un mājot mūsu vidū. Pats Kungs Jēzus saka: "Es esmu vīna koks, jūs esat zari. Kas paliek manī un es viņā, nes daudz augļu, jo bez manis jūs neko nevarat izdarīt." Neviens nevar būt Kristū, paliekot ārpus viņa ķermeņa. Pazudināšanas nav tiem, kas ir baznīca. Mūsu Izcilais baznīcas teologs un asinsliecinieks Edgars Rumba doktora disertācijā raksta: 

"Kas meklē glābiņu no ļauniem gariem vai no mūžīgā soda, tam patvērumu sagādā Kristus baznīca. Glābties Kristū nozīmē glābties baznīcā.  Iestāties baznīcā un kļūt atpestītam ir gluži tas pats. Aiziet no baznīcas nozīmē zaudēt katru pestīšanas cerību."

Kristus mīļotie, tas palīdz mums saprast, kāpēc mēs to visu darām. Kāpēc mēs mīlam un uzturam savas baznīcas, kāpēc mēs steidzamies uz tām svētdienās un darba dienās, lai būtu kopā ap Dieva vārdu. Mēs to darām, lai tiktu glābti un lai pēc iespējas vairāk cilvēku būtu izglābti. Mīlēt Dievu pāri visam un tuvāko sevi pašu nozīmē ar vārdiem, darbiem un dzīves piemēru palīdzēt pēc iespējas vairāk cilvēku pievienoties baznīcai. Vai vismaz nestāvēt viņiem ceļā. Svētais Pāvils raksta: 

" Dievs Kristū pasauli samierina ar sevi un nepieskaita cilvēkiem viņu pārkāpumus, un mūsos viņš ir ielicis izlīguma vēsti. Kristus dēļ mēs esam sūtņi, it kā Dievs sauktu caur mums: Kristus dēļ mēs lūdzam – saņemiet šo izlīgumu ar Dievu!" (2. korintiešiem 5:20)

Sākot no apgaismības laikiem, kad par svarīgu sāka uzskatīt tikai to, ko prāts var pierādīt, mācītāji un bīskapi reizēm sāka justies tā, it kā viņiem būtu jāattaisno sava esamība ar to, ka viņi ir sabiedrībai noderīgi. Ja viņi būs līdzīgi, piemēram, psihologiem vai terapeitiem, tad cilvēkiem būs pamats viņus cienīt. 

Tomēr Kungs Jēzus negaida, ka mācekļi pielāgosies sabiedrībai. Viņš gan apvaicājas – ko cilvēki par viņu saka, bet tad jautā: "Ko jūs sakāt, kas es esmu?" No mācekļiem Jēzus sagaida augstāku, garīgu redzējumu. Viņš jautā par noslēpumu, kurā jāiespiežas to ticībai, kuri tic. 

Jānis Hrizostoms brīdina, ka, ja mēs runājam par Kristu līdzi sabiedrības domām, mēs pazeminām Dieva Dēla godu. Sērens Kjerkegors savā esejā "Atšķirība starp ģēniju un apustuli" raksta, ka apustulis ir tik daudz augstāks par ģēniju, cik debesis ir augstākas par kalnu, jo apustulis saņem vēstījumu no augšienes. 

Jēzus jautājums Pēterim parāda, ka atklāsme ir augstāka par cilvēku zināšanām, prasmēm un labiem nodomiem. Ja baznīca neliecina par atklāsmi, tai patiesībā nav ko teikt. Tas vienkārši piebalso. Tā kļūst nederīga kā sāls, kas zaudējis sāļumu.

Bīskapa vai mācītāja lielākā vērtība ir tā, ka viņš komunicē Dieva atklāsmi, pasniedz svētos sakramentus, un atraisa no grēkiem, lietojot Kristus dotās aatslēgas. Viņš atraisa cilvēkus debesīm. Neviens to viņa vietā nedarīs.  

Apustulis Pāvils saka: " sargait paši sevi un visu ganāmo pulku, kurā Svētais Gars jūs iecēlis par sargiem." (Apd20:28) Tas ir mūsu aicinājums. Priekš visa pārējā pasaulē ir profesionāļi, kas izdarīs labāk, bet, vai mums!, ja mēs nenesam Labo Vēsti un Kristus dotās atslēgas pametam sarūsēšanai. 

Neatkarīgi no tā, cik attīstīta ir sabiedrība, elles vārti to viegli uzveic, ja tai nav Dieva atklāsmes un sakramentu satvara, kurā bērniem uzaugt cilvēkiem dzīvot kopā. Tā ir liela nelaime. Mums ir jādod saviem cilvēkiem tas, ko viņi paši nespēj iegūt — atklāsmi par Jēzu Kristu, dzīvā Dieva dēlu. Tādā veidā mēs izpildām Kunga Jēzus pavēli mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu.

Kāpēc es izvēlējos šo rakstu vietu un kādēļ runāju par baznīcu? Kristus mīļotie, šis gads man bija kā "pēdējā atpakaļ skaitīšana" – pēdējais 18. novembris, pēdējie Ziemassvētki, pēdējās Lieldienas, pēdējās bīskapu kolēģijas, kapitula un konsistorijas sēdes, bet šī nu patiešām ir pēdējā reize, kad es jūs uzrunāju no šīs kanceles šajā amatā. Tādā brīdī no visa, ko varētu teikt, gribas runāt par svarīgāko.

Kristīgā vēsts ir brīnišķīga. Tā ir radījusi dižāko kultūru pasaules vēsturē – un nekautrēsimies to teikt, jo tā ir patiesība. Ja saliktu citu uz citas visas grāmatas, kas skaidro Bībeles vēstījumu un apraksta to, ko tas pasaulē ir izveidojis, kaudze aizsniegtu Mēnesi. Bet kas ir grāmata? Grāmata nav nekas cits kā ar krāsu aptraipīta papīra žūksnis. Tā atdzīvojas tikai tad, kad mijiedarbojas ar prātu, ar dvēseli un sāk ietekmēt cilvēka dzīvi.

Baznīca ir vieta, kur grāmatās rakstītais tiek dzīvots un kļūst nozīmīgs. Baznīcā Kristus mājo mūsu vidū un mēs viņā. Iesākumā bija Vārds, un vārds bija pie Dieva, un vārds bija Dievs. Vārds kļuva par miesu un mājoja mūsu vidū. Baznīcā cilvēki joprojām piedzīvo vārda iemiesošanos sevī, kad atdzimst un atjaunojas Svētajā Garā. Draudzē mēs nesam cits cita nastas un cits citu atbalstām zemes svētceļojumā. Es neesmu saticis nevienu, kurš ārpus draudzes ir spējis attiecības ar Kristu uzturēt jebkādā nozīmīgā veidā. Baznīca ir mūsu dārgums, dāvana, ko Dievs ir devis saviem mīļajiem bērniem. Lolosim un glabāsim to!

“Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls!”  Pēteris to nepateica pēkšņi. Trīs gadus viņš dienu no dienas dzīvoja tuvu Jēzum, pieredzēja viņu, vēroja viņu, klausījās, vaicāja, strīdējās, turpināja sekot. Viņš maldījās un šaubījās, reizēm pateica kādu muļķību, par ko Jēzus viņu apsauca. Taču, viņš negāja prom, bet neatlaidīgi sekoja. Tad izšķirīgajā brīdī viņā dzima vārdi, kas viņu padarīja par klinti, uz kuras Jēzus ceļ savu baznīcu.

To mēs varam no viņa mācīties. Darīsim tāpat kā viņš. Dzīvosim Jēzum tuvu un piedzīvosim viņu! Vērosim viņu, runāsim ar viņu lūgšanā, staigāsim kopā ar viņu dievkalpojumā. Šaubīsimies, bet neatkāpsimies. Tad arī mums īstajā brīdī būs īstie vārdi, ko teikt, vai nu kādam, kuram tos vajag, vai arī pašiem sev. Un vislabāk – darīsim to kopā!

J. Vanags 29. augustā Rīgas Domā.

Arhibīskapa Rinalda Granta sprediķis, uzsākot kalpošanu

Lk. 5:1–11 Un notika, kad ļaužu pūlis spiedās pie Jēzus, lai dzirdētu Dieva vārdu, tad viņš, stāvēdams Gennēsaretes ezera krastā, 2 ieraudzīja divas laivas ezera malā; un zvejnieki, no tām izkāpuši, mazgāja tīklus. 3 Iekāpis laivā, kas piederēja Sīmanim, viņš lūdza tam atirt laivu mazliet no krasta; apsēdies viņš no laivas mācīja ļaudis. 4 Beidzis runāt, viņš teica Sīmanim: “Airē uz dziļumu un izmet tīklus zvejai.” 5 Sīmanis atbildēja: “Mācītāj, mēs visu nakti esam pūlējušies un nekā neesam noķēruši. Bet es izmetīšu tīklus tavā vārdā.” 6 Tā izdarījuši, viņi noķēra milzum daudz zivju, tā ka viņu tīkli saplīsa. 7 Un tie māja saviem biedriem, kas bija otrā laivā, lai tie nāktu viņiem palīgā. Tie atnāca, un viņi piepildīja abas laivas tik pilnas, ka tās gandrīz grima. 8 To redzēdams, Sīmanis Pēteris nokrita Jēzus priekšā uz ceļiem un sacīja: “Kungs, ej prom no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.” 9 Sīmani un visus, kas bija ar viņu, bija pārņēmušas bailes lielā zivju loma dēļ; 10 arī Jēkabu un Jāni, Zebedeja dēlus, kas bija Sīmaņa darbabiedri. Jēzus sacīja Sīmanim: “Nebīsties, no šī brīža tu būsi cilvēku zvejnieks.” 11 Izvilkuši laivas krastā, tie pameta visu un sekoja viņam.

Kristū mīļie ekumēniskie viesi, tuvāki un tālāki sadarbības partneri — paldies, ka esat šeit. Ar savu klātbūtni jūs pagodināt mūsu Baznīcu un apliecināt, ka esat mums blakus mūsu kopīgā misijā. Par to Jums pazemīgi pateicos.

Dārgie tēvi un brāļi bīskapa kalpošanā —jūsu klātbūtne ir svarīga un redzama zīme tam, ka šie svētki ir visas mūsu mīļās Baznīcas svētki.

Mīļie arhidiecēzes, arī Liepājas un Daugavpils diecēžu amatbrāļi, jūsu dalību šajā dievkalpojumā uztveru kā brālības un koleģialitātes liecību. Mēs kopīgi kalposim, bet ir svarīgi, ka kopīgi arī svinam svētkus. Paldies par šādu iespēju.

No sirds pateicos arī mūsu draudžu ļaudīm. Jūs man esat parādījuši lielu uzticību. Šodien es uzticu sevi un savu ģimeni jūsu lūgšanām un ar prieku raugos uz mūsu kopīgo kalpošanu.

Mīļā Latvijas tauta Māras zemē — Dievs mūs ir svētījis ar savu vārdu un ar Baznīcas klātbūtni jau kopš bīskapa Meinarda laikiem. Lai Viņa svētība ir pār jums, kas Kristu pazīstat, un arī pār jums, kurus Viņš vēl aizvien meklē.

Ģenecaretes ezers izrādījās bagātāks, nekā pirms tam likās. Pētera dzīvē atklājās jauns potenciāls un iezīmējās skaistais Baznīcas aicinājums. Tas viss notika Jēzus dēļ! Tāpēc šodien kopā ar jums gribu raudzīties uz Jēzu, uz Pēteri un uz Baznīcu.

Mūsu evaņģēlija notikums aizsākas ar ļaužu vajadzību dzirdēt Dieva vārdu. Šī vajadzība viņus bija atvedusi no malu malām. Tās dēļ viņi tagad spiedās tuvāk Jēzum – lai dzirdētu, citādus vārdus, nekā ikdienā visapkārt skanēja. Ziņas un mācības, proti – dažādi vārdi taču arī toreiz netrūka, bet kaut kas viņos alka tieši pēc Dieva vārda.

Tur bija arī kādi zvejnieki – Pēteris, Jēkabs un Jānis, kas pie Jēzus nebūt nespiedās, bet, izkāpuši no savām laivām, viņi mazgāja tīklus. Citāda motivācija un attieksme, bet arī viņi dievjauši atradās turpat. Jēzus nebija vienaldzīgs ne pret vieniem, ne otriem. Viņš bija gatavs kalpot gan tiem, kas apzinājās un apliecināja savu vajadzību, gan tiem, kas ārēji to nekādi neizrādīja. Kādā līdzīgā notikumā mēs lasām, ka Jēzus sirds iežēlojās (skat. Mk. 6:34). Arī šeit Viņš nav vienaldzīgs, un arī nekur citur evaņģēlijā mēs Viņu neatradīsim vienaldzīgu pret cilvēkiem un viņu vajadzību dzirdēt citādus vārdus – dzirdēt Dieva vārdu. Labāk par citiem Viņš apzinājās gan vajadzību pēc šiem vārdiem, gan to spēku un nozīmi.

Vēl vairāk Jēzus uzņemas iniciatīvu. Vēl ne īsti pazīts, ne novērtēts, Viņš kāpj Pētera laivā ar lūgumu atirt to no krasta. Rezultātā ļaudis dzirdēja un saņēma to, ko bija meklējuši, bet Pēteris sēdēja savā laivā un ne tikai dzirdēja, bet redzēja iemiesotu Dieva vārdu darbībā. Vēl pirms stundas viņš pat iedomāties nevarēja, ka viņa vienkāršajā ikdienā notiks kaut kas tik negaidīts. Pētera laivā ir iekāpis kāds, kuru pēc pāris gadiem viņš savā vēstulē sauks par Kristu, Mesiju, izredzētu, dārgu stūrakmeni, ganu un dvēseļu sargu – jeb bīskapu, Kungu un Glābēju.

Klausoties un skatoties uz Jēzu laivā, Pēterī notika kaut kas ne mazāks par brīnumaino lomu. Viņš mainījās. Varētu sacīt – viņš pats kļuva par lomu Dievam, kurš nezvejo ar viltu vai vardarbīgi, bet savaldzina ar Dieva vārdu un savas personības skaistumu.

Tas šķiet saprātīgākais skaidrojums tam, kāpēc šis zvejnieks pēc neveiksmīgas zvejošanas nakts garumā ir gatavs doties uz dziļumu, sakot: “Es izmetīšu tīklus tavā vārdā.” Pētera atbildē var saklausīt gan vilšanos, gan cerības trūkumu, bet vienlaicīgi arī uzticību Jēzum, kuru bija sācis iepazīt. Tā vairs nav zvejošana, balstoties uz savām prasmēm, bet gan uz Jēzus doto vārdu. Un kādu gan citu iznākumu mēs varētu gaidīt, ja ne bagātīgu atalgojumu Pētera uzticībai? Jēzus ne tikai runā, ne tikai apsola, bet par saviem vārdiem atbild.

Loms bija neredzēts. Tādu neviens negaidīja. Arī Pētera un viņa darbabiedru reakcija bija negaidīta. Prieka vietā viņus pārņēma bailes. Šķiet, viņi bija sākuši apjaust, ka ir sastapuši kaut ko vairāk par īpašu cilvēku. Sīmanis Pēteris nokrita Jēzus priekšā uz ceļiem un sacīja: “Kungs, ej prom no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.”

Viena skaidra pazīme tam, ka mēs tuvojamies Dievam un iepazīstam Viņu, ir mūsos pieaugoša neatbilstības sajūta. Tu nejūties pazemots vai iznīcināts, bet tāds, kas atklāj kaut ko patiešām svētu un labu. Pēteris nemēģina izlikties vai slēpties – tādēļ saka: “Kungs, ej prom no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.” Tas, ko Pēteris vēl nebija atklājis – ka viņa neatbilstība vai grēcīgums viņu nediskvalificē draudzībai ar Dievu. Dievu, kurš nemeklē labos un taisnos, jo labāk par mums zina, ka tādu nav. Dievu, kurš sevi mums atklāj nevis kā tādu, kas nāk pazudināt, bet izglābt, kurš zina, kā mūsu necienīgumu ieģērbt savā cieņā.

Mīlestības dēļ, ko Kristus visskaidrāk mums atklāj pie krusta, Dievs redz ne tikai mūsu grēku, ne tikai to, kas mēs esam šodien, bet arī tādus, kādi Viņa žēlastībā mēs tikai vēl topam. Tā arī Pēteris – Ģenecaretes ezera zvejnieks, kurš sava grēcīguma dēļ tikko lūdza Jēzu aiziet, dzird no Viņa iedrošinājumu un apsolījumu: “Nebīsties, no šī brīža tu būsi cilvēku zvejnieks.”

Jēzus dēļ Pētera pagātne nenosaka viņa nākotni. Jēzus dēļ mēs kļūstam liecinieki jauna ceļa sākumam, kas turpināsies dzīves – pat mūžības garumā. Tas ir augšanas, pārmaiņu, svēttapšanas ceļš, kurā Pēteris no cilvēka, kurš dzīvoja sev, top par cilvēku, kurš dzīvo Dievam un citiem. Aiz muguras paliek laivas – pilnas ar viņa dzīves lielāko zivju lomu, bet viņš ar saviem darbabiedriem dodas ceļā kopā ar Jēzu, kurš ne tikai atklāja Ģenecaretes ezera bagātību, bet dara bagātu arī cilvēka dzīvi.

Tāda bija mūsu Kunga kalpošana Ģenecaretes ezera krastā. Tādu lielākā daļa no mums to esam piedzīvojuši savā dzīvē. Tādu Kungs uzticēja mums – savai Baznīcai. Viņš saka: “Kā Tēvs mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.” (Skat. Jņ. 20:21) Viņš iedrošina: “Kas tic man, tas darīs tos darbus, ko Es daru, un vēl lielākus.” (Skat. Jņ. 14:12) Kungs Baznīcai ir uzticējis ne ko mazāku par SAVU misiju un kalpošanu. Precīzāk būtu teikt, ka Viņš mūs, savu Baznīcu, ir ieaicinājis savā misijā, kurā ir ar mums kopā un ir galvenais tās īstenotājs. Ja Pēteris mūsu stāstā atklāj to, kā Kunga kalpošana un misija pārvērš mūsu dzīves, tad Jēzus mums palīdz ieraudzīt, kāda ir tā kalpošana un misija, kurā ir ieaicināta Viņa Baznīca. Tā ir kalpošana, kas neiezīmējas ar laika vai spēka robežām, bet nosaka pašu Baznīcas būtību un eksistenci.

Tā izriet no Kristus sirds, kas nav vienaldzīga pret cilvēku vajadzību dzirdēt Dieva vārdu. Ne vienmēr Viņa kalpošanā cilvēki spiedās pie Viņa, lai dzirdētu un klausītos Dieva vārdu. Taču Jēzum nekad nebija šaubu par šo vajadzību. Tāpēc mēs atkal un atkal lasām, ka Viņš cēlās un bija ceļā pie cilvēkiem. Reizēm Jēzus cilvēkus dziedināja vai atbrīvoja, reizēm burtiskā nozīmē paēdināja, bet vienmēr Jēzus mācīja un sludināja Dieva vārdu.

Mēs šodien nedzīvojam laikā, kurā ļaudis spiestos Baznīcā, bet Dievs mums ir devis savu vārdu, lai mēs ar to ietu tur, kur ir cilvēki. Lai mēs nebūtu vienaldzīgi pret cilvēku vajadzībām. Fiziskām un dvēseles sāpēm un ciešanām – pret izsalkumu un nabadzību, vientulību, garīgu apjukumu, cerības trūkumu, vajadzību pēc drošības un piederības. Visbiežāk mēs nevarēsim šīs vajadzības piepildīt tiešā veidā, bet mums ir uzticēti citādi vārdi, nekā ikdienā skan mums visapkārt. Mums ir uzticēts nest un kalpot ar Dieva vārdu, kurš rada pārmaiņas, kurš atbrīvo cilvēku sirdsapziņas, modina cerību un rada jaunu ceļu. Kaut mūsu sirdis nebūtu vienaldzīgas, jo mūsu Kunga sirds nebija un nav vienaldzīga šodien. Vienaldzība pret cilvēku vajadzību dzirdēt Dieva vārdu parasti iet roku rokā ar vienaldzību pret pašu Dievu. Jo sirds, kas mīl cilvēkus un Dievu, ir viena un tā pati. Mums nav dotas divas vai vairāk.

Mīļie brāļi un māsas, es nezinu, ko šis aicinājums jūsos raisa. Varbūt jūs šajā brīdī savā sirdī saklausāt kaut ko no tās vilšanās, pragmatisma un kūtruma, ar kuru iesākās Pētera atbilde Jēzus aicinājumam doties dziļumā. Atcerēsimies, ka ar to Pētera atbilde nebeidzās. Viņš turpināja: “.. bet es izmetīšu tīklus tavā vārdā.”

Kas šodien nosaka mūsu kā Baznīcas kalpošanas garu, attieksmi, nākotnes izjūtu un cerību – apkārtējo attieksme, kritika, statistika, bailes vai uzticēšanās Jēzum un Viņa vārdam: “Airē uz dziļumu un izmet tīklus zvejai.” Lūgsim, lai atkal un atkal no mums atskanētu atbilde: “Es izmetīšu tīklus tavā vārdā.” Kad Pēteris šos vārdus sacīja, viņš vēl neko nezināja par lomu – tas viņam nebija svarīgākais. Viņam bija Jēzus un Viņa vārds, kam uzticēties un paklausīt. Ja mēs jūtam, ka mūsu attieksmi un rīcību pret cilvēkiem vairāk par Jēzus vārdu nosaka kaut kas cits, tad mums jāatiras no krasta. Tad mums pašiem jāklausās un jāskatās uz Dieva vārdu, jāļauj tam no jauna savaldzināt mūsu sirdis, lai esam atsaucīgi iet un izmest tīklus tad, kad Kungs mūs aicina, un tā, kā Viņš mūs vada. Pat ja tas notiek citādi, nekā gaidījām, vai prasa lielāku piepūli, nekā mēs esam pieraduši.

Jēzus Pēterim sacīja: “Nebīsties, no šī brīža tu būsi cilvēku zvejnieks.” Šie vārdi var izklausīties kā vienkāršs Jēzus pravietisks konstatējums, bet mēs zinām, ka Pēteris pats par tādu nekļuva. Šim skaistajam apsolījumam sekoja Jēzus gatavība Pēterim kalpot, būt ar viņu, mācīt viņu, panest viņu, piedot viņam, priecāties par viņu – mīlēt viņu. Jēzus bija gatavs Pēterim dāvināt savu piemēru un mīlošu klātbūtni, un tikai tāpēc Viņš varēja teikt – nebīsties. Citādi bailes Pēteri apstādinātu. Jau šeit, Ģenecaretes ezera krastā, vai arī kādā no daudzām citām reizēm, kad bailēm bija iemesls. Tā no zivju zvejnieka izauga cilvēku zvejnieks. Tas nenotika pats no sevis. Ja Jēzus toreiz būtu tikai mācījis ļaužu pūli no laivas, tad mums nebūtu apustuļa Pētera. Tikai tāpēc, ka Jēzus atkal un atkal ar savu piemēru to bija rādījis un piepildījis, pēc savas augšāmcelšanās Viņš saviem mācekļiem varēja teikt: “Ejiet un dariet par mācekļiem.” Nevajadzēja daudz grāmatu un konferenču, jo, paši būdami mācekļi, viņi bija piedzīvojuši un zināja, ko nozīmē darīt par mācekļiem. Un tā tīkls tika izmests plašajā pasaulē. Tā tas nesa un aizvien turpina nest iepriekš nekad neredzētu lomu.

Šodien no apustuļa Pāvila vēstules efeziešiem mēs dzirdējām, ka Kristus savai draudzei dāvāja apustuļus, tad praviešus, evaņģēlistus, ganus un skolotājus ne tikai, lai viņi paši kalpotu, bet lai svētos sagatavotu kalpošanai. Mīļie amata brāļi, arī mūsu mērķis ir ne tikai sludināt Dieva vārdu un izdalīt sakramentu, bet darīt to tā, lai svētos sagatavotu kalpošanai, lai mēs palīdzētu cilvēkiem pārvarēt bailes augt no zivju zvejniekiem par cilvēku zvejniekiem, no tādiem, kas dzīvē makšķerē tikai sev, par tādiem, kas dzīvo un kalpo Dievam un cilvēkiem.

Mūsu evaņģēlija notikums noslēdzas ar konstatējumu: “Izvilkuši laivas krastā, tie pameta visu un sekoja viņam.” Lielais loms paliek aiz muguras, jo Pēteris ar saviem darbabiedriem seko Jēzum pa Viņa rādītu ceļu. Vārds “ceļš” ir arī manā bīskapa kalpošanas moto. To esmu ņēmis no apustuļa Pāvila, kurš tieši pirms savas izcilās mīlestības himnas saka – Es jums rādīšu vēl pārāku ceļu (skat. 1. Kor. 12:31) jeb latīņu valodā excellentior via. Tad viņš turpina ar visneparastāko, izaicinošāko, skaistāko un cēlāko mīlestības aprakstu, kādu pasaule pazīst. Vai Pāvils nav iedomīgs, sakot, ka viņš rādīs šādā mīlestībā ietu ceļu? Nebūt nē. Viņš nerāda uz sevi, bet uz Kristu, kurš vienīgais to nogāja līdz galam – ejot pāri Golgāta kalnam un cauri tukšajam kapam.

Tā Ģenecaretes ezers izrādījās bagātāks, nekā pirms tam likās. Pētera dzīvē atklājās jauns potenciāls un iezīmējās skaistais Baznīcas aicinājums – sekot savam Kungam viscēlākajā ceļā un dāvināt pasaulei Dieva vārdu.

R. Grants 30. augustā Rīgas Domā.