Augstākā izglītība ceļā uz reformām

Pēc ilgstošas ķīvēšanās ar nu jau demisionējušo ministru Robertu Ķīli, Augstākās izglītības padome pati nākusi klajā ar savu redzējumu par reformām. Piedāvājam portāla „Atjaunotne” lasītājiem Dr. art. Latvijas Mākslas akadēmijas prorektora un docenta, Augstākās izglītības padomes locekļa Andra Teikmaņa rakstu par AIP sagatavoto Augstākās izglītības attīstības koncepciju.

Andris Teikmanis: Latvijas augstākā izglītība ceļā uz otro akadēmisko revolūciju

Augstākās izglītības padomes izstrādātā Latvijas Augstākās izglītības un augstskolu attīstības koncepcija 2013. - 2020. gadam šobrīd piedāvā visskaidrāko redzējumu par augstākās izglītības un pētniecības lomu Latvijas attīstībā un pārmaiņām, kuras būtu nepieciešamas ne vien izglītībā, bet arī publiskajā pārvaldē un uzņēmējdarbības vidē, lai nodrošinātu valsts konkurētspējīgu attīstību.

Koncepcijas ietvaros ir definēts Latvijas augstākās izglītības stratēģiskais mērķis - tādas augstākās izglītības sistēmas izveide, kura, balstoties publiskās, privātās un akadēmiskās vides sadarbībā, nodrošinātu Latvijas valsts, tautsaimniecības un augstākās izglītības sistēmas konkurētspējīgu attīstību Eiropas kopējā telpā.

Trīskāršā spirāle

Koncepcija ir veidota ņemto vērā globālās pārmaiņas augstākās izglītības lomā un misijā. Līdz 19. gadsimtam augstākā izglītība tradicionāli tika saistītas tikai ar mācīšanu, respektīvi, zināšanu uzkrāšanu un nodošanu nākamajām paaudzēm. 19. gadsimta industriālā revolūcija noteica arī akadēmisko revolūciju - pāreju no mācīšanas uz pētniecību, proti, jaunu zināšanu radīšanu. Pāreja 20. gadsimta nogalē un 21. gadsimta sākumā no industriālās sabiedrības uz post-industriālo un arī neo-industriālo sabiedrību ir nosacījusi jaunu akadēmisko revolūciju un jaunu augstākās izglītības misiju - augstākās izglītības tiešu iesaisti sociāli ekonomiskajā attīstībā (Etzkowitz, H. (2008). The Triple Helix: University-Industry-Government Innovation in Action.).

Augstākās izglītības misiju maiņas apzināšanās nosaka ne vien nepieciešamību pārskatīt tradicionālo augstskolu lomu, bet arī visas sabiedrības un augstākās izglītības mijiedarbi, to savstarpējās atbildības un mijiedarbības veidu maiņā. Augstskolas vairs nav uzlūkojamas tikai kā izolētas institūcijas, kuras izstrādā un nodod to klientiem - studējošajiem - noteiktas zināšanas, bet kā pārmaiņu faktori un aģenti. Augstākā izglītība vairs nav uzlūkojama kā atsevišķu indivīdu personiskais ieguvums, bet kā kopējs, publiskā un privātā partnerībā balstīts galvenais zināšanu sabiedrības attīstības resurss.

 Augstākās izglītības paradigmu maiņa nosaka nepieciešamību ne vien stimulēt Zināšanu trīsstūra iedzīvināšanu, sekmējot mācīšanas, pētniecības un inovāciju savstarpējo sasaisti, bet arī nepieciešamību veidot tādu zināšanu un inovāciju infrastruktūru, kura varētu nodrošināt šo sasaisti un zināšanu pārnesi ekonomikā. Šādu infrastruktūru, kura nodrošinātu trīs galveno inovāciju politikas īstenošanā iesaistīto pušu - akadēmiskās vides (ar to saprotot vienoto augstākās izglītības un pētniecības telpu), industrijas (ar to saprotot visas uzņēmējdarbības formas) un valsts (ar to saprotot visus publiskās pārvaldes līmeņus), savstarpējās attiecības var aprakstīt un modelēt izmantojot Trīskāršās spirāles (Triple Helix) ietvarus (Etzkowitz, H., & Leydesdorff, L. (1995, nr. 1). The Triple Helix---University-Industry-Government Relations: A Laboratory for Knowledge Based Economic Development. EASST Review 14).

Trīskāršās spirāles modelis balstās ne tikai vajadzībā aprakstīt jauno augstskolu lomu, kuras maiņu ir noteikušas divas akadēmiskās revolūcijas, kuru laikā tradicionālā augstskolu misija - mācīšana - ir tikusi papildināta ar divām jaunām - pētniecību un iesaisti sociāli ekonomiskajā attīstībā, bet arī nepieciešamība piedāvāt tādu inovāciju infrastruktūras modeli, kurš atbilstu priekšstatiem par ekonomiku kā dinamisku inovāciju telpu. Trīskāršās spirāles modelis balstās austriešu ekonomista Jozefa Šumpetera (1883.-1950.) priekšstatos, ka ilgtermiņa ekonomiskā izaugsme ir cieši saistīta ar inovāciju un tehnoloģiju progresu, uzlūkojot inovāciju kā dinamisku „kreatīvas destrukcijas" procesu. Tieši inovāciju politikas ciešā sasaiste ar ekonomisko attīstību, nosaka nepieciešamību ne vien definēt jaunu augstskolu lomu, pārejot no tradicionālās pētniecības universitātes uz uzņēmējdarbības universitātēm (Entrepreneurial University), bet arī apzināti veidot trīskāršas spirāles pieejā balstītas trīspusējas inovāciju struktūras (Zawdie, G. (2010), Knowledge exchange and the third mission of universities : Introduction: the triple helix and the third mission - Schumpeter revisited. Industry and Higher Education. 24/3 ).

Piecas izaicinājuma jomas

Līdz ar nepieciešamību veidot akadēmisko vides, publisko pārvaldes un industrijas inovāciju infrastruktūru, koncepcijā, apzinoties Latvijas nākotnes ciešo saistību ar Eiropas Savienības attīstību, ir formulētas piecas Latvijas augstākās izglītības izaicinājuma jomas.

Pirmkārt nepieciešamība palielināt absolventu skaitu, piesaistot augstākajai izglītībai plašāku sabiedrības daļu, un samazināt to studentu skaitu, kuri nepabeidz studijas. Jāapzinās, ka jau šobrīd Latvija šajā jautājumā atpaliek no Lietuvas un Igaunijas, kuras „Eiropa 2020" stratēģisko mērķi augstākās izglītības jomā: „vismaz 40 % cilvēku vecumā no 30 līdz 34 gadiem jāiegūst augstākā izglītība", sasniedza jau 2012. gadā. Ja turklāt vēl ņem vērā paredzamo demogrāfijas bedri un viena no Eiropā lielākajām sociālajām plaisām augstākās izglītības jomā, tad ir skaidrs, ka nepietiekams skaits cilvēku ar augstāko izglītību var kļūt par pirmo jebkādas konkurētspējīgas attīstības šķērsli. Starp risku zaudēt studējošos un neiegūt nepieciešamo absolventu skaitu un sociālo plaisu pastāv acīmredzama kopsakarība. Latvijas valstij ir nepieciešama aktīva, ātra un izlēmīga rīcība pārvarot sociālo plaisu, vienlaikus palielinot studējošo un absolventu skaitu. Tas nosaka arī nepieciešamību izmantot visus publiski pieejamos līdzekļus, lai nodrošinātu to, ka sociālie iemesli nekalpo par pamatu studiju nepabeigšanai.

Otrkārt nepieciešamība uzlabot augstākās izglītības kvalitāti un atbilstību, lai studiju programmas atbilstu indivīdu, darba tirgus un nākotnes profesiju vajadzībām, kā arī stimulēt un apbalvot par izcilību studijās un pētniecībā.

Treškārt nepieciešamība sniegt vairāk iespēju, lai studenti iegūtu papildu prasmes studiju vai mācību laikā ārvalstīs, un veicināt pārrobežu sadarbību, lai uzlabotu augstāko izglītību.

Ceturtkārt, nepieciešamība stiprināt saikni starp izglītību, pētniecību un uzņēmējdarbību, lai sekmētu izcilību un inovāciju, kas būtu īstenojama realizējot sadarbību starp augstāko izglītību un akadēmisko vidi kopumā, visu līmeņu publisko pārvaldi un industrijas pārstāvjiem.

Piektkārt nepieciešamība nodrošināt finansējuma efektivitāti - piešķirt lielāku brīvību augstākās izglītības pārvaldē un veikt ieguldījumus augstākajā izglītībā, lai tā atbilstu valsts nākotnes ekonomikas un sociālās dzīves vajadzībām.

Četri risinājumi

Šo izaicinājumu jomu ietvaros definētajām problēmām risinājumam koncepcija piedāvā risinājumu variantus četros būtiskos augstākās izglītības aspektos: augstākās izglītības modernizācijā, augstākās izglītības finansēšanā, augstākās izglītības institūciju iekšējā un ārējā pārvaldē un augstākās izglītības strukturālā sistēmā.

Pirmkārt Latvijas augstākās izglītības modernizācija, kura ir jāveic ņemot vērā to, ka modernu augstākās izglītības sistēmu raksturo plaša pieejamība, pietiekami instrumenti, kuri ļauj pārvarēt sociālo plaisu, augsta studiju kvalitāte un efektīva studiju kvalitātes nodrošināšanas sistēma, augstākās izglītības internacionalizācija, vienlaikus nepazaudējot tās stratēģisko sasaisti ar valsts attīstības un konkurētspējas jautājumiem, tai skaitā augstākās izglītības atbilstība indivīda, darba tirgus un nākotnes darba tirgus prasībām un Zināšanu trīsstūra iekļaušana visos augstākās izglītības posmos, stiprinot saikni starp izglītību, pētniecību un jauninājumu politiku, atbalstot tās inovatīvu mijiedarbi ar visām sabiedrības dzīves jomām, tai skaitā arī inovatīvu uzņēmējdarbību un nodrošinot trīs galveno inovāciju politikas īstenošanā iesaistīto pušu - akadēmiskās vides (ar to saprotot vienoto augstākās izglītības un pētniecības telpu), industrijas (ar to saprotot visas uzņēmējdarbības formas) un valsts (ar to saprotot visus publiskās pārvaldes līmeņus) - savstarpēju mijiedarbību.

Otrkārt koncepcija piedāvā jaunu augstākās izglītības un augstskolu zinātniskās darbības finansēšanas modeli, kurš balstās Eiropas augstākās izglītības telpā dominējošā viedoklī, ka augstāko izglītību kā kopēju, sabiedrisku labumu arī ir jāfinansē izmantojot publisku finansējumu. Tikai publisks finansējums, kurš tiek piešķirts sedzot visas studiju izmaksas, vidējam termiņam un ņemot vērā augstskolu sasniegtos un sasniedzamos rezultātus, var nodrošināt pietiekami efektīgus augstākās izglītības attālinātas vadības instrumentus, kas ļauj augstākās izglītības nozares potenciālu pilnībā izmantot visas sabiedrības interesēs to apzināti veidojot par daļu no inovāciju infrastruktūras.

Treškārt koncepcija piedāvā Latvijas augstskolu atvasināto publisko personu pārvaldības modernizāciju veicot pārmaiņas augstskolu pārvaldes mehānismos vienlaikus saglabājot augstskolu autonomiju. Koncepcijas augstskolu pārvaldes modelis akceptē augstskolu autonomiju pārvaldes sistēmas veidošanā, ļaujot tām pašām izvēlēties vienu no trim piedāvātajiem variantiem atbilstoši augstskolas lielumam, diversitātes stratēģijai un iekšējās pārvaldes tradīcijām. Jāapzinās, ka Trīskāršās spirāles modeļa iedzīvināšana nav iespējama neīstenojot tajā iesaistīto pušu sasvstarpējas sadarbības mehānismus, kas nozīmē ne vien publiskās pārvaldes un industrijas pārstāvju iekļaušanu augstskolu pārvaldes struktūrās, bet arī akadēmiskās vides pārstāvju iekļaušanu publiskās pārvaldes un industrijas struktūrās, līdz ar ekonomiskām inovācijām, sekmējot arī sociālās utt. inovācijas.

Ceturtkārt koncepcija piedāvā veidot Latvijas augstākās izglītības sistēmu kā vienā vai vairākos studiju virzienos specializētu augstskolu sistēmu, kas, nepieciešamības gadījumā savstarpēji sadarbojoties, radītu Latvijas kontekstā unikālus „nišas produktus" - studiju, pētniecības un inovāciju risinājumus, vienlaikus iekļaujoties nacionālā inovāciju infrastruktūrā, kura veidotos trīspusējā akadēmiskās vides, publiskās pārvaldes un industrijas sadarbībā. Kopējo studiju programmu izveide tiktu uzskatīta par optimālu veidu reģionālās augstākās izglītības nodrošināšanai un attīstībai resursu ietilpīgajos studiju virzienos. Koncepcija piedāvā veikt arī esošās Latvijas augstākās izglītības sistēmas tipoloģisko vienkāršošanu, nosakot, ka visas augstākās izglītības institūcijas: koledžas, augstskolas, akadēmijas un universitātes, neatkarīgi no to vēsturiskajiem nosaukumiem, būtu iedalāmas divu veidu augstākās izglītības institūcijās - universitātes tipa augstākās izglītības institūcijās vai neuniversitātes tipa augstākās izglītības institūcijās.

Visās četrās jomās piedāvātos risinājumus ir iespējams ieviest atbilstoši trim paredzamajiem scenārijiem: a) Attīstības scenārijs - visu piedāvāto risinājumu īstenošana, b) Stagnācijas scenārijs - daļēja piedāvāto risinājumu īstenošana, pieņemot, ka tiek īstenoti visi risinājumi, atskaitot to, ka valsts ierobežoto resursu dēļ neiegulda visu likumdošanā noteikto augstākās izglītības finansējuma apjomu, c) Atpalicības scenārijs - piedāvāto risinājumu neīstenošana.

Augstākā izglītība - būtiska nākotnes inovāciju infrastruktūras daļa

Patlaban valsts, augstskolu un industrijas attiecības mūsdienu Latvijā būtu identificējamas, kā daļēji statiskajam modelim atbilstošas. Tās dažkārt mēdz būt dinamiskas, tomēr institucionālās robežas respektējošas, un līdz ar to arī savstarpēju neizpratni saglabājošas. Institucionālo robežu nepārkāpjamību visprecīzāk apliecina industrijas, pētniecības un inovāciju un izglītības politikas plānošanas dokumentu nekoordinēta attīstība un izstrāde valsts līmenī neiesaistot to izstrādē attiecīgo jomu sadarbības partnerus. Lai nodrošinātu Zināšanu trīsstūra iedzīvināšanu, valsts, augstskolu un industrijas attiecības Latvijā būtu apzināti jāveido kā Trīskāršās spirāles modelim atbilstošas. Vienlaikus apzinoties divus iespējamos riskus. Pirmkārt, saglabājas risks palielināt valsts kontroli līdz līmenim, kad nekāda dinamiska mijiedarbība starp augstskolām un industriju nav iespējama, atgriežoties pie Statiskā mijiedarbības modeļa.

Otrkārt, pastāv risks tikai daļēji iedzīvinot Trīskāršās spirāles modeli radīt tā negatīvo versiju, kurā tiek izveidotas vienīgi divpusējās valsts un augstskolu, valsts un industrijas un augstskolu un industrijas inovāciju telpas, neizveidojot tā visbūtiskāko daļu - trīspusējās inovācijas un hibrīdo institūciju telpu. Protams, divpusēju sadarbības tīklu - akadēmiskās vides un industrijas, publiskās pārvaldes un akadēmiskās vides un publiskās pārvaldes un industrijas - veidošanās arī var tikt uzskatīta par inovāciju veicinošu faktoru. Tomēr, apstājoties tikai pie divpusējas sadarbības tīkliem, netiktu izmantots galvenais inovāciju politikas veicināšanas instruments - trīspusējā sadarbībā balstītu inovāciju struktūru veidošana.

Latvijas Augstākās izglītības un augstskolu attīstības koncepcija 2013. - 2020. gadam ir pieejama Augstākās izglītības padomes mājas lapā - http://www.aip.lv/informativie_zinojumi_5.htm