Dziesmu svētki kā rituāls
Izvēršot Dziesmu svētku analīzei veltīto tematiku, piedāvājam iepazīties ar ilggadīga korista viedokli par Dziesmu svētkiem. Jānis Amols – korists ar 36 gadu stāžu – uzskata Dziesmu svētkus par latviešu tautai būtisku rituālu, kura izvērtēšanā un pilnveidē jāiesaista plašāks dalībnieku un lēmēju loks. Savs viedoklis viņam ir gan par repertuāru, gan par estrādi, kā arī par dalībnieku – gan koristu, gan klausītāju – uzvedību svētkos.
Domas par Dziesmu svētkiem. Autors: Jānis Amols, Mg. hist., vīru kora „Frachori” dibinātājbiedrs un dalībnieks.
Dziesmusvētku jēga.
Dziesmu svētki ietver vismaz divējādu jēgu – tā ir gan koru kopdziedāšana, gan arī visu latviešu kopā sanākšana no ikviena Latvijas novada, no katras Latvijas vietas, un svešām zemēm, kur vien latvieši spējuši piecus gadus uzturēt, veidot un kopt savu balsu saskaņu, kam nu ļauts ieskanēties lielajā visas tautas korī.
Dziesmusvētki ir kļuvuši par sava veida latvisku rituālu, kas atkārtojas noteiktā laikā un veidā, par kopīgu pārdzīvojumu un latviskās piederības un gara spēka apliecinājumu. Laiks ir parādījis, cik šis rituāls latviešiem ir nozīmīgs – gan Latvijā, gan ārpus tās – Dziesmu svētki notiek visur, kur kuplākā skaitā mīt latvieši. Kas ir koris latvietim? Tā ir sava mazā pasaule, kurā mēs sanākam kopā, lai atvērtu savas sirdis saskaņai. Daudz mūsos ir dažādā un atšķirīgā. Bet korī ar diriģenta stingro un viedo roku tiek vienotā balsu spēkā apvienoti atšķirīgu partiju piekritēji, konservatīvie un liberāļi, dažādu konfesiju ticīgie, turīgie un trūcīgie. Tā mēs vienojamies – vismaz dziesmā.
Lielā Dziesmu svētku estrāde ir gluži kā visu latviešu svētvieta. Virsdiriģenti ir kā mūsu dziesmu svētnīcas priesteri – apspiestības gados latviešu tautas mīlētākie un cienītākie vīri un sievas. Viņiem atlika tikai pacelt roku – tauta klausīja viņu mājienam un paļāvās uz viņiem. Jo kurš gan vēl cits zināja slēpto tautas brīvības pils vārdu? Dziesmu svētku kopskats ir brīnišķīgs un neaizmirstams. Un ik pēc pieciem gadiem šim rituālam ir jānotiek atkal, lai stiprinātu tautu un katru latvieti no jauna.
Dziesmusvētki un politika.
Latviešu vispārējie Dziesmu svētki nekad nav uzskatīti tikai un vienīgi par muzikālu pasākumu, par „lielu koncertu”. Lai kādi varas nesējus cildinoši politiski saukļi nebūtu skanējuši Dziesmu svētkos, tauta saskatīja savu zemtekstu gan svētkos, gan dziesmu tekstos. Svētku virsuzdevums – celt un saglabāt tautas gara spēku – bija neizteikts un nerakstīts, bet „savējo saprasts”. Padomju okupācijas režīma apstākļos tādas kopkora dziedātās dziesmas kā E. Dārziņa „Mūžam zili” vai J.Vītola „Gaismas pils” okupācijas gados bija patiess nevardarbīgas politiskas pretošanās piemērs.
Šodien dziesmusvētki joprojām ir latviešu garīgā, kultūras spēka, arī tautas dzīvā spēka pašapliecinājums. Mēs vēl joprojām esam liela, stipra un skaista tauta. Svētku mākslinieciskā puse ir nozīmīga. Taču vēl svarīgāks ir vēstījums – ko un kāpēc mēs dziedam, kādā valodā mēs dziedam, ko vēlamies apliecināt.
Katrs koris ir ne tikai dziedātāju kopa, bet arī organizēta tautas šūniņa. Kori bija mūsu „dziesmotās revolūcijas karaspēks” un Vecrīgas barikāžu aizstāvji. Latviešu patriotiskās kora dziesmas turpina skanēt, lai celtu tautas ticību tautas un valsts pastāvēšanai un uzplaukumam. Lai gan būtu jāizvairās no tā, ka mūsu kori kļūtu par politisko partiju savtīgu propagandas kampaņu piedevu, tomēr valstij un nācijai kritiskos brīžos arī koriem nebūtu jāklusē. Latviešu politiķi šodien var mācīties no koriem. Kora balsu grupas taču arī ir sava veida „partijas”, taču nevienai no tām nepieder absolūtā patiesība un vara pār citām. Tieši balsu dažāduma saskaņā ir harmonija, spēks un skaistums.
Koristu balsstiesības.
Dziesmusvētki tāpat kā deju svētki savā būtībā ir tautas pašizteikšanās svētki. To pamats mūsu – amatieru – gadiem ilgs pacietīgs darbs. Koristi kopš padomju laikiem (pat vēl senāk) ir raduši samierināties ar svētku rīkotāju idejām un piedāvāto repertuāru. Kas tik viss un kādās valodās nav dziedāts Mežaparka estrādē! Ejam, kur liek, dziedam, ko liek, un priecājamies, ka ļauj dziedāt.. Lemšanā par Dziesmu svētkiem koristiem nav dotas balsstiesības. Latvijā ir spēkā 2005. gada 28. jūnijā pieņemts Dziesmu un deju svētku likums. Kādas ir šī likuma dotās iespējas pašiem koristiem ietekmēt ar Dziesmu svētku rīkošanu saistītos jautājumus? Likuma 8. pants nosaka dziesmu un deju svētku padomes sastāvu. Saskaņā ar šo pantu padomes sastāvā ir divi koru nozares pārstāvji (pieaugušo koru pārstāvis un skolēnu koru pārstāvis). Tādējādi visiem pieaugušo koriem šajā padomē ir tikai viens „nozares pārstāvis”. Likums neprecizē, kas šajā padomē pārstāv tūkstošiem Latvijas amatieru koru koristu, kurš ir šis "koru nozares pārstāvis", kas un kā viņu deleģē? Padomē nav nodrošināta nedz jaukto, ne sieviešu, ne vīru amatieru koru pārstāvība.
Dziesmu un deju svētku padomes sastāva un funkciju regulējums Dziesmu un deju svētku likumā izskatās kā pa roku galam tādu ierēdņu sastādīts, kuriem par šiem svētkiem ir aptuvena nojausma. Savādi, ka viena padome lemj visu par svētkiem. Būtu jāveido atsevišķas padomes vai komisijas, kas risina konkrētus dziesmu svētku vai deju svētku norises jautājumus. Padomē, vai komisijā, kura lemj par dziesmu svētkiem, spriež par repertuāru un virsdiriģentiem, ir jābūt arī pašu koru (koristu) pārstāvjiem.
Dziedātāji un kori – kā panākt turpināmību.
Lai ar kādiem pasākumiem un izdarībām netiktu papildināta vispārējo Dziesmu svētku norise, tomēr visa pamatu pamats ir lielais kopkoris. Lai arī šo svētku kopkoris šķita gana jauneklīgs, tomēr ir jābūt valstiskam un perspektīvam skatījumam tautas kordziedāšanas tradīcijas uzturēšanai. Jāveicina visas tautas koru kustība no skolas sola līdz sirmgalvja gadiem. Ir jāveido amatieru koru un kordziedāšanas atbalsta valsts programma. Katram amatieru korim vajadzētu būt iespējai lūgt un saņemt zināmu valsts atbalstu atkarībā no kora muzicēšanas kvalitātes un panākumiem, līdzīgi kā tas ir sportā. Kori lauku apvidos varētu pretendēt arī uz kādu īpašu valsts palīdzību, jo laukos kora darbībai ir vēl papildu loma kā vietējās sabiedriskās un kultūras dzīves balstam.
Korim jābūt obligātam mācību elementam katrā vispārizglītojošā skolā. Ir dzirdēts – skolu izglītībā esot jūtams patriotiskās audzināšanas trūkums. Dziedāšana nav nošķirama no patriotiskās audzināšanas. Lai ikviens skolēns prastu dziedāt populārākās latviešu tautasdziesmas, tautā iecienītās patriotiskās dziesmas. Korim būtu jābūt visās augstskolās un citās mācību iestādēs, līdzdalībai mācību iestādes korī jābūt ieskaitītai kā studiju sasniegumam. Dziedāšanai korī jābūt atzinīgi novērtētai arī darba vietās, ikvienā personas formālajā novērtējumā. Tādējādi tiks nodrošināta un veicināta arī mūsu koru turpināmība – no skolēnu Dziesmu svētkiem līdz pat senioru koru svētkiem.
Virsdiriģenti.
Tā tautas mīlestības aura, kas savulaik apvija mūsu dižos virsdiriģentus, bija daudz kas vairāk nekā tikai kora vadītājam veltīta. Kuri no jaunajiem virsdiriģentiem šodien pacels kopkori un tautu tajā dvēseles lidojumā, kur mūs kādreiz pacēla Haralda Medņa viedā roka? Tagad „virsdiriģentu olimps” kļuva plašāks – kopkora priekšā stājās daudzi jauni virsdiriģenti.
Kā Latvijā viens amatieru kora diriģents var kļūt par dziesmusvētku virsdiriģentu? Kādas ir prasības, kas ir lēmēji? Virsdiriģentu apstiprināšanā arī koristiem būtu jāļauj iegūt kādu ieskatu un izteikt vēlējumus. Demokrātiski būtu koristiem ļaut izvirzīt kandidātus un balsot par virsdiriģentiem, varētu veikt arī koristu anketēšanu. Nav arī gluži saprotams, ar ko Dziesmu svētku „goda” virsdiriģents atšķiras no „īstā” virsdiriģenta. Pat joprojām aktīvais prof. Edgars Račevskis ieguvis šo goda titulu. Cienījami bija tas, ka sirmajam Robertam Zuikam tika dota iespēja diriģēt arī J. Vītola „Kalēju”. Nebūtu lieki pievērst vairāk uzmanības amatieru koru diriģentu algām un sociālajiem jautājumiem. Skumji bija savulaik lasīt presē par to, kā mūža pēdējos gadus aizvadīja kādreiz iemīlētais virsdiriģents Jānis Dūmiņš.
Dziesmusvētku estrāde.
Tuvojies Dziesmu svētku lielajai estrādei pa tik pazīstamo liepu aleju, tu ikreiz jūties kā svētceļnieks, kurš pēc ilga laika atgriežas savas svētnīcas pakājē. Garā un patukšā liepu gatve varētu būt izmantota pilnvērtīgāk. Te varētu atrasties gan kādas paliekošas piemiņas zīmes iepriekšējiem latviešu Dziesmu svētkiem, gan stendi ar iepriekšējo svētku uzņēmumiem, gan agrāko Dziesmu svētku virsdiriģentu portreti vai skulptūras.
Atgriežoties pie Dziesmu svētku estrādes iespējamās pārbūves, ir jārunā par divām lietām – skatītāju un dziedātāju zonām. Pirms pārbūves būtu jāapdomā ne tikai tīri tehniskas un akustiskas lietas. Būtu jāapdomā arī tas, lai pārbūve nesabojātu esošo Dziesmu Svētnīcas auru. Mežaparka estrādē pēdējos gadu desmitos ir būvēts un atkal jaukts nost. Žēl, ka iznīcināti skaistie latviskie ornamenti jumta plaknē virs dziedātāju galvām. 2008. gada svētkos uz tās tika projicēti attēli. Estrādē novietotie projekcijas aparāti traucēja dziedātājiem saskatīt diriģentu, dziedātāju vidū tie izskatījās nepiemēroti. Šajos svētkos estrādes malās izveidotie „sidraba birzs” rotājumi bija gaumīgi un latviski, to forma sasaucās ar kādreizējo estrādes jumta ornamentālo rotājumu.
Estrādes pārbūvju projektētājam būtu jāiejūtas dziedātāja lomā, kam svarīgi no savas vietas labi saskatīt diriģentu un saprast viņa žestus. Dziedātāju estrādē un starp dziedātājiem un diriģentu nedrīkstētu atrasties nekas lieks, kas traucē katra dziedātāja garīgo un vizuālo saiti ar virsdiriģentu. Skaņu pastiprināšanas tehnikai jābūt pēc iespējas neredzamai un dziedātājus netraucējošai. Lai arī lielie ekrāni skatuves malās ir noderīgi publikas ērtībām, tomēr svētku estrāde aizvien tiek pārblīvēta ar apjomīgām, stilā neiederīgām tehniskām instalācijām, vadiem un kabeļiem, kas rada risku koristu drošai kustībai. Vai lielo ekrānu varētu ierīkot arī „aiz sētas palikušajiem”? Tiem, kuri palikuši bešā, bet labprāt vismaz šādā veidā gūtu svētku sajūtu.
Dziedātāju tribīņu galos atrodas divi torņi, kuros plīvo valsts karogi. Šajos svētkos karogi šķita tādi kā mazāki un pieticīgāki. Skaisti izskatītos lielie sarkanbaltsarkanie karogi, kuri senāk plīvoja torņos lielu vimpeļu formā. To rāmais plīvojums radīja neaizmirstamu, cildenu iespaidu 1990. gada Dziesmu svētku laikā.
Laukumā starp skatītājiem un dziedātājiem ir jābūt vienīgi funkcionāli veidotai diriģenta tribīnei. Nesenajos Rīgas dziesmu svētkos izveidotais kuģa veidols bija interesants risinājums, kaut apjoms un forma nedaudz traucēja vizuālo kontaktu starp kori un publiku. Ir dažas ētiskas lietas virsdiriģentu tribīnes sakarā. Līdzīgi kā kancele dievnamā, kurā kāpj tikai mācītājs. Tā ir svēta vieta. Nezinu, vai līdz šim šo nerakstīto likumu kāds būtu pārkāpis, kā šogad.
2013. gada Dziesmu svētkos no dziedātāju viedokļa bija atrasts labāks risinājums mūziķu novietojumam. Tas neradīja vizuālu barjeru starp dziedātāju estrādi, diriģentu un klausītājiem.
No dziedātāju viedokļa esošā dziedātāju estrāde vēl būtu pieciešama. Problēmas rada koru raita uziešana un noiešana. Vecie Dziesmu svētku dalībnieki piedzīvojuši labāk organizētu un ātrāku koru nomaiņu. Agrāk dziedātāju uziešanai un noiešanai izmantoja arī estrādes iekšpusē esošās kāpnes, kas šoreiz netika darīts. Neveiksmīgs risinājums ir dziedātāju iešana cauri skatītāju rindām, kas apgrūtina gan skatītājus, gan pašus dziedātājus. Dziedātāju tribīņu malās jāizbūvē papildus kāpnes, kas ved tieši uz dziedātāju estrādes amfiteātri.
Publikas sēdvietu pārbūve un paplašināšana tiek apspriesta galvenokārt sakarā ar pieaugušo pieprasījumu pēc Dziesmu svētku biļetēm. Ģenerālmēģinājumu koncertos klausītāju vietas nebija piepildītas un turpināja tukšoties koncerta gaitā. Vai biļešu ažiotāža patiesi apliecina mūsu publikas nedalītu mīlestību pret kora mūziku un Dziesmusvētkiem? Cik laika „vidējais klausītājs” pavada savā sēdvietā un cik – pie alus un desiņu teltīm? Publikas vietu skaitu var palielināt, ja mazāk prasīgu apmeklētāju daļu izvietotu nogāzēs klausītāju laukuma malās, ļaujot klausītājiem sēdēt uz zemes („piknika zonā”). Diezgan daudzi klausītāji, it īpaši ģimenes ar maziem bērniem klausījās koncertu, sēžot tribīņu malās mauriņā, atrodoties tuvāk korim nekā citās, dārgākās sēdvietās esošie, pie tam saglabājot brīvākas pārvietošanās iespēju.
Ja vēlamies pilnīgi jaunu Dziesmu svētku estrādi, apsverama iespēja to būvēt citur, tuvāk Rīgas centram. Tādējādi atrisinātos ilgā un apgrūtinošā nokļūšana uz svētku vietu. Viena no piemērotām vietām vispārējo Dziesmu svētku rīkošanai joprojām ir Uzvaras laukums Pārdaugavā. Šajā vietā vispārējie latviešu Dziesmu svētki reizi jau tika rīkoti 1930. gadu beigās. Līdz ar to būtu loģiski arī nojaukt mūsu tautas pašcieņu apkaunojošo „uzvaras pieminekli”, lai atbrīvotu laukumu mūsdienīgai un skaistai Dziesmu svētku estrādei.
Repertuārs.
Būtu lietderīgi veikt gan klausītāju, gan koristu anketēšanu, ļaujot izteikt vēlmes attiecībā uz nākošajiem svētkiem. Vienā koncertā salikt visu gribēto nav iespējams. Jārīko divi koru koncerti, tāpat kā tas tika darīts agrāk. Viena koncerta pamatu veidotu vīru un sieviešu kori, bet otru – jauktie kori.
Šī raksta autoram nav nekādu iebildumu pret pūtēju orķestriem, taču kādreiz orķestri veiksmīgi aizpildīja koru nomaiņas pauzes. „Deju svētku gabaliņa” ienešana Dziesmu svētkos turpmāk būtu apdomājama – vai šis priekšnesums attaisno uz to liktās cerības sliktās redzamības dēļ. Dziesmusvētku koncerta fināls ir pelnījis īpašu analīzi, bet īsas piezīmes ir šādas. Ērika Ešenvalda par sava veida koru hītu kļuvusī „Dvēseles dziesma”, izskanēja, baudot publikas un dziedātāju ovācijas. Autors radījis patiesi „lipīgu” melodiju, kura sader ar visai demokrātisko tekstu. Šo rindu autors atļaujas pievienoties tiem, kuri izsaka šaubas par Uģa Prauliņa „Jāņu nakts mistērijas” atskaņojumu. Vai attaisnojies šī sarežģītā darba sagatavošanā ieguldītais darbs un resursi? Ir iegājies svētku nobeigumā atskaņot speciāli gadījumam rakstītu lielākas formas skaņdarbu ar instrumentālu pavadījumu. Vecajās Dziesmu svētku nošu grāmatiņās jau iegūlis zināms skaits tikai vieniem svētkiem rakstītu „gabalu”. Klāt nācis vēl viens? Un vai tikai fināla dēļ koncertā bija jāiesaista bērnu kori?
Ko dziedāsim nākošajos Dziesmu svētkos?
Arī koristiem šajā jautājumā savs vārds sakāms. Šo rindu autora ierosinājumi – komponēt jaunu dziesmu vīru koriem ar Edvarda Virzas slaveno patriotisko dzejoli „Karogs”, kas iederētos Latvijas valsts simtgades atcerē. Kopkorim varētu aranžēt Leonīda Breikša lūgšanu „Kungs, kas zāles čukstus dzirdi” ar Imanta Kalniņa mūziku. Vīru kopkora izpildījumā braši izklausītos latgaliešu tautas dziesma „Tuoļi dzeivoj muna meilo”. Vai vīru un sieviešu dubultkora priekšnesumā nevarētu izpildīt majestātisko „Svētceļnieku kori” no Riharda Vāgnera operas „Tanheizers” un operas finālu? Vīru kori joprojām tur cieņā arī Eduarda Grīga kantāti „Olafs Trigvasons”. Jaukto koru izpildījumā varētu izskanēt kāda no klasiskajām J. Cimzes tautas dziesmu apdarēm. Varbūt parādīsim godu arī kaimiņiem – igauņiem un lietuviešiem? Modernākiem skaņdarbiem jāatvēl vieta atsevišķā jauniešu koru koncertā.
Uzvedība un kārtība svētkos
Kā uzvedas Dziesmu svētku kopkora dalībnieki un publika? Koristi ir savlaicīgi jāinstruē par koncertu un mēģinājumu disciplīnu un ētiku. Par dziedātāju kopīgām kustībām uz skatuves, „vilnīšiem”, aplaudēšanu ritmā, līdzi dziedāšanu orķestrim, apsveikuma dziesmām, saucieniem, u.tml. kora spontānām izdarībām koncerta režisoram jādomā jau iepriekš. Būtu jāapsver, kā panākt arī publikas iesaistīšanos. Par klausītājiem ir jārunā īpaši. Daļa publikas varbūt uztver Dziesmu svētkus kā kaut ko līdzīgu brīvdabas popmūzikas koncertam vai zaļumballei. Nemitīgas balsu murdoņas dēļ tālākās rindās kori ar grūtībām var sadzirdēt. Bērni, protams, ir un paliek bērni, bet arī viņu līksmās balsis apgrūtina koncerta baudīšanu. Ir svētku apmeklētāji, kurus varbūt nemaz neinteresē kora mūzika, kam pietiek tikai ar „dziesmusvētku izjūtu” un klātbūtnes apziņu? Varbūt nākošajos Dziesmu svētkos ir apsverama iespēja pārdot biļetes arī tiem, kuri labprātāk uzturētos svētku zonā ārpus publikas sēdvietām – lai skatās norisi uz lielā ekrāna aiz skatuves un iedzer aliņu līdzīgi kā hokeja fani? Mums nez kādēļ vairs neļauj uz dziesmu svētkiem nākt ar lietussargiem. Bail no „lietussargu revolūcijas”? Jāraizējas par ko citu – ko darīt, lai diriģentam nebūtu jāklusina trokšņaina vai nevietā aplaudējoša publika. Un vēl – publikai būtu jāpiedomā arī, kā šajos svētkos ģērbties, ceļot cieņā latviešu tautastērpus.
Kārtībai ir jābūt. Tai skaitā arī Dziesmu svētkos. Tikai apsardzes darbinieku rīcība un uzvedība reizumis šķita kā mantota no kāda pagājībā zuduša politiskā režīma laikiem. „Drūmajos padomju laikos” šajā ziņā Dziesmu svētkos jutāmies brīvāk. Tādu „apsargu” klātbūtne, darbība un uzvedība ir nepiemērota un sveša mūsu mentalitātei un latviešu kultūras garam.
Dziesmusvētki ir latviešu tautas svētki, un tautai, arī koru dziedātājiem, ir tiesības runāt līdzi svētku rīkošanas jautājumos.
0 comments
Pievienot jaunu komentāru