E. Levits par politisko situāciju

Piedāvājam žurnālistes Sallijas Benefeldes interviju ar politologu, juristu un Valsts prezidenta amata kandidātu (iepriekšējās prezidenta velēšanās) Dr. Egilu Levitu. Intervijā skartas gan politiskās dzīves aktualitātes, gan skaidrotas Rietumu ideoloģiju atšķirības, kā arī iespējamie riski Latvijai, analizētas izmaiņu iespējamības vēlēšanu sistēmā un Eiropas savienības nākotne.

Kas, jūsuprāt, šobrīd apdraud Latviju?

Nācijai un valstij, lai tās pastāvētu, ir ne tikai jāapzinās sava pagātne, bet, galvenais – tai ir nepieciešama griba veidot savu nākotni. Tā ir kopīga griba. Satversmē tā ir apzīmēta par “valstsgribu”, un tā ir pastāvīgi jāuztur. Lai veidotu nācijas un valsts nākotni, ir jābūt cerībai, pārliecībai par nākotni. Tieši šī pārliecība mums patlaban zināmā mērā tiek apšaubīta.

To vājināt palīdz arī Kremļa propaganda, kas gūst dzirdīgas ausis mūsu sabiedrības tumsonīgākajos slāņos. Starp citu, dīvaini, ka arī valsts kontrolēts uzņēmums ar savu TV programmu piedāvājumu dod tur savu ārtavu.

Vai šos draudus var novērst?

Katrs sportists zina, cik nozīmīga ir griba, lai sasniegtu mērķi. Ja viņš nešaubās, bet mērķtiecīgi iet uz priekšu, tad panākumi neizpaliek. Tas attiecas arī uz nāciju un tās valstsgribu. Valsts, kuŗā ir tikai divi miljoni iedzīvotāju, ir ļoti labi pārvaldāma, tā var attīstīties daudz ātrāk  nekā liela valsts – ja vien nācijas valstsgriba ir pietiekami stipra. No tās izriet viss pārējais – iesaiste sabiedriskajā, polītiskajā, kultūras, ekonomiskajā dzīvē. Tas savukārt ir priekšnoteikums, lai novērstu pastāvošos trūkumus, rastu inovatīvus, pasaulē vēl nebijušus risinājumus.

Domāju, ka latvieši, ar atvērtām acīm, bez negatīviem aizspriedumiem paraugoties apkārt, saprot, ka daudz kas jau ir sasniegts un ka ar mērķtiecīgu rīcību vēl labāka valsts ir iespējama. Un pirmais konkrētais, lielais mūsu pilsoņu uzdevums tagad ir – ievēlēt jēdzīgu Saeimu.

Vai Latvija ir uzskatāma par tiesisku un demokratisku valsti?

Eiropas Savienības dalībvalstu demokratijas un tiesiskuma standarts ir noteikts Līguma par Eiropas Savienību preambulā un 2. pantā. Tur ir atklātas ES un tās dalībvalstu pamatvērtības, uz kuŗām jābalstās demokratiskai konstitūcionālai valstij. Satversmes Ievadā un pārējos noteikumos noteiktais standarts tam atbilst, un dažos gadījumos ir augstāks. Novirzes no šī standarta uz leju, ja lielos vilcienos valsts tomēr paliek demokratiska un tiesiska, ir “demokratijas un tiesiskuma defekti”. Šīs novirzes var būt gan apzinātas, iestrādātas likumdošanā, gan neapzinātas un slēptas, kas īstenojas šim standartam neatbilstošā praksē.

Eiropas Savienība var funkcionēt tikai tad, ja visas valstis šo standartu ievēro. Kādas dalībvalsts pārāk lieli defekti ietekmē visu ES. Tādēļ ES rīcībā ir Līguma 7. pants, kas paredz sankcijas pret dalībvalsti, kuŗa “ilgstoši un nopietni” atkāpusies no šī standarta. Patlaban ir ierosināts process pret vienu dalībvalsti – Poliju, kuŗai tiek pārmests, ka tā pārkāpj vienu šī standarta elementu – nenodrošina tiesnešu neatkarību pietiekamā līmenī.

Savukārt, jā šādas novirzes ir pārāk lielas, tad tā vispār vairs nav demokratiska un tiesiska, bet gan autoritāra vai totālitāra valsts. Tādas mums nav tālu jāmeklē.

Kas rada robus demokratijā un tiesiskumā, ja ar likumiem vismaz teorētiski viss ir kārtībā? Varas un sabiedrības neizpratne, pieredzes trūkums vai savtīgas intereses?

Latvijas demokratijai un tiesiskumam, salīdzinot ar minēto standartu, ir daži defekti. Tos var iedalīt divās lielās grupās: ļaunprātīgie radītie un sistēmiskie defekti. Divi galvenie ļaunprātīgie defekti, manuprāt, ir: pirmkārt, „naudasmaisu” pārmērīgā ietekme uz polītiku. Savtīgas, tātad neleģitīmas intereses tiek īstenotas ar legāliem līdzekļiem, bieži vien attiecīgi ietekmējot likumdošanu. Tā ir tā saucamā “valsts nozagšana”. Saeimas izmeklēšanas komisijas farss diemžēl to apstiprina.

Otrkārt, “parastās”, kriminālās korupcijas līmenis. Neraugoties uz atsevišķiem skaļiem gadījumiem, šķiet, ka tas tomēr mazinās.

Un galvenie sistēmiskie defekti?

Pirmkārt, Latvijas informatīvās un demokratiskā diskursa telpas vājums. To lielā mērā “pārklāj” un manipulē Krievijas informatīvā telpa. Tas nozīmē, ka tā aktīvi līdzveido mūsu sabiedrisko dzīvi un līdz ar to ietekmē Latvijas polītiku.

Otrkārt, Latvijas partiju sistēmas vājums. Slikti, ka ar ierobežojumiem jaunu partiju dibināšanai un līdzdalībai vēlēšanās faktiski ir radīts stagnāciju veicinošs partiju kartelis. Ne katrs vēlētājs pašreizējā partiju kartelī varēs atrast savu partiju, par ko balsot. Tādēļ būtu vēlams pārdomāt arī augsto 5% barjēru. To varētu samazināt uz 4% ‒ kā 5. Saeimas vēlēšanās 1993. gadā.

Partijas joprojām nav pietiekamā mērā finansētas no valsts budžeta, to atkarība no privātiem “ziedojumiem” joprojām ir pārāk liela. Lai arī tas tautā nav populāri, partijām jātiek finansētām – un pietiekamā, to darbību nodrošinošā – apmērā no valsts budžeta. Jāizbeidz arī juridisko personu “ziedojumi” partijām – polītisks viedoklis par atbalstu kādai partijai var būt tikai reāliem cilvēkiem, nevis uzņēmumiem.

Arī partiju iekšējā darbība, saprātīgu ideju ģenerēšana partijās ir nepietiekama. Tās necenšas piesaistīt sabiedrības aktīvākos, patriotiskākos, saprātīgākos cilvēkus,  tāpēc arī polītikas un polītiķu prestižs sabiedrībā ir zems. Taču parlamentārā demokratija bez aktīvām, saprātīgām idejām bagātām, no apšaubāmiem „naudasmaisiem” neatkarīgām partijām nevar labi funkcionēt.

Treškārt, lai arī valsts pārvaldes (un arī tiesu) darbības kvalitātes līmenis, kopš Latvija ir ES dalībvalsts, ir krietni uzlabojies, civildienestā joprojām ir nopietni sistēmiski trūkumi. Taču noraidāms ir populistiskais viedoklis, ka vienkārši mehāniski jāsamazina ierēdņu skaits, rūpīgi nepārbaudot, kādu ietekmi tas atstās uz valsts pakalpojumiem, kurus sabiedrība no tās sagaida.

Kā jūs vērtējat pēdējos notikumus banku sektorā?

Situācija ir neskaidra, un nav jēgas spekulēt. Taču – neatkarīgi no konkrētās problēmas – mums jārada apstākļi, lai piesaistītu kvalitātīvas, uz ražošanu un tehnoloģiju orientētas investīcijas no Eiropas Savienības un citām Rietumvalstīm, nevis pievilktu „netīru” naudu no apšaubāmiem reģioniem, kas aptraipa mūsu ekonomiku. Starp citu, tas ir arī tiesiskuma jautājums.

Nesenie notikumi arī atklāja, ka valdībai ne pārāk labi sekmējas rutīnas procedūras – kā pareizi un precīzi komūnicēt ar sabiedrību, saglabāt polītisko virsvadību pēkšņas krīzes situācijās. Pieņemu, ka valdība tagad nopietni strādās, lai stiprinātu  krīzes vadības mehānismu.

Vai, mainot Saeimas vēlēšanu sistēmu un Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību, var “paaugstināt” demokratijas līmeni Latvijā? Cik lielā mērā vēlētāju iesaistīšanās vēlēšanās kaut ko spēj mainīt esošajā varas sistēmā?

Mainot Saeimas vēlēšanu sistēmu (no proporcionālās uz mažoritāro vai jaukto) vai Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību (piemēram, tautas vēlēts prezidents), tātad mainot vienu demokratijas variantu uz citu, demokratijas un tiesiskuma līmenis nepaaugstināsies. Demokratijas un tiesiskuma līmeni var paaugstināt, vien novēršot iepriekšminētos trūkumus.

Neviena valsts nav un nekad nebūs perfekta. Tāpēc pastāvīga savas valsts “pielabošana” ir labi funkcionējošas demokrātijas sastāvdaļa.

Minētos trūkumus varētu diezgan vienkārši mazināt vai novērst, ja būtu polītiskā griba to darīt. Un nedrīkst krist panikā, plēst sev matus no galvas un vaimanāt, cik valsts ir vāja un neizdevusies. Turklāt šai polītiskajai gribai jānāk no valsts paša pamata – pilsoņu kopuma. Tas savukārt nozīmē, ka pilsoņiem ir jāpiedalās vēlēšanās un balsojot jāievēro „polītiskā higiēna”, – tātad nedrīkst balsot par partijām un polītiķiem, kas, pirmkārt, ir apšaubāmi no demokratiskas, nacionālas Latvijas valsts viedokļa un, otrkārt, ir „inficēti” ar korupcijas vai valsts nozagšanas vīrusu. Pastāvīgi un kritiski sekojot līdzi polītikai, tas pēc zināma laika kļūst diezgan redzams. Starp citu, svarīgi ir paturēt Saeimas deputātu “atslēgas balsojumu” izdrukas.

Protams, tas ir tikai pilsoniskā pienākuma minimums. Nākamā pakāpe ir tā, ka tiem pilsoņiem, kuriem sava valsts, sabiedrība, ģimene, sava personīgā vide ir patiesi svarīga, ir jāizmanto savas Satversmē garantētās demokratiskās brīvības un aktīvi jāiesaistās sabiedriskajā un polītiskajā dzīvē – arī polītiskās partijās.

Kā zināms, Latvijā daudzi it kā nacionāli un patriotiski noskaņoti cilvēki uzskata, ka visa nelaime slēpjas liberālismā. Vai, jūsuprāt, liberālisms tiešām ir visa ļaunuma sakne?

Šis jēdziens tiek lietots vietā un nevietā, turklāt ar dažādām nozīmēm. Vispirms jānošķir liberālisms kā valsts iekārtas princips un kā ideoloģija.

Rietumu tipa demokratiskā valsts iekārta ir pēc savas būtības liberāla. Kā valsts iekārtas princips tas nozīmē, ka visi cilvēki ir tiesiski vienlīdzīgi (tas nenozīmē faktisku vienlīdzību!) un ka tiesiskajā ietvarā katram ir maksimāli liela brīvība, kas beidzas tur, kur tā ierobežo cita cilvēka brīvību. Arī Satversmē noteiktā valsts iekārta šādā izpratnē ir liberāli demokratiska.

Savukārt kā ideoloģija liberālisms – kopā ar sociālismu, konservatīvismu un nacionālismu - ir viena no Rietumu pasaules četrām lielām polītiskām ideoloģijām.  To idejas turpina ietekmēt cilvēku pasaules uzskatu un valsts aktuālo polītiku. Praksē mūsdienu demokratisko valstu polītika satur visu šo četru ideoloģiju elementus. Arī Satversmē noteiktie mūsu valsts iekārtas virsprincipi – Latvija kā demokratiska, tiesiska valsts, sociāli atbildīga valsts un nacionāla valsts – pamatā izriet no šīm ideoloģiskajām nostādnēm.

Taču, ja kāda no šīm ideoloģijām tiktu absolutizēta un īstenota “tīrā” veidā, pilnībā ignorējot pārējo ideoloģiju nostādnes, tad mēs nonāktu pie ideoloģiskas šaurpierības, ekstrēmisma, un tā vairs nebūtu mūsdienīga demokratiska valsts. Praktiskajā polītikā svarīgs ir līdzsvars. Tas pastāvīgi mainās, un par to notiek cīņa starp dažādi orientētiem polītiskiem spēkiem.

Liberālisms – tāpat kā pārējās minētās ideoloģijas – savukārt sastāv no vairākiem novirzieniem. Latvijas kontekstā ir sevišķi svarīgi divi, savstarpēji daļēji pretrunīgi novirzieni: neoliberālisms un ekstrēmi kreisais liberālisms.

Neoliberālisms grib “atbrīvot” kapitālistisko ekonomiku no valsts “žņaugiem”, samazinot valsts lomu līdz minimumam, visu mērīt tikai ekonomiskās kategorijās, veicināt konkurenci un globālizāciju. Tas, protams, veicina nevienlīdzību. Neoliberālisms noved pie tā, ka bagātie kļūst vēl bagātāki un iegūst vēl lielāku varu, taču ekonomika attīstās samērā strauji. Šādā griezumā Latvijas attīstība pēc valsts atjaunošanas ir bijusi neoliberāla.

Pilnīgi citāds ir ekstrēmi kreisais liberālisma virziens. Tā fokusā ir sabiedrības dzīvesstils, kultūra, kuru tas vēlas mainīt atbilstoši savām ideoloģiskajām nostādnēm. Tā mērķis ir nolīdzināt dažādas sabiedrības grupu un indivīdu atšķirības, veicinot dažādas īstas un izdomātas minoritātes, izravēt smalkas, mūsdienās parasti nepamanītas pagātnes netaisnību un nevienlīdzības paliekas (piemēram, dzimumu attiecībās, valodā utt.). Ekstrēmā variantā (ko, protams, nebūt nepārstāv visi kreisā liberālisma piekritēji), absolutizējot faktisko vienlīdzību, tā nonāk pretrunā ar brīvību un kļūst par (uzspiestu) vienādību, kas ir totalitārisma elements.

Vai populisms nav jauna mūsdienu ideoloģija?

Nē, populisms nav ideoloģija, jo tas nav iekšēji saskanīgs. Populisms ir polītikas stils un motivācija, kuru raksturo uzstādījums, ka populisti ir (īstā) ”tauta”, kas cīnās ar (korupto) “eliti”. Populistu programma sastāv no polītisko jautājumu ekstrēmiem vienkāršojumiem. Populisms var ”savienoties” (arī vienlaicīgi) ar jebkuŗu no minētajām četrām lielajām ideoloģijām, pārņemt kādu no to saukļiem. Angļu polītologs Frīdens (Freeden) tādēļ to ir apzīmējis par “parazītideoloģiju”. Savas programmas un rīcības petrunas populistiem nerūp un netraucē.

Krievija apgalvo, ka tieši liberālisms iznīcina tautas un to nacionālo pašapziņu. Kāds ir šāda apgalvojuma mērķis?

Kremlis izmanto jebkuru Rietumu vājumu. Aktuāls jautājums Rietumos ir ekstrēmi kreisā liberālisma bieži vien agresīvi formulētās prasības mainīt vairākuma dzīvesstilu. Šīs prasības parasti ir sapārotas ar ārkārtīgu jūtelīgumu pret kritiku no citu uzskatu piekritēju puses. Tikmēr vairākums, ieskaitot “mērenos” liberāļus, akceptē savu dzīvesveidu un stilu kā pierastu, kā daļu no cilvēka identitāti veidojošās tradīcijas, un nevēlas pieņemt šādu neiecietīgu, paštaisnu “kultūrtrēģerismu”. Papildu problēma ir arī tā, ka, izmantojot pārmērīgu polītkorektumu, kreisie liberāļi metas uzraudzīt, kāds viedoklis drīkst un kāds nedrīkst tikt publiski pausts. Turklāt vairākuma uzskatu pārstāvjiem dažkārt tiek liegta iespēja izteikt savu viedokli, aizstāvēt savu līdz šim akceptēto dzīvesstilu, ko tas uzskata par labu un pareizu.

Vairākuma atbilde uz šādiem, dažkārt jocīgiem ekstrēmi kreiso liberāļu uzstādījumiem bieži vien ir nevis pašapzinīga ironija, bet gan aizkaitināts populisms. Un tieši to Kremlis gaida! Uzpūšot samērā neliela mazākuma – ekstrēmi kreiso liberāļu – bubuli lielāku, nekā tas faktiski ir, un tad uzmetoties par sabiedrības vairākumam pieņemamā, tradicionālā dzīvesstila aizstāvi, tas Rietumos iegūst jaunus “draugus” visai plašā polītiskā spektrā, it sevišķi pie labējiem populistiem. Šāda taktika ir efektīvāka nekā agrākā PSRS taktika, kas toreiz savus piekritējus Rietumos rekrutēja tikai starp kreisajiem, kamēr centristi un labējie ideoloģisku iemeslu dēļ bija PSRS pretinieki.

Tas sarežģī situāciju Latvijai un abām pārējām Baltijas valstīm, kuras Kremlis cenšas atgūt savā paspārnē. Savos centienos pretoties Kremļa imperiālismam tās vairs nevar paļauties uz līdz šim tradicionālo atbalstu no Rietumu labējo spēku puses. Šķiet, ka patlaban Rietumos viskritiskākie pret Krieviju varētu būt tieši mēreni liberālie spēki, kam principiālu iemeslu dēļ nav pieņemams tās autoritārais režīms. Baltijas valstīm savu interešu nodrošināšanai tagad ir pastāvīgi jāmeklē jauni sabiedrotie dažādos Rietumu polītiskā spektra nogriežņos.

Jāatzīmē, ka konservatīvo un nacionālo uzskatu piekritēji tepat Latvijā ļoti labi apzinās Kremļa tīkojumus un nepakļaujas tiem. Paralēlisms dažās nostādnēs attiecībā uz tradicionālo dzīvesstilu vēl nepadara tos par Kremļa troļļiem, putinistiem. Arī pie daudziem liberālo un kreiso uzskatu pārstāvjiem pastāv paralēlisms ar Kremļa uzstādījumiem, turklāt atšķirībā no dzīvesstila jautājumiem te runa ir par Latvijas valstiskumam tiešām nozīmīgām jomām kā valsts valodas vai pilsonības jautājumiem. Tādēļ tas, vai kādu uzskatu pārstāvis kļūst par Kremlim noderīgu idiotu, ir atkarīgs no konteksta un jautājuma nozīmes Latvijas nacionālajam valstiskumam un tās izvēlētajai Rietumu orientācijai. Sabiedrībai ir svarīgi precīzi atpazīt šādus polītiskos uzstādījumus un to paudējus – lai varētu tos atmaskot un apzināti ignorēt.

Kāpēc, jūsuprāt, Latvijā ir tik spēcīga pretestība Stambulas konvencijai? Vai tā ir tikai nezināšana un neizpratne, kas tajā kādu var apdraudēt?

Jautājuma nozīme ir pārspīlēta. Stambulas konvencija satur virkni priekšlikumu, no kuŗiem, kā to konstatējusi Labklājības ministrija, 80% Latvijā jau ir ieviesti. Tas nozīmē, ka atliek ieviest vēl pārējos 20% un tad pievērsties galvenajam vardarbības cēlonim Latvijā – alkoholismam, kam Stambulas konvencija vispār nepieskaras. Nopietnai cīņai pret vardarbību konkrēti Latvijā konvencijas ratifikācija diezin vai kaut ko dos. Efektīvāk būtu papildus jau ieviestajiem konvencijas priekšlikumiem sagatavot nacionālu programmu, kas palīdzētu risināt tieši Latvijas sabiedrības specifiskās problēmas šajā jomā.

Konvencijas pretinieki, protams, arī ir pret vardarbību. Taču tie bažījas, ka atsevišķi formulējumi konvencijas tekstā, aizbildinoties ar cīņu pret vardarbību, varētu tikt izmantoti, lai, apejot demokratisko diskusiju mūsu sabiedrībā, panāktu jebkādu dzimumu atšķirību nolīdzināšanu (lai gan liela daļa sabiedrības, kā sievietes, tā vīrieši, vēlas tās saglabāt), viendzimuma laulību ieviešanu utt.

Juridiski korekta konvencijas interpretācija šīs bažas, šķiet, neapstiprina. Tomēr, ņemot vērā to, ka tās ratifikācija vardarbības līmeni Latvijā diez vai samazinās, jo vardarbības galveno cēloni tā nemaz neskar, profesore Ausma Cimdiņa Latvijas presē ir uzdevusi būtisku jautājumu  ‒ vai tiešām mums jāparaksta viss, ko mums liek priekšā, arī ja tas faktiski ir “pa tukšo”? Tagad jautājums par konvencijas atbilstību Satversmei ir nodots Satversmes tiesai. Taču kopsavilkumā jāsaka – Stambulas konvencija mūsu sabiedrībai neko nedos, bet arī neko neatņems.