Eirozonas nedienas

Kāpēc eirozona ir salīdzinoši vāja? Vai iemesls tam ir tikai Grieķijas parādi? Kāpēc ar eiro ieviešanu Latvijā cerētās investīcijas un vispārējā attīstība kavējas? Šādus un līdzīgus jautājumus šķiet uzdevis sev ir katrs. Savus apsvērumus izsaka arī Latvijas Bankas ekonomists Gundars Dāvidsons. Piedāvājam viņa analīzi, kas publicēta portālā Delfi. Pievienojam arī pēc raksta atrodamās dažas komentētāju replikas. Viņi pauž bažas gan par brīvās tirdzniecības līgumiem ar daudz spēcīgāko ASV, gan par nevienlīdzību ES valstu starpā, gan par milzīgo parādu apjoma pieaugmu pasaulē.

Kur slēpjas eirozonas vājums? Autors: Gundars Dāvidsons, Latvijas Bankas ekonomists

Krīzēs vienmēr cieš globālās ekonomikas vājākie posmi. Vēsturiski tās parasti ir bijušas attīstības valstis, taču nu jau vairākus gadus eiro zona izskatās kā "vārgākais dzīvnieks barā". Acīmredzot eiro zonas uzbūve slēpj kādu specifisku vājumu. Pirmais minējums varētu būt parāda apjoms, taču tas nevarētu būt īstais skaidrojums, jo Grieķijas parāds ir augsts, taču šīs valsts ekonomika eiro zonas mērogā ir visai maznozīmīga.

Eiro zonai kopumā parāds ir zemāks nekā ASV, Japānā, Lielbritānijā. Pat Itālijas parāds nav nekas īpaši katastrofāls, ja salīdzinām kaut vai ar Japānu (2014. gadā eiro zonas neto valdības parāds bija 69.8%, Itālijas - 107.5%, ASV - 79.5%, Japānas - 127.3%, Lielbritānijas - 81.0% no IKP). Tad kur slēpjas eiro zonas vājums? Par to arī šajā rakstā.

Nepabeigta projekta izaugsmes problēma

Kopš krīzes potenciālo investoru acīs Eiropas Savienības (ES) projekts (un eiro zona kā tās daļa) ir zaudējis savu "stāstu", uz kā varētu balstīt optimismu par nākotnes izaugsmi. Daudz vieglāk skeptiskiem investoriem ir izveidot eiro zonas negatīvo stāstu. Tas sastāv no šādiem elementiem:

Pirmkārt, negatīvas demogrāfiskās tendences neļauj cerēt uz uzlabojumu vidējā termiņā (piemēram, ASV ar to nesaskaras). Otrkārt, cerības uz darba ražīguma pieaugumu, kas varētu kompensēt negatīvās demogrāfiskās tendences, ir kļuvušas neskaidrākas. Eiro zona ir atšķirīgu valodu un tiesisko sistēmu saskaldīts tirgus. 

Šīs barjeras "nacionālo čempionu" uzņēmumiem dod labu aizsardzību pret konkurenci, taču nelabvēlīgi ietekmē eiro zonas konkurētspēju attiecībā pret citiem reģioniem. Nacionālistisko partiju popularitātes pieaugums Eiropā liecina, ka arī pārskatāmā nākotnē ES turpinās būt drīzāk daudzu mazu tirgu summa, nevis vienots tirgus. 

Treškārt, "stāsts" par to, ka Dienvid- un Austrumeiropa ar savu "iedzīšanas" (catch-up) potenciālu varētu ievērojami paaugstināt ES izaugsmi ir kļuvis mazāk pārliecinošs. Gadus divdesmit atpakaļ uzskatīja, ka šīm valstīm, kļūstot līdzīgākām Ziemeļeiropai, jaunu dinamiku iegūs visa Eiropa: būs jauni noieta tirgi, paaugstināsies uzņēmēju konkurence eiro zonā un pētnieku sadarbība. Radīsies jauni izaugsmes centri (viens no tiem ap Baltijas jūru, ietverot Sanktpēterburgu) un blakus esošais strauji augošais Krievijas un citu NVS valstu tirgus šo pozitīvo dinamiku vēl pastiprinās. 

Šodien perspektīvas neizskatās tik rožainas. Raugoties uz Grieķijas grūtībām, sāk likties, ka valstis nemaz tik viegli nemainās un, ja kāds "iedzīšanas" process arī notiek, tad, iespējams, tas notiek ļoti lēni. Arī Krievijas tirgus "neierobežotās iespējas" pēdējo gadu laikā vairs nav tik aktuālas. Savukārt demogrāfiskās tendences Austrumeiropā ir vēl nelabvēlīgākas nekā rietumvalstīs.

Kopumā izskatās, ka ir sasniegti zināmi potenciāla griesti un tālāka reģiona izaugsme būs vairāk saistīta ar strukturālām pārmaiņām, kuras parasti (ja vispār) dod rezultātu tikai ilgākā laika periodā.

Vai eiro zonas uzbūve ļauj tikt galā ar zemo izaugsmi?

Nu labi, pieņemsim, ka mūs gaida zema izaugsme. Taču varbūt eiro zonas iedzīvotāji negrib būt sevišķi bagātāki, nekā tagad. Tā sakot "lieciet mūs mierā, esam apmierināti ar dzīvi, kāda tā ir"? Problēma ir apstāklī, ka zemas izaugsmes un augsta parāda kombinācija nepiedod ne īslaicīgu bezatbildību, ne kļūdas. Viena krīze vai īss bezatbildīgas aizņemšanās periods un valsts jau var nonākt bīstami tuvu bankrota slieksnim.

Taču varbūt arī par to nav ko satraukties? Kāpēc ASV potenciālie investori neuztraucas par iespējamiem pašvaldību un pavalstu bankrotiem, bet par eiro zonu uztraucas? Var minēt vairākus iemeslus:

1)      Eiro zonai nav valstu parādu krīžu risināšanas pieredzes (nav precedentu). Ir zināma līdzība starp procesiem, kas pašlaik novērojami eiro zonā, un to, kas ASV noritēja 1840. - 1850. gados. Līdz tam federālā valdība uzņēmās visus pavalstu parādus. Diezgan loģiski, ka ar laiku pavalstis to sāka ļaunprātīgi izmantot, aizņemoties aizvien vairāk. Tāda situācija nav ilgtspējīga, un 19. gadsimta 40. gados Kongress izmainīja šo kārtību. 

Pēc būtības tika noteikti jauni spēles noteikumi - federālā valdība pavalstis vairs neglābs. Toreiz tas bija pamatīgs trieciens ASV reputācijai, izraisīja aizjūras investoru šoku un procentu likmju kāpumu. Taču ilgtermiņā šī darbība nesa augļus. Pavalstis, baidoties no investoru skepticisma, pašas ieviesa sevi ierobežojošus fiskālos likumus. 

ASV federālā valdība savukārt apstiprināja, ka vārdiem seko darbi un tiešām kopš tā laika nav glābusi ne pašvaldības, ne pavalstis. Šī uzkrātā pieredze pārliecina investorus, ka spekulēt uz to, ka "šoreiz glābs", ir ļoti riskanti. Kāpēc lai glābtu, ja iepriekšējos 160 gadus neglāba?

2)      Integrētāks darbaspēka un finanšu tirgus ASV ļauj ātrāk atgūties no parādu krīzēm. Tiklīdz ir atrisināts pavalsts vai pašvaldības maksātnespējas jautājums, uzņēmēji un darbaspēks cenšas izmantot ar parādiem neapgrūtinātas ekonomikas priekšrocības un zemās nekustamā īpašuma cenas.

3)      ASV federālā valdība daļēji amortizē krīžu triecienus. ASV nodokļu sistēma paredz, ka daļa no ieņēmumiem un izdevumiem ir federāla līmeņa, bet daļa - pašvaldību vai pavalstu līmeņa. Krīžu gadījumā federālais līmenis ar savu atbalstu daļēji amortizē ekonomikas krituma triecienu. Lieki teikt, ka eiro zonā šāda līmeņa buferis nav.

Šo dažādo faktoru ietekmi varam labi redzēt zemāk esošajā attēlā, kurš parāda veidu, kā ASV pašvaldību un pavalstu līmenis reaģēja uz krīzi.

Pašvaldības ASV diezgan droši zina, ka krīzēs jāpaļaujas pamatā uz sevi: būs zināma federālā līmeņa palīdzība, taču tāpat būs jāizlieto uzkrājumi, jāmazina izdevumi un jāceļ nodokļi. Iepriekšējā krīzē apmēram ceturtdaļu no fiskālā iztrūkuma nosedza federālās valdības palīdzība, pārējais bija jauni nodokļi, izmaksu griešana, iepriekš uzkrāto rezervju notērēšana.

Eiro zonā šie trīs mehānismi strādā vājāk. Kad iestājas krīze, skaidrība par to, kā viss notiks, nav. Līdz ar to tirgi ar procentu likmju kāpumu laicīgi nebrīdina par iespējamām problēmām. Attiecīgi arī valstis ne pārāk cītīgi uzkrāj ("gan jau tāpat izglābs"). Kad krīze ir iestājusies, svarīgie lēmumi tiek novilcināti. Jāatzīmē, ka šī vilcināšanās notiek racionālu apsvērumu rezultātā - vēlētājiem nav skaidrs, līdz kādai pakāpei viņiem nāks pretī pārējās eiro zonas valstis. 

Nav jau nekāda parauga, kurš parādītu "kā tas parasti notiek ". Papildus tam saskaldīta tirgus dēļ finanses tik viegli nepārvietojas un nav tāda federālā līmeņa budžeta, kas varētu palīdzēt grūtā brīdī.

Raugies no kāda aspekta gribi, eiro zonas krīzes pārvarēšanas mehānisms visās jomās ir vājāks par ASV. Tāpēc investoriem ir zināms pamats šaubīties, vai šāda savienība vispār var turēties kopā?

Līdz šim izdarītais

Nav tā, ka eiro zonas līderi šo stāstu nesaprot. Virkne pēdējo gadu lēmumu ir vērsti uz to, lai situāciju labotu. Tika izveidots Eiropas Stabilitātes mehānisms (ESM). Ir nostiprināts Stabilitātes un izaugsmes pakts (SIP) ar galvenajiem instrumentiem preventīvo (Stabilitātes un konverģences programma) un korektīvo (pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūra) daļu, kas paredz sankcijas gadījumos, ja procedūras ietvaros noteiktie mērķi netiek izpildīti. Tas nozīmē, ka, līdzīgi kā ASV 1840. - 1850. gados, tiek nostiprināts valstu fiskālais ietvars (tiesa, atšķirībā no ASV, tas ir uzspiests "no augšas").

Tomēr pagaidām šis modelis, salīdzinot ar ASV, izskatās apmēram šādi.

Eiro zonas atšķirība no ASV ir galvenokārt tajā, ka šo sistēmu laiks vēl nav pārbaudījis. Pietrūkst precedentu - laika gaitā apstiprinātu pierādījumu, ka "šī ēka var pārciest jebkuru tornado".

Pašlaik ir brīdis, kad eiro zonā šis precedents tiek veidots. Daudzi finanšu preses apskatnieki mūs biedē par sekām, kas varētu būt kādas valsts pagaidu iziešanai no eiro zonas sekām: pēc tā eiro vairs nelikšoties neatgriezenisks. Taču tikpat labi var teikt, ka varbūt līdzšinējā interpretācija, ko nozīmē vārds "neatgriezenisks", ir bijusi ilūzija. Tāpat kā 19. gadsimta vidū ASV pavalstu vērtspapīros investējušie britu un nīderlandiešu investori vīlās uzskatos, ka "federālā valdība vienmēr glābs", arī tagad investori var vilties, uzzinot, ka kādai valstij ilgstoši piekopjot bezatbildīgu fiskālo politiku, eiro šajā valstī tiešām var nebūt neatgriezenisks.

Grūti pateikt, vai tas būtu viennozīmīgi negatīvi vērtējams fakts. Eiro zona kopumā ilgtermiņā tikai iegūtu no precedenta, kurš demonstrētu, kā eiro zona ilgtspējīgi tiek galā ar dalībvalstu parādu krīzēm. Jo nekā citādi kā tikai dzīvē tiekot galā ar krīzēm, pierādīt to, ka "šī ēka spēj izturēt visas vētras" nevar.

Pilnu rakstu var izlasīt portālā „Delfi”:
http://www.delfi.lv/news/comment/comment/gundars-davidsons-latvijas-banka-kur-slepjas-eiro-zonas-vajums.d?id=46259893#ixzz3h7eEMFrl

KOMENTĀRI pie raksta:

Jančuks

Problēma pavisam vienkārša. Viena valūta - valstīm ar atšķirīgu attīstības līmeni un cilvēku mentalitāti - neder!  Nekas nav vienādi labs visiem, tāpēc vieniem nāk vairāk par labu, citiem mazāk, bet kādam kādā situācijā var pat kaitēt.

nigrander

Dažreiz ir vajadzīga birokrātiska analīze notiekošajam. Attīstībai gan vairāk par labu nāk kārtīga plāna izstrādāšana. Šobrīdējā ES attīstība ir apzīmējama kā "dreifēšana atkarībā no vēja virziena". Neraugoties uz jauno ES vadību, kurai, manuprāt, veicas labāk, kā iepriekšējai, skaidras vadlīnijas novilkt tomēr neizdodas arī tai. Tās vietā strādā atsevišķu valstu vadošie politiķi, atsevišķu valstu labā, ignorējot tās valstis, kurām ir mazāk enerģiski un uzņēmīgi vadītāji. Salīdzinājums ar ASV ir nekorekts, jo Kolumbijas apgabala vai Rietumvirdžīnijas pienesums kopējā valsts kasē ir atšķirīgs, taču tas nenozīmē, ka Rietumvirdžinijā ir jāpaceļ cenas un jāpalielina nodokļi. ASV naudas plūsmu regulē Centrālā banka, kā tam pēc loģikas arī ir jābūt.

nja

Kārtējā ASV  ekonomikas "veiksmes stāsta" slavināšana - tikai nesapratu: kāpēc viņiem ir triljoni parādu, kurus nekad nespēs atdot?

Ja Latvijas bankas speciālisti tā domā - tad tas izskaidro Latvijas "veiksmi".

Pareizi secinu, jo vairāk aizņemos, vairāk parādā un ar aizņemto naudu "aizbāžu jebkuru caurumu" – [jo] esmu veiksmīgāks (it sevišķi, ja nevaru atdot)? (piem., ASV)

Tikai - kāpēc tad to neattiecina uz Eiropu, ieskaitot Grieķiju? Kurš ir tas Nobela laureāts, kas izdomāja, ka veiksminieks un gudrinieks ir [tas, kurš] audzē parādus (Latvija kā lielisks piemērs).

Pipars

Eiropai ir problēmas... galu galā kopējais Eiropas savienības parāds ir sasniedzis 17 triljonus .... ASV tas ir 18 triljonu liels (ejam ar ASV tā teikt nāsi nāsī)... he he...

Un ko mēs darām, lai izietu no parādu krīzes?...

Pareizi - slēdzam ar ASV "brīvās tirdzniecības" līgumus... ar katru Eiropas savienības valsti atsevišķi...

Pareizi te autors saka - ASV ir noturīgāka - saprātīgāka iekšējā politika...

Rodas jautājums: vai Eiropa vinnēs kaut ko slēdzot šos brīvās tirdzniecības līgumus?

Nodokļi ražotājiem Eiropā ir lielāki nekā ASV ... kredītu procenti arī lielāki .... ASV uzņēmumi pa lielam ir konkurētspējīgāki...

Mēs - kā es saprotu - no sliktā scenārija Eiropai - ejam uz vēl sliktāku scenāriju!!

tū

Ja ekonomikas balsts nav ražošana un nodarbinātība, tad tā ''banku asinsrite'' ekonomikā ir lieka greznība - ko tās grozīs, ja grozītāju nav vai to nepietiek. Ražošana attīstās, ja ir pieprasījums un noieta tirgus. ES un Ķīna varētu veidot vienotu, efektīvu eksporta/importa tirgu, atbilstoši savstarpējo ekonomiku un resursu vajadzībām, bet pēdējie atrodas lielos daudzumos pie Krievijas, ar kuru nav pašlaik vienkārši sarunāties un tirgoties. Bet varbūt visu šo ES /Ķīnas ekonomiku varētu pagriezt, iesaistot Tuvo Austrumu valstis, kurām būtu jāizvirza strikts nosacījums - miermīlīga ārpolitika bez terorisma perēkļiem iekšpusē un ārpusē, toties nauda plūdīs ..., terorisms ievērojami mazināsies...?

impulss

Gribas atgādināt, ka nav Latvijai savas valsts bankas, kur varētu piekopt savu monetāro politiku. ES plāni par savienības paplašināšanu ir bijuši aplam kļūdīgi - vienīgi attaisnojās buferzonas izveidošana no austrumiem, kas patreiz Centrālai Eiropai ļauj atrasties lielākas drošības zonā. ES pārliecība par ekonomisko izaugsmi arī no saražotā noieta jaunpienākušajās dalībvalstīs, sagraujot tanīs jebkuru ar lielajām savienības valstīm konkurēt spējīgu ražošanu, ir cietusi neveiksmi, jo līdz ar ražošanas minimizēšanu, katastrofāli tika samazināta jauno dalībvalstu pirktspēja. Banku uzturēšana uz iedzīvotāju rēķina  - neienes nekādu ekonomikas attīstību  (tas tiek darīts ar kredītu aizdevumiem no eirozonas puses). Kā viena no asākajām ES pātagām mazajām valstīm ir kvotu ieviešana uz ražošanu, šādi neļaujot stimulēt šo valstiņu izaugsmi. Ja jau Briselei būtu interese par mazo valstu izaugsmi, tad tieši lielajām valstīm tiktu mazinātas kvotas uz kādu no nozarēm, bet mazajiem tiktu lielāku kvotu piešķiršana. Pagaidām - un laikam arī tuvākajā nākotnē - nekas nemainīsies. Tās savienības valstis, kuras ir parādos, būs spiestas slīgt arvien lielākos parādos.