ES veidotājs Robērs Šūmanis

Asajās diskusijās, kas mūsdienās raisās par Eiropas Savienības mērķiem un nākotni, retais diskutētājs atceras par Eiropas Savienības saknēm. Par vienotās Eiropas izveidi Otrā pasaules kara beigās jāpateicas tā laika katoļu poli­tiķiem, kuri, būdami aktīvi un pārliecināti kristieši, uzskatīja – karā sagrautās Eiropas nākotne nav ie­domājama bez solidaritātes un spējas dalīties; viņi vēlējās, lai Eiropas atjaunotnes pamatā būtu Baznīcas sociālā mācība. Viens no šiem Eiropas „tēviem” bija Francijas premjerministrs, ārlietu, finanšu un tieslietu ministrs Robērs Šūmanis. Par viņu aicinām izlasīt aprakstu, ko portālam Atjaunotne laipni atļāva izmantot katoļu izdevuma „Mieram tuvu” redaktore Aija Balode.

Svētais biznesa uzvalkā: Robērs Šūmanis (1886–1963). Publikācijas autors: Nils Jansons

Robērs Šūmanis bija ne tikai izcils politiķis un domātājs, kura pravietiskais redzējums par izlīgumu starp karā izmocītās Eiropas tautām palīdzēja nodibināt mieru, ko Eiropas lielākā daļa bauda nu jau vairāk nekā pusgadsimtu, bet arī dziļi ticīgs cilvēks, kura skatiens vienmēr bija pievērsts Kristus krustam. Par viņa vienkāršās, pat askētiskās dzīves moto kļuva Ora et labora – benediktiešu ordeņa garīguma pamatprincips.

Bērnība Eiropas karu epicentrā

Robērs Šūmanis pasaulē nāca 1886. gada 29. jūnijā Luksemburgas Lielhercogistē. Viņa tēvs Žans Pjērs Šūmanis bija francūzis, dzimis un audzis Lotringas apgabalā, bet māte Eiženija Durēna – luksemburgiete.

Tēva dzimtais Lotringas apgabals jau kopš 19. gadsimta vidus bija cēlonis nebeidzamiem kariem starp Franciju un Vāciju, jo teritorija bija bagāta ar derīgajiem izrakteņiem, īpaši dzelzsrūdu un oglēm. Pēc 1870. gadā notikušā kara starp Franciju un Vāciju Lotringas apgabals bija nonācis Vācijas kontrolē, tāpēc Žans Pjērs Šūmanis kļuva par Vācijas pilsoni, kaut arī viņš vienmēr sevi uzskatīja tikai un vienīgi par Lotringas apgabala francūzi. Ņemot vērā to, ka politisko pārmaiņu dēļ gan tēvs, gan arī pēc laulībām māte bija kļuvuši par Vācijas pavalst­niekiem, arī Robērs piedzima kā Vācijas pilsonis.

Robēra Šūmaņa dzimtā valoda bija vācu valodai radniecīgā luksemburgiešu valoda, un tajā runāja arī viņu ģimenē. Vācu un franču valodu viņš apguva skolā.

Dzimis Luksemburgā francūža un luksemburgietes ģimenē, brīvi runāja luksemburgiešu, vācu un franču valodā, mācījies Vācijā, bet lielāko daļu mūža tomēr pavadījis Francijā – tā Robēra Šūmaņa dzīvē jau kopš dzimšanas savijās visu šo trīs valstu likteņi. Tēva dzimtais Lotringas apgabals, kā arī Elzasas apgabals, kas arī bija ar derīgajiem izrakteņiem bagāts pierobežas reģions, viņa dzīves laikā kļuva par vienu no cēloņiem abiem Pasaules kariem un vairākas reizes nonāca te vienas, te otras valsts kontrolē. Tieši ģimenes multikulturālā pieredze un paša jaunībā pieredzētais posts, ko tēva dzimtajam reģionam nodarīja franču un vācu karaspēku sadursmes, daudzējādā ziņā veidoja vēlāko Robēra Šūmaņa pasaules redzējumu, kura centrā bija kristīgais dalīšanās un solidaritātes princips pretstatā valstu vēlmei dominēt un pakļaut.

1900. gadā, kad Robēram bija 14 gadu, mūžībā aizgāja viņa tēvs. Tēvs bija sabiedriski aktīvs un apkārtējo dziļi cienīts un mīlēts. Robēra Šūmaņa dzīvesgājuma pētnieki uzskata, ka tieši no tēva viņš mantojis dziļo mīlestību pret savu tēvzemi – Lotringas apgabalu. Tomēr vienlaikus šīs patriotiskās jūtas nekad nepārauga agresīvā nacionālismā – Robērs Šūmanis vienmēr bija atvērts citām kultūrām.

Vācu tiesību doktors

Pēc vidējās izglītības iegūšanas l’Athénée de Luxembourg licejā, R.Šūmanis vēlējās studēt Vācijā, taču šajā valstī Luksemburgā izdotie izglītības atestāti netika atzīti. Lai novērstu šo šķērsli, jaunajam Robēram nācās iestāties un gadu nomācīties netālās Mecas Kaiserliches Gymnasium, lai, atkārtoti sekmīgi nokārtojot izlaiduma eksāmenus, iegūtu tiesības studēt Vācijā.

1904. gadā Bonnā R. Šūmanis sāka studēt jurisprudenci, pēc gada studijas turpinot Berlīnē. 1906. gadā viņš devās studēt uz Strasbūru. Nokārtojis vācu advokatūras eksāmenus, R.Šūmanis atvēra savu advokāta biroju Mecā, tēva dzimtā Lotringas apgabala centrā. Jāpiebilst, ka viņš studējis arī vēsturi, ekonomiku, politiku, teoloģiju, statistiku un klasiskās valodas.

1910. gadā, kad Robērs Šūmanis ar izcilību ieguva doktora grādu vācu tiesību zinātnēs, nevienam pat prātā nevarēja ienākt, ka tikai nieka četrdesmit gadus vēlāk šis jaunais vācu jurisprudences talants būs naidīgās kaimiņvalsts Francijas premjerministrs un ārlietu ministrs. Viņa dzīve vistiešākajā veidā atainoja sašķeltās Eiropas likteņus – 1918. gadā Lotringas apgabals, kurā dzīvoja un par advokātu strādāja R.Šūmanis, atkal mainīja val­stisko piederību. Pirmajā pasaules karā sakautā Vācija bija spiesta par labu Francijai atteikties no šī sava agrāko karu laupījuma. Vācu tiesību doktors Robērs Šūmanis kļuva par Francijas pilsoni. Pirmā pasaules kara laikā viņš tika iesaukts vācu armijā, taču aktīvajā karadarbībā nepiedalījās.

Būt politiķim nozīmē kalpot

Pavalstniecības maiņa iezīmēja arī būtisku pavērsienu Robēra Šūmaņa profesionālajā karjerā. 1919. gadā viņš pirmo reizi kandidēja Francijas parlamenta vēlēšanās un 33 gadu vecumā tika ievēlēts Nacionālajā Asamblejā, būdams jaunākais no deputātiem. Aktīvs sabiedriskajā dzīvē Robērs bija jau studiju gados Vācijā, kur darbojās katoļu studentu organizācijā UNITAS, turklāt kļuva par šīs organizācijas Berlīnes nodaļas dibinātāju. Tieši šajā organizācijā viņš tuvāk iepazina Baznīcas sociālo mācību, kas vēlāk būtiski iespaidoja viņa politiskos lēmumus, tostarp Eiropas integrācijas jautājumā.

Tomēr lēmumu ne tikai būt aktīvam sabiedriskajā dzīvē, bet arī iesaistīties politikā R. Šūmanis pieņēma pēc rūpīgām pārdomām par savu dzīves aicinājumu. 1911. gadā satiksmes negadījumā bojā gāja viņa māte Eiženija, un tieši šis traģiskais atgadījums tolaik 24 gadus jaunajam vīrietim rosināja pārdomas par to, kādu dzīves ceļu izvēlēties. Būdams dziļi ticīgs jau kopš bērnības, Robērs dzīvoja aktīvu lūgšanu dzīvi un īpašu garīgu prieku rada Svētajā Misē, kurā centās piedalīties katru dienu. Tādējādi pavisam loģiski šķita izvēlēties konsekrētās dzīves ceļu.

R. Šūmaņa biogrāfijās norādīts, ka par pavērsiena punktu šajās pārdomās par turpmāko dzīves ceļu kļuva saruna ar kādu tuvu draugu. Rūpīgi uzklausījis Robēra pārdomas par vēlmi kalpot Dievam, dzīvojot konsekrētu dzīvi, draugs negaidīti atbildējis, ka Baznīcai ir ļoti nepieciešami arī pasaulē dzīvojoši laji un, viņaprāt, labāku mūsdienu apustuli par Robēru nav iespējams iedomāties. Drauga padoms mainīja ne tikai R. Šūmaņa dzīvi, bet daudzējādā ziņā arī Eiropas nākotni. Līdz ar viņa lēmumu kalpot Dievam politikas jomā, Francija un vēlāk arī visa Eiropa bija ieguvusi politiķi, kurš kopējās intereses vērtēja augstāk par savējām un kura dzīves mērķis bija kalpot un būt par miera nesēju.

„Es iepazinu Robēru Šūmani vairāk nekā piecpadsmit gadus ilgā kopīgā darbā Francijas parlamentā un valdībā. Tas, kas mani visvairāk viņā pārsteidza, bija viņa iekšējās dzīves starojums,” atceras R.Šūmaņa laikabiedrs, Francijas parlamenta deputāts un ministrs Andrē Filips. „Mūsu priekšā bija cilvēks bez personiskām vēlmēm un ambīcijām, patiesi sirsnīgs un intelektuāli pazemīgs, kas meklēja tikai iespēju kalpot tieši tajā vietā un mirklī, kur viņš tika aicināts,” atmiņās raksta A. Filips.

Deputāts atceras, ka bieži emocionāli sakāpinātajās parlamenta debatēs R.Šūmanis vienmēr saglabāja pilnīgu mieru, nekad nepacēla balsi un, arī par savu taisnību pārliecinot politiskos oponentus, nekad necentās „iedzīt oponentu stūrī”. Tieši pretēji, viņš vienmēr meklēja dialoga iespējas, jo kopēja labuma sasniegšanu uzskatīja par pašu svarīgāko. „Viņš bija patiess demokrāts, izdomas bagāts un radošs, gatavs cīnīties par taisnību, tomēr vienmēr respektējot citu cilvēku cieņu,” atceras A.Filips.

R. Šūmanim politika bija nevis darbs vai savu ambīciju īstenošanas līdzeklis, bet gan iespēja kalpot cilvēkiem un Dievam. Viņš politiku redzēja kā jomu, kur var ar savu dzīvi un darbiem sludināt Labo Vēsti un palīdzēt līdz­cilvēkiem.

Būdams dziļi ticīgs cilvēks, viņš uzskatīja, ka kristietim ir jābūt aktīvam politikā un Baznīcai ir īpaša vieta politiskajos procesos. Vienlaikus viņš uzsvēra to, ka Baznīcai nav jāsaplūst ar politisko režīmu, bet skaidri jānodala, kā Kristus Svētajos Rakstos teicis, to, kas attiecas uz Dievu, un to, kas attiecas uz ķeizaru. Tajā pašā laikā Baznīcai ir jābūt dabiskā likuma sardzē, rūpējoties par to, lai tiktu ievērota ikvienas personas brīvība un cilvēciskā cieņa.

„Demokrātijai par savu eksistenci ir jāpateicas kristietībai,” savā darbā „Eiropai” („Pour l’Europe”) rakstīja R.Šūmanis. „Tā dzima dienā, kad cilvēks tika aicināts savā laicīgajā dzīvē īstenot personas cieņu, respektējot ikviena tiesības un individuālo brīvību un pret visiem iz­turoties ar brālīgu mīlestību. Tādējādi demokrātija ir cieši saistīta ar kristietību – doktrināli un hronoloģiski.” Viņš uzsvēra, ka visi cilvēki neatkarīgi no tautības ir vienlīdzīgi Dieva priekšā, jo visi cilvēki ir Dieva radīti un vienlīdzīgi savā cilvēciskajā cieņā un visus Jēzus Kristus ir atpircis no grēkiem.

Mīli savu ienaidnieku

Sākoties Otrajam pasaules karam un laikā, kad 1940. gada maijā nacistiskās Vācijas armija okupēja lielāko daļu Francijas, R. Šūmanis strādāja valdībā, būdams valsts sekretārs bēgļu jautājumos. Ņemot vērā viņa labās vācu valodas zināšanas un Vācijā iegūto izglītību, viņam tika piedāvāts darbs arī nacistiem lojālajā maršala Petēna „marionešu” valdībā. Viņš kategoriski atteicās, tādējādi izraisot vācu varasiestāžu dusmas. Pāris mēnešus vēlāk par pretošanos okupācijas varasiestādēm viņu Lotringas apgabalā gestapo arestēja. Viņš kļuva par pirmo franču parlamentārieti, pret kuru nacisti vērsa savu represīvo aparātu.

Gestapo vēlējās R.Šūmani sūtīt uz Dahavas koncentrācijas nometni, kas nozīmētu gandrīz drošu nāves spriedumu. Tomēr pēdējā brīdī iejaucās daži Trešajā reihā ietekmīgi vācieši, kuri R.Šūmani bija iepazinuši studiju laikā Vācijā. Uz koncentrācijas nometni viņš netika sūtīts, bet tā vietā tika ieslodzīts cietumā vieninieka kamerā. Cietumā R. Šūmanis pavadīja septiņus mēnešus, līdz, izmantojot viltotus dokumentus, viņam izdevās bēgt. R. Šūmanis pievienojās Pretošanās kustībai un tur­pmākos gadus līdz pat kara beigām pavadīja nacistu okupētajā Francijā. Kaut arī ģenerālis Šarls de Golls aicināja pievienoties viņam Londonā, lai no turienes vadītu franču pretošanos vāciešiem, R.Šūmanis atteicās. Viņš izvēlējās palikt kopā ar cīņu biedriem Francijā, kaut arī tas nozīmēja dzīvi pagrīdē un nepārtrauktu dzīves­vietas maiņu. Nacisti par viņa notveršanu bija izsludinājuši 100 tūkstošu reihsmarku lielu atlīdzību.

Kristus aicinājumu mīlēt savu tuvāko R. Šūmanis īstenoja arī šādos sarežģītos apstākļos. No vienas puses – viņš aktīvi un bezbailīgi pretojās vācu okupācijas varai, nepieļaujot nekādus kompromisus ar nacistiem. Vienlaikus viņš nepārstāja runāt par nepieciešamību izlīgt ar vāciešiem. Pat neilgi pēc Francijas okupācijas, laikā, kad Hitlera vadītā Vācija vēl bija varena, viņš savās uzrunās nepārprotami sludināja nacistu nenovēršamo sakāvi, uzsverot, ka pēc hitleriskās Vācijas uzvarēšanas Francijas tautai būs jāizlīgst ar vāciešiem, jāpiedod un, savstarpēji sadarbojoties, jāveido jauna Eiropa.

Vienotās Eiropas „tēvs”

Iespēja īstenot dzīvē savu redzējumu par vienoto Eiropu Robēram Šūmanim radās pēc Otrā pasaules kara, kad viņš no jauna atgriezās aktīvajā politikā, vispirms būdams deputāts un finanšu ministrs, vēlāk, 1947. gadā, kļūstot par Francijas premjerministru, tad par ārlietu ministru. „Mūsu gadsimts ir bijis liecinieks postošām katastrofām,” 1949. gada maijā, uzstājoties Strasbūrā, teica Francijas ārlietu ministrs R.Šūmanis. „Tagad ir jācenšas sekmīgi samierināt nācijas ar vienotas pārnacionālas organizācijas palīdzību.” Gadu vēlāk, 1950. gada 9. maijā, savā slavenajā runā, kas iegājusi vēsturē kā R.Šūmaņa deklarācija un kas bija tapusi ar franču diplomāta Žana Monē atbalstu, R.Šūmanis Francijas valdības vārdā piedāvāja Vācijai abu valstu ogļu un tērauda ražošanu pārvaldīt kopīgi. Nebeidzamajai Francijas un Vācijai cīņai par resursiem, kas bija izraisījusi jau divus postošus karus, bija jābeidzas, abām valstīm sadarbojoties kopēja labuma vārdā.

Toreizējais Vācijas kanclers Konrāds Adenauers, arī praktizējošs katolis, drīz vien sniedza pozitīvu atbildi, un jau 1951. gada 18. aprīlī Parīzē Francija, Vācija, Itālija, kuru vadīja katoļu politiķis Alsids de Gasperi, kā arī Beļģija, Luksemburga un Nīderlande izveidoja Eiropas Ogļu un tērauda kopienu – pirmo Eiropas pārnacionālo organizāciju, kas lika pamatus Eiropas integrācijas procesam, kura rezultātā izveidojusies arī pašreizējā Eiropas Savienība. „Eiropas dibinātāju K. Adenauera, A. de Gasperi un R. Šūmaņa politiskās darbības centrā ir kristīgā ticība. Kā gan mēs varam nenovērtēt to, ka, piemēram, 1951. gadā, pirms tika sāktas delikātās sarunas, kas varēja novest pie Parīzes līguma noslēgšanas, viņi vispirms vēlējās doties uz benediktiešu klosteri pie Reinas, lai kopā lūgtos?” 2003. gadā atgādināja pāvests Jānis Pāvils II, uzrunājot Eiropas kristīgo demokrātu partiju politiķus. Eiropas Savienības pamatā ir likta lūgšana, vienotā Eiropa ir izlūgta – neaizmirsīsim to.

Klusas lūgšanas cilvēks

Lūgšana un Euharistija bija R. Šūmaņa dzīves centrā. Katru dienu viņš iesāka ar Svēto Misi, un šādam principam palika uzticīgs arī savas politiskās karjeras laikā. Pirms došanās uz diplomātiskām sarunām vai parlamenta un valdības sēdēm viņš devās pie Kristus Euharistijā. Lai smeltos garīgo spēku, R. Šūmanis regulāri devās uz rekolekcijām benediktiešu klosterī.

Viens no R.Šūmaņa garīgās dzīves principiem bija savas dzīves orientēšana uz Kristus krustu. Kā citus viņa garīgās dzīves aspektus laikabiedri min viņa dziļo ticību, kas izpaudās kā nesavtīga kalpošana cilvēkiem. 1945. gadā kādam savam draugam R.Šūmanis rakstīja: „Mēs visi esam vien diezgan nepilnīgi instrumenti Providences rokās – instrumenti, kas tiek izmantoti lielu plānu īstenošanai. Šī pārliecība mūs aicina uz pieticību, bet vienlaikus tā mums dāvā arī iekšējo mieru.” Kaut arī R.Šūmanis dzīvoja un strādāja pasaulē, ne tikai viņa aktīvā lūgšanu dzīve un pazemīgā kalpošana cilvēkiem, bet arī viņa ikdienas dzīve ļoti atgādināja klosterļaužu dzīvesveidu. Viņš dzīvoja ļoti pieticīgi, pat askētiski, iztikdams ar pašu nepieciešamāko un atteikdamies no dzīves greznības un ērtībām, ko piedāvāja viņa augstie politiskie amati. R.Šūmanis tā arī neapprecējās, pilnīgi veltot sevi kalpošanai Dievam politikā. Ministrs, kas ir klosterbrālis, – tā R.Šūmanis nereti tika dēvēts. „Šūmanis bija svētais biznesa uzvalkā,” reiz par viņu teica Rietumvācijas kanclers Konrāds Adenauers.

Robērs Šūmanis aizgāja mūžībā 1963. gada 4. oktobrī savās mājās, kas atradās netālu no Mecas. 1990. gadā tika sākts viņa beatifikācijas process. Savāktās laikabiedru liecības un citi dokumenti apliecina viņa dziļo ticības dzīvi un kalpošanu. Pagaidām nav saņemts apstiprinājums par kādu R.Šūmanim piedēvētu brīnumu, kas nepieciešams saistībā ar beatifikācijas procesu. Tomēr viens ir skaidrs – politisku brīnumu R.Šūmanis ir paveicis, jo viņa sludinātā piedošanas vēsts ir ļāvusi agrāk nesamierināmajām ienaidniecēm Francijai un Vācijai šodien plecu pie pleca darboties kopā.