Folklora un kristietība

Folklora un kristietība

Klāt ir Jāņi ar tradicionālo līgošanu un arī ar strīdiem – kurā dienā būtu pareizi tos svinēt, pēc kādām tradīcijām utt. Jāņa Kristītāja svētku dienā vai astronomisko saulgriežu vakarā? Kuras paražas atzīstamas par īsteni latviskām? Vai Jāņu svētkiem piedien pārmērības uzdzīvē? Vai svinot Jāņu svētkus kristietis nekalpo elkiem? Lauku vidē par laimi gan kristīgā kultūra, gan tautiskās paražas un dziesmas ir vienlīdz labi sadzīvojušas kopā. Par to savās pārdomās dalās sabiedriskais darbinieks un aktieris Aleksandrs Zeimuls-Priževoits no Latgales – gan citā, ne Jāņu, kontekstā – domājot par Dziesmu svētku tradīcijas tautiskajām un kristīgajām saknēm.

Jebkurā gadījumā – priecīgus, sirsnīgus un svētīgus visiem atjaunotne.lv lasītājiem un veidotājiem Jāņu svētkus!

Aleksandrs Zeimuls-Priževoits: Folklora un kristietība – Dziesmu svētkos!

Vispārējie Dziesmu un deju svētki ir latviešu tautas identitātes un garīguma apliecinātāji, tās spēka avots. Tautas mākslas jomā darbojas neskaitāmi kori un deju grupas, folkloras kopas un kapelas. Lielajos svētku koncertos piedalās tūkstošiem dalībnieku. Skatītāji un klausītāji gūst izcilu baudījumu.

Taču gribētos pakavēties pie kādas nelielas, bet būtiskas nianses. Veidojot svētku režiju dominē tā sauktais tautiskais jeb folkloras motīvs, īsti neatstājot vietu kristīgajai mūzikai. Šķiet, tīšām notiek šāds pretnostatījums: garīgā mūzika – tikai baznīcā; folklora un klasiskā kora dziesma – Lielajā estrādē.

Pašsaprotama ir tautiskuma loma folkloras festivālos „Baltika”! Bet Dziesmusvētkos? Neapšaubāmi, izcila ir folkloras kopu kustība Latvijā, kuras uzplaukums bija pagājušā gadsimta 70. – 80. gados, kad gandrīz katrā ciemā līdzās koriem un deju kolektīviem izveidojās folkloras kopas. Šī kustība bija viens no tautas atmodu veicinošiem faktoriem. Un toreiz nu nekādi nevarēja nošķirt, kurš dzied tikai folkloru, kurš dzied tikai baznīcas korī. Vismaz Latgalē – tas, kurš dziedāja baznīcā un prata psalmus par mirušajiem, bija arī tautas dziesmu zinātājs un sācējs kāzās, talkās, citos godos un darbojās arī folkloras kopās.

Bieži vien pilsētu kabinetos tiek mākslīgi nošķirts tas, kas reālajā tautas dzīvē allaž ir bijis cieši kopā. Mākslīgā divu kultūras tradīciju pretnostādīšana neveicina mūsu tautas kopības un identitātes apziņu.

Kristīgā ticība Latvijas teritorijā vairākus gadsimtus ir veiksmīgi sadzīvojusi ar tautas tradicionālās kultūras vērtībām, tās papildinot un bagātinot. Kristietība un tautiskums nav šķirami. To apliecina senās tautas dziesmas, kurās skaidri saklausāmi arī kristīgie motīvi:

Vai, dieniņa, man' dieniņa,
Tu atnāci nezināma!
Nu iet mana dvēselīte
Jēzus Kristus rociņā.
27591-0
Ziemas svētki, liela diena,
Tie Dievami dārgi laiki:
Ziemas svētkos Jēzus dzima,
Lielu dienu pakrustīja.
33294-0
Lai byus Jèzus gùdynóts!
Tej pyrmò volùdeņa;
Pyrma Dìvu pìmineišu,
Tod palaizšu volùdeņu.
34247-0

Tautas apziņā kristietība – autentiskā, nevardarbīgā un līdzcietīgā – ir cieši iesakņojusies un saaugusi ar labāko daļu no seno baltu mantojuma. To pierāda fakts, ka folklora vislabāk saglabājusies tajos novados, kuros dominējošais bijis katolicisms – tātad visai stingras ievirzes kristietība. Tieši Lejaskurzemē un Latgalē atrodamas autentiskākās seno dziesmu teicējas. Daudzas no viņām – vienlaikus arī visdedzīgākās baznīcā gājējas un baznīcas dziesmu zinātājas. Arī mūsdienās, piemēram, suitu sievas dzied īpatnējus garīgus dziedājumus savā tradicionālajā manierē tā, kā to darījušas viņu mātes un vecmāmiņas.

Latviešu Dziesmu svētkos būtībā apvienojusies no Rietumeiropas nākusī kordziedāšanas kustība, kuras pirmsākumi meklējami baznīcas korāļu dziedāšanā, un latviešu tradicionālā mīlestība uz mūziku, kas sakņojas tautasdziesmās.

Ņemot vērā iepriekš minēto rodas jautājums: Kāpēc gan Dziesmu svētkos nevarētu iekļaut kristīga satura skaņdarbus?

Manuprāt, šajos lielajos svētkos nepieciešams papildināt tautisko elementu ar kristīgās mūzikas  mantojuma daļu. Tāds gadījums jau bija 1990. gada Dziesmu svētkos, kad – atskaņojot Lūcijas Garūtas kantātes „Dievs Tava zeme deg” fragmentu  „Mūsu Tēvs debesīs” – gan dziedātājus simtus, gan klausītāju tūktošus pārņēma neaprakstāma vienotības un miera sajūta. Pēc tam ieilgušais klusuma brīdis bija kā klusa iekšēja lūgšana, ko tauta veltīja savam Radītājam – patiecībā par piedzīvoto Atmodu. Tajā gadā līdztekus valsts vadītāju runām bija iespējams uzklausīt arī arhibīskapa Jāņa Vanaga uzrunu un svētību svētkiem.

Garīgās mūzikas klātesmība ir bijusi visos Dziesmu kustības pastāvēšanas posmos, jau kopš pirmssākumiem (izņemot Padomju okupācijas periodu).

1864. gadā luterāņu mācītājs Juris Neikens Dikļos saaicina sešus vīru korus, kuru kopdziedāšana ir Dziesmusvētku pirmsākums. Pirmajos Vispārējos latviešu Dziesmusvētkos 1873. gadā puse no repertuāra bija sakrālā mūzika. 1990. gada Dziesmusvētkos uz Lielās estrādes skanēja jau minētā Lūcijas Garūtas lūgšana. Ja nemaldos, tā arī bija pēdējā reize.

Bet pēc tam? Vienīgi sakrālās mūzikas koncerts Rīgas Doma baznīcā, kur ir iespēja iekļūt tikai nelielam personu lokam, neatsver to, ko garīguma ziņā dotu muzicēšana uz Dziesmu svētku Lielās estrādes.

Būtu labi, ja sadarbībā ar kristīgajām konfesijām, svētku gaitā tiktu organizēti speciāli dievkalpojumi svētku dalībniekiem, kuru laikā viņi saņemtu svētību savam nebūt ne vieglajam kalpojumam tautas mākslas laukā. Iespējams, ka draudžu vadītāji varētu vismaz kādu reizi apmeklēt svētku dalībniekus Rīgā. Vai sarežģīti būtu iekārtot kaut nelielu lūgšanu kapellu Dziesmu svētku Lielajā estrādē vai Daugavas stadionā?

Un visbeidzot par Dziesmusvētku gājienu.

Ļoti skaisti, ka gājiens beidzot ir svētku sākumā, tā simbolizējot svētku ienākšanu galvaspilsētā Rīgā. Tikai viena maza nianse – gājienu vajadzētu rīkot sestdien, lai svētdiena paliek Kunga diena, veltīta Dieva godināšanai.

Esmu pārliecināts, ka sadarbība un sapratne šajā jomā ir panākama.

Vēl jo vairāk tādēļ, ka nav nekas jāizgudro no jauna, bet tikai jāatjauno tradīcija, kas jau ir bijusi Dziesmu svētku kustībā.

Mūsu tautai būtu jāmeklē veidi kā vislabāk izmantot visu to labo, kas ir mūsu kultūrā, lai cilvēkus vienotu uz augstāku garīgu vētību pamata!

Latvietis ir gan pielūdzis Dievu baznīcā, gan Jāņu dienā tautas dziesmas dziedājis, teātri spēlējis un uzdejojis – tās visas ir mūsu tautas nemateriālās bagātības.