Kas ir cilvēks bioētiskā skatījumā?

Anonīms saglabāja, Ce, 04/12/2012 - 00:41

Piedāvājam portāla Atjaunotne lasītājiem lekciju, kas īsi apskata modernās bioētikas problēmas (t.sk., abortu un eitanāziju). Kas ir cilvēks? Vai cilvēks ir unikāla neatkārtojama personība, vai tikai „numurs” kādā rindā? Kurā brīdī sākas cilvēks? Vai visi cilvēki nākotnē varēs cerēt uz savas dzīvības aizsardzību? Tie ir tikai daži jautājumi, uz kuriem atbildes izprast ir svarīgi katram no mums. Šos jautājumus kompetenti iztirzā filozofe un bioētiķe Linda Gutpelca.

Linda Gutpelca: Bioētika un persona 21. gadsimtā

[..] Straujās zinātnes attīstības dēļ pagājušajā un jaunajā gadsimtā mēs esam nonākuši jaunu ētisku problēmu priekšā, kas skar cilvēci tās kopumā un var skart katru no mums atsevišķi. Iespējas, kas tiek pavērtas ar biotehnoloģijas, medicīnas un bioloģijas sasniegumiem, skar cilvēku un viņa dzīvi tās visdziļākajā būtībā. Jau kopš ieņemšanas brīža cilvēka dzīve var tikt uzskatīta par apdraudētu, un var rasties tādi ētiski jautājumi, kas pagājušajā gadsimtā nebija pat iedomājami: vai mēs esam tiesiski uz ģenētisku embriju selekciju, vai mums ir tiesības eksperimentēt ar embrijiem līdz noteiktai attīstības stadijai, vai terapeitisko klonēšanu drīkst atļaut, vai ģenētiskās bankas nerada risku cilvēku privātajai dzīvei, kad cilvēks var tikt uzskatīts par mirušu, vai smadzeņu nāve var tikt uzskatīta par cilvēka nāvi, un vai mēs esam tiesiski pārstādīt orgānus? Visi šie jautājumi ir cieši saistīti ar pamatjautājumu – kas ir cilvēks, tāpēc mēs analizēsim dažādas filosofiskas atbildes uz to. Taču jāpiebilst, ka bioētikas kontekstā var tikt iekļauti arī tādi jautājumi, kas attiecas uz citām dzīvības formām, piemēram, ekoloģiski jautājumi, jautājumi par augu un dzīvnieku dzīvi, piemēram, ģenētiskas manipulācijas, eksperimenti ar dzīvniekiem utt. Šodien mēs paliksim bioētikas laukā, kas skar cilvēku.

Kad runājam par personas jēdzienu, esam visi vienisprātis: ateisti, teisti, ticīgie un neticīgie, materiālisti un spirituālisti. Visi vienisprātis atzīst par nepieciešamu un morālu imperatīvu aizstāvēt personas neaizskaramību un cieņu, nenogalināt, neapdraudēt, nemanipulēt un nepaverdzināt. Patiesi šķiet, ka par to visi esam vienisprātis, taču, tiklīdz sākam analizēt konkrētus bioētikas jautājumus, mūsu vienprātība sāk šķelties atkarībā no tā, ko mēs uzskatām par personu, un atkarībā no tā, kādam gadījumam šis termins ir jālieto. Tāpēc bioētikā pamatjautājums ir rast iespēju šo jēdzienu lietot visiem cilvēkiem – no cilvēka iesākuma līdz nāvei.

1. Ieskats bioētikas vēsturē

Vispirms – kā mēs varam definēt bioētiku? Pirmo bioētikas definīciju atrodam autoritatīvajā Encyclopedia of Bioethics (1978), kas definēja bioētiku kā “sistemātisku pētījumu par cilvēka rīcību tādu zinātņu laukā, kas attiecas uz cilvēka dzīvi un veselību, tā kā šī rīcība tiek izvērtēta morāles principu un vērtību gaismā”.[1] 1995. gadā jaunā Encyclopedia of Bioethics definē bioētiku kā “sistemātisku morālo dimensiju pētījumu – kas iekļauj morālo skatījumu, lēmumus, rīcību, virzienus – zinātnēs par cilvēka dzīvi un veselību interdisciplinārā kontekstā”[2]. Pēdējos gados ir bijis ļoti daudz definīciju, un mēs necentīsimies tās visas uzskaitīt, taču, izejot no termina “bioētika” – bios grieķu valodā nozīme (dzīve) un ethos (ētika), ir skaidrs, ka runa ir par cilvēka ētisko rīcību, kas skar dzīvi tās dažādos izpausmes veidos. Tādējādi varam uzskatīt, ka bioētika, skatoties uz zinātniskiem datiem, bioloģiskiem un medicīniskiem datiem, racionāli analizē cilvēka rīcības likumīgumu.

Termins “bioētika” nav atrodams pirms 1970. gada. Bet vai bioētika ir kaut kas pilnīgi jauns? Problēmas, ko bioētika traktē un cenšas atrisināt, lielākoties ir jaunas. Taču nepieciešamība morāliski izvērtēt medicīnas nozarē izvirzītās problēmas nav jauna. Vēsture rāda, ka ārsts vienmēr ir bijis savā veidā arī filozofs, mēs varētu teikt – morāles filozofs. Šajā ziņā nozīmīgs ir arī Corpus hippocraticum, slavenais Hipokrata zvērests, kurā atrodam liecību par ārsta ētisko pienākumu pret slimnieku. Tā ir cildena tradīcija, kas raksturo ārsta un slimnieka attiecības kā ne tikai tehniski profesionālas, bet arī patiesi dziļi cilvēcīgas: starp cilvēku un cilvēku, ar īpašu uzmanību uz paša cilvēka sarežģītību un vērtīgumu. Filozofs Gustavs Thibons rakstījis: “Kā medicīnas tehniķis var zināt, kas kaiš slimniekam, ja viņš nezina, kas ir slimnieks?”[3]

Par bioētikas nozares piedzimšanas brīdi varam uzskatīt laiku pēc Otrā pasaules kara, pēc Nirnbergas tiesas. Kā tas ir zināms, šai tiesai bija jāpieņem nostāja par neizsakāmajiem noziegumiem, kas izdarīti ar ieslodzītajiem, un ne tikai ar tiem: tie bija noziegumi pret dzīvību (eitanāzija, sterilizācija, eksperimenti utt.), noziegumi, kas izdarīti sadarbībā ar zinātniekiem un mediķiem. Bija steidzami jānosaka ētiskas rīcības universālas robežas, kurām būtu jābūt spēkā gan miera, gan kara, gan ieslodzījuma laikā. Tā dzimst jaunums starptautiskajā līmenī – cilvēka tiesību formulēšana, sākot ar Universālo cilvēktiesību deklarāciju, kuru ANO publicēja 1948. gadā, kam seko Konvencija par cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsargāšanu (Romas traktāti 1950. gadā). No gada gadā parādās jaunas deklarācijas, konvencijas, kodeksi gan pasaules, gan reģionālos līmeņos. Lai parādītu, kā biotehnoloģijas attīstības jautājumi arvien vairāk piesaista uzmanību arī politiskajā un tiesību sfērā, mēs sniegsim piemērus no pēdējos gados pieņemtajām. Svarīgākās ir:

Universālā deklarācija par cilvēka genomu un cilvēktiesībām (UNESCO, 1997);

Starptautiskā deklarācija per cilvēka ģenētiskajiem datiem (UNESCO, 2003);

Pasaules ārstu asociācijas Helsinku deklarācija par ētiskajiem principiem medicīnas pētniecībā (pirmo reizi proklamēta 1946. gadā, pieņemta 1975., 1989., 1993., 2000. un 2003. gadā);

Eiropas Padomes konvencija par cilvēktiesībām un biomedicīnu (1999).

Eiropas Padomes konvencija par cilvēktiesībām un biomedicīnu sludina pamatprincipus: cilvēka cieņas neaizskaramībai, cilvēktiesībām, pamatbrīvībām, interesēm un labklājībai ir jābūt pirmajā vietā attiecībā pret zinātnes un sabiedrības interesēm.

Interesanti ir, kā juridiski jautājumi devuši iemeslu filozofiskām un ētiskām pārdomām, kas var dot racionālu pamatojumu juridiskiem jautājumiem. Uz kā balstās cilvēka tiesības? Ko tās iekļauj? Vai pietiek tās pasludināt ar balsu vairākumu? Ir nepieciešams tās pamatot ar racionālu argumentāciju, kas balstīta tieši uz filozofisku un ētisku analīzi. Nepietiek tikai ar likumu, ir nepieciešama likuma filosofija. Nepietiek ar tiesībām uz dzīvi, ir nepieciešama filosofija par tiesībām uz dzīvi.

Savukārt filozofiskās un ētiskās pārdomas aicina izzināt to, kas ir cilvēks, viņa vērtības, vajadzības: vispārējā nozīmē un īpaši medicīnas un bioloģijas jomā, kas tagad ir īpaši izpletusies un sarežģījusies. Tā uzaust bioētika kā morāles filosofija, kas attiecas uz biomedicīnas praksi un pētījumiem.

2. Ētisko problēmu rašanās saistībā ar medicīnas zinātnes attīstību

1954. gadā parādās pilnīgi jauna nozare – reanimācija, izcila un sarežģīta tehnoloģija, kas pieļauj atgriezt un uzturēt dzīvē cilvēkus, kas dažādu slimību vai nelaimes gadījumu dēļ citos apstākļos būtu nolemti nāvei. Taču arī šis neapšaubāmi pozitīvais fakts nākotnē radīs problēmas, kuru atrisinājums būs atkarīgs no tā, ko mēs uzskatām par personu. Iespēja reanimēt rada arvien vairāk precedentu, kad reanimētie ilgstoši paliek komas stāvoklī vai pastāvīgā veģetatīvā stāvoklī, tādējādi saasinās ar to saistītās ētiskās un juridiskās problēmas: kurā brīdī ārsti ir tiesiski atslēgt mākslīgās elpošanas sistēmu un mākslīgās asinsrites sistēmu? Kāda nozīme ir slimnieka iepriekš izteiktajai gribai?

1959. gadā Beļģijā piedzimst pirmais bērns, kurš ieņemts, pateicoties mākslīgajai apaugļošanai, 1978. gadā pēc daudzu gadu pētījumiem un mēģinājumiem piedzimst pirmā meitenīte, kas “ieņemta”, pateicoties mākslīgajai ārpusdzemdes apaugļošanai. Tā tiek sperti pirmie soļi jauna cilvēku radīšanā, pateicoties jaunām tehnoloģiskām iespējām, kuras pavada ētiskas problēmas. Mākslīgā heterologā apaugļošana (izmantojot donora spermu vai olšūnu), “surogāta” māte utt. rada arī juridiskus jautājumus, piemēram, par mantojuma tiesībām. Absurdās situācijas, kurās vecāmāte var iznēsāt meitas embriju; kurās bērnam divu vecāku vietā ir audžumāte un audžutēvs; bioloģiskais tēvs vai spermas donors; bioloģiskā māte vai olšūnas donore; “surogāta” māte vai tā, kura ir “aizdevusi” savu dzemdi bērna iznēsāšanai, utt. Arī iespēja dzemdēt bērnu pēc menopauzes var radīt morālas problēmas ne tikai sabiedrībā, bet arī smagas sekas bērna psiholoģiskajā attīstībā un sajukumu no juridiskā viedokļa.

Medicīnas attīstība saistībā ar orgānu pārstādīšanas tehniku skar gan donora tiesības, gan donora tuvinieku tiesības. Piemēram, vai mums ir tiesības uzturēt pie dzīvības ar mākslīgo elpošanu un asinsriti kādu cilvēku tikai tādēļ, lai dodu iespēju pārstādīt viņa orgānus? Piemēram, anencefalo gadījumā (anencefalo ir medicīniska diagnoze gadījumā, kad bērns piedzimst bez smadzenēm) – vai tāds bērns var tikt mākslīgi uzturēts dzīvē tikai kā orgānu donora banka? Tāds bērns bez medicīniskās iejaukšanās ir lemts nāvei 24 līdz 36 stundu laikā, taču ar mākslīgo dzīvības uzturēšanu viņa “dzīve” var turpināties nedēļām.

Piemēram, nesen Francijā izdarītā sejas daļas pārstādīšana paver ceļu uz visas sejas pārstādīšanas iespēju nākotnē. Kādas tam varētu būt sekas no morālā, psiholoģiskā, juridiskā viedokļa? Vai mediķis ir tiesīgs izdarīt pirkstu nospiedumu pārstādīšanu?

Visnoslēpumainākie un interesantākie sasniegumi nāk no ģenētiskās modifikācijas tehnikas. Pirms dažiem gadiem atklājumi bija saistīti ar augļu un dārzeņu ģenētisko modifikāciju (kā dēļ zemenes ir pazaudējušas savu smaržu un garšu, bet ir vairākas nedēļas saglabājamas ledusskapī), taču pašreizējās iespējas skar jau cilvēku. Tehniskās iespējas pieļauj izdarīt embriju selekciju gan pēc tā veselības stāvokļa, gan estētiskiem kritērijiem utt. Tas nozīmē, ka ir jārada zināms skaits embriju un pēc to rūpīgas analīzes jāizvēlas kvalitatīvākie iestādīšanai, un, ja piedzimušais bērns neatbilst mūsu gaidītajiem kritērijiem, tad atbildību neuzvels vecāku gēniem vai audzināšanai, bet gan ārstam – speciālistam – par viņa pieļautajām kļūdām.

Visbeidzot jautājums, kas pašlaik varbūt visvairāk piesaista sabiedrības uzmanību, – klonēšana. Pēc 1997. gadā veiktās aitas Dollijas klonēšanas sabiedrībā rodas apjausma par dramatiskajām sekām, ko varētu izraisīt cilvēka klonēšana. Klonēšana nozīmē pārvietot vienas šūnas ģenētisko kodu olšūnā, tā dodot iespēju radīt ģenētiskā koda īpašnieka klonu. Piemēram, radīt kādas slavenības klonu un divdesmit gadus vēlāk to prezentēt kā likumīgu mantinieku; vai arī iedomājieties diktatoru, kurš ar klonēšanas palīdzību gribētu radīt sev absolūti pakļāvīgu armiju. Vai arī mātes, kuras vēlētos, lai viņu meitas būtu Klaudijas Šiferes kloni utt. Neiedomājamas ir sekas gan juridiskajā, gan politiskajā, gan ekonomiskajā un morālajā jomā. Teorētiski visi ir vienisprātis, ka klonēšana ir jāaizliedz starptautiskā līmenī, taču tiek diferencēta klonēšana un terapeitiskā klonēšana, kas nozīmē radīt “rezerves” bērnu, lai ārstētu viņa ģenētiskā koda oriģinālu. Protams, nenoliedzamas ir vecāku ciešanas slima bērna gadījumā, taču vai ir morāli pieļaujams radīt otru bērnu ar mērķi ārstēt pirmo, slimo bērnu? Neraugoties uz to, Lielbritānijā ir atļauta un ir notikusi terapeitiskā klonēšana, ASV tā notiek, gudri apejot likumus. Turpretī Francijā ir aizliegti jebkura veida zinātniskie eksperimenti ar embrijiem, Vācijā, Austrijā un Īrijā ir aizliegta cilvēka klonēšana.

No vienas puses, valda vienprātība, ka cilvēka klonēšana būtu jāaizliedz vispār, no otras puses – iespējas, ko varētu sniegt terapeitiskā klonēšana, interesē ne tikai zinātniekus, bet arī visus tos, kuri ir tiešā saskarē ar slimiem tuviniekiem un kuru cerības var piepildīt tikai ar klonēšanu.

Eitanāzija[4] (no grieķu valodas – laba nāve) īpaši saasinātu sabiedrības uzmanību piesaistījusi pēckara sabiedrībā. Nacisma režīma laikā tika izdoti attiecīgi likumi un eitanāzija tika plaši praktizēta attiecībā uz psihiski slimiem, uz nāvi slimiem un invalīdiem. Tā, piemēram, starp 1940. un 1941. gadu ir eitanazēti 70 000 psihiski slimo. Balstoties šajā dramatiskajā pieredzē, sabiedriskais viedoklis pēc Nirnbergas prāvas par šo jautājumu ir ļoti jūtīgs. No jauna eitanāzijas problēma nonāk sabiedrības uzmanības centrā saistībā ar reanimācijas tehnikas attīstību, galvenokārt 1955.–1960 gadā. Jaunās reanimācijas tehnikas dramatiski pavairo pacientu skaitu klīniskās nāves, komas un pastāvīgā veģetatīvā stāvoklī.

1996. gadā Austrālijas ziemeļteritorijā tiek pirmo reizi pieņemts likums, kas pieļauj aktīvu gribētu eitanāziju, kuru tomēr Austrālijas Federālais parlaments atceļ gadu vēlāk; 1998. gadā Ķīnas valdība atļauj uz nāvi slimo nogalināšanu; 2001. gadā Nīderlandē tiek legalizēta aktīvā eitanāzija, gadu vēlāk tas notiek Beļģijā. Daudzās Eiropas valstīs likumu par eitanāziju jautājumā nav, līdz ar to tā var tikt uzskatīta par slepkavību. Dažās valstīs, piemēram, Šveicē, nav likumu, kas regulētu eitanāziju, bet tiek pieļauta tā saucamā asistētā pašnāvība. Praktiski tas nozīmē, ka kādas organizācijas biedri, kuri savas dzīves laikā maksā biedra naudu, vecumā vai slimības brīdī saņem palīdzību, lai izdarītu pašnāvību. Beļģijā, piemēram, aptiekā ir iespējams nopirkt tā saucamo pašnāvības komplektu.

Ārsta dotais zvērests un likumi liek viņam cīnīties par pacienta dzīvību ar visiem līdzekļiem. Tomēr mūsdienu sabiedrībā ar tās attīstīto medicīnisko tehniku pārspīlētas ārstu pūles uzturēt pacienta dzīvību, tādējādi paildzinot agoniju, kļūst morāli apšaubāmas. Ārstam būtu jāzina robeža, kad jāpārtrauc terapeitiskā iejaukšanās, lai nepaildzinātu pacienta ciešanas.

Sabiedrībai ekonomiski dārgāka, bet humānāka izeja būtu tā saucamā paliatīvā aprūpe, kas palīdz slimniekam nomirt, medicīniski mazinot sāpes un garīgi atbalstot.

Dažās valstīs saistībā ar eitanāzijas jautājumu tiek diskutēts par tā saukto priekšlaicīgo testamentu (living will: Patient Self-Determination Act). Tas nozīmē jau laikus izteikt savu gribu attiecībā uz ārstu darbību robežsituācijās, piemēram, neatgriezeniskas komas, veģetatīvā stāvokļa, agonijas un tamlīdzīgos gadījumos. Living will ļauj izvairīties no situācijām, kurās ārsti bezcerīgi cenšas uzturēt jau agonijā esoša cilvēka dzīvību. Ir zināms precedents, kad kāds jau agonijā esošs cilvēks ticis reanimēts septiņpadsmit reižu (!), jo viņš nav izteicis vai uzrakstījis savus norādījumus. Taču arī living will nevar paredzēt visus konkrētās situācijas aspektus, piemēram:

– pacienta griba ir mainījusies kopš living will izteikšanas;

– medicīnas attīstība var mainīt uzskatu par dažu medicīnisku stāvokļu būtību, piemēram, komas stāvoklim medicīnā tiek noteiktas dažādas pakāpes. Cilvēks, kurš patlaban tiek vērtēts kā neatgriezeniskā komas stāvoklī esošs, pēc desmit gadiem var tikt uzskatīts par atgriezenisku; u. tml.

Tāpēc arī ar šo tēmu ir saistīts ne mazums problēmu, kuru atrisinājums nav un nekad nebūs viennozīmīgs.

2001. gada februārī visas ziņu aģentūras paziņo, ka ir publicēta cilvēka ģenētiskā koda karte. Ansa aģentūra pasludina: “Zināt gēnu skaitu un to novietojumu nozīmē sākt neatkārtojamu ceļojumu, lai atrastu nepieciešamās instrukcijas cilvēka konstruēšanai.” Nešaubīgi, atklājums ir vienreizīgs un zinātniskās iespējas neskaitāmas: iespēja atklāt iedzimtās slimības; iespēja nākotnē tās ārstēt ar gēnu terapiju; iespēja farmācijas firmām izstrādāt zāles uz gēnu terapijas bāzes; genoma lietošana kriminoloģijā; iespēja atklāt noslieci uz profesionālām slimībām.

Taču ģenētisko testu rezultātu iespējamā lietošana nemedicīniskiem mērķiem var radīt bažas. Tie atļautu atklāt ģenētisko slimību nēsātājus, bet vienlaikus paver ceļu eigenētismam, tas ir, cilvēku selekcijai pēc viņu ģenētiskā koda. Varētu, piemēram, aizliegt dzemdēt bērnus kādu ģenētisku slimību nēsātājiem, balstoties tikai uz genomu. Ir tādas nedziedināmas slimības, kas var būt paslēptas daudzus gadus un kas parādās pēc četrdesmit gadu vecuma. Genoma pētījumi ļautu atklāt šo slimību jau labu laiku pirms simptomu parādīšanās. Ar to saistīti daži ļoti smagi morāli un juridiski jautājumi: vai pacientam ir jāzina sava dramatiskā nākotne? Kam ir tiesības to zināt? Viņa ģimenes locekļiem? Viņa darba devējam? Un ja runa ir par nepilngadīgu jaunieti? Turklāt kāds patiess labums varētu būt indivīdam – un sabiedrībai – no iespējas gandrīz precīzi zināt savas nāves stundu? Psiholoģiskais iespaids varētu būt satriecošs un iznīcinošs: līdz pat diskusijas par eitanāziju papildināšanai ar jaunu aspektu – tiesībām uz žēlsirdīgu nāvi tiem, kuri, pat konkrētajā brīdī būdami veseli, ir pazaudējuši jebkuru interesi dzīvot pēc tam, kad ir atklāta nedziedināmas slimības prognoze, tās īpašības un paredzamais nāves veids.

Piemēram, darba devēja rīcībā esošie dati par iespējamām slimībām, kas nenozīmē, ka šīs slimības noteikti arī izpaudīsies, varētu iespaidot darbā pieņemšanu – tas nozīmē radīt diskrimināciju, balstoties tikai uz potenciālām slimībām un nevis jau esošām. Vēl kāds piemērs: medicīnas apdrošināšanas varētu, balstoties uz ģenētiskām bankām, neapdrošināt zināmas personas. Izglītībā: daži pētniecības institūti strādā, lai identificētu tā saucamos inteliģences gēnus; tas nozīmē, ka izglītības iestādes varētu gribēt izvēlēties savus studentus, balstoties uz ģenētiskiem datiem, aizmirstot, ka inteliģences attīstībā nozīmīga loma ir arī sociālajai, kulturālajai videi un daudziem citiem faktoriem.

Varam vēl piebilst, ka šī jaunā nozare nenoliedzami iespaido gan kultūras, gan medicīnas, gan antropoloģiskos jautājumus: tā iespaido cilvēka reducēšanu uz bioloģisku materiālismu un determinismu. Zinātnieks Džuzepe Sermonti apgalvo: “Ir jāsabrūk mītam, ka dzīve ir DNA, ka tā visa ir DNA, un tā nav nekas cits kā DNA.” Būtu jārelativizē mīts par zinātnes visvarenību un medicīnas nākotni kā slimību iepriekšparedzēšanu un novēršanu, nevis dziedināšanu, kas gan sabiedrībai, gan indivīdam maksā daudz dārgāk.

Atbildes uz visiem šiem jautājumiem ir atkarīgas no tā, kā mēs definējam personu. Ja personu definējam kā bioloģisku būtni, kā fizioloģisku mašīnu, kā neiroloģisku datoru, tam būs nenoliedzamas konsekvences arī bioētikas, juridiskajā un sociālajā jomā. Atbildes uz bioētikas jautājumiem būs atkarīgas no tā, kas ir cilvēks. Tāpēc es mēģināšu iepazīstināt ar vairākiem filozofiskiem virzieniem, kas dod dažādas atbildes, reizēm nepilnīgas, lai mēs kopā varētu padomāt par to, kas ir cilvēks un kas ir persona.

Vai katrs cilvēks ir persona? Varbūt ir arī cilvēki, kuri nav personas? Vai cilvēks, kurš guļ un kurš ir bezapziņā, ir persona vai nav persona, kā to apgalvo daži filozofi?

Turklāt visi šie jautājumi tuvākā vai tālākā nākotnē varētu skart katru no mums personīgi vai kā sabiedrības locekli, tāpēc katram ir vērts pārdomāt savu nostāju, ja mūsu valstī likumdošana sāktu pievērsties šiem jautājumiem un tie tiktu nodoti sabiedrības apspriešanai vai balsošanai.

3. Cilvēks kā persona

Kādi ir mūsdienu filozofijas pamatvirzieni personas definēšanā? Duālisti radikāli atdala ķermeni un dvēseli. Pēc viņu ieskatiem, persona galvenokārt ir garīga būtne, kuras būtiskākā daļa ir dvēsele. Otrā virziena domātāji, materiālisti, uzskata, ka persona pirmām kārtām ir ķermenis. Pie šā otrā virziena domātājiem var pieskaitīt arī tos mūsdienu domātājus, galvenokārt angloamerikāņu filozofiskajā vidē, kuri vienādo personas identitāti ar tās smadzenēm kā ķermeņa būtiskāko daļu (piemēram, Pārfits[5]). Taču pat šā virziena pārstāvji iedalās atkarībā no tā, kuru smadzeņu daļu viņi uzskata par personas identitātei vissvarīgāko. Kāda cita virziena domātāji personas identitāti saista ar tās psiholoģisko dimensiju, un daļa no tiem kā būtiskāko šīs dimensijas aspektu izceļ personas atmiņu. Domātāji, kuri personas definīcijā cenšas iekļaut vispusīgākus aspektus, tā saucamie substanciālisti, uzskata, ka personas definīcijai ir jāsakņojas substancē, tas ir, cilvēka ontoloģiskajā dimensijā. Taču diemžēl mūsdienu postmodernajā pasaulē universālās metafizikas krīzes dēļ ir gandrīz neiespējami runāt šajos terminos. Viss teiktais parāda, kādas grūtības patlaban ir filozofiskās domas līmenī vienoties par to, kas ir cilvēks, kas ir persona. Un, protams, visas grūtības un problēmas, ko šis jautājums izraisa, ir saistītas arī ar sociālo, politisko, juridisko un īpaši bioētikas jomu. Piemēram, vai bērns, kurš ir piedzimis bez smadzenēm (ancefalo), ir persona vai ne – no tā atkarīgas viņa juridiskās tiesības, līdz ar to atbilde uz jautājumu, vai mēs drīkstam viņu izmantot medicīniskiem eksperimentiem vai kā donoru orgānu pārstādīšanai. Piemēram, vai cilvēks komas stāvoklī vai smadzeņu nāves gadījumā var tikt uzskatīts par mirušu arī no juridiskā viedokļa? Vai visi garīgi slimie nav uzskatāmi par personām, un tātad sabiedrībai būtu no viņiem jāatbrīvojas, kā tas notika Vācijā kara laikā? Atbildes uz šiem jautājumiem būs atkarīgas no tā, ko mēs atzīstam par būtisku, lai cilvēku uzskatītu par personu un tā būtu tiesību subjekts.

4. Cilvēks kā bioloģiska būtne

Pirmo prezentēsim filosofisko virzienu, kura pamatā ir somatiskais kritērijs (soma – no grieķu valodas – miesa, ķermenis). Šis antropoloģiskais modelis, kā norāda nosaukums, ir uzskats, ka persona vai cilvēks ir viņa ķermenis vai bioloģiskais aspekts. Šā modeļa saknes varam atrast trijās modernajās revolūcijās, kuras dziļi ievainoja cilvēces antropocentrismu, – Kopernika (1473–1543), Darvina (1809–1882) un Freida revolūcijā (1856–1939). Kopernika revolūcija nocēla cilvēku no pjedestāla, uz kura cilvēks sevi uzskatīja par universa un radības centru; Darvina atklājumi lika izkūpēt ilūzijai, ka cilvēks ir kaut kas ontoloģiski augstāks par dzīvnieku, balstoties uz filoģenētisko radniecību. Visbeidzot Freids sagrauj priekšstatu par cilvēka atšķirību no dzīvnieka, ko cilvēki balstīja uzskatā, ka viņiem atšķirībā no dzīvnieka piemīt prāts un, atsaucoties uz dievišķīgu cēloni, nemirstīga dvēsele. Cilvēka apziņu, pēc Freida, kā jebkuram citam dzīvniekam, nosaka instinkti un bezapziņa.

Vislielākais izaicinājums izpratnei par cilvēku ir nācis no neirozinātnēm – studijām par smadzenēm, taču priekšnoteikumus tādai pieejai mēs varam atrast jau 19. gadsimta. pozitīvismā[6]: ar pozitīvismu nobriest naturālistiska cilvēka izpratne, kas saistās ar bioloģisko mehānismu, kuru izsaka Lametrī (Offroy De La Mettrie, 1709–1751) darbā Homme-machine (“Cilvēks mašīna”). Lametrī cilvēku reducē uz fizioloģisku mehānismu. Cilvēks ir kā pulkstenis, kurš funkcionē pēc fizikas un bioloģiskiem likumiem. Pozitīvisma virzienu labi raksturo Karla Fogta (Karl Vogt,1817–1895) teiktais: “Doma ir smadzeņu izdalījums, kā žults ir kuņģa izdalījums.”

Pagājušā gadsimta sākumā materiālisma virzienā iet komportamentālisti[7] jeb tā sauktie beheivioristi. Divdesmitajos gados Vatsons (J. Watson, 1878–1958) apgalvo, ka cilvēka rīcībai nav mentālu (saprāts, apziņa) cēloņu, balstoties uz faktu, ka organisma izturēšanās ir atkarīga no determinētiem stimuliem; izturēšanās cēloņi ir meklējami stimulos, nevis kaut kādā izdomātā saprāta pasaulē.

Šajā gadsimtā, balstoties uz pārsteidzošo neirozinātņu attīstību, iepriekšējā problēma “dvēsele/ķermenis” ir pieņēmusi jaunu formu – “saprāts/smadzenes”. Šķiet skaidrs, ka eksistē mentāls saturs, ka eksistē radošs gars un fantāzija, ka eksistē spēja izstrādāt idejas un ražot simbolus, bet nav skaidrs, kādas ir attiecības starp psiholoģisko un neiroloģisko. Daļa neopozitīvistu, piemēram, J. P. Changeux darbā L’homme neuronal, tiecas ne tikai reducēt garīgo uz mentālo un psihisko, bet arī mentālo uz neiroloģisko. Daniels Denets, piemēram, uzskata: līdzko būs atklāts viss, kas saistās ar strukturālo un funkcionālo smadzeņu darbību, būs atrisināta arī apziņas problēma.

5. Singera teorija – cilvēks kā dzīvnieks, kas ir spējīgs just baudu un sāpes

Filosofs Pīters Singers[8] (1981) definē cilvēku kā dzīvnieku, kas ir spējīgs izjust baudu un sāpes. Viņa teorija prezentē personas definīciju, balstoties uz bioloģiskiem terminiem. Viņš lieto terminu “persona”, neierobežojot to uz sugu homo sapiens, tas ir, definējot personu kā būtni, kas ir spējīga izjust ciešanas, un prezentē to nevis kā ētisku izejas punktu, bet gan kā faktu, kas balstās empīriskajā pieredzē.

Viņa spēcīgākais arguments ir tā saucamie robežgadījumi: ja nelietotu ciešanu un baudas kritēriju, bet gan kādu citu kritēriju, piemēram, spēja lietot prātu, būt pie apziņas utt., tad šie kritēriji izslēgtu no ētikas ne tikai dzīvniekus, bet arī visus cilvēkus, kuri nav spējīgi lietot prātu: jaundzimušos, garīgi atpalikušos, veģetatīvā stāvoklī esošos slimniekus un embrijus. Viņaprāt, piemēram, nebūtu pieļaujams izdarīt eksperimentus ar dzīvniekiem – pelēm vai suņiem, jo viņi spēj just ciešanas, bet no morālā viedokļa nebūtu nekādu problēmu eksperimentēt ar cilvēka embriju. Singers raksta: “Radīt cilvēka embriju, ar to eksperimentēt un pēc tam to iznīcināt, pirms tam nav nekādas apziņas, tam neliek ciest vairāk nekā tad, ja viņš nekad nebūtu ticis radīts. Tātad, ja no tāda eksperimenta var iegūt derīgus rezultātus, eksperiments ir pieļaujams.” Šāda cilvēka izpratne atstāj ārpus morāles robežām ne tikai tos cilvēkus, kuri nav spējīgi izjust ciešanas, bet arī tos, kuri ir spējīgi tikai ciest; tas no morāles viedokļa attaisnotu visu to cilvēku iznīcināšanu, kuru dzīve būtu tik nepanesama, ka to nav vērts dzīvot. Piemēram, nogalināt ar smagām patoloģijām piedzimušu jaundzimušo, kura turpmāko dzīvi var prognozēt kā nemitīgas ciešanas, nenozīmē to pašu, ko nogalināt personu.

Pēc Singera domām, piederībai pie homo sapiens nav ētiskas nozīmes, tātad ne visi homo sapiens pārstāvji ir personas, un ne visas personas pieder pie homo sapiens.

Tomēr nedrīkstētu aizmirst, ka tikai dzīvnieks homo sapiens ir tas, kurš, uzskatot sevi par personu un aizstāvot savas tiesības uz dzīvi, atzīst šādas tiesības arī citām personām.

Mēs varētu šaubīties, vai izsalkusi persona – lauva – būtu gatava atzīt personas – cilvēka – tiesības uz dzīvi, nemaz nerunājot par personu – gazeli.

Jēdziena “persona” lietošana Singera un dažu citu filozofu interpretācijā rada problēmas un pārpratumus, turklāt tā var tikt izmantota dažādās politiskās un ideoloģiskās manipulācijās. Varbūt jau tikai bioloģiskā piederība pie homo sapiens sugai varētu dot pamatu visu cilvēku vienlīdzībai un cilvēktiesību aizstāvēšanai?

6. Cilvēks kā racionāla būtne

Vairāki cita virziena filozofi pretstatā Singeram personas identitāti balsta psiholoģiskajā kritērijā, kura centrā ir atmiņa, apziņa, pašapziņa, racionalitāte utt., tas ir, uz smadzeņu darbības fenomenoloģiskajiem aspektiem.

Visi cilvēki pieder pie cilvēku dzimtas, bet ne visi ir personas.

Piemēram, Lekaldāns[9] apgalvo, ka tieši spēja atzīt cilvēka personu, tās cieņu un centrālo vietu Visumā izsaka morāles pamatus. Tātad cilvēka dzīve ir jārespektē un jāuzskata par svētu līdz tās dabīgajai nāvei, taču tās cilvēcīgās būtnes, kas vairs nav prāta spējīgas un racionālas, vairs nav personas. Neapšaubāmi, tēze par personas cieņu un centrālo vietu Visumā ir pamatota, taču arī tai būtu jābalstās uz bioloģisku vai ontoloģisku definīciju, jo pretējā gadījumā, izdarot atšķirību starp cilvēku un “personu kā racionālu būtni”, liela daļa cilvēces tiek izslēgta no personas jēdziena, tādējādi zaudējot arī juridiskas tiesības tikt traktētām kā personām.

Vēsturē psiholoģiskais kritērijs piedzimst ar Loka[10] teoriju. Pēc Loka domām, personas ir galvenokārt to atmiņas (atmiņu turpināšanās – kontinuitāte). Džona Loka teorija tiek no jauna celta gaismā un turpināta ar Pārfita (1942) darbu, kurš runā par psycological continuity (psiholoģiskā turpināšanās – nodomu turpināšanās, saistība starp psiholoģiskiem stāvokļiem, atmiņām), tādējādi it kā atrisinot problēmu par personas identitātes saglabāšanos amnēzijas vai citu atmiņu pārrāvumu gadījumos

Atmiņu turpināšanās (continuity) ir fundamentāli saistīta ar smadzeņu darbību, līdz ar to zināmā mērā balstās uz somatisko kritēriju, tātad uz materiālismu.

Taču, ja mēs lietojam šo teoriju gadījumos, kas attiecas uz smadzeņu traumām un slimībām, tad, piemēram, dažu amnēzijas veidu gadījumā personas saglabā atmiņu kontinuitāti (turpinājumu) ar viņu pagātni, bet nav spējīgas veidot jaunas atmiņas, tātad tām vairs nav personīgas vēstures, un personas identitāte ir apdraudēta. Tā saucamā split brain sindroma (daudz analizēts PI teorijās) gadījumā uzvedība ir gandrīz nemainīga un saglabājas arī psiholoģiskā kontinuitāte (turpinājums), bet vairs nav iespējams runāt par identitātes turpināšanos, jo pietrūkst komunikācijas starp abām smadzeņu puslodēm, tātad arī identitāte ir dalīta. Slimniekiem ar plānprātības sindromu nesaglabājas autobiogrāfiskas atmiņas, viņi nepazīst ne savus tuviniekus, ne sevi pašu. Tātad šajos gadījumos psiholoģiskā kontinuitāte ir pārtraukta un personas identitāte pazudusi. Taču, ja mēs pieņemam šo Pārfita teoriju, paliek jautājums par gradāciju: kāds ir izšķirošais traucējumu, pārrāvumu līmenis, lai teiktu, ka tā vairs nav tā pati persona?

Tātad, ja personas identitāte ir atmiņu vai psiholoģiskais turpinājums, kurā pieļaujami dažādu līmeņu traucējumi, tad šāda personas definīcija mums nevar sniegt viennozīmīgu atbildi uz jautājumu, vai konkrētais cilvēks, par kuru mēs runājam, vēl ir tā pati persona vai nav.

Ja “personas” kritēriju lietojam pēc gradācijas principa un kāda sākotnējā persona A vairs neeksistē, bet tās vietā eksistē persona Z, tas rada problēmas, kā definēt tiesības un pienākumus attiecībā uz šo personu: vai, piemēram, var lietot A living will norādījumus attiecībā uz Z. Vai arī plānprātības gadījumā: vai cilvēks, kurš pirms plānprātības ir bijis persona, pēc plānprātības iestāšanās ir cita persona vai arī vispār nav persona? Vai viņam būs tās pašas tiesības, kas personai, kura viņš ir bijis pirms plānprātības?

Šī statusa maiņa no personas uz ne-personu ir fundamentāla pašreizējā diskusijā par šo slimnieku ārstēšanu, piemēram, vai ir jāturpina šādu slimnieku veģetatīvā stāvokļa uzturēšana?

Manuprāt, šī teorija jauc jēdzienus “persona” un “personība”. Būt personai ir stāvoklis, fakts un nevis process, taču personība ir kaut kas, kas var mainīties, kas mainās, kas ir procesā. Tāpēc, manuprāt, būtu jāizdara atšķirība starp “personu” ontoloģiskā līmenī, kas atbild uz jautājumu – ir vai nav persona, un “personību” psiholoģiskā līmenī, kas var mainīties, augt vai degradēties utt.

7. Persona kā autonoms subjekts

Viens no pašreiz populārākajiem bioētikas profesoriem Engelhards[11] savā teorijā pilnīgi noliedz ģenētisko un bioloģisko kritēriju. Pēc viņa domām, persona ir tikai tad, kad tai ir pašapziņa (autocoscienza), racionalitāte, minimāla morāles izjūta, vienvārdsakot, autonomija. Tāda pieeja nozīmē, ka ne visas cilvēciskās būtnes ir personas. Embrijs, jaunpiedzimušais, mentāli slimais un tie, kas ir komā, ir cilvēki ne-personas. Taču tie varētu tikt atzīti par personām atbilstoši kādas sabiedrības, kopienas morāles kodam. Tas nozīmē, ka sabiedrība nolemj, kas un atbilstoši kādiem kritērijiem ir persona. Ētika un morālās normas šajā skatījumā ir savstarpējas kolektīvas vienošanās rezultāts.

Tādējādi zigotu, embriju un fetusu (dažādas embrija attīstības stadijas, par kuru izmantošanas eksperimentiem morālo aspektu diskutē bioētikā), kā arī invalīdu vērtība tiek noteikta atkarībā no tuvinieku un sabiedrības attieksmes pret viņiem. Arī tie, kuri nav personas tiešā nozīmē, piemēram, jaundzimušie un smagi garīgi atpalikušie, var tikt uzskatīti par tādiem pašiem tiesību subjektiem kā personas tiešā vārda nozīmē, ja tos par tādiem atzīst sabiedrība.

Pirmā teorija, ko apskatījām, reducēja visu uz somatisko vai ķermeņa kritēriju, kas nākamajās teorijās transformējās par smadzeņu kritēriju, taču Engelharda teorijā par būtisku kritēriju kļūst pašapziņa, racionalitāte un morālā dimensija, kas nošķir cilvēciskas būtnes, kas ir personas vārda tiešā nozīmē, un cilvēciskas būtnes, kas nav personas.

 Atšķirība, ko Engelhards izdara starp “cilvēku” un “personu”, pauž mūsdienu domāšanas nespēju savienot cilvēcīgo – garīgo – dimensiju un bioloģisko dimensiju un vēlēšanos izslēgt no ētikas visu to, kam ir sakars ar cilvēka ķermeņa bioloģisko struktūru.

Šādai pozīcijai ir neizmērojamas sekas ētikas un bioētikas jomā, padarot tiesiskus eksperimentus ar tādu kategoriju cilvēkiem, kas tiek uzskatīti par cilvēkiem ne-personām, noņemot jebkuru iespējamu apsūdzību par slepkavību. Mēs varam jautāt, vai termins “persona” ir definēts patvaļīgi, vai tas ir līgums starp dažiem cilvēkiem, kas sevi pašu uzskata par personām, kuras spējīgas noteikt atšķirību starp cilvēcīgo un ne-cilvēcīgo.

Ja pieņemam, ka cilvēku dzimtas indivīdi var arī nebūt personas, mēs iedalām cilvēci divās šķirās: ģenerālajā – “cilvēks” – un specifiskajā – “persona”, un to atšķirība balstītos psiholoģiskajos stāvokļos. Taču psiholoģiskie stāvokļi nav tikai personu priekšrocība, tie piemīt daudzām dzīvnieku sugām. Līdz ar to specifiskā atšķirība nav specifiska, vai arī mums būtu jādefinē par personām dažādas dzīvnieku sugas vai pat inteliģentas mašīnas.

Ja mēs definētu personas, balstoties uz ne-esenciāliem (nebūtiskiem) aspektiem, piemēram, uz apziņas līmeņiem, mēs iekristu graduālā determinācijā, kas nozīmē, ka dažas personas būtu vairāk personas par citām, nemaz nerunājot par grūtībām atrast robežu starp personu un ne-personu. Apziņa neapšaubāmi ir personas pazīme, bet nekādā ziņā tā nav vienīgā, un tās neesamība nenozīmē nebūt personai. Cilvēkcieņai ir jābūt pret personu un cilvēku kā tādu, neraugoties uz viņa apziņas esamību vai neesamību. Pretējā gadījumā mēs, būdami nomodā, varam tikt uzskatīti par personām, bet miegā – par cilvēkiem ne-personām.

8. Cilvēks kā ontoloģiskā būtne

Filozofiskā pozīcija, kas cenšas integrēt gan somatisko, gan psiholoģisko, gan garīgo kritēriju un skatīties uz cilvēku kopumā, ir ontoloģiskais personālisms. Šīs pozīcijas domātāji vēlas izvairīties no cilvēka reducēšanas uz fenomenoloģiskiem aspektiem – apziņu, prātu, ciešanām un prieka izjūtu, kā to dara gan Singers, gan Engelhards, gan citu teoriju pārstāvji. Piemēram, ontoloģiskajam personālismam cilvēks pirmām kārtām eksistē, un tikai tad šī eksistence izpaužas dažādos fenomenoloģiskos aspektos – atmiņā, prātā, jūtās un vēlmēs. Cilvēka apziņa nav kaut kas pilnīgi atdalīts no ķermeņa, bet tā arī nav visā pilnībā reducēta uz ķermeni. Apziņu nav iespējams objektivizēt, jo tā ir cilvēka transcendence, intencionāla atvērtība uz lietām un pasauli, pateicoties ķermenim. Subjektīvā garīgā pieredze un ķermeņa pieredze veido vienu veselu un nedalāmu pieredzi.

Ontoloģiskais personālisms pirmām kārtām vēlas atrast to, kas ir esenciāls (būtisks) personas identitātei, un tikai pēc tam, kā tā izpaužas. Pat, ja šajā virzienā domājošie piešķir lielu nozīmi signa personae (personas pazīmēm – prātam, apziņai, intencionālai atvērtībai u. c.), tā neuzskata, ka ir iespējams, balstoties uz fenomenoloģiskiem aspektiem, definēt personas identitāti, it īpaši tā saucamajos robežgadījumos, kāda, piemēram, ir koma.

Iepriekšējās teorijās, kuras apskatījām, atšķirības tiek reducētas graduāli, tāpēc ir neiespējami viennozīmīgi pateikt, kas ir persona un kas nav, līdz ar to lēmums tiek pieņemts pēc pašizvēles un būs mainīgs. Pārpratums izriet no fakta, ka tiek identificēts būtības/esamības līmenis ar rīcības līmeni. Tas nozīmē, ka to, kas ir būtisks, noteiks pēc dažādu teoriju, skolu nostājas. Ja tiek sajaukti līmeņi starp esamību/būtību un tās funkcijām, tad subjekts tiks interpretēts nevis pēc primārā esamības fakta, kas tikai sekundāri izpaužas darbībā, bet gan pēc tā funkcionalitātes un darbības.

Ontoloģiskā filozofija akcentē to, ka darbības līmenis ir atkarīgs no esamības līmeņa, tādējādi, lai analizētu pirmo, ir jābalstās uz otro. Šis primārais esamības akts ir pamatā personas identitātei, kuras noteikšana funkcionālistu teorijām sagādā vislielākās grūtības tieši tāpēc, ka, nebalstot to esamībā, bet izpausmes formās, tā ir mainīga un nepastāvīga.

Meklējot to, kas ir esenciāls, lai determinētu personu, kā arī jebkuru citu būtni, ir jāmeklē, kādas ir tās esenciālās īpašības: vai nu es esmu es, vai arī es neesmu es, bet es neesmu vairāk vai mazāk es. Bērns vai nu ir tavs bērns, vai nav tavs bērns. Būtu absurdi teikt, ka viņš ir mazliet tavs bērns.

Īpašības un funkcijas var augt, mazināties, pazust, un tāpēc tās nav esenciālas. Piemēram, attiecībā uz dzirdes, redzes vai apziņas pazaudēšanu tiek pieļautas gradācijas. Viena persona nav mazāk persona tāpēc, ka tā ir neredzīga. Tas viss ļauj teikt, ka “indivīds” ir persona, neraugoties uz to, ka kādreiz ir neapziņas stāvoklī vai nav spējīgs stāties attiecībās ar pasauli un citiem.

Visu šo neskaidrību dēļ daži autori uzskata, ka labāk būtu atteikties no termina “persona” un atgriezties pie filozofiskās kategorijas “cilvēks”, ka ļautu izvairīties no pārpratumiem.

Vai mūsdienu cilvēkam, kas domā par sevi pašu, būtu jālieto termins “persona”? Un vai termins “cilvēks” ir pietiekami izsmeļošs, lai pašreizējā situācijā runātu par būtni, kas ir kaut kas vairāk (trascende) nekā tās materiālais vai psiholoģiskais aspekts? Mūsdienu filozofiju vēl joprojām iespaido Dekarta duālisms, kas atdala ķermeni (res extensa) un dvēseli (res cogitans, kuru identificē ar apziņu, apziņu savukārt ar smadzeņu darbību).

Manuprāt, ontoloģiskajai pieejai vajadzētu integrēt un pārdomāt arī tā saucamos fenomenoloģiskos aspektus (ķermeņa, psiholoģisko, apziņas) un to saistību ar esenciāliem aspektiem. Vēloties definēt personu, būtu nepieciešams integrēt visus cilvēka aspektus. Izdalot tikai somatisko kritēriju, mēs riskējam zaudēt saistību ar psiholoģisko un garīgo; psiholoģiskais kritērijs atsakās no saistības ar miesīgo un izšķīst iracionālās teorijās, bet ontoloģiskā pozīcija, vēloties glābt ontoloģisko personas dimensiju, bet neintegrējot tā saucamos neesenciālos aspektus, riskē neatbildēt uz mūsdienu problēmām.

9. Cilvēks – “persona” vai numurs?

Mūsdienu laikmets, ko iespaidojusi modernā domāšana, ir atdalījis jēdzienu “indivīds” (cilvēks kā anonīms numurs) no jēdziena “persona” ar visām no tā izrietošām problēmām attiecībā uz tā lietošanu bioētikā.

Jevdokimovs[12], ievērojamais pagājušā gadsimta sākuma krievu filosofs, viens no pirmajiem personālistiem, raksta: “Attiecības starp indivīdiem un personāžiem notiek uz zemākā līmeņa, uz pilnīgi virspusējā un gandrīz anonīmā. Pretēji attiecības starp personām notiek intersubjektīvā līmenī, kurā katrs “viņš” var kļūt par “tu”, kas tādējādi dāvā visu vienas satikšanās bagātību un dziļu vienotību.” Pēc Jevdokimova domām, personas dimensija brīdī, kad tā pazaudē saistību ar reliģisko vai dievišķo dimensiju, ir neizbēgami vājināta.

Arī itāliešu izcelsmes autors Ignasio Sanna (1942), kurš pēta moderno un postmoderno antropoloģiju, apgalvo, ka, reducējot cilvēku no Dieva radības uz cilvēcisku būtni, cilvēks vairs nav Dieva personīgs sarunbiedrs un kļūst par numuru, kā tāds, kurš ir ieslodzīto nometnē, kā cietumnieks, fabrikas strādnieks, pacients klīnikā; kļūst “viens” un nedrošs pēcmodernā sabiedrībā, jo ir salauzis attiecības ar Dievu un palicis viens ar savu cilvēcību, pazaudējis savu transcendentālo enkuru, eksperimentē ar savas identitātes un apkārtesošās realitātes mazsvarīgumu. Viņš ir kā klaidonis, kas šķērso tuksnesi un pazīst tikai savu paša pēdu nospiedumus, kurus vējš nodzēš tajā pašā brīdī, kurā viņš iet. Ja Dievs vairs netiek uztverts kā persona, bet kā izplūdusi dievība, arī cilvēks, kurš no Dieva ir saņēmis savu personas būtību, vairs netiks uztverts kā persona, bet kā izplūdusi realitāte. Šajā perspektīvā redzam, kā kristīgās domāšanas ontoloģiskā un eksistenciālā pamata zaudēšana noved pie tā, ka cilvēks tiek aizvietots ar neitrālu antropoloģisku lauku, kurā viņš kļūst par vienkāršu cilvēku dzimtas locekli, kurš var tikt upurēts tāpēc, ka viņa neaizvietojamība ir relativizēta ne tikai teorētiskā līmenī, kā tas ir, kad tiek runāts par cilvēku kā par indivīdu, bet arī praktiskā līmenī, kad zinātnes brīvības vai autodeterminācijas (pašnoteikšanās) vārdā tiek nolemts patvaļīgi iznīcināt dažus indivīdus, pat ja tiek atzīts, ka tie ir dzīvas būtnes. Klonēšanas jautājums vai mākslīgajā apaugļošanā pārpalikušo embriju lietošana, vai orgānu pārstādīšana no veģetatīvā stāvokļa slimniekiem ir tikai daži piemēri, kas konkrēti parāda šīs koncepcijas sekas bioētikā.

Cilvēka reducēšana no Dieva radības uz vienkāršu homo sapiens pārstāvi ne tikai ir atrāvusi cilvēku no Dieva, bet arī cilvēku no pasaules, padarot to par vienu no neskaitāmām dzīvnieku sugām.

Modernais cilvēks vairs netiek uzskatīts par racionālu un vienlaikus arī garīgu personu, bet gan par dzīvu būtni, kurai ir apziņa un kādā mērā tai ir apziņa. Cilvēks ir kļuvis par bioloģisku subjektu, kurš vairs nav unikāls, vienreizīgs, neaizstājams un neaizskarams, kura cilvēcība ir pārāka par jebkuru citu dzīvības formu, bet gan būtne, ar kuru var manipulēt, ar kuru var eksperimentēt. Postmodernajam cilvēkam viņa personas identitāte ir vājināta un ir pazaudējusi savu vienreizību. Viņš var tikt izjaukts un no jauna samontēts pēc ideoloģiskā teātra patikas un pieņemt formu vai izskatu, kas ilgst tikai vienu zinātnisko sezonu. Varētu teikt, ka pirmā zinātniskā un tehnoloģiskā mūsu modernā laika revolūcija izmainīja cilvēka apkārtesošo vidi, bet bioētiskā revolūcija atver iespējas mainīt pašu cilvēka dabu.

Viens no iemesliem, kāpēc esam pazaudējuši kopskatu uz cilvēku visās tā dimensijās, ir saistīts ar zinātnisko epistemoloģiju, kas ir novedusi līdz fragmentētam skatījumam uz cilvēku. Cilvēks vairs neredz kopumā un totalitātē, bet katra zinātne to redz pēc sava ierobežotā epistemoloģiskā horizonta. Psiholoģijas skatījumā visa cilvēka dzīve ir reakcija uz psiholoģiskiem stimuliem; neiroloģijas skatījumā cilvēka garīgā darbība atbilst precīzu šūnu darbībai, un tām ir precīzs bioloģiskais novietojums smadzenēs; komunikāciju teorijas skatījumā starpcilvēku attiecības ir balstītas tikai un vienīgi uz racionāliem argumentiem. Visas šīs zinātnes savstarpēji praktiski nekomunicē, katra iet savu ceļu un nevis cenšas saprast cilvēku kā “cilvēku”, bet gan to apraksta kā sociālu cilvēku, psiholoģisku cilvēku, neiroloģisku cilvēku, uzskatot, ka pašas apraksts ir vispatiesākais un vispilnīgākais.

Manuprāt, cilvēka vienreizības pazaudēšana līdz pat līmenim, kad varam runāt par nepersonalitāti, liek pārdomāt arī kristīgās tradīcijas skatījumu, kas bijis kristīgās Eiropas kultūras pamatā un kas gadsimtu gaitā ir balstījis cilvēka cieņas neaizskaramību viņa līdzībā ar Dievu. Arī Itālijā pazīstamais “Laju bioētikas manifests” atzīst teoloģiskās pieejas nozīmi bioētikā, un teorētiski tam būtu arī jāatzīst dzīves neaizskaramības princips kā viens no bioētikas pamatprincipiem. Jebkurā gadījumā teoloģiskā perspektīva var tikai bagātināt antropoloģijas jautājumu bioētikā.

10. Persona kā fiziski un garīga neaizstājama, unikāla būtne

Kristietība un teoloģiskās pārdomas par cilvēku bāzējas ebrejisma antropoloģijā, kuras pamatā ir vienojošs kopskats uz cilvēku. Vecajā Derībā, lai runātu par cilvēku, atrodam trīs aramiešu terminus: basâr, kas ir “miesa” (grieķiski sàrx, grieķu LXX tulkojumā), nefes, kas nozīmē “dvēsele” (grieķiski psyché), un rûah, “gars” (grieķiski pneûma). Termini sàrx, psyché un pneûma nenozīmē tikai cilvēka daļas, bet visu cilvēku kopumā. Sàrx (miesa) norāda uz cilvēka trauslumu vai asinsradniecību; psyché nenozīmē dvēseli kā pretstatu ķermenim, bet dzīvības elpu, dzīvību, dzīvu būtni, individuālu vitalitāti; pneûma, kas nozīmē elpu vai vēja plūsmu, norāda uz cilvēka saistību ar Dievu. Varētu teikt, ka cilvēks ir miesa un dvēsele un saņem garu. Zināmā mērā varam teikt, ka ebreju skatījumā uz cilvēku ir pārsteidzoša harmonija starp dvēseli un miesu, jo, ja dvēsele tiek skatīta kā dzīvības princips, tad ir neiespējami reducēt cilvēku vienā vai otrā virzienā, un tas, kas padara cilvēka esamību vienreizīgu šajā skatījumā, ir tā saistība ar Dievu, kas ir gars.

Jaunās Derības antropoloģija balstās uz Veco Derību, taču jauni aspekti tiek pievienoti, izejot no cilvēka attiecībām ar Kristu. Arī Jaunajā Derībā pneûma (gars) nesakrīt ar psyché (dvēseli), gluži tāpat kā rûah nesakrīt ar nefes.

Gan ebreju, gan kristiešu skatījumā viss cilvēks – ar dvēseli un miesu – ir Dieva attēls, kurā arī miesa vai ķermenis ir jārespektē. Pēc Sannas domām, tieši fakts, ka cilvēks ir Dieva attēls, dotu pamatu universālai patiesībai – ka visi cilvēki ir Dieva attēls – un no tā izrietošai vienlīdzībai un demokrātijai vistiešākajā nozīmē, pamatus cilvēka neaizskaramībai un cieņai. Šī perspektīva paver iespēju bāzēt katra individuāla cilvēka cieņu un dzīves neaizskaramību viņa attiecībās ar Dievu un izslēdz attiecību modeli, kurā cilvēki var savstarpēji nolemt, kurš ir cilvēks persona un kurš nav. Teoloģiskā pieeja norāda uz ontoloģisku cilvēka atkarību no Dieva kā esamības pamata. Cilvēkam, lai saprastu, kas viņš ir, ir vajadzīgs kādas citas būtnes skatījums, un šis cits, kura skatiens nenoniecina un nepazemina cilvēka vērtību, bet piešķir tai visu tās spožumu un neaizstājamo cieņu, nevar būt neviens cits kā Dievs. Cilvēks nav sevis paša attēls, bet kāda Cita, ko viņam nekad neizdosies pilnīgi aptvert vai saprast. Tā kā nav iespējams saprast kopiju bez tās oriģināla, nav iespējams saprast cilvēku bez viņa saistības ar Dievu.

Cilvēkam kā Dieva attēlam ir personāla, sociāla un kosmiska dimensija. Sociālā dimensija jeb cilvēka kā Dieva attēla dimensija akcentē savstarpību (reciprocita), to, kas saista cilvēku ar citiem cilvēkiem, izejot no tā, ka cilvēka cieņa nav atkarīga no citu cilvēku lēmuma, bet no katra cilvēka personīgās un ontoloģiskās saistības ar Dievu. Kosmiskā dimensija uzsver cilvēka atbildību visas esamības priekšā, kas cilvēkam uzticēta un kas nav tikai neizsmeļamu rezervju krātuve, bet dāvana, par kuru cilvēks ir arī atbildīgs. Personālā dimensija akcentē cilvēka brīvību un dod teorētiskos un praktiskos pamatus cilvēka cieņas konceptam, kas ir daudz plašāks nekā racionalitātes princips. Rietumu filozofija un kultūra ir sašaurinājusi cilvēka cieņu tikai uz cilvēka racionalitāti, kas ir nolikta pasaules centrā, patvaļīgi pieņemot, ka tikai racionālais ir cilvēcīgs un universāls, un identificējot racionālo ar Rietumiem. Tas ir veids, kādā Rietumu domāšana ir aizvērusi durvis uz visu Austrumu, trešās un ceturtās pasaules teorētisko bagātību. Taču prāta visvarenības apziņas sagraušana un neizmērojamās neveiksmes politiskajā, sociālajā un morālajā jomā piespiež meklēt citus ceļus, kā aizstāvēt cilvēka cieņu. Cilvēka cieņa ir universālāka kategorija par racionalitāti, jo paliek atvērta vērtībām, kas nav tikai racionālās, ir atvērta dažādām racionalitātēm, kas nav tikai Rietumu filozofijas racionalitāte. Kristīgā ticība savieno cilvēka cieņas jēdzienu ar Dievu, tas ir, transcendentālu jēdzienu, kas ir cilvēku vērtību pamats, bet kas ir pārāks par tām. Tādējādi izprasta cilvēcība ir daudz plašāka par racionalitāti, un kristietība ir nevis racionalitātes, bet cilvēcības pamatā, tāpēc viss, kas ir autentiski cilvēcīgs, ir arī kristīgs, un viss, kas ir kristīgs, ir arī cilvēcīgs.

11. Personas cieņas neaizskaramība bioētikā

Dažādās filozofiskās pieejas, ko iepriekš īsumā analizējām, apdraud tieši cilvēka cilvēcību, padara cilvēku par bioloģisku matēriju, ko var zinātniski, ekonomiski vai utilitāri lietot pēc patikas. Zinātnei, kurai tagad tiek dots uzdevums atrisināt visas cilvēka problēmas, tās zināmā mērā atņemot ticībai un reliģijai, ir ļoti reducēts un ierobežots priekšstats par to, kas ir dzīve. Cilvēks ir reducēts uz primitīvo matēriju. Personas dzīves vienreizība ir izšķaidīta elementārā bioloģiskā dzīvē, cilvēka orgānu kā “detaļu” darbībā, kuras var tikt mainītas, aizvietotas, uzkrātas atkarībā no patikas un nepieciešamības. Cilvēks ir reducēts uz bioloģisku produktu, ar kuru jebkurš var manipulēt un kas vairs nav neaizskarams, kamēr, ja cilvēks ir persona, kurš visdziļākajā būtībā paliek noslēpums savā saistībā ar Dievu, ar Personu, viņš būtu jārespektē viņa transcendencē. Tiem bioētikas piemēriem, kurus mēs pieminējām sākumā, var tikt dota cilvēka cienīga atbilde, bet tikai tad, ja cilvēks no jauna atzīst pats savu neizmērojamo cieņu. Atbilde attiecībā uz orgānu pārstādīšanu, terapeitisku klonēšanu, komas stāvokli vai smadzeņu nāvi būs citādāka, ja tiks balstīta uz cilvēka neatkārtojamo personas cieņu, nekā tad, ja rīkosimies, uzskatot cilvēku par bioloģisku materiālu, kurš lietojams pēc piedāvājuma un pieprasījuma principa.

Ja cilvēks ir tikai numurs, tad sabiedrībā, kurā cilvēka vērtība tiek noteikta pēc viņa funkcijas izpildīšanas spējas, nav nekādu grūtību aizstāt viņu ar kādu citu numuru. Cilvēks, kas ir reducēts uz numuru, nepretojas, nedomā un ir kā zobrats, kas ieņem savu vietu sistēmā. Arī valdīt ir daudz vieglāk, ja cilvēks sevi uzskata par numuru, nevis apzinās savu identitāti un savu cieņu. Jaunā cilvēku – numuru – sistēma riskē ar jaunu totalitārismu.

Sabiedrības un zinātnieku attieksme pret cilvēku jau viņa sākotnējā, embrija stadijā būs noteicoša attieksmei pret bērnu, pieaugušo un sirmgalvi. Balstoties uz zinātnes datiem, zinām – kopš ieņemšanas brīža apmainās sievietes un vīrieša ģenētiskais kods, radot jaunu šūnu ar jaunu ģenētisko kodu, pēc kura jaunā šūna konstanti attīstīsies bez kvalitatīviem lēcieniem. Ja jau pirmajā cilvēka esamības stadijā tas nav nekas vairāk kā bioloģisks materiāls, tad sabiedrības acīs tas nebūs nekas vairāk arī tad, kad būs sasniedzis briedumu.

Ja mēs, izdarot bioētikas izvēles, vadāmies no oportūnisma principa vai izdevīguma, tad sabiedrībai būs jādod priekšroka cilvēkiem, kas ir ražotspējīgi, kas var nodrošināt sabiedrībai labklājību, bet mazāk vērtīgiem cilvēkiem tajā nebūs vietas. Piemēram, vecajiem un slimajiem, kas nevar atļauties ne apkopšanu, ne ārstēšanu, kā atrisinājums tiks piedāvāta eitanāzija.

Ja cilvēks ir tikai numurs, tad nav nekādu morālu problēmu īstenot tā saucamo eigēnismu (buona genesi) jeb cilvēku selekciju, kas savā būtībā ne ar ko neatšķiras no nacistu īstenotā eigēnisma. Kādi būs kritēriji, pēc kuriem mēs izvēlēsimies derīgos embrijus? Kuri no tiem drīkstēs dzīvot, kuri tiks izmantoti eksperimentiem, un kuri vienkārši tiks iznīcināti kā nekam nederīgi? Vai sabiedrība pieļaus piedzimt bērniem ar kādām slimībām, vai arī tas sabiedrībai izmaksās par dārgu, tāpēc ekonomisku apsvērumu dēļ bērni invalīdi tiks izslēgti no tādas selekcijas, un varbūt arī intelektuāli atpalikušiem nebūs vietas sabiedrībā? Un kas būs tā sabiedrība, kas to nolems? Vai varbūt partija, ekonomisti, sociālā sistēma, zinātnieki vai ārsti?

 

Inese Karēle: – Man ir jautājums par embrijiem un par eksperimentu veikšanu ar tiem. Embrijs taču ir nākamais cilvēks. Tātad var teikt, ka mēs iznīcinām paši savu sugu, ka cilvēks iznīcina pats sevi.

Linda Gutpelca: – Jā, tā mēs varētu teikt, skatoties no bioloģiskā viedokļa.

Inese Karēle: – Bet tas, manuprāt, ir ļoti slikti. Tad labāk mēs veicam eksperimentus ar pelēm, ar žurkām, nevis embrijiem. Citādi tiek pazaudēta līdzjūtība, cilvēciskās īpašības.

Linda Gutpelca: – Jā, protams. Tā tas ir. Taču tas ir atkarīgs no likumiem – kopš kura brīža likumi atzīst cilvēku par personu un par tiesību objektu. Ja likumi to atzīst kopš piedzimšanas brīža, tas nozīmē, ka līdz piedzimšanas brīdim viņš nav persona un nav tiesību objekts. Tātad mēs ar viņu drīkstam rīkoties kā ar bioloģisku materiālu.

Inese Karēle: – Bet kāpēc mēs tik ļoti vēršamies pret abortiem?

Linda Gutpelca: – Šie divi jautājumi ir saistīti. Piemēram, Šveicē pirms diviem gadiem pieņēma likumu par abortu legalizāciju līdz divpadsmitajai grūtniecības nedēļai. Pagājušajā gadā diskutēja par staminālo šūnu lietošanu eksperimentiem. Staminālās šūnas – tas ir embrijs pirmajā šūnu stadijā. Taču, ja likums ir pieņemts, ka līdz divpadsmitajai nedēļai drīkst izdarīt abortu, tas nozīmē, ka līdz tam brīdim tam nav personas statusa un tiesību, un šo likumu vairs nevar mainīt, apgalvojot, ka embrijs pirms divpadsmitās nedēļas pēkšņi ir kļuvis cilvēks. Tātad patlaban no legālā viedokļa tas nav cilvēks, un mēs drīkstam ar to eksperimentēt. Ja vienreiz ir pateikts, ka tam nav cilvēktiesību līdz divpadsmitajai nedēļai, tas nozīmē, ka līdz divpadsmitajai nedēļai tas ir bioloģisks materiāls. Mēs vairs nevaram pagriezt likumdošanas mašīnu atpakaļ. Ja vienreiz viens likums jau ir stājies spēkā, tas nozīmē, ka tam ir konsekvences uz citiem, sekojošajiem likumiem.

Dana Vilistere: – Man ir līdzīgs jautājums. Kāpēc, piemēram, ar pelēm eksperimentēt drīkst? Jūs minējāt Singeru, un Singers ir viens no aktīvākajiem dzīvnieku aizstāvjiem. Ja mēs skatāmies plašāk, kur ir tās dzīvības robežas? Kāpēc pele ir sliktāka nekā dzīva būtne? Jo bioētika vispār ietver dzīvnieku problēmu.

Linda Gutpelca: – Jā, bioētika ietver arī dzīvnieku pasauli, arī jautājumus par eksperimentiem ar dzīvniekiem, tāpat ekoloģiskas problēmas. Vai mēs esam tiesīgi eksperimentēt ar dzīvniekiem? Ja dzīvnieki tiktu uzskatīti tādā pašā līmenī kā cilvēki, tad, protams, mēs ne tikai nedrīkstētu eksperimentēt, mums pat būtu jākļūst par veģetāriešiem, jāatsakās no ādas apaviem apģērbiem utt.

Tātad, no vienas puses, ir jāatzīst, ka cilvēka kā personas cieņa ir neaizskarama un dzīvnieku pasaule neatrodas tajā pašā līmenī kā cilvēku pasaule. No otras puses, mēs zinām – lai zinātne attīstītos un spētu glābt cilvēku dzīves un dziedināt viņus, ir nepieciešami pētījumi un eksperimenti ar dzīvām būtnēm.

Taču tas neizslēdz to, ka vajadzētu piemērot ētiskus principus. Piemēram, izvairīties no nevajadzīgām ciešanām, arī eksperimentējot respektēt jebkuru dzīvnieku kā dzīvu būtni, nevis lietu.

Pirms sākt ražot kādus kosmētiskus produktus, tiek veikta vesela sērija eksperimentu ar dzīvām būtnēm, lai pārliecinātos, ka produkts neizraisa alerģiju un tam nav citu seku. Bieži vien tas ir kļuvis par birokrātisku procesu, kuram nav nekādas saistības ar patiesām zinātnes interesēm. Mēs varētu uzdot jautājumu, kāda nozīme ir eksperimentēt pūderkrēmu uz suņa purna. Vai alerģijai, ko tas radīs, ir kāda saistība ar alerģiju uz sievietes sejas?

Jautājums nav vienkāršs, jo jebkurā gadījumā ir jāizsver gan intereses cilvēka labā, gan respekts pret jebkuru dzīvu būtni, lai zinātnes pētījumi nekļūtu par vienu no pašapliecināšanās formām.

Anna Karičerta: – Sākumā es gribu izteikt komplimentu par jūsu gadījumiem... Ļoti interesanti bija. Un tagad varbūt kādu mazu provokāciju. Viens gadījums. Sieviete ir stāvoklī. Viņai ir vecmāte, jo nevar dzemdēt bērnus vienkārši mājās, ir jābūt vecmātei, kas uzņemas atbildību par sievieti. Šī vecmāte informē, ka bērniņam ir konstatētas anomālijas, tātad viņš nevar tikt iznēsāts, jo tas apdraud gan bērna, gan pašas mātes dzīvību. Savukārt sieviete pārstāv konkrētu ticību, un līdz ar to viņa iebilst, sakot, ka tas viss ir Dieva rokās. Tātad – kur šajā gadījumā ir mātes atbildība par bērnu un vecmātes (nevis konkrētās, bet vispār) atbildība, kuru viņa negrib uzņemties, tomēr ir spiesta uzņemties. Kā šāds gadījums, jūsuprāt, ir risināms, kam būtu jāpievērš uzmanība?

Linda Gutpelca: – Domāju, ka pirmais mīts, kas jāsagrauj, ir tas, ka zinātne var paredzēt visu – no A līdz Z, ka medicīna ir visvarena, ka medicīna var visu un zina visu. Neraugoties uz fantastiskajiem zinātnes sasniegumiem, mēs visi zinām, ka ir nedziedināmas slimības, piemēram, audzēji un HIV, ka ir vīrusi, kurus mēs nepazīstam un nevaram dziedināt. Reizēm pat visvienkāršākajām galvassāpēm nav iespējams atrast cēloni.

Šajā gadsimtā mēs arvien vairāk saskaramies arī ar zinātnes ierobežotību. Neraugoties uz panākumiem, mums ir jāatzīst, ka zinātne nevar atbildēt uz visiem jautājumiem attiecībā uz cilvēku.

Piemēram, konkrētajā gadījumā vai konkrētajos gadījumos, kad kāda sieviete ir stāvoklī un ir risks, ka bērns būs deformēts, ārsts lieto zinātniskus kritērijus, lai noteiktu diagnozi. Piemēram, sieviete ir jau zināmā vecumā, ir kādas grūtniecības problēmas vai komplikācijas utt. Lai izvairītos no tā, ka piedzimst deformēts bērns, ārsts teiks: ir 60–70% iespējamība, ka bērnam būs anomālijas. Kas būtu jādara? Ir jārekomendē aborts. Taču tas vēl nenozīmē, ka bērns būs anormāls, jo paliek 30–40% iespēja, ka viņš būs normāls. Šajā gadījumā ārsts būs lietojis zinātnisku metodi, bet tas vēl nenozīmē, ka konkrētajā gadījumā tā tas arī būs, bet tikai to, ka tas ir augsts risks.

Tas ir līdzīgi, kā ar laika prognozi, kad mums saka – ir 50% iespēja, ka rītdien līs.

Jānis Taurens: – Es tieši gribēju salīdzināt medicīnu ar meteoroloģiju.

Anna Karičerta: – Bet ir jomas, kur tiešām... Šis ir gadījums no dzīves – tika konstatēts, ka bērns bija apstājies attīstīties. Viņš pats auga, bet smadzenes neattīstījās.

Linda Gutpelca: – Ancefalo gadījumā, pat ja bērns piedzimst, viņš nomirst drīz pēc tam. Katrā konkrētā gadījumā tā ir personas un ārsta izvēle, ko darīt. Mēs bioētikā varam tikai izvirzīt jautājumus un piedāvāt ētikas principus, pēc kuriem varētu rīkoties.

Artūrs Saburovs: – Ir uzskats, es nesaku, ka tas ir mans, bet jūs varētu komentēt. Daba iznīcina vājāko. Kas ir vājāks, tas ir iznīcināms, tas ir likvidējams, apēdams, nobeidzams, izgrūžams no ligzdas un tamlīdzīgi. Bet cilvēks ir tik humāns un tik augstu attīstīta būtne, ka viņš visus kā vienu – visus slimos, šķībos, greizos... Visi ir cilvēki, un viņi visi ir kaut kādā veidā glābjami, līdz pēdējam. Tas it kā sabojājot genofondu, cilvēki kļūstot arvien slimāki; genoms cilvēkā kļūst ļoti nekvalitatīvs. Mēs sevi nododam iznīcībai, ja neiznīcinām kļūdas genomos, kas varbūt būtu jāiznīcina. Varbūt jūs varat komentēt?

Komentārs: – Kļūdas tiek pārmantotas, tās krājas un sabojā cilvēka materiālu.

Aleks Knoks: – Es varētu iebilst – parasti jau tiem cilvēkiem, kuri piedzimst ar anomālijām, pēcnācēju nav.

Komentārs: – Ir daži, kuriem ir.

Aleks Knoks: – Cik tādu ir?

Linda Gutpelca: – Tas ir tieši tas, ko Hitlers gribēja. Hitlers gribēja radīt tīru, perfektu āriešu rasi, kurā nav psihiski slimo, kurā nav homoseksuāļu, kurā nav deformētu cilvēku. Radīt tīru, spēcīgu āriešu rasi. Vēsturē ir bijusi eigenētika – spēcīgāko, labāko izlase, un tad ir skaidrs, ka mēs ieejam tādā totalitārisma sistēmā, no kuras atpakaļceļa vairs nav.

Komentārs: – Bet daba to jau sen ir veiksmīgi lietojusi. Interesanti – kur ir tā robeža starp cilvēku un dabu?

Komentārs: – Dabā vide izgrūž, nevis sava suga.

Linda Gutpelca: – Tavam jautājumam pamatā ir Darvina dabīgās atlases evolūcijas teorija, kura uzskata, ka cilvēks ir tikai bioloģiskās evolūcijas rezultāts. Manuprāt, cilvēks nav reducējams uz tā bioloģisko dimensiju, jo cilvēka prāts un cilvēka apziņa, racionalitāte un garīgā dimensija to padara nesalīdzināmi augstāku. Un tas parāda cilvēka lomu pasaulē, kurā cilvēks ir privileģētā stāvoklī, taču tas viņam arī uzliek morālus pienākumus pret pasauli un dabu.

Artūrs Saburovs: – Jūs nepieminējāt dvēseles jautājumu. Vai dvēsele ir galvā, smadzenēs, visā ķermenī, vai tāda vispār ir? Ir uzskats, ka no embrija var izņemt laukā cilmes šūnas, jo tad viņam dvēseles vēl neesot. Bet otrs uzskats ir tāds, ka embrijam dvēsele ir jau tad, kad tikko sāk veidoties pirmās šūnas.

Linda Gutpelca: – Antīkā filozofija, ebreju un kristīgā filozofija uzskata, ka dvēsele nav kaut kas abstrakts, atdalāms no ķermeņa, bet tas ir dzīvības princips, tā ir dzīvības elpa. Un, ja tas ir dzīvības princips, tad tas nav atdalāms, tas caurstrāvo visu – ķermeni, smadzenes, prātu.

Artūrs Saburovs: – Bet vai tam mazajam šūnu pikucītim ir jau dvēsele?

Linda Gutpelca: – Tas ir dzīvs? Vai tās divas šūnas ir dzīvas?

Artūrs Saburovs: – Jā, šūnas ir dzīvas.

Linda Gutpelca: – Tātad tajās jau ir dzīvības princips.

Valērijs Ančevskis: – Man ir jautājums par likumdošanu. Jūs šovakar uzdevāt daudz jautājumu, un es gribētu dzirdēt dažas atbildes uz tiem. Jūsu personīgās atbildes. Piemēram, eitanāzija. Jūs teicāt, ka likumi nav pilnvērtīgi un daudzviet vispār to nav. Kādi būtu jūsu personīgie ieteikumi vai pasaules valdošās domas ieteikumi, kā to varētu limitēt, balstoties uz pašreizējo situāciju? Kā vajadzētu regulēt eitanāziju?

Linda Gutpelca: – Es domāju, ka vishumānākā atbilde cilvēkam, kas ir ciešanās, kas ir pirmsnāves stadijā, ir paliatīvā aprūpe. Tas nozīmē, ka tu pavadi cilvēku līdz nāves brīdim ar pretsāpju līdzekļiem, ar medicīnisko atbalstu, ar to, ka ir kāda klātbūtne, ka ir tuvinieku klātbūtne, ka ir, ja viņš vēlas, garīgs atbalsts. Ka tu dari visu, lai palīdzētu, noņemtu sāpes un padarītu panesamus pēdējos dzīves brīžus. Eitanāzija ir vieglākā, vienkāršākā un lētākā atbilde. Ir pagājuši pieci vai seši gadi, kopš Nīderlandē šis likums ir pieņemts. Kritēriji, lai varētu pieļaut eitanāziju, ir diezgan radikāli. Protams, ka pašam cilvēkam tā ir jāpieprasa, viņam jābūt jau slimības pēdējā stadijā, psiholoģiski veselam, lai viņš par to izlemtu, utt. Taču tagad ir arvien vairāk gadījumu, kad, tuviniekiem redzot otra cilvēka ciešanas, un arī, ja ir jautājums par mantojumu, slimnieks var tikt psiholoģiski ietekmēts. Tā no tiesībām uz eitanāziju ceļš ir atvērts uz pienākumu uz eitanāziju: tas ir tavs pienākums, tu atvieglosi savas ciešanas, mūsu ciešanas un dzīves ikdienu. Protams, arī ekonomiskais faktors nav mazsvarīgs. Ilgi uzturēt slimnieku – tas maksā. Gan valstij, gan sociālajai sistēmai, gan tuviniekiem.

Eitanāzijas legalizācija var kļūt gan par psiholoģisku, gan ekonomisku spiedienu uz slimnieku. Ja sākumā likums tiek pieņemts, lai atrisinātu kādu dramatisku situāciju, tad ir risks, ka no tiesībām uz eitanāziju pāriet uz pienākumu uz eitanāziju.

Valērijs Ančevskis: – Tas nozīmē, ka jūs principā esat pret eitanāziju.

Linda Gutpelca: – Jā.

Andra Neiburga: – Es varu ieteikt izlasīt Makjūena romānu “Amsterdama”, kas iznākusi arī latviski. Tāda plāna grāmatiņa, kas arī stāsta par eitanāziju, par diviem draugiem, kuri smalkā veidā viens otru eitanazē Amsterdamā. Ļoti jauka, uz paradoksiem balstīta, bet dod labu iemeslu padomāt par šo problēmu.

Gustavs Strenga: – Tā kā jūs zināt Šveices situāciju, tad kādi tur ir galvenie argumenti tai grupai, kas ir par eitanāziju, un tai grupai, kas ir pret to? Mani interesē, kāda ir politiskā atbildība un kāda ir to politisko vai reliģisko grupu motivācija, kā dēļ viņi pieprasa eitanāzijas legalizāciju vai, gluži otrādi, cīnās pret to.

Linda Gutpelca: – Pirmām kārtām sociālajai sistēmai un veselības apdrošināšanas firmām ļoti dārgi maksā ilgstoši uzturēt un ārstēt smagi slimos, veģetatīvā stāvoklī vai komā esošos slimniekus. Arī veco ļaužu mītnes Šveicē ir pārpildītas, un tikai reta ģimene uztur mājās savus tuviniekus līdz pat nāvei. Arī ģimenei no ekonomiskā viedokļa tas ir ļoti dārgi. Mēs varam iedomāties, ka eitanāzija varētu būt kā atrisinājums un atvieglinājums gan vieniem, gan otriem.

No cilvēcīgās puses, pēcmodernā sabiedrībā ir grūti vai neiespējami runāt par dzīves jēgu. Reliģiskais dzīves aspekts ir kļuvis ļoti relatīvs. Tas savukārt nozīmē, ka vairs nav iespējams piešķirt nekādu jēgu ciešanām. Es dzīvoju, lai baudītu. Ja es nespēju baudīt, tad vairs negribu dzīvot. Taču reti kurš dzīvo, tikai lai baudītu, un bieži vien tās baudas ir daudz mazāk nekā ciešanu. Vienīgā izeja, lai man nākotnē nebūtu jācieš, šķiet eitanāzija: ja man ir jācieš, tad labāk uzreiz nomirt. Tas nozīmē, ka sabiedrībā, kurā galvenā vērtība ir dzīves baudīšana un autonomija, no psiholoģiskā viedokļa ir grūti runāt par ciešanu un dzīves jēgu.

Patiesībā visi tie, kas pārstāv reliģisko skatījumu – ebreji, kristieši (gan katoļi, gan protestanti), arī musulmaņi un Austrumu reliģijas –, ir pret eitanāziju. Pret aktīvo eitanāziju (es par to runāju iepriekš). Taču tas ir arī tāpēc, ka ir spēja piešķirt jēgu dzīvei un ir spēja piešķirt jēgu arī ciešanām. Tas nozīmē, ka cilvēks, kurš ir ticīgs, kurš ir kristietis vai musulmanis, vai budists, ir spējīgs atrast jēgu ciešanām. Ciešanas nav vairs bezjēdzīgas.[13] Līdz ar to arī atbilde uz tām būs citādāka. Jo jebkurā reliģijā fakts, ka Dievs tev ir devis dzīvību, nozīmē, ka tu neesi savas dzīves saimnieks. Ja tu neesi savas dzīves saimnieks, tad tev nav tiesību savu dzīvi iznīcināt, jo tai ir jēga Dieva acīs, kuru patlaban tu varbūt nesaproti. No garīgā viedokļa, pavadot pēdējos gadus vientulībā vai ciešanās, cilvēks tieši tad garīgi sāk nobriest. Ja visu dzīvi cilvēks pavada skrienot, baudot dzīvi un mēģinot sevi realizēt, realizēt sevi lietās – es būšu laimīgs tad, kad man būs māja, mašīna, sieva, trīs bērni, jahta, perfekts darbs utt. –, tad tas nozīmē, ka bieži vien jaunība paiet, skrienot pakaļ ilūzijai par sevis realizāciju. Vecumā vai arī ciešanu brīdī cilvēks nonāk pie eksistenciāliem jautājumiem. Kas es esmu? No kurienes es nāku? Kāpēc es dzīvoju? Uz kurieni es eju? Kas var man atbildēt? Vai man atbildēs mana ideoloģija, vai man atbildēs mana partija, mani biedri... Kas var man atbildēt? Tieši tajos brīžos notiek garīga nobriešana. Tāpēc no reliģiju viedokļa arī vecumdienas, arī ciešanas un slimība bieži vien ir tas, kas cilvēku aizved līdz dziļākajai būtībai.

Tas jau bija mazliet teoloģiskā virzienā.

Renāte Bērziņa: – Man ir jautājums par farmācijas firmām. Vai nav kaut kāda pretruna, ka tās ir ieinteresētas izdarīt eitanāziju, jo tām tīri ideoloģiski vajadzētu palīdzēt ārstēt, un tās no tā arī gūst finansiālus ienākumus. Kā ir ar to?

Linda Gutpelca: – Varbūt ne tieši eitanāzijā farmācijas firmas varētu būt ieinteresētas, taču tās ir ieinteresētas no tā izrietošajās konsekvencēs: vai mēs izturamies pret cilvēku kā tikai pret numuru vai lietu. Ja tā, tad arī ar nākamajiem likumiem būs vienkāršāk. Šogad nobalsosim par eitanāziju. Nākamajā gadā būs jautājums, piemēram, kādos gadījumos un pēc kādiem kritērijiem mēs varam eksperimentēt ar cilvēkiem. Piemēram, medikamentu izstrādē. Jebkuram medikamentam, kas tiek ražots, ir jābūt pārbaudītam uz cilvēkiem. Uz ko mēs drīkstam pārbaudīt šos medikamentus? Uz bērniem, uz mentāli atpalikušajiem, uz vecajiem, uz nāvi slimajiem utt. Ja sabiedrībā valda viedoklis, ka vecs cilvēks ir par nastu, ka no viņa ir jāatbrīvojas, ka nav nekas nelegāls izdarīt abortu līdz divpadsmitajai nedēļai, ka līdz divpadsmitajai nedēļai embrijs nav persona, tas nozīmē, ka mēs embriju drīkstam lietot eksperimentiem. Tas nozīmē, ka sabiedrībā cilvēks vairs nav svarīgs. Tātad nākamos lēmumus jau ietekmēs iepriekšējie. Tad kāpēc es nedrīkstētu eksperimentēt, piemēram, ar mentāli atpalikušu bērnu, ja es drīkstu eksperimentēt ar embriju un drīkstu atteikties no veca cilvēka. Tā ir kā ķēdes sistēma.

Ieva Lauriņa: – Kā tas ir izveidojies, ka tieši Šveicē, Nīderlandē un Beļģijā ir likums, piemēram, par eitanāziju?

Linda Gutpelca: – Es domāju, ka tas ir saistīts ar liberālās sistēmas iespaidu šajās valstīs (Šveicē nav likuma par eitanāziju). Liberālisms ir ideoloģija un politisks skatījums, kurā galvenā vērtība ir brīvība (latīniski libertas – no kurienes arī vārds “liberālisms”) un kas ir pret jebkura veida brīvības ierobežošanu (gan reliģiskajā, gan politiskajā, gan ekonomiskajā jomā). Mūsdienās liberālisma virziens ir neapšaubāmā saistībā ar ekonomiku un visām konsekvencēm, kas no tā izriet.

Diskusijās pret to parasti vēršas kristīgās ticības pārstāvji, kuriem tiek pārmesta cilvēka vai sievietes tiesību ierobežošana, piemēram, attiecībā uz abortiem. Taču jautājums par abortiem nav jautājums tikai par abortiem, bet gan par cilvēka dzīves un cieņas aizstāvēšanu no ieņemšanas brīža līdz nāvei. Ja mēs apgalvojam, ka vienā dzīves brīdī vai kondīcijā cilvēks nav cilvēks, tad to pašu mēs varēsim apgalvot arī citā brīdī un ar citiem noteikumiem.

Liberālā politiskā vidē galvenā vērtība ir brīvība, mēs varam vienkārši uzdot jautājumu, kam ir augstāka vērtība: cilvēka brīvībai zinātnē vai cilvēka neaizskaramajai cieņai, pat ja tikai embrija pirmajā attīstības stadijā?

ASV ir veikta pirmā cilvēka klonēšana līdz 18 šūnu stadijai. Cilvēka ģenētiskais kods tika ielikts govs olšūnā, lai redzētu, vai tas var attīstīties. Taču kādas tam varētu būt sekas nākotnē? Ja mēs apgalvojam, ka sešu šūnu stadijā embrijs nav cilvēks, tad mēs varam turpināt eksperimentus, līdz būsim spējīgi radīt cilvēku – mērkaķi?

Anda Ancāne: – Kāpēc viņi izvēlējās tieši govs olšūnu?

Linda Gutpelca: – Tas ir jājautā zinātniekiem, kuri to darīja.

Anda Ancāne: – Kāpēc ne cilvēka olšūnu?

Linda Gutpelca: – Mērķis bija pārliecināties, ka klons ir spējīgs attīstīties.

Anda Ancāne: – Bet uz cilvēku jau nedrīkst.

Artūrs Saburovs: – Par Dolliju runājot – es dzirdēju, ka viņa paātrināti noveco un ka kaut kas ar viņu nav kārtībā. It kā ģenētiskais materiāls ir labs, bet...

Komentārs: – Viņa ir mirusi!

Artūrs Saburovs: – Es nezinu, vai viņa ir mirusi, bet tas, ka viņai kaut kas nav īsti kārtībā, ir skaidrs. Arī attiecībā uz cilvēka klonēšanu – it kā ģenētiskā kopija skaidra, bet vai nevarētu sākties kādas problēmas?

Linda Gutpelca: – Protams, ka var būt problēmas. Un to var būt daudz. Ir jautājums: vai mēs esam tiesiski eksperimentēt, kamēr mums izdosies radīt klonus? Vai arī ražosim monstrus?

Anda Ancāne: – Kāda ir jūsu attieksme pret orgānu klonēšanu?

Linda Gutpelca: – Tagad bieži runā par terapeitisko klonēšanu, tas nozīmē radīt klonu, kura orgānus varētu lietot “oriģināla” ārstēšanai. Kārdinājums būtu mēģināt radīt cilvēka orgānus bez cilvēka. Taču arī tas ir jautājums, cik tālu zinātne drīkst iejaukties cilvēka pamatesamībā.

Anda Ancāne: – Bet par tiem orgāniem, kurus audzē burkās? Tās visas ausis utt.

Linda Gutpelca: – Nu tas jau nāk no zinātniskās fantastikas.

Anda Ancāne: – Nē, man skolā rādīja grāmatu par to, ka ausis audzē. Medicīniskiem nolūkiem. Ieliek kādu skrimsli un ataudzē.

Linda Gutpelca: – Jautājums ir tāds: cik tālu mums ir tiesības manipulēt ar cilvēka ģenētisko materiālu, to nepazemojot. Ja zinātnei būtu iespējams radīt zirgu ar cilvēka inteliģenci vai cilvēka smadzenēm – tad kas tas būtu? Cilvēks vai zirgs? Manuprāt, mēs spēlējamies ar uguni, un risks nav mazsvarīgs.

Anda Ancāne: – Bet ja tas notiek medicīnas vārdā?

Linda Gutpelca: – Ja tu būtu neglābjami slima un vienīgā dziedināšanas iespēja būtu radīt tev ģenētiski identisku bērnu, kura orgānus varētu lietot pārstādīšanai. Taču šis bērns arī būtu cilvēks ar visām no tā izrietošām tiesībām uz dzīvi. Vai arī mēs veidojam divu kastu sabiedrību: cilvēki ar tiesībām un cilvēki bez tiesībām, kā orgānu bankas, kas, manuprāt, ir vēl bīstamāk par jebkura veida verdzību.

Artūrs Saburovs: – Bet vēl ir gadījumi, kad bērns piedzimst bez imunitātes. Tie ir reāli gadījumi, par kuriem es esmu lasījis. Un tad viņiem – es nezinu smalki, kā tas viss notiek – izdala cilmes šūnas, kuras tiek iespricētas un kuras atjauno imunitāti. Būtībā tās arī ir embrija šūnas, kas tiek spricētas.

Linda Gutpelca: – Tu droši vien domā staminālās šūnas, kuras varētu būt gan no embrija, gan no nabas saites. Daži zinātnieki uzskata, ka embrija staminālās šūnas nav tik nobriedušas un tik kvalitatīvas un no tām nevar gaidīt īpašus zinātniskus panākumus kā no nabas saites staminālajām šūnām. Tā ka patlaban eksperimenti notiek šajos divos virzienos.

Artūrs Saburovs: – Vēl ir tāds uzskats, ka katra šūna ir potenciāls cilvēka embrijs, no kā var veidot kaut kādu materiālu. Paņem matu, dabū DNS un tik veido. Ironizējot – mazgājot rokas, noskalojam simtiem tūkstošu embriju. Tā ir ironizēšana, lai attaisnotu tiesības izmantot embrionālās šūnas.

Linda Gutpelca: – Lai būtu embrijs, ir jāapvienojas diviem ģenētiskiem kodiem.

Artūrs Saburovs: – Bet būtībā taisa tos embrijus bez tās otras puses, vai ne?

Linda Gutpelca: – Klonēšana ir kāda ģenētiskā koda, kurā ir notikusi divu ģenētisko kodu saplūšana, “kopēšana”.

Viesturs Vēveris: – Es nedaudz mainīšu tēmu. Jūs runājāt par bioētikas komisijām slimnīcās. Kāda ir šo komisiju vieta medicīnas sistēmā, kāda ir bioētikas vēsture, loma un ietekme?

Linda Gutpelca: – Medicīnai attīstoties, arvien vairāk rodas ētiskas problēmas medicīnas jomā saistībā ar praktiskiem un konkrētiem jautājumiem. Lai uz to reaģētu, slimnīcās tiek izveidotas ētikas vai bioētikas komisijas. Piemēram, vai slimnīcā drīkst atļaut meklēt “klientus” asistētās pašnāvības izdarīšanai? Slimnīcas vadība to drīkst pieļaut vai ne? Slimnīcā ir, piemēram, 300 pacientu, un šī organizācija meklē...

Artūrs Saburovs: – Meklē brīvprātīgos.

Linda Gutpelca: – Nevis brīvprātīgos, bet gan biedrus, kas maksās biedra naudu. Jo šai organizācijai tas ir arī ekonomiski interesanti, ja kāds katru gadu maksā biedra naudu līdz sirmam vecumam tikai tādēļ, lai brīdī, kad viņš saslimst un cieš, šī organizācija viņam palīdzētu izdarīt “nesāpīgu” pašnāvību. Manuprāt, pamatā ir bailes no ciešanām un autonomijas zaudēšanas.

Kā slimnīcas vadībai šajā situācijā vajadzētu reaģēt? Ja nav eitanāzijas likuma un sabiedrība aizver acis un neredz neko pretlikumīgu tajā, ja kāds palīdz tev izdarīt pašnāvību. Ikvienam ir tiesības iestāties kādā organizācijā vai arī neiestāties. Taču slimnīcas vadībai būs jāizlemj: vai ir pieļaujams, ka šī organizācija darbojas slimnīcā. Būs jāizlemj konkrētā situācijā – piemēram, vai cilvēku vēl vajag reanimēt vai nevajag. Būs jāizlemj, vai ir ētiski veikt pirkstu nospiedumu pārstādīšanu. Slimnīcās, arvien biežāk rodoties ētiskiem jautājumiem, pieaug nepieciešamība risināt ētiskos jautājumus, kas ir tieši bioētikas komisijas darbs. Arī Eiropas Padome iesaka veidot šīs komisijas gan slimnīcu, gan reģionālos līmeņos, jo šo komisiju darbs kļūst arvien svarīgāks arī internacionālā un leģislatīvā (likumu) līmenī.

Dana Vilistere: – Vai tas nav traģiski? Mums ir visādi ētikas kodeksi, piemēram, skolēna uzvedības kodekss, pārdevēja kodekss, pircēja kodekss, policista kodekss. Bet ko tam cilvēkam nabagam darīt? Viņš, piemēram, pārvietojas no šīs telpas līdz kādam veikalam, un viņam, atrodoties pilsētvidē, ir jāpārkāpj trīs zonas. Ētika izšķīst, kļūst funkcionāla. Bioētika ir praktiski lietojams ētikas atzars, bet nav vairs ētikai tādas vērtības. Ja būtu vispārējs skatījums, kas ir dzīvība, tad nebūtu arī tādu problēmu.

Linda Gutpelca: – Es domāju, ka mēs dzīvojam laikmetā, kurā skepticisma iespaidā cilvēks ir reducēts uz bioloģisku materiālu. Manuprāt, tas ir saistīts arī ar reliģisko uzskatu par cilvēku un dzīvi. Ja cilvēks ir tikai bioloģisks materiāls, ja cilvēks ir tikai viņa smadzenes vai smadzeņu darbība, kā, piemēram, atmiņa, tad mēs nekad nevarēsim atbildēt uz ētikas jautājumiem. Ja mēs aizmirstam, ka cilvēks savā būtībā ir brīvs, un brīvība nav izskaidrojama ar determinismu. Radošs gars – viens no faktoriem, kas parāda, ka cilvēks ir garīga būtne. Ja cilvēks ir garīga būtne, mēs viņu nedrīkstam reducēt uz viņa bioloģisko aspektu. Mums viņš ir jāredz kopumā visos līmeņos – gan bioloģiskajā, gan psiholoģiskajā, gan garīgajā, kā cilvēks ar apziņu un brīvību. Un tad mēs nekad nereducēsim viņu – ne viņa dzīves sākumā, ne vidū, ne beigās, arī tad, ja viņš būs mentāli slims, fiziski slims vai deformēts, vai arī vecs. Ja mēs aizmirstam garīgo dimensiju, ir gandrīz neiespējami “glābt cilvēku no cilvēka paša”.

Artūrs Saburovs: – Tiek izdarīti noziegumi pret cilvēkiem – nolaupa, izķidā un pārdod orgānus, tirgo bērnus vai vervē sievietes. Visā pasaulē ir jāuzmanās, jo tas pazemes tīkls un ļaunums pastāvīgi kaut kur ir. Ir dzirdēts arī, ka Ķīnā dažādi aktīvisti tiek vesti uz koncentrācijas nometnēm un “lietderīgi” izmantoti orgānu pārstādīšanai. Tādējādi tiek likvidēta nevēlama organizācija.

Linda Gutpelca: – Jā, Ķīnas piemērs – tas ir tipiski totalitārā sistēmā, kurā cilvēkam kā personai nav vērtības. Tu drīksti darīt ar to, ko vien gribi. Sabiedrībai ir par dārgu uzturēt vecus cilvēkus, mēs viņus likvidējam! Sabiedrībai ir par smagu uzturēt cilvēkus, kas ir ilgstoši slimi, mēs viņus likvidējam! Sabiedrībai ir par smagu un apkaunojošu (kā nacionālsociālisma laikā Vācijā) uzturēt psihiski slimus, likvidējam! Jo, ja tu neaizstāvi katru cilvēku, ja visi cilvēki nav personas un cilvēku tiesību objekti...

Jānis Taurens: – Tad nākamajā mirklī tu būsi tajā katalogā.

Linda Gutpelca: – Jā, tieši tā!

Gustavs Strenga: – Kad Latvijā sāksies nopietna diskusija par eitanāziju? Kādi ir priekšnoteikumi, lai sabiedrībā rastos pamats šādai diskusijai? Pirms kāda laika Latvijā bija, manuprāt, mākslīgi radīta diskusija par šo jautājumu, tika izveidota viena organizācija, kura it kā lobē to. Mani interesē, kāds ir jūsu viedoklis, kurā brīdī Latvijā varētu rasties plašāka diskusija par šiem jautājumiem?

Linda Gutpelca: – Eitanāzijas problēma uzplaukst, kad reanimācija un medicīna sasniedz zināmu līmeni.

Gustavs Strenga: – Mēs vēl neesam to līmeni sasnieguši?

Linda Gutpelca: – Man to ir grūti pateikt, jo es nepazīstu tik labi Latvijas situāciju.

Artūrs Saburovs: – Varbūt varētu rasties precedenti? Tāpat kā Ariela Šarona gadījumā, kad sabiedrībā ir pretēji viedokļi – vieni uzskata, ka viņš jau sen būtu “atslēdzams”, bet otri viņu ir aizveduši uz ārstniecības iestādi.

Komentārs: – Neaizmirsīsim, ka tā tomēr ir Izraēla.

Artūrs Saburovs: – Jā, bet varbūt Latvijas gadījumā būs kādi precedenti.

Linda Gutpelca: – Precedenti bieži vien ir mākslīgi radīti, lai izraisītu diskusiju. Taču es domāju, ka šie jautājumi tiks izvirzīti saistībā ar Eiropas Padomes darbu, jo arvien vairāk Eiropas līmenī notiek vienveidīgu likumu radīšana. Mēs redzam, kā Eiropas valstīs tiek pieņemts likums par smēķēšanu publiskās vietās: vispirms – Francijā, tad Itālijā, Šveicē utt. Ar eitanāzijas jautājumu notiek kaut kas līdzīgs. Eiropas Padomes iespaidā arī Latvijā būs jāpievēršas šiem jautājumiem.

Zane Čulkstēna: – Man ir jautājums par bioētikas komisijām. Es zinu, ka jurisprudencē ir tāds “saprātīgā cilvēka” tests, domājot par lietām, kuras nevar regulēt ar likumu pantiem, tas ir tas, ko vajadzētu būt spējīgam pateikt jebkuram saprātīgam cilvēkam. Par bioētikas komisijām domājot – kas ir tie cilvēki, kas tajās darbojas, un kas viņus padara tiesīgākus lemt par šādiem jautājumiem?

Linda Gutpelca: – Bioētika ir interdisciplināra zinātne. Ir svarīga sadarbība starp mediķiem, juristiem, filozofiem, teologiem. Šie jautājumi ir fundamentāli katram cilvēkam. Konkrētā problēma nekad netiek analizēta tikai no viena skatu punkta. Atrisinājums tiek meklēts, savstarpēji sadarbojoties, jo problēmas nav viennozīmīgas. Es varbūt mazliet provocēju, sākumā parādot krīzes situācijas. Bet problēmas ir sarežģītas, un tās nepavisam nav vienkārši atrisināmas. Līdz ar to ir svarīgi, ka notiek diskusija starp dažādu nozaru pārstāvjiem. Tas nenozīmē, ka kāds filozofs nolems, kad kāds cilvēks ir miris, bet tas arī nenozīmē, ka cilvēka nāve ir tikai medicīnisks jautājums, jo tas skar vai skars ikvienu no mums. Arī medicīnai būtu jāpārdomā, kas ir slimnieks, jo kā tā varētu ārstēt to, kas slimniekam kaiš, ja tā nezina, kas slimnieks ir. Tātad arvien vairāk ir jācenšas skatīties uz cilvēku kopumā, visos aspektos.

Anna Karičerta: – Es zinu, ka Zviedrijā ir pieņemts likums par tiesībām uz pilnvērtīgu dzīvi, uz ko balstās arī cilvēki ar īpašām vajadzībām. Arī šajās slimnīcās ir izveidotas komisijas. Jau kopš bērniņa dzimšanas, kad ir šie īpašie gadījumi, ir šīs diskusijas. Ir vairāki ārsti, speciālisti, psihologi. Vai tas ir kaut kas līdzīgs?

Linda Gutpelca: – Jā.

Anna Karičerta: – Otrs jautājums. Tas, protams, nenotiek vienā dienā, un Latvijā ar eitanāziju saistītie jautājumi vēl netiek diskutēti. Bet, teiksim, kaut vai šiem cilvēki ar īpašām vajadzībām. Varbūt jūs zināt – vai ir kaut kādi mēģinājumi kaut ko līdzīgu darīt, pārņemt prakses, varbūt mēģinājums veidot šo bioētikas komisiju?

Linda Gutpelca: – Šeit Latvijā?

Anna Karičerta: – Jā. Jūs teicāt, ka jūs skatījāties par šo vārdu.

Linda Gutpelca: – Jā, es skatījos Eiropas Padomes dokumentos uz bioētikas jautājumiem, un, kad runa bija par Latviju, Latvija vai nu nevarēja atbildēt, vai bija – nē.

Anna Karičerta: – Tas ir tikai tāds komentārs, jo notiek daudz pasākumu saistībā ar šiem jautājumiem.

Linda Gutpelca: – Kā jau teicu, es Latvijas vidi tik labi nepazīstu, lai varētu komentēt šo jautājumu.

Anna Karičerta: – Iespējams, sākotnēji tas ir tāds pakāpenisks posms. Kāda ir, piemēram, šīs bioētikas komisijas veidošanās vēsture citos gadījumos?

Linda Gutpelca: – Piemēram, eitanāzija. Rodas grupējumi, kas ir par eitanāzijas legalizēšanu, un tad, lai tiem atbildētu, rodas tie, kas ir pret. Tad var sākties diskusijas. Slimnīcās bioētikas komisijas tiek radītas tad, kad rodas konkrētas problēmas.

Anna Karičerta: – Formulējums, ka ikvienam ir tiesības uz pilnvērtīgu dzīvi. Vai, jūsuprāt, tā būtu esamība likumu formātā? Cilvēkam ir tiesības dzīvot. Viņam ir savas īpašības, kādas viņas ir – vai kopš dzimšanas vai vēlāk, vienalga. Bet tie apstākļi. Kā, jūsuprāt, to likumā varētu formulēt?

Linda Gutpelca: – Tās ir Universālo cilvēktiesību pirmais pants, formulēts 1948. gadā pēc nacistu noziegumiem.

Dana Vilistere: – Vakar bija diskusija par kultūru. Bija piemērs par Māti Terēzi, ka viņa darīja ļoti labu darbu – savāca pakritušos no ielām un kopa, un atveseļoja. Bet bija arī otrs punkts – indiešu tradīcija paredz izlikt mirēju ārā uz ielas nomirt. Jautājums, kā šīs ekspertu grupas nenonāk pretrunās, jo ir taču arī tradīcija, kultūras viedoklis.

Linda Gutpelca: – Tā ir atšķirība starp Austrumu tradīciju un Rietumu tradīciju. Austrumu tradīcijā un filozofijā cilvēka ķermenis ir maznozīmīgs. Rietumu tradīcijā, kas balstās uz kristietību un ebrejismu, visam cilvēkam – ar ķermeni un garu – ir cieņa un vērtība, kas ir neaizstājama. Tā ir attieksme pret cilvēku jebkurā dzīves brīdī. Pirmās skolas Eiropā radās, pateicoties kristietībai. Tās bija kristīgās katedrāļu skolas. Pirmās slimnīcas radās kā žēlsirdīgo māsu darbības veids. Pirmās universitātes Eiropā dzima, pateicoties kristīgajai baznīcai, kurā sāka studēt filozofiju, teoloģiju un medicīnu. Tas nozīmē, ka mēs nedrīkstam skatīties uz Eiropas kultūru kā uz kaut ko neitrālu, kas radies pēc apgaismības laikmeta, jo Eiropas kultūra ir cieši saistīta ar kristīgo kultūru. Tieši kristīgā kultūra ir devusi pamatus 1948. gada cilvēktiesību formulēšanai – “cilvēks ir neaizskarams”. Tā tas nav Austrumos, piemēram, Ķīnā, ne Āfrikā, ne dažās aborigēnu salās. Šis cilvēka neaizskaramās cieņas fakts izriet no kristietības saistībā ar cilvēku kā Dieva tēlu un ir saistīts ar to, ka Dievs ir kļuvis cilvēks. Kad kristietības pamatvērtības ir tikušas atdalītas no kultūras, izglītības, medicīnas un citām jomām, arī cilvēks pazaudē savu identitāti un cieņu. Un tad, protams, mēs varam vecīšus vest uz mežu ar ragaviņām...

Aleks Knoks: – izpaužas cilvēks kā Dieva līdzība? Definēt tieši to, kas padara cilvēku par līdzību. Un, ja žurka nav tāds, kas līdzīgs Dievam, tad cilvēks ir. Kas ir tas, kas...

Linda Gutpelca: – Pēc tavām domām, kas tas varētu būt?

Aleks Knoks: – Man jau gribētos teikt, ka tam jābūt saistītam ar saprātu, ar to, kas cilvēku acīm redzami atšķir no dzīvniekiem. Ko vēl es padomāju? Jūs teicāt, ka cilvēks ir cilvēks no sākuma līdz beigām. Te pieminēja Aristoteli, un es atcerējos, ka viņam laikam sanāca: cilvēks–bērns neatbilst cilvēka definīcijai. Bērns ir tikai potenciāls cilvēks. Kaut kādā veidā to varbūt varētu saistīt ar to, ka embrijam potenciāli piemīt saprāts, bet, piemēram, piedzimst cilvēks bez smadzenēm, un viņam potenciāli tas saprāts nepiemīt, līdz ar to varētu teikt, ka viņš nemaz nav cilvēks, un viņu drīkst izmantot orgānu ražošanai u. tml. Ja no šā aspekta skata šo problēmu, tad varbūt varētu būt šaurāk un skaidrāk.

Linda Gutpelca: – Aristotelis runā par dažādiem dvēseles līmeņiem: veģetatīvo, dzīvnieku un cilvēku dvēseli.

Aleks Knoks: – Es nevis par cilvēka dvēseli, bet par Aristoteļa cilvēka definīciju. Viņam cilvēks ir politisks dzīvnieks, bet bērns nevar būt politisks. Vienlaikus viņš potenciāli ir cilvēks, jo pēc pāris gadiem, kad viņam būs noformējies raksturs, viņš arī būs pilnvērtīgs cilvēks.

Dana Vilistere: – Iespējams, ka tā trešā augstākā nevar būt cilvēka dvēsele. Tas ir tas saprāts, tas racionālais, jo Aristotelis uzsver, kā Aleks teica, ka visi cilvēki nav tādi īsti cilvēki. Jo ir jānodala mēs kā dzīvnieks un tas, kurā brīdī sākas cilvēks. Tā ir diezgan komplicēta pāreja. Tas nav pašsaprotami, ka es uzreiz esmu cilvēks tāpēc, ka man ir tāds izskats.

Linda Gutpelca: – Es vēlējos parādīt, ka cilvēks nav tikai bioloģiska, tikai psiholoģiska būtne, kuras darbība izpaužas prāta darbībā, atmiņā, racionalitātē vai politiskā aspektā, bet tai ir arī garīgā un eksistenciālā dimensija. No bioloģiskā viedokļa tikai no divu ģenētisko kodu un šūnu apvienošanās nenotiek kvalitatīvi lēcieni cilvēka attīstībā. Tas nozīmē, ka jebkuras robežas noteikšana starp embriju kā vēl-ne-cilvēku un embriju–cilvēku no bioloģiskā aspekta nav iespējama.

No psiholoģiskā viedokļa, ja mēs uzskatām par cilvēku tikai to, kuram ir prāta apziņa, atmiņa u. tml., cilvēks miegā, komā vai ar anamnēzi nebūs vairs cilvēks.

Bet vissvarīgākais, manuprāt, ir apgalvot, ka cilvēks ir viss iepriekš teiktais, arī viņa garīgā dimensija un eksistenciālais aspekts.

Arī Aristotelim cilvēks ir garīga substance, un tas nozīmē – gan būtība, gan esamība. To mums nevajadzētu atdalīt: prāts ir esenciāla cilvēka eksistences izpausme. Un, ja tas nav atdalāms, tas nozīmē: pat ja viņam nav prāta spēju vai tās ir limitētas vai potenciālas (kā tas ir embrijam), no eksistenciālā viedokļa viņš jau ir cilvēks.

Aleks Knoks: – Piemēram, kāpēc nedrīkst ar embriju eksperimentēt? Tāpēc, ka viņam potenciāli piemīt saprāts, bet bērnam, kurš ir piedzimis bez smadzenēm, tā saprāta nav un nekad nebūs.

Linda Gutpelca: – Tas ir tāpēc, ka tu liec uzsvaru tikai uz vienu cilvēka aspektu –saprātu.

Komentārs: – Jautājums ir jārisina... Manuprāt, neviens politiķis negribēs būt pirmais, kurš pateiks tā vai šitā. Būs ļoti grūti kādam konkrētam cilvēkam kā politiķim to izvērtēt un beigās parakstīties zem tā lēmuma.

Linda Gutpelca: – Ja mēs esam demokrātiskā sistēmā, tad svarīgus jautājumus nevajadzētu izlemt vienam politiķim. Savukārt demokrātiska sistēma funkcionē tad, kad tauta ir izglītota. Un, kā Aristotelis saka, demokrātija ir labākā no sliktākajām politiskajām sistēmām, un tā var funkcionēt tikai tad, ja tauta ir izglītota.

Anna Karičerta: – Bet tas arī tīri praktiski nav iespējams, salīdzinot ar to slimnīcu piemēru. Kad slimnīca būs izaugusi līdz tam līmenim, tad arī sāks diskutēt. Tāpat arī sabiedrība. Kad mēs būsim izauguši līdz tam līmenim – piemēram, ja par to skolās sāktu runāt.

Linda Gutpelca: – Man nav šaubu, ka par to sabiedrība sāks runāt. Mēs, piemēram, redzam, ka universitātēs – filozofijas, teoloģijas, medicīnas, komunikāciju zinātņu fakultātēs – sāk studēt ne tikai ģenerālo ētiku, bet arī bioētiku. Jo kas būtu žurnālists, kurš nebūtu spējīgs analizēt arī ētikas jautājumus. Kas būtu ārsts, kurš problēmu priekšā neizvirzīs ētiskās problēmas? Dzīve un konkrētā situācija piespiedīs pārdomāt.

Artūrs Saburovs: – Pie kaut kāda secinājuma jau var nonākt, bet vienai daļai tas būs izdevīgi, otrai – ne.

Linda Gutpelca: – Protams. Piemēram, Šveicē notika balsošana par staminālo šūnu (embriju pirmajā stadijā) lietošanu eksperimentiem. Farmācijas firmas bija ļoti ieinteresētas, lai šo likumu pieņemtu. Ja likums nebūtu pieņemts, tad viena daļa laboratoriju būtu jāpārvieto uz Izraēlu, kur šie eksperimenti ir atļauti. No vienas puses, tiek apgalvots, ka zinātne ir brīva, ka tai jādod iespējas atrisināt visas problēmas. Taču, no otras puses, zinātne ir tik ļoti saistīta un atkarīga no ekonomikas, tās interesēm, ka tās priekšā visi morālie argumenti atkāpjas.

Anda Ancāne: – Man ir jautājums par farmācijas firmām. Farmācijas firmas ir ieinteresētas ražot tās zāles, kuras cilvēki lieto ilglaicīgi.

Linda Gutpelca: – Jā, tā tas varētu būt. Piemēram, AIDS problēma. Es nesen iepazinos ar kādu cilvēku, kuram ir HIV. Es pirmo reizi biju saskarē ar HIV vīrusa nēsātāju un, gribot viņu mierināt, teicu – visas farmācijas firmas taču strādā, lai atrastu zāles, un ir tik daudz labdarības organizāciju un pazīstamu cilvēku, kas ir gatavi finansēt šos pētījumus, u. tml. Viņš pasmaidīja un atbildēja – par kādām naudas summām farmācijas firmas būtu gatavas darīt visu, lai neatrisinātu šo problēmu! Ja viens HIV nēsātājs dzīvo 50 gadus, tas nozīmē, ka viņš 50 gadus būs atkarīgs no medicīnas līdzekļiem, ko viņš saņem. Tas nozīmē – 50 gadus viņš maksās par zālēm. Un, ja kādu dienu viņa slimību vai vīrusu varam izārstēt, tie ir kolosāli zaudējumi zāļu ražotājiem.

Anda Ancāne: – Ir arī tāda problēma, ka netiek pietiekamā daudzumā ražotas antibiotikas. Tāpēc, ka tas ir kaut kas tāds, ko cilvēki lieto tikai vienreiz – vai nu viņi nomirst, vai izārstējas. Piemēram, tuberkuloze Latvijā – 10% cilvēku ir rezistenti. Tas ir ļoti daudz. Kā Eiropā tiek risināta šī problēma? Vai valsts kaut ko maksā farmācijas firmām?

Linda Gutpelca: – Tas ir tiesa, ka pirmām kārtām tiek ieguldīts tādā pētniecībā, kas var dot lielāku peļņu un uzreiz. Tas savukārt nozīmē, ka tiek ieguldīts daudz mazāk retu slimību pētniecībā, kā arī, piemēram, zālēs pret bērnu slimībām.

Zane Čulkstēna: – Es kaut kādos brutālos salīdzinājumos sāku domāt. Ja mēs pieņemam eitanāziju kā paātrinātu aiziešanu, tad kā var klasificēt visu veidu kaitniecību sev, kas paātrina aiziešanu, – smēķēšanu, dzeršanu utt.? Vai tas neietilpst tajā pašā kategorijā? Mums nav tiesību smēķēt, dzert, jo tas mūs neizbēgami tuvina nāvei ātrāk, nekā tas būtu bez tā.

Linda Gutpelca: – Jā, es domāju, ka tev ir taisnība. Pirmām kārtām mums vajadzētu sākt cienīt pašiem sevi. Bet tas ir kaut kas cits nekā eitanāzija. Aktīvā eitanāzija – tas nozīmē, ka ārsts vai kāds cits “palīdz nomirt”.

Zane Čulkstēna: – Bet situācijās, kad cilvēki paši aiziet?

Linda Gutpelca: – Tā ir pašnāvība.

Zane Čulkstēna: – Ja tu nevari pats sev izdarīt galu, bet gribi to?

Linda Gutpelca: – Tā savukārt būtu aktīvā eitanāzija, jo ārsts tevi noslepkavo. Valstīs, kurās nav atļauta eitanāzija, tā tiek uzskatīta par slepkavību pat tad, ja cilvēks pats to ir prasījis.

Mums būtu jābeidz uz pozitīvākas nots. Ja jūs pēc šīsdienas lekcijas paturētu prātā, ka cilvēks ir jāciena (sākot ar sevi pašu) no pirmā viņa eksistences brīža līdz pēdējam, ka cilvēks nav tikai bioloģiska būtne, ka jebkurš cilvēks ir visbrīnišķīgākā būtne, kas pasaulē eksistē, ar vislielāko potenciālu, ar vislielākajām gara spējām, ar vislielākajām prāta spējām, ka tas, kas cilvēku padara īpašu, ir cilvēka gars, radošs gars, dvēsele – sauciet to, kā gribat –, bet tas ir tas, kas ir transcendentāls cilvēkā, tas, kas viņu padara unikālu; ja jūs paturētu prātā to, ka jebkurš cilvēks ir šī brīnišķīgā būtne, kas ir jāmīl un jāaizstāv no pirmā brīža līdz pēdējam, tad es esmu priecīga, ka pie jums atbraucu.

 Parpublicēts no: Gutpelca, L. Bioētika un persona 21. gadsimtā// Sarunas X – Rīga: Jaunā akadēmija, 2008, 390. – 416. lpp.




[1] W.T. Reich (a cura di), Encyclopedia of Bioethics, New York 1978, vol.1, p. XIX.

[2] W.T. Reich (a cura di), Encyclopedia of Bioethics, New York 1995, vol.1, p. XXI.

[3] G. Thibon, Scientismo e fiducia, in AA.VV., Che cosa attendete dal medico, Brescia 1957, p. 36.

[4] Eitanāzija (no grieķu valodas – “laba nāve”) ir darbība, lai izraisītu nāvi iespējami nesāpīgākā veidā cilvēkiem un dzīvniekiem, kuri ir smagi un nedziedināmi slimi, ar mērķi atvieglot ciešanas. Terminam “eitanāzija” var būt dažādas nozīmes:

aktīvā eitanāzija – aktīvā veidā tiek izraisīta slimnieka nāve, piemērama, ar toksiskām vielām;

pasīvā eitanāzija – izraisa slimnieka nāvi netiešā veidā, izbeidzot ārstēšanu un nedodot zāles vai ēdienu un dzērienu komas stāvoklī esošam slimniekam, kā dēļ viņš mirst “bada nāvē”; atšķirībā no pasīvās eitanāzijas, aktīvā eitanāzija iesaista ārstu slimnieka nogalināšanā;

asistētā pašnāvība – slimniekam tiek doti līdzekļi (miegazāles un inde), lai izdarītu pašnāvību nesāpīgā veidā. 

[5] Derek Parfit – Dereks Pārfits (1942) – britu filosofs, kurš ir specializējies personas identitātes, racionalitātes un ētikas jautājumos. Viņa 1984. gadā iznākusi grāmata Raisons and Persons ir neapšaubāmi iespaidojusi diskusiju par personas identitāti.

[6] Pozitīvisms – šo terminu pirmo reizi pielieto Sensimons (Henri de Saint-Simon) 1822. gadā, runājot par zinātņu esakto metodi un to izmantošanu filozofijā. Pozitīvisms ir filozofisks virziens, kuru raksturo neizmērojama cerība uz zinātnisko progresu un zinātniskās metodes lietošanu visās cilvēka dzīves un apziņas sfērās. Šis virziens uzskata, ka zinātne ir vienīgais zināšanu veids gan viena cilvēka, gan sabiedrības dzīvē, tā ir vienīgā morāle un vienīgā reliģija.

[7] Komportamentālisms, arī beheiviorisms, ir psiholoģijas virziens, kas tiecas reducēt psiholoģiju uz uzvedības (angliski behavior) studēšanu, izslēdzot no savu studiju plāna jebkuru saistību ar “apziņu”, “garu” un vispārīgā veidā visu, kas nevar tikt novērots un aprakstīts ar objektīviem terminiem.

[8] Peter Alber David Singers – Pīters Albers Dāvids Singers (1946) – austrāliešu filozofs, kurš ir pazīstams galvenokārt kā dzīvnieku tiesību kustības pionieris. Vņa vispazīstamākā grāmata Dzīvnieku atbrīvošana (1975) vēršas pret to, ka cilvēku uzskata par kaut ko augstāku nekā dzīvnieku. Viņa morāles filozofija ir viena no utilitārisma formām.

[9] Eugenio Lecaldano – Eižēnijs Lekaldāns (1940) – itāliešu analītiskās angļoamerikāņu tradīcijas filozofs, kurš arī aktīvi strādā morāles filozofijas un bioētikas jomā.

[10] John Locke – Džons Loks (1632–1704) – angļu empīrisma dibinātājs un viens no lielākajiem liberālisma teorētiķiem. Viens no svarīgākajiem darbiem personas identitātes jautājumos ir An Essay Concerning Human Understanding, uz kuru atsauksies visi turpmākie pētījumi šajā jomā.

[11] Cfr. Engelhard H. T. The Foundations of Bioethics, New York, Oxford, 1996.

[12] Paul Evdokimov – Pauls Jevdokimovs (1900–1970) – viens no pazīstamākajiem Eccole de Paris pārstāvjiem. Šo skolu pārstāv pazīstami krievu emigrantu teologi un filosofi Francijā pēc boļševiku 1917. gada revolūcijas.

[13] Nīče raksta: “..nevis ciešanas kā tādas bija viņa problēma, bet gan fakts, ka kliedzošais jautājums “kāpēc ciest?” paliktu bez atbildes.” (Morāles ģenealoģija. Polemisks raksts. – Geneologia della Morale. Uno scritto polemico, III, 28, Adelphi, Milano, 1984, p. 156)

0 comments

Pievienot jaunu komentāru

Šī lauka saturs tiks saglabāts privāts un nebūs pieejams publiski.
  • Mājas lapu adreses un e-pasta adreses automātiski tiek pārveidotas par saitēm.
  • Atļautie HTML tagi: <a> <em> <strong> <cite> <code> <ul> <ol> <li> <dl> <dt> <dd> <img>
  • Rindas un rindkopas tiek pārnestas uz jaunu rindu automātiski.
  • Image links with 'rel="lightbox"' in the <a> tag will appear in a Lightbox when clicked on.

Vairāk par formatēšanas iespējām

CAPTCHA
Lai novērstu SPAM nejaucības
Image CAPTCHA
Ievadiet attēlā redzamos simbolus.