Ko darīt brīvajā laikā?

Jautājums, ko darīt brīvajā laikā, ir kļuvis par mūsdienu cilvēka būtisku problēmu, varbūt par pašu svarīgāko. Vecākiem tas aktualizējas skolēnu brīvlaikos. Taču ir vērts par to padomāt plašāk.
Brīvais laiks ir sekas tehniskajam progresam. Taču tas kļūst par "tukšu laiku", kuru vajag "nosist", bēgot no "katorgas garlaicības", raksta Andris Rubenis [1]. Tieši mūsdienu informatīvajai sabiedrībai ir aktuāli – kā jēgpilni izmantot savu brīvo laiku.
Ja atrēķina darbam, miegam un pārtikas uzņemšanai nepieciešamo laiku, tad agrārā sabiedrībā cilvēks vidēji 3 gadus no savas dzīves varēja izmantot brīvajam laikam. Industriālā sabiedrībā brīvais laiks jau pieauga līdz 12 gadiem. Informatīvā sabiedrībā tas sasniedz 19 gadus no cilvēka dzīves.
Zināms, ka tieši brīvajā laikā notiek visvairāk noziegumu, strīdu un konfliktu. Pateicoties brīvā laika pieaugumam ir izveidojusies izklaides industrija, attīstījies kultūras kapitālisms (tūrisms, "lielais sports" , mediju industrija, spēļu bizness).
Varenākais brīvā laika "nosišanas" līdzeklis, protams, ir televizors un tā jaunākais brālēns – dators. Pēc Lestera Turova datiem, pusaudzis ASV vidēji 21 stundu nedēļā pavada pie televizora ekrāna, piecas minūtes pavada vienatnē ar tēvu un 20 minūtes –ar māti. Kad bērns ir kļuvis par pusaudzi, viņš uz ekrāna jau redzējis 18 000 slepkavību [2]. Pie mums šie rādītāji tikai nedaudz atšķiras no ASV datiem, jo Latvijas ģimenēs, kurās ir divi pieaugušie ar bērniem, mobilais telefons ir pieejams 90%, dators - 40%, internets - 20% mājsaimniecību. [3]
Mediji mums autoritāri paziņo par kurām partijām vispār ir vērts balsot, iesaka kuras preces pirkt, kā veidot dzimumdzīvi, kas ir aizliegts un kas atļauts. Pārsvarā mediju ģenerālais vēstījums ir šāds: atļauts ir viss, kas nav aizliegts. Vēl precīzāk: atļauts ir viss, ko var nopirkt par naudu vai ar ko var nopelnīt naudu.
Mediji kļūst par savdabīgu sekulāro reliģiju, kas aizstāj nacionālo kultūru, vēsturi, ģimeni, tradicionālo reliģiju un draugus, kļūstot par galveno spēku, kas nosaka cilvēku priekšstatus par realitāti, uzskata L. Turovs [4]. Ar medijiem un jaunajiem komunikāciju veidiem ir jārēķinās, to ietekme ir ne vien jālīdzsvaro, bet tie ir jāiesaista izglītības procesā. Tas daļēji iespējams attīstot īpašo mediju pedagoģiju – nevien skolās, bet arī plašāk – sabiedrībā.
Taču, vai tiešām cilvēks savu kāroto brīvību 21. gs. atdos svešās rokās – pilnībā pakļaujoties masu kultūras programmējošai ietekmei?
Kādas ir alternatīvas? Vai brīvo laiku var izmantot arī kā citādi, ne tikai "kvernot" pie sava draudziņa TV "zilā ekrāna", ko ētikas profesors Augusts Milts dēvēja par "muļķu lukturi"?
Patiešām ir taču vēl klasiskā māksla, literatūra, koncertu apmeklēšana, individuālās fiziskās aktivitātes (ne lielais sports), kordziedāšana, atpūta brīvā dabā, ceļošana un vienkārši kopā būšana.
Apgūt prasmi saturīgi pavadīt savu brīvo laiku kļūst tikpat svarīgi kā mācīties apzināti veidot savu pasaules uzskatu, savu sociālo vidi (izvēlēties draugus, perspektīvā – dzīvesbiedru), savu izglītības ceļu un profesiju.
Brīvā laika problēmu daļēji risina interešu izglītība, kas kļūst tikpat nozīmīga kā vispārējā, akadēmiskā un arodizglītība. Mūsdienās skolēnam ir jāmācās ne tikai patstāvīgi mācīties un domāt, bet arī – atpūsties.
Visgrūtākā situācijā ir bērni no nelabvēlīgajām ģimenēm, arī tādi, kuru vecākiem darba dēļ nav pietiekoši laika pabūt ar savām atvasēm kopā vairāk par 20 minūtēm nedēļā (un šādu vecāku skaits pieug). Tie ir bērni, kuru vecāki ir ekonomiskajā trimdā ārzemēs, un kurus audzina vecmāmiņas.
Risinājumi minētajai problēmai noteikti ir jāietver valdības programmā un Latvijas stratēģiskajā plānā nākamajām demsitgadēm! Kas notiks, ja drīzumā par "prioritāti" nosauktajā izglītības jomā atkal, saskaņā ar staraptautisko aizdevēju ieteikumiem, būs jāīsteno taupības režīms? Ir pamatotas bažas, ka tas varētu notikt uz interešu izglītības un sociālā riska ģimeņu bērnu rēķina. Taču kā tādā gadījumā skolēni apgūs brīvā laika izmantošanas prasmes?

[1] Rubenis, A. XX gadsimta kultūra Eiropā. - Rīga: Zvaigzne ABC, 2004 - 375. lpp.
[2] Thurow, L., C. The Future of Capitalism. How Today's Economic Forces Shape Tomorrow' s World. - London: Nicolas Brealey Publishing, 1996 - 273. lpp.
[3] Rubene, Z., Krūmiņa, A., Vanaga, I. Ievads mediju pedagoģijā. - Rīga: RaKa, 2008 - 7. lpp.
[4] Thurow, 1996 - 275. lpp.

DISKUSIJAS rosināšanai:
1) Kā mazināt vai pārvarēt masu mediju programmējošo ietekmi uz jaunatni un sabiedrību?
2) Kādiem jābūt kontroles un ierosmes mehānismiem informatīvajā telpā, lai uzlabotu situāciju un masu mediju sniegtās informācijas kvalitāti?
3) Kā un kur apgūt prasmi saturīgi izmantot brīvo laiku?