Ko domā pāvests par vizīti Baltijā?

Nesen Baltijas valstis apmeklēja valsts vizītē Romas katoliskās baznīcas pāvests Francisks. Daudz viedokļu un diskusiju jau izskanējis par šo vizīti un par pāvestu Francisku, taču interesanti ir uzzināt, ko viņš pats nodomāja par Latviju, par Baltijas valstīm. Piedāvājam Atjaunotnes lasītājiem ieskatu preses konferencē, kas notika lidmašīnā – pāvestam pametot Baltiju. Pāvesta atbildes uz žurnālistu jautājumiem un iespaidus par Baltijas valstīm apkopojis "Katoļu baznīcas vēstnesis". Pateicamies redakcijai par iespēju to pārpublicēt!

Sarunas lidmašīnā ar pāvestu Francisku par vizīti Latvijā, Lietuvā, Igaunijā

25. septembrī ar Igaunijas galvaspilsētas Tallinas apmeklējumu noslēdzās pāvesta Franciska četru dienu vizīte Baltijas valstīs. Kā ierasts, atceļā uz Romu lidmašīnā pāvests atbildēja uz žurnālistu jautājumiem. Turpmāk – pāvesta Franciska atbildes uz tiem jautājumiem, kas tiešā veidā skāra viņa vizīti mūsu valstī, kā arī Lietuvā un Igaunijā.

Lietuvas medija Bernardinai.lt pārstāve Saulena Žiugždaite: Pateicos par šo brīdi un visu ceļojumu. Kad Viļņā Jūs runājāt par lietuviešu dvēseli, sacījāt, ka mums ir jābūt tiltam starp Austrumiem un Rietumiem. Taču nav viegli būt par tiltu, jo tādā gadījumā ikviens tevi šķērso. Daži saka, ka mūsu traģēdija ir tā, ka esam tilts. Varbūt kāds teiks: “Ir noteikti labāk kļūt par Rietumu un to vērtību daļu.” Ko Jūs domājāt ar tiltu? Ko, Jūsuprāt, nozīmē būt tiltam?

Pāvests: „Tā ir... Ir skaidri redzams, ka šodien politiski esat Rietumu, Eiropas Savienības (ES) daļa, daudz darījāt, lai kļūtu par ES daļu. Tūlīt pēc neatkarības atgūšanas sākāt pildīt visas prasības, kas nebūt nav viegli izdarāms, un jums izdevās iekļūt ES, tas ir, kļūt par Rietumu daļu. Jums ir arī sakari ar NATO – jūs esat NATO daļa, un arī tie ir Rietumi. Ja skatāties uz Austrumiem, tad tur ir jūsu vēsture, smaga vēsture. Daļa šīs traģiskās vēstures nāca arī no Rietumiem – vāciešiem, poļiem, bet īpaši no nacisma, kas arī nāca no turienes. Ja runājam par Austrumiem, tad tas bija no Krievijas impērijas.

Tiltu veidošana pieprasa spēku. Spēku ne tikai tāpēc, lai piederētu Rietumiem, kas jums jau to piedāvā, bet arī savas identitātes spēku. Apzinos, ka trīs Baltijas valstis vienmēr jūtas apdraudētas. Vienmēr. Ir bailes no invāzijas, jo jūsu pašu vēsture par to atgādina. Jums ir taisnība, kad sakāt, ka nav viegli, bet tā ir spēle, kas jāspēlē katru dienu, soli pa solim, caur kultūru, dialogu... Tas nav viegli, un es domāju, ka mūsu visu pienākums ir jums tajā visā palīdzēt. Vairāk nekā palīdzība jums ir nepieciešama citu izpratne, tuvums, kas nāk no sirds.”

„Latvijas Radio” žurnālists Gints Amoliņš: Labdien, Jūsu Svētība! Baltijas valstīs Jūs bieži runājāt par mūsu sakņu un identitātes nozīmību. Gan no Latvijas, gan no Lietuvas un Igaunijas daudzi cilvēki ir devušies uz daudz cerīgākām valstīm, kur vairāki no viņiem jau sāk laist savas saknes. Līdzīgi kā citur Eiropā, arī pie mums ir demogrāfijas problēmas, kuras izraisa zemais dzimstības līmenis. Šādā situācijā ko varētu un kas būtu jādara mūsu valstu vadītājiem un ikvienam personīgi? Kā būtu jāskatās uz šo problēmu?

Pāvests: „Savā zemē es nepazinu nevienu no Igaunijas vai Latvijas, bet tur ir relatīvi augsts migrantu skaits no Lietuvas. Viņu Argentīnā ir daudz, un uz turieni viņi ir atveduši savu kultūru, vēsturi un ir lepni par dubulto darbu – integrēties vietējā valstī un tai pat laikā saglabāt savu identitāti. Viņu svētkos ir tradicionālie tērpi, dziesmas, un vienmēr, kad vien ir iespējams, viņi dodas apmeklēt savu tēvzemi. Domāju, ka viņu cīņa, lai saglabātu savu identitāti, viņus dara stiprus. Jums tas viss ir – stipra identitāte. Identitāte, kas ir veidojusies ciešanās, aizsardzības apstākļos darbā un kultūrā.

Ko darīt, lai to saglabātu? Tā ir atgriešanās pie saknēm. Tas ir svarīgi. Identitāte ir kaut kas sens, bet tai pat laikā nododams nākamajām paaudzēm. Identitāte ir saistīta ar piederību tautai, un piederība tautai ir tā, kas tiek nodota tālāk. Saknes tiek nodotas jaunajām paaudzēm, un tas notiek ar audzināšanu, dialogu, īpaši starp vecākās paaudzes cilvēkiem un jauniešiem. Tas jums ir jādara, jo tas ir jūsu identitātes dārgums. Katra identitāte ir dārgums, bet tai pat laikā tā jāsaprot kā piederība tautai. Tas man nāk prātā, bet nezinu, vai tas atbilst jūsu jautājumam.”

Evelīna Kaldoja no “Postimees” (Igaunija): Šodienas homīlijā Jūs teicāt, ka ir daži, kas runā paceltā balsī un draud ar ieročiem, karavīru izvietošanu utt. Saprotot, kur atradāmies, šajā pašā laukumā bija NATO karavīri, kas tika nosūtīti uz Igauniju drošības garantam. Daudzi domā par Eiropas austrumu konfliktiem. Vai Jūs uztraucaties par spriedzi šai reģionā un par katoļiem, kas dzīvo Eiropas pierobežās?

Pāvests: „Ieroču draudi. Šodien pasaulē izdevumi ieročiem ir skandalozi lieli. Man ir teikuši, ka par tiem līdzekļiem, kas mēnesī tiek iztērēti ieročiem, varētu veselu gadu pabarot tos, kas pasaulē cieš badu. Nezinu, vai tā ir patiesība, bet tas ir briesmīgi. Ieroču industrija un tirdzniecība, arī ieroču kontrabanda ir viena no lielākajām korupcijām. Tam visam pa priekšu iet aizsardzības loģika. Dāvids bija spējīgs uzvarēt ar pieciem akmeņiem un lingu, bet šodien nav Dāvidu. Es domāju, lai aizsargātu valsti, ir nepieciešama saprātīga un nevis agresīva uz aizsardzību vērsta armija. Saprātīga un nevis agresīva. Tāda aizsardzība ir likumīga, un ir pat gods tādā veidā aizstāvēt savu Tēviju. Problēma sākas tad, kad karaspēks kļūst agresīvs, nav saprātīgs un sāk karu pierobežā. Par pierobežas kariem mums ir daudzi piemēri ne tikai Eiropas austrumos, bet arī citos kontinentos, kur notiek cīņas par varu, par valstu kolonizāciju. Manuprāt, tā ir atbilde uz jūsu jautājumu. Ieroču industrija mūsdienās tiešām ir skandaloza, kad mūsu priekšā ir izsalkusi pasaule. Otrkārt, ir atļauts un ir saprātīgi, ja valstij ir karaspēks robežu aizstāvībai, jo tas ir gods. Tas ir tāpat atļauts, kā nēsāt līdzi mūsu durvju atslēgu. Lai aizsargātu.”

Lietuvas radio un televīzijas žurnālists Edvardas Spokas uzdeva jautājumu, kas saistīts ar atvērtību. Viņš jautāja – vai Baltijas valstīs cilvēki dzird tikai to, ko vēlas dzirdēt, vai arī patiesi ieklausās tajā, ko pāvests saka attiecībā uz atvērtību pret otru, pret imigrantiem?

Pāvests atbildēja, ka, viņaprāt, atvērtība pret migrantiem šajās valstīs ir diezgan liela. Viņaprāt, nav lielu “populistisku ugunskuru”. “Arī Igaunija un Latvija ir atvērtas tautas, kas vēlas integrēt imigrantus, bet to nevēlas darīt vairumā, jo tā nevar, tas jādara ar valdības gudrību. Par to runājām ar diviem no trim valstu prezidentiem, un par šo lietu sāka runāt viņi, nevis es. Prezidentu uzrunās jūs ievērosiet vārdus: uzņemšana, atvērtība. Šie vārdi parādās bieži. Tas norāda uz vēlmi to darīt, bet tik lielā daudzumā, cik tas ir iespējams vietas, darba un citu iemeslu dēļ. Tik daudz, cik iespējams viņus integrēt. Tas ir ļoti svarīgi – tik lielā mērā, lai tas neapdraud pašu identitāti. Esmu sapratis trīs lietas attiecībā uz tautu migrāciju, un tas mani ļoti aizkustināja – saprātīga atvērtība, kas ir labi pārdomāta. Nezinu, vai jūs domājāt kaut ko citu.”

Pirms pievērsties jautājumam, kas nebija saistīts ar vizīti, pāvests Francisks vēlējās pastāstīt par atsevišķiem vizītes brīžiem, kas viņu īpaši iespaidoja.

“Vispirms tā ir jūsu vēsture, Baltijas valstu vēsture – invāziju, diktatūru, noziegumu, deportāciju vēsture... Viļņā apmeklēju muzeju. Muzejs ir vārds, kas parasti liek domāt par Luvru... Bet nē – šis muzejs ir cietums. Cietums, kurā ieslodzītie nonāca politisku vai reliģisku motīvu dēļ. Es redzēju kameras tik mazas kā šis krēsls, kur ieslodzītais varēja atrasties tikai stāvus – spīdzināšanas celles. Redzēju spīdzināšanas vietas, kur, neskatoties uz aukstumu, kas ir Lietuvā, notiesātie tika ievesti kaili un uz viņiem liets virsū ūdens. Tā viņi pavadīja vairākas stundas, lai no viņiem izdzītu pretestību. Tāpat biju aulā, lielā zālē, kur tika izpildīts nāvessods. Tur ar varu vesti cietumnieki un nogalināti ar šāvienu pakausī, lai pēc tam viņus iznestu ārā, iekrautu smagajā automašīnā un izmestu mežā. Tika nogalināti aptuveni 40 cilvēki dienā, un kopumā 15 000 cilvēku. Tā ir ne tikai Lietuvas, bet arī pārējo Baltijas valstu vēsture. Tāpat Lietuvā biju Lielā Geto laukumā, kur tika nogalināti tūkstošiem ebreju. Tai pašā pēcpusdienā biju pie pieminekļa, kas veltīts visiem notiesātajiem, nogalinātajiem, spīdzinātajiem un deportētajiem. Teikšu jums patiesību – tai dienā biju pilnīgi sagrauts. Šī nežēlība lika man daudz pārdomāt, bet tāpat jāsaka, saskaņā ar to informāciju, kas mums ir šodien, nežēlība nav beigusies. Šī pati nežēlība joprojām valda daudzās ieslodzījuma vietās, cietumos. Arī cietuma pārapdzīvotība ir spīdzināšanas sistēma, veids, kā cilvēkiem tiek atņemta cieņa. Cietums, kas ieslodzītajam nepiedāvā cerības perspektīvu, jau vien ir spīdzināšana. Tāpat televīzijā esam redzējuši Islāma valsts teroristu cietsirdību. Piemēram, jordāņu pilots, kas tika sadedzināts dzīvs, nonāvētie koptu kristieši Lībijas pludmalē u.c. Arī šodien cietsirdība nav beigusies. Tā eksistē visā pasaulē. Vēlos jums nodot šo vēsti – tas ir skandāls, liels mūsu kultūras un sabiedrības skandāls.

Vēl šajās trijās valstīs novēroju aizgājušā režīma naidu pret jebkura veida reliģiju. Naidu. Neatceros, vai Lietuvā, vai Latvijā redzēju jezuītu bīskapu, kas tika deportēts uz Sibīriju. Tur viņš pavadīja desmit gadus un tad vēl citā nometnē. Tagad viņš ir vecs, smaidīgs... Daudzi vīrieši un sievietes, aizstāvot savu ticību, kas bija daļa no viņu identitātes, tika spīdzināti, izvesti uz Sibīriju un neatgriezās, vai arī tika nogalināti. Šo triju valstu ticība ir liela; tā ir ticība, kas dzimusi moceklībā, varbūt to pamanījāt, runājot ar cilvēkiem, kā jūs, žurnālisti, to darāt, lai uzzinātu par valsti.

Turklāt šī svarīgā ticības pieredze ir radījusi neatkārtojamu fenomenu – šajās trijās valstīs ekumeniskā dzīve ir tāda, kā nekur citur. Tur ir patiess ekumenisms – ekumenisms starp luterāņiem, baptistiem, anglikāņiem, arī pareizticīgajiem. Vakar Rīgā ekumeniskās tikšanās laikā redzējām kaut ko lielu – visi brāļi kopā, līdzās vienā baznīcā. Līdzās. Tur ekumenisms ir ielaidis savas saknes.

Ir vēl kāds studēšanas vērts fenomens šajās valstīs.  Tā ir kultūras, ticības, identitātes nodošana. Parasti to darīja vecvecāki. Kāpēc? Jo tēti strādāja, viņus ierobežoja partija – kā padomju, tā nacistiskajā režīmā –, viņi tika audzināti ateismā. Taču vecvecāki mācēja nodot ticību un kultūru. Laikā, kad Lietuvā nevarēja lietot lietuviešu valodu, kura tika aizliegta skolās, dodoties uz protestantu vai katoļu dievkalpojumiem, cilvēkiem atņēma lūgšanu grāmatas, lai redzētu, vai tās ir lietuviešu, krievu vai vācu valodā. Daudzi mātes valodu iemācījās no vecvecākiem. Vecvecāki bija tie, kas mācīja lasīt un rakstīt dzimtajā valodā. Tas liek domāt – un būtu jauki, ja jūs sagatavotu kādu rakstu, sižetu – par kultūras, valodas, mākslas un ticības nodošanu diktatūras vai vajāšanu laikā. Nevarēja jau darīt neko citu, jo visi tā laika masu saziņas līdzekļi, kuru tolaik nebija daudz, piederēja valstij. Kad kāda valdība kļūst vai grib kļūt diktatoriska, tad pirmā lieta, ko dara – pārņem savās rokās komunikācijas līdzekļus.

Šīs lietas vēlējos uzsvērt.”

No itāļu valodas tulkojusi Ilze Heina