Ko nozīmē „nauda seko” skolēnam?

Sabiedrībā turpinās diskusijas par principu izglītības finansēšanā, ko aizstāvēja iepriekšējais izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis, bet pirmais Latvijā deklarēja Andris Šķēle. Šobrīd nauda skolēnam „seko” tikai līdz pašvaldībai, kur notiek zināma līdzekļu pārdale, tādējādi glābjot skolas ar relatīvi mazāku skolēnu skaitu no izputēšanas. Vai šis princips "nauda seko" vispār ir dzīvotspējīgs, un vai tas nevar nodarīt postu izglītības kvalitātei - par to pauž satraukumu sociologs Mareks Niklass.

Par „nauda seko” principu. Autors: Mareks Niklass, sociologs, LU SZF pasniedzējs

Šī raksta mērķis ir parādīt, ka, padarot izglītības iestāžu pastāvēšanu atkarīgu galvenokārt no "nauda seko skolēnam/studentam" principa, mēs ne tikai stimulējam izglītības kvalitātes pasliktināšanos, bet arī apdraudam sabiedrības attīstību nākotnē.

Vispirms sākšu ar atrunu. Es esmu kategoriski pret nodokļu maksātāju naudas šķērdēšanu, tērējot to tādu skolu uzturēšanai, kurās strādā 20 pedagogi un mācās 30 -40 skolnieki, kā tas vēl bija pirms pāris gadiem. Depopulācija un skolēnu/studentu skaita samazināšanās ir fakti, ko nevar ignorēt un kas būtu jāņem vērā, finansējot izglītības iestādes. Taču skolēnu vai studentu skaits nevar kļūt par vienīgo izšķirošo faktoru, kādēļ kāda iestāde vai programma būtu jāslēdz ciet. Es vēlos ar šo rakstu rosināt diskusiju par ieguvumiem un zaudējumiem, īstenojot "nauda seko skolēnam/studentam" principu, kā arī norādīt, ka būtu jāņem vērā arī citas sabiedrības intereses, finansējot izglītības iestādes.

Masu saziņas līdzekļos laiku pa laikam parādās apraksti par gandrīz jau vai anekdotiskiem gadījumiem, kad skolotāji un skolu direktori par saviem līdzekļiem un ar personiskajām automašīnām apbraukā kaimiņu novadus, pārliecinot potenciālo skolēnu vecākus sūtīt bērnus tieši uz viņu skolu. Arī manā ģimenē ir bijušas sarunas par to, ka skolu direktori zvanījuši vecākiem, lai pārliecinātu, ka tieši viņu skola ir labākā un piemērotākā viņu bērnam. Lauku novados šobrīd notiek kaut kas līdzīgs priekšvēlēšanu cīņai starp skolām, kurā tiek izmantoti dažādi līdzekļi. To pašu var teikt arī par augstskolu pasniedzējiem un administrāciju. Dažādas "aģitbrigādes" no augstskolām arvien biežāk ierodas vidusskolās, lai reklamētu savas programmas un tādējādi rekrutētu potenciālos studentus.

Kāds varētu jautāt, kas gan tur ir slikts, ka skolu un augstskolu vidū ir konkurence. Konkurence pati par sevi nav slikta. Tā stimulē radošuma attīstību, jaunu ideju radīšanu, kas noteikti izglītības jomā ir nepieciešams. Taču, ja 20-30 km rādiusā nav nepieciešamais bērnu skaits attiecīgajā vecumā, lai nokomplektētu kādu klasi, vairāk konkurences un konsekventa "nauda seko skolēnam" principa īstenošana neko daudz nedos. Tieši otrādi, tai varētu būt nevēlamas blaknes, kam es turpmāk vēlos pievērst uzmanību.

Nav tādas pavēles vai rīkojuma, kurā būtu norādīts, ka skolotājiem vai augstskolu pasniedzējiem būtu jāsamazina savas prasības pret izglītojamiem (atzīstu, ka ne īpaši labs apzīmējums, lai apzīmētu skolēnus un studentus kā grupu) vai jāizrāda viņiem īpaša labvēlība. To pedagogi paši lieliski saprot, ka pie esošajiem spēles noteikumiem viņu darbavieta un atalgojums būs atkarīgs ne tik daudz no viņu principilitātes, prasīguma, atdeves savā darbā, bet gan no tā, cik klasē vai augstskolas auditorijā ir izglītojamo. Nav izglītojamo, nav darba, nav algas. Vienkārši.

Īpaša labvēlība pret izglītojamiem izpaužas tādā parādībā, ko dažkārt mēdz saukt par vērtējumu vai sekmju inflāciju. Dažu lauku novadu skolu absolventi man ir teikuši, ka viņi ir nepatīkami pārsteigti par zemāku vērtējumu augstskolā, jo skolā viņi reti kad ir saņēmuši, piemēram, sešiniekus. Man kā augstskolas pasniedzējam arī jāatzīstas šajā grēkā. Salīdzinot ar laika periodu vēl pirms pieciem gadiem, vidējais vērtējums manos mācību priekšmetos ir audzis. Un ne jau tāpēc, ka studenti ir kļuvuši gudrāki vai centīgāki. Līdzīgi kā naudas inflācijas gadījumā, atzīme kļūst nevērtīgāka. Tā nepilda audzinošo un disciplinējošo funkciju. Šodienas desmitnieks ir vakardienas devītnieks. Šodienas četrinieks ir vakardienas trijnieks - nesekmīgs vērtējums.

Otra blakne "nauda seko" principam ir attiecību pasliktināšanās starp izglītojamo, pedagogu un izglītības iestādes administrāciju, kas, protams, ietekmē arī izglītības kvalitāti. Konfliktsituācijās starp izglītojamo un pedagogu pedagogam visdrīzāk jārēķinās, ka administrācijas galvenās bažas ir par to, lai noturētu pēc iespējas lielāku skaitu izglītojamo. Administrācijai nav vajadzīgas problēmas un konflikti ar vecākiem, slikta publicāte un reputācija, ka tā aizstāv pedagogu un atstāj novārtā izglītojamo intereses. Pedagogs drīzāk septiņas reizes nomērīs nekā griezīs pirms izšķirsies par radikālu rīcību, kas dažos gadījumos ir patiešām vajadzīgs – piemēram, nesekmīga vērtējuma izlikšanu, izglītojamā disciplinēšanu, preventīvu rīcību attiecībā pret konfliktiem starp izglītojamiem u.tml.

Visbeidzot jāpievērš uzmanību vēl kādam svarīgam aspektam. Izglītojamais pavisam noteikti ir sajutis, ka izglītības iestādei viņš ir vajadzīgs vairāk nekā tā viņam. To nav slēpuši daži mani studenti, ka viņus faktiski satrauc tikai tas, vai viņi iegūs vismaz četras balles. "Vidējais aritmētiskais" izglītojamais lieliski saprot, ka, ja viņš izpildīs minimālas prasības un neizdarīs kaut ko patiešām sliktu (diemžēl te jāpiemin Jaunjelgavas vidusskolas gadījums), tad viss būs kārtībā un diploms faktiski jau ir kabatā. "Nauda seko" princips diemžēl nemotivē pašu izglītojamo, it sevišķi situācijā, kad izglītības iestādes izmisīgi cenšas noturēt katru skolēnu vai studentu. Pēdējais faktors ir tas, par ko būtu jāsatraucas politisko lēmumu pieņēmējiem un sabiedrībai. Motivācijas trūkums iegūt pēc iespējas labāku izglītību, ieguldīt savā cilvēkkapitālā ir nopietns šķērslis, lai Latvijā būtu inovācijas, lai mūsu ekonomika būtu konkurētspējīga globālajā tirgū. Citiem vārdiem, lai mēs varētu sasniegt labklājības valstu dzīves līmeni.

Ko darīt? Politiķiem, ekspertiem, vecākiem, pedagogiem un arī izglītojamiem, pirmkārt, vajadzētu izsvērt visus par un pret "naudas seko" principam. Otrkārt, būtu jāmeklē arī citi kritēriji, kas būtu jāņem vērā, piešķirot finansējumu izglītības iestādēm. Pirms kāda laika saistībā ar augstskolu programmu akreditāciju eksperti norādīja, ka naudai vajadzētu sekot kvalitātei. Es neesmu eksperts jautājumos par izglītības kvalitāti, bet mana pedagoga darba pieredze vedina domāt, ka nauda nedrīkst būt faktors, kas būtu jāņem vērā, nosakot uzņemšanas prasības un prasības pret izglītojamo.

Raksts no portāla „Delfi” publikācijas 2013. gada 30. maijā