MIRŠANA

Lielajā piektdienā piedāvājam pārdomas par miršanas faktu, ko par cerību pārvērš vienīgi Lieldienu augšāmcelšanās cerība.

MIRŠANA. Autore: Iveta Nikoleta Dāboliņa

Cilvēki mirst. Mēs visi nomirsim. Tā ir vienīgā drošā lieta, mums piedzimstot. Cits ātrāk, cits vēlāk.

Pagājušogad man apritēja piecdesmit gadi. Bērnībā tas man šķita neaptverams vecums. Stundas, dienas, rudeņi, mēnesis līdz Ziemassvētkiem, un īpaši jau mācību gadi vilkās bezgalīgi ilgi un lēni. Tad pēkšņi un pamazām laiks kā akmens no kalna ieskrējās, un pat, ja man lemts ļoti ilgs mūžs, piemēram, 85 gadi, saprotu, ka atlikušie 35 gadi ilgs apmēram tikpat, cik otrās klases mācību gads astoņu gadu vecumā. Un es apzinos, ka tikpat labi es varu nomirt šodien. Neviena diena mums nav apsolīta.

Jā, būtu labi nomirt laikā, kad aiziešana šķiet kādam liels zaudējums, ka būtu kāds, kas organizē bēres, nopērk zārku, cep kotletes, taisa rasolu un vēl sacer nekrologu. Ja mirst ļoti daudz cilvēku uzreiz, tad mirt nav tik vientulīgi un bēdīgi, bet mirēju var būt par daudz, palicēju par maz, un tiem ir citas prioritātes, lai katram aizgājējam uztaisītu zārku, krustu utt., un par kuplu viesu pulku, mielastu un nekrologu vispār nav ko domāt. Nomiršana ar koronvīrusu karantīnas laikā nozīmētu sīku atzīmi lielās pasaules statistikas tabulā, un tas arī viss. Radi, draugi un kupls viesu pulks izpaliek... Vienīgais prieks, ka Latvijā tas būtu liels notikums un attaisnojums visiem drošības pasākumiem - sak, neesam jau nekāda Eiropas province, arī mums ir vīruss!

Ir jauki nomirt miera laikā, savā zemē, vislabāk savā gultā. Tā ir liela Dieva žēlastība.

Rudenī viens pēc otra mira daudzi tautā pazīstami, populāri un atzīti cilvēki - “pēc garas slimības, pēkšņi vai pāragri aizgājuši, ieceru un rosības pilni turpināt iesāktās grāmatas, gleznas, pētījumus, likumprojektus, koncerta programmas”. Bija lasāmi nekrologi par to, cik gudri, pašaizliedzīgi, talantīgi, ar savu lietu pārņemti šie cilvēki bijuši, kādus darbus tautai atstājuši, kādi ordeņi, amata un goda nosaukumi viņiem piešķirti, un vaimanas “kādēļ gan neaudzīgā nāve tautai nodarījusi lielu zaudējumu”. Vistuvākie cilvēki zina, cik goda nosaukumi, ordeņi un amati izmaksāja patiesībā, kolēģi atceras arī aizgājēja sētas puses fasādi, bet bērēs jau vairs tādas lietas nerunā.

Mēs visi nomirsim, nomirs arī visi vecie komunisti, kas vēl nav apmiruši, nomirs tautfrontieši, nomirs arī tautā ļoti mīlētie komponisti, deputāti, EP deputāti, nomirs pilnīgi visa latviešu inteliģence, arī rakstnieces, kas sevi pieskaita jaunākajai paaudzei, kaut arī viņām jau pāri 50-tiem. Pāri paliks ordeņi, rakstu krājumi, mūzikas albumi, uzceltās mājas un sakoptie īpašumi... Bērniem, radiem, domubiedriem, pašvaldībai un valsts ierēdņiem par kārdinājumu, nastu un strīdus iemeslu.

Laiks ir īss. Mazākais, ko varam darīt, kādam atstāt skaidru novēlējumu, ko darīt ar visu mantību pēc mūsu nāves. Miesu aprakt (kur?) vai sadedzināt, dienasgrāmatas nokurināt, labākās drēbes, kurpes un brilles atdot labdarībai, māju - tam, zemi - citam, ordeņus, gleznas un notis muzejā utml.
Nebeidzami tiesas procesi un kašķi par mantu liecina, ka daudzi turīgi aizgājēji ir pārliecināti par savu nemirstību, un, pat ja vārdos to neatzīst, tad realitātē rīkojas, it kā plānotu mūžīgu dzīvi šeit virs zemes.

Mana mamma gribēja nomirt savās mājās. Es atbalstīju viņu šai lietā un biju blakus. Es tai laikā nezināju, ko darīt, kad cilvēks mirst. Zvanīju vienai viedai sievai (kā es tolaik uzskatīju) un viņa man teica, ka dvēsele jāaizdzied mūžībā. Labi, ka biju tik gudra, ka nedziedāju “Pūt, vējiņi!”, labi, ka biju paņēmusi līdzi luterāņu dziesmu grāmatu... tā nu es sēdēju un dziedāju, ko sapratu, un cik labi sapratu. Par piedošanu, par ceļu mūžībā. Neatceros, vai dziedāju kaut ko par Jēzu. Mamma vilka pēdējos elpas vilcienus. Lūdzu viņai piedošanu par visu, ko esmu viņai nodarījusi un teicu, lai viņa piedod visiem – manam tēvam, savai mātei, man, visiem, kas darījuši pāri. Tik daudz es biju sapratusi. Viņa, ar acīm un galvas mājienu cik spēka apstiprināja, ka ir man piedevusi, ka visiem ir piedevusi. Viņa jau labu laiku apzinājās, ka drīz mirs, un bija arī norakstījusi savu māju. Tā neapšaubāmi bija viņas pašas griba, kas novērsa strīdus un naidu viņas piecu bērnu starpā, jo tam pietiek ar daudz nenozīmīgākām lietām par mājiņu Naukšēnos.

Tagad es zinu vairāk. Tagad es nedziedātu, bet izstāstītu viņai Evanģēliju, izstāstītu, ka salīdzinoties ar cilvēkiem, mēs vienmēr varam justies labi, pārāki un varbūt pat nevainojami, jo pie visa vainīgi ir citi – vecāki, vīri, sievas, priekšnieki, valdība, krievi, okupācija, nacionālizācija... Izstāstītu, ka viņa ir grēkā - kā jau visi cilvēki, bet var kļūt svēta, ja pieņem Jēzus upuri, viņa izpirkuma maksu par viņas grēkiem. Tagad es mācētu, un tagad es saprotu, ka tas ir pats svarīgākais, kas cilvēkam jādzird pirms nāves, ja dzīves laikā viņš to vēl nav paspējis. Šī ziņa ir tā, kādēļ daži Dieva kalpi brauc kā profesionāli autosportisti. Nav nekā svarīgāka.

Par to ir visa Bībele, un otrādi - viss, kas ir patiešām svarīgs, tur ir rakstīts. Evanģēlijs nav stāsts par rituāliem, procedūrām un ārišķīgām darbībām. Jēzus atdeva savu dzīvi par maniem grēkiem, un nekas mazāk kā mana dzīve un dzīvība, viss, kas es esmu, pretī neder.

Patiesa apziņa par savu grēcīgumu, patiesa ticība, patiesa pazemība Dieva priekšā, patiesa grēku nožēla, patiesa un reāla pagremdēšanās ūdenī uz grēku piedošanu, kā to aprakstījuši Jēzus dzīves aculiecinieki. Un lūgšana, lai Dievs visu ļauno (ja novecojušais vārds “grēki” liekas ass un ausīs griezīgs) - lepnumu, paštaisnību, nepiedošanu, aizvainojumu, pazemojumus, atstumtību, mazvērtību, sāpes, abortus, kārības, nodevības, melus, zādzības, maucību – izņem ārā un pienaglo pie krusta, kur Jēzus par visu ir samaksājis. Patiesa Jēzus ieaicināšana savā sirdī, spēka no augšienes - Svētā Gara saņemšana un patiesa nodošanās Dievam... kad iemainām šīs pasaules godību, vērtības, izpriecas, ordeņus, cilvēku atzinību utt. utml. pret MŪŽĪGO DZĪVĪBU.

Ne vairāk ne mazāk. Cena ir augsta un ceļš ir šaurs. Nav cita Vārda Debesīs un virs zemes, kurā mums ir glābiņš - Jēzus Kristus. Un tikai Viņš, Ķēniņu Ķēniņs, caur Svēto Garu dod spēku pastāvēt uz šaurā ceļa. Šķirties no sava lepnuma, savas taisnības ir tik smagi. Daudz ir aicināto un maz izredzēto.

Tagad es mācētu izstāstīt mammai. Viņa aizgāja 2015.gadā. Visus gadus, kad svētdienās sēdēju skaistā akmens ēkā starp sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem, kur mani mācīja meditēt, bet nemācīja runāt ar Dievu un lasīt Bībeli, es vispār nebiju sapratusi, kas ir grēks, kas ļauns un labs pēc Dieva prāta.

Es pati biju izdomājusi, kas ir labs un kas ļauns. Kas man patīk – labs. Kas nepatīk – slikts. Žurnāli, TV, draugi, radi un paziņas mani atbalstīja. Lasīju grāmatas par labiem un sliktiem cilvēkiem, skatījos filmas, kur labie cilvēki rīkojās tik ļauni, ka bija vien jāpaļaujas, ka tie, kuri beigās uzvar, uzskatāmi par labajiem.

Jā, mana Memmīte bija tik mīļa... pret mums, bērniem, pret kaķiem, kolēģiem, kaimiņiem... Un es esmu daudz raudājusi un lūgusi Dievu, kaut viņa tajās divās stundās, kad es sēdēju blaukus un dziedāju no luterāņu dziesmu grāmatas, būtu atcerējusies reizi, kad vēl pirms pāris gadiem uzaicināju jaunu, nepieredzējušu mācītāju. Dzirdēju, ka viņš augstos toņos stāsta par Jēzu, cik labi prazdams un saprazdams. Un Memmīte, būdama smagi slima, nespēkā māja ar galvu. Nezinu. Savus grēkus viņa neatzina līdz pat nāves stundai. Tomēr arī stunda var būt no tīra zelta, tā var būt ļoti gara, un es nezinu, ko viņa domāja, saprata un izlēma.. Viņa ir aizgājusi. Un mainīt tur neko nevar.

Nemelojiet saviem mirējiem, ka viņi vēl dzīvos, rakstīs, gleznos, ars, sēs un pļaus! Ja jums ir kaut cik drosmes skatīties nāvei acīs, ļaujiet viņiem nomirt mājās starp savējiem. Ja ļaujiet to savam sunim vai kaķim, ļaujiet to arī saviem vecākiem, vīram vai sievai...

Bet pāri visam – ja arī paši vēl nesaprotiet, ļaujiet saprast viņiem, ka priekšā nav tikai kaps, bet ka esam šajā pasaulē piedzimuši, lai atmestu sevi un atrastu Dievu. Un, ka ir tikai divi ceļi pēc nāves, mūžīgi un nebeidzami ceļi. Atrodiet cilvēku, kas lasa un dara Dieva vārdu. Jo uz TURIENI neko nevarēs paņemt līdzi – ne godarakstus, ne ordeņus, ne “laba cilvēka” reputāciju. To visu piešķir cilvēki, kas ir tikpat nelabi, kā aizgājējs, kā mēs visi... kamēr nepazīstam Jēzu un Dieva prātu. Visi ceļi neved pie Dieva. Dievs mums Bībelē ir devis skaidru stāstu, kas viņš ir un sūtīja virs zemes savu dēlu - Ceļu, kā viņu atrast.

Līdzībā runājot, ja Dieva adrese būtu Brīvības iela 176, tad uzliekot WAZE Purva ielu 3, mēs pie viņa nenonāksim. Un pat ja brīnumainā veidā nonāktu un klauvētu, iekšā netiksim. Mēs varēsim teikt: “Es esmu labs cilvēks, kaimiņi mani mīlēja, biju jauks kolēģis darbā, daudz un labi strādāju, esmu izaudzinājis divus sakarīgus bērnus - nodokļu maksātājus, un man ir Trīszvaigžņu ordenis”, tas nelīdzēs. Vai jūs laistu savā mājā uz mūžīgu palikšanu vienkārši labu cilvēku no ielas?

Ir tikai viens Ceļš, Patiesība un Dzīvība un tas ir Jēzus.