Mūsu tautieši Anglijā

 Piedāvājam portāla  Atjaunotne lasītājiem nelielu mūsu tautieša reportāžu un pārdomas par dzīvi Anglijā, kurp daudzi devušies ekonomisko spaidu dēļ, ko viņi izjūt Latvijā.

Kaut jel latvju valoda dietu! Autors: Aigars Tučs

Gribu padalīties ar dažiem vērojumiem par latviešu valodas stāvokli Anglijā. Dzīvoju Dārbi (Derby) pilsētā jau pusgadu, bet vislielākās pārdomas radās pēc 18.novembra un Ziemassvētku svinībām. Saistībā ar Latvijas Republikas proklamēšanas 94.gadadienu, manās rokās nokļuva minētā pasākuma programma un himnas teksts. Nolēmu šo lapiņu parādīt savam draugam, kuram ir divas meitas – 10 un 14 gadu vecumā. Liels bija pārsteigums, ka jaunākā nespēja izlasīt himnas tekstu! Vecākā meita to izdarīja, bet viņa nezināja ko nozīmē vārdi jel un diet. Nākošais pārsteigums bija vēl lielāks – viņas nekad nebija dziedājušas himnu! Tā pirmo reizi manā mūžā Dievs svētī Latviju! no lūgšanas pārtapa par atbildīgāko dziesmu. Tās izpildīšanas laikā gara acīm redzēju ar dziedātājiem pārpildīto Mežaparka estrādi Dziesmu svētku laikā un vairākus tūkstošus hokeja fanus sarkan-balt-sarkanajos formas tērpos. Kā filmā aizslīdēja kadri ar Latvijas skolām un bērnu dārziem pie kuriem ik dienu plīvo Latvijas karogi un kur katrā vestibilā ir atrodams himnas teksts. 

Vai tas ir izņēmums vai skaudra realitāte, ka latvju valodai ārzemēs nav ar ko diet? Nav valodas lietotāju, nav tās aizstāvji un aprūpētāji.

Vēl lielāku šoku radīja Ziemassvētku sarīkojums. Bērni latviešu valodā spēja noskaitīt maksimums tikai divas (!) rindiņas no kāda Ziemassvētku dzejoļa. Viena 7-gadīga meitene no jauktas ģimenes deklamēja Reiz mežā dzima eglīte krievu valodā. Savukārt kāda 6-gadīga puiša māte palūdza atļauju runāt angļu valodā. Brašulis to arī izdarīja nevainojamā angļu izloksnē un ar kustībām. Jāteic, ka pat trīs brāļi no angļu-latviešu ģimenes spēja vairāk pateikt latviski nekā latvieši.

Kurp mēs ejam? Bail teikt, bet uz pazaudētu paaudzi.

Bērni apmeklē angļu bērnu dārzus un skolas. Viņu sarunas valoda vienaudžu starpā ir angļu valoda. Ja ar tēvu un māti vēl notiek domu apmaiņa latviešu valodā, tad paši bērni (brāļi un māsas) savā starpā pilnīgi automātiski runā angliski. Bieži tas notiek, lai pateiktu kaut ko tādu, ko vecāks (-i) nesaprot. Tad tas ir viņu noslēpums un rodas pat lepnums, ka valodas ziņā viņi pārspēj tēvus un mātes.

Nevar no vecākiem prasīt, lai viņi pildītu latviešu valodas pedagogu funkcijas. Katram no viņiem ir noteikts vārdu krājums, kas ikdienā reducējas uz ikdienišķo pienākumu izteikšanu, vietas un virziena pateikšanu un ar patēriņu saistīto jautājumu izteikšanu.

Ārzemēs dzīvu valodu bez ģimenes uztur dažādas kopienas – skoliņas, draudzes, kori, un pulciņi. Kad beidzot valsts caur minētām kopienām kā atbalsta punktiem investēs resursus valsts valodas saglabāšanā un uzturēšanā? Kad nauda sekos bērnam arī uz ārzemēm?

Īstenībā, pašreizējā situācija mūsu tautas vēsturē ir jauns izaicinājums kā valstij, tā katram individuāli. Tas ir izaicinājums no postmodernās ideoloģijas, kuras ideāls ir negausīgs patērētājs bez pagātnes, bez ģimeniskām tradīcijām un bez nacionālas valodas.

Ko es pats varu darīt kamēr iekustēsies valsts atbalsta mehānisms?

Pamodināt savu bērnu ar vārdiem Labrīt, latvieti! un ļaut valodai diet ar Ziemassvētkos no galvas iemācītu dzejoli un ģimenē kopīgi izlasītu grāmatu. Izgatavot plāksnīti ar uzrakstu Sargāšu un kopšu latviešu valodu un pienaglot to pie savas sirds durvīm. 

Aigars Tučs, Dārbijā, Anglijā
24.12.2012

Parpublicēts ar autora atļauju no portāla: aculiecinieks.mesesamseit.co.uk