Nāves civilizācijas pavadonis - pašnāvība

Rietumu pārticīgajā sabiedrībā pieaug pašnāvību skaits. Par to runā filozofi un satraucas demogrāfi. Kāds tam iemesls? Šis jautājums nodarbina arī Ivaru Neideru, kas oponē Ingas Nikolajevas publikācijai žurnālā „Ir”. Taču filozofiskas pārdomas mūs neglābj no skaudrās realitātes. Arvien biežāk mēs zaudējam dzīvē vīlušos cilvēkus. Atskan balsis, kas Rietumu patērētājsabiedrību sauc par „Nāves civilizāciju”. Sākusi ar zaļo gaismu abortiem, tā turpina ar eitanāzijas – asistētas pašnāvības – legalizāciju. Piedāvājam filozofa  Ivara Neidera rakstu ar Jāņa Diekonta komentāru un Metjū Kaufmana rakstu „Eitanāzija un kristietis”.

Ja nopietni. Autors: Ivars Neiders

Eitanāzija un kristietis. Autors: Metjū Kaufmans

"Patiesi nopietna ir tikai viena filozofijas problēma: tā ir pašnāvības problēma. Izšķirt, vai dzīve ir vai nav dzīvošanas vērta, nozīmē atbildēt uz filozofijas pamatjautājumu." Inga Nikolajeva, Ir.lv, 27. augustā.

Pašnāvības gadījumu statistika, uz kuru savā publikācijā norāda Inga Nikolajeva, ir patiesi iespaidīga. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas (PVO) datiem katru gadu pašnāvību izdara aptuveni viens miljons cilvēku, t. i., vairāk bojāgājušo, nekā ik gadu prasa kari un slepkavības. Pašnāvība ir viens no trim nozīmīgākajiem nāves cēloņiem vecuma grupā no 15 līdz 44 gadiem. Latvija pēc pašnāvību skaita ir 10. vietā pasaulē un 3. vietā Eiropas Savienībā.

Lai pievērstu sabiedrības uzmanību problēmai, PVO sadarbībā ar citām organizācijām ir ierosinājusi ik gadu 10. septembrī atzīmēt Starptautisko pašnāvības novēršanas dienu. Tas tiek darīts kopš 2003. gada, un katru gadu tiek izcelta kāda ar pašnāvībām saistīta tēma. Šogad uzmanības lokā ir garīgo slimību un ar pašnāvību saistītas uzvedības stigmatizācija kā šķērslis cīņā par pašnāvību skaita mazināšanu. Nevar noliegt, ka mūsu valstī tā ir problēma, kurai būtu jāpievērš vairāk uzmanības. Slimību profilakses un kontroles centra apkopotā informācija liecina, ka 2012. gadā Latvijā ir notikušas 443 pašnāvības, kas ir apmēram 1,2 pašnāvības dienā un 21 pašnāvība uz 100 000 iedzīvotājiem. Salīdzinājumam var minēt, ka pagājušajā gadā ir izdarītas 114 slepkavības, ļaundabīgi audzēji prasījuši 6016 cilvēku dzīvību, bet sirds un asinsvadu slimības izraisījušas 16 313 cilvēku nāvi.

Latvijā pašnāvību izdarījušo cilvēku skaits ir pielīdzināms no cukura diabēta (469) vai no ļaundabīga krūts audzēja (405) mirušo skaitam. Te gan jāpiebilst, ka kaimiņvalstīs vērojamā aina būtiski neatšķiras. Saskaņā ar PVO rīcībā esošo informāciju Lietuvā 2009. gadā tika izdarītas 34,1 pašnāvība uz 100 000 iedzīvotāju, bet Igaunijā 2008. gadā – 18,1 pašnāvība. Līdzīga situācija ir arī citās bijušajās PSRS republikās – Krievijā, Uk­­rainā, Kazahstānā. Piemēram, Vācijā 2010. gadā reģistrētas 9,9 pašnāvības uz 100 000 iedzīvotāju, bet 2009. gadā Grieķijā – vien 3,5. Lai arī daudzās valstīs pašnāvību skaitam ir tendence pieaugt, Latvijā pēdējos gados tas ir krities, un mirstība no pašnāvībām ir aptuveni uz pusi zemāka nekā pirms divdesmit gadiem.

Man īsti nav skaidrs, kas būtu darāms, lai pašnāvību skaits valstī mazinātos, tomēr esmu visai drošs, ka tā nav filozofiska problēma. Kad Albērs Kamī "Mītā par Sīsifu" rakstīja, ka pašnāvības problēma ir vienīgā patiesi nopietnā filozofiskā problēma, viņu visdrīzāk nodarbināja nevis jautājums, kā novērst pašnāvības, bet gan tas, vai cilvēka dzīve – par spīti tam, ka tā ir absurda, – ir dzīvošanas vērta. Taču, iespējams, tieši pateicoties Kamī, daudziem joprojām šķiet, ka jautājums par to, vai manai un ikviena cita cilvēka dzīvei ir jēga, arī ir vienīgais (nevis vienīgais nopietnais) jautājums, kuru filozofijai pieklātos risināt. Kamī uzdotais jautājums paredz, ka atbilde var būt arī noliedzoša – ar visām no tā izrietošajām sekām. Turpretim jautājums, kā panākt, lai cilvēki izdarītu iespējami mazāk pašnāvību, jau ietver pieņēmumu, ka dzīve ir tā vērta, lai to dzīvotu. Tas tiek uzskatīts par kaut ko tik pašsaprotamu, ka jautājuma mestā ēna līdz tam nekad neaizsniedzas. Un tieši to Kamī noliedz. Vēl vairāk, der arī atcerēties, ka ne viens vien domātājs pēdējo pāris tūkstošu gadu laikā uz šo jautājumu ir atbildējis noliedzoši. Vēl pavisam nesen filozofs Deivids Benatars (David Benatar) izraisīja nelielu paniku salīdzinoši rāmajos akadēmiskās filozofijas ūdeņos, aizstāvot tēzi, ka labāk ir vispār nepiedzimt. Piedzimšana un dzīve nodara cilvēkam tādu kaitējumu, ka salīdzinājumā ar to priekšroka ir dodama nebūšanai. No tā gan vēl neizriet, ka tiem, kam nav palaimējies nebūt, proti, piedzimušajiem, ir labāk darīt sev galu. Pašnāvības attaisnošanai nepieciešams krietni spēcīgāks arguments par pašu piedzimšanas faktu. Tomēr no Benatara tēzes tiešā veidā izriet, ka pēcnācējus radīt ir nosodāmi.

Pieņemu, ka šāds viedoklis daudziem šķitīs absurds, tāpēc uzdosim nedaudz mērenāku jautājumu – par dzīves jēdzīgumu. Vai nav tā, ka ir iespējamas situācijas, kad dzīves pārtraukšana ir saprātīgāka par dzīves turpināšanu? Noteikti būs tādi, kuriem arī šāda doma liksies pārlieku strauja. Tas, iespējams, saistīts ar noteiktu aizspriedumu, un šis aizspriedums visspilgtāk parādās noklusētā pieņēmumā, ka pašnāvnieciska rīcība liecina par garīgu slimību. Un kā gan citādi, ja pašnāvības pārsvarā tiek aplūkotas tikai to medicīniskajā aspektā. Pašnāvība ir medikalizēta, padarīta par medicīnisku problēmu, kura attiecīgi paredz medicīnisku risinājumu, bet tas liek domāt, ka saprātīgs lēmums izdarīt pašnāvību ir turpat vai oksimorons. Tomēr šāds secinājums nebūt nav obligāts. Tiesa, pētījumi liecina, ka vairāk nekā 90% pašnāvnieku cieš no kādas garīgas kaites – maniakālās depresijas, šizofrēnijas, alkoholisma. Tomēr, no otras puses, lielākā daļa cilvēku, kas cieš no maniakālās depresijas, šizofrēnijas vai alkoholisma, savu dzīvi nebeidz pašnāvībā. Ja var ticēt pētījumiem, par sevis nogalināšanu izšķiras 10% šizofrēnijas slimnieku un 14% cilvēku, kas cieš no maniakālās depresijas. Suicidologs Herberts Hendins (Herbert Hendin) norādījis, ka daudz spēcīgāka korelācija pastāv starp pašnāvību un "izmisumu", kuru viņš apraksta kā bezcerību, vēlmi tikt galā ar neatrisināmu problēmu un sajūtu, ka dzīve bez šīs problēmas atrisinājuma nav iespējama. Bet šādā gadījumā lēmums izdarīt pašnāvību var būt arī saprātīgs, tāds, kas ir pašas personas interesēs. Ja man tiek diagnosticēta kāda ļoti smaga, neārstējama slimība (piemēram, multiplā skleroze), tad es būšu nonācis situācijā, kuru nevaru mainīt, bet bez tās atrisināšanas es savu dzīvi nespēju iedomāties.

Ja savu stāvokli būšu novērtējis adekvāti un nonācis pie lēmuma pārtraukt dzīvi, mans lēmums būs saprātīgs. Līdz ar to nav pamata uzskatīt, ka izšķiršanās par pašnāvību nevar būt racionāla vai ka tā nekad tāda nav. Ir vietā atcerēties Seneku, kurš Lucīlijam rakstīja: "Bet, ja miesa vairs neder saviem uzdevumiem, tad kāpēc gan mums neizvadīt laukā dvēseli cietēju? Un varbūt tas darāms mazliet agrāk, nekā nepieciešams, lai tad, kad tas būs nepieciešams, netrūktu spēka to izdarīt." Pašnāvnieciskas rīcības pielīdzināšana garīgai kaitei ir tikpat nejēdzīga kā tās stigmatizācija.

Rakts izlasāms portālā: www.DELFI.lv   2013. gada 22. Oktobrī

Jāņa Diekonta komentārs:

Ja mēs esam mierā ar cilvēka dzīvības pārtraukšanu vienā tā stadijā, balstoties uz mūsu "ērtuma" aprēķiniem, tad visai drīz šī pati domāšana izdara nākošo secinājumu, kurš jau pēc būtības neatšķiras no iepriekšējā. Vai ir kāda atšķirība starp vēl nedzimuša cilvēka un pieauguša cilvēka, kas dzīvo izmisumā, cilvēcīgumu? Autors rakstā pamatoti norāda, ka "Suicidologs Herberts Hendins (Herbert Hendin) norādījis, ka daudz spēcīgāka korelācija pastāv starp pašnāvību un "izmisumu", kuru viņš apraksta kā bezcerību, vēlmi tikt galā ar neatrisināmu problēmu un sajūtu, ka dzīve bez šīs problēmas atrisinājuma nav iespējama." Tomēr šis jautājums ir dziļi garīgas dabas jautājums.

Ja nāve ir dievs, kurš risina neatrisināmas problēmas, tad ir pieņemams gan aborts, gan pašnāvība. Ja cilvēki paļaujas uz nāvi, kā uz pēdējo instanci, kur griezties pēc galējā un visu atrisinošā risinājuma, tad tieši šādu rezultātu mēs varam sagaidīt. Un tā nav tikai garīgi slimo dzīves uztvere. Arī politiķi un valsts vadītāji dažādos laikos un arī mūsdienās ir uzskatījuši, ka cilvēku nāve risinās valsts problēmas. To ļoti labi var redzēt diskusijā par abortiem. Pašnāvība ir vēršanās pie nāves kā pie glābēja. Cilvēkam ir jāierauga patieso Glābēju - Jēzu Kristu, kurš ir īstais Glābējs un neatrisināmo problēmu risinātājs. Ja sirds pieķeras Viņam, nevis nāvei, tad dzīvībai un dzīvei ir jēga un nozīme un nāve tiek ieraudzīta kā ienaidnieks. Kamēr šī izmaiņa nenotiek, tikmēr nāves piedāvāto risinājumu "normalizācija" ir dabiska un šķiet "loģiska". Un kamēr mēs baidāmies šo izmaiņu publiski "reklamēt" tikmēr tai ir ļoti grūti aizsniegt cilvēkus.

Eitanāzija un kristietis. Autors: Metjū Kaufmans

Domāšana, kas attaisno bērnu nogalināšanu mātes miesās, nav apstājusies pie šīs robežas. Šodien tie, kas ir veci, slimi vai ar īpašām vajadzībām, tiek uzskatīti par nastu un, tādējādi, draud kļūt par eitanāzijas kandidātiem.

Kustība “tiesības nomirt” izmanto tādas frāzes kā “pašnoteikšanās” un “miršana ar cieņu”, turklāt, parāda to kā humānu kampaņu, kas samazinātu cilvēku ciešanas. Tomēr šī filozofija radikāli atšķiras no Svēto Rakstu patiesības. Bībele skaidri māca, ka dzīvība ir dārga Dieva dāvana un ka mūsu dienu skaits ir Viņa rokās (Psalms 139:16, Ījaba 14:5). Gluži tāpat, kā tas ir citās humānistu kustībās, rezultāts no Dieva standartu noraidīšanas par labu cilvēku standartiem nav humānāks, bet gan barbariskāks.

Atbildot uz sabiedrības novecošanu un saspringtu laiku veselības aprūpē, ievērojami cilvēki valdībā un privātajā sektorā apgalvo, ka – “izmaksu samazināšanas” nolūkos mēs nevaram atļauties piesaistīt resursus cilvēkiem, kuri “tik un tā drīz nomirs”, vai kuru dzīvei, kā viņi uzskata, ir nepietiekoša “kvalitāte”, tādejādi, “tiesības nomirt” kļūst par pienākumu nomirt.

Kristieši šīs tendences uzlūko ar lielām bažām. Mūs uztrauc to ietekme uz veciem un nespēcīgiem, kuriem būs jāsaskaras ar emocionālu, finansiālu un valstisku spiedienu labāk “izvēlēties nomirt”, nekā uzkraut savām ģimenēm “nastu”. Kā saka Mičiganas Universitātes tiesību profesors Jēls Kamisars: „Daudzi jutīs, ka “atteikties no eitanāzijas, kad tas ir pieņemami un citi “to dara”, ir savtīgi un gļēvi”. Tāpat mēs esam nobažījusies par ietekmi uz mediķa profesiju, kur ārsta identitāte tiks kompromitēta ar tās iespējamo bendes lomu.

Visvairāk mēs esam satraukušies par eitanāzijas iespaidu uz mums visiem. Kā sabiedrība, mēs mainām savus pamatprincipus, kas balstās uz iedzimtu – Dieva dotu katras dzīvības vērtību (Ap. darbi 17:25), pret uzskatu, ka redzamā dzīves kvalitāte nosaka tās vērtību.

Kas ir eitanāzija un kas nav?

Ļaut personai nomirt, kad slimības process ir neatgriezenisks, un nāve tuvāko stundu vai dienu laikā ir nepārprotami nenovēršama, nav eitanāzija. Pacientiem, vai – kad tie paši nespēj runāt – viņu ģimenēm, ir brīvība izvēlēties atteikties no medicīniskas ārstēšanas, kas nedziedinās slimību, neuzlabos stāvokli, nekontrolēs slimības procesu, bet uzspiedīs smagu nastu, kura pārsniedz jebkādus ieguvumus.

Kristiešiem jānoraida eitanāzija, kas ir tīša darbība, kura tiek veikta ar mērķi pasteidzināt nāves iestāšanos. Tas var sevī ietvert tiešu darbību (piem., dodot letālu injekciju) vai arī, aizturot pamata medicīnisko aprūpi vai standarta ārstēšanu (piem., bērnam – invalīdam nenodrošinot dzīvības glābšanai nepieciešamo aprūpi, kuru nodrošinātu normālam bērnam).

Mērķim jābūt: vienmēr rūpēties un nekad nogalināt.

Ir svarīgi ievērot atšķirību starp aprūpi un ārstēšanu.

Aprūpe nodrošina pamatvajadzības – barošanu, ūdeni, siltumu, pajumti, emocionālu un garīgu atbalstu – visiem cilvēkiem, slimiem un veseliem. Mūsdienās daudzi meklē veidu, kā barību un ūdeni definēt kā medicīnisku ārstēšanu, kas var tikt aizturēta, lai paātrinātu vai izsauktu nāvi. Tas ir nepieņemami. Tas neattiecas uz gadījumiem, kad kāds ir tik tuvu nāvei, ka viņa ķermenis nespēj pārstrādāt pārtiku. Šādā gadījumā barošana var būt lieka un radīt smagu nastu pacientam. Visos citos gadījumos aprūpe nekad nedrīkst tikt aizturēta.

Medicīniska ārstēšana ir paredzēta, lai dziedinātu vai kontrolētu akūtas vai hroniskas veselības problēmas. Daudzos gadījumos ārsti var izmantot standarta ārstēšanas metodes, kamēr sarežģītākas un nopietnākas situācijas prasa agresīvāku ārstēšanu. Standarta ārstēšana sevī ietver medicīnisku terapiju, kā, piemēram, medikamentus un ķirurģiskas procedūras, kas parasti tiek lietotas, lai atvieglotu veselības stāvokli un citas problēmas, kas radušās slimības vai ievainojuma rezultātā. Kad ārstēšana kļūst medicīniski veltīga, vai šīs ārstēšanas apgrūtinājums pārsniedz tās ieguvumus, tad tā jāizvērtē, ņemot vērā to, kas pacientam ir vislabākais.

Tas, kāda ir parasta ārstēšana 18 gadu vecumā, var būt pārmērīgi apgrūtinoši 84 gadus vecam pacientam, kurš sirgst ar sirds slimību un diabētu. Tomēr nosakot, kas ir pārmērīgi apgrūtinoša ārstēšana, nav pieļaujams, ka tiktu radīts apjukums ar subjektīviem spriedumiem par personas “dzīves kvalitāti”. Mērķim vienmēr ir jābūt: rūpēties un nekad nogalināt.

Kas un kā izlemj?

Gadījumos, kad persona nevar runāt pati, lēmumi jāuzņemas ģimenei. Galvenajam jautājumam šajā laikā jābūt: “Kas ir labākais pacientam?”, nevis – “vai šai personai ir vērts dzīvot?” vai “kas ir labākais man?” Mums, kristiešiem, jāņem vērā Dieva griba, kurš mums dod nenovērtējamo dzīvības dāvanu (5.Mozus 32:39). Tāpēc jebkura lēmuma pamatā jābūt skaidrībai, vai šī ārstēšana nesīs labumu vai apgrūtinājumu pacienta dzīvībai, nevis – vai pacienta dzīvība ir veltīga vai apgrūtinoša.

Saskaroties ar šādām situācijām, tā vietā, lai paļautos tikai uz izlasīto vai kādu no direktīvām, kristietim jākonsultējas ar savu ģimenes ārstu un ģimeni. Katram no mums jādara sekojošais:

• Jāapdomā Dieva skatījums uz dzīvības svētumu, kā tas ir atklāts Viņa Vārdā, un jālūdz pēc gudrības un lietu izpratnes Svēto Rakstu gaismā.
• Jāizsaka savu pārliecību ģimenei, personīgajam ārstam un mācītājam.
• Jānoskaidro, vai jūsu ģimenes/ ārsta/ mācītāja uzskati sakrīt ar tiem, kas atklāti Svētajos Rakstos.
• Jāpajautā savam ārstam, vai viņš apstiprina visu Hipokrāta zvērestu, kurā ārsts sola nepiedalīties eitanāzijā.

Visiem mūsu lēmumiem, arī tiem, kas saistīti ar mūsu dzīves nobeigumu, jātop vadītiem saskaņā ar Dieva gribu. Tā kā ticīgie ir savas dzīves nodevuši Dieva vadībai, viņiem jāpaskaidro sava pārliecība tiem, kas varētu būt atbildīgi par viņu veselības aprūpes izvēli. Tas ir labākais veids, kā būt drošam, ka brīdī, kad ticīgais pats nevarēs izdarīt izvēli, viņa kristīgā pārliecība tiks respektēta.

Baznīcas loma

Garīdzniecības loma dzīvības un nāves jautājumos ir izšķiroša. Ir trīs jomas, kurās viņu darbs ir sevišķi svarīgs:

1. Mācītājam jākalpo tiem, kas ir slimi vai ciešanās. Šādi brīži nemazina dzīvības vērtību un var dot lielāko iespēju garīgai augšanai un paļāvībai uz Dievu visiem iesaistītajiem. Mēs esam aicināti nest cits cita nastas, gan to labā, kas cieš, gan to labā, kuru svētība ir rūpēties par tiem.

“Ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.”(Mateja 25:40).

1. Mācītājiem jāaizlūdz un jāiedrošina tie, kas strādā mediķa profesijā un jāatbalsta viņus uzticībā pirmajam medicīnas principam – “pāri visam, nedarīt ļaunumu”, lai viņi varētu izmantot savas Dieva dotās iespējas, lai nestu labumu dzīvībai, nevis, lai darītu ļaunumu vai izraisītu nāvi.
2. Mācītājiem jāieņem stingra nostāja pret dzīvības vērtības devalvēšanu un jāmāca draudzes locekļiem ieņemt tādu pašu stingru nostāju. Viņiem jāsludina, ka Dievs dzīvību visās tās stadijās un stāvokļos uzskata par ļoti vērtīgu, un jāpretojas katram mēģinājumam aizvietot Dieva doto patiesību ar ceļiem, kas šķiet pareizi cilvēkiem. Viņiem jāapbruņo cilvēki ar Bībeles patiesību un ētiskajiem principiem, kas viņiem būs vajadzīgi, lai pieņemtu Dievam patīkamus lēmumus un jāmāca tiem izprast piektā baušļa “Tev nebūs nokaut” nozīmi, kuru skaidri izprata Luters, pirms apmēram 460 gadiem. Savā katehismā viņš rakstīja:

“Mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka sava tuvākā dzīvībai nekādi nekaitējam, viņam ciešanas neradām, bet tam palīdzam un kalpojam visās dzīves vajadzībās.”

Mēs arī atceramies mūsu Kunga Jēzus Kristus apsolījumu. Slimībās un ciešanās Viņš ir mūsu patiesais mierinātājs. Viņa spēks mūsu nespēkā varens parādās, un Viņš ir apsolījis mūs nekad nepamest un neatstāt. Kad mēs uzticam sevi pašus Viņa rūpēm, tad varam nebaidīties no tā, ka visu nevaram kontrolēt.

Raksts ņemts no portāla „Luterāņi dzīvībai”: http://luteranidzivibai.lv/dzives-nobeigums/eitanazija-un-kristietis/