Par brīvību

Anonīms saglabāja, Ot, 01/30/2018 - 16:56

Piedāvājam 12. Saeimas deputātes Ingūnas Rībenas rakstu, kurā viņa dalās pārdomās par brīvības vērtību un tās izpratnes maiņu mūsdienās, kā arī polemizē ar dažādiem viedokļiem, kas izskanējuši publiskaja telpā. Pateicamies autorei par iespēju rakstu publicēt!

"Ļoti daudziem jauniešiem "Tēvzeme" un "brīvība" nenozīmē neko. "Brīvība" viņiem ir anarhija – ka tu vari darīt visu, ko gribi. Bet "Tēvzeme", Latvija – tā ir tikai vieta, nometne, kurā tu pagaidām atrodies, – jo ļoti liela daļa jauniešu grib no Latvijas emigrēt." Šos vērā ņemamos vārdus nupat publiskā sarunā teica kāds sešpadsmitgadīgs latviešu jauneklis. Tā ir liecība no pirmavota, no cilvēka, kas kopā ar saviem vienaudžiem iegūst vidusskolas izglītību saskaņā ar Izglītības ministrijas apstiprināto programmu. Puisis ir no Kurzemes, tāpēc domāju, ka viņš runā faktiski tikai par latviešu jauniešiem.

Spēki, kas Latvijas neatkarību uzskata par nevēlamu, ļoti labi saprot, ka ir viens absolūti drošs ierocis, kurš iznīcinās Latvijas valsti, – jauna latviešu paaudze, kam Latvija un tās brīvība nenozīmē neko. Daudzo gadu garumā Latvijas Izglītības un zinātnes ministrija ar šā ieroča radīšanu tikusi galā spoži, un brīžam pat rodas sajūta, ka visa valsts un sabiedrība ir sadevusies rokās, lai tai palīdzētu šo ieroci pielietot.

Tātad bērni un jaunieši ir drošās rokās. Bet ko lai dara ar tiem pieaugušajiem, kas brīvības jēgu vēl nav aizmirsuši?

Tā pirms mēneša publicists Vilis Seleckis brīvībai bija veltījis veselu rakstu ("Vai īsta vērtība nav tikai viena – brīvība?", "Delfi", 15. decembris). Raksta ievadā autors nosauc visādus briesmīgus maldus, kādos smok tie ļautiņi, kam secen pagājusi gaišā liberālisma saule: blakus Bībelei, marksismam, dižajām krievu tautas vērtībām un uzspridzināties gataviem islāmistiem melnajā sarakstā iekļuvuši arī "spriedumi, ka vajagot turēties pie visa latviskā un nacionālas valsts". (Un lai te vēl kāds pasaka, ka Satversmes preambula nav tikusi pieņemta pašā laikā!)

Pats raksts Selecka kungam ir iznācis paplāns. Tur viņš plaši klāsta, ka vasarā esot siltāks nekā ziemā, ka brīvība esot foršāka par verdzību, ka liberāļi esot "brīvības karognesēji".

Smagi misējas autoram tur, kur viņš Bībeles Dievu nosauc par mačo. Droši vien radošā dzirksts būs tik tālu aizsteigusies priekšā domai, ka autors vairs nav sapratis, par kuru Dievu pats raksta. Redzot pātagām nopērtu, apsmietu un apspļaudītu pie krusta mirstošu cilvēku ar ērkšķu vainagu galvā, pēdējā asociācija, kas normālam cilvēkam varētu ienākt prātā, ir – mačo... Ko te lai saka – vai nu Selecka kungam ir ļoti savdabīga iztēle, vai arī ļoti lielas problēmas ar svešvārdiem...

Toties citā vietā autora talants uzplaukst kā puķe negaidīti košā salīdzinājumā. Viņš raksta: "Kāpēc Brazīlija vienīgi futbolā pārspēj ASV, bet citās jomās tālu atpaliek? Katru, kas iebrauc Ņujorkā, sagaida Brīvības statuja, bet fantastiski krāšņajā Riodežaneiro – Jēzus Kristus plaši atplēstām rokām. Vai šie simboli nedemonstrē, pie kādām vērtībām turējusies viena un otra tauta?"

Kolosālās gleznas satriekta, es pa ceļam uz darbu tīšām nostaigāju gar Brīvības pieminekli, lai kārtīgi apskatītos, vai skulpturālajos veidojumos nav iezadzies kāds kristīgs simboliņš, varbūt pavisam maziņš. Varbūt tieši tur meklējams mūsu nelaimju cēlonis?

Tāda neatradu. Tad es apjukumā mēģināju atcerēties, vai kaut kas kristīgs nebūs iezadzies tai veidā, kā kopš neatkarības atguvuma ir ticis valdīts un saimniekots Latvijā. Un taču nē! Darīts vienīgi tas, ko kristīgā reliģija kategoriski aizliedz: ir ticis bezdievīgi zagts un melots. Ir ticis domāts galvenokārt par oligarhu un tiem pietuvināto politiķu un ierēdņu interesēm, tautas un valsts intereses bradājot kājām. Latvijas un latviešu intereses ir tikušas nodotas neskaitāmos korupcijas aktos. Īsi sakot, domādams neizdomāsi, kā kādu puslīdz demokrātisku valsti vispār varētu pārvaldīt vēl nekristīgāk.

Bet – kur tad ir gaidītais uzplaukums? Diez vai Jēzus Kristus būs vainīgs mūsu nelaimēs. Vai tikai nebūs drusku otrādi? Vai ASV sekmju noslēpums lielā mērā nav tas, ka tur ar nesalīdzināmi mazāku toleranci nekā Latvijā izturas pret valsts amatos iekļuvušiem noziedzniekiem, kas zogot un melojot pārkāpj Dieva baušļus?

Selecka kunga raksta pozitīvais tēls ir liberāļi – "brīvības karognesēji". Un cik slikti, lūk, esot, ka tumsoņas šos gaišos cilvēkus neprot novērtēt un apsaukā par liberastiem, sorosīdiem un globālistiem!

Jāatzīstas, ka man šie trīs apzīmējumi tīri labi patīk, – tie precīzi atspoguļo to brīvo izvēli, ko šie cilvēki ir izdarījuši. Un, ja kādam par šo izvēli ir kauns, tad vainīgs jau tur nav vārds, bet gan pats cilvēks. Latviešu literatūras klasikā ir atrodams arī kāds sulīgāks apzīmējums cilvēkam, kas par svešu naudu ir nodevis savu tautu, tās identitāti un vērtības. Mēs viņus, protams, varam saukt arī par kangariem. Un būtu tikai labi, ja šie ļaudis necenstos uzvesties kā kāds nācijas zieds.

Tā nu Selecka kungs spēlē paša izdomātu rotaļu: pielīdzina Satversmē nostiprināto nacionālas valsts ideju islāma terorismam, bradā pa citu pilsoņu nacionālo un reliģisko pārliecību. Un Latvijā neatrodas neviens, kas viņam iebilstu? Tiešām nē?! Mūsu sabiedrība lieku reizi pierāda, ka Latvijas valsts ideja un latviešu nacionālās vērtības – tā taču ir pati lētākā un mīkstākā substance, kurā ikviens gribētājs var noslaucīt kājas, muti vai dibenu.

Līdz nākamajam tamlīdzīgam eksperimentam nebija jāgaida ne mēnesis. 13. janvārī, barikāžu atceres dienā, tādu sarīkoja Latvijas Radio pirmā programma. Deviņos no rīta, izskanot ziņām un estrādes dziesmelei par vienas nakts sakariem, uz interviju tiek lūgts Latvijas Universitātes filozofijas profesors Igors Šuvajevs. Intervijas sākumā žurnāliste nolemj noskaidrot (to izdarīt gan būtu vajadzējis daudz agrāk), vai viņš barikāžu notikumos ir piedalījies. Izrādās – nē! Bet tas nekas. Šuvajeva kungs turpat vien esot bijis: Kaķu namā sēdējis savā kabinetā un filozofējis. Situāciju glābdama, žurnāliste jautā, vai Šuvajeva kungs barikāžu notikumus atceras. "Tur jau nav īpaši ko atcerēties," norūc profesors. No kabineta barikādes vērojot, kāds kolēģis viņam esot teicis viedus vārdus: "Šis laiks ar piemīztajām vārtrūmēm tiks ierakstīts zelta burtiem Latvijas vēsturē." Ar to tad nu barikāžu dalībnieki atceres dienā varēja justies apsveikti.

Ko gudru vēl pateica profesors? Tautas naidu pret slepkavīgo okupantu varu, kas bija izdzēsusi desmitiem tūkstošu latviešu vīru un sievu, zīdaiņu, grūtnieču un sirmgalvju dzīvību, – to viņš ne reizi vien paguva degradēt par "neapmierinātību". Bet, kad žurnāliste kā prazdama mēģināja turpināt sarunu par "šo te brīvību" (sak, ko tad lai ar to tagad iesāk?), šis temats izrādījās profesoru īpaši neinteresējam un izčākstēja pāris vispārīgos teikumos.

Kopš šīs intervijas ir pagājušas jau gandrīz divas nedēļas, bet par nodokļu maksātāju naudu raidošā Latvijas Radio pirmā programma tā arī nav atvainojusies barikāžu dalībniekiem. Neesmu arī dzirdējusi, ka kāda sabiedriska vai valsts organizācija būtu prasījusi Latvijas Radio vadītājiem jelkādu paskaidrojumu.

Man, protams, gribētos piedzīvot to, ka barikāžu vīri pasaka kādu biezu vārdu. Bet es sapratīšu arī to, ja šie vīri klusēs. Jo varu iedomāties, cik paralizēts jūtas cilvēks, redzot, ka valsti, par kuru viņš reiz bijis gatavs upurēt dzīvību, pārņēmis ļaunums, turklāt ne jau ideoloģiskā ziņā vien.

Pērn, braucot laukā no kādas Latvijas mazpilsētas, autobusa pieturā pamanīju sirmu vīru, kas vairāk ar acu skatu nekā ar žestu prasījās par līdzbraucēju mašīnā. Kad turpinājām ceļu kopā, izrādījās, ka sirmais kungs, vakarā uz veikalu pēc maizes iedams, ticis piekauts un aplaupīts. Policisti viņu atraduši grāvī, aizveduši uz divdesmit piecus kilometrus tālo slimnīcu, kur cietušais apskatīts, drusku apkopts un – palaists uz visām četrām debess pusēm bez centa pie dvēseles un bez jebkāda raksta galiņa, kas ļautu nelaimē nonākušam cilvēkam izmantot sabiedrisko transportu. Sak, kāto vien mājup, tēvoc, uz savām divām un saki paldies laupītājiem, ka nav tev uzbrukuši ziemā! Tu jau neesi nekāds Kārlis-Karlīna, lai Labklājības ministrija par tevi liktos zinis! Tevi neaizstāv nedz Stambulas, nedz kāda cita konvencija.

Cits gadījums. Kādā pierobežas pagastā invalīde gados pieturā gaida vietējās satiksmes autobusu, lai aizbrauktu uz kaimiņu pagastu pie radinieces. Sabiedrisko transportu viņa mūsu humānajā valstī var izmantot par brīvu. Noteiktajā laikā tuvojas autobuss, ieslēdz apstāšanās signālu un sāk palēnināt gaitu. Te pēkšņi apstāšanās signāls tiek izslēgts, un autobuss neapstājies aizbrauc, atstājot māmuliņu, tā teikt, ar garu degunu. Kā pēc tam zināja stāstīt autobusa pasažieri, blakus šoferim esot atradusies autotransporta uzņēmuma inspektore, kas apstāties aizliegusi. Izrādās, šī dabā eksistējošā un ar attiecīgu ceļazīmi apzīmētā pietura ir svītrota no autobusa maršruta, lai gan pie pieturas atrodas četras apdzīvotas viensētas. Tātad, lai izmantotu savas tiesības braukt ar autobusu, sirmajai invalīdei, kas darba gaitas sākusi vēl pirms skolas gaitām un visu profesionālo mūžu strādājusi fiziski smagu darbu, ir jāmēro ar spieķīti vairāk nekā kilometru garais ceļš līdz nākamai pieturai.

Kad privātpersona automobilī pabrauc garām vārgam ceļiniekam, tajā vienmēr ir kaut kāda loģika. Akla, ļauna, egoistiska, bet tomēr loģika – jo arī egoismam un ļaunumam ir sava vieta pie Kristus kreisās rokas. Bet, kad 21. gadsimtā civilizētā Eiropas valstī vietējās satiksmes autobuss pabrauc garām pieturā gaidošam cilvēkam, – tajā nav vairs pat ļaunas loģikas. Jo visur, kur nevalda Kristus mīlestības kategoriju loģika, vietā stājas sātanisks, absolūti salts un neietekmējams absurds.

Vai tajā visā vainojami liberāļi? Godīgi sakot, par šo cilvēku liberālo pārliecību es nedodu ne pieci. Var jau būt, ka starp viņiem arī ir kāds intelektuālās abstrakcijās aizmaldījies ideālists. Bet lielākoties tie ir cilvēki, kam ir izdevies savu pārliecību izdevīgi pārdot, un tad jau – kāda kunga maizi ēd, tāda dziesma jādzied. Tie ir cilvēki, kam piemīt talants iekļauties totalitārās sistēmās, un es domāju, ka padomju laikos no viņiem būtu iznākuši labi partijas un komjaunatnes darbinieki. Vai pat čekisti.

Bet, ka mūsdienu neoliberālisms ir vistīrākais totalitārisms, par to savās publikācijās runā jurists Juris Rudevskis. Meklējiet un lasiet! Kas ir totalitārisms – lai nu kam, bet latvietim tas nebūtu īpaši jāpaskaidro.

Neoliberālisms? O, kurš gan negribētu sirgt ar tik smalku kaiti! Diemžēl mūsu diagnoze ir daudz banālāka: totāla visu lietu un vērtību pērkamība. Jā, mēs esam nekrietni pārdevuši visu, kas ir bijis svēts mūsu tēviem, un visu, kas vēl pirms divdesmit septiņiem gadiem ir bijis svēts mums pašiem. Dziesmās un lūgšanās mēs toreiz lūdzām brīvību. Mūsu lūgšanas Dievs ir uzklausījis un tikai nedaudz mūs pārbaudījis – cik stipra tad ir tā mūsu apņēmība dzīvot "kaut pastalās, bet brīvā Latvijā". Nu, un tagad mums vienkārši trūkst drosmes no malas ieraudzīt, cik nožēlojami mēs esam izgāzušies.

Bet liberāļi? Nu, viņi savā ziņā dara svētīgu darbu. Viņi tikai padara uzskatāmu to vienkāršo patiesību, ko savulaik spoži formulēja Eiropas idejas tēvs Robērs Šūmanis: "Vai nu demokrātija būs kristīga, vai arī tā nepastāvēs. Antikristīga demokrātija ir karikatūra, kas ieslīgs vai nu tirānijā, vai anarhijā. (..) Demokrātija nerodas improvizējot. Eiropai bija vajadzīgi vairāk nekā tūkstoš gadi, lai to izveidotu. (..) demokrātija būtībā ir evaņģēliska, jo tās dzinējspēks ir mīlestība."

Ja cilvēku pēc sava tēla un līdzības ir radījis Dievs, tad cilvēks ir atbildīgs sava Radītāja priekšā. Un šai atbildībā dabiski iekļaujas atbildība pret savu Tēvzemi, tautu, draudzi un vecākiem. Attiecības starp cilvēkiem tad nosaka cieņa un mīlestība pret brāļiem un māsām – jo arī viņus pēc savas līdzības ir radījis Dievs.

Turpretim cilvēks, kas ir cēlies no pērtiķa, protams, nav atbildīgs ne Dieva, ne pērtiķa priekšā. Līdz ar to atbildība pret Tēvzemi, tautu un pat pret vecākiem kļūst par tukšu abstrakciju. Citi cilvēki nav vairs brāļi, bet gan sugasbrāļi. Un attiecības starp sugasbrāļiem, kā zināms, nosaka nemitīga cīņa – par varu, teritoriju, barību, mātīti... Piekauts sirmgalvis, nevarīga invalīde, Tēvzemes sargs, kam sen vairs nav sava kamaza, – tie ir kļuvuši par dabiskās izlases atsijām.

Ko pērtiķa pēctecim nozīmē brīvība? Gluži to pašu, ko no aizgalda izsprukušam lopam, – anarhiju. "Dari, ko gribi!" – šo viltus brīvības postulātu, kā zināms, ir formulējis sātanists, narkomāns, biseksuālis un pedofils Kroulijs.

Pavisam cita jēga, dziļums un konkrētība brīvības jēdzienam ir kristietībā. Savā darbā "Par kristīga cilvēka brīvību" Mārtiņš Luters saka: "Kristīgs cilvēks ir brīvs kungs pār visām lietām un nav nevienam pakļauts. Kristīgs cilvēks ir visu lietu kalps un ir ikvienam pakļauts." Šo paradoksālo brīvības formulējumu Luters balsta uz apustuļa Pāvila vārdiem: "No visiem svabads būdams, es sevi pašu esmu darījis visiem par kalpu." Tātad brīvības jēga nav šķirama no kalpošanas. Brīvībai ir tāda jēga, kāda jēga ir tam, kam tā kalpo, bet brīvībai, kas kalpo pati sev, nav nekādas jēgas.

Neba velti Kārlis Zāle "brīvības" vārdu Brīvības piemineklī ir iekalis pēcāk un zemāk par "Tēvzemes" vārdu. Jo mūsu brīvība – tā ir mūsu atbildība Tēvzemes priekšā. Apmainiet Brīvības piemineklī iekaltos jēdzienus vietām – un tie zaudēs jēgu. Abi.

Izcilais, dziļi ticīgais apgaismotāju laikmeta dabas zinātnieks un teologs Emanuēls Svēdenborgs saka: "Brīvība darīt labo un brīvība darīt ļauno savā starpā tā atšķiras un stāv tik tālu viena no otras kā debess no elles, lai gan no ārpuses tās abas izliekas līdzīgas. Brīvi darīt ļaunu arī izliekas kā brīvība, taču tā ir verdzība; bet brīvi darīt labu – tā ir brīvība pati."

Tu vari brīvi izvēlēties darīt ļaunu. Bet šis lēmums ir tavas brīvības gals – tava pirmā narkotiku deva, tavs pirmais noziegums, tava pirmā nodevība, tavs līgums ar čeku, tava pirmā Lemberga vai Sorosa stipendija...

Arī brīvība darīt labu ir tavs lēmums. Šis lēmums ir tavas brīvības sākums. Ar to sākas brīvības process tava mūža garumā – tava mīlestība, uzticība, pārliecība un neuzpērkamība.

Vai no ļaunuma verdzības ir izeja, kas var ievest atpakaļ brīvībā? Narkologam uz to būs sava atbilde. Bet, par ētiskām kategorijām domājot, man nāk prātā dzejnieks Jānis Rokpelnis, kas nav gribējis savus čekas ziņotāja grēkus paņemt līdzi mūžībā neizsūdzētus tam, pret ko tie nodarīti, – savai tautai. Šis cilvēks ir meklējis glābiņu Kristus apsolījumā: "Patiesība darīs jūs brīvus."

Vai brīvību PATIESĪBĀ meklēs arī citi leģendāri varoņi, kas grēkojuši pret savu tautu, – Kampējs, Hūte ar saviem stipendiātiem, dažs labs maksātnespējas administrators ar saviem politiskajiem patroniem, galu galā ikviens latvietis, kas nav bez grēka, vienalga, pilī vai būdiņā, vienalga, Rīgā, Valmierā, Briselē vai Donkasterā...?

Jā, tāda, izrādās, ir tā brīvība: it kā jau rotaļa, bet patiesībā – visaugstākā atbildības forma.

0 comments

Pievienot jaunu komentāru

Šī lauka saturs tiks saglabāts privāts un nebūs pieejams publiski.
  • Mājas lapu adreses un e-pasta adreses automātiski tiek pārveidotas par saitēm.
  • Atļautie HTML tagi: <a> <em> <strong> <cite> <code> <ul> <ol> <li> <dl> <dt> <dd> <img>
  • Rindas un rindkopas tiek pārnestas uz jaunu rindu automātiski.
  • Image links with 'rel="lightbox"' in the <a> tag will appear in a Lightbox when clicked on.

Vairāk par formatēšanas iespējām

CAPTCHA
Lai novērstu SPAM nejaucības
Image CAPTCHA
Ievadiet attēlā redzamos simbolus.