Pārdomas par lekciju "Staņislavs Lems - pēdējais Rietumu modernisma filozofs"

Staņislavs Lems - pēdējais Rietumu modernisma filozofs

Sergeja Peresļegina lekcija Samāras universitātē

S. Lema "Solāris" - grāmata par izziņas robežām.

Kad mani palūdza kaut ko uzrakstīt par kādu videomateriālu no interneta, pirmajā mirklī šķita, ka tam ir maza nozīme. Taču, kad sāku šo materiālu skatīties, mana interese strauji pieauga. Runa ir par S. Peresļegina lekciju Samāras universitātē 2022. gada 31. martā. (https://youtu.be/L738U8_P4n8?si=UF8xjMtJTfJ_SDIm). Sergejs Peresļegins ir krievu literatūras kritiķis un publicists, zinātniskās fantastikas un alternatīvās vēstures pētnieks un teorētiķis, prognozists. Viņš ir beidzis Ļeņingradas valsts universitātes fizikas fakultāti, pēc tam strādājis par fizikas skolotāju, rakstījis publikācijas, taču viņa stāstījumā es saklausīju ļoti argumentētu un smalku dabas un "aizdabas" filozofiju. Tieši ar šādu domāšanu es pats saskāros, kad tālajā 1983. gadā dzīvoju Ļeņingradā un piedalījos "teorētiskās bioloģijas" pulciņa darbā. Šajā vidē piedzīvoju arī pārsteidzošu ekumenismu, kur kopā sanāca pareizticīgo, katoļu, armēņu kristiešu kā arī judaisma pārstāvji.

No Sergeja lekcijas spēšu paņemt tikai pavisam nedaudz. Neuzņemšos latviskot shēmas, tas būtu pārāk laikietilpīgi. Gribu tikai norādīt, ka dzirdēto var nosaukt par metafiziku šī vārda vislabākajā nozīmē... 

Staņislavs Lems nebija tikai fantastikas romānu autors, viņš bija arī filozofs un zinātnieks. Viņš bija pēdējais, kurš ļoti nopietni pētīja nākotni. Lems vispār uzskatījis, ka zinātnieka misija ir atrast problēmas, ar kurām mums nāksies saskārties nākotnē. Ar redzmajām problēmām zinātnei neesot jānodarbojas, tam nolūkam ir politika.

Kādēļ modernisma? Lai to saprastu, jādodas nelielā cilvēces domāšanas attīstības ekskursā, kā to piedāvā Peresļegins (turpmāk - autors). 

Pirmatnējo cilvēku neolīta laikmetā interesēja tikai tas, ko var redzēt, aptaustīt un, vēl labāk, apēst. Tas bija saprāts, bet tā vēl nebija domāšana. Nākamais solis - cilvēks saprot, ka pastāv arī neredzamais, un ar to jārēķinās. Rodas mistiskā domāšana. Pēc tam jau no saprāta atdalās domāšana kā atsevišķa kategorija, nodarbe. Tās uzdevums - izskaidrot nesaprotamo.Tas noved pie filozofiskās izziņas rašanās. Pēc analoģijas ar datorprogrammu versijām, autors šo domāšanu nosauc par versiju 1.0.

Antīkā filozofija no Hēsioda caur Sokrātu un Platonu līdz Aristotelim. Taču antīkā filozofija, spējot izskaidrot visu, neizskaidro neko. Tās ir lielā mērā prāta konstrukcijas, kam trūkst izejas datu - reāls pamats, kur balstīties. Nāk kristietība un uz tās bāzes rodas jauns izziņas veids - sholastiskā izziņa (Akvīnas Toms "Summa Theologiae", Dons Skots). Sholastikā stingrais pamats ir atklāsme - Svētie Raksti. 

Tālāk, līdz ar tādiem domātājiem kā Bēkons, Ņūtons un zinātnes attīstību parādās empīriskā izziņa. Rodas jauna domāšanas versija 2.0. Tās moto - "prakse kā pierādījums". Zinātnes balstīto empīrisko izziņu nosacīti sauc par modernismu. S.Lems bija viens no tās pēdējiem analītiķiem. Nevarētu teikt, ka apologētiem, jo viņš saskatīja empīriskās izziņas trūkumus, problemātiku un par to ir viņa daiļdarbi. Viens no galvenajiem šajā ziņā ir darbs ar zīmīgu nosaukumu: "Summa Technologiae". 

S.Lems ir unikāls arī ar to, ka, būdams Austrumu bloka pārstāvis, veiksmīgi analizēja Rietumu sabiedrības attīstības iezīmes.

Zinātne un modernisms (kā liecinieki esam mēs visi, kuri dzīvojām 20.gs. beigās) ir ar daudziem trūkumiem, no kuriem galvenais, manuprāt, - tehnoloģiju apdraudējums videi, cilvēkam, planētai. Dabas iznīcināšana, vides piesārņošana, garīguma samazināšanās.

Parādījās postmodernisms, ko raksturo modernisma kritika. Mēs visi esam tā liecinieki un pat līdzdalībnieki. Redzam arī kritisko reālismu, kad tehniskie sasniegumi tiek kritizēti, vai tie būtu vēja parki vai 5G mobilie tīkli. 

Pastāv arī metamodernisms, kad tehniskos risinājums cenšas padarīt videi un cilvēkam draudzīgākus.

Modernisma aizstāvji saka, ka viss ir izpētāms. Postmodernisms to noliedz: izpētītais nekam neder, tas jānokauj. Metamodernisms: izpētītais ir nepilnīgs, ar to jāstrādā. Tiek operēts ar jēdzieniem: īstenība (Dieva), patiesība (no cilvēka, subjekta viedokļa), meli (apzināti pausta ne-patiesība), postpatiesība (Dieva īstenības nav, tādēļ jāraksta [jāsaka] tas, ko lasītājs [klausītājs] grib dzirdēt).

Vai domāšana 3.0 ir jau radusies? 

Attēlā - patiesības un nepatiesības formas un sakarības

Man šķiet, ka, skatot cilvēces izziņas attīstību kopumā, redzamas svārstības starp prakticismu un ideālismu. Sākumā izziņa balstījās tikai uz jutekļiem - redzamo, aptaustāmo, pēc tam sekoja meklējumi filozofijā, tad atklāsmē. Bet tūdaļ nāca jaunie laiki, kur atkal praksi lika izziņas pamatā, šoreiz gan nedaudz augstākā - zinātnes veidā. Taču 20. gs. beigās mēs sākām to kritizēt, jo tā neatrisināja garīgas problēmas. Diemžēl laikos, kur pašlaik atrodamies atkal garīgās problēmas kĺuvušas nesvarīgas diezgan primitīvu iemeslu dēļ - izdzīvošana nabadzīgajiem un dzīšanās pēc peļņas bagātajiem.

Staņislavs Lems (1921 - 2006) dažreiz tiek uzskatīts par visvairāk lasītāko fantastikas autoru pasaulē (uzskata Teodors Stērdžens, 1976). Viņa grāmatas ir tulkotas vairāk kā 50 valodās un pārdotas vairāk nekā 45 miljonu eksemplāru. Staņislavs Lems ir dzimis ebreju izcelsmes ārsta Samuela Lema un Sabīnes Volleres ģimenē. Viņš ir audzināts katoļticībā, taču skolas gados apmeklējis arī ebreju reliģiskās stundas. 

Taču vēlāk viņš kļuva par ateistu, kā pats teicis, "morālu apsvērumu dēļ... man šķiet, ka pasaule ir tik sāpīgi salikta, ka man labāk patīk ticēt, ka tā nav radīta... tīšām". Dažkārt Lems sevi sauca arī par agnostiķi.

Viņš ir dzimis un audzis Ļvivā, tagadējā Ukrainā, taču toreiz tā atradās Polijā. 

Pēc 1939. gada padomju okupācijas Rietumukrainā un Baltkrievijā viņam neļāva studēt Ļvovas Politehnikumā, kā viņš vēlējās, viņa "buržuāziskās izcelsmes" dēļ, un tikai tēva sakaru dēļ viņš 1940.gadā tika pieņemts studēt medicīnu Ļvovas (tagad Ļviva) universitātē.  Nākamās nacistu okupācijas laikā (1941–1944) Lema ebreju ģimene izvairījās no ievietošanas nacistu Ļvovas geto, dzīvojot ar viltotiem dokumentiem. Kara sākumā Lems strādāja gadījuma darbus, tai skaitā savāca līķus.

Vēlāk Lems pelnīja iztiku kā automehāniķis un metinātājs, kā arī reizēm no noliktavām (kurām viņam bija piekļuve kā vācu uzņēmuma darbiniekam) nozaga munīciju, lai nodotu to Polijas pretošanās spēkiem. 

1945. gadā Ļvova tika pievienota Padomju Ukrainai, un ģimene kopā ar daudziem citiem Polijas pilsoņiem pārcēlās uz Krakovu. Viņi aizbrauca 17. jūlijā, atstājot Ļvovā gandrīz visas  mantas un bibliotēku. Stāstot par dzīves periodu padomju Ļvovā, Lems memuāros piemin savu nepatiku pret jauno varu, raksturo padomju karavīrus un NKDV darboņus reizē groteskus un mežonīgus (ar mongoļu sejām). 

Krakovā Lems pēc tēva uzstājības uzsāka medicīnas studijas Jagelonu universitātē. Viņš ar nolūku nekārtoja galīgos eksāmenus, lai izvairītos no militārā ārsta karjeras, kas, viņaprāt, varētu būt mūža garumā. Pēc absolutoriuma saņemšanas (latīņu termins apliecībai par studiju beigšanu bez diploma) viņš veica obligātu ikmēneša darbu slimnīcā, dzemdību nodaļā, kur palīdzēja vairākās dzemdībās un ķeizargriezienu veikšanā. Lems sacīja, ka nespēja panest asinis bija viens no iemesliem, kāpēc viņš nolēma atteikties no medicīnas prakses turpināšanas.

1953. gadā Lems apprecējās ar savu pirmo un vienīgo sievu Barbaru Ļesņak. 

Savu literāro darbību viņš sāka 1946. gadā ar vairākām publikācijām dažādos žanros, tostarp dzejā, kā arī ar savu pirmo zinātniskās fantastikas romānu "Cilvēks no Marsa", kas tika publicēts Nowy Świat Przygód ("Jaunā piedzīvojumu pasaule"). No 1948. līdz 1950. gadam Lems strādāja par zinātniski pētniecisko asistentu Jagelonu universitātē un publicēja vairākus īsus stāstus, dzejoļus, recenzijas utt., īpaši žurnālā "Tygodnik Powszechny". 1951. gadā viņš publicēja savu pirmo grāmatu "Astronauts".  1954. gadā viņš publicēja stāstu krājumu Sezam i inne opowiadania  [pl. "Sezams un citi stāsti"]. Nākamajā, 1955. gadā, tika publicēts cits zinātniskās fantastikas romāns "Magelāna mākonis" . 

Tā sākās Lema kā fantastikas rakstnieka dzīve. 1961. gadā viņš uzrakstīja iespējams savu ievērojamāko romānu "Solaris". 1964. gadā tapa romāns "Neuzvaramais" kā arī liels darbs uz zinātnes, futuroloģijas filozofijas un socioloģijas robežas "Summa Technologiae". Tajā viņš prognozēja mākslīgo intelektu un virtuālo realitāti.  

Jaunībā Lems atbalstīja komunisma idejas, taču vēlāk tajās pilnīgi vīlās. Viņš prognozēja PSRS sabrukumu gadsimta beigās. 

70. gadu beigās un 80. gadu sākumā Lems piesardzīgi atbalstīja poļu disidentu kustību un sāka publicēt esejas Parīzes žurnālā "Kultura". 1982. gadā, kad Polijā tika izsludināts karastāvoklis, Lems pārcēlās uz Rietumberlīni, kur kļuva par Berlīnes Padziļināto studiju institūta (Wissenschaftskolleg zu Berlin) stipendiātu. Pēc tam viņš apmetās uz dzīvi Vīnē, atgriezās Polijā 1988. gadā.

Zinātnisko fantastiku viņš beidza rakstīt deviņdesmitajos gados un turpmāk pievērsās tikai filozofiskiem un futuroloģiskiem darbiem, zinātniskās fantastikas kritikai kā arī sniedza intervijas.

Intervijā 2005. gadā Lems pauda vilšanos par zinātniskās fantastikas žanru un vispārējo pesimismu attiecībā uz tehnisko progresu. Viņš uzskatīja, ka cilvēka ķermenis nav piemērots ceļošanai kosmosā, uzskatīja, ka informācijas tehnoloģijas noslīcina cilvēkus zemas kvalitātes informācijas pārpilnībā, un uzskatīja, ka patiesi inteliģenti roboti ir gan nevēlami, gan tos neiespējami konstruēt. Savā turpmākajā dzīvē viņš kļuva arvien kritiskāks pret modernajām tehnoloģijām, kritizējot tādus izgudrojumus kā internets, ar ko, viņaprāt, "vieglāk nodarīt pāri mūsu kaimiņiem". 

Jau pēc Solidarność panākumiem Polijā un Padomju Savienības sabrukuma Lems juta, ka viņa negatavos sapņus ar realitāti nevar salīdzināt. Tomēr, neskatoties uz to, Lems ir pieskāries daudziem ļoti svarīgiem cilvēka esības jautājumiem; viņš ir mēģinājis uzdot šos jautājumus, rosinājis mūs domāt par tiem. Viens no šādiem jautājumiem ir par pretrunām, ko cilvēks sastop, izzinot sevi un pasauli. Un, jā, arī par to, kas ir Dievs.

Savas domas par absolūto Lems izteicis vārdiem [diezgan pesimistiskiem]: "Es vēlētos, tāpat kā lielākā daļa cilvēku, lai pastāvētu nemainīgas patiesības, lai visas netiktu sagrautas vēsturiskā laika iespaidā, lai būtu daži būtiski noteikumi, vai nu tikai cilvēcisko vērtību jomā, vērtības utt. Īsi sakot, es ilgojos pēc absolūta, bet tajā pašā laikā esmu stingri pārliecināts, ka absolūtu nav, ka viss ir vēsturisks un ka no vēstures nevar atrauties." Lems bija noraizējies par to, ka, ja cilvēku rase sasniegs labklājību un komfortu, tas novedīs pie pasivitātes un deģenerācijas. 

Šinī brīdī atgriešamies pie Sergeja Peresļegina lekcijas. Viņa skatījumā Staņislava Lema devums kā pēdējam izcilajam Rietumu modernitātes filozofam ir sekojošs:

- Viņš izveidoja jaunāko (pagaidām) šīs filozofijas apkopojumu (“Summa Technique” kā Akvīnas Toma “Summa Theologica” turpinājums un attīstība [manuprāt, nedaudz pārspīlēts apgalvojums]).

- Viņš pirmais teica, ka filozofa, zinātniskās fantastikas rakstnieka, futurologa uzdevums ir pētīt tās problēmas, kuras cilvēce vēl neredz (zināmās, atspoguļotās problēmas ir politiķu uzdevums).

- Viņš bija pirmais, kurš izvirzīja kognitīvo (izziņas) robežu problēmu (“Solaris”, “Perfekts vakuums” // “Iedomātais lielums”, dažas nodaļas “Zvaigžņu dienasgrāmatās” un “Kiberiāde”).

- Viņš bija pirmais, kurš sāka uzskatīt mākslīgo intelektu par superizaicinājumu un daļēji saistīja to ar “sarežģīto apziņas problēmu” (“Maska”, “Solaris”, “Neuzvaramais” - diskusija par Mākoņapziņas psihiskumu). "Mākslīgais intelekts ir vienība, kas darbojas ārpus telpas un laika".

- Viņš bija pirmais, kurš mēģināja aprakstīt domāšanu ārpus "saprātīguma sindroma" ("Limfatera formula", "Solaris").

Tālāk seko interesantākais lekcijā. Meijasu (Мейясу) skaitļi un "saprātīguma sindroms". 

Kventins Meijasu (Quentin Meillassoux) ir franču mūsdienu filozofs (dz. 1967. g.).

Šie skaitļi bija piesaistījuši domātāju uzmanību jau sen, jo ar to palīdzību vieglāk atrast pirmskaitļus un tie saistīti ar ideālu skaitļu meklēšanu. Neturpināšu matemātikas apskatu, jo tajā ne pārāk labi orientējos. Gribu tikai pateikt, ka šie skaitļi izsenis ir pētīti. Pēdējie pētījumi ar superskaitļotāju palīdzību bijuši vēl 2009. gadā. Šos skaitļus mūsdienās izmanto kriptogrāfijā.

Kas tad ir Mersena skaitļi. Tā ir veselu skaitļu rinda M, kurā N to elementu aprēķina pēc formulas 2^N-1. (Divi N tajā pakāpē mīnus viens).

Pirmie Mersena skaitļi ir: 1,3,7,15,31... Ja N ir pirmskaitlis, tad M arī ir pirmskaitlis. Ar dažiem izņēmumiem. 

Šķiet, ka Meijasu skaitļi ir Mersena skaitļu adaptēts variants universāliem gadījumiem ārpus tīras matemātikas. Lekcijas autors šos skaitļus izmanto, cenšoties skaidrot evolūciju. Acīmredzot viņš atbalsta teistisko evolucionismu. Kādā lekcijas vietā viņš paskaidro, ka ir kristietis. Dievs varbūt matērijā ir ielicis šādus evolūciju virzošos likumus. Varbūt arī pati radīšana notiek pēc likumiem, zināmā kārtībā, jo dievišķajai pilnībai būtu jābūt kārtībai nevis nekārtībai.

Meijasu skaitļi ģenerējas ar lēcieniem. Starpā nekā nav. Meijasu skaitļi rāda stāvokļu nesavietojamību. Šinī gadījumā - ontoloģisko stāvokļu nesavietojamību.

Stāvokļu nesavietojamības raksturošanai tiek izmantoti Meijasu skaitļi, jo pēc autora uzskatiem evolūcija (vai radīšana) notiek ar lēcieniem.

Autors katrai "evolūcijas" lielajai starpstadijai piešķir savu indeksu Q (Meijasu skaitli?).

Q0 - rodas/pastāv tukša, plakana telpa - laiks

Q1 - rodas/pastāv izliekta telpa - laiks, matērija, enerģija, termodinamiskie potenciāli

Q2 - rodas/pastāv dzīvais

Q3 - rodas/pastāv refleksējošs saprāts/ kvantu novērotājs

Q4 - ???

QN - ???

Eksistējošais pastāv/rodas nevis nepārtrauktā plūsmā, bet gan lēcienveidīgi un eksistences formām nav starpstadiju. Katra eksistences forma darbojas pēc saviem likumiem, kas ir nesavietojami. Ar zemāko formu likumiem nevar izskaidrot augstāko formu darbību un otrādi. Ar mehānikas un ķīmijas likumiem nevar izskaidrot dzīvo būtņu funkcionēšanu. Ar bioloģijas likumiem nevar izskaidrot saprāta fenomenu. No tā izriet, ka bioloģija nespēj izskaidrot, piemēram, morāli.

Noteiktam Q skaitlim atbilstoša eksistences forma var būt līdzīga iepriekšējai vai nākamajai formai, bet tomēr nebūt tā. Tad šo skaitli pieraksta ar + vai - zīmi. Piemēram, vīrusi ir dzīvības forma, kas līdzīga nedzīvajai matērijai. To pieraksta kā Q2- Turpretī kristāli ir nedzīvā matērija, kam ir dažas dzīvā pazīmes. Pieraksta Q1+. Skudru kolonija ir dzīvā forma ar dažām apziņas pazīmēm. Pieraksta Q2+. 

Katrai formai, ko apzīmē ar savu skaitli Q, ir kritiskās pazīmes, kas stingri nosaka piederību tai vai citai grupai. Acīmredzot, dzīvajam šī pazīme ir nāve (spēja mirt), bet saprātam - apziņa.

Tālāk autors sīkāk apskata eksistences formu pazīmes. Minēšu tikai dažas.

Q2. Dzīvība. "Dzīvības sindroms". Tas ietver 5 pazīmes, starp kurām ir dzīvā eksistence ekosistēmās kā arī tas, ka dzīvā sastāvā ietilpst tikai labējie cukura spoguļizomēri un kreisās rotācijas aminoskābju spoguļizomēri olbaltumvielās.

Autors dod arī īpašu ģeoloģisko laikmetu (eonu) skalu, kurā izcelts, kad dzīvības formas ieguvušas principiāli jaunas pazīmes vai izzudušas.

Nākamā forma - saprāts. Q3. "Saprāta sindroms". Kritiskā pazīme - apziņa. To autors sīkāk raksturo ar 9 pazīmēm, pievienojot vēl papildpazīmes. Sarakstā nr.1 ir artikulēta valoda un rakstības esamība. Cilvēkam blakus bioloģiskajām parādās sociālās eksistences formas un kultūra. (Par to runā S.Lems darbā "Cilvēka kultūra kā kļūda".) Ļoti interesanta pazīme ir cilvēka spēja izdalīt imanento un transcendento. Apjausma par transcendento dzīvniekiem, šķiet, nav novērota. Ar šo savu spēju cilvēks kļūst it kā "membrāna starp Zemi un Debesīm".

Cilvēkam bioloģiskās pazīmes pārstāj būt neatņemamas sugas raksturotājas. Piemēram, zīdaini var barot mākslīgi, nav obligāti vajadzīga māte zīdītāja. Iespējama ārpusorganisma grūtniecība.

Saprāts ir spējīgs reflektēt nāvi un atzīt to par virsizaicinājumu.

Pēc tam autors apskata pārsaprātu jeb virssaprātu. To, ko apzīmē ar Q3+ jeb cilvēks+.

- Šāds cilvēks sāk/spēj reflektēt arī citus virsizaicinājumus kā: Mākslīgo intelektu. Saprātu ārpus apziņas. Nesaraujamo saprāta un neprāta saikni - Vološina - Tena kritērijs ("Neprātīgais cilvēks").

- Pārvar sociosistēmas ierobežojumus (bailes, vēlēšanos izdzīvot, turpināt dzimtu). Pašupurēšanās.

- Apzinās/pārdomā faktorus, kuru mērogs lielāks par planetāro. Astrofiziskais kritērijs. "Visuma klusēšanas" problēma. "Ierobežotās spēles" problēma - S.Lems "Jaunā kosmogonija".

- Cilvēks+ (saprāts+) vairs neatdala imanento no transcendentā. Viņš vairs nav membrāna starp Zemi un Debesīm, bet gan savienotājposms. Citiem vārdiem, viņš attiecības ar Dievu pārstāj nostādīt pretim dzīvošanas-esības plaknei.

Tālāk autors nedaudz pieskaras mākslīgā intelekta klasifikācijai un nobeigumā vēlreiz iedziļinās saprātīgu būtņu (tas ir, mūs, cilvēku) atšķirībās no nesaprārīgām būtnēm. Ar šo beidzas Q3 apraksts.

Vai kāds kādreiz ir saskāries ar Q4?

Man personīgi šķiet, ka ar Q4 (tas ir, ar pakāpi augstāku domāšanu) cilvēks saskaras attiecībās ar pretējo dzimumu. Dažos aspektos domāšana ir augstāka vīriešiem, bet dažos - sievietēm. Vīrieša - sievietes attiecībās viena puse var nonākt situācijā, kad saprot, ka otras puses domāšana zināmās jomās ir pārāk ciets rieksts. 

Varbūt tomēr tas nav jauns līmenis, jauns skaitlis, bet tikai padziļinātas spējas, ko apzīmē, pieliekot indeksam +?

Interesanta varētu būt dzīvnieka (Q2) un cilvēka (Q3) attiecību psiholoģija. Ko dzīvnieks "domā" un izjūt pret cilvēku? 

Ar augstāku Q mēs sastopamies attiecībās ar Dievu. Bet ne visi ir "izredzēti" uz tiešām attiecībām ar Dievu. Un šādās attiecībās nebūs runa par Q4, bet par bezgalīgu skaitli. Augstāks un galīgs skaitlis varētu piemist eņģelim.

Autors uzskata, ka dzīvē neviens ar Q4 nav saskāries. Tomēr esot teorija, ka visai cilvēcei kopumā ņemot (nevis atsevišķam indivīdam) varētu piemist arī Q4.  "Mūsu valoda ir gudrāka par mums pašiem", un ir iespējams par Q4 uzrakstīt. Tieši šādas, ar Q4 saistītas attiecības, modelē Staņislavs Lems. Vispirms un galvenokārt tas ir romāns "Solāris", kurā viņam izdevies aprakstīt saskārsmi ar parādību, kuras Meijasu skaitlis ir Q4, bet varbūt arī augstāks.

Autors iesaka terminu "Solāra efekts" gadījumos, kad sastopamies ar augstāku saprāta formu.

"Solāris" ir viens no visu laiku iespaidīgākajiem fantastikas romāniem. 

Darbība norisinās tālā nākotnē, kad iespējami starpzvaigžņu kosmosa ceļojumi. 130 gadus pirms romānā aprakstītajiem notikumiem ir atklāta planēta Ūdensvīra zvaigznājā. Solaris riņķo ap divām saulēm - zilo un sarkano. Zinātniekus piesaista uzmanību dīvainā planētas orbīta, kura neatbilst debess mehānikas likumiem. Planētai būtu jānokrīt uz kādas no saulēm, bet tas nenotiek. Meklējot tam cēloni, zinātnieki atklāj, ka gandrīz visu planētas virsmu klāj želatīnvielas okeāns, kurš izrādās dzīva būtne un spēj koriģēt planētas trajektoriju. Uz planētu tiek sūtītas ekspedīcijas pētīt Okeānu un  nodibināt ar to kontaktu, bet pētniecība nevedas, jo Okeāna atbildes reakcijas nav izprotamas. Kāds pētnieks Okeānā ierauga milzu bērnu, Okeāns regulāri uz virsmas veido sarežģītas struktūras. Par Okeānu tiek savākts milzums materiāla, bet no tiem nevar izdarīt secinājumus, jo starp to un cilvēkiem ir pārāk lielas atšķirības.

Nepārtrauktās neveiksmes pētījumos bija jau apnikušas, un kāda no pētniecībass grupām pakļauj Okeānu cietajam gamma starojumam. Tūdaļ pēc tam ar šo grupu vairs nevar nodibināt normālus sakarus. Uz kosmosa staciju, kas riņķo virs planētas, tiek sūtīts psihologs Kriss Kelvins, lai noskaidrotu, kas noticis. Stacijā Kelvinu sagaida pamestība un haoss. Kibernētiķis Snauts ir uz ārprāta robežas. Grupas vadītājs Gibariāns ir izdarījis pašnāvību. Fiziķis Sartorius ir ieslēdzies savā istabā. Ejot pa gaiteni, Kelvins ierauga kailu, milzīgu nēģerieti, kurai pēc loģikas te nevajadzēja atrasties. Viņa nozūd Gibariāna istabā.

No rīta pamodies, Kelvins sāk saprast, kas notiek kosmosa stacijā, jo viņa istabā ir ieradusies Hareja - Krisa kādreizējā sieva, kura sen atpakaļ izdarīja pašnāvību. Hareja ir 19 gadu vecumā, tāpat kā toreiz. Viņa pazīst un mīl Krisu, atceras daudzus no pagātnes notikumiem, taču pati ir pārsteigta par esošo situāciju.

Kevins dzīvo fantomu iesēdina raķetā un aizšauj kosmosā, taču viņa atgriežas. Kriss tad nolemj izturēties, it kā Hareja būtu īsta, un viņā atgriešas mīlestība pret savu sievu.

Harejas šūnu izpēte tomēr parāda, ka viņa īsta ir tikai "no virspuses". Atomu nav, to vietā ir neitrīno. Taču Hareja jūt un apzinās īstenību kā īsts cilvēks. Viņa sāk saprast pati, ka nav nekāda Hareja, bet sazin kas. Kriss viņu mierina. Viņš visur staigā kopā ar savu sievu, kamēr pārējie abi komandas biedri savus viesus slēpj. Kelvins ir izlēmis izbeigt eksperimentu un atgriezties kopā ar Hareju uz Zemes. Pārējie viņu atrunā, tekdami, ka Hareja ir fantoms, ka ārpus Okeāna ietekmes zonas viņa izzudīs. Sartorius iesaka iznīcināt Hareju, pakļaujot to anihilācijai, kam Kelvins ir kategoriski pret. Taču pati Hareja nevēlas dzīvot un slepus no Kelvina piekrīt savai iznīcināšanai.

Pēc Harejas nāves Kelvins ir šoka stāvoklī, taču atgūstas un nolemj turpināt pētīt Okeānu.

Vēl Harejai dzīvai esot, zinātnieki ar staru kūli bija nosūtījuši Okeānam Kelvina encefalogrammu, kas ierakstīta, viņam domājot par sevi un par civilizācijas vēsturi un mērķiem. Pēc šī dialoga mēģinājuma Okeāns pārstāja sūtīt cilvēkiem fantomus. 

Romāna nobeigumā Kelvins ar mazu lidaparātu viens dodas uz vientuļu salu Okeānā, kur brīdi ir vienatnē ar savu "pretinieku". Un šķiet, ka viņi atraduši kopēju valodu.

Tā, lūk, tiek ieskicētas Q3 un Q4 attiecības.

Tomēr Staņislava Lema domāšana man nav īsti saprotama un tuva. Viņā ir kaut kas no ebreju tautai piemītošā domāšanas modeļa, kas mums varbūt nav pieejams. Taču romānā ir tik daudz līmeņi un slāņi, ka tajā katrs atradīs kaut ko sev. 

Tādēļ arī "Solāris" vairākkārt ir dramatizēts un atveidots filmās.

1990. gadā Dņepropetrovskā ir uzvests 2 cēlienu balets "Solaris". 2007. gadā Krievijā romāns ir atspoguļots 2 teātra uzvedumos. Vācu komponists Detlavs Glanerts ir uzrakstījis operu "Solaris" (2012). Un arī japāņi to ietērpuši operā 2015. gadā.

"Solāris" ir ekranizēts 3 reizes. 1968. gadā Boris Nirenburgs iestudēja televīzijas uzvedumu un 1972. g. Andrejs Tarkovskis uzņēma filmu - abi iestudējumi notika PSRS. 2002. gadā amerikāņu režisors Stīvens Soderbergs arī uzņēma filmu.

Esmu noskatījies abas pēdējās filmas. Tās ļoti atšķiras gan savā starpā, gan arī no romāna.

Zīmīgi, ka pats Staņislavs Lems nebija sajūsmināts par abām filmām; īpaši viņam nepatika Tarkovska ekranizācija.

Par to visu var izlasīt Wikipēdijas krievu versijā: https://ru.m.wikipedia.org/wiki/Солярис_(роман)

Strīds par to, kura filma ir pareizāka vai labāka, nešķiet pats par sevi saprotams. Mākslas darbus, kuri veidoti uz citu mākslas darbu pamata, pareizāk būtu uztvert kā divu mākslinieku dialogu nevis kā pirmā mākslas darba spoguļkopiju. Lai gan arī tāda pieeja būtu vērtīga. Taču "Solārī" ir tik daudz diskutablā un uzdoti tik daudz jautājumi, ka skaidrs, ka dramaturgos radās vēlme piedalīties atbilžu meklēšanā.

Staņislavs Lems raksta, ka "Solāris" nav romāns par mīlestību, bet par to, ka kosmosā var sastapties ar neizskaidrojamo. Viņš tā uzskata. Lai gan citā vietā izsakās ļoti dīvaini: "Visi 'Solaris' tipa romāni ir rakstīti vienādā veidā, ko es pats nevaru izskaidrot... Es joprojām varu parādīt tās vietas 'Solaris' vai 'Atgriešanās no zvaigznēm', kur es būtībā atradu sevi, rakstot kā lasītājs. Kad Kelvins ierodas Solaris stacijā un tur nevienu nesatiek, kad viņš dodas meklēt kādu no stacijas darbiniekiem un satiek Snautu, un Snautam acīmredzami ir bail no viņa, man nebija ne jausmas, kāpēc neviens nesagaidīja sūtni no Zemes un no kā Snauts tik ļoti baidījās. Jā, es absolūti neko nezināju par kaut kādu 'dzīvu okeānu', kas klāj planētu. Tas viss man atklājās vēlāk, tāpat kā lasītājam lasot, ar vienīgo atšķirību, ka visu sakārtot varēju tikai es pats."

Izskatās, ka Lems romānu nav rakstījis "viens pats", tādēļ viņam būtu bijis jābūt mazliet pielaidīgākam tā interpretāciju vērtēšanā.

Ar Okeānu Lems visdrīzāk nav domājis Dievu. Pāris lappuses pirms noslēguma ainas ir Kelvina un Snauta dialogs par Dievu:

"Neesmu reliģiozs un varbūt neko jaunu neizgudroju, bet vai tu gadījumā nezini, vai kaut kad agrāk neeksistēja ticība ... bezspēcīgam Dievam?" - jautā Kelvins. "Nē, arī okeāns ne. Viņš savā attīstībā paskrējis garām dievišķības izredzēm, pāragri ieslēdzoties sevī, ne vairāk. Drīzāk viņš ir anahorets, kosmosa vientuļnieks, nevis tā dievs..." 

"Bet varbūt tieši Solāris ir tava dievišķā zīdaiņa šūpulis?" - jautā Snauts. Un Kelvins šai hipotēzei piekrīt. Snauts turpina: "Kā tev radās šī bezspēcīgā dieva koncepcija?"

"Nezinu. Tā man izlikās ļoti, ļoti pareiza. Tas ir vienīgais dievs, kuram es varētu noticēt, kura mokas nav izpirkšana, kurš neko neglābj, nekam nekalpo, tikai eksistē."

Šeit droši vien refleksējas Lema paša uzskati par Dievu. 

Lems un Tarkovskis esot sastrīdējušies par viņa filmu. Lems ("Московские новости" 18.06.1995.): "'Solaris" ir grāmata, par kuru mums bija milzīga cīņa ar Tarkovski. Sešas nedēļas sēdēju Maskavā, kamēr strīdējāmies par to, kā taisīt filmu, tad nosaucu viņu par muļķi un devos mājās... Tarkovskis filmā gribēja parādīt, ka kosmoss ir ļoti pretīgs un nepatīkams, bet uz Zemes ir brīnišķīgi. Bet es rakstīju un domāju gluži pretēji." Citā vietā viņš raksta, ka Tarkovskis no "Solāra" uztaisījis "Noziegums un sods". Filmas beigu kadrs - mājiņa uz salas Okeānā, viņu esot gandrīz padarījis traku. Viņš raksta, ka Tarkovskis esot "pilnībā amputējis no romāna scaintifisku ainu".

Kriss un Hareja A. Tarkovska filmā "Solāris"

Krisa Zemes mājiņa Okeānā - beigu kadri A. Tarkovska filmai

Atkal tiek aizmirsts, ka grāmata un filma ir 2 atsevišķi mākslas darbi, ar kuriem autori ir gribējuši pateikt katrs kaut ko citu. Lema romānā paustā doma ir ļoti grūti saprotama, tādēļ Tarkovskis to gribēja un varēja risināt tikai tā, kā varēja.

Filma tiešām nav zinātniskā fantastika, bet nopietnas pārdomas par cilvēka jēgu un mērķi ŠAJĀ pasaulē, jā, te UZ ZEMES nevis kosmosā. Tarkovskim kosmoss vairs nav priekšplāns, bet gan fons. Apziņā iespiedušies vārdi, ko filmā Hareja saka Krisam:

"Tu mani nemīli? Tu taču saproti, ka es nezinu, no kurienes es esmu gadījusies. Varbūt tu zini?"

Tā arī mēs dažkārt sevi spējam saprast tikai no otra, un izmisīgi taujājam otram: "Varbūt tu zini?" Hareja ir Krisa sirdsapziņa, kas ieradusies viņam atgādināt viņa pienākumu pret citu cilvēku.

Tarkovskis filmu veidoja padomju laikos, stagnācijas plaukumā. Sabiedrībā dominēja materiālisms. Ateisms bija valsts ideoloģija. Ar savām filmām viņš centās pateikt, ka ir kaut kas augstāks, kas nosaka cilvēka dzīvi.

Tādēļ Okeāns viņa filmā daudz vairāk simbolizēja visaptverošo Dievu nekā tas bija Lemam.

Otra, amerikāņu režisora Stīvena Soderberga filma no romāna arī ņēmusi tikai fabulu. Arī tā Lemam ne visai patika, taču viņš ar to samierinājās. Filmas ass ir Krisa un Harejas mīlas stāsts, kaut gan Lems ir deklarējis, ka vīrieša un sievietes attiecības ir tikai fons fantastiskajiem notikumiem ar Okeānu.

Savdabīgi bija parādīts Harejas pašnāvības iemesls iepriekšējā dzīvē. Viņa, neko ļaunu negribēdama, bija izdarījusi abortu, domādama, ka Kriss būs apmierināts, ka nebūs bērna, kurš traucēs viņu attiecībām (50.min.). Kriss bija dusmīgs un izmisis, atstāja Hareju, un viņa atņēma sev dzīvību.

Turpat internetā lasām, ka 2000. gadā Solāri ekranizēt bija iecerējis iespaidīgais Džeims Kamerons (James Cameron), kurš veidojis tādus grāvējus kā "Terminators" un "Titāniks". Filmu neuzņēma. Iespējams, Lema nostājas dēļ, jo gan jau Kamerons bija paredzējis vēl trakāk manīt sižetu un jēgu nekā Tarkovskis. Varbūt tomēr vajadzēja pamēģināt.

Notikumi ar filmu uzņemšanu parāda, kā var atšķirties cilvēku domāšana. Romāns "Solaris" ir par domāšanas atšķirībām. Vispirms jau - cilvēku un Okeāna domāšanas citādību.

Iepriekš pieminēju, ka Lema prāt' zinātniekiem jāiet tagadnei pa priekšu un jāatklāj iespējamie nākotnes izaicinājumi, meklējot veidus, kā uz tiem atbildēt. Tieši par to ir romāns "Solaris". Kāds pārāks un mums nesaprotams saprāts cīnās ar mums, izmantojot mūsu pašu atmiņu tēlus. Ko tur var likt pretim?

Peresļegins saka, ka iespējami 3 varianti, un visi trīs ir apskatīti romānā:

1. Rīkoties cilvēcīgi (kā to romānā dara Snauts).

2. Rīkoties ne cilvēcīgi (Sartorius).

3. Turēt līdzsvaru starp abām pieejām (Kelvins).

Visas trīs pieejas ved pie zaudējuma.

Un tā ir Solāra efekta pazīme - neviena no stratēģijām rezultātu nemaina. Mēs vienmēr paliekam zaudētāji. Tas norāda, ka mums ir darīšana ar Q4 vai augstāku indeksu. Tas nepakļaujas mūsu kontrolei.

Ar šādu situāciju mēs (šeit var saprast - civilizācija) vēl LĪDZ ŠIM neesam sastapušies. Lems to paredz un modelē.

Bet vai Okeāns tiešām cīnās? Tur jau tā lieta, ka nē. Viņš atbild. Fantomi tika uzsūtīti tikai pēc apstarošanas ar sāpīgajiem stariem. Un fantomi arī ne kā uzbrukums, bet pašu cilvēku personīgo problēmu saasināšanās.

Neuzbrūciet! Kurš zobenu ceļ, tas no zobena krīt! 

Uzbrucējs pats krīt no sava zobena. 

Ilustrācijas S. Lema romānam "Solaris"

Divi Lema romāni, ko esmu izlasījis līdz galam, - "Solāris" un "Neuzvaramais" - beidzas ar līdzīgu ainu. Galvenais varonis pēc piedalīšanās spraigā, bezrezultātu cīņā aiziet un nostājas viens un "kails" izaicinātāja priekšā. "Solaris" gadījumā viņš dodas uz kādu mainošos salu okeānā, bet "Neuzvaramajā" viņš apsēžas kalna nogāzē un laiž caur pirkstiem mazos metāla insektus, kuri pirms tam, apvienojušies pūlī, bija uzbrukuši un iznīcinājuši vareno titāna kaujas mašīnu "Ciklopu". Viņi ir rezignēti, NEVARDARBĪGI un GODĪGI. Pretinieki izbeidz cīņu un mierīgi pastāv blakus. Var teikt, ka tā ir rotaļīga blakus pastāvēšana.

Mēs vienmēr, katru dienu sastopamies ar citu cilvēku domāšanas pasauli. Ir filozofiska, jutekliska, aprēķinātāja u.c. domāšana. Mums kaut kā ar tām jāsadzīvo. Dažreiz tas ir patīkami, dažreiz rada konfliktus un šausmas. Dažreiz situācijas ir traģiskas. Šķiet, ka risinājuma nav. Teoriju labirinti, kuros aizveda lekcija, ļāva paskatīties uz lietām plašāk - cerībā ieraudzīt risinājumus, kurus daudzi atmetuši atrast. Laikam tādēļ man šī tēma šķita tik interesanata.

Ceru, ka risinājumi atradīsies.