Priecīgas Lieldienas par spīti pandēmijai!

Piedāvajam izlasīt Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita uzrunu tautai, arhibīskapa Jāņa Vanaga homīliju 2020. gada Lieldienās un Elitas Veidemanes interviju ar ahibīskapu.

Valsts prezidenta Egila Levita uzruna tautai Latvijā un pasaulē Lieldienās

Mīļie Latvijas cilvēki! Ir Lieldienu laiks. Mēs to sagaidām īpašos apstākļos. Kurš gan Ziemassvētkos varēja iedomāties, ka drīz vien puse zemeslodes iedzīvotāju – 4 miljardi cilvēku – būs spiesta palikt mājās, ka iespējas pārvietoties un satikt citus cilvēkus būs ļoti ierobežotas.

Šis īpatnējais, piebremzētais, palēninātais laiks atstās uz mums savu ietekmi. Tā būs jauna, vienojoša pieredze mūsu likteņkopībā. Es domāju, ka šis laiks savu dziļāko ietekmi atstās tieši uz mūsu vērtībām, uz mūsu pasaules uztveri. Un es domāju, ka šī ietekme būs pozitīva.

Pirmkārt, mēs labāk apzināsimies, cik dzīve un dzīvība, un viss ierastais un pierastais ir trausls. Tas ļaus mums vairāk apzināties dzīves vienreizējību un vērtību.

Otrkārt, tas ļaus mums vairāk izjust un novērtēt brīvību. Vispirms jau brīvību fiziski pārvietoties gan tepat ārpus mājas, gan pāri robežām. Bet vēl jo vairāk apzināties garīgo brīvtelpu, kuru mēs tagad, sēžot mājās, esam aicināti piepildīt ar jēgu, ar īstu jēgu.

Treškārt, pēc tam, kad mēs pusi savas dzīves esam pārnesuši no reālās pasaules virtuālajā, mēs labāk saprotam īstu, cilvēcisku kontaktu, dzīvu sarunu vērtību. Mēs atklājam, ka diezgan efektīvi varam strādāt, mācīties, komunicēt ar tehnikas palīdzību. Un tomēr – ir labi apzināties, ka drīz mēs atkal viens otru satiksim, ka nekas un nekad nevar pilnvērtīgi aizstāt cilvēku.

Un visbeidzot – tagad, kad mūsu patēriņa iespējas ir ierobežotas, mēs varam atklāt, ka mums varbūt nemaz nevajag tik daudz, kā mēs bijām līdz šim iedomājušies. Katrā ziņā, pietiekamība, kas mūsu planētu pakļautu lēnākai izpostīšanai nekā līdz šim, ir nākotnes vērtība. Tā ļaus lielāku enerģiju veltīt dzīves kvalitātei – izglītībai, veselībai, kultūrai, videi, dabai. Šī vērtību pārvērtēšana dos jaunu impulsu arī ekonomikai.

Ir Lieldienu laiks. Tas simbolizē atjaunošanos, atdzimšanu, augšupeju. Arī šīs īpatnējās Lieldienas liek mums par to domāt, un mums ir pamats par to domāt.

Vēsture māca, ka katra krīze reiz beidzas un krīzei vienmēr seko strauja izaugsme.

Latvija, pateicoties mūsu cilvēku pacietībai un mūsu valsts izsvērtajai politikai, pieder pie tām nedaudzajām pasaules valstīm, kas salīdzinoši labi spēj šo situāciju kontrolēt un vadīt. Tādēļ ir pamatotas cerības, ka Latvija varētu piederēt pie tām valstīm, kuras pirmās atgūsies no krīzes un sāks savu augšupceļu. Savu augšupceļu. Bet nedaudz citādā – labākā virzībā nekā līdz šim.

Vēlu visiem jaukas, saulainas, nopietnu un gaišu pārdomu pilnas Lieldienas!

Lieldienu homīlija 2020. gada 12. aprīlī. Autors: LELB arhibīskaps Jānis Vanags

Kristus ir augšāmcēlies! Kā daudzi no mums dzirdēja savā kristību dienā – par Tevi cietis, miris un augšāmcēlies! Lieldienu rītā divas uzticīgas sievietes devās uz kapu, lai apkoptu Jēzus mirušās miesas un raizējās par lielo akmeni kas bija aizvelts priekšā. Reaģējot uz Latvijā izsludināto ārkārtas stāvokli un pildot žurnālistikas misiju informēt un izglītot lasītāju, visas turpmākās DELFI publikācijas par koronavīrusa izraisīto slimību “Covid-19” būs pieejamas bez maksas.

Šogad svētku līksmību arī aizšķērso tāds kā akmens. Lielākā daļa no mums Kristus augšāmcelšanos svin attālināti. Daudz kur pasaulē sērgas dēļ dievnamu durvis vispār ir slēgtas. Kāda vairs Šengenas zona? Dažviet cilvēki bez atļaujas nedrīkst iziet no mājām vai atrasties tālāk par simt metriem no dzīvesvietas. Un neviens droši nezina, kad tas beigsies.

Varbūt jūtamies līdzīgi mācekļiem, kuri pašas pirmās Lieldienas arī sagaidīja aiz durvīm, kas drošības pēc bija slēgtas. Varbūt jūtamies līdzīgi sievām, kuras gāja rūpju pilnas, vēl nezinot par dzīvības uzvaru, necerot uz eņģeli baltās drēbēs, kurš novels akmeni, par kuras viņas tā raizējās.

Cilvēkus visā pasaulē nospiež raizes un neziņa? Vai mūsu valsts ir izvēlējusies pareizo ceļu? Vai šis viss nav globāla sazvērestība? Vai mēs dzīvosim vai mirsim? Un, ja Dievs gribēs un dzīvosim – tad kā? Mana mūža laikā nekad neesam varējuši tik dziļi sajust sevi to sieviešu vietā, kuras Lieldienu rītam tuvojās pilnas apdraudējuma nojausmu. Vienā mirklī visa dzīve bija sagriezusies otrādi.

Kas pirms 24 stundām likās uzvaras pilna ieiešana galvaspilsētā, kas šķita neapšaubāms apstiprinājums viņu izvēlētajam ceļam piepeši bija izgaisis. Uzvaras gājiens bija atdūries kapa bedrē.

Pagājušajās Lieldienās, mēs varējām tikai apcerēt, kā jutās Jēzus mācekļi, kad vienā mirklī viss, uz ko viņi paļāvās, viss kas likās tik stabils, lai tajā balstītu savu nākotni, apvērsās pilnīgi pretēji. Kas pirms gada bija vingrinājums iztēles kontemplācijā par mācekļu piedzīvoto, tas šajās Lieldienās kļūst par pašu pieredzi.

Taču mums ir priekšrocības. Mēs ejam jau iemītās pēdās. Veselības jautājumos varam mācīties no sasniegumiem un kļūdām tajās valstīs, kuras pandēmija sasniedza dažas nedēļas agrāk. Cilvēcisku izdzīvošanas pieredzi varam mācīties no Kristus mācekļiem un Lieldienu rīta sievām. Kā tas notika, ka viņi no izbiedētiem, izklīdinātiem cilvēkiem kļuva par spēku, kas uzcēla jaunu, labāku pasauli? Tādas zināšanas mums noderētu.

Viņi piedzīvoja, ka dzīve spēji mainās, taču ne tikai no labklājības uz katastrofu, bet tikpat fundamentāli arī no nāves uz Augšāmcelšanos. Ļoti spilgti tas izskan slavenajā baptistu mācītāja S.M. Lokridža sprediķī, no kura jums nolasīšu nelielu fragmentu:

• "Ir piektdiena. Jūda nodod. Mācekļi skrien kā aitas bez gana, Marija raud, Pēteris aizliedz. Bet nāk svētdiena!
• Ir piektdiena. Pilāts cīnās, Sinedrijs kaļ sazvērestības, pūlis zākā, un viņi pat nezina, ka svētdiena nāk!
• Ir piektdiena. Romieši sit manu Jēzu, tērpj viņu purpurā, kronē ar ērkšķiem, un farizeji līksmo, ka viņu plāns ir sasniegts. Bet viņi nezina – ir tikai piektdiena. Svētdiena nāk!
• Ir piektdiena. Karavīri naglo manas Pestītāja rokas pie krusta, viņi naglo mana glābēja kājas pie krusta, un tad tie viņu paceļ blakus noziedzniekiem. Bet ļaujiet man jums ko pateikt – nāk svētdiena!
• Ir piektdiena Viņš karājas pie krusta, jūt, ka viņu atstāj Tēvs, paliek viens un mirst, vai viņu neviens nevar izglābt? Ir piektdiena, bet svētdiena nāk!
• Ir piektdiena. Zeme trīc. Debesis kļūst tumšas, mans ķēniņš atdod savu garu. Bet svētdiena nāk.
• Ir piektdiena. Pasaule uzvar. Cilvēki grēko. Un ļaunums ņirdz. Cerība ir zaudēta. Nāve ir uzvarējusi. Grēks ir ņēmis savu tiesu un sātans tikai smejas. Bet nāk svētdiena.
• Ir piektdiena. Jēzus ir apbedīts, karavīri stāv sardzē, un vietā tiek ievelts akmens.
• Bet tā ir piektdiena. Ir tikai piektdiena – svētdiena nāk!"

Ko mācītājs ar to gribēja teikt? Kas ir ar to svētdienu, kura nāk? Tradicionāli svētdiena ir pirmā nedēļas diena. Ar to mūsu senči vēlējās sev atgādināt, ar ko sākās jauns laikmets. Cauri visiem komunistu laikiem krievu valodā radio skanēja: "Внимание, товарищи! Говорит Москва! Сегодня воскресение, 12 апреля." ("Uzmanību, biedri! Runā Maskava! Šodien ir svētdiena, 12. aprīlis –red.) Воскресение – Augšāmcelšanās.

Ar savu nāvi Kristus satrieca nāvi. Mūsu un ikkatru nāvi. Ar savu augšāmcelšanos viņš svinēja uzvaru pār visiem ļaunajiem pretspēkiem un viņu plāniem. No svētdienas atskatoties uz piektdienu, var izsaukties kā apustulis Pāvils: "Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis?"

Pāvils kādā vietā pavisam pārsteidz. Viņš raksta: "Es nekaunos Kristus evaņģēlija dēļ!" Būtu grūti iedomāties, ka budistam vai musulmanim ienāktu prātā teikt: "Es nekaunos Budas vai Muhameda mācības dēļ." Kādēļ lai viņi kaunētos? Taču krusts bija domāts, lai apkaunotu. To rezervēja zemākajiem, nicinātākajiem noziedzniekiem.

Saudzējot mūsu jūtas, Jēzu pie krusta attēlo ar apsēju ap gurniem, taču parasti notiesāto sita krustā kailu. Golgātu bieži glezno kā virsotni pret debesīm, no kuras paveras plašs skats. Taču tā būtu pat zināma greznība, kas atļautu zināmu privātumu. Taču Golgāta atradās pie paša pilsētas mūra, blakus vārtiem, kur svētku laikā garām staigāja tūkstošiem cilvēku, zaimodami un uzjautrinādamies par tavām mokām. Krustam vajadzēja iemiesot katras ciešanas un pazemojumu, kādu vien cilvēks var piedzīvot. Taču tā ir piektdiena. Svētdiena nāk!

Vai mūs nomāc krīze un ārkārtas stāvoklis? Apnikums un spriedze izolācijā? Gaidāmais ekonomikas pagrimums un izredzes nogrimt nabadzībā? Aizdomas ka viss netiek darīts pareizi politiski un garīgi? Ka slepeni spēki ir sazvērējušies? Vai biedē tas, ka pat veselīgam cilvēkam iespēja saslimt un nomirt piepeši ir tik nereāli reāla? Jā, tā ir piektdiena.

Un ne tikai ārkārtas stāvokļa, bet arī parastā laikā sāp zaudējumi un sūrst dziļi aizvainojumi. Tas pieder piektdienai. Taču ļaujiet man jums ko teikt – nāk svētdiena, augšāmcelšanās diena.

Tajā rītā Kristus iznāca no kapa dzīvs. Nodevība, pazemojumi un sāpes bija aiz muguras. Priekšā – nebeidzama dzīvība kopā ar Dievu. Ienaidniekiem neaizsniedzams, Kristus pulcina ap sevi savus draugus, iedvesmojot viņus drosmei un darbībai. Jā, tas Augšāmcelšanās svētkos ir pats skaistākais. Kristus ne tikai izbauda uzvaru pats. Viņš aicina mūs tajā ar viņu dalīties. Lai arī mūsu dzīvi piepildītu viņa Augšāmcelšanās prieks, spēks un miers.

Paceļot Jēzu pie krusta tādā vietā, kur katrs to var redzēt, viņa ienaidnieki neiedomājās, ka piepilda senu vēstījumu un arī Jēzus paša vārdus. 1440 gadus pirms Golgātas Mozus tuksnesī pacēla kārts galā bronzas čūsku. Tautu bija piemeklējis indīgu čūsku uzbrukums. Kurš tika sadzelts, tam bija jāskatās uz šo čūsku. Tad tas nenomira.

Kad viņa laiks bija tuvu, Jēzus mācekļiem teica par sevi: "Kā Mozus paaugstināja čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai katram, kas viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība."

Tam ir dziļš, reliģisks skaidrojums. Dieva likums ir kā čūska, kura dzelonis ir nāve. Kas to mīda kājām, tam jāmirst. Un mēs esam to darījuši. Katrs mēs savu reizi esam samīdījuši Dieva likumus – tīši vai netīši, apzināti un neapzināti. Inde ir ienākusi mūsos un mums jāmirst – laikā un mūžībā.

Taču Dieva beznosacījumu mīlestības dēļ Vārds tapa miesa, Dievs tapa cilvēks un mūsu vietā nodzīvoja nevainojamu, Dieva likumiem pilnīgi paklausīgu dzīvi. Bez nopelna, aiz tīras žēlastības viņš tam, kurš viņam tic, savu svēto dzīvi uzdāvina kā drēbes, kurās ietērpties, kad jāstājas Dieva priekšā. Jēzū nebija indes, bet viņš uzsūca sevī mūsējo. Viņam nebija jāmirst, bet viņš nomira – ne savu, bet mūsu nāvi. Izģērbts kails, kaunam pakļauts, pielīdzināts laupītājiem, Kristus sāpēs izdzīvoja mūsu mūžības likteni. Lai tie, kas ticībā raugās uz krustā paaugstināto Dieva Dēlu, dzīvotu mūžīgi un dalītos ar viņu augšāmcelšanās priekā.

Vēstījums ir daudzslāņains. Tam ir arī sava ikdienai domāta psiholoģiskā nozīme. Jo arī ikdienā mūs moka tādas kā indīgas čūskas. Bailes, neziņa, briesmu sajūta, ļaunas nākotnes nojausmas. Kā lai tās uzveic? Britu filozofs Alfrēds Vaitheds teica, ka mēs attīstām domas, lai tās varētu mirt mūsu vietā. Mēs varam domas sūtīt dažādos nākotnes scenārijos kā avataru datorspēlē un skatīties, kur tas izdzīvo un kur aiziet bojā. Lai tad paši ietu pa izdzīvošanas ceļu.

Kā Mozus izveidoja čūsku no bronzas, tā mēs domās varam nākotnei, kura mūs biedē, izveidot attēlu, nolikt to sev priekšā un ilgi uz to raudzīties – nevis, lai kristu izmisumā, bet lai sagatavotos un iegūtu dvēseles stāvokli, kurā nākotnes čūska pārstāj mocīt. Tad mēs nemirsim.

Ir daudz labāk un cerīgāk raudzīties nevis vienkārši uz priekšu, bet uz paaugstināto Dieva Dēlu. Vērot, kā viņš piektdienu dara par svētdienu un apzināties, ka esmu aicināts šajā uzvarā būt ar viņu. Kopā ar uzvarētāju paši uzvarēsim.

Kā lai svinam Lieldienas šajā ārkārtas laikā? Kā lai dzīvojam? Labs padoms būtu – mērķēt uz paradīzi un pievērsties šodienai. Paturēt dvēseles acis pievērstas augšāmceltajam Kristum un darīt to, kas jādara šodien. To, kas padara stiprāku, gudrāku, prasmīgāku un izdzīvot spējīgāku.

Lieldienu rītā tās divas sievietes par sevi atklāja kaut ko svarīgu. Atklāsim to par sevi arī mēs! Viņas bija parasti cilvēki, taču bija staigājušas kopā ar Jēzu. Tumsa bija liela, šķēršļi nepārvarami un pretspēks varens, taču izrādījās, ka viņās pietiek spēka, drosmes un apņēmības, lai sasniegtu mērķi. Un, kad viņas tā gāja, pat eņģeļi ieradās palīgā un novēla akmeni, par kuru viņas raizējās.

Taču eņģeļi spožās drānās neparādās katru dienu. Dievs vairāk darbojas caur cilvēkiem. Mēs katrs varam būt drusku eņģeļi cits citam, noveļot kādus akmeņus un atvieglojot raizes. Šajā laikā medicīnas darbinieki ir tādi eņģeļi. Analīžu ņemšanas punktos medicīnas māsiņas ir tērpušās viscaur baltā. Un ne tikai mediķiem mēs esam pateicīgi. Neskaitāmi cilvēki strādā citu labā – aptiekāri, sociālie darbinieki, garīdznieki, pārdevēji, šoferi, montieri, televīzijas un radio darbinieki, valsts amatpersonas, atkritumu savācēji un daudzi citi – lai dzīve turpinātos, līdz sērgas akmens būs novelts. Mēs jums esam ļoti, ļoti pateicīgi, paturam jūs lūgšanās – un meklējam katrs savu eņģeļa iespēju, lai ar to, ko darām vai nedarām, noveltu kādu akmeni dzīvībai no ceļa.

1927. gadā, Meksikā, baznīcas vajāšanas laikos, bez izmeklēšanas un tiesas tika nošauts nepatiesi apsūdzēts priesteris, svētīgais Migels Pro. Viņa pēdējā vēlēšanās bija nomesties ceļos lūgšanai. Viņš neļāva sev aizsiet acis. Skatoties acīs šāvēju nodaļai, viņš teica: "Lai Dievs apžēlojas par jums! Lai Dievs jūs svētī! Kungs, Tu zini, ka es esmu nevainīgs. No visas sirds es piedodu saviem ienaidniekiem." Un pirms atskanēja pavēle šaut, viņš pacēla rokas, ar savu ķermeni izveidojot krusta zīmi, un sauca: "Lai dzīvo karalis Kristus!" Tas bija izaicinājums visām netaisnajām varām. Jūs domājat, ka jūsu šautenes mūs nobiedēs? Dieva mīlestība ir stiprāka par visām pasaules varām.

Ar savu augšāmcelšanos Kristus padarīja krustu no iebiedēšanas un apkaunojuma rīka par apliecinājuma un uzvaras simbolu. Šajā īpašajā laikā arī mēs, skatoties acīs saviem apdraudējumiem un izaicinājumiem, varam pacelt rokas, no sevis pašiem izveidojot krusta zīmi, un sacīt: "Lai dzīvo karalis Kristus!"

Kristieši zina, ka mīlestība, ko Dievs ir atklājis, mūsu labad uzmodinot Kristu no nāves, ir stiprāka par visu, kas varētu tikt mests mums sejā. Kristus ir augšāmcēlies! Viņš patiesi ir augšāmcēlies! Ir svētdiena!

Jānis Vanags: “Neuzticies šaubīgam lukturim”  Intervējusi: Elita Veidemane. Pirmslieldienu pārdomas kopā ar Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapu Jāni Vanagu.

- Šogad Lieldienas ir krasi atšķirīgas no citu gadu Augšāmcelšanās svētkiem. Kādu vēsti šogad nesīsiet cilvēkiem?

- Cik neparedzama var būt dzīve, vai ne? Pēkšņi atrodam sevi situācijā, kad mīlēt tuvāko un kalpot līdzcilvēkiem var, no viņiem norobežojoties. Nekad nebiju domājis, ka reiz teikšu, lai cilvēki svētdienas rītā paliek mājās un skatās televizoru! Lieldienu dievkalpojumu no Rīgas Doma translēs televīzijā un radio. Laipni lūdzu visus pieslēgies. Tad arī Lieldienu vēsts man būs atnākusi. Šajā brīdī es gribētu vienkārši aicināt - kad piedalāties dievkalpojumos pie televizora vai datora, uzvelciet svētku drēbes, iededziet sveces, paņemiet dziesmu grāmatu un sviniet pa īstam! Mūsdienu tehnoloģijas dod klātbūtnes iespējas, kādu nebija Lielā mēra laikā pirms trīssimt gadiem. Un vēl - kad pirksiet Lieldienām olas, raugieties, lai tās būtu dētas Latvijā. Šoreiz tas tiešām ir svarīgi.

- Pandēmija noteikti kādreiz beigsies. Kā jūs domājat: kā būs mainījušies cilvēki?

- Kurš gan to tagad var pateikt? Vislielākajā mērā nākotne būs atkarīga no tā, kādas ir mūsu vērtības un cik noturīgi tikumi. Pasaule nostājas mūsu priekšā tāda, kādi ir mūsu morālie mērķi. Varbūt mums kā Noasam pēc plūdiem būs jāsāk celt pasauli no jauna, jāpievēršas pamatlietām. Puķu vietā uz palodzēm jāaudzē dārzeņi. Daudzi izsapņoti plāni nepiepildīsies. Ja nevaram to novērst, tad jāatrod redzējums, kas ļauj izdzīvot ar mazāku trauksmi un sāpēm. Jāierauga, ka notiek dabiskais. Lai cik daba ir skaista, tā pastāvīgi cenšas mūs nogalināt. Mēra māte vienmēr gribēja tikt mums klāt. Cilvēka ikdiena vienmēr ir bijusi pūles atvairīt katastrofu no sava sliekšņa. Ja dažas desmitgades tas ir sekmīgāk izdevies, pieņemsim to ar pateicību. Cerams, ka reiz izdosies atkal. Bet es jau sen domāju - mani vecvecāki piedzīvoja revolūciju un divus pasaules karus. Vecāki piedzīvoja karu un Staļina teroru. Vai es būšu laimīgā paaudze, kas izspruks bez savas kataklizmas? Acīmredzot ne. Varbūt es drusku sabiezinu, taču ne tādēļ, lai celtu paniku. Slēpšanās no savām bailēm un raizēm tikai uztur neziņu un dara vāju. Varbūt nevaru paredzēt nākotni, taču varu izpētīt, kas mani tajā moka. No kā es baidos? Kā būs, kad tas notiks? Alfrēds Vaithedsⁱ teica, ka mēs attīstām domas, lai tās varētu mirt mūsu vietā. Varam domas sūtīt dažādos nākotnes scenārijos kā avataru datorspēlē un skatīties, kur tas izdzīvo un kur aiziet bojā. Tad paši varēsim iet pa izdzīvošanas ceļu. Svētītā iztēlē varam nolikt sev priekšā to, kas mūs biedē, un ilgi uz to raudzīties - nevis lai kristu izmisumā, bet lai sagatavotos un iegūtu dvēseles stāvokli, kurā nākotne pārstāj mocīt. Kristīgajā dzīvesziņā tādu var atrast, kad ar sirdi pieņemu, ka, piedzīvojot traģēdijas un zaudējumus, es dzīvoju tā, kā dzīvoja Kristus. Viņa pieredze atspoguļojas manējā. Pandēmijas nepārvaramā vara mani stumj viņam tuvāk. Dvēseles dziļumos es pats ilgojos atdarināt Kristu, tikai nespēju uz to saņemties tik radikālā veidā. Apmēram tā.

- Daudzi domā, ka šī pasaules sērga ir sods par cilvēku augstprātību. Un, ja paskatās nesenā pagātnē, cilvēki tomēr tika brīdināti par savu negausību, aroganci, nodevīgumu.

- Tas nav tik viennozīmīgi vērtējams. No vienas puses negausība un augstprātība, bet no otras čaklums, izdoma un uzņēmība. Taču taisnība, ka mūsdienu dzīvesveids lieliski palīdzēja vīrusam izplatīties. Sevi cienošam cilvēkam taču vajag zemenes no Grieķijas, tomātus no Holandes, vīnu no Spānijas, sieru no Francijas, steiku no Argentīnas un austeres no Jaunzēlandes. Lai apceļotu tālas zemes, vairs nav jābūt Marko Polo vai Džeimsam Kukam. Šāds dzīves modelis daudzviet ekspluatēja zemes un to iedzīvotājus, bet arī deva darbu miljoniem, izcēla valstis no nabadzības, palielināja dzīvildzi un personīgās brīvības. Ko tas tagad izdarīs ar mums, kad tiek šādi pārbaudīts? Ir tāds jēdziens «downshifting» - no labāk apmaksātas, bet stresainas karjeras pāriet uz mierīgāku un pieticīgāku dzīvesveidu. Ja cilvēks to dara pēc savas vēlēšanās, tas atnes atvieglojumu un gandarījumu. Kad viņu piespiež apstākļi, tad ir smagi un sāpīgi, bet vienalga labāk izdzīvos tas, kurš atradīs ceļu uz iekšēju piepildījumu. Latvijā krīze sākās Lielā gavēņa laikā. Gavēnis ir miesīgu ierobežojumu un garīgas paplašināšanās laiks. Tie, kas gavēni turēja, var padomāt - kā būtu, ja tas būs jāturpina nenoteikti ilgi?

- Vai tas nozīmē, ka vērtību sistēma mainīsies? Vai tad tiešām liberālisms sabruks?

- Es to drīzāk sauktu par postmoderno neomarksismu. Marksismu interesē nevis liberalizācija, bet kontrole, lai gan tas savas totalitārās dziņas allaž aizbildina ar apspiesto atbrīvošanu. Es nezinu, vai tas sabruks, taču krīzes apstākļos liela daļa viņu dienaskārtības zaudē nozīmību. Vai pamanījāt, cik strauji valstis patvērās savās nacionālajās robežās? Izrādās, nav vis taisnība, ka nacionāla valsts ir sevi pārdzīvojis relikts. Izrādās, ka bez tās nevar iztikt. Rodžers Skrutonsⁱⁱ savulaik atzīmēja, ka sabiedrībai ir tik sarežģīti veidoties tādēļ, ka cilvēki no dabas cits citam neuzticas. Ir jābūt mehānismam, kas liek otrā ieraudzīt savu tuvāko. Emīls Dirkheimsⁱⁱⁱ teica, ka cilvēkus par nāciju padara sakrālais - izpratne, noteikumi un mērķi, kas cēlušies no kopīgas reliģijas un nav apšaubāmi vai pārkāpjami. Tas veido uzticēšanās sajūtu un satur kopā nāciju. Nacionāla valsts dod robežas, kurā tauta var svinēt savas tradīcijas un reliģiju, tātad savu identitāti. Savukārt kreisajam globālismam galvenais ir cilvēku un naudas pārvietošanās bez robežām un valstu politikas pielāgošana pārnacionālām organizācijām. Tas mēģina sabiedrību veidot bez sakrālā, bez tautām raksturīgā, bet ap kultu, kura svētie raksti ir cilvēktiesību saraksts, kam katrs var pievienot ko savu. Varētu jau teikt - jo vairāk tiesību, jo labāk, bet nelaime tā, ka tavas tiesības rada manus pienākumus. Nevar tās bez norunas tikai paplašināt un paplašināt. Kultūras un identitātes drošības aizskārums, manuprāt, ir galvenais cēlonis gan pretrunām starp Eiropas Savienības valstīm, gan Brexit balsojumam, gan populisma vilnim, par kuru neomarksisti uztraucas. Es ceru, ka pandēmijas pieredze savienībai liks atrast gudrāku līdzsvaru starp nacionālo un gobālo un tā no krīzes izies veselīgāka. Starp citu, tagad ir iespēja arī pārbaudīt, cik dzīvotspējīga ir iniciatīva, ko simbolizē Grēta Tūnberga. Pārtraukt gaisa satiksmi, izbeigt fosilās enerģijas izmantošanu, samazināt rūpniecību. Paturēt pašreizējos ierobežojumus uz visiem laikiem. Dzīve parādīs, vai tas ir ceļš, kas jaunatnei dod nākotnes cerību, vai arī ved pasauli Lielajā depresijā kā 30. gados.

- Sērgas aizsegā iespējams veikt dažādus nelietīgus darbus... Daudzi pat nepamanīs. Bet ir risks vienā jaukā rītā pamosties totalitārismā.

- Vadīt krīzi ar rīkojumiem ir efektīvāk, nekā to darīt demokrātiski, bet ne ilgtermiņā. Tas izriet no vadības teorijas. Ja autoritārā stila posms ieilgst, cilvēki pārstāj būt lojāli, sāk izlocīties, melot un zagt. To labi atceramies no Padomju Savienības. Ārkārtas stāvoklim jābeidzas līdz ar apstākļiem, kas to prasa. Domāju, ka Latvijā tā notiks. Neskatoties uz ierobežojumiem, mani iepriecina tas, kā valdība šajā laikā komunicē ar baznīcu.

- Kroņgripas ārkārtas laikā, protams, mainīsies ekonomika (ja nenomirs pavisam). Bet kā mainīsies māksla, reliģija, kultūra? Ir tāda sajūta, ka iestājies... priekšlaiks. Priekšlaiks kaut kam būtiskam.

- Ja piemeklējums būs smags, tad viss kļūs īstāks. Kultūrā būs mazāk narcisisma, ekshibicionisma, tukšu provokāciju un vairāk patiesā, skaistā un svētā. Vai arī pa īstam sūrā. Reliģijā būs mazāk abstraktas runāšanas un vairāk praktiskas palīdzības. Formālu ticību nomāks dienišķās rūpes, varbūt daļa tautas no baznīcas attālināsies. Paliks tie, kuri meklēs, kā pa īstam svētdarīt savu dzīvi. Politikā idejas kļūs piezemētākas, dabiskākas. Tam ir psiholoģisks vai pat antropoloģisks iemesls. Starp mūsdienu eksotiskāko ideju atbalstītājiem taču nav atbrīvošanās cīņu dalībnieku. Nav to, kas izdzīvoja Sibīrijā. Nav daudz pat to, kas jaunībā stāvēja uz barikādēm. Vairumā tā ir paaudze, kam vēl nav bijusi iespēja pacīnīties ar tāda mēroga izaicinājumiem. Bet mēs esam radīti smagai nastai. Ja to nenesam, tad neatrodam nozīmi dzīvei un iemeslu pašcieņai. Tad cilvēkam jāizdomā savs eksotiskais «dvēseļu putenis», kurā cīnīties. Taču, ja piemeklējums būs smags, tad būs gan īsts izaicinājums, gan nasta un pašcieņa.

- Cilvēks ir sociāla būtne, viņam grūti izturēt pašizolāciju, stresu, bailes, vientulību. Tagad mums saka: tas būs vēl ilgi...

- Ja nevar izmainīt apstākļus, tad jāmēģina mainīt uztveri. Nošķirtības nedēļas var uzlūkot ne tikai par dīkstāvi, bet arī par uzdāvinātu laiku, kad attīstīties, kļūt dziļākiem, zinošākiem, fiziski stiprākiem, sagatavotiem. Nostiprināt attiecības ar radiem, draugiem, kolēģiem. Iemācīt saviem senioriem lietot Zoom vai Teams. Tīklošanās un savstarpējs atbalsts būs ļoti nozīmīgs. Darīt ikdienu, cik iespējams, labu sev un savējiem. Svarīgākais nav ceļojumi un atvaļinājuma piedzīvojumi, bet tas, ko dari ikdienā, jo to tu dari katru dienu. Taču vairāk par visu es novēlu atrast tumsā gaismu. Ir tāda sena alķīmiķu gudrība: «Tas, ko tev visvairāk vajag, ir jāmeklē tur, kur vismazāk gribi ielūkoties.» Ja tas atrastos vieglajās un pazīstamajās vietās, tu sen būtu visu atradis. Ļoti negribas domāt par nošķirtības nedēļām vai mēnešiem, par iztikas grūtībām, trūkumu, bet visvairāk negribas uzlūkot iespēju saslimt un nomirt. Tādēļ tieši tur vajag dziļi ielūkoties un jautāt - kas spēj būt man gaisma šajā tumsā? Katrs alu nirējs vēlas, lai viņa lukturis būtu uzticams, nevis tāds, kas kritiskā brīdī raustās un dziest. Tādam neviens neuzticētu savu dzīvību. Bet ar tādu, kurš nedziest, var doties nopietnā ekspedīcijā. Ja atradīsi to, kas spēj izgaismot īstu tumsu, tā tev būs īsta gaisma arī visam citam. Kristus teica: «Es esmu pasaules gaisma. Kas man seko, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.» Viņam var uzticēt visu, arī dzīvību.

- Vai šajā dramatiskajā laikposmā cilvēki Dievam pievēršas vairāk? Mēģina Viņu satikt? Daudziem, iespējams, tas jau ir par vēlu, un tomēr...

- Jēzus stāstīja līdzību par saimnieku, kas līgst sev strādniekus. Dažus viņš nolīgst no rīta, bet dažus - tikai stundu pirms darbdienas beigām. Tomēr visiem samaksā vienu un to pašu algu. Nav izšķiroši, KAD cilvēks atrod Dievu. Svarīgi, ka viņš vispār atrod. Ja kādam karantīnā izveidosies attiecības ar Dievu, tas būs lieliski izmantojis dīkstāves laiku. Patiesība gan ir tā, ka Dievs tevi jau ir atradis un tuvojas ātrāk par gaismu. Gudrība ir viņu ieraudzīt un uzņemt savā dzīvē.

- Tagad ir aizliegts cilvēkus pulcināt uz dievkalpojumiem, un tas, manuprāt, ir liels trieciens tiem, kuri uz tiem gājuši regulāri.

- Protams, kaut arī daudzi garīdznieki dievkalpojumus notur bez draudzes fiziskas klātbūtnes un straumē tos internetā. Ēnas puse ir tā, ka, nepulcējoties draudzēm, to ienākumi no ziedojumu kolektēm ir spēji apstājušies. Ierobežojumi mūs piespiež apgūt to, ko plānojām jau gadiem, bet nebijām izkustējušies no vietas. Dažu nedēļu laikā mūsu baznīcai tapa Facebook lapa, YouTube kanāls, tiek filmēti jauni materiāli iesvētes mācībai. WhatsApp grupas, videkonferences. Kāds mācītājs pat nopirka raidstaciju un saņēma apraides atļauju draudzes teritorijā. Vienu svētdienu, kad pašam nekur nebija jākalpo, es deviņos noklausījos radio Svētrītu, desmitos internetā piedalījos dievkalpojumā no Vecās Ģertrūdes. Tad brīdi sekoju liturģijai no armēņu baznīcas, pēc tam dievkalpojums LTV1, tad Saknes debesīs. Uz mirkli pat paspēju pieslēgties dievkalpojumiem Dubultos, Baldonē, Rūjienā. Pēcpusdienā devos uz baznīcu privāti saņemt svēto vakarēdienu. Un vakarā vēl radio Pāri mums pašiem. Tik piepildīta svētdiena sen nebija bijusi. Sarežģīts paliek jautājums par sakramentiem - par kristībām, par svēto vakarēdienu, ko nevar izdarīt internetā. Vismaz tā mēs domājam. Taču jaunās iespējas uzdod jaunus teoloģiskus jautājumus.

- Tomēr melnajam mākonim ir sava zelta maliņa?

- Noteikti. Es lūdzu Dievu, lai visi cilvēki katrs savā dzīvē un nozarē atklātu jaunas iespējas. Ja Dievs gribēs un mēs dzīvosim, tās ļoti noderēs, kad sērga būs atkāpusies.

- Uz beigām tāds pasaulsvarīgs jautājums... Mans kaimiņš Kaspars palīdzēja sakrāmēt malku, un es viņam teicu, ka darbs jābeidz laikus, jo es tūdaļ iešu intervēt arhibīskapu Vanagu. «Es arī viņam gribētu kaut ko pajautāt,» viņš saka. «Un ko tu gribi pajautāt?» «Es gribu viņam pajautāt: vai Dievs ir?»

- Jā, ir. Savulaik es studēju dabaszinātnes un daudz cīnījos ar šo jautājumu no racionālā viedokļa. Dabaszinātnēs daudz kas vedina domāt par Dieva esamību. Tas, kā notika Visuma rašanās un cik neticami ir saskaņoti daudzi spēki un lielumi, lai būtu iespējama organismu rašanās... Interesanti to izsaka Frīmens Daisons^iv: «Jo vairāk es pētu Visumu un tā uzbūves detaļas, jo vairāk pierādījumu es atrodu tam, ka Visums kaut kā ir zinājis, ka mēs nākam.» Tas iedrošina racionāli domājošos. Taču par Dieva esamību es pārliecinājos nevis fizikas vai ķīmijas studijās, bet pieredzē, jo Viņš ir uzklausījis manas lūgšanas, atbildējis uz maniem jautājumiem, darījis brīnumus manā dzīvē.

- Tad jau es būšu Kasparam pareizi atbildējusi: kā gan citādi mēs būtu uz pasaules, ja Dieva nebūtu?

- Tieši tā. Interesanti par to ir runājis Klaivs Steiplss Lūiss (britu rakstnieks, literatūrkritiķis un teologs - E.V.): ja mums piemīt spēja ilgoties pēc Dieva, tas jau apliecina to, ka Viņš ir. Pat no Darvina izriet tas pats - mēs esam pielāgoti realitātei. Mūsos nebūtu spēju ilgoties pēc nereālā.