Sabiedrības problēmas epidēmijas laikā

Anonīms saglabāja, Tr, 02/10/2021 - 17:12

Piedāvājam izlasīt žurnālistes Elitas Veidemanes sarunu NRA ar arhibīskapu Jāni Vanagu par situāciju “Covid19” epidēmijas laikā, iekšējo garīgo dzīvi, par Satversmes tiesas spriedumu, Stambulas konvenciju, sociālo konstruktīvismu un mūsdienu ideoloģiskajām manipulācijām.

Jānis Vanags: Padarīt krīzi no bada par gavēni

E.V. Kas notiek ar cilvēkiem kovidlaikā? Viņi atsvešinās vai tuvinās?

J. V. Tas ir atkarīgs no temperamenta un apstākļiem. Manas paaudzes cilvēki ar pietiekami plašu dzīves telpu no tā cieš mazāk. Introverti varbūt pat izbauda. Man, piemēram, patīk zūmsēdes. Jauniešiem ir grūtāk. Attālinātās mācības un socializācijas trūkums. Iedomājieties, kāds ir atradis savu ideālo meiteni vai puisi un mēnešiem nedrīkst viņu satikt - tas var būt pat liktenīgi.

Robi zināšanu apguvē var ietekmēt visu profesionālo nākotni. Ļoti grūti ir kuplām ģimenēm šauros dzīvokļos ar skolas vecuma bērniem. Piespiedu tuvums un vienatnes iespēju trūkums var emocionāli attālināt un pat izšķirt. Ir dzirdēts un lasīts par garīgo slimību saasināšanos. Tieši tādēļ visiem ir jādara viss, lai tas pēc iespējas drīz beigtos. Ļoti ilgojos pēc normālas svētdienas baznīcā ar rokas spiedienu un apskāvienu miera sveicienam.

Kādā veidā baznīca var palīdzēt šajā situācijā?

Kad cilvēka ārējās izpausmes iespiež šaurā rāmī, var sākt smakt no šaurības, bet var arī meklēt plašumu iekšējā dzīvē. Iekšējā pasaule ir bezgalīga un neizsmeļama. Tā tieši ir baznīcas specialitāte. Runājot par konkrētiem piedāvājumiem, lielākā daļa dievnamu ir atvērti. Lai arī ar ierobežojumiem, dievkalpojumi turpinās. Daudz kur var piedalīties tiešsaistē. Ir lekcijas, diskusijas, lūgšanu grupas, Alfa kursi - satikšanās, kur par interesējošiem tematiem sarunājas cilvēki, kam jau ir pieredze, ar tādiem, kuri tikai sāk meklēt. Var pameklēt baznīcas un draudžu mājaslapās. Runājot vispārīgāk, atceros savu pieredzi no 30 dienu Garīgajiem vingrinājumiem. Mēs grupā bijām seši cilvēki. Veselu mēnesi savstarpēji nesarunājāmies, tikai meditējām Bībeles tekstus un runājām ar Dievu. Taču kopīgais piedzīvojums mūs ļoti satuvināja. Kopā klusēdami, mēs kļuvām par sirsnīgiem draugiem. Droši vien tas nav vienkārši, taču varbūt varam mēģināt to atrast šajā laikā - satuvināšanos ierobežotas komunikācijas kopīgajā pieredzē? Tad tikai būtu jāatrod veids, kā mājsēdē ienest sarunu ar Dievu. Ar ko atšķiras gavēnis no bada? Bads ir uzspiests, bet gavēnis brīvprātīgs. Tos uztver pilnīgi atšķirīgi. Viens nes postu, otrs - izaugsmi. Reliģiski domājošs cilvēks meklēs ceļu, kā kovida krīzi padarīt no bada par gavēni.

Tā būtu kā iespēja izpētīt sevi?

Iedomāsimies autovadītāju, kurš steidzas, bet nonāk sastrēgumā. Viņš var lamāties, dauzīt stūri, taurēt, bet tikpat labi viņš var paņemt savas lūgšanu krelles, ar kādām daudziem patīk izdaiļot atpakaļskata spoguli, un lūgties. Vienādi vai otrādi viņš pie mērķa nonāks tieši tajā pašā laikā, bet pilnīgi citādā dvēseles stāvoklī. Ļoti bieži nav mūsu varā mainīt apstākļus, taču parasti varam ietekmēt savu uztveri. Mēs nevaram pavēlēt pazust vīrusam vai valdībai, kas tādēļ ievieš ierobežojumus. Taču mēs varam diezgan daudz darīt, lai vairotu savu psiholoģisko labklājību. Arī citi mums līdzās tad jūtas labāk.

Cilvēki arvien vairāk neuzticas valdībai un vispār varai. Kāpēc? Bet uzticēšanās taču ir nepieciešama. Lai rastos uzticēšanās, valdībai ir jādemonstrē ne tikai dziļš prāts, bet arī dvēseles inteliģence.

Ja. Krīzes brīdī cilvēki netic saviem vadītājiem, sāk briest panika, un katrs glābjas kā māk. Tas nekad nebeidzas labi. Uzticēšanās zudums ir ne tikai vadītāju, bet visu kopīga nelaime. Kāpēc cilvēki neuzticas? Pirmkārt, postmodernajam laikam piemīt skepse pret varu un hierarhiju principā. Sak, tikai es pats izlemšu, kādam man būt un kā dzīvot, un neviens man neko nediktēs! Varbūt tieši tik skaidri sev to nepasakām, taču tas ir gaisā, un tas ļoti ietekmē attieksmi. Rīkojums nēsāt maskas varbūt ir saprātīgs, taču laika garam organiski pretīgs. Turklāt cilvēki novēro, ka privātajā laukā viss tiek stingri kontrolēts, tiek uzlikti sodi. Daudzi saskaras ar ierēdņu knauzerību, lemjot par dīkstāves pabalstiem. Turpretī sabiedriskajā sektorā vadoši darbinieki kaut ko sastrādā, varbūt tiek nomainīti, taču drīz parādās citā tikpat vadošā postenī. Tas vairo nihilismu. Vadītāju lēmumi ne vienmēr ir saprotami un nereti ir arī kļūdaini. Tas ir jautājums par politikas kvalitāti kopumā.

Manuprāt, gadu desmitiem tas ir bijis svarīgs jautājums.

Jā. Mani izbrīna, kādi cilvēki reizēm ir gatavi iet politikā! Pierādījuši sevi realitātes šovos, viņi acīmredzot jūtas kvalificēti lemt par mūsu naudu, dzīvi un dzīvību. Ja tādi kandidāti atrod vēlētāju bāzi, tas rada izmisumu par nāciju. Taču tam var arī saskatīt objektīvus iemeslus. Mūsu tautas elite ir nežēlīgi nīdēta un mērķtiecīgi iznīcināta. Mums nebija iespējas attīstīt politiķu paaudzes un politisko kultūru kā britiem vai citām senajām demokrātijām. Taču daļu neticības radām arī paši ar neizvēlīgo negāciju, ar kādu daždien attiecamies pret politiķiem kā šķiru. Ar lielu melnu otu pāri visiem, neizšķirojot, ka starp viņiem ir labi, godīgi un kompetenti cilvēki. Tā mēs politikai radām nelāgu slavu un paši iecērtam sev kājā, jo daudzi labi cilvēki vairs nevēlas ar to saistīties.

Vēl briesmīgāk ir tad, kad saproti - varas partijas vispār pat necenšas saprast, ko domā un ko jūt tauta. Mēs pārdzīvosim gan šo, gan visas citas valdības. Taču līdz ar nicinājumu un neticību valdīkļiem mūsu attieksme arī pret valsti mainīsies - un ne tajā labākajā virzienā...

Ziniet, tieši tādēļ, ka iespēja krīzē uzticēties vadītājiem ir svarīga emocionālai labklājībai un stabilitātei, es cenšos uzmanīties, lai nepārspīlētu ar visaptverošu kritiku. Ir jāieslēdz daudzinātā kritiskā domāšana un jāizveido panākumu un neveiksmju bilance. Vajag saskatīt un novērtēt arī labo, lai visu nepadarītu vēl ļaunāku. Piekrītu, ka Latvija nav priekšgalā, bet nav arī tā, ka nekas nedarbojas un ka viss ir sabrucis. Nav taču tā, ka mums uzspiež pilnīgas muļķības. Lieto masku, mazgā rokas, ieturi distanci – sevišķi, ja mediķi tev to lūdz - tas nav nekas nesaprotams vai neiespējams. Jā, diemžēl pandēmija atstās sekas daudzu cilvēku dzīvē, tāpat kā savulaik karš, okupācija vai jebkura nepārvarama vara. Piekrītu, ka ne visi valdības lēmumi man šķiet loģiski, tomēr redzu, ka viņi cenšas darīt, ko spēj, un ticu, ka pēc labākās apziņas. Būtu fatāli, ja mēs aizvainojuma un spītības dēļ sāktu darīt tieši pretējo. Man šķiet, ka tagad svarīgākais valdības uzdevums ir sakārtot vakcinēšanu un gādāt, lai uzņēmumi spēj izdzīvot. No savas puses negribu jau tā grūto uzdevumu apgrūtināt ar kritiku vairāk, nekā objektīvi vajadzīgs. Mēs draudzēs pastāvīgi aizlūdzam par visiem, kam uzlikta atbildība.

Bet, ko lai dara, ja ticība viņiem - šiem centīgajiem - ir zudusi?

Tad tas ir papildu krusts, kas jānes. Varu tikai ieteikt objektīvi samērot veiksmes un neveiksmes un tad secināt, vai tiešām ir iestājusies katastrofa? Atsevišķu cilvēku dzīvē noteikti, bet sabiedrībā kopumā šķiet, ka vēl ne. Man drīzāk raizes dara ārkārtas stāvokļa ievilkšanās. Laiks, kurā dažas amatpersonas pavisam vienkāršā procedūrā var ierobežot cilvēku pamatbrīvības. Tagad vēl komandantstunda, kad policisti var apturēt un sodīt cilvēku par to, ka viņš ir izgājis no mājām. Es saprotu mērķi, ko ar to vēlas panākt, taču bīstos, ka pie tādas varas var pierast. Tā var tiktāl iepatikties, ka būs grūti atgriezties pie jau daļēji aizmirstās brīvības. Vai tas mūs un cilvēci kopumā nenosvērs uz autoritārisma pusi? Pašlaik ir vajadzīgs ļoti skaidrs morāls kompass, lai paturētu stabilitāti visos virzienos.

Kā tad patiesībā ir ar tiem morālajiem kompasiem?

Vajadzību pieņemt lēmumus, kuri sniedzas pēc mūsu identitātes saknēm, mēdz pamatot, ka mēs taču orientējamies uz Eiropas kopējām vērtībām. Ar to parasti domā Rietumeiropu un Ziemeļeiropas valstis. Mēs tiešām varam no Eiropas daudz mācīties, taču par savu identitāti šī Eiropa pati ir lielā apjukumā. Tā vairs neuzticas savām tradīcijām un vēršas pret idejām, kas to reiz padarīja tik izcilu. Tā nejūtas droša par savas kultūras leģitimitāti, bet atver robežas un ļaujas multikulturālismam. Tai ir maza vēlēšanās sevi atražot, cīnīties par sevi, aizstāvēt sevi civilizāciju sadursmē. Šķiet, ka mūsdienu Eiropa ir nogurusi būt un ka tai liekas, ka varbūt Eiropas stāsts ir izsmelts un ir jāļauj sākties kādam citam stāstam. Grāmatā „Eiropas dīvainā nāve” britu rakstnieks Duglass Marijs paredz, ka viena cilvēka mūža laikā Eiropa vairs nebūs Eiropa un eiropiešu tautas būs pazaudējušas vienīgo vietu pasaulē, kuru tās sauca par mājām. Orientēties uz to ir riskants pasākums. Drīzāk būtu jādomā, kā sevi saglabāt.[..]

Pēdējā laikā ar lielāko sajūsmu esmu klausījies barikāžu trīsdesmitgadei veltīto Sigvarda Kļavas koncertstāstu „Mana uguns, kuries!” Tur ir viss - latviešu koru kultūras virsotnes, tīrs patriotisms un paša jaunības cildenākās lappuses. Ja tā padomā, es visu mūžu esmu stāvējis barikādēs. [..]

Runājām par morālo kompasu, kas paturētu stabilitāti visos virzienos. Bet šis kompass nojucis ne tikai viena otra varneša darbībās. Lūk, Satversmes tiesas 11. novembra spriedums, kas grauj ģimenes jēdzienu. Tas ievada Stambulas konvencijas ratifikāciju. Tradicionālo vērtību šķobīšana sākusies jau sen, tā turpinās tagad. Tā ne tikai turpinās, tā eskalējas.

Ceru, ka par to vēl ļoti daudz tiks runāts, jo, manuprāt, tas ir nopietns pagrieziena punkts mūsu tautas likteņos, ko nedrīkst vienkārši atstāt pašplūsmā. Skaidrs, ka Satversmes tiesa ir godājama institūcija, kas likumu lietās bauda tādu autoritāti, ka tās lēmumus pat nevar pārsūdzēt.

Taču spriedums skar ģimenes izpratni, un tas pilnīgi noteikti nav tīri juridisks jautājums. Tas ir vērtību jautājums. Kurš ir noteicis, ka Satversmes tiesa ir vienīgā un galīgā autoritāte vērtību jomā? Spriedums atsaucas uz Satversmē minēto cilvēka cieņu, bet tās skaidrojums arī ir vērtību jautājums. Kurš ir noteicis, ka tieši juristi mūsu sabiedrībā ir tā morālā autoritāte, kas drīkst veselai nācijai nodiktēt tās vērtības? Tas man šķiet diskusijas vērts.

Sociālie konstrukcionisti uzstāj, ka dzimte ir sabiedrības konstruēta. Daļēji tā noteikti ir. Ņemot vērā bioloģiski noteiktās dzimumu īpatnības, sabiedrība ir veidojusi priekšstatu par vīrieša un sievietes lomu. Arī ģimeni var uztvert kā sociālu konstruktu. Taču tad vēl jo vairāk tajā kaut ko drīkst mainīt tikai ļoti pamatīga sociāla dialoga ceļā. Varbūt Latvijas sabiedrība ar laiku tāpat iekļautu viena dzimuma savienības ģimenes jēdzienā. Taču, manuprāt, par tādu jautājumu vajadzēja lemt Saeimai plašā dialogā ar sabiedrību. To nevar ar vienu cirtienu nolaist no augšas, jo tad liela daļa tautas pārstāj spēlēt līdzi. Un tad var gausties par sabiedrības šķelšanu brīdī, kad vajadzīga vienotība, taču tas nozīmē vainu no slimās galvas pārlikt uz veselo. Ievērības cienīgas bija arī sprieduma sakarā sniegtās intervijas.

Jā, nodēvēt tautu par kaujas suņiem... Tas vien jau bija „vērtīgi”.

Tur bija daudz visa kā. Osipovas kundze sprieduma aktualitāti ilustrēja ar 1986. gada teletiltu starp Ļeņingradu un Bostonu, kurā uz amerikāņu sievietes jautājumu „vai pie jums ir sekss?” padomju sieviete esot atbildējusi „pie mums seksa nav!” Taču es redzēju to teletiltu. Īstenībā padomju sieviete tur jautāja, ar kādām problēmām saskaras amerikāņu māte, audzinot bērnus. Amerikāniete atbildēja, ka telereklāmās viss grozās tikai ap seksu, un jautāja, vai pie jums ir tāpat. Uz to padomju sieviete atbildēja, ka mums seksa nav un mēs esam kategoriski pret. Un tūlīt no zāles kāds izlaboja: “Sekss mums ir, mums nav tādu reklāmu!” Pavisam sakarīga, jēgpilna saruna. Taču no tās ir uztaisīta mēme „mums seksa nav”, kam bija jāparāda, cik dumja ir tāda padomju sieviete un tāpat visi, kuri nesaskata vajadzību atrisināt viendzimuma ģimenes jautājumu.

Vēl vienu mēmi no padomju laikiem varēja pamanīt „reliģisko vecāku” pretstatījumā „racionālajiem vecākiem”. Tas bija savādi, ņemot vērā, ka mūsdienu ideja par viendzimuma ģimenēm sakņojas postmodernismā, kas ir uzsvērti antiracionāla ideju sistēma, kas noliedz jēdzienu saistību ar faktiem objektīvajā pasaulē un lielā mērā arī zinātni. Turpretī Rietumu filozofiskās domas vēsturē tieši kristīgie teologi un filozofi bija pirmie, kuri prata harmoniski apvienot ticību un racionālo domu. Tieši kristīgā Baznīca izveidoja pirmās Eiropas universitātes, iedibinot akadēmiskās brīvības tradīciju un augstskolu autonomijas principu.

Tur bija arī izklupiens pret kristīgajām vērtībām. Citējot pēc atmiņas: „Tad atnāca kristieši - un tās tagad ir tās mūsu vērtības?” Netika skaidri piesaukts mīts par 700 verdzības gadiem, taču attieksme bija nepārprotami negatīva. Taču tieši kristietības ietekmē Eiropā izzuda no Romas laikiem mantotā verdzība un tika racionālā ceļā pamatota nepieciešamība atzīt un garantēt katram cilvēkam viņam piemītošo neatņemamo cieņu - šī atziņa ir pamattiesību un pamatbrīvību idejas stūrakmens. Ja esam eiropieši, tad protams, ka tās ir mūsu vērtības. Tās ir ierakstītas Satversmes preambulā. Uzraksts Ministru kabineta zālē „Viens likums, viena taisnība visiem” ir smelts no judeokristīgās atklāsmes par visu cilvēku radīšanu pēc Dieva tēla un līdzības.

Bet galvenais, ka šie izklupieni pret kristiešiem bija neprovocēti. Par to nejautāja intervētāji, un arī konteksts to neprasīja. Tādēļ es klausījos un vaicāju sev, vai pēc skaistajām un vajadzīgajām pārdomām par iecietību nevienam neienāk prātā, ka tādi dūrieni var raisīt neiecietību pret vienu sabiedrības grupu - kristiešiem? Un tad Osipovas kundze pateica, ka labāk vēlētos dzīvot starp kristiešiem, kuri mirst savas ticības dēļ. Tikko biju lasījis kārtējo ziņojumu par divām jaunām māsām Pakistānā, kuras noslepkavoja viņu kristīgās ticības dēļ. Dzirdot tādu vēlmi no valsts augstākās juridiskās autoritātes, es nudien sajutos neomulīgi. Kristieša pienākums ir censties otra cilvēka izteikumus izskaidrot iespējami labā nozīmē, un es cenšos tādu atrast. Taču gribu arī aizrādīt, ka mūsdienu trakajā pasaulē kāds to varēja uztvert kā pamudinājumu.

Stambulas konvencija, kuras ratifikāciju tik sprigani gatavo arī Satversmes tiesa, reiz tiks skatīta Saeimā. Kā to vērtējat?

No malas izskatās, ka deputāti ar to, ko nevar demokrātiskā ceļā dabūt cauri Saeimai, dodas uz Satversmes tiesu, lai tur mēģinātu panāktu savu. Man tas šķiet kā mēģinājums apiet Saeimu, tādēļ neliekas pareizi. Stambulas konvencija atgādina kaujiniekus, kuri sev kā dzīvo vairogu priekšā noliek sievietes un bērnus. Visu, kas tajā palīdz novērst reālu vardarbību pret sievietēm, varētu ratificēt un parakstīt kaut ar asinīm. Taču aiz šī dzīvā vairoga slēpjas apšaubāmas tēzes, kuras, konvenciju ratificējot, kļūtu par mūsu saistībām. Tas prasītu pamatīgāku analīzi, bet visproblemātiskākā man šķiet 12. panta pirmā daļa: „Konvencijas dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai (..) izskaustu aizspriedumus, paražas, tradīcijas un jebkādu citu praksi, kuras pamatā ir ideja (..) par sieviešu un vīriešu lomām, kas padarītas par stereotipiem.” Konvenciju caurauž sociālā konstrukcionisma un radikālā feminisma idejas. Ja Saeima to ratificēs, Latvijas valstij būs pienākums uz mūsu dzīvi raudzīties caur šo ideoloģiju brillēm un attiecīgi mūs regulēt. Grūti pat paredzēt, kādus sociālās inženierijas procesus tas var atraisīt.

Kas tad mums būtu jāmaina?

Pirmajā mirklī tas var likties nekaitīgs teksts, taču padomāsim, ka izskaužamo tradīciju un stereotipu sarakstā var nokļūt pilnīgi jebkas - ziemsvētku svinēšana, līgošana, mičošana kāzās un pati laulība, bet jo īpaši Lāčplēša dienas parāde, kurā nav ievērots dzimumu līdzsvars, tādēļ tajā īstenojas sistēmiskā vardarbība un stereotipi par vīrieša un sievietes lomu. Un nesakiet, ka tas nekad nenotiks. Viss būs atkarīgs no tā, kurš vērtēs un lems, ko izskaust un ko paturēt. Varat droši paļauties, ka tie būs tieši tie, kurus jūs šajā lomā vismazāk gribētu redzēt. Konvenciju caurauž postmodernā neomarksisma identitātes politikas un radikālā feminisma idejas. Piesakot cīņu ar vardarbību pret sievietēm, Stambulas konvencijas autori grib iespiesties mūsu kultūrā un sadzīvē daudz dziļāk par to. Tādēļ es domāju, ka labāk būtu gādāt, lai viss, kas tajā labs un tiešām vērsts pret reālu, fizisku un seksuālu vardarbību, būtu iekļauts mūsu pašu likumu un, cik nepieciešams, izglītības sistēmā, bet pāri pār to gan būtu jāsargās iet.

Mūsu kultūrā un tradīcijās nav sieviešu sišanas.

Jāpiekrīt, ka vardarbība var izpausties dažādi. Taču tās jēdziens konvencijā ir ārkārtīgi paplašināts. Kā vardarbību var kvalificēt kritizēšanu un daudz ko citu. Te gan jāaizrāda, ka vismaz psiholoģiskā vai emocionālā terora laukā sievietes mēdz būt ne mazāk vardarbīgas. Aicinot īpaši zēnus sniegt ieguldījumu vardarbības novēršanā (12.4), katrs no viņiem tiek vērtēts kā potenciāls varmāka, lai gan ir pētījumi, ka zēni biežāk nekā meitenes ir pakļauti fiziskai un seksuālai vardarbībai un pamešanai novārtā.

Jūs reiz citējāt Frīdrihu Nīči: „Dievs ir miris. Mēs viņu nogalinājām, un mums nepietiks ūdens, lai nomazgātu asinis.” Tiešām ir tik traģiski?

Nīče precīzi saskatīja, ka, atsakoties no kristietības, Eiropa nevarēs paturēt ne universālās vērtības, ne morāli, kas izriet no ticības Dievam. Starp citu, pārliecība par to, ka attiecību modeļi valstij jāakceptē un jāietver likumu sistēmā tādēļ vien, ka tie eksistē, man šķiet kā pasaules morālas interpretācijas beigas. Par Dieva nāvi Nīče, kaut būdams ateists, neteica triumfējot un nerunāja par Dieva asinīm, bet par mūsējām, kuras vēlāk tiešām izlēja 20. gadsimta ideoloģijas. Viņš paredzēja, ka universālo vērtību sabrukums padarīs pasauli par viedokļu sadursmes lauku un vedīs vienus pie nihilisma, bet citus - pie totalitārisma.

Tas piepildījās, un tas tiešām bija traģiski. Nīčes brīdinājumi nav zaudējuši aktualitāti. Ir vērts izlasīt tā paša Duglasa Marija jauno grāmatu „Pūļa trakums” (The Madness of Crowds: Gender, Race and Identity - 2019). Viņš stāsta par disfunkcionālo un atriebīgo surogātreliģiju, kas Rietumu sabiedrībai (īpaši angliski runājošajai) aizstāj nogalināto Dievu. To sauc par identitātes politiku, un tai ir savi fanātiķi, kurus dēvē par sociālā taisnīguma karotājiem. Dzīve ir pārvērsta mīnu laukā, kurā par detonatoru stieplēm kalpo arvien jauni politkorektuma principi. Ja kaut vienai uzkāpsi, būsi pagalam. Viens neapdomīgs joks vai pirms divdesmit gadiem publicēts raksts, un izdzēšanas kultūra (cancel culture) gādās, lai tu zaudētu darbu un ienākumus, nevarētu dabūt kredītkarti un lai sociālajos tīklos pār tevi nemitīgi veltos naida straumes.

Un galvenais - šajā reliģijā nav grēksūdzes un absolūcijas. Nekas netiks ne aizmirsts, ne piedots. Ejot to pašu ceļu, pa kuru ir gājušas citas valstis, nav iemesla domāt, ka mēs nonāksim kaut kur citur. Man bija cerība, ka varbūt Latvija varētu iet savu īpašu ceļu: nenonākt identitātes politikas mīnu laukā, kaut cik turēties pie klasiskajām, nevis neomarksistiskajām Eiropas vērtībām. Satversmes tiesas spriedums tādu iespēju ir stipri sarežģījis. Tādēļ es to saucu par nopietnu pagriezienu mūsu nācijas liktenī.

Bet varbūt mēs alojamies, un patiesībā surogātreliģiju adepti aicina tikai un vienīgi uz izprotošu mīlestību?

Redziet, ir labi zināma alošanās domāt, ka postmodernie ļaudis, kuri runā par iecietību un mīlestību, tiešām vēlas dzīvot iecietīgā sabiedrībā. Tas nekur nav apstiprinājies. Portālā „Satori” lasīju vismaz pa daļai man adresētu sacerējumu ar virsrakstu „Ingas 1. vēstule”. Tas ir komentārs par trīspadsmit baznīcu vadītāju vēstuli valsts amatpersonām, kurās viņi lūdza Satversmes spriedumu izpildīt tā, lai netiktu skarta Satversmē noteiktā laulības izpratne kā savienība starp vīrieti un sievieti, bet tiktu nostiprināta izpratne par ģimeni kā par savienību, kas balstīta tādā laulībā. Ingas 1. vēstule ir uzrakstīta glāsmainā tonī, bieži pieminot mīlestību, taču mūsdienu baznīcu vadītājus autore tajā asociē ar inkvizitoriem, sieviešu dedzinātājiem un galvu griezējiem, kurus interesē tikai sargāt varu. Lielākās pūles ir veltītas, lai pateiktu nevis to, ka viņu domas ir aplamas, bet daudz vairāk - ka viņi ir ļauni! Par to savulaik precīzi runāja slavenais psihologs Džordans Pītersons. Postmodernisti oponentu motīvus reducē uz cīņu par varu tādēļ, lai liktos pamatoti pret viņiem izmantot varu. Ir parocīgi jau laikus kādu asociēt ar galvu griezējiem - gadījumam, ja nāktos viņam nogriezt galvu, tēlaini vai burtiski. Cilvēki man ir teikuši, ka izjūt bailes, domājot par to, kādā pasaulē dzīvos viņu bērni. Varu to saprast, bet no otras puses… Mūsu paaudze izveidoja pasauli, kurā patlaban dzīvojam, un es ceru, ka mūsu laikam pietiks. Mēs nevaram to izveidot jaunajai paaudzei. Viņai tas jādara pašai un pašai arī jāatrisina savas attiecības ar sirdsapziņu un Dievu. Gan ar Dieva palīgu viņi tiks gala.

Pilni intervijas tekstu var izlasīt arī nra.lv portālā:  https://neatkariga.nra.lv/intervijas/338750-janis-vanags-padarit-krizi-no-bada-par-gaveni?utm_source=nra.lv&utm_medium=site&utm_campaign=nralvLinks&utm_content=redirect

1 komentārs

 Kovid-19 (covid-19) krīze ir

Rakstīja Skolnieciņš (nav pārbaudīts), Tr, 04/14/2021 - 15:44

 Kovid-19 (covid-19) krīze ir nogurdinājusi ļaužu prātus. Mūsu sabiedrība ir nogurusi no ilgstošās kovid-19 (covid-19) krīzes. Daži no mums ir zaudējuši ticību mūsu valdībai. Daži no mums ir nikni gan uz sevi, gan uz valdību, gan uz apkārtējo sabiedrību. Par spīti iekšējiem pārdzīvojumiem, saglabāsim mieru. Neviens no mums nav ideāls, taču mēs savā ikdienā cenšamies sasniegt savu ideālu. Šad tad gadās pieļaut kļūdas. Mēs visi esam cilvēki, kļūdīties ir cilvēcīgi. Tāpēc savāksim visu savu drosmi dūrē un piedosim mūsu valdībai tās kļūdas, nepilnības un neveiksmes. Piedosim visiem 13. Saeimas deputātiem! Piedosim 13. Saeimas Prezidijam: Inārai Mūrniecei, Marijai Golubevai, Andrejam Klementjevam, Dagmārai Beitnerei-Le Gallai,  Inesei Lībiņai-Egnerei! Piedosim Ministru kabinetam: Arturam Krišjāņim Kariņam, Artim Pabrikam, Jānim Bordānam, Edgaram Rinkēvičam, Jānim Vitenbergam, Jānim Reinam, Sandim Ģirģenam, Ilgai Šuplinskai, Naurim Puntulim, Ramonai Petravičai, Tālim Linkaitam, Danielam Pavļutam, Kasparam Gerhardam, Artūram Tomam Plešam! Piedosim Valsts prezidentam Egilam Levitam! Piedosim Valsts prezidenta kancelejas vadībai: Andrim Teikmanim, Irēnai Kucinai un Lailai Jurcēnai! Piedosim Valsts prezidenta padomniekiem: Solveigai Silkalņai, Jānim Plepam, Jānim Kažociņam, Aivai Rozenbergai, Alisei Pīkai, Ievai Ilvesai, Sarmītei Ēlertei, Rolandam Lappuķem, Ievai Siliņai, Jurģim Klotiņam! Piedošana padarīs mūsu dzīvi vieglāku, tā atvērs mūsu sirdis sentēvu Dieviem. Ticēsim labajam, ticēsim Latvju Dieviem! Dzīvosim ar cerību un mīlestību sirdīs. Būsim iecietīgi un saprotoši pret līdzcilvēkiem. Uzvilksim kaklā pērkonkrustu. Iedegsim tumši zilu svecīti skaistā, māla svečturītī uz galda. Lūgsim visvareno Pērkonu – Debesu Tēvu, lai Pērkons pasargā mūsu valsti no naidniekiem! Lūgsim Pērkoņtēvu – mūsu sentēvu Dievu – ar visu savu sirdi un dvēseli! Aizlūgsim Pērkonu par mūsu valdību! Lai Pērkons mūs svētī! Lai godāts, visvarenais Pērkons – Debesu Tēvs, kā tas no iesākuma ir bijis, tā tagad un vienmēr lai ir! Ar lepnumu pret Tēvzemi, Skolnieciņš no svētbirzs [Latvju Dievu dēls] ©Skolnieciņš 1999-bezgalība :-)  Skolnieciņš® ™Skolnieciņš  Latvju Dievi mūžam viedi.   P.S. Drošu un uzticamu informāciju par Kovid-19 (Covid-19) pandēmijas norisi Latvijas Republikā var atrast šeit: covid19.gov.lv. Oficiālu informāciju par Kovid-19 (Covid-19) pandēmijas dēļ valstī noteiktajiem drošības pasākumiem un atsevišķiem ierobežojumiem var atrast šeit: mk.gov.lv/lv/covid-19. #kovid-19 #covid-19 #koronavīruss #kroņvīruss # SARS-CoV-2 #valdība #MinistruKabinets #13.Saeima #ValstsPrezidents #drošība #patriotisms #Tēvzeme #Latvija #LatvjuDievi #Pērkons #Laima #Māra #VeļuMāte #DabasMāte #LatvjuDievuSvētība #pacietība #veselība #drosme #Skolnieciņš #svētbirzs  

Pievienot jaunu komentāru

Šī lauka saturs tiks saglabāts privāts un nebūs pieejams publiski.
  • Mājas lapu adreses un e-pasta adreses automātiski tiek pārveidotas par saitēm.
  • Atļautie HTML tagi: <a> <em> <strong> <cite> <code> <ul> <ol> <li> <dl> <dt> <dd> <img>
  • Rindas un rindkopas tiek pārnestas uz jaunu rindu automātiski.
  • Image links with 'rel="lightbox"' in the <a> tag will appear in a Lightbox when clicked on.

Vairāk par formatēšanas iespējām

CAPTCHA
Lai novērstu SPAM nejaucības
Image CAPTCHA
Ievadiet attēlā redzamos simbolus.