Tēva dimensija
Sabiedrībā uzvirmojusī diskusija par ģimenes modeli, sievietes un vīrieša lomu ģimenē pagaidām skārusi tikai sociālos, politiskos un bioloģiskos aspektus. Piedāvājam portāla Atjaunotne lasītājiem dziļāku ģimenes analīzi - ņemot vērā arī transcendento aspektu. Savu viedokli par tēva lomu ģimenē pauž Laterāna pontifikālās universitātes Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta students E. Purviņš, kurš analizē ģimeni teoloģiskā skatījumā.
Vīrietis tēvs kā dievišķās tēvišķības atspulgs. Autors: Egils Purviņš
Mūsu sabiedrībā situācijā, kad ģimenes tiek pakļautas dažādiem pārbaudījumiem, svarīgi ir apzināties vīrieša kā tēva lomu. Lai arī mūsdienu vīrietis var sevi apliecināt dažādos veidos, sākot ar makšķerēšanu un beidzot ar kosmisko staciju projektēšanu, viņa identitāte un tieši tās garīgā dimensija tiek aizmirsta vai netiek ņemta vērā.
Mūsdienu vīrieši dzīvo patērētāju sabiedrības modeļa radītajā priekšstatā – vīrietis tiek uzskatīts par īstu vīrieti, ja viņam ir darbs – vēlams saistīts ar uzņēmējdarbību, diezgan jauna automašīna, māja un sieva, kura atbilst „masu medijos” atspoguļotajiem standartiem.
Par ko ir kļuvis mūsdienu vīrietis? Skrienot un izdabājot sabiedrības prasībām, aizmirsts tiek: kas viņš ir, uz kurieni viņš virzās, un kāda ir viņa atbildība – patiesā atbildība.
Vīrietis ir zaudējis savu tēvišķību. Jaceks Puļikovskis – Poznaņas ģimenes teoloģijas pasniedzējs – to skaidro kā ļoti nopietnu problēmu:
„Tēvišķība – tas ir ļoti svarīgs un nopietns temats. [..] no tā galu galā ir atkarīga mūsu nākotne, un tas nav pārspīlējums. Ja tēva vietu bērna audzināšanā cenšas ieņemt kāds cits, tad bērna personībā uz visu mūžu paliek tukšums, kuru nekas vairs nespēs aizpildīt. Un runa nav par to, lai mazinātu neaizstājamo mātes lomu, bet gan par to, kāda nozīme bērna acīs ir tēvam. Laba tēva trūkums ģimenē noved pie daudzām sabiedriskām pataloģijām.”[1]
Visvairāk no tēvišķības trūkuma cieš ģimenes, kurās tēvs ir viss cits, tikai ne tēvs, vīrs un vīrietis. Latvijā daudzās ģimenēs mātes rūpējas, apgādā un audzina bērnus vienas pašas. Daudzi tēvi pamet ģimenes, jo viņiem ģimene ir grūti panesama pienākumu nasta. Tas grauj pašas ģimenes un vīrieša tēlu kopumā.
J. Puļikovskis uzsver, ka tēvišķības problēma mūsdienu sabiedrībā ir daudzdimensionāla:
„Vīrišķīguma un tēvišķības problēmām ir nozīme ne tikai no ģimenes labklājības viedokļa, bet arī no Tēvijas un ticības viedokļa. Šī nozīme skar gan jautājuma pozitīvo pusi (laba tēvišķība sargā, glābj, ceļ un atjauno minētos jēdzienus), gan negatīvo – slikta tēvišķība to visu grauj. Grūtības sagādā tas, ka mūsu kultūrā nav vīrieša ideāla, tēva ideāla.”[2]
Lai vīrietis kļūtu par to, kas viņš ir, un spētu atbildēt savam vīrišķajam un tēvišķajam aicinājumam, Baznīca māca, ka ir jāatgriežas pie Dieva un jāatsaucas uz tām ilgām, kas ir ierakstītas katra cilvēka sirdī:
„Ilgas pēc Dieva ir ierakstītas cilvēka sirdī, jo cilvēks ir Dieva radīts un Dievam radīts; Dievs nepārstāj tuvināt cilvēku sev, un tikai Dievā cilvēks atradīs patiesību un laimi, ko viņš nemitīgi meklē.”[3]
Vīrietis sevi kā tēvu var atklāt, virzot savas ilgas uz Dievu, kontemplējot to. Dievs, kurš ir Tēvs, kļūst par vīrieša patieso Tēvu un tēvišķības ideālu. Jo vairāk vīrietis ieiet Tēva noslēpumā, jo vairāk viņš atklāj to, kādam ir jābūt viņam pašam kā tēvam.
Kāds tad ir Dievs kā Tēvs?
Kardināls Gotfrīds Daniels Dieva tēvišķību skaidro šādi:
„Dieva tēvišķībai ir šāda īpaša pazīme: neviena cilvēciska būtne nav tēvs vai māte no sava iesākuma. Tie kļūst par tādiem kādā konkrētā brīdī, un pie tam tas notiek ar kāda cita palīdzību. Dievs ir Tēvs vienmēr. Viņš par to nekļūst. Viņš nekad nav bijis nekas cits. Ja mums pastāv laiks, kad mēs vēl nebijām, tad Dievs ir pats par sevi un Viņam nav vajadzīgs neviens, lai Viņš būtu. Dievs ir Tēvs tā, kā neviens. Tas nozīmē, ka mēs esam bērni, kā neviens cits, ...kas ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva dzimuši (Jņ 1, 13).”[4]
Tātad Dievs ir Tēvs pēc būtības. Viņš ir patiesais Tēvs, un vēl pilnīgāks Tēvs vienkārši nevar būt. Tāds secinājums ļauj vīrietim, kurš grib sevī apzināties tēvišķību, gūt paļāvību, drosmi un spēku realizēt savu tēvišķību. Kardināls Daniels pat uzsver, ka cilvēciskajai tēvišķībai piemīt kas īpašs, šī tēvisķība atspoguļo Dieva tēvišķību:
„Katra cilveciskā tevišķība nav tikai bāla Dieva vienīgās tēvišķības kopija. Un tomēr tā ir šīs tēvišķības autentiska kopija, un tādēļ tai piemīt vienreizēja vērtība, nesalīdzināma godība. Jo no Dieva tēvišķības „katra tēvišķība virs zemes dabū savu vārdu.” Lai arī kādas būtu krīzes, lai kas piemeklē tēvišķību jebkurā kultūrā, cilvēciskā tēvišķība nezaudē savu sākotnējo veidu, autentiskais attēls nav tai atņemams. Tātad pastāv cerība, ka tā atkal varētu tuvoties savam oriģinālam. Šī cerība un šis solījums ir ierakstīts kristīgās laulības sirdī. Tā sagatavo cilvēku, lai tas kļūtu par tēvu (vai māti) kā Dievs.”[5]
Ja cilvēciskā tēvišķība ir dievišķās tēvišķības atspulgs, tad īpašības, ko tā pauž, arī nāk no Dieva. Lasot Sv. Rakstus, mēs atklājam Dieva tēvišķībai raksturīgākās pazīmes: Dievs ir Visvarens, neierobežotas varas un spēka avots; Dievs ir visa Radītājs – dzīvības devējs; un Dievs ir mīlošs un žēlsirdīgs Tēvs, kurš savā mīlestībā ir arī neierobežots, un kā Radītājs visu rada aiz mīlestības. (Sal. Rad 1:1 – 2:25)
Arī vīrietis, būdams radīts pēc Dieva attēla un līdzības (Sal. Rad 1, 27), var atklāt sevī šos dievišķos aspektus. Pats Dievs jau radīšanas sakumā uztic cilvēkam savus „dievišķos instrumentus”, lai cilvēks varētu piedalītos dievišķajā radīšanā (Sal. Rad 1, 27-28; 2, 19-20).
Arī vīrietim kā tēvam ir dotas spējas 1) valdīt un izmantot varu, 2) radīt, dodot dzīvību pēcnācējiem, kā arī būtiskākais – 3) vīrietis spēj mīlēt un caur mīlestību paust savu tēvišķību un vīrišķību.
Spēja mīlēt un kopā ar sievieti radīt jaunu dzīvību ir skaistākā un arī noslēpumainākā no dāvanām, kas ir dota vīrietim. Pazīstamais jezuītu tēvs Jāzeps Augustīns to skaidro:
„Dodot dzīvību savam bērnam, tēvs iepazīst Mūžīgo Dievu, kurš ir klātesošs katra cilvēka pastāvēšanas pirmsākumā. Radot pasaulē jaunu cilvēku, vīrietim ir jāapzinās, ka smeļ spēku un varu, kas nepieder viņam, bet Dievam.”[6]
Līdz ar to vīrietis un arī sieviete piedalās radīšanas procesā kopā ar Trīsvienīgo Dievu. Šādi tēvišķība un mātišķība iegūst citu jēgu un izpratnes dziļumu, pretēji uzskatam par vienkārši bioloģisku dzīvības tālāknodošanu.
„Tēvišķība – tā ir dzīvības dāvāšana, tās radīšana pēc paša Radītāja tēla un līdzības,”[7] uzsver tēvs J. Augustīns.
Vīrietis, kļūstot par tēvu, atklāj sevī jaunu garīgo un arī sociālo dimensiju. Tēvišķība un arī mātišķība ģimenē uzplaukst, tās realizējas, ienākot ģimenē jaunai dzīvībai. Ģimene kļūst par Svētās Trīsvienības attiecību atspulgu, kurā personas ir atšķirīgas, bet vienlaikus vienotas pārdabiskā mīlestībā.
Tēvs J. Augustīns paskaidro: „Piedzimstot bērniem, tēvs pilnīgāk var saprast pamatmērķi un jēgu savai dzīvei: dalību Dieva Radītāja dzīvē. Tāpēc tēva un bērna saistības ir reliģiska mēroga. Kad tēvs atklāj sevi savā bērnā, kaut kādā mērā cilvēkā notiek Svētās Trīsvienības atspulga kontemplācija. Tieši Svētās Trīsvienības klēpī Dēls mūžīgi atklāj Sevi Tēvā un Tēvs atpazīst Sevi Savā Dēlā. Kā savstarpējās pazīšanas auglis dzimst trešā Svētās Trīsvienības hipostāze – Svētais Gars, mūžīgā mīlestība, kas vieno Tēvu un Dēlu. [..] Ja vīrietis nesniedzas izprast cilvēka eksistences noslēpumu, viņa tēvišķība sarūk līdz absolūti nejaušam fiziskam aktam, par kuru viņš nereti nevēlas nest nekādu atbildību.”[8]
Līdz ar to varam secināt, ka tēvšķība ir izaicinājums, kas prasa uzņemties atbildību, prasa drosmi un dziļus garīgos meklējumus pēc Patiesības, kas ir Dievs. Būt tēvam un pilnvērtīgam vīrietim nozīmē vispirms būt Dieva cilvēkam, ticības cilvēkam.
Tēvišķība nevar realizēties bez mātišķības, bez sievišķās klātbūtnes. Tēvišķība un mātišķība jeb vīrišķība un sievišķība realizējas tikai savstarpēji mijiedarbojoties mīlestībā. Bet mīlestības avots ir pats Dievs, kurš ir gan tēvs, gan māte savās mīlestības pilnajās izpausmēs. Un tikai Dievā vīrietis un sieviete spēj rast savu identitātes piepildījumu.
[1] Puļikovskis J. Ir vērts būt tēvam: Labākā karjera vīrietim. Rīga: kustība „Par dzīvību”, 2003, 68. lpp.
[2] Puļikovskis J. Ir vērts būt tēvam: Labākā karjera vīrietim, 68. lpp.
[3] Katoliskās Baznīcas Katehisms. Rīga: Rīgas Metropolijas Kūrija, 2000, 29.lpp, nr.27.
[4] Kardināls G. Daniels, Tēvs. // Ejiet un māciet, 24, Rīgas metropolijas Romas katoļu garīgais seminārs, 1999, 6. lpp.
[5] Kardināls G. Daniels, Tēvs. // Ejiet un māciet, 24, 6 – 7. lpp.
[6] Иосиф Августин ОИ, Путеводитель по отцовству, Новосибирск, 2008, 8. lpp.
[7] Иосиф Августин ОИ, Путеводитель по отцовству, 9. lpp.
[8] Turpat, 9. lpp.
0 comments
Pievienot jaunu komentāru