Reinharda Kērnera, OCD lekcija par spāņu mistiķi sv. Jāni  no Krusta 2023. g. Jāņos

Karmela  kalns

1. Pirms un  pēc  reformācijas

1535. g. franciskāņu brālis Bernardīno de Laredo publicēja grāmatu „Uzkāpšana Ciānas kalnā“, kuras trešajā daļā ir stāstīts par kristīgu kontemplāciju. Grāmatā viņš lielu nozīmi pievērsa gavēņiem un modrībām. Viņš saka, ka kontemplāciju var sasniegt tikai caur krustu. Viņš uzsver, ka kontemplācija ir drīzāk gribas nevis prāta darbs; ka tā prasa piepūli.

Sv. Jānis no Krusta lasīja šo grāmatu, un tā viņu rosināja piedāvāt citu ceļu uz pilnību.

Bija reformācijas laiks, parādījās Luters, Kalvins.

Pirms reformācijas daudz domāja un runāja par tēmu: „Ko es varu darīt un kas man jādara, lai nonāktu debesīs.“

Toreiz sprediķos teica – tu nonāksi debesīs, ja:

1. Svētdienās nāksi uz baznīcu.

2. Mājās lūgsi noteiktas lūgšanas. Tajā laikā tika izdomāts [Kērners tā apgalvo] Rožukronis, lai lūgšanas varētu saskaitīt.

3. Jāveic noteikta gandarīšana.

4. Pirms nāves jāpieņem Pēdējais Sakraments.

Laika gaitā šie noteikumi tika uzlikti kā pienākums. Ja tos izpildīsi, nokļūsi debesīs. Ja ne pilnībā – būs jāpārcieš šķīstītava.

Tika noteikta atlaidu kārtība. Cilvēki nesa naudu, olas u.c. produktus.

Atlaidu gadu skaits bija atkarīgs no ziedotās naudas daudzuma.

Ja to kārtīgi un precīzi izdarīja, tad gāja garām šķīstītava.

Dominikānis ar kasti kaklā staigāja apkārt un vāca naudu. Runāja tā: „Tikko nauda iešķindas kastē, tā kāda dvēsele ielido debesīs.“

Arī Mārtiņš Luters meklēja, kā nokļūt debesīs. Viņš šo jautājumu formulēja tā: „Kas man jādara, lai es būtu taisns Dieva priekšā. Kas jādara, lai es stāvētu Dieva žēlastībā?“

Luters bija Augustīniešu ordeņa mūks un, kā zināms, sv. Augustīna teoloģijā īpaša vieta bija Dieva žēlastībai.

Dievs tevi mīl un tu pats esi mīlestības spējīgs.

Vitenbergā Luteram bija kāda lekcija par Pāvila Vēstuli romiešiem. Dievs mūs mīl tikai aiz Savas žēlastības.

Politisku iemeslu dēļ reformācija sadalīja Baznīcu, lai gan Luters to negribēja.

Katoļu Baznīca pārmeta Luteram, ka viņš ignorē darbus. Luters teica: „Labie darbi jādara tādēļ, ka Dievs mūs mīl, nevis, lai Dievs mūs mīlētu.“

Un tad sākās strīds par attaisnošanas mācību. Tikai pēc Vatikāna II koncila puses atvērās viena pret otru. Tikai 1990. g.  katoļi, luterāņi, anglikāņi, baptisti izdeva kopēju paziņojumu par attaisnošanas mācību, visiem kopā apliecinot,

ka vienīgi no Dieva žēlastības un ticības uz Kristus pestīšanas darbu (par ko uzzina no Evaņģēlija sludināšanas), nevis balstoties uz mūsu nopelniem, mēs tiekam Dieva pieņemti, Kurš atjauno mūsu sirdis un dara mūs spējīgus veikt labus darbus.

2. Ciānas kalns un Karmela kalns

Spānijā tajā laikā jautājums par attaisnošanu darbu dēļ bija ļoti aktuāls. [Un arī tagad tas ir aktuāls. Tas vienmēr ir aktuāls]

Un tā brālis Bernardīno uzrakstīja grāmatu „Uzkāpšana Ciānas kalnā“. Kā lai es nonāku debesīs? Milzu kalns. Grāmatas sākumā rakstīts: „Tikai retais to var izdarīt!“

Jānis no Krusta teica: Tā tas nav. Un uzrakstīja grāmatu „Uzkāpšana Karmela kalnā“, un uzzīmēja šo zīmējumu:

Jānis to uzzīmēja Andalūzijā. Bilde jāgroza. Tas nav kalns ar pakāji un virsotni. Tas ir kalns it kā no augšas. No Dieva skatu punkta. Tev ir jāiztēlojas, ka Dievs uz tevi skatās. Jautājums nav, vai vari uzrāpties tai kalnā. Jautājums ir, kā Dievs skatās uz tevi.

Kādam tev jābūt, kas tev jāmaina. [Vārdu sakot, nevis kaut kur uzkāpt, bet dzīvot Dievam patīkamu dzīvi – šādā veidā var nokļūt kalna virsotnē.

Labajā pusē, ar līniju apvilkta, ir kalna augša – augstkalnu plakalnkalne. Tā ir cilvēka mērķis. Tajā var nokļūt jau zemes dzīves laikā. Tur cilvēkam ir viss, neko vairāk viņam nevajaga. Tur cilvēks ir vieds. Viņš ir apmierināts ar savu dzīvi. Viņu nekas nedzen.

Uz kalnu ved 3 ceļi – divi platie un šaurā taka pa vidu. Platie ceļi saucas: Nepilnīgā gara ceļš no zemes un Nepilnīgā gara ceļš no debesīm. [Tie ir strupceļi. Varbūt dažreiz – apvedceļi.] Taka ir Pilnības gara ceļš. Tās devīze ir: „Nekas… nekas... nekas [ no tā, ko cilvēki paraduši saukt par vērtībām]“. Taka droši aizved uz virsotni.

Starp ceļiem doti komentāri.

Šī domu gājuma pamatā ir atteikšanās no visa ar brīnumainu iznākumu – visa iegūšanu.  Lai visā nonāktu pie visa, tev visā ir jāatsakās no visa

Budismā ir ļoti līdzīga filozofija. Arī tur visa pamatā ir atteikšanās no vēlmēm.  Tomēr budistiem nav konkrēta mērķa. Šeit mēs visu atdodam, lai nonāktu pie lielā Visa – vislabā Dieva.

Budistu un kristiešu-karmelītu uzskatus vieno tas, ka ļoti svarīga ir atteikšanās no pieķeršanās pasaulei.]

 (Zīmējumu tēvs Reinhards ieteica pārzīmēt un izdarīt inventarizāciju savā dzīvē. Pavisam godīgi – kas man jādara, lai Dievs mani mīlētu. [skatītos labvēlīgi]. Drīkst padomāt arī pie kāda cita, jo pie otra mēs „redzam labāk“).

Jānis no Krusta mēdza teikt:  – Viss ir labi, bet nepalieciet tur stāvot!

Kalna virsotne ir cilvēka dvēseles vienotība ar Dievu. Mēs dzīvojam Dieva veidotā pasaulē. Mēs varam eksistēt, ja mēs savā dziļākajā būtībā esam vienoti ar Dievu. Taču cilvēkiem ir tāda īpatnība, ka viņi dzīvo tā, it kā būtu tikai viņi.

Grēcinieks dzīvo šķirti no Dieva. Viņš vai nu nav pamodies, vai savu vienotību zaudējis.

Kristīgā dzīve sākas tad, kad Dievs pamostas dvēselē, jeb precīzāk – kad dvēsele atmostas.

Brālis Bernardino teica, ka tev jāuzrāpjas. Bet tu jau esi augšā. Tev tikai jāpamostas.

Lai Dievs mani mīlētu, nav jāskaita tik daudz lūgšanu, jo Viņš jau mani mīl.

Taču ikdienas rūpēs jāizdzīvo pilnīga dzīve. Tādēļ arī Jānis no Krusta zīmēja šo zīmējumu, kurā norādīja dažādus ceļus.

Cilvēks, kas rāpjas, pūlas, izskatās norūpējies, sarūgtināts, saskābis.

Vajag tā, lai mani nekas nesarūgtina.

Karmela kalnā kaut kāds ceļš ir tikai no sākuma. Augšā, augstkalnu līdzenumā nav vairs ceļa, nav „metodes“. (Grieķiski „ceļš“ –  „metode“). Nav veģetārisma, nav pacifisma. Šajā augstkalnu līdzenumā nav vairs likumu. Cilvēks pats sev ir likums. Taisnīgais, kurš dzīvo Dieva Garā, pats ir Likums.

Ja es zinu, ka Dievs mani mīl, man nav jāmāca, ka nedrīkst nogalināt.

Jūdi ievēroja 614 likumus.

Bet mēs – kā sv. Augustīns: „Mīli un dari, ko gribi!“

Sv. Pāvils saka, ka likums gan nav mazsvarīgs. Tas ir vajadzīgs kā atgādne, lai nekristu atpakaļ.

Bet dzīvot virsotnē.

Kur vairs nav metodes.

Dvēsele: Ration, Emotion, Spiritual jeb prāts, emocijas,  gars.

 

Prāts

Emocijas

Gars

 

 

Sarkanajā aplī Dievs ienāk cilvēkā. Tev ir jānonāk līdz šai vietai.

Dvēsele ir ļoti, ļoti dziļa.

Mēs to neapzināmies.

Patiesi mēs esam tikai šai visdziļākajā dvēseles daļā.

Edīte Šteina saka: „Kas dzīvo šai dvēseles dziļumā, tas patiesi dzīvo.“

Ja uzzīmē dvēseli kā aku, tad visdziļākajā akas daļā ieplūst pazemes ūdens.

Dievs - kā pazemes ūdens.

Ja cilvēks nedzīvotu vienotībā ar Dievu, viņš būtu izžuvis.

Tev jāizrokas tik dziļi akā, lai atrastu pazemes ūdeni – Dievu. Tev jānonāk līdz šai vietai.

Garīgajā dzīvē ir svarīgi, lai es apzinātos šo saskārsmes punktu un to izdzīvotu.

Šis saskārsmes punkts ir, kad Dievs mums saka: "Tu"

TU - tā ir svarīgākā lūgšana mūsu dzīvēs. Ar to es domāju Tevi, Dievs. Tu.

Viņš atbild: Tu, Reinhard.

"Tu" ir svarīgākais, atrodoties šajā augstkalnu plato.

... Cilvēks varbūt nedzird, kad Dievs viņam saka: Tu, Tu, Tu.

Dievs ir kā gruntsūdeņi

un cilvēkam jāiet šajā akā pie saviem gruntsūdeņiem.

Tad manī ieplūst miers, līksmība, prieks (Shalom).

Dieva miers ir mans stiprums – tādi vārdi bijuši tēva Reinharda priestera iesvētību bildītē.

2023. gads – tikai tēvs Reinhards un Hamburgas bīskaps palikuši aktīvi. Pārējie jau atpūšas.

3. Divi lielceļi un taka

[Sīkāk par 3 ceļiem Jāņa zīmējumā]

Ceļi ir nepilnīgi. Ceļi ir metodes. Ceļi kristīgajā reliģijā ir sastopami, bet tie neatbilst Evaņģēlijam. Tikai šaurais ceļš jeb taka atbilst Evaņģelijam. (Mat 7,14 – „Šauri ir ceļi un šauri ir vārti, kas aizved uz dzīvību“).

[Pa ceļiem ir daudz grūtāk nonākt pie mērķa, un dažreiz tie ir strupceļi.]

Tikai šī taka ved pie dāvanu pārpilnībām.

Platie ceļi dažkārt izskatās ļoti katoliski.

Gandrīz ikviens kristietis tā tiek sākumā mācīts. Bet viņam vēlāk smagi jācīnās pret šādas apmācības sekām.

Nepilnīgie ceļi:

1. no zemes lietām,

2. no debesīm.

1. (No zemes.) Kad man ir darbs un ģimene, es gribu, lai man iet labi un vēl labāk. Kaut es laimētu loterijā! [Lai būtu sasniegumi karjerā.] Daudzi cilvēki lūdz par šādām lietām pat neapzināti.

Viņam nav svarīgs Dievs, bet lai notiek, kā cilvēks pats grib.

Tas ir UTILITĀRISMS.

Faktiski mēs Dievu gribam izmantot. Tas tā notiek arī ar cilvēkiem. Ja es draugam piezvanu tikai tad, kad man vajag, es izmantoju viņa draudzību.

Meistars Ekhards: "Daži cilvēki mīl Dievu tā kā govi" (piena un gaļas dēļ).

Šie cilvēki nemīl Dievu pareizi. Viņi mīl savu pašlabumu. To sauc par "piena un siera dievbijību".

Tas nenozīmē, ka mēs nedrīkstam Dievam lūgt.

Bet jāsaprot, kas ir galvenais.

Lūgšana: "Mīļais Dievs, es ceru, ka man beidzot būs miers." Ja es lūdzu tikai mieru, es zaudēju visu to lielo.

2. (No debesīm.) Var gadīties, ka es lūdzos, meditēju, lai manī būtu skaistas reliģiskas izjūtas. Tad es nemeklēju Dievu, bet tās izjūtas.

Var gadīties, ka Dievs cilvēkam kādreiz ir pieskāries, un viņš grib šo sajūtu paturēt.

Līdzīgi ir, kad iemīlas. Otrs cilvēks mani ir dziļi skāris ar savu iekšējo un ārējo skaistumu. Un tad pienāk svarīgs brīdis – vai ir runa par tevi vai par manām sajūtām pret tevi? Un, ja runa ir par tevi, tad es dzīvoju ar tevi, un viss. Ja es nemeklēju otru cilvēku, bet sajūtu, ko viņš dod, tad tas ir HEDONISMS. Tas pats ar Dievu – es gribu brīnišķo sajūtu, nevis Dievu.

Par to Jānis raksta arī grāmatā „Tumšā nakts“.

Ir jāiemācās Dievu patiesi mīlēt.

Kristīgajā teoloģijā nepareizo stāju attiecībās ar Dievu sauc par MISTICISMU.

Nejaukt ar mistiku. Par mistiku sauc iekšējo dzīvi, un tā ir normāla parādība.

Bet misticisms ir iekšējā iepriecinājuma meklēšana vien.

Meklē arī zināšanas [lai palielītos], bet vajag, lai būtu iekšējā mīlestība pret Dievu.

Dažiem ir daudz zināšanu par svētajiem, par Karmela svētajiem, bet ko tas dod?

Sv. Terēze no Avilas: „Dievs, pasargā mani no māsām, kuras visu laiku grib lūgties!“ [Jo ir arī jāstrādā.]

4. Taka (Senda)

Jo mazāk es to gribu, jo man ir viss, pat to negribot (jo domāju par Dievu).

[Jo mazāk es ko gribu, jo man ir vairāk, pat to negribot, jo es domāju par Dievu].

Īstais ir tad, kad es saku „Tu, Dievs“ un kad es jūtu, ka Dievs saka „Tu, Reinhard“.

Pa nepilnīgajiem ceļiem ejot, mēs nenonāksim pie tā lielā, ko Dievs mums dāvā.

Bieži mēs atgriežamies uz platajiem ceļiem.

Ir viena šaura taka, kas ved tieši uz Dieva sirdi.

Tā ir: Nekas, nekas, nekas, nekas. Kā to saprast?

Budismā un Āzijas reliģijās to saprot, ka jāiztukšo sevi un tad ir labi. Budismā mēs [iestāstot sev], ka visa esība ir nekas. [Lai gan Buda nirvānu atklāja pēc tam, ka bija uzcienājies ar meitenes pīrādziņiem.]

Meistaru Ekhardu inkvizīcija nosodīja. Romā nesaprata, ko viņš runā. [Meistaram Ekhardam bija līdzīgas domas kā svētajam  Jānim no Krusta]. Inkvizīcija novēroja arī Jāni no Krusta un Terēzi no Jēzus.

Atšķirībā no Budas, Jānis no Krusta neaicina palikt pie „nekā“.

Jānis no Krusta aicina dzīvot kopā ar Dievu.

[Viņa darbos] ir tāds vārdu salikums: advertencia amorosa - mīloši pievērsties.

Tas ir svarīgākais, ko jūs varat darīt.

Avilas Terēze: „Jūs skataties uz Viņu, un Viņš skatās uz jums."

Un tas ir kas tāds, ko grūti izteikt vārdiem.

Nav nepieciešamas nekādas metodes. Pietiek ar vienkāršu Dieva klātbūtni.

Ar savu iekšējo uzmanību es vēršos uz Dievu. Es saku: „Tu, Dievs.“ Viņš saka: „Tu, Reinhard“ vai: „Tu, Aldi.“

17. gs. Parīzē dzīvoja brālis Lorencs, Karmela ordeņa pārstāvis, vienkāršs virtuves strādnieks. Viņš bieži teica, ka svarīgākais ir sajust Dieva klātbūtni, stāvoklis, kad mēs uzrunājam Viņu un Viņš uzrunā mūs. Brāļa Lorenca pamācības ir izdotas 2 grāmatās.

Ar ko mēs varam Dievu iepriecināt? Ar to, ka mēs Viņu uztveram nopietni un vēršamies pie Viņa patiesi.

Brālis Lorencs ar ironiju pieminēja: „Vēlams kopējo lūgšanu laikā atcerēties arī par Dievu!“

Vēl ir kāds vārds, [ko lietoja sv. Jānis no Krusta]: commemoración - piemiņa.

Priesteris Misē paceļ Hostiju ar vārdiem: „Hoc facite in meam commemoracionem.“

„Dariet to Manai piemiņai.“ Dariet Mani klātesošu!

Mēs nesvinam liturģiju, mēs svinam Jēzu.

Sv. Avilas Terēze šo kopā būšanu, saskārsmi ar Jēzu, izjuta ārkārtīgi dziļi.

Dariet to, lai mēs būtu iekšēji kopā!

Tas ir Svētās Mises kodols. Pieredze liecina, ka, jo Svētā Mise ir vienkāršāka, jo šī commemoracion ir spēcīgāka.

Ja tā nav, tad var svinēt dievkalpojumus, cik grib, bet tam nav jēgas.

Pazīstamākajā sv. Augustīna darbā „Atzīšanās“ viņš raksta, cik ilgi dzīvojis garām Dievam.

Jēzus Pēterim: Vai tu Mani mīli?

Tad dari savu uzdevumu, gani Manas avis!

 

Prāts

Emocijas

Gars

 

 

Ja cilvēkam nav jūtu, ja viņš apspiež savas jūtas, tad viņš ir „galvas“ cilvēks.

Dabīgi cilvēkam šīs 3 jomas laika gaitā integrējas.

Kad sasniegts 3. līmenis, gara līmenis, tad cilvēks ir garīgs. Garīgums jeb spiritualitāte ir kristīgs vārds, tam ir kristīga izcelsme. Bet mēs to šodien lietojam arī ārpus kristietības.

Spiritualitāte ir pamatvērtības, uz kā es balstu savu dvēseli.

Daži garīguma veidi:

kristīgs

budisma

humānisma

ateisma

masonisma

judaisma

islāma

indiāniskie

hinduistiskie

Ja cilvēks nav garīgs, viņš vadās tikai no savām emocijām vai no sava prāta.

Ja cilvēkiem ir līdzīgi garīgumi, viņi viens otru saprot.

Taču mēs varam labi zināt dažādus garīgumus, piederēt tiem, tomēr ar Dievu nedzīvot.

Tādēļ jānonāk līdz: „Tu, Jēzu, Tu, Dievs!“

Akas dibens, kur saskaras cilvēciskais un Dieva Gars.

Jānis no Krusta ir teicis, ka šo saskārsmi  vajag ievingrināt aktos, kas rada labu pieradumu.

Mūsu uzdevums ir turēt aktīvu to vietu, kur „zeme ar debesīm tiekas“. Un dzīve ar Dievu nav privāta lieta.

[Iedomājies, tu garā dzīvo tajā kalna virsotnē, tajā plato, kur „pats sev esi likums“, bet fiziski - pasaulē, ģimenē, kur to nesaprot. Vai tev neradīsies konflikts ar tuviniekiem, vai tevi nesauks par augstprātīgu?]

Vēl daži vārdi Jāņa zīmējumā:

 Dievs ir Viss (Todo)

 Ja man ir Dievs, tad man ir Viss

 Ja es veltos Dievam, tad man no šādām tādām lietām ir jāatsakās.

Tas nenozīmē, ka man jābeidz lūgt Rožukroni. Bet jāsaprot, ka pats galvenais ir Dievs.

Atsakoties tu nedabū mīnusus, bet tu dabū Visu.

 Jāņa no Krusta lūgšana, kas nosaukta par iemīlējušās dvēseles lūgšanu:

 „Manas ir debesis un mana ir zeme; Manējie ir cilvēki, taisnīgie ir mani un mani ir grēcinieki; Eņģeļi ir mani un Dieva Māte, un visas lietas ir manas, un pats Dievs ir mans un man, jo Kristus ir mans un viss ir man.“

Bet iemīlēties vēl nenozīmē mīlēt…

 Reinhards stāsta par to, kā gribējis, lai viņam pieder mazs dārziņš. Un viņš tādēļ negribējis iet par mūku. Taču tagad sapratis, ka viņam pieder Viss.

 Viss, ko drīkst uzrunāt ar Tu.

Viena no vecākajām kopijām, kur pārzīmēta sv. Jāņa no Krusta skice:

Paplašināts zīmējums pēc  sv. Jāņa no Krusta skices, kurš iespējams vairāk izskaidro uzkāpšanas Dieva kalnā būtību. Avots spāņu val. no interneta:

[5. Piezīmes

Vārdi, kas attēlo cilvēka dvēseles stāvokļus, dažkārt ir grūti piemeklējami,  jo šo stāvokļu dažādību nevar ietilpināt vienā terminā. Piemēram, pie „Zemes labumiem“ oriģinālā lietots vārds „gusto“, ko var tulkot gan kā „garša“, gan kā „bauda“, gan kā „apmierinājums“.
Tāpat arī priekam ir nianses, bet mēs to izsakām ar vienu vārdu (spāniski „gozo“). Var būt debešķīgs, nevaldāms, ļauns prieks. Tādēļ arī pirmajā shēmā pie vārda „prieks“  iekavās likts „bauda“.
Ir arī citi vārdiņi, kurus varētu tulkot (vai izteikt) nedaudz savādāk.
Arī mūsu sajūtas, kas ir iekšējo procesu indikatori, varētu tikt nosauktas precīzāk.
Kā izriet no R. Kērnera lekcijas, vistuvāk Jāņa no Krusta zīmējuma oriģinālam esot pirmā, vienkāršākā shēma. Kas attiecas uz otro shēmu, uz paplašināto sintēzi, tad to  papildinājuši, iespējams, svētā skolnieki.
Uzkāpšanas Dieva kalnā zīmējums  varētu tikt papildināts arī turpmāk, tikai vajadzīga skaidra apziņa, lai izvēlētos pareizos terminus, kas precīzi atbilst iekšējām izjūtām, un tās tiek atspoguļotas Svētā Gara gaismā. Tādēļ ir vajadzīgi cilvēki, kas īsteno Jāņa no Krusta norādes un tiešām uzkāpj  šinī Kalnā, tādēļ var dot par to liecību.]