Vācietis izmantotais

Piedāvājam nelielu ekskursu latviešu karavīru likteņstāstos, ko speciāli portālam Atjaunotne apkopojis autors Mārcis Krīts. Lasot par Jukuma Vācieša un citu sarkano strēlnieku likteņiem Pirmajā pasaules karā un PSRS laikā, negribot nāk prātā mūsdienu sarežģītā situācija, propagandas kari un reālā kara darbība Sīrijā, Irākā, kā arī teroristu plosīšanās ES lielpilsētās. Vai vēsture mums kā tautai var sniegt kādu mācību un brīdinājumu?

Vācietis izmantotais. Autors: Mārcis Krīts

"Der Mohr hat seine Arbeit getan, der Mohr kann gehen" (Moris padarījis savu darbu, moris var iet). F.Šillers luga "Fiesko sazvērestība Dženovā"

Vācieša Fridriha Šillera lugu "Fiesko sazvērestība Dženovā" inscenēja Rīgas Dailes teātrī divas reizes. Abas reizes vienā un tajā pašā ēkā, bet „citās” ielās. Formāli „citās”, jo iela savā telpiskā izvietojumā bija viena un tā pati, bet tās nosaukums katrreiz bija cits.

Pirmajā reizē 1923. gadā ielu sauca par Lāčplēša ielu, kuru pirms tam sauca par Romanovu ielu. Par godu Krievijas caru dzimtai. Otrreiz 1944. gadā ielu sauca par Kārļa Širrena ielu. Vācieši otrā pasaules kara laikā ielu pārdēvēja rīdzinieka, cīnītāja pret Baltijas pārkrievošanu un vācu vēsturnieka vārdā. Šīs vienas ielas nosaukuma maiņās nepārprotami saskatāma visa „reģionālā” ģeopolitika.

Abas reizes lugas inscenētājs bija Eduards Smiļģis. Neskatoties uz lugas aktualitāti par sazvērestībām un tirānu gāšanu, izrādes toreiz neguva Rīgas publikas plašu atzinību. Toties teātru un pārējā publika lietoja, lieto un lietos raksta moto minēto citātu no šī lugas.

Kad 1937. gadā grāmatu apgāds „Zelta grauds” izdeva Aleksandra Čaka "Mūžības skartie" pirmo grāmatu, Sarkanās armijas 2.pakāpes komandarms[1], Padomju Savienības Ģenerālštāba akadēmijas kara vēstures pasniedzējs un profesors Jukums Vācietis bija vēl dzīvs un tikko sācis dzīvot tam piešķirtajā jaunā dzīvoklī Maskavas centrā. Var droši apgalvot, ka uz profesora Vācieša dzīves gājumu pilnībā attiecās sacītais: “Tu dzīvosi no sava zobena…” (1.Moz.27: 40).  

Bet 1940. gadā, Čakam saņemot par „Mūžības skartie” Annas Brigaderes prēmiju četru tūkstošu latu apmērā, Vācieša līķis jau bija apslēpts masu apbedījumos Maskavas priekšpilsētā PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta lauksaimnieciskās palīgsaimniecības "Komunarka" teritorijā. Šī komisariāta Valsts drošības galvenās pārvaldes speciālā objektā. Objekts objektā. Noslēpums noslēpumā. Melnums melnumā.

"Komunarka" ir avangardista Kazimira Maļēviča "Melnā kvadrāta" alegoriska materializācija konkrētā telpā un laikā. Ir idejas un tēli, kuri agrāk vai vēlāk var materializēties. Ja pietiek enerģētikas. Šī kvadrāta konceptu pirmo reizi publika varēja ieraudzīt futūristu aloģiskas operas "Uzvara pār Sauli" dekorācijās, kuru autors arī bija Maļēvičs. Pirmizrāde notika Pēterburgā Oficieru ielā apmēram pusgadu pirms pirmā pasaules kara sākuma. Šajā operā tehnika un mehānika, kas simbolizēja jauno un atnākošo lietu kārtību, uzvar dabas spēkus, kuri simbolizēja veco un aizejošo lietu kārtību. Vienkāršojot var teikt, ka šajā operā sagūstīto Sauli uzvar elektriskais apgaismojums un jaunie sportiskie, kareivīgie un nemirstīgie cilvēki, kuri aeroplānos traucas debesīs. Tas viss 1913. gadā vēl tikai mākslinieku galvās un daiļdarbos. Daudzus desmitu gadus pirms transhumānisma un Gorkija-Staļina atbalstītās idejas par eksperimentālās medicīnas Cilvēka institūta izveidi Maskavā. (Smiļģis savā pamatprofesijā starp citu arī nodarbojās ar aviācijas motoriem.)

Bijušā anarhista un grāmatveža Mihaila Petroviča Frinovska vadītās Valsts drošības galvenās pārvaldes darbinieki sešdesmit piecus gadus veco Vācieti 1937. gada novembra beigās darba vietā lekciju starplaikā arestēja, astoņus mēnešus turēja apcietinājumā, pratināja un ieguva sev vēlamo informāciju. Vācieša aresta rīkojumu izdeva Valsts drošības galvenās pārvaldes piektās nodaļas[2] kārtējais priekšnieks Nikolajs Galaktionovičš Nikolajevs-Žurids.

Šī nodaļa (līdzīgi kā gads sastāv no divpadsmit mēnešiem) toreiz sastāvēja no divpadsmit apakšnodaļām. Tieši šī varenā nodaļa un apakšnodaļas organizēja arestus un pratināšanas Sarkanajā armijā. Ģenerālštāba akadēmija un tās pasniedzēji bija neatņemama daļa no Sarkanās armijas. Sešdesmit četrus gadus vecā Vācieša pratināšanu vadīja  trīsdesmit astoņus gadus vecais šīs nodaļas vadītāja vietnieks valsts drošības majors Venjamins Solomonovičs Agas (Moisifs).

Abi šie Speciālās nodaļas personāži jau vēlāk, Lavrentijam Pavlovičam Berijam pārņemot PSRS valsts drošības sistēmas kopējo pārvaldi, tika identificēti un likvidēti kā iepriekšējā šīs sistēmas vadītāja Nikolaja Ivanoviča Ježova atbalstītāji. Uz viņiem attiecināja teicienu "Jaunu vīnu nelej vecos maisos".

Majora Agasa karjeras pacēlums gan vairāk saistāms ar citu  "leģendāru" un ļoti ietekmīgu personību - pirmā ranga valsts drošības komisāru un vairāku čekas vadītāju (sākot ar 1933.g.) ilggadēju vietnieku Jākovu Sauloviču Agranovu. Viņš daudzu lietu starpā bija arī jaunās padomju kultūras darbinieku "patrons" un ilggadīgs to darbības rūpīgs uzraudzītājs. Savulaik Agranovam izdevās sekmīgi izdzīvot dažādu grupējumu varas cīņās. Tā dažus savas dzīves papildus gadus viņš ieguva, savlaicīgi pārmetoties boļševiku Centrālās komitejas aparāta augsta ranga darbinieka Nikolaja Ivanoviča Ježova puse tā bezkompromisu cīņā  ar visuvareno Iekšlietu Tautas komisāru Henrihu Jagodu, kurš bija Agranova tiešs priekšnieks un labs paziņa. Tomēr pēc vieniem laikiem nāk citi. Var gadīties, ka lietas un personāži, kuri bija labi veciem laikiem, vairs nederēs jaunajiem laikiem. Tā arī notika ar pašu Agranovu, kuru tuvākie draugi no padomju inteliģences aprindām neformāli sauca par mīļo Jaņečku. Šī valsts drošības kritušā sarkano debesu "ercenģeļa" līķi pēc nošaušanas bijušie kolēģi apslēpa "Komunarkas"  plašumos 1938. gada 1.augustā. Sanāk - tikai dažas dienas pēc Vācieša nošaušanas.

Pirms kļūt par speciālo objektu, kurā šauj cilvēkus un apslēpj līķus, "Komunarka" bija Jagodas viena no dienesta vasarnīcām, kurā Tautas komisārs rīkoja mazāk formālas sapulces un tikšanās ar tuvākajiem līdzstrādniekiem. Visticamāk - arī ar Agranovu.

Par vietu, kurā slepenībā nošauj cilvēkus un apslēpj to līķus, "Komunarku" padarīja iepriekšējais partijas aparāta darbinieks un jaunais Iekšlietu Tautas komisārs Ježovs 1937. gada vidū. Viņš vēl iniciēja arī speciāla režīma un unikāla cietuma izveidi Piemaskavā bijušā Suhanovas klostera teritorijā, lai tur turētu arestētos visaugstākos partijas aparāta un valsts drošības sistēmas darbiniekus. Ježovu pašu pēc tā aresta deviņus mēnešus turēja šajā speciālajā cietumā. Līdz nošāva 1940.gada sākumā. "Radītājs" un viņa "radījumi".

Suhanovas speciālajā cietumā turēja pirms nošaušanas arī Ježova vietnieku un vienu no galvenajiem terora "mehāniķiem" Valsts drošības galvenās pārvaldes priekšnieku Sarkanās armijas pirmā ranga komandarmu Frinovski. Ņemot vērā šo divu čekistu augstos amatus padomju nomenklatūras hierarhijā, viņu līķiem pēc nošaušanas pienācās tikt sadedzinātiem slepenībā krematorijā un nevis apslēptiem "Komunarkā".

Savukārt Vācieša pratinātāja Agasa un viņa priekšnieka Nikolājeva-Žurida līķus pēc to nošaušanas 1939. gada sākumā un 1940. gada sākumā visticamāk nobēdzināja tur pat "Komunarkā", jo tur atrasties tiem "pienācās"  pēc ieņemamā amata. 

Centralizētās vardarbības un mērķtiecīgo upuru laiks.

Vilnis pēc viļņa. Upuru upurēšana. Sodītāju sodīšana. Pazudinātāju pazudināšana. Dzīves finālā - upuri un to bendētāji samesti un apslēpti vienā vietā. Vainīgie un nevainīgie. Juku jukām. To starpā kurzemnieks Jukums Vācietis.

Kāds šokējošs sistēmas praktiskums!

Dzīvē to organizēja un izpildīja Iekšlietu Tautas komisariāta Administratīvi-saimnieciskās  pārvalde sava  ilggadējā komandanta  Vasilija Mihailoviča Blohina tiešā vadībā.  

Komandants, kurš  ieģērbies ādas priekšautā līdzās "kolēģiem" regulāri izpildīja nāves spriedumus ar viņa paša iemīļotu Vācijā ražotu pistoli "Walther PP". Viņš arī parakstīja nelielas un neuzkrītošas papīra strēmeles par sprieduma izpildi, kuras pievienoja arestēto-nošauto lietai un tālāk nodeva glabāšanai slepenajos arhīvos. Pirms Blohina čekas centrālā aparāta komandanta pienākumus līdz 1926. gadam pildīja bijušais kurzemnieks Kārlis Veiss.

PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija Maskavas centrā bijušā rīdzinieka, baltvāciešu pēcteča un kaislīga tauriņu kolekcionāra Vasilija Vasiljeviča Ulriha vadībā 1938. gada 28.jūlijā Vācieti vienkāršotā procedūrā tiesāja, atzina par vainīgu un tajā pašā dienā  nošāva.

Pēc deviņpadsmit gadiem padomju valsts, pārskatot šo lietu, 1957. gada 28. martā atzina, ka Jukums Vācietis notiesāts un nošauts nepamatoti. Reabilitēja.

Vēl pēc piecdesmit četriem gadiem 2011. gada novembrī reabilitēja arī viņa izmeklētāju valsts drošības majoru Venjaminu Agasu.

Pasaulīt, tu ļaužu ēka! Ir tāda nosaukuma luga vienam slavenam latviešu dramaturgam.

Padomju Savienībā un sevišķi Staļina laikā vadošos un ietekmīgos amatos visās dzīves jomās varēja atrasties tikai „savējie”. To dēvēja par nomenklatūru. Tā ir valsts pārvaldes publiski neafišēta sistēma, kuras ietvaros notiek nepārtraukta dažādu mazu un lielu valsts vadoņu un funkcionāru ģenerēšana, atlase, uzturēšana un regulēšanas process. Nomenklatūra veidojās no partijai, valsts iekārtai un parasti arī kādam konkrētam augstākam vadonim vai funkcionāram pietuvinātiem, uzticamiem un pārbaudītiem cilvēkiem. Atbilstošos amatus un cilvēkus iekļāva nepublicējamos sarakstos (nomenklatūrā).

Savējie ģenerēja un uzturēja savējos. Savējie arī likvidēja savējos.

Nomenklatūras sistēmas būtība bija bezierunu pakļaušanās padomju sistēmai un tās vadoņiem. Vienlaicīgi šī sistēma savējiem (nomenklatūristiem) piešķīra dažādas privilēģijas, kuras nebija pieejamas citiem - svešajiem. Labāka pārtika, lielāka alga, kvalitatīvāka atpūta, apģērbs, veselības aprūpe un plašāks dzīvoklis.

Jo augstāks amats nomenklatūrā, jo  vairāk, ātrāk un burtiski jāpakļaujas un jāizpilda augstāko vadoņu tieši vai netieši izteiktās vēlmes un rīkojumi. Bet lielāki arī pieejamie labumi.

Privilēģijas bija ne tikai augstākā un vidēja līmeņa nomenklatūras darboņa dzīves laikā, bet arī kāda ļoti sevišķā „privilēģija” pēc to nošaušanas, kad tas notika. Viņu līķus apraka tikai viņiem atvēlētajās un slepenās masu apbedījumu vietās (ar nedaudziem izņēmumiem). Viena no tādām bija  „Komunarka”. Vara raudzījās, lai nomenklatūra paliktu nomenklatūra arī mūžībā. Vienkārši tā pienācās.

Vācieša gadījumā viņa piederībai padomju nomenklatūrai ir kāda būtiska nianse. Drīzāk pat dīvainība. Savos sešdesmit piecos dzīves gados Jukums ne dienu nebija boļševiku partijas biedrs. Atšķirībā piemēram no sarkanarmieša Aleksandra Čadaraiņa.

Vācieša līķa apslēpšana tieši „Komunarkā” uzskatāma par viņa augstā nomenklatūras statusa nepārprotamu atzīšanu no varas puses. Terora ierēdņi domāja racionāli un birokrātiski. Ja jau biedrs Vācietis bija otrās pakāpes komandarms un Sarkanās armijas virspavēlnieks,  tad viņa līķim pienācās  „Komunarka” un neviena cita vieta plašajā padomju zemē. 

 „Komunarkā” noslepkavoto  līķus sameta garos grāvjos. Kamēr nāvei lemto, bet vēl pagaidām dzīvo cilvēku lietas formāli izskata Kara kolēģijā Maskavas centrā, grāvis to līķiem jau gatavs. Kā kāda baisma radība kārtējais atraktais grāvis  gaidīja savu baismo "ēsmu" ar ko to baros komandants Blohins un tā padotie.

"Komunarkā" grāvjus raka mehanizēti. Ar kāpurķēžu ekskavatoru „Komjaunietis”. Tas bija viens no padomju mehanizācijas un industrializācijas trīsdesmito gadu tehnikas sasniegumiem ar ražību 60 m³/stundā. Ekskavatora nosaukums vedina atcerēties sengrieķu mītus, kuros jaunās dievības nonāvē vecās. Urāns, Krons un Zevs veido nepārtrauktas vardarbības ķēdi. Jaunais nodara pāri vecajam. Alegoriski sanāk ka padomju jaunais ("Komjaunietis") mehāniskas mašīnas formā likvidēja (apslēpa) „vecās” pasaules biomasu, kura kļuvusi nevajadzīga. Grāvjus pēc to piepildīšanas mehanizēti aizraka. Ar buldozeru.

Industrializācija un mehanizācija.

Futūristu operā elektriskā gaisma uzvarēja Sauli un nemirstīgie cilvēki ar aeroplāniem traucās debesīs. Un tam fonā “melnais kvadrāts”.

Domātāja Tomasa Hobsa Anglijas pilsoņu kara laikā sarakstīto filozofiski-politisko darbu "Leviatāns vai Baznīcas un pilsoniskās valsts būtība, forma un vara" viņa dzīves laikā izdeva tikai divas reizes. Tik pat cik Rīgā inscenēja lugu par Fiesko. Savam laikam skandaloza grāmata. Anglijā to aizliedza un Krievijā jau izdotās grāmatas visus eksemplārus sadedzināja. Saskaņā ar Hobsu - valsts ir cilvēku izveidots mākslīgs veidojums. Tas arī bija tam laikam skandalozākais apgalvojums, jo līdz tam valdīja vispārējs priekšstats un ticība, ka valsts un ķēniņi cēlušies un valda „Debesu” gribas  dēļ. Redzējis un pārdzīvojis pilsoņu kara šausmas Hobss uzskatīja ka „cilvēks cilvēkam ir vilks” un ļaudīm ir raksturīga dabiska savstarpējā egoistiskā neuzticēšanās, sacensības gars un bailes. Dabiskais cilvēks ir pārliecināts, ka viņam pastāv dabiskas tiesības darīt visu, ko tas vien vēlās. Resursu trūkumu apstākļos šādu egoistisko indivīdu daudzo un dažādo interešu savstarpējās pretrunas un sadursmes  nenovēršami pārvērtīs viņus savstarpējos ienaidniekos. Tas nozīmē: „visu karš pret visiem”. Katrs par sevi. Uz dzīvību un nāvi.

Bailes no vardarbīgas nāves ir iemesls cilvēku savienībai valstī. Cilvēki, izvairoties no citādi neizbēgamā pilsoņu kara, pēc brīvas gribas atsakās no kādas daļas savu dabisko tiesību un brīvības - par labu valstij kā augstākajai varai. Valsts ietvaros un pārraudzībā cilvēki savstarpēji netraucēti un brīvi izmanto tiem atlikušās tiesības un brīvības. Valsts sasaista un uztur daudzos egoistiskos indivīdus savstarpējā miera un labklājības stāvoklī.

Par labāko varas formu Hobss uzskatīja monarhiju. Lai nodrošinātu sabiedrības pastāvēšanu, varai jābūt likumīgi absolūtai un neierobežotai attiecībā pret katru atsevišķo indivīdu. Te slēpjas ļaunais. Tāpēc valsti Hobss salīdzināja ar Vecajā Derībā minēto visspēcīgu un cilvēkam neuzvaramu mītisko nezvēru Leviatānu, kurš ārēji līdzinās milzīgai jūras čūskai vai pūķim.  Par to ir pateikts: „Redzi, tātad cerība uzveikt viņu izrādās pilnīgi veltīga: jau viņu uzlūkojot vien, cilvēks sabrūk un jūtas pieveikts” (Ījaba 41:1).

Jāņa atklāsmes grāmatā (Apokalipsē) Leviatāns nav pieminēts. Tajā ir minēti četri alegoriski jātnieki. Tie nes tautām dažādas nelaimes. Ir pieņemts, ka viens no šiem jātniekiem simbolizē karu. Tas, kurš ieģērbies bruņās jāj uz ugunīgā zirga un tur rokā milzīgu zobenu.

Šodien Tuvajos Austrumos Apokalipses četru jātnieku ēnā dārd un rīb pa visu pasauli vēstures dzirnavu gaņģi. Tie nežēlīgi samaļ dzīvās radības, resursus, valstis un cerības. Viena no šīs nežēlīgās bruņotās cīņas būtiskām komponentēm ir bijušā Irākas diktatora armijas virsnieku iekļaušanās un aktīva darbība islāma radikāļu pusē. Viņu profesionālās zināšanas un pieredze ļauj desmitu tūkstošu amatieru individuālo haotisko aizgrābtību, cīņas alkas un apmātību ar pasaules pārveidošanu meistarīgi apkopot, saliedēt, sakārtot un mērķtiecīgi ievirzīt laikā un telpā visus appludinošā militārā plūsmā.

Viena no „arābu pavasara” būtiskām sastāvdaļām bija arī daudzu jaunu, enerģisku un labi izglītotu vīriešu iesaiste šajā sociālo un politisko pārmaiņu eksplozijā. Atskatoties mūsu Latvijas vēsturē, mēs ieraudzīsim pēc būtības ļoti līdzīgus cilvēkus ar ugunīgiem prātiem, spīdīgām acīm, degošām sirdīm un  straujām rīcībām - 1905.gada revolucionāru un 1917. - 1920. gada latviešu sarkano strēlnieku rindās.

Ar izglītības sistēmu ir neapmierināti un pieprasa reformas ne tikai mūsdienās. Arī vairāk kā simts gadus atpakaļ. Revolucionāri vienmēr ir pievērsuši savu uzmanību un enerģiju izglītības jomai un tās „sakārtošanai”.

Pēc sociāldemokrātu iniciatīvas 1905. gada novembra vidū notika Latvijas tautskolotāju kongress, kurš norisinājās četras dienas Rīgā Romānova ielā 25. Kongresā pieprasīja veikt skolu demokratizāciju, tajā skaitā šķirt skolu no baznīcas. Kongress notika ēkā, kurā toreiz jau darbojās Jaunais latviešu teātris un vēlāk Jaunais teātris, kā arī Dailes teātris pats ar savu liesmaino simbolu. Arī simboliem kā idejām var būt to materializācijas spēks un vēsture.

Šo vēsturiski daudzfunkcionālo ēku savām vajadzībām izmantoja arī sociāldemokrātisko organizāciju Federatīvā komiteja, kuras rīcībā bija aktīva un spēcīga  kaujas organizācija. Daži teātra aktieri un aktrises pieslējās šiem kaujiniekiem. Federatīvā komiteja pati sevi pilnvaroja pildīt varas funkcijas un tās ietekme sniedzās pāri Rīgas robežām. Tie, kuri neklausīja komitejas rīkojumiem, tika vesti uz Romānova ielu Nr. 25 un tiesāti. Daži arī nošauti. To kaujinieki „tehniski” izpildīja Grīziņkalna klusākās un smilšainākās vietās. Kad cara valdība Rīgā apspieda nemierus, ēku Romānova ielā Nr. 25 nācās atbrīvot ar karaspēka un artilērijas palīdzību.

Daudzi latviešu kaujinieki un revolucionāri nāca no skolotāju semināriem vai inteliģentas jaunatnes aprindām. Savam laikam tie bija gana kulturāli vai profesionāli kvalificēti, lai varētu mierīgi un sekmīgi iekļauties esošajā sabiedrībā, ja to vēlētos. Viņi nevēlējās. Sabiedrības evolucionārai pārveidei viņu acīs nebija nozīmes. Tikai revolūcija! Pārmaiņas tūlīt un uz vietas!

Vairumam 1905.gada aktīvo revolucionāru labpatikās ar ieročiem rokās jaukt citu cilvēku prātus, apsmiet valsti, baznīcu un līdzpilsoņus un masveidā postīt citu īpašumus. Viņi savā vēsturiskajā būtībā bija haosa "ļaunie eņģeļi", kuriem, prasmīgi „ietērpjoties” progresa un taisnības demagoģijā, izdevās apmulsināt un „pavedināt” daudzus cilvēkus. Piespiest šādus cilvēkus „brīvprātīgi” piedalīties apšaubāmās lietās.

Atbildēt par paveiktajiem „nedarbiem” pamatā nācās tieši šajos notikumos līdz aizrautajiem ierindas cilvēkiem. Progresa "eņģeļi" tos izmantoja un pameta, jo profesionālo aģitatoru un kaujinieku lielākā un vadošā daļa, sākoties valdības soda ekspedīciju laikam, aizspurdza kā izbiedēti zvirbuļi prom emigrācijas tālēs vai paslēpās nelegālās dzīves miglā un alās (pagrīdē).

Uguņot uz citu rēķina revolucionāriem patika. Ne tikai Latvijā. Arī citās zemēs uz kurām viņi varēja pārsteidzoši viegli emigrēt un apmesties dzīvei. Tā bankas aplaupīšana 1906. gadā Helsinkos vai Sidnejstrītas aplenkums 1911.gadā Londonā ir  latviešu kaujinieku grupu iespaidīgākās aktivitātes.

Skolotāja un revolucionāra piemērs bija Reinholds Bērziņš, kura mirstīgās atliekas kopš 1937. gada marta arī atrodas „Komunarkā”. 1918.gada vasarā, pildot Ziemeļu-Urālu-Sibīrijas frontes komandiera pienākumus un tiešā Ļeņina uzdevumā, Bērziņš inspekcijas nolūkā apmeklēja Jekaterinburgā Ipatjeva namu, kurā boļševiki apcietinājumā pirms nošaušanas turēja sagūstīto cara ģimeni. Interesanti, ka tajā pašā laikā šajā pilsētā atradās arī Jukuma Vācieša bijušais kolēģis, bet ne draugs, Ziemassvētku kauju laikā apvienotās latviešu strēlnieku divīzijas štāba priekšnieks Roberts Bangerskis. Demobilizējies no armijas viņš Jekaterinburgā darbojās „balto” pusē, kuri tā arī neko praktisku neizdarīja, lai atbrīvotu Nikolaju II ar ģimeni.

Pats trīsdesmit divus gadus vecais štāba kapteinis Jukums Vācietis 1905.gadā noteikti nebija revolucionārs, aģitators vai kaujinieks. Sākoties piektā gada nemieriem Vācietis bija nokalpojis cara armijā jau četrpadsmit gadus. Nobriedusi personība un  ģimenes cilvēks. Visticamāk, dienot Rīgā unteroficieru bataljonā,  viņš bija starp tiem daudzajiem karavīriem un virsniekiem, kuriem pēc varas pavēles bija jāvērš un jālieto ieroči pret piektā gada dumpiniekiem. Tas varēja dot viņam priekšrocības, salīdzinot ar citiem kandidātiem, lai 1906. gadā tomēr tiktu ieskaitīts mācībām Kara akadēmijā Pēterburgā, neskatoties uz Vācieša "negludumiem" ar pilnīgi brīvu un pareizu literāras krievu valodas lietošanu, kas savukārt bija ļoti svarīgs faktors eksāmenos un novērtējumā.

Piektā gada nemieru laikā cariskā armija palika uzticīga varai dotajam zvērestam un to aizstāvēja. Bija vēl jāpaiet divpadsmit gadiem, lai situācija izmainītos. Pasaules kara vājināta un nogurdinātas 1917. gada sākumā cara armijas masas vairs nevēlējās aizstāvēt veco Leviatānu - caru un viņa impēriju. Cilvēki vairs neticēja sauklim "Par Ticību, Caru un Tēviju". Tā vietā vērtības no psihologa Ābrahama Maslova vajadzību piramīdas pašiem pamatiem. Praktiski visiem vienādas - kā palikt dzīvam un tikt "drošībā" uz mājām.

Vairums savstarpēji karojošo lielo impēriju bija kļuvuša par milžiem uz māla kājām. Vajadzēja tikai dot nelielu "impulsu", lai tās sabruktu zem savu pašu problēmu svara. Jautājums tikai - kas, kur un kad? Karavīru vairums vēlējās pārmaiņas. Tie, kuri bija  zemnieki, vēlējās arī pašiem savu zemi īpašumā. Viņi ieklausījās un traucās līdzi tikai tiem politiskiem spēkiem, kuri to solīja. Šeit un tūlīt. Vienkārši un saprotami. Ej un ņem cilvēk ar šauteni, ko sirds kāro!

Bet, kamēr armija vēl ticēja varai, Latvijā pēc plašajiem, asiņainajiem un  ugunīgajiem piektā gada revolucionārajiem nemieriem sekoja  ne mazāk plašu, asiņainu un ugunīgu soda ekspedīciju laiks. Likumīga, bruņota un centralizēta vardarbība pret dumpiniekiem. Sakacinātais varas Leviatāns visā savā visvarenībā un spēkā. Vardarbība rada vardarbību. Zobs pret zobu. Aci par aci. Vecās Derības cilvēks savā pilnīgā "krāšņumā". Kam lielāks fizisks spēks, tam arī taisnība.

Kādā no šādām valdības soda vienībām darbojas kāds jauns virsnieks, Baltijas muižnieku pēctecis un barons Pjotrs Vrangelis. Šīs dzimtas pārstāvji dažādos laikos ir komandējuši arī karaspēka vienības, kuras bija izvietotas Rīgā. Pjotrs Vrangelis vēsturiski strēlnieku kontekstā svarīgs ar to, ka daudz vēlāk 1920. gadā tieši viņa virsvadībā “balto” karaspēks izmisīgās aizstāvēšanas kaujās Krimā deva nāvīgus triecienus Perekopa zemesšaurumā vairākām uzbrūkošām latviešu sarkano strēlnieku vienībām. Tās bija no sarkano militārās pavēlniecības apzināti vai neapzināti atstātas bez atbalsta un cieta sīvus zaudējumus.

Krimā balto pusē cīnījās arī tāda vēsturiski sena militāra vienība kā Rīgas dragūnu pulks. Krimas Perekopā sevišķi smagi cieta Vācieša kādreiz komandētie zemgalieši. Grāmatā "Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme" Vācietis tiem velta nedaudzus, bet dramatiskus vārdus: „Pulki pārdzīvoja savu pēdējo agoniju. Zemgalieši nomira ar lozungu "Esat kā vīri" uz lūpām. No uguns iznāca tikai 14 ievainotu strēlnieku, kuri nākošā dienā, pastiprināti no dažiem sarkanarmiešiem, no jauna gāja cīņā. Finis [beigas] zemgalieši”.

Šo Krimas kauju laikā Vācietis jau kā gadu vairs nebija Sarkanās armijas virspavēlnieks. Sarkanās zvaigznes simbola nesēju uzvara pilsoņu karā jau bija saskatāma un boļševiku vadoņi sāka savlaicīgi kārtot politiskā „teātra" turpmāko repertuāru un galveno lomu sadalījumu.

Vadoņiem bija jāpatur prātā un jāizvērtē arī enerģiskie un pašlepnie latviešu sarkanie strēlnieki un čekisti. Vai viņi vēl būs vajadzīgi jaunajai varai tieši kā bruņota, liela, izglītota un saliedēta nacionāla grupa pēc pilsoņu kara beigām?

Paši sarkanie strēlnieki uztvēra sevi kā varonīgus brīvības cīnītājus, pārmaiņu un laimes nesējus Krievijai un pasaulei, bet  citi, kuri vēl pagaidām skaitījās viņu cīņu biedri,  viņos saskatīja potenciālos konkurentus, ietiepīgus un ambiciozus „algotņus” no kuriem jātiek vaļā savlaicīgi, neuzkrītoši un neatlaidīgi.

Par Vācieti piecus gadus jaunākais barons Pjotrs Vrangelis bija boļševisma nesamierināms pretinieks un pēc evakuācijas no Krimas jau emigrācijā izveidoja ietekmīgu "Krievu vispārmilitāro savienību". Tās darbība un potenciāls radīja pamatotas bažas padomju Krievijas vadībai. Piecdesmit gadu vecumā Vrangelis 1928. gadā pēkšņi un aizdomīgos apstākļos nomira Briselē. Viņa ģimene nešaubījās, ka čekas aģents viņu apzināti inficējis ar tuberkulozi (nāves oficiālais iemesls). Krievijas pilsoņu karš padarīja divus karavadoņus Vācieti un Vrangeli, kuri savulaik kalpojuši un cīnījušies cara armijā, par ienaidniekiem, bet čekai izdevās tos atkal savdabīgi „samierināt” mūžībā jau kā savus upurus.

Divu savstarpējā cīņā, ieguvējs allaž ir kāds trešais. Klasiska varas cīņu pradigma. Karš ir politikas turpinājums. Politika ir ekonomikas turpinājums. Kā turpinājums ir ekonomika?

No piecpadsmit miljoniem pirmā pasaules kara laikā Krievijas armijā mobilizētajiem cilvēkiem vairums bija analfabēti. Situācija daudz neatšķīrās arī Sarkanajā armijā. Latviešu strēlnieki uz kopējā fona bija vieni no izglītotākajiem un kulturālākajiem ierindas karavīriem. Viņiem bija savi pulku amatieru teātri, bibliotēkas, avīzes un orķestri. Strēlniekiem bija disciplīna un saliedējošais kopības gars. Par to bija lepni viņi paši un viņu tiešie komandieri. Diemžēl praktiski šīs strēlnieku profesionālās un cilvēciskās kvalitātes saviem nolūkiem kopumā veikli un pārdomāti izmantoja citi vēsturiskie un politiskie personāži un spēki. Strēlnieki bija lielās politikas "teātra" provinciāli diletanti. Viņus maksimāli izmantoja, ļaujot faktiski par vēdera tiesu un dažiem spīdīgiem piekariņiem padarīt Krievijas pilsoņu kara nepatīkamākos, asiņainākos un grūtākos „darbus”. "Mora" darbus.

Būtiski, ka Jukums Vācietis kā militārais komandieris nepretojās tam, ka latviešu sarkanos strēlniekus  - līdzās mobilizētajiem ķīniešiem un ungāriem  - padomju vara pēc būtības padarīja par „iekšējā karaspēka” (žandarmērijas) formējumu un boļševiku varas pirmo gadu nepārtraukto „soda ekspedīciju” neatņemamu un būtiskāko spēka komponenti. Piemēram, - strēlnieku cīņas boļševiku uzdevumā pret poļu Dovbora-Musņicka, somijas Manerheima, igauņu Laidonera vienībām. Cits piemērs,- piedalīšanās Krievijas Satversmes sapulces padzīšanā. Sadalīti mazākās vienībās latviešu sarkanie strēlnieki darbojas praktiski visā Krievijas teritorijā. Ironiski, bet viena no Vācieša galvenā konkurenta, ietekmīga nelabvēļa un arī Sarkanās armijas veidotāja ģenerāļa Mihaila Dmtitrijeviča Boņč-Brujēviča miesassardzi veidoja trīspadsmit latviešu sarkanie strēlnieki. Krievu karavīriem neuzticējās. Mihaila brālis Vladimirs bija Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja Ļeņina ilggadējs tuvākais palīgs, personiskais sekretārs un Tautas komisāru padomes lietu pārvaldnieks. Ļeņina un tā tuvāko līdzgaitnieku apsardzi arī nodrošināja latviešu sarkanie strēlnieki. Lielākais šādu apsargu militārais formējums bija Devītais Kremļa pulks.

Daudzi strēlnieki kā bērni priecājušies, ka no viņiem citi cilvēki baidās, jo bieži pieticis tikai ar strēlnieku ierašanos un klātbūtni kādā vietā, lai tur iestātos boļševikiem nepieciešamais „miers un kārtība”.

Bezkompromisa un sistēmisks terors pret svešajiem (baltajiem) un savējiem (sarkanajiem) bija boļševiku uzvaras pamats pilsoņu karā. Savējiem bija jābaidās no iekšējā terora vairāk kā no ārējā ienaidnieka.

Militāros komandierus uzraudzīja politiskie komisāri. Sarkanās armijas komandieri un sevišķi bijušie cara armija virsnieki konkrēti zināja, ja viņi nodos sarkanos, tad nošaus viņu ģimenes. Tās tika uzskaitītas, kontrolētas un pieturētas frontes dziļā aizmugurē kā ķīlnieki. Arī armijas komisāri zināja, ja labi nepieskatīs un nekontrolēs sarkanos komandierus, tad nošaus šos komisārus pašus kopā ar komandieriem. Savukārt kā komandierus tā arī komisārus ļoti rūpīgi pieskatīja čekas Speciālā nodaļa (armijas uzraudzība). Tā bija praktiski neatkarīga, visaptveroša un visuvarena institūcija. Sarkanā Armija ar Trocki priekšgalā neieredzēja Speciālo nodaļu. Tā savukārt neieredzēja armiju. Jukumu Vācieti abas reizes 1919.gadā un 1937.gadā arestēja un pratināja tieši šīs nodaļas darbinieki.

Vācietim 1918. gada sākumā kā sarkano Lauku štāba priekšniekam viens no pirmajiem uzdevumiem bija plānot, organizēt un vadīt latviešu sarkano strēlnieku un citu boļševiku rīcībā esošo militāro vienību cīņu Baltkrievijā pret boļševikiem nepakļāvīgo Dovbora-Musņicka korpusu. To 1917. gada pirmajā pusē izveidoja vēl Krievijas Pagaidu valdība. Pēc boļševiku apvērsuma šis korpuss nolēma atgriezties Vācijas okupētajā Polijā un cīnīties par tās neatkarību. Acīmredzami tas bija nepieņemams Vācijai un tā uzdeva jaunajai padomju Krievijas valdībai "sakārtot" šo jautājumu. Boļševiki sūtīja pretī poļu korpusam sarkanos latviešu strēlniekus, kuri tad arī mēģināja "sakārtot" situāciju. Līdzīgi bija arī 1918. gada vasarā ar no čehoslovāku karagūstekņiem Krievijā izveidoto armijas vienību Čehoslovāku korpusu jeb leģionu, kurš vēlējās cīnīties par savas jaunveidojamās valsts brīvību Francijas armijas rindās un nevis sadarboties ar Sarkano armiju, kā to izvēlējās latviešu strēlnieku pulku vairums. Kad  pēc Trocka pavēles uzsāka atbruņot leģiona piecdesmit tūkstošus vīru lielo vienību, sākās to bruņots dumpis, kurš, iesaistoties balto spēkiem, pārauga Krievijas pilsoņu karā.

Cīņā (drīzāk soda ekspedīcijā) pret poļu Dovbora-Musņicka korpusu sarkano pusē līdzās Vācietim darbojās profesionālais revolucionārs Ivans Petrovičš Pavlunovskis, kurš bija no Pēterburgas atsūtītās sarkanās gvardes vienības komandieris. Tieši Pavlunovskis vēlāk būdams jau čekas Speciālās nodaļas priekšnieka vietnieks 1919.gadā vasarā arestēja Jukumu Vācieti, kā arī  pieprasīja un saņēma paskaidrojumus no bijušā virspavēlnieka par iespējamo dalību sazvērestības plānošanā.

Lomu sadalījums pilsoņu karā mainījās ātri. Vakar vēl kaujas biedri, bet rīt jau ienaidnieki. Pavlunovskis bija precējies ar latvieti Mildu Dzeltiņu, kura 1937. gadā tika nosodīta uz divdesmit gadiem un tos izcieta apcietinājumā. Pašu Pavlunovski, kurš tad jau strādāja Valērija Mežlauka vadītā Smagās rūpniecības Tautas komisariātā par Mobilizācijas daļas vadītāju, arestēja 1937. gada jūnija beigās un jau tā paša gada oktobra beigās tiesāja un nošāva. Četrdesmit deviņus gadus vecā Pavlunovska līķi apslēpa nezināmā vietā speciālā objekta "Komunarka" plašumos.

Mežlauks bija padomju ekonomikas plānošanas "virspavēlnieks", jo bija pašu svarīgāko padomju tautsaimniecību plānojošo un koordinējošo institūciju teorētiķis un vadonis (Valsts plāna vadītājs, Darba un Aizsardzības padomes priekšsēdētāja vietnieks, Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja vietnieks). Viņu 1937.gadā arestēja tikai dažas dienas vēlāk kā Vācieti, bet tiesāja Kara kolēģijā un nošāva tajā pašā dienā kā Vācieti. Līķis apraksts nezināmā vietā "Komunarkā".

Kā pārdabisks melnais caurums šī vieta ir ievilkusi un apslēpusi sevī padomju varas sarkanā kosmosa "zvaigznes" un "planētas".

Bijušo cariskās armijas pulkvedi un Sarkanās armijas komandieri Jukumu Vācieti pieskatīja, kontrolēja un par viņu partijas vadoņu priekšā kopumā atbildēja vienpadsmit gadus jaunākais Jūlijs Kārlis Daniševskis. Viens no latviešu boļševiku "erceņģeļiem" un Trocka vadītās Revolucionārās kara padomes locekļiem. Ļeņina uzticības persona. Vīrs, kurš jau 1905. gada revolūcijas laikā bija sociāldemokrātu Rīgas Federatīvās komitejas loceklis. Arī vēlāk padomju Krievijā un padomju Latvijā ieņēma ļoti augstus amatus. Daniševskis Vācieti pieskatīja labi. Bet ne vienam jau nepatīk, kad viņu pieskata. Pilsoņu kara laikā viņus abus vēl nenošāva. To izdarīs divdesmit gadus vēlāk. Daniševski 1938. gada  janvārī un Vācieti tā paša gada jūlijā. Daniševska līķis apslēpts "Komunarkā".

Kurzemnieks Jukums Vācietis bija tas karavīrs, kurš pats un bez kāda ārēja atbalsta virzījās augšup pa militārās karjeras kāpnēm. Vismaz līdz 1917.gada rudenim, kad viņu strauji parāva sev līdzi pārmaiņu un iespēju straume. Un viņš arī padevās šai straumei, sajuzdams savas karjeras izaugsmes iespējas. Pirmā pasaules kara laikā cara armijā viņš bija viens no tiem retajiem strēlnieku komandieriem, kurš ar  latviešu karavīriem arī ikdienā runāja vairāk un labprātāk latviski nekā krieviski. Tas bija retums. Vairums latviešu tautības cariskās armijas komandieri pat savā starpā biežāk sarunājās krieviski nekā latviski. Nebija latviskota arī militārā terminoloģija. Latviešu virsnieki iepriekšējos dienesta gados bija asimilējušies krievvalodīgajā armijas vidē. Tā bija nopietna kopēja psiholoģiska, kultūras  un organizatoriska problēma latviešu pulkiem.

Raksturīgu situāciju ar krievu valodas lietošanu strēlnieku ikdienā Vācietis apraksta savā grāmata "Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme". Tajā ir attēlota kāda „karsta” epizode Ziemassvētku kauju laikā, kad meža vidū latviešu strēlnieku brigādes komandieris pulkvedis un latvietis Andrējs Auzāns ar sev pakļautā pulka komandieri pulkvedi un latvieti Vācieti komunicē tikai krieviski. Raksturīgi, ka Vācietis ģenerāļa pakāpi cara un Pagaidu valdības laikā tā arī nesaņēma, bet Auzāns drīz vien tika  paaugstināts par ģenerālmajoru un iecelts par Krievijas armijas galvenā štāba ģeodēzijas un topogrāfijas daļas priekšnieku. Šajā amatā viņš nostrādāja arī Sarkanajā armijā līdz pat 1920.gadam, kad pārgāja darbā Ģenerālštāba akadēmijā, kur nevarēja nesastapt  pasniedzēju Vācieti. Tomēr atšķirībā no beidzamā Auzāns atrada iespēju un vajadzīgu 1923. gadā atgriezties Latvijā un iestāties Latvijas armijā, kur ar laiku saņēma ģenerāļa pakāpi.

Auzāns bija Latviešu strēlnieku biedrības priekšnieks un varēja tieši ietekmēt atbilstošo publisko informāciju un viedokļus. Viņš bija tikai divus gadus vecāks par Vācieti un nomira par to piecpadsmit gadus vēlāk emigrācijā. Dažādi bija latviešu strēlnieku komandieru dzīves gājumi un gala rezultāti.

Vācietis no 1915. gada (sākumā bataljona) līdz pat 1917.g. novembrim bija 5.Zemgales latviešu strēlnieku pulka vienīgais un nemainīgais komandieris. Strēlnieku vienībās tāds vēl bija tikai 3. Kurzemes pulka komandieris pulkvedis Jānis Kalniņš. Pārējiem sešiem latviešu strēlnieku pulkiem to komandieri laika gaitā mainījušies.

Kara laikā vairākus gadus pēc kārtas ik vakaru strēlnieki kopīgi lūdzās un dziedāja „Dievs, svētī Latviju”. Sevišķi pulkveža Vācieša strēlnieki, jo viņam reliģiskā tematika bija tuva. Viņš mīlējis par to publiski runāt vismaz līdz 1917. gadam, kad, pūšot politisko pārmaiņu vējiem, viens no pirmajiem svarīgajiem darbiem vairumam no strēlniekiem bija kapelānu un mācītāju patriekšana no saviem pulkiem. Izrādījās kopīgās lūgšanas vairs nav vajadzīgas ne tikai latviešu karotājiem, bet arī visam Krievijas karaspēkam.

To aizvietoja ar bezgalīgiem mītiņiem, revolucionāro avīžu un uzsaukumu lasīšanu, kā arī nepārtrauktām vēlēšanām un pārvēlēšanām dažādās komitejās un padomēs. Patriekto mācītāju un kapelānu vietā ar pārsteidzošu ātrumu atnāca (faktiski tos centralizēti atsūtīja) un pār strēlnieku prātiem un dvēselēm valdīja tiem pilnīgi svešie Pagaidu valdības komisāri, kurus drīz vien nomainīja boļševiku sarkanie komisāri ar saviem lozungiem un pasaules redzējumu.  

Izšķirošs strēlnieku turpmākajiem likteņiem bija otrais latviešu strēlnieku deputātu kongress 1917.gada maijā, kurš notika Rīgā Interim teātra telpās. Tas bija izveidotas kā īslaicīga koka ēka izrāžu turpināšanai, kamēr netiek atjaunota sadegušā Vācu teātra ēka (mūsdienās Latvijas Nacionālā operas un baleta teātra ēka). Interim teātris atradās aiz tagadējā Nacionālā teātra ēkas, kurā savukārt 1918. gada 18. novembrī proklamēja Latvijas Republiku. Zīmīgi ka šīs divas ēkas atradās tik tuvu. Politikā bez teātra tiešā un pārnestā nozīmē iztikt nevar. Padomju Latvijas Radošo savienību plēnums 1988. gada vasarā, kurš ielika pamatus Trešajai Atmodai, arī notika Dailes teātrī. Dažādi cilvēki, ēkas un izvēles ar mūsu tautai vēsturiski nozīmīgām ilgtermiņa sekām.

Strēlnieku kongresā  boļševiki, atrodoties pilnīgā skaitliskā mazākumā, spēja mērķtiecīgi un neatlaidīgi iegūt reālo administratīvo varu pār strēlnieku pulkiem. Arī varu pār to vairuma sirdīm un prātiem. Solīts tika daudz. Reāli iedots maz.

Par ilūziju un mirkļa varenības sajūtu tika samaksāts ar milzīgu skaitu strēlnieku, to ienaidnieku un upuru dzīvībām. Vai tas bija tā  vērts?

Pazudis laikā un telpā Interim teātris un aizgājuši vēsturē arī sarkanie latviešu strēlnieki. Viss laicīgais un materiālais aiziet. Skaistais un kroplais. Gudrais un negudrais.

Strēlnieku politiskā vadībā  nokļuva cilvēki, kuri nemaz nebija kopā ar viņiem, kad latviešu pulki cīnījās un mira pirmā pasaules kara cīņās. Tikuši vaļā no vieniem kakla kungiem  strēlnieku vairākums  faktiski brīvprātīgi un tūlīt pat nonāca citu "kungu" (biedru) kalpībā. Vai Daniševskis un Stučka sala un cieta fiziskas mokas Ziemassvētku kaujās aukstajās naktīs meža un purva nekurienes vidū? Vai jaunie vadoņi bija indēti līdz nāvei ar gāzēm Nāves salā? Nē!

Viņi uzradās kā no kāda burvju mākslinieka cepures. Pēkšņi un it kā no nekurienes. Piemēram, var tikai apbrīnot ātrumu un vieglumu ar kuru parādījās un  pie strēlnieku „debesīm” pēkšņi iezaigojās bijušais liepājnieks, aktīvs kaujinieks un emigrants trīsdesmit divus gadus vecais Semjons Mihailovičs Nahimsons kā visu strēlnieku pulku sarkanais komisārs 1917. gada beigās. Viņš parādījās uz laiku, lai jau nākamā gada vidū tik pat strauji trauktos pretī jau savai nāvei uz tālo Jaroslavļu.

1918. gada vidus ir laiks, kad savukārt spoži iemirgojās arī paša četrdesmit piecus gadus vecā Jukuma Vācieša zvaigzne Krievijas sarkanajās „debesīs”. Iemirgojās, lai pēc laika jau kristu.

1918.gada jūlijā (Līgo svētku laikā) Maskavā eseru dumpja laikā latviešu sarkano strēlnieku vienības ar savu aktīvu militāru darbību tiešā biedra Jukuma Vācieša vadībā „tehniski” izglāba boļševiku vadoņu varu. Šai varai arī vēlāk būs daudz izaicinājumu, bet šis bija viens no pirmajiem un potenciāli nāvīgākiem. Toreizējās situācijas nopietnību un dramatismu apliecina paša galvenā boļševika Ļeņina pirmie vārdi Maskavas Kremlī tiekoties ar sarkano latviešu strēlnieku divīzijas komandieri Vācieti: „Biedri, vai izturēsim līdz rītam?”.

Arābu „Tūkstoš un vienas nakts pasakās” ir stāsts par vienkāršu cilvēku ar  kaismīgu vēlēšanos būt valdniekam. To savai jautrībai izmantoja Bagdādes kalifs, kurš uz laiku radīja ilūziju, ka šīs personas vēlme ir izpildījusies un tā kļuvusi par kalifu. Kalifs uz stundu. Varas ilūzija.

Vladimirs Iļjičs pats Joahimam Joahimovičam virspavēlnieka varu uz gadu iedeva un pats arī to viņam atņēma. Jāsaprot, ka ne jau bez Ļeņina iepriekšēja tieša vai klusējoša atbalsta vai pat neoficiāla rīkojuma Dzeržinska čekas Speciālā nodaļa atļāvās arestēt Vācieti, apvainojot dalībā apvērsuma plānošanā.

Iecēlis 1918. gada vasarā Vācieti par Austrumu frontes pavēlnieku, Ļeņins praktiski jau tūlīt pat arī piedāvāja Trockim viņu nošaut par Kazaņas zaudēšanu. Kā publiski audzinošu piemēru citiem. Trockis nepiekrita, lai arī nebija Vācieša izcili liels draugs. Starp citu, krītot Kazaņai, boļševiki pazaudēja uz laiku tur noglabātās un savlaicīgi neizvestās Krievijas zelta rezerves, kuras nonāca balto rīcībā.

Bijušā cariskās Krievijas armijas pulkveža Vācieša un citu desmitu tūkstošu šīs armijas virsnieku, tajā skaitā cara ģenerālštāba un militārās izlūkošanas augstāko virsnieku,  brīvprātīgā un mazāk brīvprātīgāka pāriešana un darbība „sarkano” pusē nodrošināja padomju Krievijas militārā „sirpja un āmura” sekmīgu izveidi un strauju izaugsmi.

Visi šie bijušie cara virsnieki kara lietu tautas komisāra Ļeva Trocka mudināti un pārraudzīti asiņainā un nežēlīgā kopdarbā līdzīgi Mērijas Šellijas augstdzimušajam varonim Viktoram Frankeinšteinam (jaunajam Prometejam) no dažādām it kā nedzīvām sastāvdaļām salika kopā un iedzīvināja vienotu, lielu un baismīgu „mehānismu” - Sarkano armiju. Viņi spēja to izmantot boļševiku uzvarai  Krievijas pilsoņu karā, kura beigās Sarkanā armija  bija piecu miljonu vīru liela. Pašā Krievijā tai vairs nevarēja stāties pretī ne viens spēks. Sarkanās armijas  radīšanas sākumos atradās arī kurzemnieks Jukums Vācietis un viņa vadītie latviešu sarkanie strēlnieki.

Saules un uguns, tajā skaitā ugunskrusta, simbolika ir daudzos, ja pat ne vairumā cariskās armijas latviešu strēlnieku pulku karogos, krūšu zīmēs un apbalvojumos. Nav šaubu, ka latviešu strēlnieku bataljonu un pulku veidotāji un vadoņi vēlējās sasaistīt un apvīt strēlniekus ar gaismu. Bet ar kādu gaismu? Uguņu un liesmu? Vai Saules? Varbūt elektriskās gaismas?

Eduardu Smiļģi fascinēja krievu rakstnieka un revolucionāru aktīva atbalstītāja Maksima Gorkija jaunībā uzrakstītās esejas „Pulkstenis” dažas rindas: „Ir tikai divas dzīves formas: trūdēšana un degšana. Bailīgie un skopie izvēlās pirmo. Vīrišķīgie un dāsnie – otro.”

Gorkijs bija astoņpadsmit gadus vecāks par Smiļģi. Faktiski vesela paaudze starpā. Mākslā fiziska degšana parasti ir reta, kaut arī "sadeg" ļoti daudzi mākslinieki. Tomēr degšana tiešā nozīmē, ja ne pašiem māksliniekiem, tad ar viņu vārdu vai simboliem saistāmiem objektiem, notiek. Tā līdzīgi savai emblēmai 1931.gada oktobrī dega Smiļģa Dailes  teātra ēka Lāčplēša ielā.

Vācieti Ļeņins un Trockis iecēla par Sarkanās armijas virspavēlnieku.

Smiļģis sevi iecēla un uzskatīja  par Dailes teātra "virspavēlnieku".

Staļins Gorkiju uzskatīja un iecēla par visu padomju rakstnieku "virspavēlnieku". Kā goda parādīšanu šim rakstnieku "virspavēlniekam" PSRS viņa vārdā nosauca tā laika vislielāko lidmašīnu. 1935.g. pavasarī Maskavā parādes laikā, gaisā saduroties vairākām lidmašīnām, lidojošais gigants  „Maksims Gorkijs” izjuka un nogāzās zemē. Degošās atlūzas uzkrita virsū kādam Piemaskavas ciematiņam, kurā mita daudz radošo personību un mākslinieku. Gadu pēc šīs gaisa katastrofas nomira arī pats sešdesmit astoņus gadus vecais PSRS rakstnieku savienības priekšsēdētājs Gorkijs. Staļina daudzo neformālo tikšanos un sarunu līdzbiedrs „sadega”. Pastāv iespēja, ka viņu varētu būt arī noindējuši. To piedēvēja viņa dēla sievas mīļākajam Henriham Jagodam.

Mākslinieka Jāzepa Grosvalda, kurš savulaik komandēja jātnieku izlūku nodaļu Sestajā Tukuma latviešu strēlnieku pulkā, 1916.gadā akvarelī „Strēlnieki pie ugunskura” karavīri ir attēloti dažādās pozās ap ugunskuru kara izpostītajā mežā un tumsā. Ko viņi ierauga liesmās? Vai valkīras un  Valhallu, kurā mitinās un dzīro kaujās kritušie varoņi? Nākamās dienas pieredzējuma cerību? Vai vispār ko redz? Kara gurdināti vienkārši raugās liesmās un naktī, priecājoties par miera un klusuma brīdi? Mēs nevaram to pateikt pēc kara kalpu acīm, jo šajā Grosvalda akvarelī tiem acis nevar saskatīt.

Bet divas acis var vēl ieraudzīt Jukuma Vācieša visticamāk mūža beidzamajā fotogrāfijā. Tajās vajag ieskatīties. Attēls ir pieejams Saharova centra interneta mājas lapā (http://www.sakharov-center.ru/asfcd/martirolog/?t=page&id=4414). Visticamāk viņš ir  nofotografēts uzreiz pēc aresta - cietuma uzņemšanā - saskaņā ar pastāvošo kārtību un fotogrāfija pievienota viņa lietai.

Vācietis caur foto objektīvu ieskatās ar paša palīdzību radītā varas Leviatāna  kārtējās mutācijas atbaidošajā purnā.

Mūžības skartā izmisums un fiziskais bezspēks.

Savas dzīves laikā viņš ir ticis laukā no daudzām grūtām un dzīvībai bīstamām situācijām, kurās citi viņa līdzbiedri nolika savas galvas. Šādas daudzas brīnumainas izglābšanās gadījumus piedēvē arī Napoleonam. Nav šaubu, ka kāds Vācietim labvēlīgs "spēks"  vienmēr viņu bija pasargājis. Līdz šim arestam. Visu turpmāko viņš labi saprot. Par sevi un tiem citiem objektīva otrā pusē. Kurus īpaši nemīlot, tomēr beidzamos divdesmit gadus centies ar tiem sadzīvot, pielāgoties un kalpot dienišķās maizes, karjeras un goda dēļ. Izmantots un izmests.

 Kur palikuši uzticamie strēlnieku pulki, brigādes, korpusi un armijas? Kāpēc tie netraucas glābt savu virspavēlnieku?

Tie nevar atraukties, jo to nav. Tie palikuši tālu trauksmainajā vēsturē un pagātnē. Ir tikai šodiena un tikai tie, kuri nāks un sāpīgi sitīs.

Pirms nošaušanas Vācieti sagaida vēl tikai astoņu mēnešu eksistence apcietinājuma un pratināšanas „maļamajā mašīnā”. Vairāk nekas. Ja nu vēl drusku patiesības, puspatiesības vai nepatiesības par tām personām par kurām pratinātāji bargi un nežēlīgi taujās.

Lielais „Nekas” un dramatiskās ilgas pēc mūžības. Vienkārši būt. Dzīves traģiskās jūtas. Basku tautības domātājs Migels de Unamuno ir rakstījis: “Pats par sevi zinu tikai, kad biju bērns un pusaudzis, mani nemaz neuztrauca drausmīgie elles attēlojumi, jau tad man nelikās neviens stāvoklis tik šausmīgs kā “nekas” (la nada). Tas bija neizsakāms bads “būt”…”.

Bads “būt”. Vēl tikai šo dienu, šo stundu, šo mirkli.

Tēva Žana Dominika Bartelemī grāmatā "Dievs un tā tēls. Bibliskās teoloģijas uzmetums"  nodaļā "Dievs, kuru nepazina vecais cilvēks - Ijābs" sadaļā "Neizturamā klātbūtne" tiek pieminētas  "ijābiskā" cilvēka dzīves divas traģēdijas: līdzko cilvēks ir izaudzis (cilvēks vēlās nest augļus), viņu nopļauj nāve. Kad šāds cilvēks sāk saprast, ko īstenībā dzīvē vēlās, viņš vienlaikus apzinās, ka paša spēki sāk izsīkt un ir nepietiekami. Otrā traģēdija pastāv "apziņā", ka šo trauslo, dzīvē vīlušos būtni (cilvēku) Dievs stiepj tiesas priekšā. Pieprasa no cilvēka taisnīgumu un atskaiti. Dievs pat nepieļauj cilvēkam mierīgi nomirt, saglabājot ilūziju, ka viņš savas dzīves laikā ir paveicis kaut ko vērtīgu. Šķiet, ka Dievs it kā pat gribētu, lai cilvēks mirtu izmisumā. Ar sajūtu, ka ir izniekojis savu dzīvi. Nabaga būtni (cilvēku) tirda, bet pēc mirkļa viņa jau būs izzudusi. Nav nekāda dialoga starp cilvēku un viņa Radītāju. Dievs ir klusējošais Visuvarenais, kura priekšā cilvēkam jājūtas satriektam un izģērbtam kailam. Pilnīgi neaizsargāts bīstamas varas priekšā.  Apdraudēts, grauzts un drupināts.

Vai šādu "ijābiskā" cilvēka traģēdiju apzinājās un izjuta beidzamo reizi mūžā fotografējoties nabadzīga Jaunmuižas kalpa Jukuma Vācieša dēls Jukums Vācietis, kurš daudzus gadu desmitus atpakaļ no Maskavas tālajā Kuldīgā mācījās ministrijas skolā un kurš jau vīra gados reiz uz neilgu brīdi sasniedza un izjuta topošās impērijas varas augstumus?

Ir rakstīts: „Atkal velns To ved sev līdzi uz ļoti augstu kalnu un rāda Viņam visas pasaules valstis un viņu godību, un Viņam saka: "To visu es Tev gribu dot, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi."( Mateja ev. 4:8-9).

Un citā vietā: "Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesībā, jo patiesības nav viņā. Melus runādams, viņš runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs."  (Jāņa 8:44).

 Runa būtībā nav jau tikai par bijušā Sarkanā armijas virspavēlnieka Jukuma Vācieša “spožumu un postu”, bet arī par visiem citiem bijušajiem, esošajiem un topošajiem "virspavēlniekiem" un lieliem vai maziem vadoņiem, lai kur un kā viņu amati attiecīgā brīdī nesauktos.